VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

2014. gada 5. novembrī(*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – Līdzekļu iesaldēšana – Sīrijas Centrālās bankas vadītāja amata pienākumi – Prasība atcelt tiesību aktu – Ierobežojošus pasākumus nosakoša tiesību akta paziņošana – Termiņš prasības celšanai – Pieņemamība – Tiesības uz aizstāvību – Lietas taisnīga izskatīšana – Pienākums norādīt pamatojumu – Pierādīšanas pienākums – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Samērīgums – Tiesības uz īpašumu – Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi – Ierobežojumu ieceļošanas jomā piemērošana dalībvalsts pilsonim – Savienības pilsoņu brīva pārvietošanās

Apvienotās lietas T‑307/12 un T‑408/13

Adib Mayaleh, ar dzīvesvietu Damaskā (Sīrija), ko pārstāv G. Karouni un C. Dumont, avocats,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv J.‑P. Hix un V. Piessevaux, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību daļēji atcelt, pirmkārt, Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas lēmumu 2012/256/KĀDP, ar ko īsteno Padomes Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 126, 9. lpp.), otrkārt, Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 410/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 126, 3. lpp.), treškārt, Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 330, 21. lpp.), ceturtkārt, Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 111, 1. lpp., labojums – OV L 127, 27. lpp.), piektkārt, Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.).

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis] (referents), tiesneši O. Cūcs [O. Czúcz], I. Pelikānova [I. Pelikánová], A. Popesku [A. Popescu] un E. Butidžidžs [E. Buttigieg],

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 3. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītājs Adib Mayaleh ir Sīrijas pilsonis, naturalizēts Francijas pilsonis un Sīrijas Centrālās bankas vadītājs. Naturalizējoties viņa vārds tika franciskots kā André Mayard. Šis pēdējais vārds ir vienīgais, kurš ietverts prasītāja Francijas pasē.

2        2011. gada 9. maijā Eiropas Savienības Padome, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.).

3        Lēmuma 2011/273 3. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai liegtu šī lēmuma pielikumā minētajām personām, kas atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, un ar tām saistītām personām ieceļot to teritorijā vai šķērsot to.

4        Lēmuma 2011/273 4. panta 1. punktā noteikts, ka tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto ar tām saistīto fizisko un juridisko personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē. Šīs iesaldēšanas kārtība ir noteikta šī paša panta citos punktos.

5        Saskaņā ar Lēmuma 2011/273 5. panta 1. punktu Padome izstrādā attiecīgo personu sarakstu.

6        Šajā pašā datumā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.). Šīs regulas 4. panta 1. punktā paredzēts, ka iesaldē visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir II pielikumā uzskaitīto fizisko vai juridisko personu, vienību un struktūru īpašumā, valdījumā vai turējumā.

7        Lēmums 2011/273 ir aizstāts ar Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273 (OV L 319, 56. lpp.).

8        Lēmuma 2011/782 18. panta 1. punkts un 19. panta 1. punkts atbilst attiecīgi Lēmuma 2011/273 3. panta 1. punktam un 4. panta 1. punktam, ar papildinājumu, ka tajā minētie pasākumi ir piemērojami arī personām, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to.

9        Regula Nr. 442/2011 ir aizstāta ar Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.).

10      Ar Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas lēmumu 2012/256/KĀDP, ar ko īsteno Padomes Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 126, 9. lpp.), prasītāja vārds tika iekļauts minētā lēmuma I pielikumā ietvertajā sarakstā ar šādu pamatojumu tiesvedības valodā:

“Adib Mayaleh apporte un soutien économique et financier au régime syrien dans le cadre de ses fonctions de gouverneur de la Banque centrale de Syrie [Adib Mayaleh sniedz ekonomisku un finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam, darbojoties kā Sīrijas Centrālās bankas vadītājs].”

11      Ar Padomes 2012. gada 14. maija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 410/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā (ES) Nr. 36/2012 (OV L 126, 3. lpp.), prasītāja vārds tika iekļauts minētās regulas II pielikumā ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 10. punktā citētais.

12      Lēmuma 2011/782 21. panta 2. un 3. punktā noteikts:

“2.      Padome savu lēmumu par sarakstu, tostarp tā pamatojumu, paziņo attiecīgajai personai vai vienībai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, tādējādi dodot šādai personai vai vienībai iespēju paust savus apsvērumus.

3.      Ja ir iesniegti apsvērumi vai ja ir iesniegti jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo personu vai vienību.”

13      Regulas Nr. 36/2012 32. panta 2. un 3. punktā ietverta līdzīga tiesību norma.

14      2012. gada 15. maijā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2011/782, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2012/256, un Padomes Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 410/2012 (OV C 139, 19. lpp.).

15      Saskaņā ar šo paziņojumu attiecīgās personas un vienības var iesniegt Padomei lūgumu – līdz ar apliecinošiem dokumentiem – pārskatīt lēmumu par to iekļaušanu iepriekš 14. punktā minētajiem tiesību aktiem pievienotajos sarakstos.

16      Prasītājs pēc viņa vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos nevērsās Padomē. Tomēr ar 2012. gada 11. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu prasības pieteikumu viņš cēla prasību atcelt Īstenošanas regulu Nr. 410/2012 un Īstenošanas lēmumu 2012/256, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.

17      Ar Padomes 2012. gada 29. decembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.), tika saglabāti prasītājam piemērotie ierobežojošie pasākumi ar šādu pamatojumu:

“Adib Mayaleh ir atbildīgs par ekonomiska un finansiāla atbalsta sniegšanu Sīrijas režīmam, darbojoties kā Sīrijas Centrālās bankas vadītājs.”

18      2012. gada 30. novembrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739 un Regulā Nr. 36/2012 (OV C 370, 6. lpp.), kura saturs būtībā sakrīt ar iepriekš 14. un 15. punktā minētā paziņojuma saturu.

19      Ar Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV L 111, 1. lpp., labojums – OV L 127, 27. lpp.), Padome aizstāja Regulas Nr. 36/2012 II pielikumu, saglabādama prasītāja vārdu jaunajā pielikumā ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 17. punktā citētais.

20      2013. gada 23. aprīlī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV C 115, 5. lpp.), kura saturs būtībā sakrīt ar iepriekš 14. un 15. punktā minētā paziņojuma saturu.

21      Ar Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.) tika saglabāti prasītājam piemērotie ierobežojošie pasākumi, viņa vārdam esot ietvertam šī lēmuma I.A pielikumā, ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 17. punktā citētais.

22      2013. gada 1. jūnijā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2013/255 un Regulā Nr. 36/2012 (OV C 155, 1. lpp.), kura saturs būtībā sakrīt ar iepriekš 14. un 15. punktā minētā paziņojuma saturu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

23      Kā atgādināts iepriekš 16. punktā, ar 2012. gada 11. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu prasības pieteikumu prasītājs cēla prasību atcelt Īstenošanas regulu Nr. 410/2012 un Īstenošanas lēmumu 2012/256, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu. Šī prasība tika reģistrēta ar numuru T‑307/12.

24      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 20. janvārī iesniegtu procesuālo rakstu prasītājs lūdza atļaut pielāgot viņa prasījumus lietā T‑307/12 tā, lai viņa prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Lēmumu 2012/739, ciktāl tas attiecas uz viņu (turpmāk tekstā – “pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739”).

25      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 27. februārī iesniegtu vēstuli Padome darīja zināmu, ka tai nav apsvērumu par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739.

26      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. jūlijā iesniegtu procesuālo rakstu prasītājs lūdza atļaut pielāgot viņa prasījumus lietā T‑307/12 tā, lai viņa prasība atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu (turpmāk tekstā – “pieteikums par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013” un “pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2013/255”). Šajā pašā datumā prasītājs cēla arī otru prasību, kas tika reģistrēta ar numuru T‑408/13, ar kuru viņš lūdza atcelt uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.

27      Lietā T‑307/12 ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 6. septembrī iesniegtu vēstuli Padome darīja zināmu, ka tai nav apsvērumu ne par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ne par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2013/255.

28      Lietā T‑408/13 Vispārējā tiesa (devītā palāta) tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza Padomi precizēt, vai Īstenošanas regula Nr. 363/2013 un Lēmums 2013/255 bija tikuši paziņoti tieši prasītājam.

29      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 15. oktobrī iesniegtu vēstuli Padome uzrādīja divas attiecīgi 2013. gada 13. maijā un 3. jūnijā datētas vēstules, ar kurām tā bija paziņojusi vienam no prasītāja pārstāvjiem lietā T‑307/12 – G. Karouni vispirms Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un tad Lēmumu 2013/255.

30      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2013. gada 30. oktobrī iesniegtu vēstuli prasītājs apstiprināja, ka viņa pārstāvis bija saņēmis iepriekš minētos paziņojumus attiecīgi 2013. gada 17. maijā un 2013. gada 6. jūnijā. Prasītājs tomēr uzsvēra, ka ne Īstenošanas regula Nr. 363/2013, ne Lēmums 2013/255 viņam nebija tikuši tieši paziņoti viņa adresē.

31      Pamatojoties uz Reglamenta 50. punktu pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 6. novembra rīkojumu lietas T‑307/12 un T‑408/13 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā sprieduma taisīšanai.

32      2013. gada 18. decembrī Padome iesniedza iebildumu rakstu lietā T‑408/13.

33      Ar 2014. gada 6. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa (devītā palāta), pamatojoties uz Reglamenta 47. panta 1. punktu, nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga.

34      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 21. janvārī iesniegtu vēstuli prasītājs lūdza atļauju iesniegt repliku lietā T‑408/13, lai varētu izteikt nostāju par iepriekš 32. punktā minētajā iebildumu rakstā Padomes izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību.

35      2014. gada 22. janvārī, piemērojot Reglamenta 14. pantu un pamatojoties uz devītās palātas ierosinājumu, Vispārējā tiesa nolēma šīs lietas nodot izskatīšanai devītajai palātai paplašinātā sastāvā.

36      Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 22. janvārī iesniegtu procesuālo rakstu prasītājs lūdza atļaut pielāgot viņa prasījumus tā, lai viņa prasības atcelt tiesību aktu attiektos arī uz Padomes 2013. gada 13. decembra Lēmumu 2013/760/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2013/255/KĀDP (OV L 335, 50. lpp.), un uz Padomes 2013. gada 13. decembra Regulu (ES) Nr. 1332/2013, ar ko groza Regulu Nr. 36/2012 (OV L 335, 3. lpp.), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.

37      Ar 2014. gada 13. februāra lēmumu Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) noraidīja iepriekš 34. punktā minēto prasītāja pieteikumu.

38      Saskaņā ar tiesneša referenta ziņojumu Vispārējā tiesa (devītā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 24. panta otro daļu, arī Francijas Republikai tika lūgts sniegt informāciju.

39      Lietas dalībnieki šajos pasākumos prasīto izpildīja noteiktajā termiņā. Arī Francijas Republika sniedza prasīto informāciju.

