Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA
NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU] SECINĀJUMI,
sniegti 2024. gada 18. janvārī(1)
Lieta C‑766/21 P
Eiropas Parlaments
pret
AXA Assurances Luxembourg SA,
Bâloise Assurances Luxembourg SA,
Luksemburgaeoise SA,
Nationale‑Nederlanden Schadeverzekering Maatschappij NV
Apelācija – LESD 272. pants – Eiropas Savienības noslēgtā līgumā ietverta šķīrējklauzula – Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pants – Atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu – Aizmugurisks spriedums – Protests par aizmugurisku spriedumu – Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 56. pants – Tiesas Reglamenta 172. un 176. pants – Atbildes raksts uz apelācijas sūdzību – Pretapelācijas sūdzība – Kļūda interpretācijā – Nepietiekams un pretrunīgs pamatojums
I. Ievads
1. Dokumenti, kas reglamentē tiesvedības kārtību Savienības tiesās, ir līdzīgi dzelzceļa sistēmai. Katrs sliežu ceļš līdzinās procesuālajam maršrutam, savukārt vilcieni, kas kursē pa šiem sliežu ceļiem, simbolizē lietas, kas tiek iesniegtas šajā tiesu iestādē. Lietas virzības gaitā procesuālie noteikumi kalpo kā dzelzceļa signalizācija, nodrošinot, ka lieta tiek virzīta pa pareizo ceļu uz tās galamērķi.
2. Tomēr tiesvedībā – tāpat kā braucienā ar vilcienu – var notikt pavērsieni. Apelācijas sūdzības, pretapelācijas sūdzības un citi mehānismi var izraisīt lietas virzības virziena maiņu, dodot iespēju alternatīvam ceļam uz galamērķi, vienlaikus ievērojot spēkā esošos procesuālos noteikumus. Šajā ziņā, kā vilciens paļaujas uz vienmērīgi funkcionējošu dzelzceļa tīklu, tā tiesvedības lietu taisnīgs un pienācīgs iznākums ir atkarīgs no precīzi definētiem procesuālajiem noteikumiem.
3. Šajā lietā runa ir par tādiem apsvērumiem.
4. Eiropas Parlaments ar savu apelācijas sūdzību lūdz Tiesu daļēji atcelt Vispārējās tiesas spriedumu Parlaments/Axa Assurances Luxembourg u.c., (2) ar kuru minētā tiesa noraidīja – lielākajā daļā – tā prasību atlīdzināt izmaksas, kas radušās sakarā ar 2016. gada maijā ūdens nodarītajiem bojājumiem tā Konrad Adenauer ēkai (turpmāk tekstā – “KAD”) Luksemburgas pilsētā (Luksemburga).
5. Vienlaikus šī lieta attiecas uz pretapelācijas sūdzību, ko iesniegusi Nationale‑Nederlanden Schadeverzekering Maatschappij NV (turpmāk tekstā – “NN”), kas bija viena no atbildētājām pirmajā instancē, lūdzot atcelt pārsūdzēto spriedumu (citas tā daļas), ciktāl Vispārējā tiesa tai aizmuguriski piesprieda atlīdzināt Parlamentam daļu no prasītajiem izdevumiem, kā arī likumiskos nokavējuma procentus.
6. Pēc Tiesas lūguma šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta NN iesniegtajai pretapelācijas sūdzībai. Tomēr šīs lietas apstākļi sniedz Tiesai iespēju sniegt lielāku skaidrību par konkrētām aizmuguriskas tiesvedības iezīmēm, un tas šajā lietā ir vēl jo svarīgāk, jo Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot šajā ziņā attiecīgos noteikumus. Līdz ar to šajos secinājumos tiks aplūkoti arī šie jautājumi.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Eiropas Savienības Tiesas statūti
7. Eiropas Savienības Tiesas Statūtu (turpmāk tekstā – “Statūti”) 41. pants ir formulēts šādi:
“Ja atbildētāja puse pēc atbilstīga uzaicinājuma neiesniedz rakstiskus argumentus aizstāvībai, spriedumu attiecībā uz šo pusi pieņem aizmuguriski. Iebildumus pret spriedumu var iesniegt mēneša laikā pēc tā paziņošanas. [..]”
8. Saskaņā ar Statūtu 56. pantu:
“Tiesā var iesniegt apelāciju divos mēnešos pēc tam, kad paziņots lēmums, ko pārsūdz [..].
Šādas apelācijas var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji. [..]”
B. Tiesas Reglaments
9. Tiesas Reglamenta 172. pantā “Lietas dalībnieki, kuriem ir tiesības iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību” ir paredzēts, ka “Vispārējā tiesā izskatītās attiecīgās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta, atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību var iesniegt divu mēnešu laikā no dienas, kad tam ir izsniegta apelācijas sūdzība. [..]”
10. Tiesas Reglamenta 176. pants attiecas uz “pretapelācijas sūdzībām”. Saskaņā ar tā 1. punktu “šā [Tiesas Reglamenta] 172. pantā minētie lietas dalībnieki var iesniegt pretapelācijas sūdzību tādā pašā termiņā, kāds noteikts atbildes raksta uz apelācijas sūdzību iesniegšanai”. Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 178. panta 1. punktu pretapelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu.
C. Vispārējās tiesas Reglaments
11. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pantu “Aizmugurisks spriedums”:
“1. Ja Vispārējā tiesa konstatē, ka atbildētājs, kam atbilstoši noteikumiem ir izsniegts prasības pieteikums, [..] noteiktā formā vai laikā nav atbildējis uz prasības pieteikumu [..], prasītājs priekšsēdētāja noteiktajā termiņā var iesniegt Vispārējai tiesai pieteikumu par aizmuguriska sprieduma taisīšanu.
2. Atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, neiestājas aizmuguriska sprieduma tiesvedībā, un tam neizsniedz procesuālos dokumentus, izņemot galīgo nolēmumu.
3. Vispārējā tiesa ar aizmugurisku spriedumu apmierina prasītāja prasījumus, izņemot, ja prasības izskatīšana un izlemšana acīmredzami nav Vispārējās tiesas kompetencē vai ja šī prasība ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami juridiski nepamatota.
[..]”
12. Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 166. pantu atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, par aizmugurisku spriedumu var iesniegt protestu atbilstoši Statūtu 41. pantam.
III. Tiesvedības priekšvēsture, tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
A. Tiesvedības priekšvēsture
13. Tiesvedības priekšvēsture ir sīki izklāstīta pārsūdzētajā spriedumā. (3) Faktiskos apstākļus, kas ir būtiski šo secinājumu kontekstā, var apkopot šādi.
14. Parlaments 2011. gadā uzsāka konkursa procedūru, lai nodrošinātu tous risques chantier (“būvniecības visu risku”) apdrošināšanas polisi lieliem remontdarbiem un būvdarbiem, kas bija daļa no KAD paplašināšanas projekta Luksemburgas pilsētā. Tika izvēlēts priekšlikums, ko iesniedza AXA Assurances Luxembourg SA (turpmāk tekstā – “AXA”), Bâloise Assurances Luxembourg SA, Luxembourgeoise SA un Delta Lloyd Schadeverzekering NV. 2018. gada 12. decembrī šo pēdējo minēto sabiedrību pārņēma NN (turpmāk tekstā kopā – “atbildētājas pirmajā instancē”).
15. Eiropas Savienība, ko pārstāvēja Parlaments, 2012. gada 3. aprīlī noslēdza konkursa piedāvājumā minēto līgumu par būvniecības visiem riskiem (turpmāk tekstā – “CAR līgums”) ar atbildētājām pirmajā instancē. Līgumā kā galvenais apdrošinātājs tika noteikta AXA. (4)
16. Pēc ievērojamiem nokrišņiem laikā no 2016. gada 27. maija līdz 30. maijam KAD pagrabstāvā iesūcās lietusūdens no tās būvlaukuma. Šo ūdens uzkrāšanos nevarēja novadīt, un tā radīja mitru vidi telpās, kur jau bija uzstādītas tehniskās iekārtas. Tā rezultātā šīs iekārtas tika bojātas.
