Language of document : ECLI:EU:C:2021:456

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 3. jūnijā (1)

Lieta C35/20

Syyttäjä

pret

A

(Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā – LESD 21. pants – Pienākums, šķērsojot dalībvalsts robežu, ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi, par kura neizpildi paredzēts sods – Direktīva 2004/38/EK – 4. un 5. pants – Dalībvalsts jūras robežas šķērsošana ar izpriecu kuģi – Regula (EK) Nr. 562/2006 (Šengenas Robežu kodekss) – VI pielikums – Naudas soda, ko nosaka pēc dienas likmes, krimināltiesiskais regulējums – Naudas soda aprēķināšana atkarībā no pārkāpēja maksātspējas – Samērīgums






I.      Ievads

1.        Eiropas Savienības pilsonis šķērso valsts jūras robežu ar izpriecu kuģi, ceļojot turp un atpakaļ starp divām dalībvalstīm, proti, Somiju un Igauniju, bez līdzpaņemtiem ceļošanas dokumentiem.

2.        Šāds ir konteksts Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri būtībā ir par to, vai dalībvalstis ir tiesīgas noteikt Savienības pilsoņiem pienākumu ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi, šķērsojot dalībvalsts robežu, par šā pienākuma neizpildi paredzot kriminālsodu. Tiesai arī tiek lūgts lemt par Somijas naudas soda dienas likmju tiesiskā regulējuma, kas ir paredzēts tāda pienākuma neievērošanas gadījumā, samērīgumu.

3.        Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt it īpaši LESD 21. panta 1. punktu un Direktīvas 2004/38/EK (2) 4., 5. un 36. pantu, no kuriem pēdējo minēto Tiesa vēl nav interpretējusi, kā arī Regulas (EK) Nr. 562/2006 (3) VI pielikumu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Direktīva 2004/38

4.        Direktīvas 2004/38 4. panta “Izceļošanas tiesības” 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot noteikumus par ceļošanas dokumentiem, ko piemēro valstu robežkontrolei, visiem Savienības pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi un kam ir derīga pase, ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti.”

5.        Šīs direktīvas 5. panta “Ieceļošanas tiesības” 1., 4. un 5. punktā ir noteikts:

“1.      Neskarot noteikumus par ceļošanas dokumentiem, ko piemēro valstu robežkontrolei, dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā Savienības pilsoņiem, kam ir derīga personas apliecība vai pase, un viņu ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, atļauj ieceļot savā teritorijā, ja tiem ir derīga pase.

[..]

4.      Ja Savienības pilsonim vai ģimenes loceklim, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgais, nav vajadzīgo ceļošanas dokumentu vai attiecīgā gadījumā nav vajadzīgo vīzu, attiecīgā dalībvalsts pirms šo personu nosūtīšanas atpakaļ sniedz tām visas pienācīgās iespējas iegūt vajadzīgos dokumentus vai nogādāt tām šos dokumentus pienācīgā laikposmā, vai citādi apstiprināt vai pierādīt, ka tām ir brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.

5.      Dalībvalsts drīkst pieprasīt, lai attiecīgā persona paziņo par savu uzturēšanos tās teritorijā saprātīgā un nediskriminējošā laikposmā. Ja nav izpildīta šī prasība, pret attiecīgo personu var vērst samērīgas un nediskriminējošas sankcijas.”

6.        Minētās direktīvas 36. pants “Sankcijas” ir formulēts šādi:

“Dalībvalstis var pieņemt noteikumus par sankcijām, ko piemēro, ja tiek pārkāptas valsts tiesību normas, kas pieņemtas šīs direktīvas īstenošanai, un veic pasākumus, kas vajadzīgi to piemērošanai. Noteiktās sankcijas ir efektīvas un samērīgas. Dalībvalstis paziņo Komisijai par šiem noteikumiem ne vēlāk kā divus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas [2006. gada 30. aprīlī] un, ja ir jāveic papildu izmaiņas, par tām paziņo pēc iespējas drīz.”

2.      Regula Nr. 562/2006

7.        Regulas Nr. 562/2006 (4) 1. pantā “Priekšmets un principi” bija noteikts:

“Šī regula paredz, ka neveic to personu robežkontroli, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tajā ir ietverti noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso [Savienības] dalībvalstu ārējās robežas.”

8.        Šīs regulas 2. pantā “Definīcijas” bija noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)      “iekšējas robežas” ir:

[..]

c)      dalībvalstu jūras, upju un ezeru ostas, ko izmanto regulārai iekšējai prāmju satiksmei;

2)      “ārējas robežas” ir dalībvalstu sauszemes, arī upju un ezeru robežas, jūras robežas un lidostas, upju ostas, jūras ostas un ezeru ostas ar nosacījumu, ka tās nav iekšējas robežas;

[..]

8)      “robežšķērsošanas vieta” ir vieta, ko kompetentās iestādes noteikušas ārējās robežas šķērsošanai;

[..]”

9.        Minētās regulas 4. pantā “Ārējo robežu šķērsošana” bija noteikts:

“1.      Ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Robežšķērsošanas vietās, kas nav atvērtas visu diennakti, darbalaiks ir skaidri norādīts.

[..]

2.      Atkāpjoties no 1. punkta, izņēmumus no pienākuma ārējās robežas šķērsot vienīgi robežšķērsošanas vietās un noteiktā darba laikā var pieļaut šādos gadījumos:

a)      personām vai personu grupām, ja rodas īpaša vajadzība atsevišķā gadījumā ārējās robežas šķērsot ārpus robežšķērsošanas vietām vai ārpus noteiktā darba laika, ar noteikumu, ka tām ir valsts tiesību aktos paredzētas atļaujas un tas nav pretrunā dalībvalstu sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības interesēm. Dalībvalstis var divpusējos nolīgumos noteikt īpašu kārtību. Par valsts tiesību aktos un divpusējos nolīgumos paredzētajiem vispārējiem izņēmumiem paziņo Komisijai saskaņā ar 34. pantu;

[..]

c)      saskaņā ar īpašiem noteikumiem, kas izklāstīti 18. un 19. pantā saistībā ar VI un VII pielikumu;

[..].”

10.      Šīs pašas regulas 7. pantā “Personu robežpārbaudes” bija noteikts:

“[..]

2.      Visām personām veic minimālo pārbaudi, lai, pamatojoties uz uzrādītajiem ceļošanas dokumentiem, noskaidrotu viņu identitāti. Šādā minimālajā pārbaudē ātri un lietišķi, vajadzības gadījumā, izmantojot tehniskus līdzekļus un attiecīgās datubāzēs pārbaudot informāciju par nozagtiem, nelikumīgi piesavinātiem un pazaudētiem dokumentiem, kā arī dokumentiem, kas zaudējuši spēku, pārbauda to dokumentu derīgumu, kuri ļauj to likumīgajam turētājam šķērsot robežu, kā arī pārliecinās, ka tiem nav viltojuma pazīmju.

Šā punkta pirmajā daļā minētā minimālā pārbaude ir obligāta personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām.

Veicot minimālās pārbaudes personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, robežsargi tomēr var izlases kārtībā pārbaudīt informāciju valstu un Eiropas datubāzēs, lai pārliecinātos, ka attiecīgās personas nerada reālus, konkrētus un pietiekami nopietnus draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, sabiedriskai kārtībai, starptautiskām attiecībām vai neapdraud cilvēku veselību.

Informācijas pārbaudes rezultāti neapdraud tādu personu, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, tiesības ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā noteikts [Direktīvā 2004/38].

[..]

6.      Personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, veic pārbaudes saskaņā ar [Direktīvu 2004/38].

[..]”

11.      Regulas Nr. 562/2006 18. pants “Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto ārējo robežu šķērsošanai” bija formulēts šādi:

“Šīs regulas VI pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz pārbaudēm pie dažādu tipu robežām un attiecībā uz dažādiem transportlīdzekļiem, ko izmanto robežu šķērsošanai.

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 4. un 5. panta un no 7. līdz 13. pantam.”

12.      Šīs regulas 20. pantā “Iekšējo robežu šķērsošana” bija noteikts:

Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām – neatkarīgi no viņu valstspiederības – nepiemēro robežpārbaudes.”

13.      Minētās regulas 21. pantā “Pārbaudes iekšzemē” bija paredzēts:

“Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē:

[..]

c)      iespēju dalībvalstīm tiesību aktos paredzēt pienākumu, ka personai ir jābūt personas dokumentiem vai tie jānēsā līdzi;

[..]”

14.      Regulas Nr. 562/2006 VI pielikumā atbilstoši tā nosaukumam bija runa par “īpašiem noteikumiem attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanai”. Šā pielikuma 3. punktā “Jūras robežas” bija ietverts 3.1. punkts “Vispārējās jūras satiksmes pārbaudes procedūras”, kurā bija noteikts:

“3.1.1.      Pārbaudes uz kuģiem veic ienākšanas vai iziešanas ostā vai šim nolūkam paredzētā vietā, kas atrodas kuģa tiešā tuvumā, vai uz kuģa teritoriālajos ūdeņos, kā definēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā [(5)]. Dalībvalstis var slēgt nolīgumus, saskaņā ar kuriem pārbaudes var veikt arī braucienu laikā vai kādas trešās valsts teritorijā, kad kuģis ienāk ostā vai iziet no tās, ievērojot 1.1.4. punktā noteiktos principus.

[..]”

15.      Šā pielikuma 3.2. punktā “Īpašas pārbaužu procedūras noteiktu veidu jūras pārvadājumiem” bija ietverta rubrika ar nosaukumu “Kruīza [izpriecu] kuģi”, kas formulēta šādi:

“3.2.5.      Atkāpjoties no 4. un 7. panta, personām uz izklaides [izpriecu] kuģiem, kas ienāk no ostas kādā dalībvalstī, vai iziet uz tādu ostu, neveic robežpārbaudes, un tie var ienākt ostās, kas nav robežšķērsošanas vietas.

Saskaņā ar nelikumīgās imigrācijas draudu novērtējumu, jo īpaši ja attiecīgās dalībvalsts teritorijas tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste, tomēr veic tādu personu pārbaudes un/vai izklaides [izpriecu] kuģu pārmeklēšanu.

3.2.6.      Atkāpjoties no 4. panta, izklaides [izpriecu] kuģi, kas ienāk no trešām valstīm, izņēmuma kārtā var ienākt ostās, kas nav robežšķērsošanas vietas. [..]

[..]

3.2.7.      Veicot pārbaudes, iesniedz dokumentu ar visiem kuģa tehniskajiem parametriem un to personu vārdiem, kuras atrodas uz kuģa. Vienu dokumenta eksemplāru nodod ienākšanas un iziešanas ostas iestādēm. Kamēr kuģis uzturas vienas dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos, šā saraksta eksemplāru pievieno kuģa dokumentiem.”

B.      Somijas tiesības

16.      Passilaki (Likums par pasēm) (671/2006), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. pantā, kura formulējums būtībā ir identisks perustuslaki (Somijas Konstitūcija) (791/1999) 9. pantam, ir noteikts:

“Somijas pilsoņiem ir tiesības izceļot no valsts saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem noteikumiem.

Somijas pilsoņiem nevar liegt ieceļot valsts teritorijā.”

