Prasība, kas celta 2024. gada 5. februārī – Coöperatieve Rabobank/Komisija

(Lieta T-57/24)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Coöperatieve Rabobank U.A. (Utrehta, Nīderlande) (pārstāvji: R. Wesseling un F. Brouwer, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt Komisijas 2023. gada 22. novembra lēmumu C(2023) 7811 attiecībā uz procedūru atbilstoši LESD 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam (Lieta AT.40512 – euro denominētas obligācijas (EDO)) (turpmāk tekstā – “lēmums”);

pakārtoti, pamatojoties uz LESD 263. pantu, daļēji atcelt lēmuma 1. pantu un, pamatojoties uz LESD 261. pantu, samazināt ar lēmuma 2. pantu uzliktā naudas soda apmēru;

jebkurā gadījumā, pamatojoties uz LESD 261. pantu, samazināt ar lēmuma 2. pantu uzliktā naudas soda apmēru;

pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 134. pantu, piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus vai, pakārtoti, samērīgu tās tiesāšanās izdevumu daļu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumā prasītāja izvirza trīs pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, konstatēdama, ka Rabobank bija iesaistījusies darbībās, kuru mērķis ir konkurences ierobežošana un/vai izkropļošana LESD 101. panta izpratnē, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nav norādījusi pietiekamu pamatojumu un/vai ir pieļāvusi kļūdu pierādījumu novērtēšanā. Konkrētāk:

Komisija neesot juridiskā ziņā pietiekami pierādījusi, ka visa lēmumā minētā saziņa ierobežo konkurenci mērķa dēļ;

Komisija esot kļūdījusies, savos apgalvojumos minēdama tikai saziņu saistībā ar partneru darījumiem starp Rabobank un Deutsche Bank.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, secinādama, ka a) visas darbības tika veiktas ar vienotu mērķi vai pēc kopīga plāna un b) apgalvotais pārkāpums aplūkojamajā laikposmā bija turpināts LESD 101. panta izpratnē, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nav norādījusi pietiekamu pamatojumu un/vai ir pieļāvusi kļūdu pierādījumu novērtēšanā. Konkrētāk:

Komisija neesot pierādījusi, ka visa saziņa notika pēc lēmumā apgalvota, pret konkurenci vērsta plāna;

Komisija neesot pienācīgi pierādījusi, ka atsevišķie apgalvotās pret konkurenci vērstās saziņas gadījumi ir uzskatāmi par nepārtrauktu, turpinātu pārkāpumu, kas ilgst vairāk nekā 10 gadus.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas naudas sodu aprēķināšanas metodika neatbilst Regulas Nr. 1/2003 23. pantam un Komisijas Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai un ka tajā nav ievērots samērīguma princips. Konkrētāk:

Komisijai neesot pamata uzlikt naudas sodu par laikposmiem, kuros pārkāpums bija pārtraukts;

lēmumā norādītais naudas sods esot nesamērīgs ar apgalvotā pārkāpuma – kas sastāv no ļoti maza skaita apgalvotu, pret konkurenci vērstas saziņas gadījumu, kuri izkliedēti ļoti ilgā laikposmā – smagumu un saimniecisko svarīgumu;

lēmumā izmantotais “pārdošanas apjoma” ekvivalents ievērojami pārspīlējot Rabobank ieņēmumus un līdz ar to apgalvotā pārkāpuma saimniecisko svarīgumu, un tas nozīmējot novirzīšanos no jēdziena “pārdošanas apjoms” Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai izpratnē un no šajās pamatnostādnēs minētā pienākuma izmantot “pilnīgākos datus”.

____________