17. Ņemot vērā šos apstākļus, 2016. gada 30. maijā uzņēmums, kas uzraudzīja galvenos darbus šajā būvlaukumā, iesniedza apdrošināšanas prasību. AXA kā galvenais apdrošinātājs ar 2016. gada 15. jūlija vēstuli informēja Parlamentu, ka, balstoties uz tās ekspertu pārbaudīto informāciju, minētajos apstākļos CAR līgums nav piemērojams, un tādēļ noliedza, ka tai būtu atbildība.
18. Neraugoties uz sarakstes apmaiņu un tikšanos, domstarpības starp AXA un Parlamentu saglabājās. Parlaments nosūtīja atbildētājām pirmajā instancē formālu brīdinājuma vēstuli, kas bija pamatota ar provizorisku zaudējumu aplēsi.
19. Pēc šīs pirmās vēstules Parlaments 2018. gada 28. novembrī atjaunoja šo paziņojumu, norādot, ka nodarītais kaitējums ir 800 624,33 EUR bez pievienotās vērtības nodokļa.
B. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
20. Parlaments 2019. gada 20. jūnijā, pamatojoties uz LESD 272. pantu, cēla prasību Vispārējā tiesā, lūdzot piespriest atbildētājām pirmajā instancē atlīdzināt izdevumus, kas saistīti ar KAD iekārtām 2016. gada maijā nodarītajiem ūdens radītajiem bojājumiem. Savas prasības pamatojumam Parlaments izvirzīja sešus pamatus.
21. AXA, Bâloise Assurances Luxembourg un La Luxembourgeoise 2019. gada 10. septembrī iesniedza iebildumu rakstus Vispārējā tiesā.
22. Pēc tam, kad Vispārējās tiesas kanceleja ar 2020. gada 13. janvāra vēstuli tika informēta, ka NN ir pārņēmusi Delta Lloyd Schadeverzekering, tā ar 2020. gada 13. janvāra vēstuli NN paziņoja par prasības celšanu un norādīja termiņu iebildumu raksta iesniegšanai.
23. NN noteiktajā termiņā neiesniedza iebildumu rakstu.
24. Vispārējās tiesas kanceleja ar 2020. gada 29. jūnija vēstuli informēja NN, ka tā vairs nepiedalīsies aizmuguriskās tiesvedības procesā – atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pantam, kas attiecas uz aizmuguriskiem spriedumiem, un pēc Parlamenta lūguma un ka tai tikai tiks paziņots galīgais nolēmums.
25. Vispārējā tiesa 2021. gada 29. septembrī ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu noraidīja prasību tiktāl, ciktāl tā attiecās uz atbildētājām pirmajā instancē, izņemot NN. Šā sprieduma rezolutīvās daļas 1. un 3. punktā šī tiesa piesprieda NN atmaksāt Parlamentam summu 79 653,89 EUR apmērā (kas atbilst summai, kuru Parlaments norādīja savos prasījumos pret NN) kopā ar likumiskiem nokavējuma procentiem, kā arī atlīdzināt aizmuguriskās tiesvedības izdevumus, ciktāl šī tiesvedība attiecās uz to.
26. NN 2021. gada 18. novembrī, pamatojoties uz Statūtu 41. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 166. pantu, iesniedza protesta pieteikumu atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. un 3. punktu. Ar 2022. gada 10. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa apturēja šo tiesvedību līdz brīdim, kad Tiesa pieņems nolēmumu par šo apelācijas sūdzību.
IV. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
27. Ar 2021. gada 8. decembra procesuālo rakstu Parlaments iesniedza šo apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.
28. Apelācijas sūdzībā Parlaments lūdz Tiesu:
– atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu;
– nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;
– atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu, izņemot tos, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3. punktu; un
– pakārtoti, atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu un apmierināt Parlamenta prasību pret atbildētājām pirmajā instancē.
29. Atbildes rakstā uz šo apelācijas sūdzību atbildētājas pirmajā instancē, tostarp NN, lūdz Tiesu:
– noraidīt Parlamenta apelācijas sūdzību;
– noraidīt Parlamenta lūgumu atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu;
– pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa apmierinātu Parlamenta apelācijas sūdzību, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai; un
– pakārtoti, noraidīt Parlamenta prasījumus pret AXA, Bâloise Assurances Luxembourg un La Luxembourgeoise, pamatojoties uz to pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, un līdz ar to lemt atbilstoši to prasījumiem.
30. Pretapelācijas sūdzībā, kas iesniegta 2022. gada 6. aprīlī, NN lūdz Tiesu:
– atzīt pretapelācijas sūdzību par pieņemamu; un
– atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. un 3. punktu.
31. Atbildes rakstā uz pretapelācijas sūdzību Parlaments lūdz Tiesu:
– atzīt pretapelācijas sūdzību par nepieņemamu;
– pakārtoti, atzīt pretapelācijas sūdzību par nepamatotu; un
– piespriest NN atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar pretapelācijas sūdzību.
V. Juridiskā analīze
32. Šajā lietā Tiesā ir iesniegtas divas apelācijas sūdzības, no kurām vienu iesniedza Parlaments, bet otru – NN.
33. Galvenās apelācijas sūdzības pamatojumam Parlaments izvirza trīs pamatus, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas sniegto CAR līguma I.15.1.1. pantā ietvertā jēdziena “plūdi” interpretāciju. Šajā ziņā Parlaments norāda uz i) Savienības tiesību interpretācijas principu pārkāpumu, ii) pamatojuma trūkumu un iii) faktu un pierādījumu sagrozīšanu.
34. Pretapelācijas sūdzības pamatojumam NN izvirza divus pamatus. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Vispārējās tiesas Reglamenta 45. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kas attiecas uz tiesvedības valodas noteikšanas kārtību, nekonstatējot, ka Parlamenta franču valodā sagatavotā prasība bija acīmredzami nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz NN.
35. Otrkārt, pakārtoti, tā norāda uz pārkāpumu saistībā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta 3. punktu (kas attiecas uz pasākumiem, kuri Vispārējai tiesai ir jāveic, lai pieņemtu aizmugurisku spriedumu), kā arī uz pamatojuma trūkumu, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā tika apmierināta prasība attiecībā pret NN, vienlaikus to noraidot attiecībā pret pārējām atbildētājām pirmajā instancē, lai gan Parlamenta prasījumi bija balstīti uz tiem pašiem juridiskajiem un faktiskajiem argumentiem.
36. Kā atzīmēts iepriekš, pēc Tiesas lūguma šajos secinājumos galvenā uzmanība ir pievērsta otrās apelācijas, tas ir, NN pretapelācijas sūdzības, pieņemamības analīzei. Tomēr jāuzsver, ka NN pretapelācijas sūdzību nevar aplūkot izolēti, bez pienācīgiem apsvērumiem par plašāku kontekstu, it īpaši to, ka NN ir atbildētāja, kas nav atbildējusi uz prasības pieteikumu, un ka tā ir izmantojusi divus atšķirīgus procesuālos mehānismus. Uzskatu, ka ir jāizvērtē arī šie aspekti, pat ja tie nedaudz pārsniedz pretapelācijas sūdzības robežas.
37. Šādos apstākļos savus secinājumus sākšu ar dažiem ievadapsvērumiem, kas attiecas uz NN kā atbildētājas, kas nav atbildējusi uz prasības pieteikumu, statusu un – kā minēts šo secinājumu 26. punktā –Vispārējai tiesai iesniegto protestu par pārsūdzēto spriedumu (jeb “aizmuguriskā sprieduma”) (A). Pēc tam pievērsīšos NN atbildes raksta uz galveno apelācijas sūdzību pieņemamībai (B). Tālāk izvērtēšu, vai NN var iesniegt pretapelācijas sūdzību (C). Visbeidzot, noslēgumā pievērsīšos dažiem interpretācijas jautājumiem, kas izriet no Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta 3. punkta, kā arī veidam, kādā Vispārējā tiesa šo tiesību normu piemēroja pārsūdzētajā spriedumā (D).