17.      Saskaņā ar Likuma par pasēm 2. pantā noteikto:

“Somijas pilsoņiem ir tiesības izceļot un ieceļot teritorijā ar pasi, ievērojot šajā likumā, Savienības tiesībās vai Somijai saistošā starptautiskā nolīgumā paredzētus izņēmumus. Uz Islandi, Norvēģiju, Zviedriju un Dāniju Somijas pilsoņi var doties bez pases. Ministru padome izdod noteikumus, kuros nosaka pārējās valstis, uz kurām Somijas pilsoņi var ceļot, kā ceļošanas dokumentu izmantojot nevis pasi, bet personas apliecību [..].”

18.      Valtioneuvoston asetus matkustusoikeuden ovaitamisesta eräissä tapauksissa (Ministru padomes noteikumi par kārtību, kādā pierāda tiesības ceļot atsevišķos gadījumos) (660/2013), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 1. pantā ir noteikts:

“Somijas pilsoņi, par ceļošanas dokumentu pases vietā izmantojot personas apliecību, no Somijas ir tiesīgi ceļot uz šādām valstīm [..]: Nīderlande, Beļģija, Bulgārija, Spānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Austrija, Grieķija, Horvātija, Kipra, Latvija, Lihtenšteina, Lietuva, Luksemburga, Malta, Portugāle, Polija, Francija, Rumānija, Vācija, Sanmarīno, Slovākija, Slovēnija, Šveice, Čehijas Republika, Ungārija un Igaunija.”

19.      Rikoslaki (Kriminālkodekss) (39/1889), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 7. pantā “Robežšķērsošanas noteikumu pārkāpums”, kas ietverts šā kodeksa 17. nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret sabiedrisko kārtību”, ir paredzēts:

“Personu, kura

šķērso vai mēģina šķērsot Somijas robežu bez ceļošanas dokumenta, vīzas, uzturēšanās atļaujas vai cita derīgam ceļošanas dokumentam pielīdzināma dokumenta vai ārpus atļautas ieceļošanas vai izceļošanas vietas, vai pārkāpjot normatīvajos aktos paredzētu aizliegumu, izņemot ieceļošanas aizliegumu,

[..]

soda par robežšķērsošanas noteikumu pārkāpumu ar naudas sodu vai brīvības atņemšanu līdz vienam gadam.”

20.      Šīs pašas šā kodeksa nodaļas 7.a pantā “Maznozīmīgs robežšķērsošanas noteikumu pārkāpums” ir noteikts:

“Par maznozīmīgu robežšķērsošanas noteikumu pārkāpumu tā izdarītāju soda ar naudas sodu, ja, ņemot vērā nelikumīgās uzturēšanās vai pārvietošanās īso ilgumu, aizliegtās rīcības raksturu vai citus nodarījuma apstākļus, robežšķērsošanas noteikumu pārkāpums kopumā ir atzīstams par maznozīmīgu.”

21.      Saskaņā ar minētā kodeksa 2.a nodaļas 1. pantu:

“Naudas sodu uzliek atbilstoši dienas likmei, minimāli vienas dienas likmes un maksimāli 120 dienas likmju apmērā.”

22.      Šā kodeksa šīs pašas nodaļas 2. pantā ir noteikts:

“Naudas soda dienas likmes apmēru nosaka saprātīgi, ņemot vērā nodarījuma izdarītāja maksātspēju.

Naudas soda dienas likmes apmērs uzskatāms par saprātīgu, ja tas atbilst nodarījuma izdarītāja vidējo ikmēneša ienākumu sešdesmitajai daļai, atskaitot nodokļus un nodevas, kas noteiktas Ministru padomes noteikumos, kā arī fiksētu summu, kas atbilst ikdienas iztikas izdevumiem. Ja nodarījuma izdarītājam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus, naudas soda dienas likmes apmēru var samazināt.

Par minēto ikmēneša ienākumu aprēķina bāzi tiek ņemti pēdējās nodokļu uzlikšanas datos norādītie nodarījuma izdarītāja ienākumi. Ja nodarījuma izdarītāja ienākumus nevar pietiekami ticami noskaidrot, pamatojoties uz nodokļu uzlikšanas datiem, vai arī tie ir ievērojami mainījušies laikā kopš pēdējās nodokļu uzlikšanas, tos var noteikt, pamatojoties uz citiem pieejamiem dokumentiem.

Naudas soda dienas likmi nosaka tiesa, pamatojoties uz tiesvedības laikā pieejamiem datiem, bet prokurora priekšraksta par sodu procesā – pamatojoties uz datiem, kas pieejami brīdī, kad šo procesu lūgts piemērot. Tomēr prokurors naudas sodu nosaka, pamatojoties uz informāciju, kas pieejama brīdī, kad tiek izdots prokurora priekšraksts par sodu, ja izrādās, ka priekšraksta adresāta maksātspēja ir ievērojami mainījusies salīdzinājumā ar informāciju, kas bija pieejama brīdī, kad šo procesu tika lūgts piemērot.

Ministru padome izdod noteikumus, kuros precīzāk reglamentē vidējo ikmēneša ienākumu aprēķinu, veidu, kādā tiek noapaļots naudas soda dienas likmes apmērs, fiksēto apmēru, kas atbilst ikdienas iztikas izdevumiem, uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma ņemšanu vērā, kā arī minimālo naudas soda dienas likmes apmēru.”

23.      Asetus päiväsakon rahamäärästä (Ministru padomes noteikumi par naudas soda dienas likmes apmēru) (609/1999), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 5. pantā ir noteikts:

“Naudas soda dienas likmes apmērs nevar būt mazāks par 6 EUR.”

III. Pamatlietas rašanās fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

24.      Atbilstošos pamatlietas faktus, kādi tie izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, iespējams izklāstīt šādi.

25.      2015. gada 25. augustā A, Somijas valstspiederīgais, devās izbraucienā turp un atpakaļ no Somijas uz Igauniju ar izpriecu kuģi. Šā ceļojuma izbraukšanas vieta, kā arī atgriešanās vieta atradās Somijā. Šā ceļojuma laikā A šķērsoja starptautisko jūras zonu starp Somiju un Igauniju.

26.      A bija izsniegta derīga Somijas pase, bet šā ceļojuma laikā viņam nebija līdzi nedz tās, nedz kāda cita ceļošanas dokumenta, un tādējādi viņš nebija spējīgs uzrādīt savu pasi atceļā Helsinkos (Somija) veiktās robežpārbaudes laikā. Neraugoties uz to, ka ceļošanas dokuments netika uzrādīts, A identitāti bija iespējams noskaidrot, pamatojoties uz viņa līdzpaņemto autovadītāja apliecību. Turklāt lietā nav strīda par to, ka datorizēti bija iespējams pārliecināties, ka ir A izsniegta derīga pase.

27.      Syyttäjä (prokurors) uzsāka kriminālprocesu pret A Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa, Somija) par maznozīmīgu robežšķērsošanas noteikumu pārkāpumu. A apstrīdēja šā procesa uzsākšanu.

28.      Ar 2016. gada 5. decembra nolēmumu Helsingin käräjäoikeus (Helsinku pirmās instances tiesa) atzina, ka A ir izdarījis maznozīmīgu robežšķērsošanas noteikumu pārkāpumu. Valsts robežas šķērsošana bez līdzpaņemta ceļošanas dokumenta esot sodāma rīcība. Tam, ka A ir izsniegta derīga pase, neesot nozīmes. Šī tiesa tomēr nenoteica sodu, uzskatot, ka pārkāpums ir bijis maznozīmīgs un ka naudas soda piespriešanas gadījumā tā apmērs, kas aprēķināts, ņemot vērā A vidējos ikmēneša ienākumus saskaņā ar naudas soda dienas likmju krimināltiesisko regulējumu, būtu pārmērīgs.

29.      Prokurors iesniedza apelācijas sūdzību Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa, Somija). A iesniedza pretapelācijas sūdzību.

30.      Ar 2018. gada 15. jūnija spriedumu Helsingin hovioikeus (Helsinku apelācijas tiesa), gan konstatējot, ka ir pienācīgā kārtā pierādīts, ka pārbaudes laikā A nebija klāt ceļošanas dokumentu, noraidīja prokurora apelācijas sūdzību. Šī tiesa atzina, ka A izdarītie nodarījumi nav atzīstami par maznozīmīgu robežšķērsošanas kārtības pārkāpumu.

31.      Prokurors pārsūdzēja šo spriedumu Korkein oikeus (Augstākā tiesa). Šī tiesa uzskata, ka lieta ir jāskata no Savienības tiesību skatpunkta.

32.      Iesniedzējtiesa atzīmē, ka sprieduma Wijsenbeek (6) 45. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības tiesības to stāvoklī pamatlietas faktu rašanās laikā neliedza dalībvalstij noteikt, ka personai neatkarīgi no tā, vai tā ir kādas dalībvalsts vai trešās valsts valstspiederīgā, ir pienākums pierādīt savu valstspiederību brīdī, kad tā ieceļo šīs dalībvalsts teritorijā, šķērsojot kādu Savienības iekšējo robežu, par šā pienākuma neizpildi paredzot kriminālsodu, ar nosacījumu, ka šāds sods ir pielīdzināms sodiem, kas par līdzīgiem nodarījumiem tiek piemēroti valsts iekšienē, un ka tas ir samērīgs.

33.      Šī tiesa arī atzīmē, ka spriedumā Oulane (7) Tiesa izvērtēja, vai pienākums noteiktos gadījumos uzrādīt derīgu personas apliecību vai pasi atbilda tolaik spēkā esošajām Savienības tiesībām. Tās ieskatā, tomēr pastāv neskaidrība par tāda valsts tiesiskā regulējuma kā pamatlietā aplūkotais atbilstību Savienības tiesībām, kas stājušās spēkā pēc šiem diviem spriedumiem.

34.      Protams, no Regulas Nr. 562/2006 izrietot, ka ikviena dalībvalsts var paredzēt pienākumu, “ka personai ir jābūt personas dokumentiem vai tie jānēsā līdzi” (8). Tomēr, pieņemot, ka tas nozīmē, ka dalībvalstis var noteikt ikvienai personai pienākumu ņemt līdzi ceļošanas dokumentus, šķērsojot valsts robežu, tik un tā neesot skaidrs, vai un – ja tā – pie kādiem nosacījumiem šāda pienākuma neizpilde var tikt sodīta. Iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2004/38 5. panta 5. punktā dalībvalstij ir paredzēta iespēja pieprasīt, lai attiecīgā persona “paziņo par savu uzturēšanos tās teritorijā saprātīgā un nediskriminējošā laikposmā”, un ka tieši šā iemesla dēļ Savienības likumdevējs šajā pantā ir paredzējis iespēju piemērot sankcijas.

35.      Iesniedzējtiesa neizslēdz, ka šāda pienākuma noteikšana Savienības pilsoņiem, paredzot sankcijas, varētu aizskart Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 45. panta 1. punktā un LESD 21. panta 1. punktā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā.

36.      Lai noskaidrotu, vai šīs tiesības ir aizskartas, it īpaši esot jāņem vērā Direktīvas 2004/38 4. un 5. pants un Regulas Nr. 562/2006 21. pants, jo šī regula veidoja pamatlietas faktu rašanās laikā spēkā esošo Šengenas Robežu kodeksu.

