Language of document : ECLI:EU:C:2015:683

Lieta C‑137/14

Eiropas Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2011/92/ES – Noteiktu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – 11. pants – Direktīva 2010/75/ES – Rūpnieciskās emisijas (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) – 25. pants – Iespēja vērsties tiesā – Neatbilstošs valsts procesuālais regulējums

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2015. gada 15. oktobra spriedums

1.        Tiesvedība – Lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu – Lūgums, kura mērķis ir iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta secinājumos izvirzītajiem tiesību jautājumiem – Nosacījumi procesa atkārtotai sākšanai

(LESD 252. panta otrā daļa; Tiesas statūtu 23. pants; Tiesas Reglamenta 83. pants)

2.        Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2011/92 – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2010/75 – Attiecīgās sabiedrības locekļu tiesības celt prasību – Valsts tiesiskais regulējums, kurā kā nosacījums prettiesisku administratīvo aktu atcelšanai ir noteikts prasītāja subjektīvo tiesību pārkāpums – Saderīgums

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75 25. panta 1. punkts un Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punkts)

3.        Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2011/92 – Attiecīgās sabiedrības locekļu tiesības celt prasību – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru šīs tiesības ir ierobežotas ar apstrīdēšanu, kas balstīta uz ietekmes uz vidi novērtējuma neveikšanu, vai tiek izslēgtas gadījumā, ja novērtējums ir veikts, bet tas ir prettiesisks – Pienākumu neizpilde

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punkts)

4.        Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2011/92 – Attiecīgās sabiedrības locekļu tiesības celt prasību – Pieņemamības nosacījumi – Tiesību aizskārums – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek prasīta cēloņsakarība starp izvirzīto procesuālo noteikumu pārkāpumu un apstrīdētā galīgā lēmuma saturu – Tiesas pārbaudes pēc būtības ierobežošana – Pienākumu neizpilde

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92 11. panta 1. punkts)

5.        Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2011/92 – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2010/75 – Attiecīgās sabiedrības locekļu tiesības celt prasību – Valsts tiesiskie regulējumi, ar kuriem tiesības celt prasību un tiesas pārbaudes apmērs ir ierobežoti ar iebildumiem, kas jau iesniegti administratīvā procesa laikā noteiktajā termiņā – Pienākumu neizpilde

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75 25. panta 1. punkts un Direktīvas 2011/92 11. panta 1. un 4. punkts)

6.        Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2011/92 – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2010/75 – Nevalstisko vides aizsardzības organizāciju tiesības celt prasību – Apmērs – Valsts tiesiskais regulējums, kurā minētajām organizācijām netiek atzītas šīs tiesības saistībā ar noteikumiem, kas aizstāv tikai pašvaldību intereses – Nepieņemamība – Minētās direktīvas, kurā ir paredzētas šīs tiesības, noteikumu tiešā iedarbība

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75 25. panta 3. punkts un Direktīvas 2011/92 11. panta 3. punkts)

7.        Vide – Noteiktu projektu ietekmes uz vidi novērtējums – Direktīva 2011/92 – Gaisa piesārņojums – Direktīva 2010/75 – Nevalstisko vides aizsardzības organizāciju tiesības celt prasību – Piemērošana laikā – Tūlītēja piemērošana atļaujām, kas izsniegtas pēc Direktīvas 2003/35 transponēšanas termiņa beigām – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiesības celt prasību un tiesas pārbaudes apmērs ierobežots ar tiesvedībām, kas uzsāktas pēc šī datuma – Pienākumu neizpilde

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75 25. pants un Direktīvas 2011/92 11. pants)

1.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 21.–23. punktu)

2.        Ciktāl, saskaņā ar Direktīvas 2011/92 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu 11. pantu un Direktīvas 2010/75 par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) 25. pantu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem ir jābūt tiesībām celt prasību tiesā, lai apstrīdētu šajās direktīvās paredzēto lēmumu, darbības vai bezdarbības tiesiskumu pēc būtības vai saskaņā ar procesuālajām normām, dalībvalsts tiesību norma, saskaņā ar kuru administratīvā akta atcelšanai ir nepieciešams, lai tiesneša konstatētais prettiesiskums ietvertu arī prasītāja subjektīvo tiesību pārkāpumu, nav uzskatāma par nesaderīgu ar minētajiem direktīvas noteikumiem.

