Lieta T‑693/16 P RENV‑RX
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
HG
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2021. gada 15. decembra spriedums
Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Darbs trešā valstī – Ģimenes mājoklis, ko personas rīcībā nodevusi administrācija – Pienākuma tur dzīvot kopā ar ģimeni neievērošana – Disciplinārlieta – Izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšanas disciplinārsods – Savienībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšana – Civildienesta noteikumu 22. pants – Prasības noraidīšana pēc būtības – Atcelšana apelācijas kārtībā – Tiesas pārskatītais un atceltais apelācijas spriedums – Lietas nodošana atpakaļ Vispārējai tiesai
1. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Lojalitātes pienākums – Apjoms – Pienākuma neizpildes konstatēšana – Vērtējuma kritēriji – Ierēdņa rīcības pamatā esošie iemesli – Iekļaušana
(Civildienesta noteikumu 11. pants)
(skat. 93.–98. punktu)
2. Ierēdņu celta prasība – Neierobežota kompetence – Apjoms – Iespēja ņemt vērā papildu pamatojumu salīdzinājumā ar apstrīdētajā aktā norādīto
(Civildienesta noteikumu 22. panta trešā daļa un 91. panta 1. punkts)
(skat. 102. un 104. punktu)
3. Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Piemērošanas joma – Ierēdnim piešķirta samaksa natūrā – Iekļaušana
(Civildienesta noteikumu 85. pants)
(skat. 109. punktu)
4. Ierēdņi – Nepamatotu maksājumu atgūšana – Noilguma termiņš – Ierēdņa, kurš ir izdarījis smagu pārkāpumu, atsaukšanās – Nepamatotu maksājumu atgūšanas procedūra un procedūra, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas Savienībai nodarīts ierēdņa smaga pārkāpuma dēļ – Atšķirīgi piemērošanas nosacījumi – Nepieļaujamība
(Civildienesta noteikumu 22. un 85. pants)
(skat. 112. un 113. punktu)
5. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Pārkāpums, kas jāņem vērā disciplinārlietā – Administrācijas noteiktā pārkāpuma definīcija – Pārkāpuma apjoma vai veida izmaiņas izmeklēšanas posmā – Pieņemamība attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 1.–3. pants un 12. panta 1. un 2. punkts)
(skat. 159. punktu)
6. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Procedūra – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Izmeklēšanas dienestu veiktie pierādījumu savākšanas pasākumi – Administrācijas pienākums iekļaut šos pasākumus Disciplinārlietu kolēģijai un attiecīgajam ierēdnim nosūtītajos lietas materiālos
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta b) apakšpunkts; Civildienesta noteikumu IX pielikuma 13. panta 1. punkts)
(skat. 163. punktu)
7. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Sods – Iecēlējinstitūcijas novērtējuma brīvība – Disciplinārlietu kolēģijas atzinums – Iespēja ieinteresētajai personai apstrīdēt atzinumu saistībā ar prasību, kas vērsta pret lēmumu par sodu – Nosacījumi – Disciplinārlietu kolēģijas sniegtā vērtējuma ņemšana vērā lēmumā par sodu
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. un 11.–18. pants)
(skat. 170. punktu)
8. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlietu kolēģijas un iecēlējinstitūcijas attiecīgās lomas un pilnvaras – Disciplinārlietu kolēģija – Pilnvaras pārbaudīt izmeklēšanas procedūras likumību – Neesamība
(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 17. un 18. pants)
(skat. 240. punktu)
9. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Īpaši noteikumi, kas piemērojami ierēdņiem, kuri pilda pienākumus trešā valstī – Dienesta mājokļa piešķiršana – Ierēdņa ģimenes vajadzībām piemērots mājoklis – Pienākums tur dzīvot kopā ar ģimeni – Pārkāpums – Smags pārkāpums – Savienībai nodarītie zaudējumi, kas atbilst īres maksai, kas samaksāta par dienesta mājokli – Ierēdņa pienākums atlīdzināt šos zaudējumus