40      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 3. aprīļa tiesas sēdē. Prasītājs tajā tostarp paziņoja, pirmkārt, ka prasība lietā T‑408/13 bija celta pakārtoti, gadījumam, ja Vispārējā tiesa atzītu par nepieņemamiem viņa prasījumus lietā T‑307/12, kādi tie ir pielāgoti ar iepriekš 24. un 26. punktā minētajiem pieteikumiem, un, otrkārt, ka viņš ir atteicies no iepriekš 36. punktā minētā pieteikuma par prasījumu pielāgošanu. Padome savukārt norādīja, ka Īstenošanas regula Nr. 363/2013 bija tikusi apstrīdēta novēloti. Pakārtoti gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka 2013. gada 9. maijā Oficiālajā Vēstnesī publicētais šīs Īstenošanas regulas labojums (turpmāk tekstā – “2013. gada 9. maija labojums”) būtu bijis jāpaziņo prasītājam, Padome lūdza prasību atzīt par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz minēto īstenošanas regulu, un paļāvās uz Vispārējās tiesas viedokli attiecībā uz šo labojumu. Šie paziņojumi tika ierakstīti tiesas sēdes protokolā.

41      Lietā T‑307/12 prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Īstenošanas lēmumu 2012/256, ciktāl tas attiecas uz viņu;

–        atcelt Īstenošanas regulu Nr. 410/2012, ciktāl tā attiecas uz viņu;

–        atcelt Lēmumu 2012/739, ciktāl tas attiecas uz viņu;

–        atcelt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ciktāl tā attiecas uz viņu;

–        atcelt Lēmumu 2013/255, ciktāl tas attiecas uz viņu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42      Lietā T‑408/13 prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ciktāl tā attiecas uz viņu;

–        atcelt Lēmumu 2013/255, ciktāl tas attiecas uz viņu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

43      Lietā T‑307/12 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

44      Lietā T‑408/13 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību atzīt par nepieņemamu;

–        pakārtoti – prasību atzīt par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas Īstenošanas regulu Nr. 363/2013;

–        pakārtoti tam – atzīt prasību par nepamatotu;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

A –  Par prasību lietā T‑307/12

1.     Par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu pieņemamību

45      Prasītājs lūdzis paplašināt viņa prasības lietā T‑307/12 piemērojamību, lai tā attiektos arī uz Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255

a)     Par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739 un Lēmumu 2013/255

46      Jāatgādina, kā tas izriet no 17. un 20. punkta iepriekš, ka pēc prasības pieteikuma lietā T‑307/12 iesniegšanas, pirmkārt, Lēmums 2011/782 ar grozījumiem, kas izdarīti ar Īstenošanas lēmumu 2012/172, tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2012/739 un, otrkārt, tā kā Lēmums 2012/739 vairs nebija piemērojams, tika pieņemts Lēmums 2013/255. Prasītāja vārds ir iekļauts sarakstos, kas veido Lēmuma 2012/739 un Lēmuma 2013/255 I pielikumu, ar tādu pašu pamatojumu kā iepriekš 17. punktā minētais.

47      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ja sākotnēji apstrīdētais tiesību akts tiesvedības gaitā tiek aizstāts ar citu tiesību aktu, kuram ir tas pats priekšmets, tas ir jāuzskata par jaunu apstākli, kas ļauj prasītājam pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Nav pieļaujami, ka Savienības iestāde vai struktūra, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš vērsts pret kādu no tās tiesību aktiem, varētu pielāgot šo aktu vai to aizstāt ar citu tiesvedībā, pamatojoties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (Tiesas 1982. gada 3. marta spriedums lietā 14/81 Alpha Steel/Komisija, Recueil, 749. lpp., 8. punkts, un Tiesas 2013. gada 6. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑35/10 un T‑7/11 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, 53. punkts).

48      Turklāt, lai pieteikums par prasījumu pielāgošanu būtu pieņemams, tas jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā, kam pieskaitīts Reglamenta 102. panta 2. punktā paredzētais 10 dienu termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, kā arī vajadzības gadījumā – Reglamenta 102. panta 1. punktā minētās 14 papildu dienas (skat. turpmāk 65. punktu). Šis termiņš prasības celšanai ir absolūta rakstura, un Savienības tiesai tas ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, kā arī indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Tiesai tādējādi nepieciešamības gadījumā pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai šis termiņš ir ticis ievērots (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739 un pieteikums par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2013/255 jāatzīst par pieņemamiem. Tā kā šie lēmumi, saskaņā ar kuriem uz prasītāju turpina attiekties ierobežojošie pasākumi pret Sīriju, tika pieņemti attiecīgi 2012. gada 29. novembrī un 2013. gada 31. maijā, jāatzīst, ka šie pieteikumi, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2013. gada 30. janvārī un 30. jūlijā, katrā ziņā ir iesniegti katram no attiecīgajiem lēmumiem piemērojamajā prasības celšanas termiņā.

b)     Par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013

50      Lai gan savos apsvērumos, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 6. septembrī (skat. iepriekš 27. punktu), Padome nav atsaukusies uz pieteikuma par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 novēloto raksturu, abām apvienotajām lietām kopīgajā tiesas sēdē tā apgalvoja, ka prasītājs šo tiesību aktu apstrīdējis, neievērojot termiņu. Būtībā, kā Padome jau bija norādījusi iebildumu rakstā lietā T‑408/13, tā apgalvoja, ka prasītājam bija jāvēršas Vispārējā tiesā vēlākais 2013. gada 29. jūlijā, ņemot vērā, pirmkārt, to, ka 2013. gada 17. maijā viens no advokātiem, kurš jau pārstāvēja prasītāju lietā T‑307/12, bija parakstījies par Padomes veikto minētās īstenošanas regulas paziņošanu viņa biroja adresē, un, otrkārt, LESD 263. panta sestajā daļā, Reglamenta 102. panta 2. punktā un 101. panta 2. punkta pirmajā daļā ietvertos noteikumus par prasības celšanas termiņiem.

51      Tiesas sēdē prasītājs apgalvoja, ka šīs paziņošanas nebija spēkā un ka tādējādi pieteikums par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 nav novēlots.

52      Jāpārbauda, vai Padomei bija pienākums paziņot prasītājam Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un, ja tas tā ir, kādā veidā šai paziņošanai bija jānotiek.

 Par pienākumu paziņot prasītājam Īstenošanas regulu Nr. 363/2013

53      Ievadam jānorāda, ka iepriekš 47. un 48. punktā atgādinātie principi ir piemērojami arī tad, ja runa ir par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu, kurš attiecas uz tādu tiesību aktu kā Īstenošanas regula Nr. 363/2013, ar kuru, neatceļot iepriekšējo tiesību aktu, prasītāja vārds tiek paturēts to personu sarakstos, kam piemēro ierobežojošus pasākumus pēc pārskatīšanas procedūras, kura ir tieši paredzēta piemērojamajā tiesiskajā regulējumā (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 54. punkts).

54      Turklāt jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips paredz, ka Savienības iestādei, kura, kā tas ir šajā gadījumā, nosaka vai saglabā individuālus ierobežojošus pasākumus attiecībā uz kādu personu vai struktūru, vai nu šo pasākumu noteikšanas brīdī, vai vismaz, cik ātri vien iespējams, pēc to noteikšanas ir jāpaziņo to pamatojums, lai šīs personas vai struktūras varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Šajā gadījumā šis princips ir piemērots Regulas Nr. 36/2012 32. panta 1. un 2. punktā, saskaņā ar kuriem:

“1.      Ja Padome nolemj uz fizisku vai juridisku personu, vienību vai struktūru attiecināt 14. pantā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza II vai IIa pielikumu.

2.      Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai 1. punktā minētajai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai iespēju iesniegt savus apsvērumus.”

56      No tā izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi pret personu vai vienību, celšanas termiņš sākas vienīgi no šī akta paziņošanas brīža ieinteresētajai personai, nevis no šī tiesību akta publicēšanas datuma, ņemot vērā to, ka attiecībā pret šīm personām un vienībām, uz kurām šie pasākumi attiecas, tas ir kā individuālu lēmumu virkne. Tāpat termiņš, lai iesniegtu lūgumu attiecināt prasījumus un prasības pamatus uz aktu, ar kuru šos pasākumus patur spēkā, sākas vienīgi tajā datumā, kad šis jaunais akts ir paziņots attiecīgajai personai vai vienībai (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 57. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2013. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P Gbagbo u.c./Padome, Krājums, 56.–58. punkts).

57      Šajā gadījumā Īstenošanas regula Nr. 363/2013 ir tiesību akts, ar kuru Padome ir saglabājusi prasītāja vārdu Regulai Nr. 36/2012 pievienotajā sarakstā. Tādējādi Padomei bija pienākums šo tiesību aktu paziņot prasītājam, turklāt neatkarīgi no tā, vai, izlemjot par šo saglabāšanu, Padome balstījās uz jauniem apsvērumiem. Pretēji tiesas sēdē Padomes apgalvotajam no Vispārējās tiesas 2014. gada 4. februāra sprieduma apvienotajās lietās T‑174/12 un T‑80/13 Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, (Krājums, 149. punkts) nekādā veidā neizriet, ka pienākums attiecīgajai personai paziņot tiesību aktu, ar kuru tiek saglabāti ierobežojoši pasākumu pret viņu, ir spēkā tikai tad, ja šis tiesību akts ir pamatots uz jauniem apsvērumiem salīdzinājumā ar tiem, kas sākotnēji pamatoja šādu pasākumu noteikšanu. Patiesībā judikatūra, uz kuru atsaucas Padome, attiecas uz jautājumu par to, vai personas, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, tiesības uz aizstāvību prasa, lai šī persona tiktu uzklausīta pirms tiesību akta, ar kuru tiek saglabāti ierobežojošie pasākumi pret viņu, pieņemšanas. Šis ir konteksts, kurā judikatūrā ir noteikts, ka tiesības tikt uzklausītam pirms tādu tiesību aktu pieņemšanas, ar kuriem tiek saglabāti ierobežojošie pasākumi pret personām, uz kurām tie jau attiecas, prasa, lai Padome būtu atsaukusies uz jauniem apsvērumiem attiecībā pret šīm personām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      No tā izriet, ka šajā gadījumā Padomei bija pienākums prasītājam paziņot Īstenošanas regulu Nr. 363/2013.

 Par alternatīvām – Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 tiešu paziņošanu attiecīgajām personām un paziņojuma par šo tiesību aktu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī

59      Lai noteiktu, kāds bija notikums, ar kuru sākās termiņš, kurš prasītājam bija jāievēro, lai Vispārējā tiesā apstrīdētu Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, jānosaka, kādā kārtībā Padomei bija pienākums viņam paziņot šo tiesību aktu.