A. Aizmugurisks spriedums un NN protesta pieteikums par to
38. Saskaņā ar Statūtu 41. pantu kopsakarā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pantu gadījumā, ja atbildētājs, kam atbilstoši noteikumiem ir izsniegts prasības pieteikums, neiesniedz rakstveida apsvērumus savai aizstāvībai noteiktā formā vai laikā un ja prasītājs to lūdz, Vispārējā tiesa var pieņemt aizmugurisku spriedumu attiecībā uz šo lietas dalībnieku.
39. Šādos apstākļos šāda lietas dalībnieka statuss būs “atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu”. (5)
40. Tomēr saskaņā ar Statūtu 41. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 166. pantu atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, viena mēneša laikā pēc aizmuguriskā sprieduma teksta izsniegšanas dienas var celt iebildumus, iesniedzot Vispārējā tiesā protesta pieteikumu par aizmugurisko spriedumu. (6) Tādējādi dokumentos, kas reglamentē tiesvedības kārtību Savienības tiesās, ir skaidri noteikts tiesību aizsardzības procesuālais ceļš jebkuram lietas dalībniekam, kurš ir atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu. Šīs procesuālās iespējas izmantošana ļauj šādam atbildētājam panākt lietas atjaunošanu un jautājuma, kas (provizoriski) tika izskatīts inaudita altera parte, pārskatīšanu.
41. NN 2021. gada 18. novembrī izmantoja šo procesuālo iespēju, iesniedzot protestu par Vispārējās tiesas aizmugurisko spriedumu. Tomēr Vispārējā tiesa 2022. gada 10. janvārī nolēma apturēt šo tiesvedību, ņemot vērā to, ka Parlaments bija iesniedzis galveno apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu.
42. Pēc tam, 2022. gada 6. aprīlī, NN iesniedza atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību Parlamenta ierosinātajā apelācijas tiesvedībā.
43. Šajā kontekstā Parlaments uzskata, ka gan atbildes raksts uz apelācijas sūdzību, gan NN iesniegtā pretapelācijas sūdzība ir nepieņemami. Nākamajās divās sadaļās pievērsīšos Parlamenta argumentiem šajā sakarā.
B. NN atbildes raksta uz galveno apelācijas sūdzību pieņemamība
44. Pirmkārt, Parlaments apgalvo, ka atbildētāju pirmajā instancē kopīgi iesniegtais atbildes raksts esot nepieņemams, ciktāl tas attiecas uz NN, jo šī sabiedrībai neesot intereses, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta.
45. Parlaments apgalvo, ka tā apelācijas sūdzība attiecoties tikai uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu, ar kuriem Vispārējā tiesa noraidīja tā prasību tiktāl, ciktāl tā bija vērsta pret citām atbildētājām pirmajā instancē. Līdz ar Parlaments apgalvo, ka galvenā apelācijas sūdzība neietekmējot NN tiesisko stāvokli.
46. Es nepiekrītu šādam viedoklim.
47. Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 172. pantu “izskatītās attiecīgās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta”, divu mēnešu laikā pēc dienas, kad tam izsniegta apelācijas sūdzība, Vispārējā tiesā var iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību.
48. Tādējādi no Tiesas Reglamenta 172. panta skaidrā formulējuma izriet, ka ikviena persona, kurai pirmajā instancē bija formāls “lietas dalībnieka” statuss, principā var piedalīties apelācijas tiesvedībā, iesniedzot atbildes rakstu uz cita lietas dalībnieka apelācijas sūdzību, ar nosacījumu, ka tai ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta. Līdz ar to papildus piemērojamajam termiņam dalība ir atkarīga no divu kumulatīvu nosacījumu izpildes.
49. Pirmkārt, atbildes raksts ir jāiesniedz “attiecīgās lietas dalībniekam”.
50. Manuprāt, atbilstoši jēdzienu “lietas dalībnieks” un “puse” definīcijai Vispārējās tiesas Reglamenta 1. panta 2. punkta c) un d) apakšpunktā šī frāze ietver vienu vai vairākus prasītājus un atbildētājus, kā arī personu(-as), kas iestājusies(-šās) šajā lietā. (7)NN, atbildētāja pārsūdzētajā spriedumā, atbilst šim nosacījumam.
51. NN kvalificēšana par “atbildētāju, kas nav atbildējusi uz prasības pieteikumu”, neietekmē tās kā “lietas dalībnieces” statusu. NN saglabāja atbildētājas statusu visā tiesvedības laikā Vispārējā tiesā. Proti, tieši šā iemesla dēļ tai tika paziņots pārsūdzētais spriedums. (8)
52. Tāpat Tiesas Reglamenta 172. pantā ir skaidri noteikts, ka attiecīgās lietas dalībniekiem ir jāizsniedz apelācijas sūdzība, ja tāda ir iesniegta. Tas, ka Parlaments izsniedza NN apelācijas sūdzību, arī skaidri apstiprina, ka NN ir lietas dalībniece. (9)
53. Otrkārt, lietas dalībniekam, kurš vēlas iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, ir jābūt “interesei, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta”.
54. Ir vispārpieņemts, ka lietas dalībniekam, kas vēlas celt prasību, ir jāspēj pierādīt, ka šī tiesvedība, ja tā būtu sekmīga, varētu nodrošināt šim lietas dalībniekam priekšrocības. (10) Šajā ziņā tas pats būtu sakāms par lietas dalībnieku, kas vēlas iesniegt atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, jo arī tam, lai to izdarītu, ir jābūt “interesei” tās iznākumā. Lai gan piekrītu, ka šis jēdziens var aptvert plašu priekšrocību klāstu, kas pārsniedz absolūti tiesiskus faktorus, (11) tomēr attiecīgās tiesvedības iznākumam ir jābūt tādam, kas var radīt tiesiskas sekas lietas dalībniekam, kurš ierosina šo tiesvedību, un, manuprāt, arī personām, kuras vēlas tajā piedalīties. (12)
55. Kā minēts iepriekš, NN, pamatojoties uz Statūtu 41. pantu un Vispārējās tiesas Reglamenta 166. pantu, iesniedza protestu par pārsūdzēto spriedumu. Tomēr Vispārējā tiesa šo protesta izskatīšanu ir apturējusi, kamēr tiek gaidīts Tiesas nolēmums galvenajā apelācijas tiesvedībā.
56. Gaidāmajā spriedumā par galveno apelācijas sūdzību, pamatojoties uz Parlamenta izvirzītajiem pamatiem, Tiesai būs jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu pamatojumā, noraidot prasību pret pārējām atbildētājām pirmajā instancē.
57. Šajā sakarā ir vērts uzsvērt, ka Parlaments pret visām atbildētājām (tātad arī pret NN) izvirzīja vienus un tos pašus faktus un juridiskos argumentus. Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka Tiesas vērtējums par Parlamenta argumentiem apelācijas tiesvedībā, visticamāk, noteiks NN protesta pieteikuma, kas pašlaik tiek izskatīts (lai gan apturēts) Vispārējā tiesā, iznākumu. Ja Tiesa atceltu Vispārējās tiesas spriedumu un apmierinātu Parlamenta prasījumus, NN protesta pieteikuma, kas iesniegts Vispārējā tiesā, liktenis, iespējams, būs izšķirts. Un otrādi: ja Tiesa noraidītu Parlamenta apelācijas sūdzību, NN izredzes panākt aizmuguriska sprieduma atcelšanu ievērojami palielināsies.
58. Līdz ar to man šķiet pilnīgi skaidrs, ka, pretēji Parlamenta minētajiem argumentiem, NN ir būtiska un tieša tiesiskā interese par šīs apelācijas tiesvedības iznākumu. Tādējādi NN atbilst šo secinājumu 49. un 53. punktā minētajiem attiecīgajiem nosacījumiem un var iesniegt atbildes rakstu uz šo apelācijas sūdzību.
