Language of document :

Prasība, kas celta 2019. gada 27. jūnijā – Coppo Gavazzi/Parlaments

(Lieta T-389/19)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Maria Teresa Coppo Gavazzi (Milāna, Itālija) (pārstāvis: M. Merola, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atzīt par neesošu vai pilnībā atcelt pasākumu, par kuru prasītāja tika informēta ar apstrīdēto paziņojumu, ar ko Eiropas Parlaments atkārtoti noteica pensijas tiesības par izbeigto darbību un noteica atmaksāt summu, kura samaksāta, pamatojoties uz iepriekš noteikto pensijas apmēru;

piespriest Eiropas Parlamentam atmaksāt visas summas, kas nepamatoti ieturētas un kam pieskaitīti likumiskie procenti, skaitot no ieturējumu veikšanas dienas līdz summas samaksai, un piespriest Eiropas Parlamentam izpildīt pasludināmo spriedumu un īstenot visas iniciatīvas, aktus vai pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nekavējoties pilnībā tiek atjaunota sākotnējā pensija;

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir vērsta pret aktu, ar ko Eiropas Parlaments atkārtoti ir noteicis prasītājas tiesības uz pensiju par izbeigto darbību pēc tam, kad 2019. gada 1. janvārī bija stājies spēkā Deputātu palātas Prezidija Lēmums Nr. 14/2018, un ir licis atgūt summu, kura izmaksāta, pamatojoties uz iepriekš noteikto pensijas apmēru.

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus.

Ar pirmo prasības pamatu prasītāja norāda uz akta autora kompetences neesamību, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un līdz ar to arī Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpumu.

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka Eiropas Parlamenta paziņojums ir prettiesisks, jo tajā ir pieļautas smagas un acīmredzamas galvenokārt procesuāla rakstura kļūdas un konkrēti: lēmumu ir pieņēmis Finanšu ģenerāldirektorāts, nevis Eiropas Parlamenta Prezidijs kā tas ir paredzēts Eiropas Parlamenta iekšējā Reglamenta 11.a panta 6. punktā un 25. panta 3. punktā. Paziņojums esot pilnībā nepamatots, jo tajā nav norādīti iemesli, kuru dēļ tas ir pieņemts un kuru dēļ automātiski ir piemērots Itālijas lēmums.

Ar otro prasības pamatu prasītāja norāda uz apstrīdētā akta juridiskā pamata neesamību un kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Deputātu nolikuma Īstenošanas noteikumu 75. pantu

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka par apstrīdētā akta juridisko pamatu kļūdaini ir izmantots Noteikumu par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un piemaksām (SID) III pielikums un Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma Īstenošanas noteikumu (NĪN) 75. pants. SID paredzētais pensiju institūts zaudēja spēku 2009. gada 14. jūlijā, kad stājās spēkā Eiropas Parlamenta Deputātu nolikums. Runājot par NĪN 75. pantu, kurā ir atsauce uz SID III pielikumu, tas neļauj Eiropas Parlamentam veikt tādus pasākumus kā apstrīdētais pasākums.

Ar trešo prasības pamatu prasītāja norāda, ka ar paziņojumu skaidri ir pārkāpts NĪN 75. panta 2. punktā noteiktais atrunas princips, kurā ir skaidra atsauce uz valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, tādējādi izslēdzot kādas dalībvalsts Deputātu palātas iekšējus lēmumus.

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka grozījumi, kas ir minēti Deputātu palātas Prezidija Lēmumā Nr. 14/2018, ir veikti nevis ar valsts likumu, bet gan ar vienkāršu Deputātu palātas Prezidija lēmumu.

Ar ceturto prasības pamatu prasītāja norāda uz Eiropas tiesību vispārējo principu, proti, tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības, tiesību aizsardzības un vienlīdzības principu acīmredzamu pārkāpumu.

Šajā ziņā tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu būtiski ir pārkāpta bijušo Eiropas Parlamenta deputātu paļāvība uz viņu jau iegūto tiesību neaizskaramību, kā arī paļāvība, kas ir radusies, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kurš bija spēkā viņu pilnvaru spēkā esamības laikā. Turklāt tā atalgojuma būtisks samazinājums, kas bijušajiem Eiropas Parlamenta deputātiem pienākas, pamatojoties uz iepriekš spēkā esošo regulējumu, nav attaisnojams ne ar vienu atbilstošu tiesību aktos paredzētu iemeslu vai primāru prasību, kā tas ir paredzēts Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā.

____________