Prasība, kas celta 2007. gada 5. jūnijā - Lafarge Cement/Komisija

(lieta T-195/07)

Tiesvedības valoda - poļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Lafarge Cement SA (pārstāvji - P. K. Rosiak, juriskonsults, un F. Puel, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāja prasījumi:

atcelt Komisijas 2007. gada 26. marta lēmumu, kas ir saistīts ar valsts plānu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu sadalei, kuru Polija paziņoja atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2003/87/EK;

piespriest Eiropas Kopienu Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja lūdz atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu K (2007) 1295, tā jaunākajā - 2007. gada 26. marta - redakcijā, kas ir saistīts ar valsts plānu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu sadalei, kuru Polija paziņoja atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2003/87/EK ¹, un ar kuru Komisija nolēma, ka daži 2006. gada 30. jūnijā Komisijai nosūtītā valsts plāna CO2 emisijas kvotu sadalei laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam aspekti neatbilst Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 1. un 3. punktam, 10. pantam un 13. panta 2. punktam, kā arī III pielikumā minētajiem kritērijiem. Ar pārsūdzēto lēmumu Polijas valsts plānā, kas nosūtīts Komisijai, piedāvātais oglekļa dioksīda emisijas kvotu sadales apjoms laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam ir samazināts par 26.7 %.

Prasības pamatojumam prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums ir pieņemts pēc Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktā noteiktā trīs mēnešu termiņa. Līdz ar to prasītājs uzskata, ka Komisijai nebija tiesību 2007. gada 26. marta pieņemt apstrīdēto lēmumu, vai tā, šādi rīkojoties, ir vismaz pārkāpusi būtisku procedūras nosacījumu.

Otrkārt, prasītājs norāda, ka Komisija nav ievērojusi Direktīvas 2003/87/EK III pielikuma pirmo un otro kritēriju, nepamatoti samazinot Polijas izstrādāto emisijas kvotu sadales apjomu līdz līmenim, kas ir ievērojami zemāks par iepriekš paziņoto atbilstoši pienākumiem, ko Polija ir uzņēmusies saskaņā ar Kioto protokolu.

Prasītājs arī apgalvo, ka pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija ir pārkāpusi Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktu kopā ar 11. panta 2. punktu, kā arī tiesiskās paļāvības principu un sadarbības principu, jo tā vietā, lai īstenotu savas Direktīvas 2003/87/EK 9. panta 3. punktā minētās pilnvaras, tā apstrīdētajā lēmumā, neņemot vērā PNAQ II noteikto metodoloģiju, piemēroja pašas metodi, lai noteiktu Polijai piešķiramās ikgadējās vidējās kvotas maksimālo apmēru, un tādu to Polijai noteica, prettiesiski piesavinoties pilnvaras, kas direktīvā noteiktas dalībvalstij. Prasītāja skatījumā Komisija nav ievērojusi Kopienu iestāžu un dalībvalstu subjektu savstarpējas sadarbības principu, neinformējot Poliju par pašas izveidota ekonomiskā modeļa piemērošanu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kas liedza Polijai un attiecīgajiem uzņēmējiem iesniegt savus apsvērumus par tā lietderību un iespējams apstrīdēt Komisijas lēmumu pamatā esošos datus un principus.

Ceturtkārt, prasītājs norāda, ka Komisija ir pārkāpusi Direktīvas 2003/87/EK III pielikumā norādīto trešo kritēriju, apstrīdētajā lēmumā izmantojot novecojušus datus par paredzēto IKP pieaugumu, balstoties uz diezgan vispārīgiem datiem, lai aprēķinātu CO2 emisijas indeksu, un patvaļīgi papildus samazinot ikgadējo CO2 emisijas līmeni par 2,5 %.

Visbeidzot prasītājs norāda, ka apstrīdētais lēmums nav pietiekami pamatots un tādējādi ir pārkāpts EKL 253. pants.

____________

¹ - Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV L 275, 25.10.2003, 32. lpp.)