37.      Tāpat, ņemot vērā Regulas Nr. 562/2006 2., 4., 7., 20. un 21. pantu, kā arī tās VI pielikuma 3.2.5. punktu, esot arī jānoskaidro, vai ir nozīme tam, ka attiecīgās personas pārvietošanās no vienas dalībvalsts uz otru ar izpriecu kuģi ir notikusi, šķērsojot starptautisku jūras zonu.

38.      Turklāt, pieņemot, ka Savienības tiesībām nav pretrunā pienākums ņemt līdzi kādu citu derīgu ceļošanas dokumentu, pretējā gadījumā tiekot uzliktam kriminālsodam, iesniedzējtiesa šaubās arī par to, vai tāds naudas soda dienas likmju tiesiskais regulējums, kāds ir paredzēts Kriminālkodeksā, atbilst samērīguma principam no Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta skatpunkta.

39.      Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka par tādu maznozīmīgu robežšķērsošanas noteikumu pārkāpumu, kāds aplūkojamajā gadījumā ir aprakstīts apsūdzības rakstā, parasti soda ar naudas sodu pēc 15 dienu likmes. Piemērojot Kriminālkodeksā paredzētos kritērijus un ņemot vērā nodarījuma izdarīšanas brīdi, naudas soda vienas dienas likme A gadījumā sasniedzot 6350 EUR. Līdz ar to kopējais naudas soda apmērs, kāds viņam šobrīd varētu tikt uzlikts, ir 95 250 EUR.

40.      Šādos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa) ar 2020. gada 21. janvāra lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2020. gada 24. janvārī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši [Direktīvas 2004/38] 4. panta 1. punktu, [Regulas Nr. 562/2006] 21. pantu [..] vai ar Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties Savienības teritorijā netiek pieļauta tādas valsts tiesību normas piemērošana, ar ko personai (neatkarīgi no tā, vai tā ir Savienības pilsonis) ir noteikts pienākums ņemt līdzi derīgu pasi vai kādu citu derīgu ceļošanas dokumentu, kad tā ar izpriecu kuģi, šķērsojot starptautiskos ūdeņus, ceļo no vienas dalībvalsts uz citu, neiekļūstot trešās valsts teritorijā, pretējā gadījumā tai tiek uzlikts sods?

2)      Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši [Direktīvas 2004/38] 5. panta 1. punktu, [Regulas Nr. 562/2006] 21. pantu [..] vai ar Savienības pilsoņu tiesībām brīvi pārvietoties Savienības teritorijā netiek pieļauta tādas valsts tiesību normas piemērošana, ar ko personai (neatkarīgi no tā, vai tā ir Savienības pilsonis) ir noteikts pienākums ņemt līdzi derīgu pasi vai kādu citu derīgu ceļošanas dokumentu, kad tā ar izpriecu kuģi ieceļo attiecīgajā dalībvalstī no citas dalībvalsts, šķērsojot starptautiskos ūdeņus, bet neiekļūstot trešās valsts teritorijā, pretējā gadījumā tai tiek uzlikts sods?

3)      Ja no Savienības tiesībām neizriet nekāds ierobežojums pirmā un otrā jautājuma izpratnē: vai sankcija, kas Somijā parasti tiek piemērota dienas likmju apmērā par Somijas valsts robežas šķērsošanu bez derīga ceļošanas dokumenta, ir saderīga ar samērīguma principu, kas izriet no [Direktīvas 2004/38] 27. panta 2. punkta?”

41.      Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši A, Somijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie paši lietas dalībnieki arī rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, jo tā nolēma pieņemt nolēmumu, nerīkojot tiesas sēdi.

IV.    Vērtējums

42.      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka A, izceļojot no Somijas, netika pārbaudīts. Proti, pienākuma ņemt līdzi ceļošanas dokumentus neievērošanu Somijas iestādes konstatēja tikai pēc viņa atgriešanās, veicot robežkontroli Helsinkos. Tomēr kriminālprocess pamatlietā attiecas kā uz izceļošanu no Somijas, tā arī atgriešanos šajā dalībvalstī, ņemot vērā, ka pienākums ņemt līdzi ceļošanas dokumentu attiecas uz katru robežas šķērsošanu.

43.      Iesniedzējtiesa ir uzdevusi trīs jautājumus. Kā izriet no tās norādēm, pirmie divi jautājumi būtībā ir vērsti uz to, lai noskaidrotu, vai tiesības uz personu brīvu pārvietošanos liedz dalībvalstij noteikt pienākumu Savienības pilsoņiem ņemt līdzi ceļošanas dokumentu, tiem pārvietojoties starp šo dalībvalsti un citu dalībvalsti un šķērsojot starptautisku jūras zonu, pretējā gadījumā paredzot kriminālsodu. Noliedzošas atbildes uz šiem jautājumiem gadījumā iesniedzējtiesa uzdod trešo jautājumu par to, vai tāds naudas soda dienas likmju tiesiskais regulējums, kāds ir paredzēts Somijas Kriminālkodeksā, atbilst samērīguma principam.

44.      Ņemot vērā saistību starp pirmo un otro jautājumu, tos apskatīšu kopā, tomēr formulējot atsevišķas atbildes. Pirmām kārtām es izvērtēšu Savienības pilsoņiem noteikto pienākumu ņemt līdzi ceļošanas dokumentus, pretējā gadījumā tiekot uzliktam kriminālsodam, pirmkārt, saistībā ar izceļošanas tiesībām Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkta izpratnē (pirmais jautājums) un, otrkārt, saistībā ar ieceļošanas tiesībām Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta izpratnē (otrais jautājums). Otrām kārtām pievērsīšos pārbaudēm, kas tiek izdarītas, veicot robežkontroli attiecībā uz personām, kurām atbilstoši Savienības tiesībām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Regulu Nr. 562/2006 (pirmais un otrais jautājums). Trešām kārtām analizēšu piemērojamā naudas soda apmēra samērīgumu šāda pienākuma neizpildes gadījumā (trešais jautājums).

45.      Pirms šīs analīzes uzsākšanas man šķiet lietderīgi izteikt dažas ievada piezīmes par saikni starp Direktīvas 2004/38 4. un 5. pantu un to saistību ar Šengenas Robežu kodeksu.

A.      Ievada piezīmes

46.      Iesākumā vēlos atgādināt, ka saskaņā ar LESD 20. pantu ikvienam dalībvalsts pilsonim ir Savienības pilsoņa statuss un tātad viņš var, tostarp attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti, atsaukties uz ar šo statusu saistītajām tiesībām, tostarp uz tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas paredzētas LESD 21. pantā (9).

47.      No Tiesas judikatūras izriet, ka tiesības brīvi pārvietoties ietver gan Savienības pilsoņu tiesības ieceļot dalībvalstī, kas nav viņu valstspiederības dalībvalsts, gan tiesības izceļot no tās (10). Kā uzsvērusi Tiesa, LESD garantētās pamatbrīvības būtu bezjēdzīgas, ja izcelsmes dalībvalsts bez pienācīga pamatojuma varētu aizliegt saviem valstspiederīgajiem izceļot no tās teritorijas nolūkā ieceļot citas dalībvalsts teritorijā (11). No minētā izriet – lai šīs Direktīvas 2004/38 4. pantā garantētās izceļošanas tiesības būtu pilnībā efektīvas, Savienības pilsonim, kas, atstājot dalībvalsti, kuras valstspiederīgais viņš ir, īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, lai dotos uz kādu citu dalībvalsti, ir jāvar īstenot savas tiesības atgriezties savā dalībvalstī atbilstoši šīs direktīvas 5. pantā paredzētajiem nosacījumiem un iespējām.

48.      Šengenas acquis ir sevišķi būtisks tiesību uz brīvu pārvietošanos un līdz ar to Direktīvas 2004/38 4. un 5. pantā paredzēto izceļošanas un ieceļošanas tiesību īstenošanai. No Šengenas acquis apsvērumiem, kā arī no tā atbilstošajām tiesību normām (12) izriet, ka pasākumi, kas attiecas uz dalībvalstu ārējo un iekšējo robežu šķērsošanu, tiek piemēroti, neskarot to personu tiesības, kuras izmanto iespējas brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām (13). Kā Tiesai jau ir bijusi izdevība to uzsvērt, Šengenas zonai piemērojamajos noteikumos ir skaidri paredzēts, ka tie neietekmē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kuri tos pavada vai pievienojas tiem, pārvietošanās brīvību, kas it īpaši ir garantēta Direktīvā 2004/38 (14), ieskaitot arī to dalībvalstu pilsoņus, kuras nav Šengenas zonā (15).

49.      Šis ir konteksts, kādā es ierosinu izvērtēt trīs iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus.

B.      Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

1.      Par pienākumu ņemt līdzi ceļošanas dokumentu, pretējā gadījumā tiekot uzliktam kriminālsodam

a)      Saistībā ar izceļošanas tiesībām Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkta izpratnē

50.      Vispirms jāatgādina, ka ar LESD 21. pantu ikvienam Savienības pilsonim ir piešķirtas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, “ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus”, proti, Direktīvu 2004/38.

51.      Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punktā ir tieši paredzēts, ka “visiem Savienības pilsoņiem ar derīgu personas apliecību vai pasi [..] ir tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas, lai ceļotu uz citu dalībvalsti”, neprasot, lai brīvas pārvietošanās un brīvas uzturēšanas tiesības būtu izmantotas jau iepriekš (16).

52.      Aplūkojamajā gadījumā A ir Somijas valstspiederīgais, kurš, ceļojot turp un atpakaļ ar izpriecu kuģi, atstāja Somiju, lai dotos uz Igauniju. Tātad šī tiesību norma, kā to ir konstatējusi iesniedzējtiesa, attiecas uz viņa situāciju.

53.      Līdz ar to rodas jautājums, vai Somijas tiesiskajā regulējumā noteiktais pienākums ņemt līdzi personas apliecību vai pasi, ceļojot turp un atpakaļ starp Somiju un Igauniju, pretējā gadījumā tiekot uzliktam sodam, atbilst Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punktam.

1)      Par apzīmējumu “ar derīgu personas apliecību vai pasi”

54.      No paša Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkta formulējuma, it īpaši no apzīmējuma “ar derīgu personas apliecību vai pasi” izmantošanas izriet, ka uz izceļošanas tiesībām attiecas nosacījums, ka personai ir jābūt “ar” derīgu ceļošanas dokumentu.

55.      Šķiet, ka Somijas valdība vārdu “ar” saprot tādējādi, ka Savienības pilsonim brīdī, kad viņš atstāj attiecīgās dalībvalsts teritoriju, ir nevis jābūt klāt ceļošanas dokumentam, bet gan jābūt izsniegtam šādam dokumentam.

56.      Es nepiekrītu šādai Somijas valdības interpretācijai šādu iemeslu dēļ.

57.      Pirmkārt, jāatzīmē, ka vārda “ar” lietojums Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punktā ietver ceļošanas dokumenta nēsāšanu līdzi. Proti, likumdevēja izvēli izmantot šo vārdu nevar uztvert kā norādi vienīgi uz šāda dokumenta esamības faktu. Šajā ziņā jānorāda, ka apskatītās valodu versijas, šķiet, neliecina par pretējo (17).