(Civildienesta noteikumu 11. un 22. pants un X pielikuma 5. panta 1. punkts)
(skat. 295., 300. un 302. punktu)
10. Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Disciplinārlieta – Termiņi – Administrācijas pienākums rīkoties saprātīgā termiņā – Vērtējums
(Civildienesta noteikumu 22. un 85. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 966/2012 81. pants)
(skat. 307.–310. punktu)
11. Ierēdņi – Tiesības un pienākumi – Ziņošana par faktiem, no kuriem var prezumēt nelikumīgas darbības vai smagas pienākumu neizpildes esamību – Aizsardzība pret disciplināro procedūru – Ierobežojumi
(Civildienesta noteikumu 22.a panta 1. punkts)
(skat. 315. punktu)
12. Ierēdņu celta prasība – Neierobežota kompetence – Apjoms – Iespēja samazināt finansiālo atlīdzību, kas tiek prasīta no ierēdņa par smaga pārkāpuma izdarīšanu – Iestādes ieguldījums kaitējuma izdarīšanā, kas tai nodarīts pilnā apmērā
(Civildienesta noteikumu 22. panta trešā daļa un 91. panta 1. punkts)
(skat. 318. un 319. punktu)
Rezumējums
Apelācijas sūdzības iesniedzējs HG no 2008. līdz 2013. gadam tika norīkots darbā kā padomdevējs Eiropas Komisijas delegācijā trešā valstī. Šajā sakarā Komisija ar zināmiem nosacījumiem, sākot no 2008. gada septembra, uz diviem gadiem nodeva viņa rīcībā tās īrēto dzīvokli, kas atbilda viņa ģimenes vajadzībām.
Taču apelācijas sūdzības iesniedzējs šo dzīvokli izmantoja tikai dažas dienas nedēļā, bez savas ģimenes, un viņš to pamatoja ar to, ka joprojām pastāvēja ģimenes problēmas un nekārtības dzīvoklī, par kurām viņš 2008. gada oktobrī bija informējis delegācijas administrācijas vadītāju.
Pēc izmeklēšanas, kuru veica Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), kurš Komisijai ieteica uzsākt disciplinārlietu pret apelācijas sūdzības iesniedzēju un no viņa atgūt īres maksu, kas samaksāta par dzīvokli, un pēc Komisijas Izmeklēšanas un disciplinārlietu biroja (IDOC) izmeklēšanas, pēdējais minētais 2014. gada jūlijā nolēma uzsākt šādu procedūru Disciplinārlietu kolēģijā ar nolūku piemērot sodu par vairāku noteikumos noteikto pienākumu neizpildi, lai [apelācijas sūdzības iesniedzējs] atlīdzinātu īres maksu, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 22. pantu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) par ierēdņu veikto kaitējuma atlīdzināšanu, kas Savienībai nodarīts viņu vainas dēļ. 2014. gada oktobra beigās šī kolēģija sniedza atzinumu, kurā tā piedāvāja Komisijai atgūt no apelācijas sūdzības iesniedzēja īres maksu, kas samaksāta par laikposmu no 2009. gada janvāra līdz 2010. gada augustam, un noteikt viņam sodu – izvirzīšanas augstākam līmenim atlikšanu uz 18 mēnešiem.
2015. gada februārī Komisijas iecēlējinstitūcija pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) atbilstoši Disciplinārlietu kolēģijas atzinumam.
Tā kā sūdzība, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza par apstrīdēto lēmumu, tika noraidīta, viņš Civildienesta tiesā cēla prasību tostarp atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, samazināt Komisijai atmaksājamo summu. Civildienesta tiesa tomēr noraidīja šo prasību (1).
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas tiesvedībā Vispārējā tiesa atceļ pirmās instances spriedumu, pamatojoties uz to, ka Civildienesta tiesa esot sagrozījusi lietas materiālus, pieļāvusi tiesību kļūdas un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. (2) Tomēr, lemjot pēc būtības, Vispārējā tiesa būtībā apstiprina tās pasludināto disciplinārsodu, vienlaikus samazinot Komisijai izmaksājamās finansiālās atlīdzības apmēru. Savā spriedumā Vispārējā tiesa it īpaši precizē ierēdņa lojalitātes pienākuma apjomu, nosacījumus, ar kādiem iestājas ierēdņa finansiālā atbildība smaga pārkāpuma dēļ, kā arī noteikumus, kas reglamentē disciplinārlietas.
