VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2010. gada 18. martā (*)
Prasība atcelt tiesību aktu – Valsts atbalsts – Valsts atbalsts Beļģijā reģistrētiem koordinācijas centriem – Jauns Komisijas lēmums, kas pieņemts pēc daļējas atcelšanas, ko veikusi Tiesa – Apvienība – Intereses celt prasību neesamība – Nepieņemamība
Lieta T‑189/08
Forum 187 ASBL, Brisele (Beļģija), ko pārstāv A. Satons [A. Sutton] un Dž. Forvuda [G. Forwood], barristers,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv N. Kāns [N. Khan] un K. Uraka Kavjedess [C. Urraca Caviedes], pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2007. gada 13. novembra Lēmumu 2008/283/EK par atbalsta shēmu, ko Beļģija īstenojusi Beļģijā dibinātu koordinācijas centru atbalstam un ar ko groza Lēmumu 2003/757/EK (OV 2008, L 90, 7. lpp.), tiktāl, ciktāl ar to netiek noteikti saprātīgi prospektīvi pārejas periodi koordinācijas centriem, uz kuriem attiecas Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija (Krājums, I‑5479. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] (referents) un A. Ditrihs [A. Dittrich],
sekretāre K. Poheca [K. Pocheć], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 6. jūlija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 Beļģijas koordinācijas centru nodokļu režīms, ar kuru veiktas atkāpes no parastajām tiesībām, ir regulēts 1982. gada 30. decembra Karaļa dekrētā Nr. 187 par koordinācijas centru izveidi (1983. gada 13. janvāra Moniteur belge, 502. lpp.), kas ir vairākas reizes papildināts un labots.
2 Lai izmantotu šo režīmu, centram ir iepriekš jāsaņem individuāla atļauja Karaļa dekrēta formā. Lai saņemtu šādu atļauju, centram ir jāpieder pie daudznacionālas grupas, kuras rīcībā ir kapitāls un rezerves, kuru apmērs ir vienāds vai lielāks par vienu miljardu Beļģijas franku (BEF) un kuras gada apgrozījuma summa ir vienāda vai lielāka par BEF desmit miljardiem. Atļautas ir tikai sagatavošanās, papildu vai centralizācijas darbības, un šo režīmu nevar izmantot finanšu sektora uzņēmumi. Centriem to darbības pirmajos divos gados Beļģijā uz pilnu laiku ir jānodarbina vismaz desmit personas.
3 Centram piešķirtā atļauja ir derīga desmit gadus un ir pagarināma uz tādu pašu termiņu.
4 Koordinācijas centru nodokļu režīmu Komisija pārbaudīja, kad tas tika ieviests. It īpaši lēmumos, kas paziņoti vēstuļu formā 1984. gada 16. maijā un 1987. gada 9. martā, Komisija pēc būtības uzskatīja, ka šāds režīms, kas balstīts uz koordinācijas centru ienākumu noteikšanu likmes veidā, neietvēra atbalsta elementu.
5 Pēc 1998. gada 11. novembra paziņojuma par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas attiecas uz uzņēmumu aplikšanu ar tiešajiem nodokļiem (OV C 384, 3. lpp.), Komisija uzsāka vispārēju dalībvalstu nodokļu tiesību aktu pārbaudi no valsts atbalsta noteikumu viedokļa.
6 Tās ietvaros 1999. gada 12. februārī Komisija lūdza Beļģijas iestādēm atsevišķu informāciju, kas īpaši attiecās uz koordinācijas centru režīmu. Beļģijas iestādes atbildēja 1999. gada martā.
7 2000. gada jūlijā Komisijas dienesti informēja minētās iestādes, ka šis režīms šķietami veidoja valsts atbalstu. Lai uzsāktu sadarbības procedūru saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 17. panta 2. punktu, Komisijas dienesti uzaicināja Beļģijas iestādes iesniegt savus apsvērumus viena mēneša laikā.
8 2001. gada 11. jūlijā Komisija, pamatojoties uz EKL 88. panta 1. punktu, pieņēma četrus vajadzīgo pasākumu priekšlikumus, īpaši attiecībā uz koordinācijas centru režīmu. Tā Beļģijas iestādēm ierosināja šajā režīmā veikt noteiktu skaitu izmaiņu, paredzot, ka centriem, kuriem atļauja tika izsniegta pirms dienas, kad tika izlemts piemērot šos pasākumus, pagaidu kārtībā var turpināt piemērot iepriekšējo režīmu līdz 2005. gada 31. decembrim.
9 Tā kā Beļģijas iestādes nepiekrita ierosinātajiem vajadzīgajiem pasākumiem, Komisija ar lēmumu, kas paziņots 2002. gada 27. februāra vēstulē (OV C 147, 2. lpp.), uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 2. punktu. Tā it īpaši aicināja Beļģijas Karalisti iesniegt savus apsvērumus un visu informāciju, kas varētu būt noderīga attiecīgā pasākuma izvērtēšanā. Tā arī aicināja Beļģijas Karalisti un ieinteresētās trešās personas iesniegt savus apsvērumus un visus pierādījumus, kas varētu noderēt, nosakot, vai personām, kam tika piemērots minētais režīms, bija radusies tiesiskā paļāvība, kuras dēļ būtu jāparedz pārejas pasākumi.
10 2002. gada 13. septembrī prasītāja cēla prasību atcelt lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru (lieta T‑276/02).
11 Beidzot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija 2003. gada 17. februārī pieņēma Lēmumu 2003/757/EK par atbalsta shēmu, ko Beļģija īstenojusi Beļģijā dibinātu koordinācijas centru atbalstam (OV L 282, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada lēmums”).
12 Saskaņā ar 2003. gada lēmuma 1. un 2. pantu:
“1. pants
Šobrīd Beļģijā spēkā esošais nodokļu režīms koordinācijas centriem, kuriem, pamatojoties uz Karaļa dekrētu Nr. 187, ir piešķirta atļauja, veido valsts atbalsta shēmu, kas nav saderīga ar kopējo tirgu.
2. pants
Beļģijai ir jāizbeidz 1. pantā minētā atbalsta shēma vai tajā jāizdara labojumi, to padarot saderīgu ar kopējo tirgu.
Sākot ar šī lēmuma paziņošanu, šo režīmu vai tā elementus vairs nevar piemērot jauniem centriem vai tos saglabāt, pagarinot spēkā esošās atļaujas.
Attiecībā uz centriem, kuriem atļaujas jau ir piešķirtas pirms 2000. gada 31. decembra, šis režīms var tikt piemērots, līdz beidzas individuālā atļauja, kas ir spēkā šī lēmuma paziņošanas dienā, bet ne vēlāk kā līdz 2010. gada 31. decembrim. Saskaņā ar otro daļu, ja atļauja ir pagarināta pirms šī datuma, nevar pat īslaicīgi piemērot režīmu, par ko ir šis lēmums.”
13 Kopš 2003. gada 6. marta Beļģijas Karaliste vērsās pie Komisijas un Padomes vienlaicīgi, tām lūdzot, lai “tiek veiktas nepieciešamās darbības, lai koordinācijas centri, kuru akreditācija beidzas pēc 2003. gada 17. februāra, varētu saņemt tās pagarinājumu līdz 2005. gada 31. decembrim”. Šis lūgums tika atkārtots 2003. gada 20. martā un 26. maijā, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punkta trešo daļu.