60      No judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 36/2012 32. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, ja Padomei ir zināma personas, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, adrese, tad, ja tiesību akti, kuros paredzēti šie pasākumi, netiek paziņoti tieši, termiņš prasības celšanai, kurš šai personai jāievēro, lai apstrīdētu šos tiesību aktus Vispārējā tiesā, nesākas. Tādējādi vienīgi tad, ja nav iespējams attiecīgajai personai individuāli paziņot tiesību aktu, ar kuru pret to tiek noteikti vai saglabāti ierobežojoši pasākumi, ar paziņojuma publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī sākas termiņš prasības celšanai par šo aktu (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto spriedumu Bank Melli Iran/Padome, 59. punkts, un iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 59. un 60. punkts; skat. arī pēc analoģijas iepriekš 56. punktā minēto spriedumu Gbagbo u.c./Padome, 61. un 62. punkts).

61      Šajā ziņā jānorāda, ka var uzskatīt, ka Padomei nav iespējams fiziskai vai juridiskai personai vai vienībai individuāli paziņot tiesību aktu, kas ietver ierobežojošus pasākumus pret to, vai nu tad, ja šīs personas vai vienības adrese nav publiska un tai nav darīta zināma, vai tad, ja paziņojums, kuru Padome nosūtījusi uz tas rīcībā esošu adresi, ir nesekmīgs, neraugoties uz Padomes pūliņiem ar visu prasīto rūpību šādu paziņošanu veikt.

62      Šajā lietā nav strīda, ka 2013. gada 23. aprīlī, kad tika pieņemta Īstenošanas regula Nr. 363/2013, Padomes rīcībā bija prasītāja adrese. Vispārējās tiesas kancelejā 2012. gada 11. jūlijā iesniegtais un Padomei 2012. gada 13. jūlijā paziņotais pieteikums par lietas ierosināšanu lietā T‑307/12 atbilstoši Reglamenta 44. panta 1. punkta a) apakšpunktam ietvēra prasītāja adresi ar norādījumu, ka viņa atrašanās vieta ir Sīrijas Centrālajā bankā, kuras adrese arī bija norādīta.

63      Tādējādi principā ir jāizslēdz, ka iepriekš 20. punktā minētā paziņojuma tostarp par Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 publicēšana Oficiālajā Vēstnesī varētu tikt uzskatīta par notikumu, ar kuru sākas prasības celšanas termiņš, kurš prasītājam bija jāievēro, lai šo tiesību aktu apstrīdētu Vispārējā tiesā.

64      Šajā gadījumā, tā kā Padome pat nav apgalvojusi, ka tai nebija iespējams Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 paziņot tieši prasītājam (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 61. punkts), šī paziņojuma publicēšanas datums var būt prasības termiņa sākuma datums tikai tādā gadījumā, ja izrādītos, ka tieša paziņošana ir bijusi nesekmīga (skat. iepriekš 61. punktu). Taču šajā gadījumā tas tā nebija.

65      Turklāt jānorāda – ja Padomes rīcībā ir adrese, kurā atrodas persona, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, un ja Padome tai uz šo adresi spēkā esošā veidā paziņo šos pasākumus ietverošos tiesību aktus, nekādas nozīmes nevar būt tam, ka termiņš prasības celšanai par šiem aktiem minētajai personai varētu būt labvēlīgāks tad, ja tas tiktu aprēķināts, sākot no paziņojuma par attiecīgajiem tiesību aktiem publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī brīža, piemērojot it īpaši Reglamenta 102. panta 1. punktu, kurā paredzētas 14 papildu dienas tiesvedības uzsākšanas termiņa aprēķināšanai, sākot no tiesību akta publicēšanas dienas Oficiālajā Vēstnesī (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 65. punkts). Adresāta saņemts tiešs paziņojums tam ļauj iepazīties ar tiesību aktu, kas attiecas uz viņu, saturu, kā arī to pamatojumu. Tādējādi ar šāda paziņojuma saņemšanas datumu aizsākas termiņš prasības celšanai par šiem aktiem (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 4. jūnija rīkojumu lietā T‑350/09 ICO Satellite/Komisija, 29. un 33. punkts, un 2012. gada 18. decembra rīkojumu lietā T‑320/11 Ungārija/Komisija, 19. un 23. punkts). Turklāt jāatgādina, ka Reglamenta 102. panta 1. punktā paredzētā 14 papildu dienu termiņa mērķis ir ieinteresētajām personām nodrošināt pietiekami ilgu laikposmu prasības celšanai par publicētiem tiesību aktiem un tiesību aktiem, kuri ieinteresētajām personām paziņoti, publicējot paziņojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 57. punktā minēto spriedumu Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 64. un 65. punkts). Savukārt tad, ja tiesību akts attiecīgajai personai ir paziņots tieši, nav nekāda iemesla viņam piešķirt šādu termiņu.

66      Tā kā no iepriekš minētā izriet, pirmkārt, ka Padomei bija pienākums Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 paziņot tieši prasītājam un, otrkārt, ka gadījumā, ja šāda paziņošana nebūtu spēkā esoši veikta, termiņš, kas prasītājam jāievēro šī akta apstrīdēšanai Vispārējā tiesā, nekad nebūtu sācies, jānosaka, vai Padome ir izpildījusi šo pienākumu.

 Par kārtību Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 paziņošanai prasītājam

67      Nav strīda, pirmkārt, ka Padome Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 prasītājam nav paziņojusi Sīrijas Centrālās bankas adresē un, otrkārt, ka viens no advokātiem, kurš pārstāv prasītāju lietā T‑307/12, 2013. gada 17. maijā saņēma Padomes 2013. gada 13. maija vēstuli, kurai bija pievienota Īstenošanas regula Nr. 363/2013 (turpmāk tekstā – “2013. gada 17. maijā saņemtā vēstule”).

68      Prasītājs apgalvo, ka 2013. gada 17. maijā saņemtā vēstule nav spēkā esoša paziņošana tāpēc, ka Padome, pirmkārt, viņam nav paziņojusi 2013. gada 9. maija labojumu (skat. iepriekš 40. punktu), otrkārt, bija šo vēstuli ievietojusi kopīgā aploksnē, kurā atradās arī paziņojumi, kuri attiecās uz citiem viņa pārstāvju kabineta klientiem, un, treškārt, neizmantoja prasītāja adresi Sīrijas Centrālajā bankā.

69      Attiecībā uz pirmo prasītāja argumentu jānorāda, ka ir taisnība, ka Īstenošanas regulai Nr. 363/2013 tika pieņemts 2013. gada 9. maija labojums un ka no lietas materiāliem neizriet, ka šis labojums būtu bijis pievienots 2013. gada 17. maijā saņemtajai vēstulei. Tomēr starp lietas dalībniekiem nav strīda, ka ar 2013. gada 9. maija labojumu tika vienīgi labots veids, kādā īstenošanas regulai pievienotajos sarakstos iekļautie personu vārdi ir rakstīti arābiski.

70      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Īstenošanas regulā Nr. 363/2013 gan tās sākotnējā versijā, gan versijā, kas izriet no 2013. gada 9. maija labojuma, personu vārdi pielikumā esošajos sarakstos rakstīti latīņu burtiem un arābiski norādīti vienīgi iekavās. Turpinot – pirms šīs īstenošanas regulas pieņemtajos tiesību aktos, kas ietver ierobežojošos pasākumus pret Sīriju, bija ietverta vienīgi personu, uz kurām tie attiecas, vārdu versija latīņu burtiem, kas prasītāju nekavēja ar tiem iepazīties un tos apstrīdēt Vispārējā tiesā. Visbeidzot, arābu valoda nav Savienības oficiālā valoda.

71      Šādos apstākļos uzskatāms, ka 2013. gada 9. maija labojums neietekmēja sekas, kādas Īstenošanas regulai Nr. 363/2013 bija attiecībā uz prasītāju (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 1994. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑30/93 AC‑ATEL Electronics, Recueil, I‑2305. lpp., 24. punkts). Tādējādi tas, ka 2013. gada 17. maijā saņemtajai vēstulei bija pievienota Īstenošanas regula Nr. 363/2013, bet ne 2013. gada 9. maija labojums, neļauj uzskatīt, ka nav runa par spēkā esošu paziņošanu, un tādējādi prasītāja pirmais arguments ir jānoraida.

72      Arī prasītāja otrais arguments nav pamatots. Ir pietiekami norādīt, ka 2013. gada 17. maijā saņemtajā vēstulē tās sadaļā “priekšmets” ir skaidri norādīts, ka tā attiecās uz prasītāju. Tādējādi ir acīmredzami, ka attiecīgās vēstules tekstā sastopamais izteikums “Jūsu klients”, lai gan standartveida, neattiecas uz jebkuru prasītāja pārstāvju kabineta klientu, bet gan uz prasītāju. Turklāt uz vēstules ir Padomes ģenerālsekretariāta kancelejas numurs, kas principā ļauj prasītāja pārstāvja saņemto vēstuli nošķirt no pārējām kopīgajā aploksnē ievietotajām vēstulēm.

73      Attiecībā uz trešo prasītāja argumentu jāatgādina, ka LESD 263. panta sestajā pantā ir atsauces uz “tiesību akta [darīšanu zināmu] attiecīgajai personai”, nevis tā darīšanu zināmu tās pārstāvim.

74      No tā izriet, ka, ja tiesību akts ir jādara zināms, lai sāktos termiņš prasības celšanai, tas principā ir jāadresē šī tiesību akta adresātam, nevis viņu pārstāvošajiem advokātiem. Saskaņā ar judikatūru paziņošana prasītāja pārstāvim ir uzskatāma par paziņošanu adresātam vienīgi tad, ja šāds paziņošanas veids ir skaidri paredzēts tiesiskajā regulējumā vai lietas dalībnieki par to ir vienojušies (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 8. jūlija rīkojumu lietā T‑545/08 Thoss/Revīzijas palāta, Krājumā nav publicēts, 41. un 42. punkts, un Vispārējās tiesas 2013. gada 11. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T‑104/07 un T‑339/08 BVGD/Komisija, 146. punkts).

75      Šajā gadījumā jāņem vērā arī piemērojamais tiesiskais regulējums, proti, Regulas Nr. 36/2012 32. panta 1. un 2. punkts (skat. iepriekš 55. punktu), un jāatzīst, ka tajā nav ietverta skaidra atsauce uz iespēju, ka iepriekšējā punktā minētajā judikatūrā paredzētā paziņošana varētu notikt, tiesību akta paziņojot advokātam, kurš pārstāv personu, uz kuru šis tiesību akts attiecas.

76      No tā izriet, ka, paziņojot Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 vienam no advokātiem, kurš pārstāvēja prasītāju lietā T‑307/12, Padome nav ievērojusi minēto tiesisko regulējumu, kuru Padome pati sev bija noteikusi.

77      Turklāt jānorāda, ka neviens no lietas materiāliem neļauj uzskatīt, ka būtu pastāvējusi vienošanās starp lietas dalībniekiem iepriekš 74. pantā atgādinātās judikatūras izpratnē, kas ļautu Padomei Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 paziņot minētajam pārstāvim. Šajā ziņā jāatzīmē, ka prasītājs nekad nav vērsies Padomē ne tieši, ne ar savu advokātu starpniecību, un tādējādi šādas vienošanās pastāvēšana varētu izrietēt vienīgi no apmaiņas ar dokumentiem Vispārējā tiesā saistībā ar prasībām. Taču šie dokumenti neļauj secināt, ka šāda vienošanās būtu tikusi noslēgta.