58.      Otrkārt, šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2004/38 mērķa analīze. Kā tas izriet no šīs direktīvas 1.–4. apsvēruma, tās mērķis ir atvieglot pamattiesību un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kas Savienības pilsoņiem tieši ir piešķirtas LESD 21. panta 1. punktā, īstenošanu un ka šīs direktīvas mērķis tostarp ir nostiprināt šīs tiesības (18). Tādējādi Direktīvas 2004/38 4. panta mērķis ir nodrošināt, lai persona, kurai ir tiesības uz brīvu pārvietošanos, varētu tikt identificēta kā tāda, ja attiecīgā gadījumā notiek tās identitātes pārbaude (19). Šis mērķis tiktu apdraudēts, ja Savienības pilsoņi varētu pretendēt uz atbrīvojumu no šajā pantā noteiktā pienākuma ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi, viņiem pārvietojoties no vienas dalībvalsts uz citu.

59.      Visbeidzot, treškārt, šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2004/38 rašanās vēsture. Proti, saskaņā ar Komisijas sākotnējā priekšlikuma (20) 5. panta 1. punktu (Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkts) “1. punktā lielā mērā ir pārņemts Direktīvas 68/360/EEK [(21)] 2. panta 1. punkta formulējums, kurā ir paredzēts, ka tiesības izceļot no dalībvalsts teritorijas “izmanto, vienkārši uzrādot derīgu personas apliecību vai pasi”, pielāgojot to jaunajam regulējumam par kontroles atcelšanu pie Savienības iekšējām robežām. Šajā ziņā vārds “uzrādot” tiek aizstāts ar vārdu “ar”” (22). No šīs direktīvas priekšlikuma normas izriet, ka šī aizstāšana atspoguļo kontroļu atcelšanu pie Savienības iekšējām robežām Šengenas acquis ietvaros.

60.      Šādos apstākļos es uzskatu, ka Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkts nosaka Savienības pilsoņiem pienākumu, ka brīdī, kad viņi atstāj kādas dalībvalsts teritoriju, viņiem jābūt klāt ceļošanas dokumentiem (23). Līdz ar to Somijas tiesiskais regulējums, paredzot pienākumu ņemt līdzi personas apliecību vai pasi, lai ceļotu no Somijas uz Igauniju, ir saderīgs ar Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punktu.

61.      Ņemot to vērā, tagad ir jānoskaidro, vai dalībvalsts var uzlikt sodu šāda pienākuma neizpildes gadījumā.

2)      Par iespēju piemērot sodu gadījumā, ja netiek ievērots pienākums ņemt līdzi ceļošanas dokumentu

62.      Skaidrības labad un ņemot vērā to, ka apskatāmajā gadījumā pienākuma ņemt līdzi derīgu ceļošanas dokumentu neizpilde tika konstatēta, tikai atgriežoties Somijā, kad Somijas iestādes veica pārbaudes, jautājums par to, vai dalībvalsts tādā situācijā kā pamatlietā var piemērot kriminālsodu, tiks izskatīts, izvērtējot pienākumu ņemt līdzi ceļošanas dokumentus saistībā ar ieceļošanas tiesībām.

b)      Saistībā ar ieceļošanas tiesībām Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta izpratnē

63.      Somijas valdība savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka Savienības tiesības nepieļauj konkrētā valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu gadījumos, kad kādas dalībvalsts valstspiederīgie izceļo no šīs dalībvalsts un atgriežas tajā. Tomēr šī valdība precizē, pirmkārt, ka augstākā līmeņa tiesas vēl nav lēmušas par to, vai tāda rīcība, kādu veicis A, ir uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu Kriminālkodeksa izpratnē. Otrkārt, tā uzsver, ka no Kriminālkodeksa sagatavošanas dokumentiem izriet, ka tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā nav kvalificējama ne kā “robežšķērsošanas noteikumu pārkāpums” šā kodeksa 17. nodaļas 7. panta izpratnē, ne kā “maznozīmīgs noziedzīgs pārkāpums” minētā kodeksa 17. nodaļas 7.a panta izpratnē (24).

64.      Iesākumā vēlos atgādināt, ka Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ciešā saistībā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktā garantētajām izceļošanas tiesībām ir garantētas tiesības ieceļot dalībvalstu teritorijā. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā Savienības pilsonim, kuram ir derīga personas apliecība vai pase (25). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalsts valstspiederīgo tiesības ieceļot citas dalībvalsts teritorijā un tur uzturēties atbilstoši Līguma mērķiem ir tiesības, ko tieši piešķir Līgums vai – noteiktos gadījumos – noteikumi, kas pieņemti tā ieviešanai (26).

65.      Aplūkojamajā gadījumā A, Somijas valstspiederīgais, tika pārbaudīts, viņam atgriežoties Somijā. Līdz ar to A devās nevis uz valsti, kuras valstspiederīgais viņš nav, kā tas ir paredzēts Direktīvas 2004/38 3. pantā, bet gan uz dalībvalsti, kuras valstspiederīgais viņš ir. Citiem vārdiem sakot, šķiet, ka principā Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi šajā lietā nav izpildīti.

66.      Šādos apstākļos vispirms rodas šāds jautājums: vai ir jāuzskata, ka Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkts nav piemērojams situācijās, kad Savienības pilsonis atgriežas dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir?

1)      Par Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta piemērojamības tvērumu

67.      Komisija apgalvo, ka Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkts pēc analoģijas ir piemērojams tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā.

68.      Jautājumu par to, vai šī direktīva ir piemērojama situācijās, kad Savienības pilsonis atgriežas dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir, Tiesa jau ir izskatījusi lietās par trešo valstu valstspiederīgo, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, atvasinātajām ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām. Šīs judikatūras analīze ļauj identificēt divus judikatūras virzienus.

69.      Pirmkārt, attiecībā uz ieceļošanas tiesībām Tiesa spriedumā McCarthy u.c. (27) vispirms uzskatīja, ka tad, ja attiecīgais Savienības pilsonis ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš nav, un ja viņa laulātais, trešās valsts valstspiederīgais, ir uzturējies kopā ar viņu, viņiem abiem ir piemērojama Direktīva 2004/38 tās 3. panta 1. punkta izpratnē (28). Turpinājumā Tiesa secināja, ka Direktīvas 2004/38 5. pants attiecas uz “dalībvalstīm” un ka tajā netiek veidots nošķīrums atkarībā no ieceļošanas dalībvalsts, it īpaši tādēļ, ka tajā ir paredzēts, ka šīs direktīvas 10. pantā minētās derīgas uzturēšanās atļaujas esamība atbrīvo Savienības pilsoņa ģimenes locekļus, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, no pienākuma saņemt ieceļošanas vīzu. Visbeidzot Tiesa uzsvēra, ka no minētās direktīvas 5. panta nekādi neizriet, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, ieceļošanas tiesības būtu ierobežotas līdz dalībvalstīm, kas nav Savienības pilsoņa izcelsmes dalībvalsts (29).

70.      Otrkārt, attiecībā uz uzturēšanās tiesībām Tiesa, it īpaši spriedumos O. un B. (30), Coman u.c. (31) un Banger (32), kuri ir kā turpinājums spriedumiem Singh (33) un Eind (34), attiecībā uz Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu ir norādījusi, ka no šīs direktīvas normu gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka tajā ir reglamentēti vienīgi Savienības pilsoņa ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi dalībvalstīs, kas nav viņa valstspiederības dalībvalstis, un ka tā neļauj pamatot trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, atvasinātās uzturēšanās tiesības šā pilsoņa valstspiederības dalībvalstī (35). Tomēr, lai novērstu to, ka Savienības pilsonis tiek atturēts no dalībvalsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, atstāšanas, lai izmantotu savas uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī atbilstoši LESD 21. panta 1. punktam, Tiesa ir atzinusi, ka trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi un kas, pamatojoties uz Direktīvas 2004/38 tiesību normām, nevar iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras valstspiederība ir minētajam pilsonim, šādas tiesības tomēr var tikt piešķirtas, pamatojoties uz LESD 21. panta 1. punktu (36). Saskaņā ar Tiesas norādīto nosacījumi, ar kādiem atvasinātās uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz LESD 21. panta 1. punktu, tiek piešķirtas trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir šā Savienības pilsoņa ģimenes loceklis un ar ko šis pēdējais tikai savā Savienības pilsoņa statusā ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī, principā nedrīkstētu būt stingrāki kā tie, kuri Direktīvā 2004/38 ir paredzēti šādu uzturēšanās tiesību piešķiršanai trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, apmetoties uz dzīvi dalībvalstī, kas nav viņa valstspiederības dalībvalsts. Tādējādi, lai gan Tiesa ir secinājusi, ka Direktīva 2004/38 neattiecas uz šādu atgriešanās gadījumu, tā tomēr ir nospriedusi, ka šī direktīva ir jāpiemēro pēc analoģijas (37).

71.      Šo divu judikatūras virzienu analīze, manā ieskatā, ļauj izdarīt vairākus secinājumus par Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta piemērojamību izskatāmajā lietā.

72.      Spriedumā McCarthy u.c. (38) Tiesa secināja, ka attiecīgajam Savienības pilsonim, lai gan viņš ceļoja uz dalībvalsti, kuras valstspiederīgais viņš bija (Apvienotā Karaliste), bija piemērojama Direktīva 2004/38 tās 3. panta 1. punkta izpratnē, jo viņš “bija apmeties” citā dalībvalstī (Spānija). Tādējādi Tiesa nosprieda, ka, ieceļojot Apvienotajā Karalistē, šis pilsonis joprojām izmantoja savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, jo viņš uzturējās uzņemošajā dalībvalstī (Spānija). Direktīva 2004/38 tās 3. panta 1. punkta izpratnē attiecās arī uz viņa laulāto, trešās valsts valstspiederīgo, jo ar minēto Savienības pilsoni viņš Spānijā uzturējās kopā. Šādos apstākļos, ņemot vērā to, ka Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta formulējums attiecas uz “dalībvalstīm”, neveidojot nošķīrumu atkarībā no ieceļošanas dalībvalsts, Tiesa nosprieda, ka šī tiesību norma un līdz ar to formalitātes, kuras saistītas ar tajā paredzēto ieceļošanas tiesību īstenošanu, ir piemērojamas Savienības pilsoņa laulātajam, kas ir trešās valsts valstspiederīgais.

73.      Savukārt spriedumos O. un B. (39), Coman u.c. (40) un Banger (41), kā arī judikatūrā, uz kuru šie spriedumi bija balstīti (42), attiecīgais Savienības pilsonis principā bija galīgi atstājis uzņemošo dalībvalsti un kopā ar saviem ģimenes locekļiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, atgriezās dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš bija. Šādos apstākļos Tiesa atzina, ka uz šo Savienības pilsoni Direktīva 2004/38 tās 3. panta 1. punkta izpratnē vairs neattiecās un līdz ar to uz viņu neattiecās arī tās piemērošanas joma. Tomēr, ņemot vērā to, ka viņš bija izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, viņa ģimenes locekļiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri kopā ar viņu bija uzturējušies uzņemošajā dalībvalstī, varēja tikt atzītas atvasinātās uzturēšanās tiesības dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš bija, pamatojoties uz LESD 21. panta 1. punktu. Šajos gadījumos un iepriekš jau izklāstīto iemeslu dēļ (43) Tiesa nosprieda, ka Direktīva 2004/38 pēc analoģijas ir jāpiemēro attiecīgajiem Savienības pilsoņiem (44).