14 2003. gada 25. un 28. aprīlī Beļģijas Karaliste un apvienība Forum 187, kurā apvienojušies koordinācijas centri, iesniedza prasību pilnībā vai daļēji atcelt 2003. gada lēmumu (lieta C‑182/03 un lieta T‑140/03, kas kļuvusi par C‑217/03; lieta C‑182/03 R un lieta T‑140/03 R, kas kļuvusi par C‑217/03 R).
15 Ar 2003. gada 2. jūnija rīkojumu lietā T‑276/02 Forum 187/Komisija (Recueil, II‑2075. lpp.) Pirmās instances tiesa noraidīja kā nepieņemamu prasību atcelt lēmumu, ar kuru tika sākta formālā izmeklēšanas procedūra.
16 Ar 2003. gada 26. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās C‑182/03 R un C‑217/03 R Beļģija un Forum 187/Komisija (Recueil, I‑6887. lpp.; turpmāk tekstā – “rīkojums lietā Forum 187”) Tiesas priekšsēdētājs noteica atlikt 2003. gada lēmuma izpildi tiktāl, ciktāl ar to Beļģijas Karalistei bija aizliegts pagarināt minētā lēmuma paziņošanas datumā spēkā esošās koordinācijas centru atļaujas.
17 Atbilstoši tam, kā bija atļauts rīkojumā lietā Forum 187, Beļģijas iestādes pagarināja koordinācijas centru atļaujas, kuru termiņš beidzas starplaikā no 2003. gada 17. februāra līdz 2005. gada 31. decembrim. Izņemot četrus centrus, kuriem atļaujas tika pagarinātas uz nenoteiktu termiņu, visas šīs atļaujas tika pagarinātas līdz 2005. gada 31. decembrim.
18 Ar Padomes 2003. gada 16. jūlija Lēmumu 2003/531/EK par Beļģijas valdības atbalstu zināmiem Beļģijā dibinātiem koordinācijas centriem (OV L 184, 17. lpp.), kas pieņemts, pamatojoties uz EKL 88. panta 2. punktu, “atbalsts, ko Beļģija gatavojās piešķirt līdz 2005. gada 31. decembrim uzņēmumiem, kam kā koordinācijas centriem saskaņā ar Karaļa dekrētu Nr. 187 [..] līdz 2000. gada 31. decembrim bija piešķirta atļauja, kuras termiņš beidzās laikā no 2003. gada 17. februāra līdz 2005. gada 31. decembrim”, tika atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu. 2003. gada 24. septembrī Komisija cēla prasību atcelt šo lēmumu (C‑399/03).
19 Ar 2006. gada 22. jūnija spriedumu Tiesa daļēji atcēla 2003. gada lēmumu, jo tajā nav paredzēti pārejas posma pasākumi attiecībā uz koordinācijas centriem, kuru iesniegums atļaujas pagarināšanai apstrīdētā lēmuma paziņošanas dienā tika izskatīts vai kuru atļaujas derīguma termiņš beidzās vienlaicīgi ar minētā lēmuma paziņošanu vai neilgu laiku pēc tās (Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Forum 187”). Tajā pašā dienā Tiesa atcēla arī Lēmumu 2003/531, pasludinot spriedumu lietā C‑399/03 Komisija/Padome (Krājums, I‑5629. lpp.).
20 Ar 2006. gada 4. jūlija vēstuli Komisija prasīja Beļģijai sniegt tai 20 darba dienu laikā konkrētu informāciju, lai izlemtu par savu turpmāko rīcību attiecībā uz spriedumu lietā Forum 187.
21 Beļģijas Karaliste 2006. gada 27. decembrī pieņēma likumu (2006. gada 28. decembra Moniteur belge, 75266. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada likums”), ar kuru visiem koordinācijas centiem, kas to prasītu, atļāva pagarināt atļauju līdz 2010. gada 31. decembrim, vajadzības gadījumā arī ar atpakaļejošu datumu. Līdztekus koordinācijas centriem, kuru atļauju pēc rīkojuma lietā Forum 187 pagarināja laikā no 2003. gada 17. februāra līdz 2005. gada 31. decembrim, 2006. gada likumā bija noteikts, ka iespēja saņemt pagarinājumu bija pieejama arī tiem centriem, kuru atļauja beidzas laikā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim, kā arī nenoteiktam skaitam koordinācijas centru, kuru atļaujas derīguma termiņam būtu jābeidzas vēlākais 2005. gada 31. decembrī, bet kuri līdz tam laikam vēl nebūtu iesnieguši pieprasījumu par pagarinājumu. Šis likums netika paziņots Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, bet tā stāšanās spēkā tika pakārtota Komisijas apstiprinājumam, ka tai nav iebildumu.
22 Pēc vairākiem atgādinājumiem un korespondences apmaiņas ar Komisiju Beļģijas iestādes 2007. gada 16. janvārī iesniedza informāciju, ko Komisija bija pieprasījusi 2006. gada 4. jūlijā. Sīkākas papildu ziņas Beļģija sniedza ar 2007. gada 8. un 16. februāra vēstulēm. Turklāt Komisijai un Beļģijai bija trīs kopējas sanāksmes – 2007. gada 5. un 15. februārī, kā arī 5. martā.
23 Ar 2007. gada 21. marta vēstuli Komisija informēja Beļģiju par savu lēmumu pagarināt 2002. gada 27. februārī sākto procedūru attiecībā uz atbalstu koordinācijas centriem. Šis lēmums, kā arī uzaicinājums, lai ieinteresētās personas iesniegtu apsvērumus par adekvātiem pārejas pasākumiem, kurus saskaņā ar spriedumu lietā Forum 187 Komisijai būtu bijis jāparedz, tika publicēti 2007. gada 16. maija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 110, 20. lpp.).
24 Izbeidzot šo formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija 2007. gada 13. novembrī pieņēma Lēmumu 2008/283/EK par atbalsta shēmu, ko Beļģija īstenojusi Beļģijā dibinātu koordinācijas centru atbalstam un ar ko groza 2003. gada lēmumu (OV 2008, L 90, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
25 Ar apstrīdēto lēmumu vispirms tiek grozīts 2003. gada lēmuma 2. pants, līdz ar to koordinācijas centri, kuru lūgums pagarināt atļauju vēl bija izskatīšanā 2003. gada lēmuma paziņošanas datumā vai kuru atļauja izbeidzās tajā pašā dienā vai īsi pēc minētā lēmuma paziņošanas, t.i., starp 2003. gada 18. februāri un 2005. gada 31. decembri, varēja gūt labumu no attiecīgās shēmas līdz 2005. gada 31. decembrim un to atļauju pagarināšana ir atļauta līdz šim pašam datumam. Saistībā ar četriem centriem, kuru atļaujas tika pagarinātas uz nenoteiktu laiku pēc rīkojuma lietā Forum 187, apstrīdētajā lēmumā ir norādīts, Komisijas 2003. gada 16. jūlija preses paziņojums varēja radīt šiem centriem tiesisko paļāvību saistībā ar faktu, ka tie varēja gūt labumu no attiecīgās shēmas līdz Tiesas spriedumam pēc būtības. Tā kā šis spriedums tika pasludināts 2006. gada 22. jūnijā un ņemot vērā šī pasākuma fiskālo raksturu, apstrīdētajā lēmumā tika paplašināta paļaušanās uz tiesisko paļāvību, lai šiem koordinācijas centriem gūtu labumu no attiecīgās shēmas līdz pat parastā taksācijas perioda beigām, kurš bija spēkā sprieduma pasludināšanas brīdī. Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā 2006. gada likums tiek atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu tiktāl, ciktāl ar to tiek pagarināts koordinācijas centru shēmas darbības laiks ilgāk par 2005. gada 31. decembri.