78      Šādos apstākļos jāatzīst, ka, tā kā Padome nebija spēkā esošā veidā paziņojusi prasītājam Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, 2013. gada 30. jūlijā nebija iestājies noilgums viņa tiesībām iesniegt pieteikumu par prasības attiecināšanu uz šo tiesību aktu. Tādējādi Padomes izvirzītā iebilde par šī pieteikuma nepieņemamību var vienīgi tikt noraidīta.

79      Līdz ar to, izskatot pēc būtības prasību lietā T‑307/12, uzskatāms, ka prasītājs ir tiesīgs prasīt atcelt Lēmumu 2011/782, kas grozīts ar Īstenošanas lēmumu 2012/256, Regulu Nr. 36/2012, kas grozīta ar Īstenošanas regulu Nr. 410/2012, Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255 (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie tiesību akti”), ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu.

2.     Par lietas būtību

80      Prasības pamatošanai prasītājs būtībā izvirza četrus pamatus par:

–        pirmkārt, tiesību uz aizstāvību, tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu;

–        otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu;

–        treškārt, pierādījumu par pietiekamu saikni starp prasītāju un situāciju, kas ir ierobežojošo pasākumu pret Sīriju pieņemšanas pamatā, neesamību, kā arī par samērīguma principa pārkāpumu;

–        ceturtkārt, samērīguma principa, tiesību uz īpašumu, tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi un pārvietošanās brīvības pārkāpumu, kā arī valsts un Savienības tiesību normu, kas attiecas uz dalībvalstu un Savienības pilsoņiem, pārkāpumu.

81      Vispirms jāizskata otrais pamats, tad pirmais un tad – pārējie pamati.

a)     Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

82      Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētajos tiesību aktos nav precizēti īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskatījusi, ka uz viņu jāattiecina ierobežojošie pasākumi pret Sīriju. Minētajos tiesību aktos sniegtais pamatojums esot neskaidrs un vispārīgs, un tajā vienīgi uzskaitīti prasītāja profesionālie pienākumi tā vietā, lai norādītu objektīvus apstākļus, kas ļautu secināt, ka viņš ar reālu darbību piedalās Sīrijas Centrālajai bankai pārmestajās un ar represijām pret civiliedzīvotājiem saistītajās darbībās.

83      Turklāt pēc apstrīdēto tiesību aktu pieņemšanas viņam nav ticis paziņots nekāds papildu pamatojums.

84      Padome apstrīd prasītāja argumentus.

85      Jāatgādina, ka LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai lēmums ir pamatots vai arī tajā, iespējams, ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut šai tiesai veikt šā akta likumības kontroli. Šādi noteiktais pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Savienības tiesību princips, no kura var atkāpties tikai imperatīvu apsvērumu dēļ. Tādējādi pamatojums ieinteresētajai personai principā jāpaziņo vienlaikus ar tai nelabvēlīgo lēmumu, un pamatojuma trūkumu nevar novērst tādā veidā, ka ieinteresētā persona par lēmuma pamatojumu uzzina tiesvedības Savienības tiesā laikā (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, Krājums, 49. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑390/08 Bank Melli Iran/Padome, Krājums, II‑3967. lpp., 80. punkts).

86      Tādējādi, ja vien pret noteiktu faktu paziņošanu nav imperatīvu apsvērumu, kas saistīti ar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, Padomei ir pienākums attiecīgajai personai vai struktūrai, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, darīt zināmus īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka tie bija jānosaka. Tai arī jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs pasākuma juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi (šajā ziņā skat. iepriekš 85. punktā minēto 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 81. punkts).

87      Turklāt pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojuma prasība ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu. Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (iepriekš 85. punktā minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 53. un 54. punkts, un iepriekš 85. punktā minētais spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 82. punkts).

88      Šajā gadījumā Padomes sniegtais pamatojums kopš prasītāja iekļaušanas ierobežojošo pasākumu pret Sīriju sarakstos vienmēr ir bijis, ka viņš veic Sīrijas Centrālās bankas vadītāja pienākumus.

89      Šajā ziņā jānorāda, ka pretēji tam, ko prasītājs apgalvoja, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, nelielajām redakcionālajām atšķirībām tiesvedības valodā starp Īstenošanas lēmuma 2012/256 un Īstenošanas regulas Nr. 410/2012 (skat. iepriekš 10. un 11. punktu) pamatojumu, no vienas puses, un Lēmuma 2012/739, Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 un Lēmuma 2013/255 (skat. iepriekš 17. un 21. punktu) pamatojumu, no otras puses, nav nekādas ietekmes uz Padomes sniegtā pamatojuma būtību.

90      Faktiski uzskatīt, ka prasītājs savu [bankas] vadītāja amata pienākumu ietvaros sniedz ekonomisku un finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam, ir līdzvērtīgi apgalvojumam, ka viņš ir atbildīgs par šāda atbalsta sniegšanu ar šo amata pienākumu palīdzību. Gan vienā, gan otrā gadījumā prasītāja amata pienākumi ir tādi, ka, pēc Padomes domām, tie paredz ekonomisku un finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam.

91      Kā norāda Padome, prasītāja izvirzītie grozījumi nav izskaidrojami ar izmaiņām pret viņu sākotnēji izvirzītajā pamatojumā, bet ar vēlmi no vienkārši valodnieciska viedokļa padarīt savstarpēji saskaņotākas apstrīdēto tiesību aktu dažādas valodu versijas.

92      Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību aktu vienveidīgas interpretācijas nepieciešamība izslēdz iespēju šaubu gadījumā aplūkot normas tekstu izolēti un prasa, gluži pretēji, lai tas tiktu interpretēts un piemērots, ievērojot tekstus citās oficiālajās valodās (skat. Tiesas 2011. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑412/10 Homawoo, Krājums, I‑11603. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Vairākās apstrīdēto tiesību aktu valodu versijās, tostarp angļu valodas versijā, attiecībā uz prasītāju izmantotajā pamatojumā nav veiktas izmaiņas. Šis apstāklis apliecina, ja būtu šāda vajadzība, to, ka būtībā šis pamatojums ir palicis tāds pats.

93      Tam esot precizētam, jānorāda, ka iepazīšanās ar apstrīdēto tiesību aktu pamatojumu prasītajam ļāva saprast, ka viņa vārds ir iekļauts to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, viņa amata pienākumu dēļ.

94      Apstiprinājums tam, ka prasītājs bija sapratis, ka Padome balstījās uz viņa amata pienākumiem, rodams apstāklī, ka šo prasību ietvaros viņš ir izvirzījis pamatu – proti, trešo –, kurā tieši tiek apstrīdēta iespēja Padomei pieņemt ierobežojošus pasākumus pret viņu, pamatojoties vienīgi uz šādiem amata pienākumiem.

95      Turklāt, tā kā Padomes izvēles iemesli ir skaidri norādīti apstrīdētajos tiesību aktos, Vispārējā tiesa var novērtēt to pamatotību.

96      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks formas noteikums, kas ir jānošķir no pamatu pamatotības, kura attiecas uz apstrīdētā akta likumību pēc būtības. Akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis tiesību akts balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar tiesību akta likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 181. punkts, un iepriekš 85. punktā minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 60. punkts).

97      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida, jo Padomes sniegtā pamatojuma attiecībā uz prasītāju pamatotība ir jānovērtē trešā pamata ietvaros.

b)     Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību, tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

98      Prasītājs apgalvo, ka viņa vārds ir ticis iekļauts to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – kam ir soda raksturs –, viņu iepriekš neinformējot par šīs iekļaušanas iemesliem un neuzklausot. Vajadzība nodrošināt, lai šiem pasākumiem piemistu pārsteiguma moments, nesot šķērslis uzklausīšanai pirms to noteikšanas.

99      Turklāt prasītājs uzskata, ka Padome nav izpildījusi savu pienākumu viņam paziņot apstrīdētos tiesību aktus, tostarp viņa iekļaušanas iemeslus, lai gan viņa adrese nevarēja būt nezināma. Paziņojuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī viņam neesot devusi “konkrētu iespēju” sniegt apsvērumus. Šajā paziņojumā minētā pārskatīšanas procedūra viņam neļaujot noderīgi paust savu viedokli un nesniedzot pietiekamas garantijas. Tādējādi neesot nozīmes tam, ka viņš nav iesniedzis šādu pieteikumu.

100    Visbeidzot prasītājs apgalvo, ka viņš nav varējis īstenot savas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo Padome viņam nepaziņoja iemeslus, kuru dēļ uz viņu attiecās ierobežojoši pasākumi pret Sīriju.

101    Padome apstrīd izvirzītos argumentus.

102    Jāatgādina, ka pamattiesības uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma veikšanas ir expressis verbis ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedums lietā C‑27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Krājums, I‑13427. lpp., 66. punkts).

103    Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kam ir veltīti 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.–13. pants un kas ir apstiprināts arī Pamattiesību hartas 47. pantā (Tiesas 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts, un 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums apvienotajās lietās Kadi”, 335. punkts).

104    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudes tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas uz tāda pamatojuma tiesiskumu, uz kuriem balstījusies Savienības iestāde personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušanai attiecīgās iestādes noteikto ierobežojošo pasākumu adresātu sarakstā, nozīmē, ka šai iestādei ir jāpaziņo šis pamatojums attiecīgajai personai vai organizācijai brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, ja tas ir iespējams, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 336. punkts).

105    Šī pienākuma norādīt minēto pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties Savienības tiesā (šajā ziņā skat. Tiesas 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 15. punkts), gan lai ļautu tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā Savienības akta tiesiskumu, kas tai jādara saskaņā ar Līgumu (iepriekš 103. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Kadi, 337. punkts).

106    Saskaņā ar šajā judikatūrā noteiktajām prasībām Lēmuma 2011/782 21. panta 2. un 3. punktā, Regulas Nr. 36/2012 32. panta 2. un 3. punktā, Lēmuma 2012/739 27. panta 2. un 3. punktā un Lēmuma 2013/255 30. panta 2. un 3. punktā noteikts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja tās adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai iespēju iesniegt savus apsvērumus. Ja tiek iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru.

107    Turklāt jāatgādina, pirmkārt, ka no Lēmuma 2011/782 25. panta, Lēmuma 2012/739 31. panta un Lēmuma 2013/255 34. panta izriet, ka, tie tiek pastāvīgi pārskatīti un, otrkārt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 36/2012 32. panta 4. punktu tai pievienotie saraksti tiek regulāri pārskatīti.

108    Šajā lietā pēc Īstenošanas regulas Nr. 410/2012 un Īstenošanas lēmuma 2012/256 pieņemšanas tika publicēts iepriekš 14. un 15. punktā minētais paziņojums, tādējādi sniedzot prasītājam iespēju Padomei iesniegt savus apsvērumus.