Ja dalībvalstis saskaņā ar iepriekš minētajiem Direktīvu 2011/92 un 2010/75 noteikumiem prasību, kuras indivīdi ceļ par lēmumiem, darbību vai bezdarbību, kas ietilpst pēdējo minēto piemērošanas jomā, pieņemamību var pakļaut tādiem nosacījumiem kā prasība par subjektīvo tiesību aizskārumu, šīm valstīm ir arī tiesības paredzēt, ka, lai kompetentā tiesa varētu atcelt administratīvo lēmumu, ir nepieciešams, lai būtu pārkāptas prasītāja subjektīvās tiesības. Šajā ziņā valsts likumdevējam it īpaši ir pamats ierobežot tiesības, uz kuru pārkāpumu privātpersona ir tiesīga norādīt pieteikumā tiesai par kādu lēmumu, darbībām vai bezdarbību, kas norādīti Direktīvas 2011/92 11. pantā, tās attiecinot tikai uz subjektīvajām tiesībām. Šāds pats ierobežojums tomēr nevar tikt piemērots vides aizsardzības apvienībām.

(sal. ar 28., 29., 32.–34. un 63.–65. punktu)

3.        Direktīvas 2011/92 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu 11. pantam ir pretrunā tas, ka dalībvalstis ierobežo šī panta transponējošo tiesību normu piemērojamību tikai ar gadījumu, kurā lēmuma likumība tiek apstrīdēta sakarā ar to, ka vides novērtējums nav veikts, neattiecinot to uz gadījumu, kurā novērtējums ir veikts, bet – pieļaujot procesuāla noteikuma pārkāpumu. Tādējādi transponējoša valsts norma, saskaņā ar kuru administratīvo atļauju var atcelt tikai tad, ja tā nav izsniegta, pamatojoties uz pēc formas likumīgu ietekmes uz vidi novērtējumu vai sākotnējo izvērtējumu, ir jāuzskata par nesaderīgu ar minēto 11. pantu.

Šajā ziņā apstāklis, ka citā valsts tiesību normā ir paredzēta iespēja celt prasību tiesā gadījumā, ja ietekmes uz vidi novērtējums vai sākotnējais izvērtējums ir veikts, bet ir pieļauts procesuālo noteikumu pārkāpums, tomēr radot ierobežojumus Direktīvas 2011/92 11. pantā norādīto prasību īstenošanai, minēto nesaderību nenovērš. Dalībvalsts, uz kuru attiecināmi šie noteikumi, neizpilda pienākumu īstenot direktīvas noteikumus ar neapstrīdamu saistošu spēku un ar prasīto specifiskumu, precizitāti un skaidrību, lai tiktu nodrošināta tiesiskās noteiktības prasība.

(sal. ar 36. un 49.–52. punktu)

4.        Dalībvalsts, kas ierobežo lēmumu atcelšanu procesuāla pārkāpuma dēļ ar ietekmes uz vidi novērtējuma vai sākotnēja izvērtējuma neesamību un gadījumiem, kad prasītājs pierāda, ka procesuāla noteikuma pārkāpumam ir cēloņsakarība ar lēmuma rezultātu, neizpilda Direktīvas 2011/92 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu 11. pantā paredzētos pienākumus. Šāds ierobežojums pārlieku apgrūtina minētās direktīvas 11. pantā norādīto tiesību celt prasību īstenošanu un apdraud šīs direktīvas mērķi sniegt attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem plašas iespējas vērsties tiesā. Ja administratīvā lēmuma, kas pieņemts, pārkāpjot procesuālu noteikumu, atcelšana tiek atteikta tikai tādēļ, ka prasītājs nespēj pierādīt šī pārkāpuma ietekmi uz minētā lēmuma pamatotību, šai Savienības tiesību normai tiek liegta jebkāda lietderīga iedarbība, it īpaši ievērojot konkrēto procedūru sarežģītību vai ietekmes uz vidi novērtējuma tehniskumu.

Tādējādi tiesību aizskārums Direktīvas 2011/92 11. panta izpratnē var tikt izslēgts tikai tad, ja šajā tiesību normā minētā tiesas iestāde vai struktūra, nekādi neuzliekot pieteicējam pienākumu pierādīt cēloņsakarību, bet vajadzības gadījumā ņemot vērā pierādījumus, ko iesniedzis būvdarbu vadītājs vai kompetentās iestādes, un vispārīgāk – visus tām iesniegto lietas materiālu dokumentus, spēj izvērtēt, ka minētais lēmums nebūtu citāds, ja šī prasības pieteikuma iesniedzēja izvirzītais procesuālo noteikumu pārkāpums nebūtu pieļauts.

Visbeidzot, lai gan šie apsvērumi attiecas uz vienu no prasības tiesā pieņemamības nosacījumiem, tie tomēr ir nozīmīgi, runājot par valsts likumdevēja izvirzītu nosacījumu, kura rezultātā tiek ierobežota pārbaude tiesā pēc būtības.

(sal. ar 56., 57., 59.–61. un 104. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

5.        Direktīvas 2011/92 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu 11. pantam un Direktīvas 2010/75 par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) 25. pantam ir pretrunā tiesību celt prasību un tiesas pārbaudes apjoma ierobežošana saskaņā ar valsts tiesībām ar iebildumiem, kas noteiktajā termiņā jau ir izteikti administratīvajā procesā, kura rezultātā tika pieņemts lēmums, kas ir prasības priekšmets.