59. Ņemot to vērā, manuprāt, pastāv arī principiāli iemesli, kādēļ NN, lai gan tā ir atbildētāja, kas nav atbildējusi uz prasības pieteikumu, tādā situācijā kā šajā lietā vajadzētu būt iespējai iesniegt atbildes rakstu uz galveno apelācijas sūdzību.
60. Galvenās apelācijas sūdzības iesniegšanas rezultātā Vispārējā tiesa apturēja NN protesta pieteikumu par aizmuguriskā sprieduma atcelšanu. Šajā ziņā sākotnēji NN rīcībā esošais tiesību aizsardzības līdzeklis uz Statūtu 41. panta un Vispārējās tiesas Reglamenta 166. panta pamata tika uz laiku apturēts, savukārt Parlamenta izmantotajam tiesību aizsardzības līdzeklim, proti, apelācijas sūdzībai, tika piešķirta prioritāte.
61. Manuprāt, tas būtu pretrunā gan tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, gan tiesībām tikt uzklausītam, ja lietas dalībnieks, lai gan tas ir atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu pirmajā instancē, nonāktu šādā tiesiskās nenoteiktības stāvoklī, kurā tas nevarētu iedarbīgi izmantot tā situācijā pieejamo tiesību aizsardzības līdzekli, proti, protesta pieteikumu par aizmugurisku spriedumu, nedz arī piedalīties apelācijas tiesvedībā, kas attiecas uz pašu lietu, kurā tā bija un joprojām ir lietas dalībnieks.
62. Tiesības tikt uzklausītam ir vispārējs Savienības tiesību princips. Tas attiecas uz tiesībām uz aizstāvību, kas ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) tiesību normās, it īpaši tās 47. pantā. Vispārīgi runājot, šīs tiesības nodrošina visiem lietas dalībniekiem tiesības rakstveidā vai mutvārdos izteikt savus apsvērumus, pirms tiek pieņemts lēmums, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt šā lietas dalībnieka intereses. (13)
63. Tādējādi Tiesai ir jānodrošina, lai katram lietas dalībniekam būtu saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus apstākļos, kas tam nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pārējiem lietas dalībniekiem. (14)
64. Ja tāda lietas dalībniece kā NN nevar atbildēt uz iesniegto apelācijas sūdzību, tā nevar paust savu juridisko nostāju un tikt uzklausīta, pamatojoties uz saviem iebildumu rakstā izvirzītajiem juridiskajiem argumentiem, kas Tiesai būs pienācīgi jāizvērtē. Šādos apstākļos ir diezgan grūti saprast, kā Tiesa varētu garantēt NN tiesību tikt uzklausītai un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību īstenošanu.
65. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka atbildētāju pirmajā instancē kopīgi iesniegtais atbildes raksts kopumā ir pieņemams, arī tiktāl, ciktāl tas attiecas uz NN.
C. NN pretapelācijas sūdzības pieņemamība
66. Otrkārt, Parlaments lūdz Tiesu atzīt NN pretapelācijas sūdzību par nepieņemamu ar tādu pamatojumu, ka tā kā atbildētāja, kas nav atbildējusi uz prasības pieteikumu, neatbilstot nosacījumiem, kas nepieciešami, lai izmantotu šo procesuālo tiesību aizsardzības līdzekli.
67. Izvērtējot NN pretapelācijas sūdzības pieņemamību, vispirms apskatīšu atbilstošās tiesību normas, kas ir šā juridiskā mehānisma izmantošanas pamatā. Šajā nolūkā izvērtēšu Tiesas Reglamenta 176. pantu par pretapelācijas sūdzībām un paskaidrošu, kāpēc arī uzskatu, ka šajā konkrētajā kontekstā nozīmīgs ir Statūtu 56. pants, kas attiecas uz apelācijas sūdzībām (1). Turpmāk pievērsīšu uzmanību šajā Statūtu tiesību normā paredzētajām prasībām un paskaidrošu, kāpēc uzskatu, ka NN nav tiesīga iesniegt pretapelācijas sūdzību šajā lietā (2). Visbeidzot, sniegšu dažas īsas pārdomas par atbildētājam, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, pieejamo tiesisko aizsardzības līdzekļu sistēmu, jo īpaši par to, vai šāds atbildētājs var vienlaikus izmantot vairākus mehānismus (3).
1. Par atbilstošajām tiesību normām pretapelācijas sūdzības iesniegšanai
68. Tiesas Reglamenta 176. pantā ir noteikta pretapelācijas sūdzību procesuālā kārtība. Saskaņā ar šo tiesību normu Tiesas Reglamenta 172. pantā minētie lietas dalībnieki var iesniegt pretapelācijas sūdzību. Šajā ziņā pretapelācijas sūdzības iesniedzējs var būt jebkurš Vispārējā tiesā izskatāmās lietas dalībnieks, kuram ir interese, lai apelācijas sūdzība tiktu apmierināta vai noraidīta.
69. Savā judikatūrā Tiesa ir atzinusi, ka lietas dalībnieks, kas ietilpst šo tiesību normu piemērošanas jomā, vienlaikus var iesniegt gan atbildes rakstu uz apelācijas sūdzību, gan pretapelācijas sūdzību. (15) Tomēr atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību nevar lūgt atcelt Vispārējās tiesas nolēmumu atšķirīgu iemeslu dēļ, kas nav atkarīgi no apelācijas sūdzībā norādītajiem, jo tādi pamati var tikt izvirzīti vienīgi pretapelācijas sūdzībā. (16) Šajā ziņā pretapelācijas sūdzība ir jāiesniedz atsevišķā dokumentā, kas nav atbildes raksts, un tajā ir ietverti tikai atšķirīgi pamati un argumenti, kas nav atkarīgi no tiem, kuri ir izvirzīti šā paša lietas dalībnieka atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību. (17)
70. Šīs lietas kontekstā, kā paskaidrots iepriekš, NN ir kvalificējama kā lietas dalībniece, kas ir tiesīga iesniegt atbildes rakstu uz galveno apelācijas sūdzību Tiesas Reglamenta 172. panta izpratnē. Līdz ar to, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 176. panta gramatisko interpretāciju, NN, šķiet, ir arī tiesīga iesniegt pretapelācijas sūdzību –ar iepriekš izklāstītajiem nosacījumiem.
71. Šajā lietā šie nosacījumi šķiet izpildīti. Proti, no lietas materiāliem izriet, ka atbildētājas pirmajā instancē, tostarp NN, atbildes rakstu uz galveno apelācijas sūdzību iesniedza tajā pašā dienā, kad NN iesniedza savu pretapelācijas sūdzību atsevišķā dokumentā un noteiktajā termiņā. Ar šo pretapelācijas sūdzību tiek lūgts atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. un 3. punktu. Līdz ar to šīs pretapelācijas sūdzības saturs ir balstīts uz citiem pamatiem nekā tie, kas izvirzīti galvenajā apelācijas sūdzībā (kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. un 4. punktu), un tas ir atšķirīgs un neatkarīgs no argumentiem, kas minēti atbildes rakstā uz apelācijas sūdzību.
72. Šajā ziņā un pretēji tam, ko šajā ziņā apgalvo Parlaments, nesaskatu nekādu problēmu saistībā ar to, ka NN pretapelācijas sūdzībā ir sniegti atšķirīgi argumenti salīdzinājumā ar tiem, ko šī puse izvirzīja pamatlietā, un ka tā cenšas panākt atšķirīgu risinājumu. (18)
73. Tomēr formālo Tiesas Reglamenta 172. un 176. pantā izklāstīto formālo prasību izpilde ir tikai viens no šķēršļiem, kas lietas dalībniekam ir jāpārvar, lai tā varētu sekmīgi iesniegt pretapelācijas sūdzību.