109    Tas, ka šī paziņošana tika veikta pēc prasītāja pirmās iekļaušanas to personu sarakstā, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

110    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem ievērošanai netiek prasīts, lai Savienības iestādes pirms personas vai organizācijas sākotnējās iekļaušanas sarakstā, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, paziņotu šīs iekļaušanas pamatojumu attiecīgajai personai vai vienībai (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 338. punkts).

111    Šāda iepriekšēja paziņošana apdraudētu šo iestāžu noteikto līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 339. punkts).

112    Lai sasniegtu savu mērķi, šiem pasākumiem jau pēc to dabas ir jāpiemīt pārsteiguma momentam un tie ir jāpiemēro nekavējoties (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 340. punkts).

113    Tādējādi Padomei nebija pienākuma uzklausīt prasītāju pirms viņa pirmās iekļaušanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju.

114    Tomēr attiecībā uz Lēmuma 2012/739, Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 un Lēmuma 2013/255 pieņemšanu, kas ir nākamie tiesību akti, ar kuriem prasītāja vārds tiek paturēts to personu sarakstā, kurām tiek piemēroti ierobežojošie pasākumi, arguments par minēto pasākumu pārsteiguma efektu vairs nevar tikt noderīgi izvirzīts (Vispārējās tiesas 2013. gada 13. septembra spriedums lietā T‑383/11 Makhlouf/Padome, Krājums, 42. punkts, un iepriekš 57. punktā minētais spriedums Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 148. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī iepriekš 102. punktā minēto spriedumu Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 62. punkts).

115    Tomēr no judikatūras izriet, ka tiesības tikt uzklausītam pirms tādu aktu pieņemšanas, ar kuriem tiek saglabāti ierobežojoši pasākumi pret personām, uz kurām tie jau attiecas, paredz, ka Padome attiecībā pret šīm personām atsaucas uz jauniem apstākļiem (iepriekš 114. punktā minētais spriedums Makhlouf/Padome, 43. punkts, un iepriekš 57. punktā minētais spriedums Syrian Lebanese Commercial Bank/Padome, 149. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī iepriekš 102. punktā minēto spriedumu Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 63. punkts).

116    Šajā lietā jānorāda, ka Padome, saglabājot prasītāja vārdu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, nav atsaukusies ne uz vienu jaunu apstākli, kas prasītājam vēl nebūtu bijis paziņots pēc tiesību aktu par viņa pirmo iekļaušanu attiecīgajos sarakstos pieņemšanas. Kā atzīts iepriekš 88.–92. punktā, prasītāja iekļaušana un saglabāšana minētajos sarakstos ir pamatota ar viņa kā Sīrijas Centrālās bankas vadītāja amata pienākumiem.

117    Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 106. un 107. punktā atgādinātajām tiesību normām prasītājam bija iespēja pēc savas iniciatīvas Padomes iesniegt savus apsvērumus arī bez tā, ka pirms katra turpmākā tiesību akta pieņemšanas tiktu skaidri izteikts jauns uzaicinājums, ja nav jaunu pret viņu izmantotu apsvērumu.

118    Prasītājs šo iespēju nav izmantojis.

119    Šādos apstākļos ir uzskatāms, ka prasītājam vairākus mēnešus bija iespēja Padomei iesniegt savus apsvērumus un apstrīdēt iemeslu, kādi tie pietiekami skaidri norādīti apstrīdētajos tiesību aktos (skat. iepriekš 93.–95. punktu) un kuru dēļ viņa vārds tika iekļauts un saglabāts to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pamatotību.

120    Attiecībā uz to, ka Padome prasītājam nepiešķīra uzklausīšanu, jāatzīst, ka nedz attiecīgais tiesiskais regulējums, nedz vispārīgais tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ieinteresētajām personām nepiešķir tiesības uz šādu uzklausīšanu (skat. iepriekš 47. punktā minēto 2013. gada 6. septembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 105. punkts un tajā minētā judikatūra) neatkarīgi no tā, vai runa ir par viņu vārda pirmo iekļaušanu vai saglabāšanu attiecīgajos sarakstos.

121    Attiecībā uz prasītāja argumentu par apstrīdēto tiesību aktu individuālu nepaziņošanu, protams, var tikt uzskatīts, ka Padomes rīcībā bija prasītāja profesionālā adrese Sīrijas Centrālās bankas adresē, vismaz sākot ar 2012. gada 13. jūliju, kad Padomei tika paziņots pieteikums par lietas ierosināšanu lietā T‑307/12, kurā ir ietverta informācija, saskaņā ar kuru prasītāja adrese ir minētajā bankā, kuras adrese ir norādīta (skat. iepriekš 61. punktu).

122    Tomēr jānorāda, ka, lai gan individuāla nepaziņošana ietekmē brīdi, kurā sākās prasības celšanas termiņš, tā pati par sevi nav pamats attiecīgo tiesību aktu atcelšanai. Šajā ziņā prasītājs neizvirza argumentus, kas pierādītu, ka šajā lietā tiesību aktu individuālas nepaziņošanas viņa adresē Sīrijā sekas būtu bijušas viņa tiesību apdraudējums, kas attaisnotu šo aktu atcelšanu, ciktāl tie attiecas uz viņu (šajā ziņā skat. iepriekš 47. punktā minēto 2013. gada 6. septembra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 112. un 113. punkts).

123    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību nav pārkāptas ne iekļaujot, ne saglabājot viņu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi pret Sīriju, un tādējādi šis pamats ir jānoraida.

c)     Par trešo pamatu – pierādījumu par pietiekamu saikni starp prasītāju un situāciju, kas ir ierobežojošo pasākumu pret Sīriju pieņemšanas pamatā, neesamību, kā arī par samērīguma principa pārkāpumu

124    Trešā pamata par pierādījumu par pietiekamu saikni starp prasītāju un situāciju, kas ir ierobežojošo pasākumu pret Sīriju pieņemšanas pamatā, neesamību, kā arī par samērīguma principa pārkāpumu izskatīšanai nepieciešams, lai Vispārējā tiesa vispirms lemj par tās īstenojamās pārbaudes apjomu, tad par to, vai Padome varēja pamatoties vienīgi uz prasītāja amata pienākumiem un, visbeidzot, par citiem argumentiem, kurus prasītājs izvirzījis šajā kontekstā.

 Par Vispārējās tiesas īstenotās pārbaudes apjomu

125    Prasītājs apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarot vienīgi pārbaudīt Padomes izmantotā pamatojuma abstraktu ticamību, bet tai jāpārliecinās, ka Padome ir balstījusies uz precīzu un konkrētu informāciju un pierādījumiem, kas tā šajā gadījumā nav. Vispārējai tiesai būtu jāīsteno tāda paša veida kontrole, kādu tā īsteno attiecībā uz ierobežojošiem pasākumiem pret teroristiem.

126    Padome apgalvo, ka, ņemot vērā plašo rīcības brīvību, kāda tai ir attiecībā uz ierobežojošu pasākumu pret trešo valsti noteikšanu, Vispārējā tiesa nevar apstrīdēt šo pasākumu piemērošanas prasītājam viņa Sīrijas Centrālās bankas vadītāja amata pienākumu dēļ piemērotību, izņemot acīmredzamas kļūdas gadījumu. Vispārējās tiesas pārbaudei būtu jāattiecas uz Padomes izmantoto faktu par prasītāja amata pienākumiem saturisko precizitāti.

127    Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru attiecībā uz vispārējiem noteikumiem, ar kuriem tiek noteikti ierobežojošo pasākumu īstenošanas noteikumi, Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktoriem, kas jāņem vērā, pieņemot ierobežojošus ekonomiskus un finansiālus pasākumus, pamatojoties uz LESD 215. pantu, saskaņā ar lēmumu, kas pieņemts atbilstoši LES V sadaļas 2. nodaļai, īpaši LES 29. pantam. Tā kā Savienības tiesa nevar Padomes veikto pierādījumu, faktu un apstākļu, kas pamato šādu pasākumu noteikšanu, vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu, šīs tiesas īstenotā pārbaude jāierobežo ar pārbaudi par to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, faktu pareizību, kā arī acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību. Šī ierobežotā pārbaude ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem balstīti šādi pasākumi (iepriekš 85. punktā minētais Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedums lietā Bank Melli Iran/Padome, 36. punkts, un 2013. gada 25. aprīļa spriedums lietā T‑130/11 Gossio/Padome, Krājums, 57. punkts).

128    Kas attiecas uz lēmuma par personas vai vienības iekļaušanas tiesību aktiem, kuriem tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, pievienotajos sarakstos tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums, kam attiecībā uz šo personu ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šīs iekļaušanas [sarakstā] pamatojumam. Apstrīdēšanas gadījumā Padome ir tā, kurai ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz negatīvi pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (šajā ziņā skat. iepriekš 85. punktā minēto Vispārējās tiesas 2009. gada 14. oktobra spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 37. punkts, un 2012. gada 5. decembra spriedumu lietā T‑421/11 Qualitest/Padome, 55. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. arī Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P Komisija u.c./Kadi, Krājums, 119. un 121. punkts).

129    Turklāt jautājums par apgalvotās rīcības pierādījumu, kas attiecas uz attiecīgā akta tiesiskumu pēc būtības, paredz pārbaudīt, ka šajā aktā minētie fakti ir patiesi, kā arī, ka tie var tikt atzīti par apstākļiem, kas pamato ierobežojošu pasākumu piemērošanu attiecīgajai personai (iepriekš 85. punktā minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 60. punkts).

130    Argumentu, kurus prasītājs ir izvirzījis šī pamata ietvaros, pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

 Par iespēju Padomei balstīties vienīgi uz prasītāja amata pienākumiem

131    Prasītājs sūdzas par to, ka apstrīdētajos tiesību aktos nav ietverti pierādījumi par saiknes pastāvēšanu starp viņa personu, viņa rīcību un darbībām, no vienas puses, un ierobežojošo pasākumu pret Sīriju mērķiem, no otras puses. Nepastāvot nekādiem pierādījumiem par viņa iesaistīšanos represijās pret civiliedzīvotājiem un jebkādam cēloniskajam sakaram starp viņa rīcību un šīm represijām, tas vien, ka prasītājs ir Sīrijas Centrālās bankas vadītājs, nepamatojot ierobežojošo pasākumu pret viņu noteikšanu, un tādējādi ar tiem esot pārkāpts samērīguma princips. Raksti presē, kurus Padome uzrādīja Vispārējā tiesā, neesot pietiekami pierādījumi, lai pierādītu, ka pastāv viņa atbalsts Sīrijas režīmam attiecībā uz šīm represijām.

132    Konkrēti prasītājs uzskata, ka, viņu iekļaujot attiecīgajos sarakstos, Padome vēlējās vēl vairāk vērsties pret Sīrijas Centrālo banku, uz kuru jau attiecās ierobežojošie pasākumi. Šajā ziņā viņš norāda, ka Padome ir paredzējusi atkāpes attiecībā uz ierobežojošo pasākumu piemērošanu šai bankai, kas nozīmē šīs iestādes fundamentālās lomas attiecībā uz visu valsts tautsaimniecības nozaru finansēšanu atzīšanu. Tādējādi būtu nekonsekventi un nesamērīgi, ja Padome pieņemtu ierobežojošus pasākumus pret Sīrijas Centrālās bankas vadītāju, tajā pašā laikā atzīdama nepieciešamību šai bankai spēt normāli funkcionēt. Šāda funkcionēšana paredz vadītāja esamību iestādes priekšgalā.

