Language of document : ECLI:EU:F:2013:49

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2013. gada 24. aprīlī

Lieta F‑56/11

Giorgio Lebedef

pret

Eiropas Komisiju

Civildienests – Ierēdņi – Disciplinārlieta – Disciplinārsods – Pazemināšana pakāpē

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš piemērojams EAEK līgumam atbilstoši tā 106.a pantam, ar ko G. Lebedef lūdz atcelt 2010. gada 6. jūlija lēmumu disciplinārlietā, ar ko Eiropas Komisija viņu sodījusi, pazeminot par divām pakāpēm tajā pašā funkciju grupā

Nolēmums      Prasību noraidīt. G. Lebedef sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Termiņi – Prasības celšanas termiņa izbeigšanās – Pamata, kas vērsts pret lēmumu disciplinārlietā, kurš kļuvis galīgs, nepieņemamība saistībā ar prasību, kas vērsta pret otru lēmumu disciplinārlietā – Noraidīšana – Divu lēmumu pamatojuma līdzības ietekme – Neesamība

(Civildienesta noteikumu 86. panta 1. punkts, 90. un 91. pants; IX pielikuma 9. panta 3. punkts un 22. pants)

2.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Sods – Jēdziens – Karjeras attīstības ziņojums – Izslēgšana – Paaugstināšanas amatā punktu zaudēšana un karjeras apstādināšana kādā pakāpē – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu 43. pants; IX pielikuma 9. pants)

3.      Ierēdņi – Disciplinārie pasākumi – Sods – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Pakāpe, kādā pārkāpums ir izdarīts ar nodomu – Apjoms

(Civildienesta noteikumu IX pielikuma 10. panta c) punkts)

1.      Ierēdnis prasībā, kas vērsta pret disciplinārsodu, nevar pieņemami apstrīdēt tiesiskumu citam lēmumam disciplinārlietā, kas pieņemts agrāk un kam beidzies termiņš prasības celšanai. Ja nelabvēlīgs akts nav ticis apstrīdēts tam paredzētajos termiņos, tad nevar atzīt, ka attiecīgā persona varētu no šiem termiņiem izvairīties, prasībā, kas vērsta pret vēlāku nelabvēlīgu aktu, izvirzīdama pamatu, kurš attiecas uz agrāko nelabvēlīgo aktu un kurš ir pamatots ar agrākajā nelabvēlīgajā aktā ietvertu vienkāršu atsauci uz vēlāko nelabvēlīgo aktu.

Šajā ziņā, kopā aplūkojot Civildienesta noteikumu 86. panta 1. punktu un 90. panta 2. punktu, kā arī Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta 3. punktu un 22. pantu, var secināt, ka ikvienas disciplinārlietas rezultāts ir autonoms akts, kurš rada juridiskas sekas, kas var ietekmēt ierēdņa intereses, būtiski grozot viņa tiesisko stāvokli, un pret kuru var izmantot Civildienesta noteikumos paredzētās pārsūdzības iespējas. Apstāklis, ka sods ir piemērots tāda paša iemesla dēļ kā agrākais sods, nevar mainīt attiecīgo aktu autonomo raksturu.

Turklāt, ja ierēdnim, kas ir ļāvis paiet Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajiem obligātajiem termiņiem, šajos pantos paredzētajā veidā neapstrīdot pret viņu pieņemtu disciplināro pasākumu, būtu ļauts to apstrīdēt pastarpināti, iesniedzot prasību pret vēlāku disciplinārsodu, tad tas būtu pretrunā principiem, kas reglamentē ar Civildienesta noteikumiem izveidotos tiesību aizsardzības līdzekļus, un apdraudētu šīs sistēmas stabilitāti, kā arī tās pamatā esošo tiesiskās noteiktības principu.

(skat. 34.–36. punktu)

Atsauce:

Pirmās instances tiesa: 2001. gada 15. novembris, T‑142/00 Van Huffel/Komisija, 35. punkts.

2.      Karjeras attīstības ziņojums nav sods Civildienesta noteikumu IX pielikuma 9. panta izpratnē, bet gan ir ierēdņa spēju, efektivitātes un uzvedības darbā novērtējums atbilstoši Civildienesta noteikumu 43. pantam. Tādējādi attiecībā uz ierēdni, kuram disciplinārlietā piemērots sods, pazeminot viņu pakāpē, nepaaugstināšana augstākā pakāpē un paaugstināšanas amatā punktu zaudēšana, kā arī apstādināšana kādā pakāpē ir minētā soda neatņemamas sekas.

(skat. 77. un 78. punktu)

3.      Pārkāpums, ko veido tas, ka kopš lēmuma disciplinārlietā, ar kuru ierēdnim piemērots sods, viņa uzvedība nav mainījusies, tiešām ir attiecīgā ierēdņa pārkāpums, kas izdarīts ar zināmu nodoma pakāpi un būtiski nepakļaujoties.

(skat. 86. un 118. punktu)