74.      Šajā lietā A situācija ir tāda Savienības pilsoņa situācija, kas atgriežas dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir, pēc došanās uz citu dalībvalsti ceļojuma turp un atpakaļ ietvaros ar izpriecu kuģi. Tādējādi atšķirībā no lietām, kurās taisīti Tiesas spriedumi abos iepriekš analizētajos judikatūras virzienos (45), izskatāmajā lietā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka A, atgriežoties Somijā, bija kopā ar saviem ģimenes locekļiem, trešo valstu valstspiederīgajiem, un, otrkārt, lai gan viņš izmantoja savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, viņš nedzīvoja Igaunijā laikā, kad viņš atgriezās Somijā.

75.      Līdz ar to judikatūra, kas izriet no sprieduma McCarthy u.c. (46), uz šo lietu nav attiecināma (47). Bet kā ir ar judikatūru, kas izriet no spriedumiem O. un B. (48), Coman u.c. (49) un Banger (50)?

76.      No šā otrā judikatūras virziena izriet, ka tas, kas Tiesu šajos spriedumos vedināja pēc analoģijas piemērot Direktīvu 2004/38 Savienības pilsoņiem, kuri pēc tam, kad tie ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, atgriežas dalībvalstī, kuras valstspiederīgie viņi ir, bija garantēt viņiem to pamattiesību uz brīvu pārvietošanos pilnvērtīgu īstenošanu, tādējādi novēršot to, ka viņi tiek atturēti atstāt dalībvalsti, kuras valstspiederīgie tie ir, lai īstenotu savas uzturēšanās tiesības citā dalībvalstī saskaņā ar LESD 21. panta 1. punktu. Citiem vārdiem sakot, pret Savienības pilsoni, kurš atgriežas savā dalībvalstī un uz kuru līdz ar to neattiecas Direktīva 2004/38, nevar būt nelabvēlīgāka attieksme nekā pret Savienības pilsoni, kurš ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, dodoties uz citu dalībvalsti un uzturoties tajā.

77.      Lai gan LESD 21. panta 1. punktu Tiesa ir interpretējusi tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, ir atvasinātas uzturēšanās tiesības tās dalībvalsts teritorijā, kuras valstspiederīgais ir šis Savienības pilsonis, un ka šīs atvasinātās uzturēšanās tiesības nedrīkst tikt pakļautas stingrākiem nosacījumiem nekā tie, kas ir paredzēti Direktīvā 2004/38, tas tā ir tādēļ, ka Savienības pilsoņiem šajā direktīvā paredzētie ieceļošanas un uzturēšanās tiesību nosacījumi un iespējas attiecībā uz viņu ģimenes locekļiem ietver šo pēdējo tiesības pavadīt Savienības pilsoni vai atkalapvienoties ar viņu neatkarīgi no šo ģimenes locekļu valstspiederības.

78.      Protams, izskatāmajā lietā nav runa par Savienības pilsoņa ģimenes locekļu atvasinātajām uzturēšanās tiesībām. Tomēr, kā jau norādīju, šī judikatūra man šķiet esam attiecināma uz šo lietu turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

79.      Pirmkārt, Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss (51). No tās judikatūras izriet, ka dalībvalsts valstspiederīgais, kas kā Savienības pilsonis ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš nav, var atsaukties uz ar šo statusu saistītajām tiesībām, it īpaši tām, kas paredzētas LESD 21. panta 1. punktā, tostarp, attiecīgā gadījumā, attiecībā pret dalībvalsti, kuras valstspiederīgais viņš ir (52).

80.      Otrkārt, ja šo judikatūru, kā arī šo secinājumu 70. un 73. punktā apskatīto judikatūru piemērojam pamatlietā, tas nozīmē, ka, Savienības pilsonim atgriežoties dalībvalstī, kuras valstspiederīgais viņš ir, no LESD 21. panta 1. punkta izrietošos ieceļošanas tiesību materiālos nosacījumus nedrīkst interpretēt kā stingrākus par Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem (53). Proti, kā esmu norādījis (54), lai šīs direktīvas 4. pantā garantētās izceļošanas tiesības būtu pilnībā efektīvas, Savienības pilsonim, kas savas tiesības brīvi pārvietoties izmanto, atstājot dalībvalsti, kuras valstspiederīgais viņš ir, lai dotos uz citu dalībvalsti, ir jāvar – pat ja Direktīva 2004/38 neattiecas uz atgriešanos šajā dalībvalstī – īstenot savas ieceļošanas tiesības dalībvalstī, kuras valstspiederība viņam ir, atbilstoši šajā direktīvā, tostarp tās 5. pantā, paredzētajiem nosacījumiem un iespējām.

81.      Līdz ar to tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, Direktīva 2004/38, tostarp tās 5. panta 1. punkts, ir jāpiemēro pēc analoģijas attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem dalībvalstis atļauj ieceļot savā teritorijā Savienības pilsonim, kuram “ir derīga personas apliecība vai pase”.

82.      Turklāt jānorāda, ka no Somijas valdības rakstveida apsvērumiem izriet, ka Ulkomaalaislaki (Likums par ārvalstniekiem) (301/2004) 155. panta 1. un 2. punkts attiecas uz Savienības pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos Somijas teritorijā (55). Šajā ziņā šī valdība, atbildot uz Tiesas uzdotu rakstveida jautājumu, ir apstiprinājusi, ka ar Likuma par ārvalstniekiem 155. panta 1. un 2. punktu Somijas tiesībās ir transponēts Direktīvas 2004/38 5. panta 1. un 4. punkts (56).

2)      Par iespēju piemērot sodu gadījumā, ja netiek ievērots pienākums ņemt līdzi ceļošanas dokumentus

83.      Direktīvas 2004/38 36. pantā ir noteikts, ka “dalībvalstis var pieņemt noteikumus par sankcijām, ko piemēro, ja tiek pārkāptas valsts tiesību normas, kas pieņemtas šīs direktīvas īstenošanai, un veic pasākumus, kas vajadzīgi to piemērošanai”.

84.      Pirmkārt, tādējādi rodas jautājums, vai šim pantam ir nozīme, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo un otro jautājumu. Es uzskatu, ka tas tā ir, kā to paskaidrošu tālāk norādītajos apsvērumos.

85.      No šī priekšlikuma (57) izriet, ka tā 33. pantā (Direktīvas 2004/38 36. pants) ir kodificēta agrākā Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Savienības tiesības dalībvalstīm neaizliedz sodīt personas, uz kurām šīs tiesības attiecas un kurām nav neviena no personu apliecinošiem dokumentiem (58).

86.      Precīzāk, šajā pantā minētās sankcijas ir tās, kas paredzētas Direktīvas 2004/38 5. panta 5. punktā (59), 8. panta 2. punktā (60), 9. panta 3. punktā (61), un 20. panta 2. punktā (62).

87.      Savukārt ne šīs direktīvas 4. pantā, ne 5. pantā nav paredzēti īpaši noteikumi, kas ļautu dalībvalstīm sodīt par to, ka nav ievērots pienākums ikvienam Savienības pilsonim ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi (63). Proti, iemesls, kura dēļ Savienības likumdevējs Direktīvas 2004/38 5. panta 5. punktā ir paredzējis iespēju piemērot sankcijas, ir izskaidrojams ar to, ka šajā tiesību normā ir paredzēta iespēja dalībvalstij noteikt attiecīgajai personai pienākumu “paziņot par savu uzturēšanos tās teritorijā saprātīgā un nediskriminējošā laikposmā”.

88.      Tomēr to, ka šīs direktīvas 4. un 5. pantā nav nekas minēts attiecībā uz iespēju sodīt par ikviena Savienības pilsoņa pienākuma ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi neizpildi, manā ieskatā, kompensē šīs direktīvas 36. panta esamība, jo šajā pantā ir kodificēta Tiesas agrākā judikatūra par dalībvalstu iespēju uzlikt sodus personām, uz kurām attiecas Savienības tiesības un kurām nav neviena no personu apliecinošiem dokumentiem (64).

89.      Līdz ar to atbilstoši Direktīvas 2004/38 36. pantam, ja netiek izpildīta prasība ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi, pārvietojoties no vienas dalībvalsts uz citu, tas var novest pie sankcijām.

90.      Otrkārt, vēl rodas jautājums, kāds ir tā soda raksturs, ko dalībvalstis var piemērot Direktīvā 2004/38 paredzēto administratīvo formalitāšu neievērošanas gadījumā (65), jo šīs direktīvas 36. pantā nav noteikts soda veids (administratīvais sods vai kriminālsods), ko var piemērot šā pienākuma neizpildes gadījumā.

91.      Protams, saistībā ar ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām Tiesa jau ir uzsvērusi, ka derīgas personas apliecības vai pases uzrādīšana, lai pamatotu dalībvalsts valstspiederīgā statusu, “ir administratīva formalitāte, kuras vienīgais mērķis ir ļaut valsts iestādēm konstatēt tiesības, kas tieši izriet no attiecīgās personas statusa” (66), un tādējādi papildus pienākumam, ka jābūt klāt derīgai personas apliecībai vai pasei, dalībvalsts kā nosacījumu ieceļošanai tās teritorijā Savienības pilsonim nevar izvirzīt vēl kādas citas prasības (67).

92.      Tomēr, tā kā Direktīvas 2004/38 36. pantā nekas nav teikts par to sankciju raksturu, kuras var tikt piemērotas gadījumā, ja tiek pārkāptas valsts tiesību normas, kas pieņemtas šīs direktīvas īstenošanai (68), kriminālsoda noteikšana gadījumā, ja nav ievērots pienākums ņemt līdzi ceļošanas dokumentus, manā ieskatā, nav nesaderīga ar Direktīvu 2004/38, jo dalībvalstu kompetencē ir “izvēlēties sankcijas, ko tās uzskata par piemērotām”, ja vien tās savu kompetenci īsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, un līdz ar to ievērojot arī samērīguma principu (69).

93.      Šajā kontekstā, ņemot vērā, ka trešais iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums attiecas uz Somijas naudas sodu dienas likmju tiesiskā regulējuma samērīgumu, es pie šā aspekta atgriezīšos, izskatot šo jautājumu.

94.      Pirms tam pievērsīšos pārbaudēm, kas tiek veiktas robežkontroles ietvaros atbilstoši Regulai Nr. 562/2006.

2.      Par pārbaudēm, kas atbilstoši Regulai Nr. 562/2006 robežkontroles ietvaros tiek veiktas attiecībā uz personām, kurām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Savienības tiesībām

95.      Iesniedzējtiesas uzdotajā pirmajā un otrajā jautājumā ir norādīts arī uz Regulas Nr. 562/2006 21. pantu.

96.      Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka sava ceļojuma laikā no Igaunijas uz Somiju A kuģoja uz izpriecu kuģa starptautiskā jūras zonā, tādējādi šķērsojot Somijas jūras robežu.

97.      Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, ka tas, ka A šķērsoja Somijas jūras robežu, šķiet esam maznozīmīgi, ciktāl šajā lietā runa ir par Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties starp divām dalībvalstīm, un ka neatkarīgi no tā, vai viņš ir šķērsojis iekšējo vai ārējo robežu, viņam robežas šķērsošanas laikā ir jābūt līdzi derīgai personas apliecībai vai pasei Direktīvas 2004/38 4. panta 1. punkta un 5. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr pakārtoti un pilnības labad es pievērsīšos jautājumam par to, vai ir jāuzskata, ka persona A situācijā, ceļojot starp divām dalībvalstīm, šķērso Šengenas zonas ārējo robežu, lai noskaidrotu, vai Regula Nr. 562/2006 nepieļauj tādu pārbaudi, kādai tika pakļauts A.