74. Statūtu 56. pantā ir izklāstīti pamatnosacījumi, kas jāizpilda lietas dalībniekam, lai iesniegtu apelācijas sūdzību. Šajā ziņā tā otrajā daļā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzību var iesniegt “personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji”.
75. Šajā sakarā uzreiz nāk prātā viens jautājums: vai Statūtu 56. pantā ir ietverta gan parastā “apelācija”, gan “pretapelācijas sūdzība”, ja tas nav norādīts ar tiešu formulējumu?
76. Manuprāt, atbilde ir diezgan skaidra.
77. Šajā tiesību normā ir atsauce uz jēdzienu “apelācijas sūdzība”, ar ko apzīmē tiesību aizsardzības līdzekli, ko puse var izmantot, lai apstrīdētu tiesas nolēmumu vai tā daļu, iesniedzot juridiskus argumentus, kuru mērķis ir pilnībā vai daļēji atcelt šo nolēmumu.
78. “Pretapelācijas sūdzība” ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kas kalpo tieši šim mērķim. Faktiski tas būtībā ir līdzīgi, taču būtiska atšķirība ir tāda, ka puse iesniedz pretapelācijas sūdzību pēc galvenās apelācijas sūdzības iesniegšanas un, protams, atsaucas uz atšķirīgiem tiesiskajiem argumentiem un pamatiem nekā tie, kas izvirzīti galvenajā apelācijas sūdzībā. Šajā ziņā atšķirība starp apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību ir nevis šo mehānismu būtība, bet gan to temporālā dimensija un to neatkarīgais vai papildinošais raksturs.
79. Proti, apelācijas sūdzība ir jāiesniedz divu mēnešu laikā no nolēmuma, par kuru ir celta prasība, paziņošanas, (19) savukārt pretapelācijas sūdzību var iesniegt arī pēc šā termiņa beigām. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 172. un 176. pantu to var iesniegt “tādā pašā termiņā, kāds noteikts atbildes raksta uz apelācijas sūdzību iesniegšanai”, proti, divu mēnešu laikā pēc tam, kad apelācijas sūdzība ir izsniegta lietas dalībniekam. (20)
80. Turklāt, ja dažādi lietas dalībnieki iesniedz atsevišķas apelācijas sūdzības par vienu un to pašu Vispārējās tiesas nolēmumu, katrai no šīm apelācijas sūdzībām būs “patstāvīga dzīve”. Vajadzības gadījumā Tiesa (dažas vai visas) šīs lietas var apvienot tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā vai sprieduma taisīšanai.(21) Tomēr, ja kāda no šīm lietām tiktu atsaukta vai noraidīta kā nepieņemama, netiktu ietekmēts citu apelācijas sūdzību izskatīšanas process.
81. Turpretim pretapelācijas sūdzība ir lieta, kas tiek pārcelta uz esošu lietu. Tas nozīmē, ka pretapelācijas sūdzības izskatīšana Tiesā var būt atkarīga no galvenās apelācijas sūdzības. Faktiski saskaņā ar Tiesas Reglamenta 183. pantu pretapelācijas sūdzībai var zust priekšmets, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs atsakās no apelācijas sūdzības vai ja apelācijas sūdzība ir atzīta par acīmredzami nepieņemamu noteiktu konkrētu iemeslu dēļ. (22)
82. Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka pretapelācijas mehānisms, pirmkārt un galvenokārt, ir izstrādāts procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ un it īpaši tādēļ, lai atturētu no nevajadzīgas tiesāšanās un ļautu savstarpēji saistītas lietas izskatīt vienā un tajā pašā procesā.
83. Pēc Vispārējās tiesas sprieduma (vai cita apstrīdama lēmuma) pasludināšanas neapmierinātā puse parasti nekavējoties iesniedz apelācijas sūdzību. Tomēr var būt gadījumi, kad puse var būt neapmierināta ar noteiktiem nolēmuma aspektiem, vienlaikus būdama apmierināta ar citiem tā aspektiem. Šādos gadījumos ir iespējams, ka puse ir gatava pieņemt iznākumu pirmajā instancē ar nosacījumu, ka arī pārējie lietas dalībnieki tam piekrīt, un tādējādi strīds tiek galīgi atrisināts.
84. Tomēr, ja nebūtu tāda noteikuma kā Tiesas Reglamenta 176. panta 1. punkts, jebkuras puses pieeja “sēdēt un gaidīt” būtu riskanta, jo cita puse varētu iesniegt apelācijas sūdzību divu mēnešu termiņa beigās, apgrūtinot pirmās puses savlaicīgu reakciju. Šādā scenārijā palielinātos nepamatotu apelācijas sūdzību iesniegšanas iespējamība, pat gadījumos, kad puses, iespējams, būtu bijušas ieinteresētas atturēties no vēl vienas tiesvedības kārtas uzsākšanas.
85. Balstoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, secinu, ka pretapelācijas sūdzības un galvenās apelācijas sūdzības ir vienkārši vienas ģints – apelācijas – divas sugas.
86. Līdz ar to nelielās atšķirības terminoloģijā, kas izmantota atbilstošajos noteikumos attiecībā uz katru apelācijas veidu, vienkārši palīdz tos nošķirt, atsaucoties uz šiem attiecīgajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem konkrētās tiesvedības ietvaros. Tas tomēr nenozīmē, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkojamā pret tiem būtu jāizturas atšķirīgi.
87. Faktiski tas būtu pretrunā pareizas tiesvedības nodrošināšanas svarīgumam un jēdzienu, ka pusēm ir jābūt vienlīdzīgām, ja Statūtu 56. pants būtu piemērojams tikai pusei, kura vēlas iesniegt apelācijas sūdzību, nevis pusei, kura vēlas iesniegt pretapelācijas sūdzību pēc tam, kad galvenā apelācijas sūdzība jau ir iesniegta.
88. Līdz ar to uzskatu, ka Statūtu 56. pants ir piemērojams visiem apelācijas veidiem, kas pieejami saskaņā ar tiesību aktiem, kuri reglamentē tiesvedību šajā tiesu iestādē, tostarp pretapelācijas sūdzībām.
89. Tāpēc šajā lietā, lai gan esmu pārliecināts, ka NN atbilst Tiesas Reglamenta 172. un 176. panta nosacījumiem, ir jānosaka, vai tā atbilst arī Statūtu 56. pantā noteiktajām formālajām prasībām. (23)
2. Par Statūtu 56. panta prasībām
90. Kā jau minēju šo secinājumu 74. punktā, Statūtu 56. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka apelācijas sūdzību var iesniegt “personas, kuru prasījumi vai iebildumi nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji”.
91. Lai gan vairumā gadījumu būtu samērā viegli pārbaudīt, vai šis nosacījums ir izpildīts, var būt gadījumi, kad šis uzdevums nav tik vienkāršs. Tā tas var būt it īpaši tāpēc, ka vārdi “nav apmierināti” (24) un “prasījumi vai iebildumi” nav nepārprotami. (25) Šāda neskaidrība daļēji ir saistīta ar dažām atšķirībām dažādās Statūtu valodu versijās. (26)
92. Tomēr neatkarīgi no šīm interpretācijas šaubām, manuprāt, diez vai ir apstrīdams, ka atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, neatbilst šiem kritērijiem. Šāds atbildētājs nav iesniedzis nekādus apsvērumus un tādējādi nav izvirzījis konkrētus prasījumus. Turklāt no tā izriet, ka nevar apgalvot, ka šāds dalībnieks “nav apmierināts” Statūtu 56. panta izpratnē.
93. Izmantojot šo secinājumu ievadā minēto metaforu, var teikt, ka, lai sasniegtu vilciena galamērķi, vispirms ir jāiegādājas biļete un jāizvēlas maršruts un pēc tam ir jāiekāpj vilcienā.