26 Apstrīdētā lēmuma 1. pants ir formulēts šādi:
“[2003. gada] lēmuma 2. pantam pievieno šādu tekstu:
“Koordinācijas centri, kuru pieprasījums atļauju pagarināšanai tiek izskatīts šā lēmuma paziņošanas dienā vai kuru atļaujas derīguma termiņš beidzas vienlaikus ar šo paziņošanu vai neilgu laiku pēc tās, tas ir, no šīs paziņošanas dienas līdz 2005. gada 31. decembrim, var turpināt saņemt atbalstu saskaņā ar koordinācijas centru atbalsta shēmu līdz 2005. gada 31. decembrim. Atļaujas derīguma termiņu minētajiem koordinācijas centriem atļauts pagarināt vēlākais līdz 2005. gada 31. decembrim.””
27 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu:
“Četri Beļģijā dibinātie koordinācijas centri, kuriem atļaujas derīguma termiņu atjaunoja uz nenoteiktu laiku, pamatojoties uz rīkojumu lietā [Forum 187], var saņemt atbalstu saskaņā ar koordinācijas centru atbalsta shēmu līdz tā kārtējā pārskata perioda beigām, kurš bija spēkā 2006. gada 22. jūnijā.”
28 Apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir noteikts:
“2006. gada likums ir nesaderīgs ar kopējo tirgu tiktāl, ciktāl tā noteikumi ar jauniem lēmumiem par atļaujas derīguma termiņa pagarināšanu ļauj pagarināt koordinācijas centru atbalsta shēmas darbību līdz laikam pēc 2005. gada 31. decembra.
Tāpēc Komisija aicina Beļģiju atcelt 2006. gada likuma noteikumu stāšanos spēkā.”
29 Apstrīdētā lēmuma 4. pants ir formulēts šādi:
“Šā lēmuma 1. pantu piemēro no 2003. gada 18. februāra.”
Process un lietas dalībnieku prasījumi
30 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2008. gada 22. maijā, prasītāja cēla šo prasību.
31 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un, veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, prasītājai rakstveidā uzdeva jautājumu, uz kuru tā atbildēja noteiktajā termiņā.
32 Ar 2009. gada 1. jūlija vēstuli Komisija iesniedza savus apsvērumus par tiesas sēdes ziņojumu, vēstuli, kuru tai 2009. gada 27. janvārī bija adresējis kāds koordinācijas centrs, kā arī savas piezīmes šajā sakarā. 2009. gada 3. jūlijā Pirmās instances tiesas astotās palātas priekšsēdētājs nolēma iekļaut šos dokumentus lietas materiālos un aicināja prasītāju sniegt apsvērumus par tiem ārpus tiesas sēdes.
33 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem tika uzklausīti tiesas sēdē, kas notika 2009. gada 6. jūlijā.
34 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to netiek piešķirti saprātīgi prospektīvi pārejas periodi koordinācijas centriem, kurus ietekmē spriedums lietā Forum 187;
– veikt visus nepieciešamos pasākumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
35 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu vai pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
36 Lai arī Komisija nav izvirzījusi formālu iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. pantu, tā norāda, ka prasība nav pieņemama. Līdz ar to ir jāpārbauda šīs prasības pieņemamība.
Lietas dalībnieku argumenti
37 Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāja nav pierādījusi, ka to tieši un individuāli ietekmēja apstrīdētais lēmums. Prasītāja nav pierādījusi, ka tā atradās vienā no trim gadījumiem, kuros saskaņā ar judikatūru apvienības celta prasība ir pieņemama.
38 Pirmkārt, saistībā ar gadījumu, kurā apvienība ir individualizēta tādēļ, ka ir ietekmētas pašas apvienības intereses, ir jānorāda, ka Forum 187 apgalvojums, ka tā rīkojās savā vārdā, ir tikai vienkāršs apgalvojums un tas nav balstīts ne uz kādiem elementiem, kas pierādītu, ka ir ietekmētas tās pašas intereses.
39 Otrkārt, saistībā ar gadījumu, kurā ar tiesību normu ir atzītas apvienības procesuāla rakstura tiesības, Forum 187 piedalīšanās izvērtēšanas procedūrā nevar tai saskaņā ar judikatūru piešķirt tiesības celt prasību.
40 Treškārt, saistībā ar gadījumu, kurā apvienība pārstāv prasītāju intereses, kuriem ir tiesības celt prasību, Komisija vispirms apstrīd to, ka Forum 187 prasība ir pieņemama tā iemesla dēļ, ka lietā C‑217/03 prasība tika atzīta par pieņemamu, jo prasības pieņemamība ir jāizvērtē, pamatojoties uz apstākļiem, kas ir spēkā tās celšanas laikā, nevis pamatojoties uz prasītāja identitāti. Tas jebkurā gadījumā nebūtu iespējams, ja prasītāja, kā tas ir šajā lietā, ir apvienība, jo tās sastāvs var mainīties. Šajā sakarā pilnvara, kas ir pievienota prasības pieteikumam, neapstiprina apgalvojumu, ka prasītājas dalībnieki to ir formāli pilnvarojuši šajā sakarā, ne arī pierāda to, ka tā pārstāv centrus, kurus ietekmē apstrīdētais lēmums.
41 Turklāt Komisija konstatē, ka nav pierādījumu, kas apstiprinātu apgalvojumu, ka prasītāja pārstāvēja centrus, kas bija saņēmuši to atļauju pagarinājumu uz nenoteiktu laiku, ne arī pierādījusi, ka tā pārstāvēja centrus, kurus var tieši un individuāli ietekmēt apstrīdētais lēmums.
42 Saistībā ar pierādījumiem, kurus prasītāja iesniedza replikas stadijā, Komisija vispirms apgalvo, pamatojoties uz Reglamenta 48. panta 1. punktu, ka tie nav pieņemami, jo prasītāja nav pamatojusi to novēloto iesniegšanu. Turklāt šī novēlotā iesniegšana nav pamatojama. Pat pieņemot, ka šie pierādījumi ir pieņemami, Komisija norāda, ka nav pierādīts, kādā ziņā desmit centrus, sakarā ar kuriem prasītāja iesniedz pilnvarojumu, ietekmē apstrīdētais lēmums. Tās replikas raksta pielikumā pievienotajā tabulā ir aizsvītroti centru nosaukumi, kuru nodokļu situāciju ir paredzēts norādīt, un iesniegtajā paziņojumā par nodokļu piemērošanu centru nosaukumi ir aizsvītroti. Tādēļ nav nekādas saiknes starp centriem, kuru vārdā prasītāja apgalvo, ka tika rīkojusies, un starp tās iesniegtajiem paziņojumiem par nodokļa piemērošanu, kuriem būtu jāpierāda to interese attiecīgā režīma uzturēšanā. Tomēr nekas neļauj slēpt informāciju par tiesvedības galvenajiem dalībniekiem, it īpaši, ja šī informācija attiecas uz pieņemamību. Visbeidzot, tā kā pieņemamība ir jāizvērtē prasības celšanas datumā un ka lielākā daļa paziņojumu ir ar vēlāku datumu, šie paziņojumi nevar tikt ņemti vērā.