98.      Šajā nolūkā vispirms izvērtēšu jēdziena “jūras robeža” Regulas Nr. 562/2006 2. panta 2. punkta izpratnē tvērumu.

a)      Par jēdziena “jūras robeža” Regulas Nr. 562/2006 2. panta 2. punkta izpratnē tvērumu

99.      Savā atbildē uz Tiesas rakstveida jautājumu A ir norādījis, ka viņš pārvietojās ar izpriecu kuģi starp divām dalībvalstīm, kuras ir Šengenas nolīguma līgumslēdzējas puses, nešķērsojot nevienu zonu, kas atrastos ārpus Šengenas zonas (70). Attiecībā uz jēdzienu “jūras robeža” Regulas Nr. 562/2006 2. panta 2. punkta izpratnē Somijas un Vācijas valdības ir apgalvojušas, ka tajā ir norāde uz teritoriālās jūras ārējo robežu Montegobejas konvencijas 4. panta izpratnē (71), savukārt Komisija ir norādījusi, ka runa ir par īpašu jēdzienu, kas piemērojams Regulas Nr. 562/2006 ietvaros un kuram noteikti nav jāatbilst jēdzienam “jūras robeža”, kā tas definēts Montegobejas konvencijas 4. pantā.

100. Piekrītu Komisijas viedoklim. Proti, Tiesa ir atzinusi, ka tas apstāklis vien, ka persona ir šķērsojusi “robežšķērsošanas vietu” Regulas Nr. 562/2006 2. panta 8) punkta izpratnē vai tikusi pakļauta šajā regulā paredzētajai kontrolei uz ārējām robežām, nenozīmē, ka šī persona ir atstājusi Šengenas zonu, ja tā joprojām uzturas tādas valsts teritorijas daļā, kura ietilpst šajā zonā (72). Protams, Regulas Nr. 562/2006 2. panta 2) punktā jēdziens Šengenas zonas “ārējās robežas” ir definēts tādējādi, ka tas, pirmkārt, nozīmē dalībvalstu sauszemes un jūras robežas un, otrkārt, tostarp to lidostas un jūras ostas, ciktāl runa nav par iekšējām robežām. Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesību normas mērķis, kā tas izriet no tās formulējuma, ir piesaistīt noteiktas Šengenas telpas dalībvalstu lidostas un ostas tās ārējām robežām tikai tāpēc vien, lai saskaņā ar LESD 77. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumiem atvieglotu to personu pārbaužu konkrētu piemērošanu, kuras šķērso Šengenas zonas ārējās robežas (73).

101. Aplūkojamajā gadījumā A savos rakstveida apsvērumos ir norādījis, ka viņš vienas dienas laikā ir kuģojis ar izpriecu kuģi starp Helsinkiem un Tallinu. Viņš arī ir paskaidrojis, ka, viņam atgriežoties Somijā, Somijas robežsargi, vienojoties ar kapteini, pavadīja izpriecu kuģi, uz kura brauca A, līdz tā Helsinku izbraukšanas ostai, proti, uz Katajanokas [Katajanokka] (Somija) kruīza kuģu ostu, kas atrodas Helsinku pilsētas centrā, precizējot, ka šī pēdējā minētā osta nebija “robežšķērsošanas vieta” Regulas Nr. 562/2006 2. panta 8. punkta izpratnē, tas ir, tā nebija “vieta, ko kompetentās iestādes noteikušas ārējās robežas šķērsošanai”.

102. Šajā ziņā man šķiet lietderīgi norādīt, ka no Regulas Nr. 562/2006 2. panta 8. punktā minēto robežšķērsošanas vietu saraksta, kas izveidots, pamatojoties uz informāciju, kuru Somijas Republika sniegusi Komisijai saskaņā ar šīs regulas 34. panta 1. punkta b) apakšpunktu (74), izriet, ka pamatlietā aplūkotajā datumā Katajanokas kruīza kuģu osta nebija norādīta to “krasta apsardzes staciju, kas darbojas kā robežšķērsošanas vietas izpriecu kuģiem”, skaitā (75).

103. No tā izrietot, ka pamatlietā aplūkotajā datumā A, pārvietojoties starp Igauniju un Somiju, principā esot šķērsojis nevis “ārējo robežu” Regulas Nr. 562/2006 2. panta 2. punkta izpratnē, bet gan “iekšējo robežu” šīs regulas 2. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi uz A situāciju un līdz ar to uz pārbaudēm, kurām viņu pakļāva Somijas iestādes, principā esot attiecināms minētās regulas 21. pants, kas attiecas uz dalībvalsts iespēju savās valsts tiesībās paredzēt pienākumu nodrošināt sev personu apliecinošus dokumentus un nēsāt tos līdzi. Tomēr es uzskatu, ka šajā lietā tas tā nav turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

b)      Persona A situācijā, pārvietojoties starp divām dalībvalstīm, šķērso Šengenas zonas ārējo robežu

104. Vispirms jānorāda – tā kā A brauca uz izpriecu kuģa, viņa situācija būtu jāreglamentē nevis Regulas Nr. 562/2006 21. pantam, bet gan tās VI pielikumam. Proti, no šīs regulas 4. panta 1. punkta izriet, ka ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās, par kurām dalībvalstīm ir jāpaziņo Komisijai. Tomēr minētās regulas 4. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums no šā pienākuma attiecībā uz izpriecu kuģiem. Proti, saskaņā ar šīs pašas regulas VI pielikuma 3.1. punktā paredzētajām “vispārējām jūras satiksmes procedūrām” pārbaudes attiecībā uz kuģiem principā tiek veiktas “ienākšanas vai iziešanas ostā vai šim nolūkam paredzētā vietā, kas atrodas kuģa tiešā tuvumā”.

105. No minētā izriet, ka tas, ka izpriecu kuģi ir atbrīvoti no pienākuma šķērsot ārējās robežas robežšķērsošanas vietās, ko dalībvalstis šajā ziņā ir paziņojušas Komisijai, nenozīmē, ka A nešķērsoja Šengenas zonas ārējo robežu, neskatoties uz to, kā esmu to norādījis šo secinājumu 102. punktā, ka Katajanokas osta pamatlietā nozīmīgajā datumā nebija norādīta šā veida kuģiem paredzēto robežšķērsošanas vietu skaitā (76).

106. Turklāt, lai gan principā personu var uzskatīt par tādu, kas šķērsojusi Šengenas zonas ārējo robežu, ja zīmogs, ar ko apstiprināta atļauja ieceļot šajā zonā vai izceļot no tās, ir iespiests šīs personas ceļošanas dokumentos pie “ieceļošanas” un “izceļošanas” (77), tas, ka personas, kurai ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, ceļošanas dokumentos, veicot pārbaudes pie ārējām robežām, nav iespiests zīmogs, nenozīmē, ka šī persona nešķērso ārējo robežu, kad tā – kā tas ir bijis aplūkojamajā gadījumā –, šķērsojot jūras robežu, pārvietojas starp divām dalībvalstīm (78). Tomēr jāatgādina, ka fakts, ka persona ir šķērsojusi ārējo robežu, nenozīmē, ka tā ir atstājusi Šengenas zonu, ja tā joprojām uzturas kādā tādas valsts teritorijas daļā, kura ietilpst šajā zonā (79). Līdz ar to secinu, ka A, pārvietojoties starp Igauniju un Somiju, šķērsoja ārējo robežu Regulas Nr. 562/2006 izpratnē, tomēr neatstājot Šengenas zonu.

107. Attiecībā uz pārbaudēm, kurām A tika pakļauts Somijas robežsargu veiktās kontroles laikā, Regulas Nr. 562/2006 VI pielikuma 3.2.5. punkta pirmajā daļā, atkāpjoties no šīs regulas 4. un 7. panta (80), ir paredzēts atbrīvojums no obligātajām pārbaudēm pie ārējām robežām kuģošanas uz izpriecu kuģiem gadījumā (81). Tomēr šā pielikuma 3.2.5. punkta otrajā daļā savukārt ir paredzēts izņēmums no iepriekšējā daļā paredzētā izņēmuma, atbilstoši kuram “saskaņā ar nelikumīgās imigrācijas draudu novērtējumu, jo īpaši, ja attiecīgās dalībvalsts teritorijas tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste, tomēr veic tādu personu pārbaudes un/vai izklaides kuģu pārmeklēšanu”.

108. Šajā ziņā no A apsvērumiem izriet, ka viņa ceļojums norisinājās pieaugoša nelegālās imigrācijas riska laikposmā. Somijas valdība apgalvo, ka saskaņā ar valsts robežsardzes sniegto informāciju nelikumīgas imigrācijas risks sāka pieaugt no 2015. gada aprīļa un ka 2015. gada jūlija beigās imigrācija bija ievērojami palielinājusies, sasniedzot augstāko punktu laikposmā no 2015. gada rudens līdz šā paša gada beigām. Tādējādi Somijas iestādēm bija tiesības veikt pārbaudes uz robežas, kad A 2015. gada 25. augustā pēc Somijas jūras robežas šķērsošanas atgriezās Helsinkos. Ņemot vērā to, ka Somijas robežsargi, šķiet, ir piemērojuši Regulas Nr. 562/2006 VI pielikuma 3.2.5. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu, atkāpe no šīs regulas 4. un 7. panta nav piemērojama.

109. Līdz ar to, ņemot vērā faktu, ka A ir Savienības pilsonis, Somijas robežsargi atbilstoši Regulas Nr. 562/2006 7. panta 2. punkta pirmajai daļai varēja pakļaut A šajā tiesību normā paredzētajai minimālajai pārbaudei, kura “ir obligāta personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām” (82). Šīs minimālās pārbaudes mērķis ir noskaidrot personu identitāti, “pamatojoties uz uzrādītajiem ceļošanas dokumentiem”, un tajā “ātri un lietišķi [..] pārbauda [šo] dokumentu derīgumu”.

110. Šajā ziņā, manā ieskatā, ir nepieciešams uzsvērt, pirmkārt, ka Regulas Nr. 562/2006 7. panta 2. punkta ceturtajā daļā ir noteikts, ka attiecībā uz personām, kurām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Savienības tiesībām, valsts un Eiropas datubāzēs esošās informācijas iespējamās pārbaudes “izlases kārtībā” rezultāti neapdraud šo personu tiesības ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā tas noteikts Direktīvā 2004/38. Otrkārt, Regulas Nr. 562/2006 7. panta 6. punktā ir paredzēts, ka personu, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, pārbaudes veic saskaņā ar Direktīvu 2004/38 (83).

111. Līdz ar to, lai gan robežsargi bija tiesīgi veikt pārbaudi uz Somijas ārējās robežas, A atgriežoties Somijā no Igaunijas, tās rezultātā nedrīkstēja tikt aizskartas A tiesības uz brīvu pārvietošanos, it īpaši ieceļošanas tiesības Direktīvas 2004/38 5. panta 1. un 4. punkta izpratnē. Šajā ziņā atgādināšu, ka Tiesa ir atzinusi, ka Šengenas zonai piemērojamajos noteikumos ir skaidri paredzēts, ka tie neietekmē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kuri tos pavada vai pievienojas tiem, pārvietošanās brīvību, kas it īpaši ir garantēta Direktīvā 2004/38 (84).

