Lieta C‑69/21
X
pret
Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid
(Rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2022. gada 22. novembra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4., 7. un 19. pants – Necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā – Uzturēšanās tiesības medicīnisku iemeslu dēļ – Kopīgi standarti un procedūras dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115/EK – Smagi slims trešās valsts valstspiederīgais – Medicīniskā aprūpe sāpju mazināšanai – Ārstēšana, kas nav pieejama izcelsmes valstī – Apstākļi, kādos izraidīšana ir jāatliek
1. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Neizraidīšanas princips – Smagi slims trešās valsts valstspiederīgais – Patiess risks, ka, atgriežoties izcelsmes valstī, viņa sāpes būtiski, neatgriezeniski un strauji pastiprināsies – Atgriešanas lēmuma vai izraidīšanas pasākuma pieņemšana attiecībā uz šādu valstspiederīgo – Nepieļaujamība – Dalībvalstu iespēja paredzēt stingru termiņu, kādā jāiestājas šādam sāpju pastiprinājumam – Neesamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 4. pants un 19. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 5. pants)
(skat. 52., 55., 56., 58., 59., 63.–66., 68.–76. un 103. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)
2. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Neizraidīšanas princips – Smagi slims trešās valsts valstspiederīgais – Patiess risks, ka, atgriežoties izcelsmes valstī, viņa sāpes būtiski, neatgriezeniski un strauji pastiprināsies – Izraidīšanas seku uz attiecīgā valstspiederīgā veselību vērtējums, ko veic valsts kompetentā iestāde – Minēto seku ņemšana vērā, tikai lai izvērtētu šī valstspiederīgā spēju ceļot – Nepieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 4. pants un 19. panta 2. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115 5. pants un 9. panta 1. punkta a) apakšpunkts)
(skat. 80.–82. un 103. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)
3. Robežkontrole, patvērums un imigrācija – Imigrācijas politika – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115 – Smagi slims trešās valsts valstspiederīgais – Neiespējamība attiecībā uz šo valstspiederīgo pieņemt atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas pasākumu – Iemesls – Patiess risks, ka, atgriežoties izcelsmes valstī, viņa sāpes būtiski, neatgriezeniski un strauji pastiprināsies – Pienākums šim valstspiederīgajam izsniegt uzturēšanās atļauju – Neesamība – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību – Šī valstspiederīgā izraidīšanas pieļaujamības pārbaude – Elementi, kas jāņem vērā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1., 4. un 7. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115)
(skat. 84.–87., 89., 90.–103. punktu un rezolutīvās daļas 3. punktu)
Rezumējums
X ir Krievijas pilsonis, kas slimo ar retu asins vēža formu, no kuras viņš pašlaik ārstējas Nīderlandē. Citastarp kā pretsāpju terapija viņam tiek ordinētas medicīniskās kaņepes, kas Krievijā ir aizliegtas. Konstatējušas, ka šis Krievijas valstspiederīgais Nīderlandē nevar pretendēt uz bēgļa statusu, alternatīvo aizsardzību vai uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz valsts tiesībām, Nīderlandes iestādes attiecībā uz viņu pieņēma atgriešanas lēmumu. Apgalvojot, ka medicīnisko kaņepju terapija viņam ir tik būtiska, ka tās pārtraukšanas gadījumā viņš vairs nevarētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, šī persona par minēto lēmumu cēla prasību iesniedzējtiesā.
Iesniedzējtiesa citastarp vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesībām, it īpaši Atgriešanas direktīvai (1) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai (turpmāk tekstā – “Harta”), ir pretrunā atgriešanās lēmuma pieņemšana attiecībā uz personu, kura ir minētās personas situācijā. Konkrētāk, tā vēlas noskaidrot, vai risks, ka efektīvas terapijas neesamības dēļ būtiski pastiprinās sāpes, var būt šķērslis attiecīgās personas izraidīšanai.
Tiesa virspalātas sastāvā atbild apstiprinoši un sniedz precizējumus par elementiem, kas ir jāņem vērā, izvērtējot šādu risku, un par šī vērtējuma kārtību. Turklāt tā, ņemot vērā tiesības uz privāto dzīvi, izvērtē dalībvalstu pienākumus attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas tādā situācijā kā ieinteresētā persona.
Tiesas vērtējums
Pirmkārt, Tiesa norāda, ka Atgriešanas direktīva (2) un Harta (3) nepieļauj atgriešanas lēmuma pieņemšanu vai izraidīšanas pasākuma veikšanu attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kas nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā un cieš no smagas slimības, ja pastāv nopietni un pamatoti iemesli uzskatīt, ka šis valstspiederīgais trešā valstī, uz kuru viņš tiktu izraidīts, būtu pakļauts reālam riskam, ka būtiski, neatgriezeniski un strauji pastiprināsies šīs slimības izraisītās sāpes, jo šajā valstī ir aizliegta vienīgā efektīvā pretsāpju terapija.
Šajā ziņā Tiesa nospriež, ka ir iespējams, ka dalībvalsts pārkāpj Hartas 4. pantā paredzēto necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegumu, ja tās iestāžu pieņemtais atgriešanas lēmums vai izraidīšanas pasākums rada risku, ka sāpes, ko cieš slims trešās valsts valstspiederīgais, saasināsies tādā mērā, ka šīs sāpes sasniedz Hartas 4. pantā norādīto smaguma pakāpi.