43 Otrkārt, Komisija uzskata, ka, pat pieņemot, ka tās dalībniekus ietekmē apstrīdētais lēmums, prasītāja nav pierādījusi, ka tiem ir interese panākt tā atcelšanu. Esamība dalībniekam prasītājas apvienībā neimplicē interesi, lai tiktu atgūta iespēja gūt labumu no attiecīgā režīma. Līdz ar to, lai gan procedūras sākšanas laikā, kuras rezultātā tika pieņemts 2003. gada lēmums, visi koordinācijas centri bija ieinteresēti šī režīma paturēšanā spēkā, pēc tam tā vairs nebija, kā to turklāt atzīst pati prasītāja. Šajā sakarā Komisija norāda, ka 2006. taksācijas gadā visiem Beļģijas uzņēmumiem, ieskaitot koordinācijas centrus, bija iespēja izvēlēties nodokļu režīmu fiktīvo procentu samazināšanai (turpmāk tekstā – “RDIN”), kas ieviests ar 2005. gada 22. jūnija likumu, ar kuru ievieš nodokļa samazinājumu riska kapitālam (2005. gada 30. jūnija Moniteur belge, 30077. lpp.). Prasītāja turklāt ir pati atzinusi, ka režīms, kas izriet no Karaļa dekrēta Nr. 187, bieži vien ir mazāk izdevīgs nekā RDIN, un 2006. gada oktobrī esot atzinusi, ka daži centri vēlas izmantot RDIN. Šajos apstākļos Komisija uzskata, ka, pat ja, quod non, prasītājas dalībnieku lokā ir centri, kuriem ir tiesības gūt labumu no pārejas perioda un kurus ietekmē apstrīdētais lēmums, šiem centriem nav noteikti interese to apstrīdēt, jo šī lēmuma atcelšana noteikti neuzlabos to juridisko situāciju.
44 Savā atbildes rakstā uz repliku Komisija piebilst, ka fakts, ka centri bija saņēmuši paziņojumu par nodokļa piemērošanu saistībā ar 2006. gadu, neļauj secināt, ka pastāv interese celt prasību. Būtībā RDIN nenozīmē pilnīgu atbrīvojumu no nodokļiem, līdz ar to fakts, ka par 2006. gadu bija jāmaksā nodoklis (vai vēlāk par 2007. gadu), nepierāda, ka centri ir mazāk labvēlīgā situācijā RDIN ietvaros salīdzinājumā ar koordinācijas centru režīma ietvariem. Saistībā ar centru, kura atļauja tika pagarināta uz nenoteiktu laiku, Komisija uzskata, ka tas nav jāņem vērā, izvērtējot prasības pieņemamību, jo nav iesniegts neviens elements, kas pierādītu, ka to ietekmē apstrīdētais lēmums. Tabulas, kura tiek pievienota replikas rakstam saistībā ar papildu nodokli, kas ir jāmaksā sakarā ar apstrīdēto lēmumu, kolonnas ir tukšas, un prasītāja nav iesniegusi nevienu paziņojumu par nodokļa piemērošanu, kas uz tām attiektos.
45 Turklāt Komisija uzskata, ka prasītājas pozīcija no Beļģijas tiesību skatpunkta izraisa to, ka šai prasībai nav priekšmeta. Kaut gan rīkojumā lietā Forum 187 Beļģijas iestādēm tika atļauts, bet netika noteikts pienākums pagarināt noteiktiem centriem atļaujas līdz spriedumu pasludināšanai pamata prāvā, šīs iestādes tika šīs atļaujas pagarinājušas, izņemot četras atļaujas, līdz 2005. gada beigām. Tomēr neviens no prasītājas pārstāvētajiem centriem netika lūdzis savas atļaujas pagarināšanu pirms tās beigšanās, kaut gan spriedums lietā Forum 187 vēl nebija pasludināts. Šajā sakarā Komisija norāda, ka neviens pierādījums neapstiprina apgalvojumu, ka atļauju retroaktīva pagarināšana ir Beļģijā atļauta prakse. Turklāt, pretēji prasītājas apgalvojumiem, ne jau apstrīdētā lēmuma dēļ centri zaudēja savu statusu, bet gan saskaņā ar Beļģijas tiesībām atļaujas beigšanās dēļ 2005. gada beigās.
46 Saistībā ar jautājumu, vai prasītājai ir interese celt prasību sakarā ar to, ka apstrīdētais lēmums aizliedz pagarināt atļaujas, Komisija konstatē, ka replikas rakstā nav izvirzīts neviens elements, kas pierādītu šādas intereses esamību.
47 Komisija norāda, ka tās nostāju apstiprina tas, ka 2008. gada 19. decembrī tika pieņemts Karaļa dekrēts, ar kuru tika pieskaņoti nodokļu tiesību akti saistībā ar uzrēķinu gadījumā, ja noteikti koordinācijas centri neveic maksājumus vai veic maksājumus nepietiekamā apmērā (2008. gada 30. decembra Moniteur belge, 68976. lpp.), ar kuru Beļģijas iestādes tika atcēlušas uzrēķinus, kuri bija jāpieprasa no centriem sakarā ar novēloto nodokļu maksājumu par 2007. un 2008. taksācijas gadu. Tādējādi, kaut gan Beļģijas iestādes bija lūgušas daudz garāku pārejas posmu apsvērumos, kas tika iesniegti saistībā ar lēmumu pagarināt formālo izmeklēšanas procedūru (skat. šī sprieduma 23. punktu), šīs iestādes vairs netika to lūgušas pēc apstrīdētā lēmuma, līdz ar to iepriekšējā nostāja neļauj pamatot prasītājas interesi celt prasību.
48 Treškārt, Komisija savā atbildes rakstā uz repliku norāda, ka atšķirībā no situācijas, kas pastāvēja saistībā ar prasību pret 2003. gada lēmumu, apstrīdētais lēmums nesaīsina centru atļaujas, kas tika pagarinātas līdz 2005. gada beigām, un nevar tikt uzskatīts par tādu, kas pieviļ paļāvību par pagarināšanu, jo šāda paļāvība par pagarināšanu nevarēja pastāvēt. Līdz ar to Komisija uzskata, ka prasītāja lūdz kompensāciju sakarā ar to, ka netika apstiprināts jauns atbalsts, kuru vēlējās saņemt tās dalībnieki, bet uz kuru tie nevar pretendēt. Prasība nav pieņemama arī šajā sakarā.
49 Ceturtkārt, pieņemot, ka replikas stadijā iesniegtie pierādījumi ir pieņemami un pietiekami, lai pierādītu prasītājas tiesības celt prasību, Komisija norāda, ka prasība ir pieņemama, vislielākais, saistībā ar desmit centriem, par kuriem ir iesniegti pierādījumi.
