Lieta C‑571/10

Servet Kamberaj

pret

Istituto per l’Edilizia Sociale della Provincia autonoma di Bolzano (IPES) u.c.

(Tribunale di Bolzano lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa − Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. pants – Direktīva 2003/109/EK − Tādu trešo valstu pilsoņu statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji − Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības ziņā − Atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa attiecībā uz pasākumiem sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības jomā − “Pamata pabalstu” izslēgšana no šīs atkāpes piemērošanas − Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts mājokļa pabalsts mazturīgajiem īrniekiem − Trešo valstu pilsoņiem paredzēto līdzekļu summa, kas noteikta, izmantojot atšķirīgu vidējo svērto lielumu − Mājokļa pabalsta pieteikuma noraidīšana tāpēc, ka ir beigušies trešo valstu pilsoņiem paredzētie līdzekļi

Sprieduma kopsavilkums

1.        Savienības tiesības – Pamattiesības – Eiropas Cilvēktiesību konvencija – Pretruna starp konvenciju un valsts tiesību normu – Valsts tiesas pienākums tieši piemērot minētās konvencijas tiesību normas – Neesamība

(LES 6. panta 3. punkts)

2.        Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – Tādu trešo valstu valstspiederīgo statuss, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji – Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma, sociālās palīdzības un sociālās aizsardzības ziņā

(Padomes Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts un 4. punkts)

1.        LES 6. panta 3. punktā veiktā atsauce uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju gadījumā, ja pastāv pretruna starp valsts tiesību normu un šo konvenciju, neuzliek valsts tiesai pienākumu tieši piemērot minētās konvencijas tiesību normas, atstājot nepiemērotu ar to nesaderīgo valsts tiesību normu.

Tiesa, šī ES līguma tiesību norma īsteno principu, saskaņā ar kuru pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Tiesa – sastāvdaļa. Tomēr šajā pantā nav regulētas attiecības starp Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un dalībvalstu tiesību sistēmām, kā arī nav noteikts, kādi secinājumi valsts tiesai ir jāizdara gadījumā, ja pastāv pretruna starp šajā konvencijā garantētajām tiesībām un valsts tiesību normu.

(sal. ar 61.–63. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

2.        Direktīvas 2003/109 par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, 11. panta 1. punkta d) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts vai reģionālais tiesiskais regulējums, kurā attiecībā uz mājokļa pabalstu pret tādu trešās valsts pilsoni, kam saskaņā ar šīs direktīvas tiesību normām ir piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss, ir paredzēta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar tajā pašā provincē vai reģionā dzīvojošiem pilsoņiem šim pabalstam paredzēto līdzekļu sadalē, ja šis atbalsts ietilpst vienā no trim šajā tiesību normā paredzētajām kategorijām un nav piemērojams šī paša panta 4. punkts.

Tā kā tādu trešo valstu pilsoņu, kas ir iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi dalībvalstīs, integrācija un šo pilsoņu tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi Direktīvas 2003/109 11. panta 1. punktā uzskaitītajās jomās ir vispārīgais princips, šī paša panta 4. punktā paredzētā atkāpe ir interpretējama šauri. Valsts iestāde, vai tā būtu valsts, reģionāla vai vietēja, uz šo atkāpi var balstīties tikai tad, ja attiecīgās dalībvalsts par Direktīvas 2003/109 īstenošanu kompetentās iestādes ir skaidri pateikušas, ka tās gatavojas atsaukties uz šo atkāpi.

Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punktā ietvertā jēdziena “pamata pabalsti” jēga un apmērs tāpēc ir jāmeklē, ņemot vērā šī panta kontekstu un šīs direktīvas mērķi, proti, tādu trešo valstu pilsoņu, kas likumīgi un pastāvīgi ir dzīvojuši dalībvalstīs, integrāciju. šī pēdējā tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka ar to dalībvalstīm tiek ļauts ierobežot vienlīdzīgu attieksmi, kas pienākas personām, kurām ir ar šo direktīvu piešķirtais statuss, izņemot valsts iestāžu, vai tās būtu valsts, reģionālās vai vietējās iestādes, piešķirtos sociālās palīdzības vai sociālās aizsardzības pabalstus, kas indivīdam palīdz nodrošināt tā pamatvajadzības.

Ciktāl mājokļa pabalsts atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 34. pantā izvirzītajam mērķim nodrošināt pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, to saskaņā ar Savienības tiesībām nevar uzskatīt par tādu, kas nepieder pie pamata pabalstiem Direktīvas 2003/109 11. panta 4. punkta izpratnē. Valsts tiesai ir jāizdara vajadzīgie secinājumi, ņemot vērā strīdīgā pabalsta mērķi, lielumu, piešķiršanas nosacījumus un šī pabalsta vietu valsts sociālās palīdzības sistēmā.

(sal. ar 86., 87. un 90.–93. punktu un rezolutīvās daļas 3) punktu)