Vispārējās tiesas vērtējums
Vispirms attiecībā uz lojalitātes pienākumu, kas ierēdņiem ir noteikts tostarp saskaņā ar Civildienesta noteikumu 11. pantu, Vispārējā tiesa norāda, ka personas lojalitātes novērtējums ir līdzvērtīgs šīs personas rīcības vērtējumam attiecībā pret iestādi vai personu, pret kuru tai jābūt lojālai, atkarībā no konteksta, un ka līdz ar to iemesli, kuru dēļ ierēdnis ir rīkojies noteiktā veidā, ir jāņem vērā, lai noteiktu, vai viņš bija nelojāls Savienībai. Ņemot to vērā, Vispārējā tiesa apstiprina strīdīgajā lēmumā izdarīto secinājumu, kurā ir konstatēts apelācijas sūdzības iesniedzēja lojalitātes trūkums, precizējot, ka gadījumā, ja ierēdnis ir lūdzis mājokli, kas pielāgots viņa ģimenes vajadzībām, saskaņā ar lojalitātes pienākumu viņam tajā jādzīvo ar savu ģimeni vai arī viņam ir jāpaziņo, ka viņš no tā atsakās, ja ilgstošas grūtības traucē viņa ģimenei pēc saprātīga termiņa tajā ievākties.
Tādējādi Vispārējā tiesa pēc tam pārbauda prasītāja iespējamo finansiālo atbildību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu, kurā ir paredzēta iespēja pieprasīt, lai ierēdnis pilnībā vai daļēji atlīdzinātu kaitējumu, ko tas Savienībai nodarījis savu pienākumu izpildes laikā vai sakarā ar tiem.
Vispirms tā atgādina tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, iespēju, īstenojot neierobežoto kompetenci, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 22. pantu, sniegt savu vērtējumu un pamatojumu, lai noteiktu ierēdņa finansiālo atbildību, kā arī šajā ziņā pievienot papildu pamatojumus salīdzinājumā ar strīdīgo lēmumu.
Pēc tam Vispārējā tiesa apstiprina prasītāja rīcības kvalifikāciju, proti, viņa dienesta dzīvokļa nelikumīgu ilgstošu izmantošanu ilgāk par saprātīgu termiņu, neuzsākot nekādas darbības attiecībā uz delegāciju, lai dzīvokli atbrīvotu, kā smagu pārkāpumu, kas var izraisīt viņa finansiālo atbildību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 22. pantu. Turklāt visā īres līguma laikposmā Savienība ir cietusi zaudējumus, kas atbilst visai īres maksai, kas samaksāta par ģimenes izmēra dzīvokli, kas piešķirts apelācijas sūdzības iesniedzējam, nepamatojot šāda dzīvokļa īrēšanu un to neizmantojot lietderīgi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norādītajam faktam, ka īres līgumu nevarēja izbeigt pirmajā gadā, nav nozīmes saistībā ar šo konstatējumu.
Tomēr, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija, kuru šajā gadījumā uz vietas pārstāv delegācijas administrācijas vadītāja, ir veicinājusi tai nodarītā kaitējuma rašanos pilnā apmērā, lai gan tā būtu varējusi samazināt tā apmēru. Šādā perspektīvā delegācijas administrācijas vadītājai būtu bijis jāpieprasa apelācijas sūdzības iesniedzējam atstāt savu dienesta mājokli, nevis tikai jāatgādina par viņa situācijas nelikumību. Tādējādi, ņemot vērā visus lietas apstākļus, Vispārējā tiesa ex æquo et bono uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atlīdzinājums par Savienībai nodarīto kaitējumu ir jāsamazina.