50 Vispirms prasītāja atgādina, ka tā ir bezpeļņas apvienība, kas ir izveidota saskaņā ar Beļģijas tiesībām un kuras mērķi saskaņā ar tās statūtiem ir pārstāvēt valsts un starptautisko koordinācijas centru intereses, kuri ir izveidoti saskaņā ar Karaļa dekrētu Nr. 187. Šajā lietā tā rīkojās gan savā vārdā, gan savu dalībnieku vārdā, kuri to bija formāli pilnvarojuši. Šajā sakarā tā savā replikas rakstā precizē, ka to ir pilnvarojuši tās desmit dalībnieki, lai tā tos pārstāvētu šajā tiesvedībā, un tā it īpaši iesniedz tabulu, kurā ir informācija par to situāciju, centru pilnvaras, ar kurām tā tiek pilnvarota celt prasību, kā arī brīdinājumu izvilkumi un paziņojumi par grozījumiem, kas tiem tikuši adresēti. Tā arī uzsver, ka tās dalībnieki ir vai nu iesnieguši Beļģijas iestādēm lūgumus pagarināt to atļaujas, vai nu viens no tiem ir saņēmis no minētajām iestādēm atļaujas pagarinājumu uz nenoteiktu laiku.
51 Prasītāja apgalvo, ka desmit koordinācijas centrus, kurus tā pārstāv, apstrīdētais lēmums ietekmē tieši un individuāli, un tiem ir interese to apstrīdēt, līdz ar to šī prasība ir pieņemama. Šajā sakarā tā precizē, ka, pretēji Komisijas norādītajam, tā neapgalvo, ka spriedumā lietā Forum 187 konstatētā pieņemamība ir pamatojums tam, ka šī prasība ir pieņemama. Tā tomēr balstās uz minētajā spriedumā izstrādāto argumentāciju saistībā ar apvienības prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības kritērijiem.
52 Pirmkārt, saistībā ar tiešo un individuālo ietekmēšanu prasītāja vispirms uzsver, ka tās pārstāvētie centri ir tieši ietekmēti. Sakarā ar apstrīdētā lēmuma piemērošanu šie centri vairs nevarēja gūt labumu no koordinācijas centru režīma vai nu no 2005. gada 31. decembra, vai no 2006. gada 31. decembra. Turklāt tiem, izņemot vienu centru, kurš bija saņēmis atļaujas pagarinājumu uz nenoteiktu laiku, tika nosūtīti nodokļa precizējumi par 2006. un 2007. gadu (skat. šī sprieduma 54. punktu). Otrkārt, šie centri ir individuāli ietekmēti, jo tie ietilpst noslēgtā tirgus dalībnieku lokā un ir personu grupas dalībnieki, kuras tika identificētas vai ir identificējamas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā saskaņā ar pašu grupas dalībnieku kritērijiem. Tādēļ šiem centriem ir tiesības celt prasību, gluži kā tas likumsakarīgi ir prasītājai, kurai saskaņā ar tās statūtiem ir jāaizsargā to tiesības. Saistībā ar apgalvojumiem par faktu, ka tās dalībniekus apstrīdētais lēmums netika ietekmējis negatīvi, kā arī par prasītājas sastāvu ir jānorāda, ka prasītāja tos noraida un norāda uz replikas rakstam pievienoto tabulu, kurā ir izklāstīta atbilstīgā informācija saistībā ar katru tās pārstāvēto centru.
53 Otrkārt, saistībā ar tās un tās dalībnieku interesi celt prasību, prasītāja vispirms norāda, ka Komisijas apsvērumiem par Beļģijas tiesību aktiem, kas nav Karaļa dekrēts Nr. 187, nav nozīmes, jo šī lieta attiecas vienīgi uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu un minētais Karaļa dekrēts ir vienīgas Beļģijas tiesību akts, kas ir atbilstīgs šajā lietā. Tādēļ nav jāveic šī Karaļa dekrēta un RDIN salīdzinošā analīze. Turklāt nostājām, kuras izvirza Komisija (skat. šī sprieduma 43. punktu), nav nozīmes šajā lietā, jo RDIN priekšrocības un koordinācijas centru režīma priekšrocības atšķiras atkarībā no katra individuālā centra un jebkurā gadījumā šī lieta attiecas vienīgi uz Komisijas noteikto retroaktīvo pārejas periodu tiesiskumu. Visbeidzot, neviens no prasītājas pārstāvētajiem centriem nav atteicies no koordinācijas centru statusa saistībā ar 2006. gadu, lai gūtu labumu no RDIN, un tikai viens centrs bija no tā atteicies, sākot ar 2007. gadu. Tāpat neviens no centriem, kuru atļaujas termiņš tika pagarināts, lai tas turpinātos pēc apstrīdētā lēmuma datuma, 2007. gada 13. novembra, netika izvēlējies RDIN.
54 Otrkārt, Beļģijas iestāžu lēmums izpildīt apstrīdēto lēmumu un atgūt nodokļus par 2006. un 2007. gadu pierāda attiecīgo desmit juridisko centru finanšu un juridisko interesi. Izņemot centru, kurš tika saņēmis atļaujas pagarinājumu uz nenoteiktu laiku, pārējie centri saņēma no Beļģijas iestādēm pieprasījumus retroaktīvi samaksāt nodokļa uzrēķinus sakarā ar koordinācijas centra statusa zaudēšanu. Līdz ar to noteikti centri tika saņēmuši paziņojumus par grozījumiem, un lielākajā daļā gadījumu tika nosūtīts arī brīdinājuma izraksts, kurā bija precizēta atmaksājamā summa. Kopējā atmaksājamā summa pārsniedza EUR 40 miljonus. Saistībā ar centru, kurš saņēma atļaujas pagarinājumu uz nenoteiktu laiku, ir jānorāda, ka tā interese ir izvairīties no nodokļu retroaktīvas atgūšanas par 2007. gadu.
55 Treškārt, prasītāja apgalvo, ka fakts, ka Beļģijas iestādes ir pagarinājušas atļaujas centriem, uz kuriem attiecas spriedums lietā Forum 187, izņemot četrus centrus, vienīgi līdz 2005. gada 31. decembrim, neietekmē attiecīgo centru iespēju gūt labumu no attiecīgā režīma pēc šī datumu un tā līdz saprātīgā prospektīvā pārejas perioda beigām. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Karaļa dekrēts Nr. 187 turpināja būt par juridisko pamatu šīm atļaujām. Turklāt ne Beļģijas iestādes, ne centri netika akceptējuši, ka šis atļaujas nevar tikt atjaunotas uz saprātīgu periodu pēc 2005. gada 31. decembra.
56 Šajā sakarā saistībā ar faktu, ka Beļģijas iestādes 2001. un 2002. gadā bija norādījušas, ka tās nepagarinās attiecīgo režīmu ilgāk par 2005. gadu, prasītāja norāda, ka pēc 2003. gada lēmuma notikusī attīstība lika minētajām iestādēm meklēt alternatīvu šim režīmam un noteikt pienācīgu pārejas posmu centriem, kurus negatīvi ietekmēja 2003. gada lēmums un kuri guva labumu no rīkojuma lietā Forum 187.