Attiecībā, pirmām kārtām, uz sāpju būtiskas un neatgriezeniskas pastiprināšanās risku jānorāda, ka tas citastarp var pastāvēt, kad ir pierādīts, ka galamērķa valstī vienīgā efektīvā pretsāpju terapija trešās valsts valstspiederīgajam nevar tikt likumīgi sniegta un ka šādas terapijas neesamība pakļautu viņu tik intensīvām sāpēm, ka tās būtu pretrunā cilvēka cieņai, jo varētu izraisīt viņam nopietnus un neatgriezeniskus garīgus traucējumus vai pat novest viņu līdz pašnāvībai. Iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai tas tā ir, ņemot vērā visu attiecīgo, it īpaši medicīnisko informāciju.
Otrām kārtām, attiecībā uz sāpju straujas pastiprināšanās risku ir jāņem vērā fakts, ka šī pastiprināšanās var būt pakāpeniska un ka var būt nepieciešams zināms laiks, lai tā kļūtu ievērojama un neatgriezeniska. Līdz ar to dalībvalsts nedrīkst absolūtā veidā paredzēt iepriekš noteiktu laikposmu, kurā šādam pastiprinājumam būtu jāiestājas. Šajā ziņā iespējamajam valsts tiesībās paredzētajam laikposmam ir jābūt tikai orientējošam un tas nevar atbrīvot kompetento valsts iestādi no attiecīgās personas situācijas konkrētas pārbaudes, kurā tiek ņemta vērā visa atbilstošā informācija.
Otrkārt, Tiesa uzskata ka Atgriešanas direktīvai (4) un Hartai (5) ir pretrunā tas, ka valsts kompetentā iestāde ņem vērā paša izraidīšanas pasākuma ietekmi uz trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli, tikai lai pārbaudītu, vai viņš ir tādā stāvoklī, ka spēj ceļot. Lai varētu pieņemt atgriešanas lēmumu vai veikt izraidīšanu, attiecīgajai dalībvalstij ir jāpārliecinās, ka gadījumā, ja attiecīgās personas veselības stāvoklis to prasa, tā saņem veselības aprūpi ne tikai izraidīšanas laikā, bet arī pēc tam, galamērķa valstī.
Treškārt un visbeidzot, Tiesa uzsver, ka, pirmām kārtām Atgriešanas direktīva un Harta (6) neuzliek pienākumu dalībvalstij, kuras teritorijā trešās valsts valstspiederīgais uzturas nelikumīgi, piešķirt viņam uzturēšanās atļauju, ja uz viņu nevar attiecināt nedz atgriešanas lēmumu, nedz izraidīšanas pasākumu, jo ir nopietns un pamatots iemesls uzskatīt, ka galamērķa valstī viņš būtu pakļauts riskam, ka smagās slimības, no kuras viņš cieš, izraisītās sāpes strauji, būtiski un neatgriezeniski pastiprināsies. Otrām kārtām, Tiesa norāda, ka valsts kompetentajai iestādei, apsverot, vai Hartā nostiprinātās šī valstspiederīgā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nepieļauj uz viņu attiecināt atgriešanas lēmumu vai izraidīšanas pasākumu, kopā ar visiem citiem attiecīgajiem faktoriem ir jāņem vērā šī valstspiederīgā veselības stāvoklis un ārstēšana, ko viņš saņem šajā dalībvalstī šīs slimības dēļ.
Šajā ziņā Tiesa precizē, ka medicīniskā aprūpe, ko trešās valsts valstspiederīgais saņem dalībvalsts teritorijā, ir daļa no viņa privātās dzīves neatkarīgi no tā, vai viņa uzturēšanās šajā teritorijā ir nelikumīga. Tomēr, tā kā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nav absolūta prerogatīva, ir pieļaujami šo tiesību izmantošanas ierobežojumi, ciktāl šie ierobežojumi ir paredzēti tiesību aktos, ar tiem tiek respektēta šo tiesību būtība un, ievērojot samērīguma principu, tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība. Tā kā efektīvas izraidīšanas un atgriešanas politikas izveide ir šāds mērķis, vēl ir jāpārbauda it īpaši, vai atgriešanas lēmuma vai izraidīšanas pasākuma pieņemšana attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš sirgst ar smagu slimību un attiecīgajā dalībvalstī saņem pretsāpju terapiju, kas nav pieejama galamērķa valstī, neietekmē viņa tiesību uz privāto dzīvi būtisko saturu un atbilst samērīguma principam. Šāda pārbaude nozīmē, ka ir jāņem vērā visas sociālās saites, ko šis valstspiederīgais ir izveidojis dalībvalstī, kurā viņš uzturas nelikumīgi, pienācīgi ņemot vērā viņa veselības stāvokļa izraisīto nestabilitāti un īpašo atkarības situāciju. Tomēr, ja minētais valstspiederīgais ir izveidojis privāto dzīvi šajā dalībvalstī bez uzturēšanās atļaujas, tikai ārkārtēji iemesli var liegt viņam piemērot atgriešanas procedūru.
Turklāt, pieņemot šādu atgriešanas lēmumu vai veicot izraidīšanas pasākumu, attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību netiek pārkāptas tikai tādēļ, ka atgriešanas galamērķa valstī gadījumā attiecīgā persona būtu pakļauta veselības stāvokļa pasliktināšanās riskam, ja šāds risks nesasniedz Hartas 4. pantā prasīto smaguma pakāpi.