94. Šķiet, ka šī nostāja atbilst Tiesas pieejai spriedumā Bayer CropScience un Bayer/Komisija. Šajā lietā gan Bayer CropScience, gan Bayer iesniedza apelācijas sūdzību Tiesā, lai gan tikai Bayer CropScience bija lietas dalībniece tiesvedībā Vispārējā tiesā. Tā kā Bayer nepiedalījās šajā sākotnējā tiesvedībā un nebija norādījusi nevienu īpašu apstākli, kas attiecīgā gadījumā būtu tai devusi tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, Tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, ciktāl tā ir iesniegta šīs sabiedrības vārdā. (27)
95. Tāpat Tiesa ir nonākusi pie līdzīga secinājuma atsevišķās preču zīmju lietās attiecībā uz iespējamajām personām, kas iestājušās lietā apelācijas tiesvedībā. Proti, gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nav atbildējis uz prasības pieteikumu, Tiesa ir konstatējusi, ka šādu lietas dalībnieku nevar uzskatīt par tādu, kas būtu piedalījies tiesvedībā Vispārējā tiesā, jo tas nav nedz iesniedzis savus prasījumus, nedz norādījis, ka tas atbalsta pārējo lietas dalībnieku prasījumus. (28)
96. Ņemot to vērā un piekrītot Parlamenta izvirzītajiem argumentiem, uzskatu, ka NN pretapelācija ir nepieņemama.
3. Par plašākiem procesuālajiem apsvērumiem
97. Tomēr pat, ja iepriekš minēto secinājumu izdarīju, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, tas pats pamatojums attiecas uz plašāku procesuālo regulējumu, kas reglamentē tiesību aizsardzības līdzekļus Savienības tiesās.
98. Dažādu šīs tiesvedības dalībnieku izvirzītie argumenti atklāj ievērojamu neskaidrību saistībā ar konkrētu juridisko mehānismu izmantošanu šajā tiesu iestādē un atbilstīgo brīdi, kad tos var izmantot.
99. Šajā sakarā, uz brīdi noliekot malā šīs lietas īpašos apstākļus, ir jāpievēršas diviem acīmredzami savstarpēji saistītiem jautājumiem: (i) vai atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, var iesniegt apelācijas sūdzību par aizmugurisku spriedumu, vai tam ir jāizmanto procesuālais ceļš, kas tam ļauj iesniegt protesta pieteikumu par šo spriedumu un, ja tā ir otrā iespēja, tad (ii) vai šāds atbildētājs var izmantot abus līdzekļus vienlaikus, vai, kā tas ir šajā lietā, iesniegt šādu protesta pieteikumu vienlaikus ar pretapelācijas sūdzību.
100. Manuprāt, atbilde uz abiem jautājumiem ir samērā skaidra.
101. Proti, atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, nevar iesniegt apelācijas sūdzību par pirmās instances nolēmumu, jo tam ir jāizmanto īpašs tiesību aizsardzības līdzeklis, t.i., protesta pieteikums par aizmugurisku spriedumu. A fortiori atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, nevar vienlaikus izmantot abus līdzekļus, iesniedzot Tiesā apelācijas sūdzību un Vispārējā tiesā – protesta pieteikumu par aizmugurisku spriedumu.
102. Šķiet, ka visjaunākā lieta, kurā Tiesa apstiprinājusi šādu interpretāciju, ir Eulex Kosovo/SC, kas tiek pasludināts tajā pašā dienā, kad tiek sniegti šie secinājumi. (29)
103. Proti, abas procesuālās iespējas ir ne tikai alternatīvas un viena otru izslēdzošas, bet arī nav savstarpēji aizstājamas.
104. No vienas puses, lai iesniegtu apelācijas sūdzību, pusei ir jāizpilda Statūtu 56. pantā izklāstītās formālās prasības, kas būtībā paredz dalību pirmajā instancē. Tādējādi iepriekš izskaidroto iemeslu dēļ atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, neatbilst šim kritērijam. Jebkurš mēģinājums pienācīgi iesniegt apelācijas sūdzību šķistu veltīgs.
105. No otras puses, ja puse ir piedalījusies pirmās instances tiesvedībā, to pēc definīcijas nevar kvalificēt kā atbildētāju, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu. Līdz ar to nebūtu aizmuguriska sprieduma, par kura atcelšanu šis lietas dalībnieks varētu iesniegt protesta pieteikumu.
106. Citāds skatījums būtu pretrunā Savienībā pastāvošās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas loģikai.
107. Proti, tas ne tikai apietu noteikumus, kuros ir paredzēts procesuālais tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš konkrēti paredzēts tam, lai nepieļautu aizmugurisku spriedumu, bet arī mazinātu šāda tiesību aizsardzības līdzekļa vērtību, ņemot vērā atšķirīgos termiņus, kas reglamentē šos mehānismus, un Tiesas sprieduma izšķirošo nozīmi apelācijas tiesvedībā. Tāpat tas grautu pašu aizmugurisko spriedumu būtību, kuru mērķis ir veicināt aktīvu līdzdalību tiesvedībā, ierobežojot iesaistīšanos un pieejamos līdzekļus tai pusei, kas nav piedalījusies sākotnējā tiesvedībā, neraugoties uz lūgumu to darīt.
108. Turklāt tas, ja tiktu atļauta divu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošana paralēli, nozīmētu, ka atbildētājam, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, tiktu atļauts “divreiz iekosties ķirsī” vai, turpinot metaforu, vienlaikus braukt ar diviem vilcieniem. Tas būtu pretrunā pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principam. Šādi raugoties, kā varētu būt pieļaujams, ka puse, kas nepiedalījās pirmajā instancē, tomēr varētu izmantot vienu tiesību aizsardzības līdzekli Vispārējā tiesā un otru tiesību aizsardzības līdzekli Tiesā, galu galā ar abiem cenšoties panākt vienu un to pašu rezultātu?
109. Visbeidzot, šāda situācija pat varētu traucēt pareizu tiesvedību, ietekmējot procesuālā regulējuma integritāti, radot neskaidrības par piemērotāko tiesību aizsardzības līdzekli konkrētajā gadījumā, kā arī tā varētu veicināt izmaksu palielināšanos ikvienam paralēlajās procedūrās iesaistītajam lietas dalībniekam, kā arī šai tiesu iestādei. (30)
110. Šie apsvērumi ir tikpat būtiski attiecībā uz pretapelācijas sūdzības izmantošanu.
111. Šādos apstākļos argumenti, kurus atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, ir izvirzījis protesta pieteikumā par aizmugurisku spriedumu, var būt līdzīgi tiem, kurus šis pats atbildētājs ir izvirzījis pretapelācijas sūdzībā. Tomēr, kā to pierāda NN pretapelācijas sūdzība, var būt arī tā, ka pretapelācijas sūdzībā izvirzītie argumenti ir pilnīgi atšķirīgi.
112. Šajā ziņā nepiekrītu NN viedoklim, saskaņā ar kuru šādā gadījumā sekas būtu tādas, ka tiktu racionalizēta procedūra, ļaujot Tiesai pieņemt galīgu spriedumu, ar kuru tiktu galīgi atrisināti arī Vispārējā tiesā iesniegtajā protesta pieteikumā par aizmugurisku spriedumu izvirzītie jautājumi.
113. Gluži pretēji, šāda situācija netīši rada priekšrocību atbildētājam, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, izmantot papildu procesuālos līdzekļus, lai iesniegtu jaunus juridiskus argumentus, un negarantējot, ka sākotnējie argumenti, kas Vispārējā tiesā izvirzīti protesta pieteikumā par aizmugurisku spriedumu saistībā ar lietas faktiskajiem apstākļiem tiks pienācīgi izskatīti, pat ja Tiesa pretapelācijas sūdzību atzīst par pamatotu. Tas ir tāpēc, ka pretapelācijas sūdzības ietvaros Tiesai ir jālemj tikai par tiesību jautājumiem.
114. Manuprāt, tikko aprakstītās sekas neatspoguļo paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas darbību, kas noteikta Savienības tiesās notiekošo procedūru reglamentējošajos dokumentos, jo viens vilciens nevar vienlaikus braukt pa diviem sliežu ceļiem.
115. Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, man šķiet, ka procesuālais līdzeklis, kas atbildētājam, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, ļauj iesniegt Vispārējai tiesai protesta pieteikumu par aizmugurisku spriedumu, ir vispiemērotākais (rectius, vienīgais) rīcības veids, ko šāds lietas dalībnieks šādos apstākļos var izmantot.
116. Ja Vispārējā tiesa no atbildētāja saņem protesta pieteikumu par aizmugurisku spriedumu, sākotnējais pirmās instances spriedums netiek uzskatīts par galīgu. Praktiski, ja šis protesta pieteikums tiks apmierināts, aizmuguriskais spriedums tiks aizstāts ar jaunu spriedumu.
117. Savukārt šāda protesta pieteikuma noraidīšanas gadījumā aizmuguriskais spriedums paliks spēkā un attiecībā uz pirmās instances tiesvedību kļūs galīgs. Šajā stadijā atbildētājs, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, varēs iesniegt apelācijas sūdzību divu mēnešu laikā pēc paziņojuma par šo spriedumu saņemšanas, ja tas to vēlēsies. Manuprāt, šis process atbilst procesuālajā regulējumā pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas plānotajai darbībai. (31)
118. Ņemot vērā iepriekš minēto, atkārtoju savu secinājumu, ka NN pretapelācijas sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu. Līdz ar to Tiesai nav jāizvērtē abi NN izvirzītie apelācijas sūdzības pamati.
119. Tomēr gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manai iepriekš sniegtajai analīzei un tādējādi nonāktu pie secinājuma, ka NN pretapelācijas sūdzība ir pieņemama, uzskatu, ka turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ tai būtu jākonstatē šīs pretapelācijas sūdzības pamatotība un līdz ar to jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl tas attiecas uz NN.
D. Vispārējās tiesas pieeja aizmuguriska sprieduma taisīšanā attiecībā uz NN
120. Kā jau minēju šo secinājumu 34. punktā, NN savā pretapelācijas sūdzībā izvirza divus pamatus. Procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ ierosinu Tiesai vispirms izvērtēt NN otro pamatu. Tā kā uzskatu, ka šis pamats ir acīmredzami pamatots, Tiesai nebūs jāizvērtē NN pirmais apelācijas pamats.
121. Ar otro pamatu NN apgalvo, ka esot pārkāpts Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta 3. punkts, kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem Vispārējā tiesa var taisīt aizmugurisku spriedumu, un neesot norādīts pamatojums, ciktāl pārsūdzētajā spriedumā ir apmierināta pret to celtā prasība, noraidot šo prasību pret pārējām atbildētājām pirmajā instancē, lai gan Parlamenta prasījumi bija balstīti uz tiem pašiem juridiskajiem un faktiskajiem argumentiem.
122. Pārsūdzētā sprieduma 45.–61. punktā Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai ir jāapmierina Parlamenta pieteikums par aizmuguriska sprieduma taisīšanu attiecībā uz NN, ņemot vērā minētā 123. panta 3. punktā minētos nosacījumus. Saskaņā ar šo tiesību normu, lai Vispārējā tiesa varētu taisīt prasītājam labvēlīgu aizmugurisku spriedumu, tai ir jāpārbauda, vai (i) tai ir kompetence izskatīt un izlemt tai iesniegto prasību, (ii) prasība nav acīmredzami nepieņemama un (iii) prasība acīmredzami nav juridiska nepamatota.
123. Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā uzskatīja, ka 123. panta 3. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti.
124. Pēc tam, kad Vispārējā tiesa konstatēja, ka tai ir kompetence izskatīt un izlemt Parlamenta prasību un ka šī prasība nav acīmredzami nepieņemama, tā pievērsās iepriekš minētā trešā nosacījuma pārbaudei. Vienā īsā rindkopā tā norādīja:
“[..] Parlamenta argumentu prima facie analīze nepierāda, ka prasība ir acīmredzami juridiski nepamatota. Proti, lai noskaidrotu, vai prasība, kuru tas lūdz atlīdzināt, ir vai nav ietverta CAR līgumā, ja uz to neattiecas izslēgšanas klauzula, kas izriet no šā līguma, ir nepieciešams rūpīgāk izvērtēt šā līguma noteikumus, tos aplūkojot kontekstā un ņemot vērā pušu nodomu” [neoficiāls tulkojums]. (32)
125. Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa apmierināja Parlamenta prasību pret NN. Tomēr, izvērtējot prasības pret pārējām atbildētājām pirmajā instancē pamatotību, Vispārējā tiesa pēc Parlamenta argumentu sīkāka izvērtējuma secināja, ka šie argumenti nav pamatoti, un tādējādi noraidīja šo prasības daļu. (33)
126. Šajās pārsūdzētā sprieduma daļās konstatēju divas atsevišķas kļūdas tiesību piemērošanā: Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta interpretācijas kļūdu un pamatojuma trūkumu.
127. Pirmkārt, Vispārējās tiesas pieeja liecina par nepareizu izpratni attiecībā uz Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pantā paredzētās pārbaudes tiesā mērķi un apjomu, kā arī tajā ietverto jēdzienu “acīmredzams”.
128. Pamatojoties uz paskaidrojumiem, kurus sniedzu savos nesenajos secinājumos lietā Komisija/Apvienotā Karaliste (Augstākās tiesas spriedums), (34) vēlos uzsvērt, ka no Savienības procesuālajām noteikumiem par aizmuguriskām tiesvedībām, kā arī no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka atbildētāja nepiedalīšanās tiesvedībā automātiski nenozīmē, ka tiesa, kas izskata lietu, atzīst prasītāja prasījumus. Proti, aizmuguriskas tiesvedības gadījumā pati doma par to, ka prasītāja apgalvojumiem varētu piemērot patiesuma prezumpciju, ir gluži vienkārši izslēgta.
129. Tomēr vienlaikus Savienības tiesām piemērojamais pārbaudes standarts ir relatīvi labvēlīgs pret pieteikuma iesniedzēja prasībām. Tiesai nav jāveic prasītāja apgalvoto faktu un izvirzīto juridisko argumentu pilnīga pārbaude, kā arī nevar sagaidīt, ka tā izstrādās faktiskos un juridiskos argumentus, kurus atbildētājs būtu varējis izvirzīt, ja tā būtu piedalījusies tiesvedībā. Zaudējot savas tiesības piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, atbildētājs izvēlas atteikties no iespējas citastarp iesniegt pierādījumus, kas varētu likt apšaubīt prasītāja apgalvoto faktu pareizību, vai izvirzīt aizstāvības argumentus, kas principā ir jāiesniedz un jāpamato atbildētājam. (35)
130. Īsāk sakot, aizmuguriskas tiesvedības gadījumā prasītājam ir pienākums pierādīt, ka tā apgalvojumi nav “prima facie nepamatoti”. (36) Šis pienākums ir izpildīts, ja prasītāja apgalvojumu pamatošanai izvirzītie argumenti pirms padziļināta izvērtējuma šķiet ticami, tas ir, juridiski un faktiski pamatoti un attiecīgā gadījumā balstīti uz atbilstīgiem pierādījumiem.
131. Tiesvedības procesuālās ekonomijas apsvērumu labad Savienības procesuālie noteikumi ļauj Savienības tiesām izvairīties no prasītāja prasījumu padziļinātas pārbaudes, ja atbildētājs, lai gan viņam ir pienācīgi izsniegta prasības pieteikums, ir izvēlējies nepiedalīties tiesvedībā.
132. Toties nevar uzskatīt, ka šis jēdziens nozīmē, ka nav jāveic nekāda pārbaude, ja prasītāja izvirzītie argumenti ir sarežģīti. Acīmredzami pastāv atšķirība starp vieglu pārbaudi un pārbaudes neveikšanu vispār.