Ciktāl prasītājs atsaucas uz Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu pieteikuma par nepamatotu maksājumu atgūšanu gadījumā un, pakārtoti, Regulā par Savienības vispārējo budžetu (3) paredzēto piecu gadu noilguma termiņu, Vispārējā tiesa norāda, ka, lai atgūtu samaksu natūrā, piemēram, dienesta dzīvokļa nodrošināšanu, iestādes atkarībā no apstākļiem var vai nu celt prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu saskaņā ar minēto 85. pantu, vai arī ar Civildienesta noteikumu 22. pantā paredzēto procedūru, vienlaikus uzsverot, ka šajos abos noteikumos paredzētās procedūras atšķiras gan pēc būtības, gan pēc būtiskajiem un attiecīgo lēmumu pieņemšanas nosacījumiem. Taču, tā kā Komisija šajā lietā ir izmantojusi Civildienesta noteikumu 22. pantā paredzēto procedūru, Civildienesta noteikumu 85. pantā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš, kā arī Regulā par Savienības vispārējo budžetu paredzētais noilguma termiņš tai nav piemērojams. Tā kā nebija likumīga noilguma termiņa lēmuma pieņemšanai saskaņā ar 22. pantu, Komisijai saskaņā ar tiesiskās drošības prasību tas bija jāpieņem tikai saprātīgā termiņā, kā tas bija šajā lietā, ņemot vērā visus konkrētos lietas apstākļus.
Turklāt Vispārējā tiesa atsakās atzīt, ka prasītājam ir trauksmes cēlēja statuss Civildienesta noteikumu 22.a panta izpratnē kā atbildību mīkstinošs apstāklis saistībā ar viņa finansiālo atbildību. Pat ja prasītājs pamatoti būtu sūdzējies par kolēģa krāpniecisko rīcību, viņš nevar atsaukties uz trauksmes cēlēja statusu, pieņemot, ka šāds statuss varētu būt atbildību mīkstinošs apstāklis, jo norādītie fakti jau bija zināmi un tiem nebija nekāda sakara ar faktiem, kas vērsti pret viņu.
Visbeidzot, attiecībā uz disciplinārlietas regulējošajiem noteikumiem Vispārējā tiesa atgādina, ka ierēdnim pārmestais iespējamais pārkāpums nav pilnībā jānosaka izmeklēšanas posmā pirms pašas disciplinārlietas, bet ka šajā ziņā var tikt veiktas korekcijas izmeklēšanas gaitā, ņemot vērā tās norisi. Konkrētāk – disciplinārlietas gadījumā Disciplinārlietu kolēģijā attiecīgajam ierēdnim pārmestais pārkāpums ir definēts iecēlējinstitūcijas ziņojumā, kas pievienots, vēršoties minētajā kolēģijā, kas notiek pēc šī izmeklēšanas posma.
Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, iecēlējinstitūcijai – un attiecīgā gadījumā tiesai, kas izskata lietu, – ir jāpārbauda izmeklēšanas procedūras un pēc tam visas disciplinārlietas norises tiesiskums, nevis Disciplinārlietu kolēģijai, kurai ir jāpārbauda tikai tajā notiekošās procedūras norises tiesiskums. Tomēr, ja pēdējā minētā uzskata, ka iepriekšējās izmeklēšanas procedūra ir nepietiekama, tai tā ir jāpapildina ar saviem jautājumiem vai pat ar izmeklēšanu, kas balstīta uz sacīkstes principu.
Attiecībā uz izmeklēšanas dienestu īstenotajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem Vispārējā tiesa, lai tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību, pieprasa, lai tie būtu daļa no lietas materiāliem, kas iesniegti Disciplinārlietu kolēģijai un ieinteresētajai personai, a fortiori, ja iecēlējinstitūcija vai Disciplinārlietu kolēģija pamatojas uz šo pasākumu rezultātu.
Visbeidzot, Vispārējā tiesa precizē, ka tādas prasības gadījumā, kurā tiek lūgts atcelt tikai iecēlējinstitūcijas galīgo lēmumu, ar kuru tiek uzlikts sods, pamati un iebildumi, kurus attiecīgais ierēdnis izvirza par Disciplinārlietu kolēģijas atzinumā pirms šī lēmuma ietvertajiem vērtējumiem, ir neefektīvi tikai tiktāl, cik galīgajā lēmumā ir skaidri izdarīta atkāpe no šiem vērtējumiem vai tie nepārprotami nav ņemti vērā.