57 Turklāt Beļģijas iestādes neatteicās attiecināt attiecīgo režīmu uz centriem, kuru atļaujas beidzās pirms 2005. gada 31. decembra. Tieši pretēji, tās lūdz, lai Komisija noteiktu prospektīvu pārejas posmu. Turklāt pēc sprieduma lietā Forum 187 attiecīgo centru, kurus ietekmēja minētais spriedums, iespēja saņemt atļaujas pagarinājumu līdz 2010. gadam no 2006. gada 1. janvāra tika minēta vēstulē, kuru Beļģijas finanšu ministrs bija adresējis prasītājai 2006. gada jūlijā. Turklāt no paziņojuma par grozījumiem, kas bija adresēti centriem, izrietēja tas, ka tiem nav iespējams piešķirt atļaujas pagarinājumus pēc 2005. gada 31. decembra vienīgi apstrīdētā lēmuma dēļ, nevis no Beļģijas iestāžu lēmuma, kas tika pieņemts pirms minētā lēmuma. Šīs iestādes turklāt pasludināja, bet neīstenoja 2006. gada likumu, ar kuru pārejas periods tiek pagarināts līdz 2010. gadam. Turklāt 2007. gada 14. augustā Beļģijas nodokļu administrācija noteiktiem centriem noteica termiņu nodokļu deklarācijas iesniegšanai par 2007. gadu sakarā ar neskaidrībām par to statusa izbeigšanās datumu. Šis termiņš tika pagarināts 2007. gada 21. novembrī, ņemot vērā apstrīdēto lēmumu.
Vispārējās tiesas vērtējums
58 Ir jāatgādina, ka tādu apvienību, kuras pārstāv Beļģijā dibinātu koordinācijas centru kolektīvās intereses, kā Forum 187 celtas prasības ir pieņemamas trīs gadījumos, konkrēti: ja apvienības pārstāv to uzņēmumu intereses, kam ir tiesības vērsties tiesā, ja apvienības ir ietekmētas individuāli, jo ietekmētas to kā apvienību attiecīgas intereses, tostarp tādēļ, ka tiesību akts, kuru lūgts atcelt, ir ietekmējis apvienības kā sarunu dalībnieces stāvokli, vai arī ja tiesību normā tām ir skaidri atzīta virkne procesuālā rakstura iespēju (Pirmās instances tiesas 1997. gada 30. septembra rīkojums lietā T‑122/96 Federolio/Komisija, Recueil, II‑1559. lpp., 60. punkts; 2004. gada 10. decembra spriedums lietā T‑196/03 EFfCI/Parlaments un Padome, Krājums, II‑4263. lpp., 42. punkts, un 2005. gada 28. jūnija spriedums lietā T‑170/04 FederDoc u.c./Komisija, Krājums, II‑2503. lpp., 49. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu lietā Forum 187, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
59 Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka prasītāja tika norādījusi, ka tā rīkojās gan savā vārdā, gan savu dalībnieku vārdā, kuri to bija pilnvarojuši celt šo prasību. Tomēr, kā to ir norādījusi Komisija, prasītāja nav iesniegusi nevienu elementu, kas pierādītu, ka tās pašas intereses ir ietekmētas.
60 Ir jākonstatē, ka neviena tiesību norma neatzīst, ka prasītājai ir procesuāla rakstura tiesības, un turklāt prasītāja pati neizvirza nekādas tiesības.
61 Tādēļ ir jāpārbauda, vai koordinācijas centri, kurus pārstāv prasītāja, vai arī kādi no tiem var celt prasību. Vispārējā tiesa vispirms uzskata par lietderīgu izvērtēt Komisijas argumentāciju, ka tiem nav intereses celt prasību.
62 Šajā sakarā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un ka prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš cēla prasību (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 30. aprīļa rīkojumu lietā T‑387/04 EnBW Energie Baden-Württemberg/Komisija, Krājums, II‑1195. lpp., 96. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Interesei celt prasību ir jābūt pastāvošai un faktiskai (Pirmās instances tiesas 1992. gada 17. septembra spriedums lietā T‑138/89 NBV un NVB/Komisija, Recueil, II‑2181. lpp., 33. punkts), un tā tiek novērtēta saistībā ar dienu, kad prasība tiek celta (Tiesas 1963. gada 16. decembra spriedums lietā 14/63 Forges de Clabecq/Augstā iestāde, Recueil, 719., 748. lpp., un Pirmās instances tiesas 2001. gada 24. aprīļa spriedums lietā T‑159/98 Torre u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑83. un II‑395. lpp., 28. punkts). Šai interesei ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā lieta ir jāizbeidz (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑362/05 P Wunenburger/Komisija, Krājums, I‑4333. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāja savā prasības pieteikumā nav iekļāvusi nekādus precīzus datus par centriem, kurus tā pārstāv šīs prasības ietvaros. Replikas stadijā tā iesniedza pilnvaras, kuras tai bija snieguši desmit tās dalībnieki šīs prasības celšanai. Prasītāja arī iesniedza tabulu, kurā ir atainota to situācija, neminot to nosaukumus; no šīs tabulas it īpaši izriet, ka no tās desmit pārstāvētajiem dalībniekiem vienīgi tas, kuram ir 35. numurs tabulā, kas ir pievienota pielikumā replikas rakstam (turpmāk tekstā – “centrs Nr. 35”), tika saņēmis atļaujas pagarinājumu uz nenoteiktu laiku, bet pārējie deviņi centri tika saņēmuši pagarinājumu līdz 2005. gada 31. decembrim. Turklāt tā ir pievienojusi brīdinājumu izrakstus un paziņojumus par grozījumiem, kurus Beļģijas nodokļu administrācija bija adresējusi noteiktiem dalībniekiem, kurus tā pārstāv šajā lietā.
65 Vispirms ir jānorāda, ka Komisija kļūdaini apgalvo, pamatojoties uz Reglamenta 48. panta 1. punktu, ka pierādījumi, kurus prasītāja ir iesniegusi replikas stadijā, ir nepieņemami, jo prasītāja nav pamatojusi to novēloto iesniegšanu. Saskaņā ar šo tiesību normu lietas dalībnieki var piedāvāt papildu pierādījumus replikā un atbildē uz repliku, ja tie var pamatot kavēšanos pierādījumu iesniegšanā. Tādējādi saskaņā ar judikatūru uz pierādījumu atspēkojumiem un uz pierādījumu papildinājumiem, kas iesniegti, atbildot uz pretējās puses iebildumu rakstā ietvertajiem pierādījumu atspēkojumiem, neattiecas Reglamenta 48. panta 1. punktā paredzētais noteikums par noilguma termiņu. Būtībā šis noteikums attiecas uz jaunu pierādījumu iesniegšanu, un tas ir interpretējams, ņemot vērā minētā reglamenta 66. panta 2. punktu, kurā ir nepārprotami paredzēts, ka iespējams iesniegt pierādījumu atspēkojumus un papildināt iepriekš iesniegtos pierādījumus (skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑448/04 Komisija/Trends, Krājumā nav publicēts, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Šajā lietā ir jāuzskata, ka pierādījumu iesniegšana, ko prasītāja veica replikas stadijā, ir prasības pieteikumā ietverto pierādījumu papildināšana un ir vērsta uz to, lai atbildētu uz argumentiem par prasības nepieņemamību, kurus Komisija ir izvirzījusi savā aizstāvības rakstā. Līdz ar to Reglamenta 48. panta 1. punktā paredzētais noteikums par noilguma termiņu uz minēto pierādījumu iesniegšanu neattiecas, un tādēļ attiecīgie pierādījumi ir pieņemami.
67 Ir arī jānorāda, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas pieprasījumu, prasītāja norādīja, kuriem numuriem, kas izklāstīti replikas raksta pielikuma tabulas pirmajās kolonnā, atbilst desmit centri, kurus tā plāno pārstāvēt šajā lietā.