133. Šajā jautājumā vēlos uzsvērt: Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta 3. punktā paredzētais kritērijs neļauj Vispārējai tiesai uzskatīt, ka prasītājs ir prima facie pierādījis savu apgalvojumu tikai tāpēc vien, ka prasītāja izvirzītais jautājums ir tik sarežģīts (juridiski un/vai faktiski), ka tas prasa rūpīgāku pārbaudi. Sarežģītība izvirzīto argumentu ziņā nav attaisnojums tam, ka nav veikta nekāda veida šo argumentu izvērtēšana tiesā. (37)
134. Tomēr tieši tas ir noticis šajā lietā saistībā ar Parlamenta prasībām pret NN. No pārsūdzētā sprieduma 57. punkta nepārprotami izriet, ka Vispārējā tiesa nav veikusi šo prasījumu izvērtējumu pēc būtības.
135. No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pantu. Vispārējai tiesai bija vismaz jāpārbauda, vai, ņemot vērā līguma noteikumus, lasot tos kontekstā, Parlamenta izvirzītā tā interpretācija bija pietiekami ticama, lai prima facie pamatotu prasību.
136. Jebkurā gadījumā man ir tikpat skaidrs, ka attiecīgais arguments vairs nav ticams, ja tajā pašā lēmumā Vispārējā tiesa gan lemj par šā argumenta pamatotību, gan nonāk pie secinājuma, ka tas, veicot rūpīgāku pārbaudi, ir nepamatots.
137. Kā jau iepriekš paskaidroju, saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 123. pantu Vispārējā tiesa aizmuguriskas tiesvedības procesā var atteikties no pieteikuma iesniedzēja prasījumu detalizētas pārbaudes. Tomēr šo tiesību normu nevar interpretēt tādējādi, ka tai ir pienākums aprobežoties tikai ar vieglu pārbaudi, izvērtējot pret atbildētāju, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, izvirzītos argumentus, ja kādu iemeslu dēļ šie paši argumenti ir jāpārbauda rūpīgāk.
138. Ir grūti saskatīt šāda tiesas nolēmuma pamatā esošo loģiku, saskaņā ar kuru tiesa uzskata, ka vieni un tie paši argumenti (gan faktiski, gan juridiski) nav acīmredzami kļūdaini vienā šā nolēmuma daļā (šajā gadījumā – vērtējumā attiecībā uz NN), un pēc tam atzīst tos par kļūdainiem citā šā nolēmuma daļā (šajā gadījumā, kad NN tika izvērtēts attiecībā pret pārējām atbildētājām pirmajā instancē).
139. Šķiet, ka Vispārējās tiesas sniegtā Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta interpretācija varētu nozīmēt, ka dažos gadījumos tai faktiski ir pienākums atbalstīt argumentu, pilnībā apzinoties, ka šāds arguments ir nepareizs, un – vēl ļaunāk – neraugoties uz to, ka tā to ir skaidri atzinusi tajā pašā nolēmumā.
140. Manuprāt, to nevar uzskatīt par Vispārējās tiesas tiesu funkcijas pienācīgu un taisnīgu īstenošanu. Būtībā tas nozīmētu, ka tiesas nolēmums ir nelabvēlīgs atbildētājam, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, tikai tādēļ vien, ka tas nav piedalījies tiesvedībā. Taču, kā minēts iepriekš, tas nav paredzēts Savienības tiesību normās par aizmuguriskiem procesiem. Šajos noteikumos joprojām ir prasīts, lai Savienības tiesas veiktu lietas izvērtēšanu, kurai, lai arī tā tiek veikta vieglā formā, tomēr ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Hartas 47. panta.
141. Šajā ziņā nevajadzētu aizmirst, ka izvēle nepiedalīties tiesvedībā, lai arī par to ir jāpauž nožēla, ir pilnībā katra atsevišķa lietas dalībnieka ziņā un līdz ar to leģitīma. (38) Protams, šāda izvēle rada risku tikt uzskatītam par atbildētāju, kas nav atbildējis uz prasības pieteikumu, un tas var būt pamats aizmuguriskam spriedumam, kam, kā jau tika paskaidrots, ir vairākas procesuālas sekas, no kurām dažas ir nelabvēlīgas atbildētājam.
142. Tomēr tas pārāk paplašinātu Savienības procesuālo noteikumu formulējumu un mērķi, kā arī radītu pārmērīgi represīvas sekas, ja tiesa tos interpretētu kā tādus, kas tai uzliek pienākumu apstiprināt prasītāja argumentus neatkarīgi no apstākļiem.
143. Mana nostāja, šķiet, ir apstiprināta Tiesas virspalātas spriedumā Tomkins, kurā Tiesa atstāja spēkā Vispārējās tiesas nolēmumu samazināt sabiedrībai piedēvētās pret konkurenci vērstās rīcības ilgumu, pamatojoties uz konstatējumiem, kas izdarīti attiecībā uz citu sabiedrību, lai gan pirmā sabiedrība nebija izvirzījusi nekādu prasību attiecībā uz pārkāpuma ilgumu. (39) Komisija pārmeta Vispārējai tiesai, ka tā esot lēmusi ultra petita. Tomēr Tiesa noraidīja apelācijas sūdzību, būtībā norādot, ka abas sabiedrības (mātessabiedrība un meitassabiedrība) bija saistītas un ka runa nebija par divu atšķirīgu veidu darbībām, ar kurām tika pārkāpti konkurences noteikumi, bet gan par vienu pārkāpumu, par kuru varēja saukt pie atbildības abas sabiedrības.
144. Šajā lietā mutatis mutandis ir piemērojami principi, kas izriet no minētā sprieduma. Atbildētājas pirmajā instancē ir savstarpēji saistītas, jo tām visām ir saistošs viens un tas pats līgums, un Parlaments tās kopīgi iesūdzēja Vispārējā tiesā par iespējamu šā līguma neievērošanu. Šajā tiesvedībā četri apdrošinātāji atradās identiskā faktiskā un juridiskā situācijā: Parlaments, pamatojoties uz tiem pašiem juridiskajiem pamatiem, apgalvoja, ka tie ir solidāri atbildīgi par to izmaksu saistībā ar zaudējumiem atlīdzināšanu, kas radušās viena konkrēta notikuma (tas ir, iespējamā KAD ēkas applūšanas) rezultātā.
145. Tāpat kā spriedumā Tomkins, kurā Savienības tiesas nevarēja vienai un tai pašai rīcībai piešķirt divus atšķirīgus laikposmus atkarībā no attiecīgā uzņēmuma, pamatojoties uz tā rīcību tiesvedībā, arī šajā lietā Vispārējā tiesa nevar uzskatīt, ka tiem pašiem viena līguma noteikumiem atkarībā no attiecīgā uzņēmuma ir divas dažādas nozīmes tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar tā rīcību tiesvedībā.
146. Turklāt no iepriekš minētā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir kļūdains arī pamatojuma trūkuma dēļ: tā 57. punktā nav nekāda prasītāja izvirzīto argumentu prima facie novērtējuma, un tas ir pretrunā minētā sprieduma 62.–138. punktam. (40)
147. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka pārsūdzētajā spriedumā ir (i) pieļauta kļūda Vispārējās tiesas Reglamenta 123. panta interpretācijā un (ii) sniegts nepietiekams un pretrunīgs pamatojums tam, ka būtu izpildīts šajā tiesību normā minētais trešais nosacījums, kas ļauj Vispārējai tiesai pieņemt prasītājam labvēlīgu aizmugurisku spriedumu.
148. Līdz ar to, ja Tiesa atzītu NN pretapelācijas sūdzību par pieņemamu, manuprāt, Tiesai būtu jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. un 3. punkts.
VI. Secinājumi
149. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
– atzīt, ka Nationale‑Nederlanden Schadeverzekering Maatschappij NV atbildes raksts uz apelācijas sūdzību ir pieņemams;
– Nationale‑Nederlanden Schadeverzekering Maatschappij pretapelācijas sūdzību noraidīt kā nepieņemamu.