3.      Starpsecinājums par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

112. No iepriekš izklāstītās analīzes izriet, ka personu brīvas pārvietošanās tiesībām nav pretrunā tas, ka dalībvalsts nosaka pienākumu Savienības pilsoņiem, tiem pārvietojoties starp šo dalībvalsti un citu dalībvalsti un šķērsojot starptautisku jūras zonu uz izpriecu kuģa, ņemt līdzi ceļošanas dokumentu. Lai gan kriminālsoda uzlikšana pienākuma ņemt līdzi ceļošanas dokumentu neizpildes gadījumā principā nav nesaderīga ar Direktīvu 2004/38, man vēl ir jāanalizē šāda soda samērīgums.

C.      Par trešo prejudiciālo jautājumu

113. Iesniedzējtiesas uzdotā trešā prejudiciālā jautājuma nolūks ir izvērtēt tāda naudas soda dienas likmju tiesiskā regulējuma samērīgumu, kāds ir paredzēts Somijas Kriminālkodeksā, raugoties no Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta skatpunkta. Šajā pantā ir runa par tiesību uz brīvu pārvietošanos ierobežojumu attaisnojumiem sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Kā ir lēmusi Tiesa, tas, ka nav izpildītas ar personu ieceļošanu, pārvietošanos un uzturēšanos saistītās juridiskās formalitātes, pats par sevi nav uzskatāms par sabiedriskās kārtības un valsts drošības apdraudējumu (85).

114. Līdz ar to, kā jau norādīju (86), pamatlietā aplūkotais naudas soda dienas likmju tiesiskais regulējums ir jāanalizē, raugoties nevis no Direktīvas 2004/38 27. panta, bet gan 36. panta skatpunkta.

115. Tātad es uzskatu, ka, lai Tiesa varētu sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, kas tai ļautu izspriest tajā izskatāmo strīdu (87), trešais jautājums ir jāpārformulē tādējādi, ka ar to būtībā tiek vaicāts, vai LESD 21. panta 1. punkts un Direktīvas 2004/38 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā sodiem izvirzītās efektivitātes un samērīguma prasības nepieļauj tādu naudas soda dienas likmju tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas tiek piemērots gadījumā, ja, šķērsojot robežu, nav ievērots pienākums ņemt līdzi derīgu ceļošanas dokumentu, ciktāl šis regulējums maznozīmīga pārkāpuma gadījumā paredz naudas sodu 20 % apmērā no pārkāpēja vidējiem ikmēneša ienākumiem.

116. Šīs direktīvas 36. panta formulējums ir ļoti skaidrs: sankcijām, kas piemērojamas par to valsts tiesību normu pārkāpumiem, kuras pieņemtas, piemērojot minēto direktīvu, ir jābūt “efektīvām un samērīgām” (88).

117. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka samērīguma princips uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt pasākumus, kas ir piemēroti izvirzīto mērķu sasniegšanai un nepārsniedz to sasniegšanai nepieciešamo (89).

118. Pirmām kārtām, aplūkojamajā gadījumā Somijas Kriminālkodeksā paredzētais naudas soda dienas likmju tiesiskais regulējums nedrīkst pārsniegt šajā tiesiskajā regulējumā leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai atbilstošo un nepieciešamo, ar nosacījumu, ka gadījumā, ja iespējams izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk ierobežojošais un radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (90).

119. Jāatgādina, ka saistībā ar uzturēšanās tiesībām Tiesa jau ir precizējusi, pirmkārt, ka vienīgais mērķis tam, ka personas, kurām ir tiesības uz brīvu pārvietošanos, uzrāda derīgu personas apliecību vai pasi, ir, lai valsts iestādes varētu konstatēt šīs tiesības, un, otrkārt, ka tad, ja šie dokumenti netiek uzrādīti, bet attiecīgā persona tomēr nepārprotami var pierādīt savu identitāti citādi, uzņemošā dalībvalsts nevar apšaubīt šīs personas uzturēšanās tiesības, pamatojoties tikai uz to vien, ka tā nav uzrādījusi kādu no iepriekš minētajiem dokumentiem (91).

120. Manā ieskatā, šī judikatūra par Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesībām pēc analoģijas ir piemērojama attiecībā uz šo pilsoņu ieceļošanas tiesībām Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta izpratnē. Šīs tiesību normas mērķis ir nodrošināt, lai personu, kurai ir pamattiesības un individuālās tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā, varētu identificēt kā tādu nolūkā atvieglot šo tiesību īstenošanu. Tādējādi šīs direktīvas 5. panta 1. punktā paredzētā pienākuma, ieceļojot dalībvalstī, ņemt līdzi derīgu personas apliecību vai pasi neizpildi nevar uzskatīt par smagu pārkāpumu, ja šā pienākuma pamatā esošais mērķis tiek sasniegts ar citiem līdzekļiem (92). Protams, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka saskaņā ar Kriminālkodeksa 17. nodaļas 7.a pantu pārkāpums, par kādu Somijā parasti tiek sodīts šāda pienākuma pārkāpējs, tiek uzskatīts par maznozīmīgu. Tomēr aplūkojamajā gadījumā A draud naudas sods pēc 15 dienu likmes, šī naudas soda apmēram sasniedzot 20 % no mēneša neto ienākumiem (93).

121. Otrām kārtām, jāatzīmē, ka naudas soda dienas likmju krimināltiesiskais regulējums, kurā tiek ņemta vērā nodarījuma izdarītāja maksātspēja (94), pats par sevi nešķiet esam nesamērīgs (95). Tomēr, ņemot vērā nodarījuma raksturu un smagumu, kas tiek uzskatīts par maznozīmīgu pārkāpumu, tāda soda uzlikšana par administratīvas formalitātes neievērošanu, kura apmērs ir 20 % no pārkāpēja vidējiem ikmēneša ienākumiem, manā ieskatā, neatbilst samērīguma principam. Šādu atziņu nemaina Somijas valdības norādītais, ka tiesa vienmēr var nolemt attaisnot apsūdzēto, ja – kā tas ir izskatāmajā lietā – naudas soda apmērs šķiet esam pārāk liels.

122. Aplūkojamajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka, neskatoties uz to, ka savu identitāti A pierādīja ar citiem līdzekļiem, viņam varēja tikt uzlikts naudas sods 95 250 EUR apmērā (96) Tādējādi nešķiet, ka šis apstāklis būtu ticis ņemts vērā, nosakot naudas soda apmēru (97).

123. Trešām kārtām, Somijas Kriminālkodeksā paredzētā naudas soda dienas likmju regulējuma efektivitāti nevar apšaubīt. Tomēr uzskatu, ka tik liela naudas soda piemērošana, pamatojoties uz to, ka Savienības pilsonis nav izpildījis vienu formālu nosacījumu tiesību uz brīvu pārvietošanos īstenošanai, pārsniedz to, kas ir nepieciešams Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punktā izvirzīto mērķu sasniegšanai, un apdraud pašu Līgumā tieši piešķirto tiesību uz brīvu pārvietošanos būtību (98), jo tas ir uzskatāms par šķērsli šā pilsoņa pārvietošanās brīvībai.

124. Līdz ar to uzskatu, ka šis regulējums ir nesamērīgs, ņemot vērā, ka izdarītais nodarījums ir maznozīmīgs pārkāpums.

125. Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt, ka LESD 21. panta 1. punkts un Direktīvas 2004/38 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētās sankciju efektivitātes un samērīguma prasības nepieļauj tādu naudas soda dienas likmju regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ir piemērojams gadījumā, ja netiek ievērots pienākums, šķērsojot robežu, ņemt līdzi derīgu ceļošanas dokumentu, ciktāl maznozīmīga pārkāpuma gadījumā šis regulējums paredz naudas sodu 20 % apmērā no pārkāpēja vidējiem ikmēneša ienākumiem.

V.      Secinājumi

126. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 4. panta 1. punktam un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko izveido Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 610/2013, VI pielikuma 3.2.5. punktam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts piemēro tiesisko regulējumu, kurā Savienības pilsoņiem nosaka pienākumu ņemt līdzi derīgu ceļošanas dokumentu, kad tie atstāj dalībvalsts teritoriju, lai izpriecu kuģī dotos uz kādu citu dalībvalsti, šķērsojot starptautisku jūras zonu, šā pienākuma neizpildes gadījumā tiekot uzliktam sodam.

2)      LESD 21. panta 1. punktam, Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punktam un Regulas Nr. 562/2006, kas grozīta ar Regulu Nr. 610/2013, VI pielikuma 3.2.5. punktam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā Savienības pilsoņiem ir noteikts pienākums ņemt līdzi derīgu ceļošanas dokumentu, kad viņi atgriežas šajā dalībvalstī, uz izpriecu kuģa šķērsojot starptautisku jūras zonu, šā pienākuma neizpildes gadījumā tiekot uzliktam sodam.

3)      LESD 21. panta 1. punkts un Direktīvas 2004/38 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētās sankciju efektivitātes un samērīguma prasības nepieļauj tādu naudas soda dienas likmju regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kas ir piemērojams gadījumā, ja netiek ievērots pienākums, šķērsojot robežu, ņemt līdzi derīgu ceļošanas dokumentu, ciktāl maznozīmīga pārkāpuma gadījumā šis regulējums paredz naudas sodu 20 % apmērā no pārkāpēja vidējiem ikmēneša ienākumiem.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).


3      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2006. gada 15. marts), ar ko izveido Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2006, L 105, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulu (ES) Nr. 610/2013 (OV 2013, L 182, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 562/2006”). Regula Nr. 562/2006, kas bija piemērojama pamatlietas faktu norises laikā, ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV 2016, L 77, 1. lpp.).


4      Regulas 2016/399 1., 2., 22. un 23. pants būtībā ir formulēts identiski attiecīgi Regulas Nr. 562/2006 1., 2., 20. un 21. pantam. Tas pats attiecas uz Regulas 2016/399 VI pielikuma 3.2.4. un 3.2.6. punktu un Regulas Nr. 562/2006 VI pielikuma 3.2.5. un 3.2.7. punktu.


5      Konvencija, kas noslēgta 1982. gada 10. decembrī Montegobejā (turpmāk tekstā – “Montegobejas konvencija”) un kas stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1833., 1834. un 1835. sēj., 3. lpp.). Montegobejas konvencija Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināta ar Padomes Lēmumu 98/392/EK (1998. gada 23. marts) (OV 1998, L 179, 1. lpp.).


6      Spriedums, 1999. gada 21. septembris (C‑378/97, EU:C:1999:439).


7      Spriedums, 2005. gada 17. februāris (C‑215/03, EU:C:2005:95).


8      Skat. Regulas Nr. 562/2006 21. panta c) punktu (Regulas 2016/399 23. panta c) punkts).


9      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Jipa (C‑33/07, EU:C:2008:396, 17. punkts), 2011. gada 17. novembris, Gaydarov (C‑430/10, EU:C:2011:749, 24. punkts), un 2011. gada 17. novembris, Aladzhov (C‑434/10, EU:C:2011:750, 24. punkts).