133    Turklāt tam, ka tiek personiski sodīts prasītājs, neesot nekādas ietekmes ne uz Sīrijas Centrālās bankas, ne uz Sīrijas režīma darbību, ņemot vērā tostarp šīs iestādes funkcionēšanu, kas nav salīdzināma ar privāta uzņēmuma funkcionēšanu

134    Padome apstrīd prasītāja argumentus.

135    Pirmkārt, jānorāda, ka, tā kā ar Lēmumā 2011/273 noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem netika pielikts punkts Sīrijas režīma īstenotajām represijām pret civiliedzīvotājiem, Padome uzskatīja, ka šie pasākumi ir piemērojami ne vien personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, bet arī personām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistītām personām. Šīs tiesību normas ir atrodamas attiecīgi Lēmuma 2011/782 18. panta 1. punktā un 19. panta 1. punktā, Lēmuma 2012/739 24. panta 1. punktā un 25. panta 1. punktā, kā arī Lēmuma 2013/255 27. panta 1. punktā un 28. panta 1. punktā.

136    Otrkārt, jānorāda, ka, lai gan atbalsta režīmam jēdziens šajās tiesību normās nav definēts, nekas neļauj secināt, ka ierobežojošie pasākumi var tikt attiecināti vienīgi uz personām, kuras atbalsta Sīrijas režīmu tieši ar mērķi tam ļaut turpināt vardarbīgas represijas pret civiliedzīvotājiem. Ņemot vērā Padomes nespēju kontrolēt, kādiem mērķiem tiek izmantoti šim režīmam sniegtie resursi, bija nepieciešams noteikt pasākumus, ar kuriem tiek skarts jebkura veida atbalsts.

137    Treškārt, ņemot vērā Padomes iesniegto izvilkumu no Sīrijas Centrālās bankas interneta vietnes, kura saturu prasītājs nav apstrīdējis, nav strīda, ka šīs bankas uzdevums it īpaši ir būt par šīs valsts valdības banku. Tādējādi nevar noliegt, ka tā finansiāli atbalsta Sīrijas režīmu.

138    Ceturtkārt, jāatzīst, ka, lai gan ir taisnība, ka saskaņā ar judikatūru tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz negatīvi pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (iepriekš 128. punktā minētais spriedums apvienotajās lietas Kadi, 121. punkts), šajā lietā prasītājs nekad nav apstrīdējis faktu – uz kuru ir atsaukusies Padome kā uz viņa iekļaušanas [sarakstā] pamatu –, ka viņš ir Sīrijas Centrālās bankas vadītājs.

139    Šajā ziņā pirmām kārtām, lai gan prasītājam bija iespēja vērsties Padomē atbilstoši iepriekš 106. punktā minētajām tiesību normām, viņš tajā neapgalvoja, ka, lai gan būdams Sīrijas Centrālās bankas vadītājs, viņš neatbalstīja Sīrijas režīmu.

140    Otrām kārtām prasītājs ir tikai izteicis vienkāršus apgalvojumus, saskaņā ar kuriem viņš veica vienīgi administratīva vai tehniska rakstura pienākumus un ka viņam nebija patiesas ietekmes uz Sīrijas Centrālās bankas, kas ir valsts struktūra, vadību.

141    Atbildot uz šiem argumentiem, Padome iebildumu raksta pielikumā ir iesniegusi divus rakstus presē, no kuriem tostarp izriet, ka prasītājs varēja pieņemt būtiskus lēmumus par Sīrijas monetāro politiku.

142    Jāatzīst, ka šie raksti apstiprina, ka prasītājs kā vadītājs Sīrijas Centrālajā bankā īstenoja nozīmīgas funkcijas, kuras nevar tikt kvalificētas kā vienkārši administratīvas vai tehniskas.

143    Turklāt jānorāda, ka persona, kura veic amata pienākumus, kuri tai piešķir vadības tiesības attiecībā uz vienību, uz kuru attiecas ierobežojoši pasākumi, parasti var tikt uzskatīta par tādu, kas ir iesaistīta darbībās, kuras ir bijušas ierobežojošo pasākumu pret attiecīgo vienību noteikšanas pamatā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑58/12 Nabipour u.c./Padome, 110. punkts).

144    Pats prasītājs atzīst, ka Sīrijas Centrālās bankas vadītājs ir tās priekšgalā.

145    Šajā ziņā tiesas sēdē prasītāja izvirzītais apstāklis, saskaņā ar kuru Sīrijas Centrālo banku politiskā ziņā pārrauga ekonomikas un finanšu ministrs, nav norāde par to, ka prasītājs kā visaugstākstāvošākā amatpersona šīs bankas ietvaros nav iesaistīts finanšu resursu nodošanā Sīrijas režīma rīcībā. Gluži pretēji, tas drīzāk pierāda ciešu saišu pastāvēšanu starp minētā režīma finanšu resursu pārvaldīšanu un prasītāja īstenotajām amata funkcijām.

146    Piektkārt, jānosaka, vai Padome ir ievērojusi samērīguma principu, kurš saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un prasa, lai līdzekļi, kurus pielieto, īstenojot Savienības tiesību normu, ļautu īstenot ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamos leģitīmos mērķus un nepārsniegtu to sasniegšanai nepieciešamo (Tiesas 2011. gada 12. maija spriedums lietā C‑176/09 Luksemburga/Parlaments un Padome, Krājums, I‑3727, lpp., 61. punkts, un 2012. gada 15. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑539/10 P un C‑550/10 P Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, Krājums, 122. punkts).

147    Šajā ziņā vispirms jāatgādina, kā izriet no Lēmuma 2011/273 preambulas apsvērumiem, ka Padome noteica ierobežojošus pasākumus pret trešo valsti, proti, Sīriju, atbildot uz šīs valsts iestāžu īstenotajām vardarbīgajām represijām pret civiliedzīvotājiem. Šīs pašas rūpes ir pamatā apstrīdētajiem aktiem, kuri iekļaujas Lēmuma 2011/273 loģikā. Turpinot jāatzīst, ka, ja attiecīgie ierobežojošie pasākumi attiektos vienīgi uz Sīrijas režīma vadītājiem, nevis arī uz personām, kuras šo režīmu atbalsta, Padomes izvirzīto mērķu sasniegšana varētu ciest neveiksmi, jo šie vadītāji viegli varētu iegūt atbalstu, tostarp finansiālu, kas tiem nepieciešams šo represiju turpināšanai, ar citu – Sīrijas valsts galvenajās iestādēs augstus vadības amatus ieņemošu – personu starpniecību. Visbeidzot jāņem vērā mērķa saglabāt mieru un starptautisko drošību, kā arī aizsargāt civiliedzīvotājus nozīmīgums Savienībai.

148    No tā izriet, ka Padome varēja, nepārkāpdama samērīguma principu, balstīties uz prasītāja amata pienākumiem, lai uzskatītu, ka viņš atradās varas un ietekmes pozīcijā attiecībā uz Sīrijas Centrālās bankas sniegto finansiālo atbalstu Sīrijas režīmam. Tādējādi Padome arī varēja leģitīmi uzskatīt, ka ierobežojošu pasākumu noteikšana pret prasītāju varēja sekmēt tāda spiediena izdarīšanu uz šo režīmu, kas varētu likt izbeigt vai mazināt represijas pret civiliedzīvotājiem. Jautājums par to, vai apstrīdētie tiesību akti attiecībā uz prasītāju ietver tiesību ierobežojumus, kas ir saderīgi ar minēto principu, tiks aplūkots ceturtā pamata ietvaros.

149    Sestkārt, jānorāda, ka nekāda nozīme nevar tikt piešķirta faktam, ka Padome tad, kad tā nolēma noteikt ierobežojošus pasākumus pret Sīrijas Centrālo banku, iekļāva īpašas tiesību normas attiecīgajā laikā spēkā esošajos tiesību aktos ar Padomes 2012. gada 27. februāra Lēmumu 2012/122/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/782 (OV L 54, 14. lpp.), un ar Padomes 2012. gada 27. februāra Regulu (ES) Nr. 168/2012, ar ko groza Regulu Nr. 36/2012 (OV L 54, 1. lpp.), lai paredzētu atkāpes.

150    Šajā ziņā jānorāda, kā pamatoti apgalvo Padome, ka šīs atkāpes būtībā attiecas uz līdzekļu pārsūtīšanu dalībvalstu jurisdikcijā esošām finanšu iestādēm, kas domāti dalībvalstu atļautu tirdzniecības darījumu finansēšanai ar pamatojumu, ka tās ir varējušas noteikt, ka attiecīgos līdzekļus nesaņems persona vai struktūra, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi pret Sīriju.

151    Turklāt ar Padomes 2012. gada 24. septembra Regulu (ES) Nr. 867/2012, ar ko groza Regulu Nr. 36/2012 (OV L 257, 1. lpp.), minēto atkāpju piemērošanai prasītie nosacījumi tika padarīti ierobežojošāki.

152    Jāatzīmē, tāpat kā to darījusi Padome un pretēji prasītāja apgalvotajam, ka šo atkāpju mērķis nav atļaut Sīrijas Centrālajai bankai darboties parastā veidā, bet gan vienīgi nesodīt personas un struktūras, uz kurām neattiecas ierobežojošie pasākumi, un starp dalībvalstīm un Sīriju neaizliegtos tirdzniecības darījumus.

153    Tā kā ierobežojošie pasākumi, kuri skar prasītāju personiski, paši par sevi nevar kaitēt personām un struktūrām, uz kurām neattiecas ierobežojošie pasākumi, vai neaizliegtajiem tirdzniecības darījumiem, iepriekš minēto atkāpju attiecībā uz Sīrijas Centrālo banku pastāvēšana nerada pretrunas, kas varētu likt apšaubīt ierobežojošo pasākumu pret prasītāju noteikšanu vai ļautu atzīt, ka ir pārkāpts samērīguma princips.

154    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāatzīst, ka Padome nav pieļāvusi kļūdas, noteikdama ierobežojošus pasākumus pret prasītāju tikai tā iemesla dēļ vien, ka viņš ir Sīrijas Centrālās bankas vadītājs.

 Par citiem prasītāja argumentiem

–       – Par apgalvoto nepieciešamību pirms prasītāja iekļaušanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pret viņu uzsākt izmeklēšanu vai izvirzīt apsūdzību

155    Prasītājs apgalvo, ka pirms viņa vārda iekļaušanas un saglabāšanas attiecīgajos sarakstos pret viņu nav uzsākta nekāda izmeklēšana un viņam nav izvirzīta nekāda apsūdzība.

