Prasība, kas celta 2011. gada 17. janvārī - Itālija/Komisija

(lieta T-44/11)

Tiesvedības valoda - itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvis - L. Ventrella, avvocato dello Stato)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

daļā, kas attiecas uz Itāliju, atcelt 2010. gada 5. novembrī izziņoto Komisijas 2010. gada 4. novembra Lēmumu Nr. C(2010) 7555, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA).

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus.

1.    Pirmais pamats par būtisku formas prasību pārkāpumu (LES 269. pants, bijušais EKL 253. pants), proti, pamatojuma nesniegšanu. Faktu sagrozīšana. Samērīguma principa pārkāpums. Komisijas 1999. gada 17. decembra Regulas (EK) Nr. 2799/1999, kas nosaka sīki izstrādātus noteikumus Regulas (EK) Nr. 1255/1999 piemērošanai par atbalsta piešķiršanu barības vājpienam un sausā vājpiena pulverim un šāda sausā vājpiena pulvera tirdzniecībai (OV L 340, 3. lpp.), 24. panta 2. punkta pārkāpums.

Šajā ziņā tiek apliecināts, ka Komisija ir veikusi dažas finanšu korekcijas sausā vājpiena pulvera nozarē, iespējams, nepareizi piemērodama tiesiskajā regulējumā paredzētos atbalsta samazinājumus un sankcijas. Konkrēti, pamatojoties uz Regulas (EK) Nr. 2799/1999 24. panta 2. punkta šauru interpretāciju, kas ir kļūdaina un neatbilst pašas tiesību normas būtībai, Komisija ir atzinusi, ka ceturkšņa pārbaude, kura veikta nedēļā pēc ārkārtas paraugu ņemšanas, neesot Kopienu tiesiskajā regulējumā paredzētā īpašā pārbaude, un tādējādi nevarot to aizstāt. Turklāt Komisija no atsevišķiem nebūtiskiem gadījumiem ir izdarījusi vispārinājumus par varbūtējiem, pilnībā hipotētiskiem sankciju nepiemērošanas gadījumiem no Itālijas iestāžu puses, tādējādi arī sagrozot faktus. Visbeidzot, ņemot vērā, ka to sankciju summas, kuras neesot tikušas piemērotas, ir daudz mazākas nekā kopējā summa, kādu esot paredzēts uzlikt par sodu Itālijai, nav saprotams iemesls, kādēļ tika piemērotas vienotās likmes korekcijas, kuras tomēr ir nesamērīgas un pārmērīgas. Tādējādi, līdzās acīmredzamai pamatojuma neesamībai, arī samērīguma principa pārkāpums.

2.    Otrais pamats par būtisku formas prasību pārkāpumu (LES 269. pants, bijušais EKL 253. pants), proti, pamatojuma nesniegšanu. Samērīguma principa pārkāpums. LES 6. panta 3. punkta pārkāpums, proti, tiesiskās paļāvības, tiesiskās drošības un pamatnoteikumu atpakaļejoša spēka neesamības pamatprincipu pārkāpums. Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV L 209, 1. lpp.) 32. panta 5. punkta pārkāpums. "Ne bis in idem" principa pārkāpums.

Šajā ziņā prasītāja apliecina, ka Komisija pēc 2003. gadā uzsāktās izmeklēšanas šai dalībvalstij - attiecībā uz maksājumu aģentūru līdzekļu atgūšanas sistēmas organizāciju - ir piemērojusi korekciju 2009. finanšu gadam, kuru aprēķina pēc to gadījumu vērtības, par kuriem - tā kā Komisija savulaik par tiem nav lēmusi pati - saskaņā ar tolaik spēkā esošajām Kopienu tiesību normām tiek apgalvots, ka tie ietilpst jaunā tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā, tādējādi attiecinot uz tiem tā saukto fifty-fifty ["piecdesmit pret piecdesmit"] noteikumu, kurš ieviests ar Regulu (EK) Nr. 1290/05. Attiecīgā finanšu korekcija ir nelikumīga tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka uz dalībvalsti automātiski attiecas 50 procenti no atbilstošajām summām, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1290/05 32. panta 5. punktā, kas ar atpakaļejošu spēku nelikumīgi piemērots attiecībā uz pārbaudi par parādu pārvaldību galvenokārt saistībā ar "2002./2003. gadā novēroto situāciju", kā skaidri atzinusi pati Komisija. Turklāt attiecībā uz šiem pašiem gadījumiem, par kuriem tika veikta pārbaude, Itālijas valstij saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 32. pantu ar Komisijas 2007. gada 27. aprīļa Lēmumu Nr. C(2007) 1901 jau ir veikta finanšu korekcija 50 % apmērā. Tagad ar apstrīdēto lēmumu Komisija attiecībā uz tiem pašiem gadījumiem un pamatojoties uz tiem pašiem iebildumiem piemēro precīzu papildu finanšu korekciju, kas vienāda ar 100 % no nepiedzītajām summām. Tādējādi ir nelikumīgi un noteikti ir nesamērīgi pēc vairākiem gadiem piemērot papildu sankciju 50 % apmērā, acīmredzami pārkāpjot "ne bis in idem" principu.

3.    [Trešais] pamats par Komisijas sankciju piemērošanas pilnvaru zudumu. Saprātīga termiņa attiecīgo pārbaužu pabeigšanai pārsniegšana. Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkta pārkāpums. "Ne bis in idem" principa pārkāpums.

Pakārtoti otrajam pamatam gadījumā, ja Regulas (EK) Nr. 1290/2005 32. panta 5. punkts, ko Komisija ar atpakaļejošu spēku ir piemērojusi attiecīgajām pārbaudēm, tiktu atzīts par procesuālu normu, prasītāja norāda uz minētās korekcijas nelikumīgumu, jo esot pārsniegts četru gadu termiņš Komisijas sankciju piemērošanas pilnvaru īstenošanai, pēc kura [šīs pilnvaras] izbeidzas. Pakārtoti tam, prasītāja secina, ka attiecīgās korekcijas ir nelikumīgas tādēļ, ka ir pārsniegts saprātīgs termiņš minēto pārbaužu veikšanai. Tā kā pārbaudes nav pabeigtas saprātīgā laikā (veselos astoņos gados kopš to sākšanas), valsts budžetam jau ir nodarīti ievērojami finansiāli zaudējumi ar Komisijas Lēmumu Nr. C(2007) 1901 par vienotās likmes korekciju 50 % apmērā saistībā ar gadījumiem, uz kuriem attiecas arī šobrīd apstrīdētais lēmums, acīmredzami pārkāpjot "ne bis in idem" principu.

____________