Šajā ziņā, lai arī ne Direktīvas 2011/92 11. panta 4. punktā, ne Direktīvas 2010/75 25. panta 4. punktā netiek izslēgts, ka pieteikums administratīvajā iestādē ir jāiesniedz pirms prasības tiesā, un netiek liegts valsts tiesībās paredzēt pienākumu prasītājam izsmelt visus administratīvos tiesību aizsardzības līdzekļus, pirms viņam tiek atļauts celt prasību tiesā, šīs Savienības tiesību normas tomēr neļauj ierobežot pamatus, kurus šis prasītājs var izvirzīt prasības tiesā pamatojumam.

Turklāt šādu prasītājam noteiktu ierobežojumu saistībā ar pamatiem, kurus viņam ir atļauts izvirzīt tiesā, kurai ir jāizskata ar viņu saistītā administratīvā lēmuma tiesiskums, nevar pamatot apsvērumi, kas izriet no tiesiskās noteiktības principa ievērošanas. Nav pierādīts, ka pārbaude tiesā pilnā apmērā saistībā ar minētā lēmuma pamatotību apdraudētu šo principu.

Turklāt attiecībā uz administratīvo procesu efektivitāti, lai gan ir tiesa, ka tas, ka pamats pirmo reizi tiek izvirzīts prasībā tiesā, atsevišķos gadījumos var radīt šķēršļus šī procesa labai norisei, pats Direktīvas 2011/92 11. panta un Direktīvas 2010/75 25. panta mērķis ir ne tikai garantēt attiecīgajai personai pēc iespējas plašāku piekļuvi pārbaudei tiesā, bet arī ļaut, lai šī pārbaude attiektos uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu kopumā – pēc būtības vai saskaņā ar procesuālajām normām.

Tomēr valsts likumdevējs ir tiesīgs paredzēt īpašus procesuālos noteikumus, piemēram, argumenta, kurš ir norādīts ļaunprātīgi vai ļaunticīgi, nepieņemamību, kas ir uzskatāmi par pienācīgiem mehānismiem tiesvedības tiesā efektivitātes nodrošināšanai.

(sal. ar 76., 79.–81. un 104. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

6.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 90.–92. punktu)

7.        Direktīvas 2011/92 par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka likumdevēja pieņemtajiem noteikumiem tās transponēšanai valsts tiesībās ir jāattiecas arī uz administratīvajām atļauju izsniegšanas procedūrām, kas uzsāktas pirms 2005. gada 25. jūnija, kas ir Direktīvas 2003/35 transponēšanas datums, paredzot sabiedrības līdzdalību atsevišķu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē, ja šo procedūru rezultātā pēc šī datuma ir izsniegta atļauja. Šajā ziņā, ciktāl, piemērojot Direktīvas 2011/92 11. panta 3. punktu, kā arī Direktīvas 2010/75 par rūpnieciskajām emisijām (piesārņojuma integrēta novēršana un kontrole) 25. panta 3. punktu, tiek uzskatīts, ka vides aizsardzības apvienībām ir vai nu pietiekama interese, vai tiesības, kas var tikt aizskartas, dalībvalsts, kas tiesvedībās, kas tika uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija un izbeigtas līdz 2011. gada 12. maijam, ierobežo minēto apvienību tiesības celt prasību, kā arī šo apvienību prasību pārbaudes tiesā apmēru ar tiesību normām, kas piešķir tiesības indivīdiem, nav izpildījusi šajās tiesību normās paredzētos pienākumus. Tas pats attiecas uz minēto direktīvu noteikumu transponēšanas noteikumiem, ar kuriem no to piemērošanas jomas ir izslēgtas administratīvie procesi, kas ir uzsākti līdz 2005. gada 25. jūnijam.

Šajā ziņā, neraugoties uz nozīmību, kāda res judicata principam ir gan Savienības, gan valstu tiesību sistēmās, minētā dalībvalsts uz šī principa ievērošanu nevar atsaukties, ja minētie piemērojamības laikā ierobežojumi attiecas uz administratīvajiem lēmumiem, kas ir kļuvuši izpildāmi.

Turklāt šīs dalībvalsts arguments, saskaņā ar kuru minētie ierobežojumi laikā esot vajadzīgi, lai tiktu ievērots res judicata princips attiecībā uz administratīvo procesu, kas kļuvis izpildāms, ir jānoraida, ja ar šiem ierobežojumiem tai tiktu ļauts piešķirt jaunu transponēšanas laikposmu.

(sal. ar 90., 95.–99. un 104. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)