156    Padome apstrīd prasītāja uzskatu.

157    Jānorāda, ka prasītājs pamatojas uz Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑348/07 Al‑Aqsa/Padome (Krājums, II‑4575. lpp.), kurš, pirmkārt, tika atcelts ar iepriekš 146. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa un, otrkārt, attiecās uz ierobežojošajiem pasākumiem, kuri bija noteikti, pamatojoties uz Padomes 2001. gada 27. decembra Kopējo nostāju 2001/931/KĀDP par konkrētu pasākumu īstenošanu cīņā pret terorismu (OV L 344, 93. lpp.), kurā ir noteikti no apstrīdētajos tiesību aktos ietvertajiem atšķirīgi nosacījumi ierobežojošu pasākumu attiecināšanai uz kādu personu.

158    Minētās Kopējās nostājas 1. panta 4. punktā noteikts, ka personu sarakstu izstrādā, “pamatojoties uz precīzu informāciju vai materiālu attiecīgajā lietā, kas norāda, ka kompetenta iestāde pieņēmusi lēmumu par attiecīgajām personām, grupām un organizācijām neatkarīgi no tā, vai lieta ir par izmeklēšanas uzsākšanu vai apsūdzību saistībā ar terora akta veikšanu, mēģinājumu izdarīt terora aktu, līdzdalību šādā aktā vai tā veicināšanu, pamatojoties uz nopietniem un ticamiem pierādījumiem vai norādēm, vai notiesāšanu par šādiem nodarījumiem”.

159    Jānorāda, ka šajā gadījumā apstrīdētajos tiesību aktos nav ietverta neviena tiesību norma, kas būtu salīdzināma ar iepriekš 158. punktā citēto tiesību normu.

160    No tā izriet, ka šis pamats ir jānoraida.

–       – Par prasītāja personisko finanšu resursu līmeni un apgalvoto viņa iesaistīšanās politikā un represijās pret civiliedzīvotājiem neesamību

161    Prasītājs apgalvo, pirmkārt, ka viņa finanšu resursi ir pieticīgi un, otrkārt, ka nav nekādu pierādījumu par viņa politisko vai militāro darbību un vēl jo mazāk – par viņa iesaistīšanos represijās pret civiliedzīvotājiem.

162    Padome apstrīd prasītāja argumentus.

163    Jānorāda, ka no apstrīdētajiem tiesību aktiem skaidri izriet – un Padome to ir apstiprinājusi savos procesuālajos rakstos Vispārējā tiesā –, ka ierobežojošie pasākumi uz prasītāju ir attiecināti vienīgi tā atbalsta dēļ, kuru viņš sniedz Sīrijas režīmam, veikdams savus Sīrijas Centrālās bankas vadītāja amata pienākumus. Iepriekš 125.–160. punktā veiktā pārbaude pierāda, ka šis iemesls ir pamatots un pietiekams.

164    Tādējādi šie prasītāja argumenti ir jānoraida kā neefektīvi.

165    Katrā ziņā jānorāda, ka nekas apstrīdētajos tiesību aktos neļauj uzskatīt, ka ierobežojošu pasākumu noteikšana pret kādu personu būtu atkarīga no tās rīcībā esošajiem resursiem.

166    Ņemot vērā visus attiecībā uz trešo pamatu izklāstītos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida kopumā.

d)     Par ceturto pamatu – samērīguma principa, tiesību uz īpašumu, tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi un pārvietošanās brīvības pārkāpumu, kā arī valsts un Savienības tiesību normu, kas attiecas uz dalībvalstu un Savienības pilsoņiem, pārkāpumu

167    Prasītājs uzskata, ka ar no apstrīdētajiem tiesību aktiem izrietošo līdzekļu iesaldēšanu tiek nesamērīgi aizskartas viņa tiesības uz īpašumu, kuras ir aizsargātas tostarp ar Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktu, jo ar to viņam tiek liegta iespēja brīvi rīkoties ar savu īpašumu, turklāt bez viņa uzklausīšanas un šim viņa tiesību ierobežojumam neesot nepieciešamam vai piemērotam Padomes izvirzīto mērķu sasniegšanai. Neraugoties uz prasītāju skarošo ierobežojošo līdzekļu piesardzības raksturu un piemērojamību vienīgi tiem saimnieciskajiem resursiem, kuri atrodas Savienībā, ar tiem viņam tikušas atņemtas viņa tiesības uz īpašumu, jo viņš nevar rīkoties ar īpašumu.

168    Analoģisku iemeslu dēļ ar attiecīgajiem pasākumiem noteiktie ierobežojumi viņa pārvietošanās brīvībai nesamērīgi aizskar viņa tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kas atzītas tostarp Pamattiesību hartas 7. pantā.

169    Turpinot prasītājs apgalvo, ka viņam ir dubulta Sīrijas un Francijas pilsonība un ka tādējādi viņam jābauda Savienības pilsoņiem piešķirtās tiesības. Prasītāja saiti ar Franciju apstiprinot tas, ka tur dzīvo viņa ģimene. Lai gan prasītājs atzīst, ka Lēmuma 2011/782 18. panta 2. punkts dalībvalstīm neuzliek pienākumu atteikties savā teritorijā ielaist viņu pašu pilsoņus, viņš apgalvo, ka ar šo tiesību normu tiek radīta divdomīga situācija, kura neatbilst starptautisko tiesību normām un Francijas tiesību normām, kurās imperatīvi aizliegts šāds piekļuves atteikums. Turklāt prasītājs atgādina, ka vairākās Savienības tiesību normās ikvienam Savienības pilsonim nodrošinātas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs.

170    Visbeidzot prasītājs norāda, ka apstrīdētajos tiesību aktos paredzētās iespējas atkāpties no viņa tiesību ierobežojumiem nav pietiekamas, jo tās paredz papildu pieteikumu a posteriori, pēc tam, kad attiecīgo tiesību pati būtība jau ir tikusi aizskarta, un ka šo atkāpju piešķiršana ir atkarīga no Padomes un dalībvalstu diskrecionāras izvēles.

171    Padome atspēko prasītāja izvirzītos argumentus.

 Ievadapsvērumi

172    Jāatgādina, ka tiesības uz īpašumu ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kas nostiprināts Pamattiesību hartas 17. pantā. Kas attiecas uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tā ir atzīta Pamattiesību hartas 7. pantā (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑356/11 un C‑357/11 O. u.c., Krājums, 76. punkts).

173    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesībās šīs pamattiesības nebauda absolūtu aizsardzību, bet gan ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 355. punkts). Tādējādi šo tiesību izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz izvirzīto mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 21. punkts, un iepriekš 146. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 121. punkts).

174    Attiecībā uz samērīguma principu, pirmkārt, jāatsaucas uz iepriekš 146. punktā atgādināto judikatūru un, otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktu visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus drīkst noteikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (Tiesas 2013. gada 31. janvāra spriedums lietā C‑12/11 McDonagh, Krājums, 61. punkts).

 Par tiesību uz īpašumu pārkāpumu

175    Jānorāda, ka personu, kuras identificētas kā tādas, kuras atbalsta Sīrijas režīmu, līdzekļu un citu saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumi, kas noteikti ar apstrīdētajiem tiesību aktiem, ir piesardzības pasākumi un nav domāti, lai attiecīgajām personām atņemtu viņu tiesības uz īpašumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 358. punkts). Tomēr attiecīgie pasākumi neapstrīdami ietver tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 146. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 120. punkts).

176    Šie pasākumi ir “noteikti tiesību aktos” (pēc analoģijas skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra spriedumu Lavents pret Latviju, Nr. 58442/00, 135. punkts), ņemot vērā to, ka tie ir ietverti vispārpiemērojamos tiesību aktos (šajā ziņā skat. iepriekš 56. punktā minēto spriedumu lietā Gbagbo u.c./Padome, 56. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 2010. gada 9. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑92/09 un C‑93/09 Volker und Markus Schecke un Eifert, Krājums, I‑11063. lpp., 66. punkts) un ka tiem Savienības tiesības ir skaidrs juridiskais pamats, kā arī to, ka tie ir formulēti pietiekami precīzi attiecībā gan uz to piemērojamību, gan uz iemesliem, kas pamato to piemērošanu prasītājam (skat. iepriekš 88.–94. punktu).

177    Kas attiecas uz attiecīgo pasākumu piemērotību izvirzīto mērķu sasniegšanai, ņemot vērā vispārējo interešu mērķi, kas ir tik būtisks starptautiskajai sabiedrībai kā civiliedzīvotāju aizsardzība, tie paši par sevi nav uzskatāmi par neatbilstošiem (šajā ziņā skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 363. punkts, un iepriekš 146. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 123. punkts).

178    Kas attiecas uz attiecīgo pasākumu nepieciešamību, jāatzīst, ka tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt šo mērķi, proti, īstenot spiedienu uz Sīrijas režīma atbalstītājiem, it īpaši, ņemot vērā iespēju apiet uzliktos ierobežojumus (pēc analoģijas skat. iepriekš 146. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 125. punkts).

179    Turklāt ir jāatgādina, ka Lēmuma 2011/782 19. panta 3.–7. punktā, Lēmuma 2012/739 25. panta 3.–11. punktā, Lēmuma 2013/255 28. panta 3.–11. punktā un Regulas Nr. 36/2012 16.–18. pantā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus.

180    Visbeidzot jānorāda, ka prasītāja vārda atstāšana apstrīdētajiem lēmumiem pievienotajos sarakstos tiek periodiski izvērtēta, lai nodrošinātu, ka personas un organizācijas, kas vairs neatbilst kritērijiem to iekļaušanai attiecīgajā sarakstā, tiktu no tā izņemtas (pēc analoģijas skat. iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Kadi, 365. punkts, un iepriekš 146. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, 129. punkts).

181    Tādējādi jāsecina, ka ar prasītāja līdzekļu, finanšu aktīvu un citu saimniecisko resursu iesaldēšanu ir ievērots samērīguma princips un tādējādi tie ir saderīgi ar tiesībām uz īpašumu.

 Par tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi, pārvietošanās brīvības pārkāpumu, kā arī valsts un Savienības tiesību normu, kas attiecas uz dalībvalstu un Savienības pilsoņiem, pārkāpumu

182    Ir jāpārbauda argumenti, kurus prasītājs izvirzījis attiecībā uz ierobežojošajiem pasākumiem par ierobežojumiem piekļūt dalībvalstu teritorijai, atsevišķi nodalot Francijas – kuras pilsonis prasītājs ir – teritoriju un pārējo dalībvalstu teritoriju.

–       Par ierobežojumu piekļūt Francijas teritorijai

183    Jāatgādina, ka Padome Lēmuma 2011/782 18. panta 1. punktā, Lēmuma 2012/739 24. panta 1. punktā un Lēmuma 2013/255 27. panta 1. punktā (turpmāk tekstā – “tiesību normas par ierobežojumiem ieceļošanas jomā”) ir noteikusi:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai liegtu I pielikumā uzskaitītajām personām, kas atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, personām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistītām personām ieceļot to teritorijā vai to šķērsot.”

184    Tomēr iepriekšējā punktā minētajos lēmumos ir ievietota speciālā tiesību norma, kas attiecas uz dalībvalstu pilsoņiem.