68 Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāizvērtē desmit centru, kurus prasītāja plāno pārstāvēt šajā lietā, interese celt prasību.
69 Saistībā, pirmkārt, ar centru Nr. 35 ir jākonstatē, ka prasītāja savā replikas rakstā ir iesniegusi dokumentu, ar kuru šis centrs apstiprina to, ka ir sniedzis pilnvaru prasītājai, lai tā lūgtu atcelt apstrīdēto lēmumu. Tomēr ir jākonstatē, ka šis dokuments ir datēts 2008. gada 31. oktobrī, t.i., vairāk nekā piecus mēnešus pēc prasības celšanas. Nav iesniegts neviens cits elements, kas ļautu konstatēt, ka prasības celšanas dienā centrs Nr. 35 bija pilnvarojis prasītāju celt prasību. Iztaujāta par šo aspektu tiesas sēdē, prasītāja norādīja, ka centrs Nr. 35 sanāksmē bija balsojis par labu prasības celšanai. Tomēr nekāds kopsavilkums vai protokols nav ticis iekļauts lietas materiālos; pati prasītāja turklāt nav piedāvājusi to izdarīt pēc tiesas sēdes. Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir cēlusi šo prasību centra Nr. 35 vārdā, un līdz ar to par šī centra intereses pārstāvošu šajā lietā. Līdz ar to šī centra situācija nevar tikt ņemta vērā, lai izvērtētu šīs prasības pieņemamību. Turklāt ir jānorāda, ka vēstulē, kas adresēta Komisijai 2009. gada 27. janvārī (skat. šī sprieduma 32. punktu), centrs Nr. 35 apgalvoja, nekad nenorādot uz šo prasību, ka apstrīdētais lēmums to neietekmē.
70 Otrkārt, saistībā ar deviņiem jauniem centriem vispirms ir jākonstatē, ka tie ir pienācīgi snieguši prasītājai pilnvarojumu pirms šīs prasība celšanas.
71 Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 1. pantu, ar kuru tiek grozīts 2003. gada lēmuma 2. pants, šie centri guva labumu no koordinācijas centru režīma līdz 2005. gada 31. decembrim.
72 Turklāt ir jāuzsver, ka pēc rīkojuma lietā Forum 187 Beļģijas iestādes tika pagarinājušas šo centru atļaujas līdz 2005. gada 31. decembrim un ka, lai gan bija to lūgumi Beļģijas iestādēm, tie netika saņēmuši atļauju pagarinājumu laikposmā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim.
73 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka faktu, ka attiecīgo deviņu centru atļaujas beidzās 2005. gada 31. decembrī, noteica vienīgi Beļģijas iestādes, bet tām nebija pienākuma to darīt. Rīkojums lietā Forum 187 apturēja 2003. gada lēmuma izpildi tiktāl, ciktāl ar šo lēmumu tika aizliegts atjaunot koordinācijas centru atļaujas, neparedzot ierobežojumu laikā saistībā ar šo atjaunošanas ilgumu, izņemot vienīgi Tiesas sprieduma pasludināšanas datumu pamata prāvā. Turklāt, kā prasītāja to ir atzinusi tiesas sēdē, atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, Beļģijas iestādes varēja atjaunot attiecīgo deviņu centru atļaujas uz nenoteiktu laiku, kā to tās izdarīja četru centru gadījumā, lai gan ir fakts, ka šī atjaunošana nevarēja saskaņā ar rīkojumu lietā Forum 187 radīt sekas pēc sprieduma lietā Forum 187.
74 No iepriekš minētā izriet, ka no 2005. gada 31. decembra attiecīgajiem deviņiem centriem vairs nebija spēkā esošas atļaujas saskaņā ar Beļģijas tiesībām un tiem līdz ar to vairs nebija spēkā esoša koordinācijas centru nodokļa statusa.
75 Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka šie deviņi centri nevar pieprasīt pārejas perioda piemērošanu sprieduma lietā Forum 187 nozīmē, kas pārsniegtu apstrīdētajā lēmumā noteikto, t.i., 2005. gada 31. decembri.
76 Pārejas perioda mērķis ir nodrošināt pāreju starp divām situācijām, proti, šajā gadījumā starp to, kurā attiecīgie centri gūst labumu no koordinācijas centru nodokļu režīma, un to, kurā tā vairs negūst no tā labumu. Tādējādi no sprieduma lietā Forum 187 (163. punkts) izriet, ka attiecīgajiem centriem, kuri ir daļa no attiecīgajiem deviņiem centriem un kurus ietekmē minētais spriedums, bija jāsaņem saprātīgs pārejas posms, lai tie varētu pieskaņoties sekām, kas izriet 2003. gada lēmuma.
77 Tomēr ņemot vērā to, ka kopš 2005. gada 31. decembra attiecīgie deviņi centri vairs negūst labumu no koordinācijas centru nodokļu režīma, jebkurš periods pēc šī datuma, kurā tie guva labumu no attiecīgā režīma, nevar tikt uzskatīts par tādu, kura mērķis ir ļaut tiem pieskaņoties, jo tie jau atrodas šajā jaunajā situācijā. Līdz ar to gadījumā, ja šī prasība tiek apmierināta, attiecīgajiem deviņiem centriem netiks retroaktīvi piešķirts pārejas periods pēc 2005. gada 31. decembra, jo šim periodam vairs nav priekšmeta.
78 Neiespējamība gūt labumu, pat retroaktīvi, no garāka pārejas perioda gadījumā, ja centriem vairs nav spēkā esošas atļaujas, turklāt izriet no rīkojuma lietā Forum 187. Saistībā ar lūgumu apturēt 2003. gada lēmuma, ar kuru tiek aizliegts pagarināt atļaujas noteiktiem centriem, izpildi Tiesas prezidents uzskatīja, ka, nepastāvot lūgtajai izpildes apturēšanai, nolēmums pamata tiesvedībā par labu prasītājiem būtu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pārejas režīmu, lielā mērā neefektīvs, jo iespējamie finanšu pasākumi nevar retroaktīvi atjaunot koordinācijas centru reglamentācijas stabilitāti (rīkojums lietā Forum 187, 146. punkts).
79 No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā prasības priekšmetu atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā nav paredzēts saprātīgs pārejas posms, minētā lēmuma atcelšana šajā ziņā nesniegtu nekādu labumu deviņiem centriem.
80 Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem neatspēko iepriekš minētos apsvērumus.
81 Saistībā ar argumentāciju, ar kuru būtībā tiek apgalvots, ka šie centri būtu varējuši gūt labumu no koordinācijas centru nodokļu režīma pēc 2005. gada 31. decembra, ja Karaļa dekrēts Nr. 187 būtu turpinājis būt šo atļauju juridiskais pamats (skat. šī sprieduma 55.–57. punktu), no judikatūras, protams, izriet, ka gadījumā, kurā nevar tikt izslēgts, ja tās prasība tiktu apmierināta, tas, ka prasītāja var izvirzīt zināmas prasības pret valsts iestādēm vai vismaz panākt, lai tās izskata tās lūgumu, pamato interesi celt prasību (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā T‑9/98 Mitteldeutsche Erdöl-Raffinerie/Komisija, Recueil, II‑3367. lpp., 34. un 38. punkts, un 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑348/03 Koninklijke Friesland Foods/Komisija, Krājumā nav publicēts, 72. punkts).