185    Saskaņā ar Lēmuma 2011/782 18. panta 2. punktu, Lēmuma 2012/739 24. panta 2. punktu un Lēmuma 2013/255 27. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “tiesību normas attiecībā uz pilsoņiem”):

“Šā panta 1. punkts neliek dalībvalstij aizliegt saviem valstspiederīgajiem ieceļot tās teritorijā.”

186    Tādējādi šajā tiesību normā atzīta dalībvalstu ekskluzīvā kompetence attiecībā uz attiecīgo ierobežojumu piemērošanu saviem pilsoņiem. No tā izriet, ka attiecībā uz tādu personu, kurai, tāpat kā prasītājam, bez Sīrijas pilsonības ir arī Francijas pilsonība, ar Savienības tiesībām Francijas iestādēm nav uzlikts pienākums aizliegt šai personai piekļuvi Francijas Republikas teritorijai.

187    Atbildot uz Vispārējās tiesas lūgumu sniegt informāciju (skat. iepriekš 38. un 39. punktu), Francijas Republika precizēja, ka tā uzskata tiesību normas attiecībā uz pilsoņiem par drošības klauzulu, kas tai ļauj nodrošināt saviem pilsoņiem tiesības piekļūt valsts teritorijai, kuras, pēc Francijas Republikas domām, izriet no pārvietošanās brīvības konstitucionālā ranga un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. Protokola 3. panta. Francijas Republika paskaidroja arī, ka prasītājs tā iemesla dēļ vien, ka viņam ir Francijas pase, kas viņu identificē kā Francijas pilsoni, varēja ierasties Francijā, turklāt pat tad, ja šīs pases derīguma termiņš būtu beidzies.

188    Tāpat rakstveida atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu Padome apstiprināja, ka tiesību normu attiecībā uz pilsoņiem piemērošana ir dalībvalstu ziņā un tām pat nav pienākuma Padomi informēt par to, ka tās izmanto šīs tiesību normas.

189    Šādos apstākļos un tā kā prasītājs nav apstrīdējis ne Francijas Republikas sniegto informāciju, ne Padomes atbildi, jāatzīst, ka viņa iebildums par apgalvoto neiespējamību ierasties Francijā, kur dzīvo viņa ģimene, neatbilst faktiem un tādējādi ir jānoraida. Tas pats attiecas uz apgalvoto prasītāja tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi aizskārumu, jo no iepriekš minētā izriet, ka ar apstrīdētajiem tiesību aktiem netiek liegta viņa iespēja apciemot savu ģimeni Francijā.

–       Par ierobežojumu brīvi pārvietoties Savienības teritorijā

190    Jānorāda, ka, lai gan ir tiesību normas attiecībā uz pilsoņiem, uz dalībvalsts un tātad arī Savienības pilsoni, kura vārds ir iekļauts tādu personu sarakstā, uz kurām attiecas tiesību normas par ierobežojumiem ieceļošanas jomā, attiecas to piemērošanas joma attiecībā uz citām dalībvalstīm, kuru pilsonības viņam nav.

191    Tas izriet no tā, ka tiesību normās par ierobežojumiem ieceļošanas jomā, kad tās ir adresētas citām dalībvalstīm, kas nav tā dalībvalsts, kuras pilsonis ir persona, uz kuru attiecas ierobežojošie pasākumi, nav paredzētas nekādas īpašas atkāpes attiecībā uz Savienības pilsoņiem. Tādējādi pat saistībā ar šiem pilsoņiem minētajām dalībvalstīm ir pienākums piemērot attiecīgos ierobežojumus attiecībā uz savu attiecīgo teritoriju. Faktiski tiesību normas pat attiecībā uz pilsoņiem ir piemērojamas tikai tās dalībvalsts teritorijā, kuras pilsonis šāda persona ir.

192    Jāpārbauda jautājums par to, vai situācija, kuru radījušas tiesību normas par ierobežojumiem ieceļošanas jomā, kas attiecas uz Savienības pilsoņiem, ir saderīga ar to tiesībām.

193    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu:

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.”

194    Turklāt saskaņā ar judikatūru Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties nav beznosacījuma (Tiesas 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑33/07 Jipa, Krājums, I‑5157. lpp., 21. punkts, un 2011. gada 17. novembra spriedums lietā C‑434/10 Aladzhov, Krājums, I‑11659. lpp., 28. punkts).

195    Jānorāda, ka LESD 21. panta 1. punkta teikuma otrajā daļā formulētajā atrunā (skat. iepriekš 193. punktu) ir atsauce uz Līgumiem daudzskaitlī, kas ietver arī Līgumu par Eiropas Savienību. Ir acīmredzami, ka Lēmumos, kuri pieņemti, pamatojoties uz LES 29. pantu, ietvertie ierobežojumi ieceļošanas jomā ir tiesību normas, kas pieņemtas, īstenojot Līgumu par Eiropas Savienību.

196    Tādējādi jāatzīst, ka, pieņemot tiesību aktus kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, Padome principā varēja ierobežot tiesības brīvi pārvietoties Savienības teritorijā, kuras prasītājam izriet no viņa kā Savienības pilsoņa statusa. Tomēr jāpārbauda, vai Padome rīkojusies, ievērojot samērīguma principu, kāds tas definēts iepriekš 146. un 174. punktā atgādinātajā judikatūrā.

197    Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka iepriekš 177., 178. un 180. punktā izklāstītie apsvērumi par prasītāja līdzekļu iesaldēšanas pasākumu piemērotību, nepieciešamību un laikā ierobežoto raksturu pēc analoģijas ir piemērojami tiesību normām par ierobežojumiem ieceļošanas jomā. Otrkārt, jāatgādina, ka saskaņā ar Lēmuma 2011/782 18. panta 6. punktu, Lēmuma 2012/739 24. panta 6. punktu un Lēmuma 2013/255 27. panta 6. punktu dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut ieceļot tās teritorijā tostarp steidzamu humānu iemeslu dēļ.

198    Attiecībā uz argumentu, kuru prasītājs mēģina balstīt uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, jāatgādina, ka tiesību normas par ierobežojumiem ieceļošanas jomā, ciktāl tās ir piemērojamas Savienības pilsoņiem, ir uzskatāmas par lex specialis attiecībā pret minēto direktīvu un tādējādi ir pārākas par šo pēdējo situācijās, kuru reglamentēšanai tās ir konkrēti paredzētas (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑444/00 Mayer Parry Recycling, Recueil, I‑6163. lpp., 57. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā T‑371/03 Le Voci/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑209. un II‑957. lpp., 122. punkts).

199    Turklāt ar šo lex specialis vienīgi vispārīgi un specifiskā kontekstā tiek atspoguļoti pārvietošanās brīvības ierobežojumi, kurus dalībvalstis var uti singuli piemērot noteiktām personām atbilstoši Direktīvas 2004/38 27. pantam. Ar šo direktīvu Savienības pilsoņiem nav piešķirtas beznosacījuma tiesības brīvi pārvietoties Savienības teritorijā, bet dalībvalstīm ir ļauts ierobežot šo brīvību it īpaši sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošības apsvērumu dēļ, ievērojot samērīguma principu (šajā ziņā skat. iepriekš 194. punktā minēto spriedumu lietā Jipa, 22. un 29. punkts).

200    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jānoraida arī ceturtais pamats un līdz ar to visa prasība lietā T‑307/12 kopumā.

B –  Par prasību lietā T‑408/13

201    Kā atzīmēts iepriekš 40. punktā, prasītājs tiesas sēdē precizēja, ka būtībā prasība lietā T‑408/13 ir uzskatāma par pakārtoti celtu gadījumam, ja Vispārējā tiesa atzītu prasību lietā T‑307/12 par vismaz daļēji nepieņemamu.

202    Taču, tā kā no 45.–79. punkta iepriekš izriet, ka prasība lietā T‑307/12 ir pilnībā pieņemama, par prasību lietā T‑408/13 nav jālemj.

 Par tiesāšanās izdevumiem

203    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Turklāt atbilstoši Reglamenta 87. panta 6. punktam, ja tiesvedību lietā izbeidz pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.

204    Tā kā lietā T‑307/12 prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

205    Lietā T‑408/13 lietas apstākļi būs novērtēti taisnīgi, nolemjot, ka arī šajā lietā prasītājam jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi. Vispārējai tiesai nebija jālemj par minēto prasību tā iemesla dēļ, ka tā bija celta pakārtoti gadījumam, ja prasība lietā T‑307/12, iespējams, būtu nepieņemama, taču Padome prasības T‑408/13 celšanas brīdī šo nepieņemamību nekādā veidā nebija izvirzījusi.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību lieta T‑307/12 noraidīt;

2)      nav jālemj par prasību lietā T‑408/13;

3)      Adib Mayaleh atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Berardis Czúcz Pelikánová

Popescu       Buttigieg

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 5. novembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

A –  Par prasību lietā T‑307/12

1.  Par pieteikumu par prasījumu pielāgošanu pieņemamību

a)  Par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Lēmumu 2012/739 un Lēmumu 2013/255

b)  Par pieteikumu par prasības attiecināšanu uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013

Par pienākumu paziņot prasītājam Īsteno�anas regulu Nr. 363/2013

Par alternatīvām – Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 tiešu paziņošanu attiecīgajām personām un paziņojuma par šo tiesību aktu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī

Par kārtību Īstenošanas regulas Nr. 363/2013 paziņošanai prasītājam

2.  Par lietas būtību

a)  Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

b)  Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību, tiesību uz taisnīgu tiesu un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

c)  Par trešo pamatu – pierādījumu par pietiekamu saikni starp prasītāju un situāciju, kas ir ierobežojošo pasākumu pret Sīriju pieņemšanas pamatā, neesamību, kā arī par samērīguma principa pārkāpumu

Par Vispārējās tiesas īstenotās pārbaudes apjomu

Par iespēju Padomei balstīties vienīgi uz prasītāja amata pienākumiem

Par citiem prasītāja argumentiem

– Par apgalvoto nepieciešamību pirms prasītāja iekļaušanas to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pret viņu uzsākt izmeklēšanu vai izvirzīt apsūdzību

– Par prasītāja personisko finanšu resursu līmeni un apgalvoto viņa iesaistīšanās politikā un represijās pret civiliedzīvotājiem neesamību

d)  Par ceturto pamatu – samērīguma principa, tiesību uz īpašumu, tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi un pārvietošanās brīvības pārkāpumu, kā arī valsts un Savienības tiesību normu, kas attiecas uz dalībvalstu un Savienības pilsoņiem, pārkāpumu

Ievadapsvērumi

Par tiesību uz īpašumu pārkāpumu

Par tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi, pārvietošanās brīvības pārkāpumu, kā arī valsts un Savienības tiesību normu, kas attiecas uz dalībvalstu un Savienības pilsoņiem, pārkāpumu

–  Par ierobežojumu piekļūt Francijas teritorijai

–  Par ierobežojumu brīvi pārvietoties Savienības teritorijā

B –  Par prasību lietā T‑408/13

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – franču.