82 Tomēr vispirms ir jākonstatē, ka šajā lietā, pat pieņemot, ka prasība tiek apmierināta, prasītājas pārstāvētie centri nevar izvirzīt nekādas prasības pret Beļģijas iestādēm konkrēti saistībā ar pārejas periodu, no kura tie guva labumu un kas ir šīs tiesvedības priekšmets. Kā izriet no iepriekš minētā, pat pieņemot, ka Beļģijas iestādēm ir šāds nolūks, tās pat retroaktīvi nevarētu pagarināt šiem centriem pārejas periodu, kas tiem ir piešķirts, jo tie vairs negūst labumu no koordinācijas centru nodokļu režīma. Tādēļ prasītāja kļūdaini uzskata, ka fakts, ka Beļģijas iestādes ir pagarinājušas attiecīgo centru atļaujas vienīgi līdz 2005. gada 31. decembrim, neietekmē to iespēju gūt labumu no koordinācijas centru nodokļu režīma pēc šī datuma. Ir jānorāda, ka 2003. gada lēmuma tiesību normas, saskaņā ar kurām minēto atbalsta režīmu kvalificē kā nesaderīgu ar kopējo tirgu un nosaka Beļģijas iestādēm pienākumu to atcelt vai grozīt, lai tas būtu saderīgs ar kopējo tirgu, Tiesa netika atcēlusi ar spriedumu lietā Forum 187. Tādēļ tām ir iedarbība kopš 2003. gada lēmuma pieņemšanas, līdz ar to Beļģijas iestādes nevar pagarināt attiecīgo centru atļaujas, vienīgi pamatojoties uz Karaļa dekrētu Nr. 187. Turklāt apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā Komisijai būtu jāpieņem jauns lēmums, kurā būtu noteikts jauns pārejas periods, no kura varētu gūt labumu centri, jo Vispārējās tiesas ziņā nav prasības atcelt tiesību aktu ietvaros aizvietot apstrīdēto lēmumu ar citu lēmumu vai šo lēmumu grozīt (Tiesas 2000. gada 11. maija rīkojums lietā C‑428/98 P Deutsche Post/IECC un Komisija, Recueil, I‑3061. lpp., 28. punkts; un Pirmās instances tiesas 2002. gada 26. septembra spriedums lietā T‑199/99 Sgaravatti Mediterranea/Komisija, Recueil, II‑3731. lpp., 141. punkts).
83 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka, pirmkārt, attiecīgie centri nevar pamatot savu interesi celt prasību ar Karaļa dekrēta Nr. 187 piemērošanu pēc 2005. gada 31. decembra un, otrkārt, ka fakts, ka Beļģijas iestādes netika izslēgušas to, ka tie var gūt labumu no attiecīgā režīma pēc šī datuma vai ka tās uzskatīja, ka šie centri var gūt no tā labumu, nav nozīmīgs.
84 Turklāt ir jāatgādina, ka prasītāja nevar izvirzīt nākotnes vai nenoteiktas situācijas, lai pamatotu savu interesi lūgt atcelt apstrīdēto tiesību aktu (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T‑141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1197. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Ir jānorāda, ka, lai gan ir iepriekš izklāstītie apsvērumi, neviens prasītājas izvirzītais pierādījums neļauj noteiktā veidā pierādīt, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā Beļģijas iestādes retroaktīvi pagarinās attiecīgo centru atļaujas pēc 2005. gada 31. decembra, pamatojoties uz Karaļa dekrētu Nr. 187. Paziņojumi par grozījumiem, kurus Beļģijas nodokļu iestādes adresēja koordinācijas centriem un kurus prasītāja iesniedza savā replikas rakstā, ir norāde par pretējo.
85 Saistībā ar 2006. gada likumu ir jānorāda, ka tas jebkurā gadījumā nevar pamatot attiecīgo deviņu centru interesi celt prasību. Šī likuma tiesību normas, kas attiecas uz koordinācijas centru nodokļa režīmu, nav stājušās spēkā. To spēkā stāšanās datums saskaņā ar tā 298. pantu bija jānosaka ar Karaļa dekrētu, kas tiek sagatavots Ministru padomē, bet šis dekrēts netika pieņemts. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 18. apsvēruma, šo spēkā stāšanos Beļģijas iestādes bija pakārtojušas tam, ka Komisija apstiprina, ka tai nav nekādu iebildumu. Apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir noteikts, ka 2006. gada likums ir nesaderīgs ar kopējo tirgu tiktāl, ciktāl tā noteikumi ar jauniem lēmumiem par atļaujas derīguma termiņa pagarināšanu ļauj pagarināt koordinācijas centru atbalsta shēmas darbību līdz laikam pēc 2005. gada 31. decembra. Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, kā tas izriet no 2008. gada 19. decembra Karaļa dekrēta sestā apsvēruma, ka Beļģijas iestādes ir “akceptējušas [apstrīdēto] lēmumu neīstenot [2006. gada likumu]” tiktāl, ciktāl tas attiecas uz koordinācijas centriem, un par to ir informējušas attiecīgos nodokļu maksātājus. No tā izriet, ka Beļģijas iestādes neparedz to, ka šis likums stāsies spēkā. Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītāja tieši neapstrīd apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas ir saistīts ar 2006. gada likumu.
86 Nobeigumā ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka centru interese celt prasību var tikt pierādīta ar Beļģijas iestāžu lēmumu izpildīt apstrīdēto lēmumu un atgūt nodokļus par 2006. un 2007. gadu (skat. šī sprieduma 54. punktu). Tā kā šiem centriem vairs nav saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem atļaujas no 2005. gada 31. decembra, kas nepieciešama, lai gūtu labumu no nodokļu režīma, kas izriet no Karaļa dekrēta Nr. 187, tiem pēc šī datuma jānomaksā nodoklis, kas izriet no vispārējā režīma piemērošanas vai attiecīgajā gadījumā no RDIN, ja tās šo pēdējo minēto režīmu ir izvēlējušās. Kā jau tika norādīts, šī situācija izriet no Beļģijas iestāžu lēmuma pagarināt atļaujas tikai līdz 2005. gada 31. decembrim, nevis no apstrīdētā lēmuma. Tomēr attiecīgie centri vairs nevar, lai pamatotu interesi celt prasību pret minēto lēmumu, balstīties uz faktu, ka tie nebija uzskatījuši, ka tiem ir pienākums maksāt nodokļus saskaņā ar vispārējo režīmu, bet ka tie ir samaksājušas nodokļus, kas izriet no koordinācijas centru režīma, kaut gan tiem nebija tiesību saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem.
87 No iepriekš minētā izriet, ka deviņi centri, kuru intereses prasītāja pienācīgi pārstāv, nevar izvirzīt interesi celt prasību un tādēļ nav pieņemams to lūgums atcelt apstrīdēto lēmumu.
88 No tā izriet, ka prasītāja neatrodas vienā no situācijām, kas ļauj saskaņā ar šī sprieduma 58. punktā izklāstīto judikatūru atzīt apvienības celtu prasību par pieņemamu.
89 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir noraidāma kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
90 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) Forum 187 ASBL atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Papasavvas | Dittrich |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 18. martā.
[Paraksti]