10      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Jipa (C‑33/07, EU:C:2008:396, 18. punkts); 2011. gada 17. novembris, Gaydarov (C‑430/10, EU:C:2011:749, 25. punkts), un 2011. gada 17. novembris, Aladzhov (C‑434/10, EU:C:2011:750, 25. punkts).


11      Skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 10. jūlijs, Jipa (C‑33/07, EU:C:2008:396, 18. punkts), un 2012. gada 4. oktobris, Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608, 31. punkts).


12      Regulas Nr. 562/2006 5. apsvērumā ir noteikts, ka “kopēju noteikumu izstrāde attiecībā uz personu pārvietošanos pār robežām nedz apšauba, nedz ietekmē brīvas pārvietošanās tiesības, kas dotas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem”. Tādējādi, pirmkārt, šīs regulas 3. pantā “Darbības joma” ir noteikts, ka tā attiecas “uz personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot [tostarp] tādu personu tiesības, kuras izmanto [Savienības] tiesības uz pārvietošanās brīvību”, un, otrkārt, šīs pašas regulas 7. panta “Personu robežpārbaudes” 6. punktā ir paredzēts, ka “personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, veic pārbaudes saskaņā ar [Direktīvu 2004/38]”. Mans izcēlums.


13      Regulas Nr. 562/2006 2. panta 5. punkta a) apakšpunktā personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, tiek definētas kā “Savienības pilsoņi [LESD] 20. panta 1. punkta nozīmē, un trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi uz pārvietošanās brīvību un uz kuriem attiecas [Direktīva 2004/38]”.


14      Spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Ryanair Designated Activity Company (C‑754/18, EU:C:2020:478, 40. punkts).


15      2020. gada 18. jūnija spriedumā Ryanair Designated Activity Company (C‑754/18, EU:C:2020:478, 41. punkts) Tiesa ir konstatējusi, ka “vispārīgi [Direktīva 2004/38] vienādi ir piemērojama visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ietilpst Šengenas zonā”. Lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, bija runa par tiesībām ieceļot dalībvalstī ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izsniegtu Savienības pilsoņa ģimenes locekļa pastāvīgās uzturēšanās atļauju.


16      Spriedums, 2012. gada 4. oktobris, Byankov (C‑249/11, EU:C:2012:608, 32. punkts). Skat. arī šo secinājumu 46. punktu.


17      Skat. tostarp spāņu (“estén en posesión”), vācu (“mit sich führen”), grieķu (“φέρουν”), angļu (“with”), itāļu (“munito”), lietuviešu (“turintys”), poļu (“posiadający”), portugāļu (“munidos”), rumāņu (“dețin”) un slovēņu (“z”) valodu versijas.


18      Spriedums, 2019. gada 11. aprīlis, Tarola (C‑483/17, EU:C:2019:309, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).


19      Šāda identifikācija var izrādīties nepieciešama arī, lai īstenotu brīvas pārvietošanās ierobežojumus, kas tiek pamatoti ar sabiedriskās kārtības un valsts drošības apsvērumiem.


20      Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, COM(2001) 257, galīgā redakcija, 10. lpp.


21      Padomes Direktīva (1968. gada 15. oktobris) par ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz dalībvalstu darba ņēmēju un viņu ģimeņu pārvietošanos un dzīvesvietu Kopienā (OV 1968, L 257, 13. lpp.).


22      Turklāt saskaņā ar šā priekšlikuma 6. panta 1. punktu (Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkts) “šajā punktā ir pārņemti [Direktīvas 68/360] 3. panta 1. punkta noteikumi par ieceļošanas tiesībām dalībvalsts teritorijā, ko Savienības pilsonis un ģimenes locekļi īsteno, vienkārši [uzrādot] derīgu personas apliecību vai pasi. Arī šajā gadījumā vārds “uzrādot” ir ticis aizstāts ar vārdu “ar” [..]”.


23      Tādi paši apsvērumi attiecas arī uz vārda “ir” interpretāciju Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta izpratnē, kas ir otrā jautājuma priekšmets. Šajā sakarā skat. šo secinājumu 58. punktu un 22. zemsvītras piezīmi.


24      Skat. šo secinājumu 19. un 20. punktu.


25      Attiecībā uz vārda “ir” interpretāciju Direktīvas 2004/38 5. panta 1. punkta izpratnē ir jānorāda uz šo secinājumu 57.–61. punktu.


26      Spriedumi, 1976. gada 8. aprīlis, Royer (48/75, EU:C:1976:57, 31. punkts); 1991. gada 5. marts, Giagounidis (C‑376/89, EU:C:1991:99, 12. punkts), un 2005. gada 17. februāris, Oulane (C‑215/03, EU:C:2005:95, 17. punkts).


27      Spriedums, 2014. gada 18. decembris (C‑202/13, EU:C:2014:2450).


28      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, McCarthy u.c. (C‑202/13, EU:C:2014:2450, 36. punkts). Skat. arī spriedumus, 2008. gada 25. jūlijs, Metock u.c. (C‑127/08, EU:C:2008:449, 73. punkts), kā arī 2014. gada 12. marts, O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135, 39. punkts).


29      Spriedums, 2014. gada 18. decembris, McCarthy u.c. (C‑202/13, EU:C:2014:2450, 41. punkts).


30      Spriedums, 2014. gada 12. marts (C‑456/12, EU:C:2014:135, 37. punkts).


31      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs (C‑673/16, EU:C:2018:385).


32      Spriedums, 2018. gada 12. jūlijs (C‑89/17, EU:C:2018:570).


33      Spriedums, 1992. gada 7. jūlijs (C‑370/90, EU:C:1992:296).


34      Spriedums, 2007. gada 11. decembris (C‑291/05, EU:C:2007:771).


35      Spriedumi, 2014. gada 12. marts, O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135, 37. punkts); 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:385, 20. punkts), kā arī 2018. gada 12. jūlijs, Banger (C‑89/17, EU:C:2018:570, 23. punkts) Skat. arī spriedumus, 2017. gada 10. maijs, ChavezVilchez u.c. (C‑133/15, EU:C:2017:354, 53. punkts), kā arī 2017. gada 14. novembris, Lounes (C‑165/16, EU:C:2017:862, 33. punkts).


36      Spriedumi, 2014. gada 12. marts, O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135, 54. punkts); 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:385, 23. un 24. punkts), kā arī 2018. gada 12. jūlijs, Banger (C‑89/17, EU:C:2018:570, 27. un 28. punkts).


37      Spriedumi, 2014. gada 12. marts, O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135, 50. un 61. punkts); 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:385, 25. punkts), kā arī 2018. gada 12. jūlijs, Banger (C‑89/17, EU:C:2018:570, 29. punkts)


38      Spriedums, 2014. gada 18. decembris (C‑202/13, EU:C:2014:2450).


39      Spriedums, 2014. gada 12. marts (C‑456/12, EU:C:2014:135).


40      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs (C‑673/16, EU:C:2018:385).


41      Spriedums, 2018. gada 12. jūlijs (C‑89/17, EU:C:2018:570).


42      Spriedumi, 1992. gada 7. jūlijs, Singh (C‑370/90, EU:C:1992:296), un 2007. gada 11. decembris, Eind (C‑291/05, EU:C:2007:771).


43      Skat. šo secinājumu 70. punktu.


44      Spriedumi, 2014. gada 12. marts, O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135, 50. un 61. punkts), un 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:385, 25. punkts), kā arī 2018. gada 12. jūlijs, Banger (C‑89/17, EU:C:2018:570, 29. punkts).


45      Skat. šo secinājumu 69.–73. punktu.


46      Spriedums, 2014. gada 18. decembris (C‑202/13, EU:C:2014:2450).


47      Kā tomēr esmu jau norādījis savos secinājumos lietā McCarthy u.c. (C‑202/13, EU:C:2014:345, 57. un 60.–88. punkts), es šaubos par Direktīvas 2004/38 piemērojamību pēc analoģijas, ņemot vērā hierarhijas principu starp primārajām tiesībām un atvasinātajām tiesībām. Proti, es uzskatu, ka tieši atvasinātās tiesības ir jāinterpretē, ņemot vērā Līgumus, nevis otrādi, lai novērstu situāciju, kurā kāds Savienības tiesību akts izraisītu Līgumu pārskatīšanu ārpus šim nolūkam paredzētajām procedūrām. Tāpēc minētajos secinājumos es Tiesai tostarp ierosināju atzīt, ka Direktīva 2004/38, interpretējot to no LESD 21. panta 1. punkta skatpunkta, ir piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi tās 2. panta 2. punkta izpratnē, ja pēc tam, kad Savienības pilsonis iepriekš ir izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, un pēc tam, kad viņš ir faktiski uzturējies citā dalībvalstī, viņš un viņa ģimenes locekļi pārvietojas uz dalībvalsti, kuras valstspiederīgais šis pilsonis ir. Ar šo precizējumu es pievienojos Tiesas nostājai.


48      Spriedums, 2014. gada 12. marts (C‑456/12, EU:C:2014:135).


49      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs (C‑673/16, EU:C:2018:385).


50      Spriedums, 2018. gada 12. jūlijs (C‑89/17, EU:C:2018:570).


51      Skat. spriedumus, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk (C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts); 2011. gada 8. marts, Ruiz Zambrano (C‑34/09, EU:C:2011:124, 41. punkts); rīkojumu, 2016. gada 6. oktobris, Bogendorff von Wolffersdorff (C‑438/14, EU:C:2016:758, 29. punkts), un spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:385, 30. punkts).


52      Spriedums, 2017. gada 14. novembris, Lounes (C‑165/16, EU:C:2017:862, 51. punkts).


53      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 12. marts, O. un B. (C‑456/12, EU:C:2014:135, 50. un 61. punkts); 2017. gada 14. novembris, Lounes (C‑165/16, EU:C:2017:862, 61. punkts); 2018. gada 5. jūnijs, Coman u.c. (C‑673/16, EU:C:2018:385, 25. punkts), kā arī 2018. gada 12. jūlijs, Banger (C‑89/17, EU:C:2018:570, 29. punkts). Skat. arī spriedumu, 2017. gada 10. maijs, ChavezVilchez u.c. (C‑133/15, EU:C:2017:354, 54. un 55. punkts).


54      Skat. šo secinājumu 47. punktu.


55      Saskaņā ar šīs valdības norādīto šā likuma 155. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienības pilsonim, kurš ieceļo valsts teritorijā vai uzturas tajā, ir jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei”, un tā 2. punktā ir noteikts, ka gadījumā, “ja Savienības pilsonim [..] nav vajadzīgā ceļošanas dokumenta vai, attiecīgā gadījumā, vajadzīgās vīzas, viņam pirms ieceļošanas atteikuma tiek dota iespēja sagādāt vai saņemt pieprasītos dokumentus vai kā citādi pierādīt, ka viņam ir brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības”.


56      Iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkotais Somijas tiesiskais regulējums ļāva A ieceļot valsts teritorijā, tiklīdz viņš kā citādi – konkrētajā gadījumā ar autovadītāja apliecību – varēja pierādīt savas tiesības ieceļot. Šajā ziņā Somijas valdība, atbildot uz Tiesas jautājumu, ir norādījusi, ka Somijā autovadītāja apliecība zināmās situācijās tiek akceptēta kā dokuments, kas pierāda tā turētāja identitāti. Šī valdība norāda, ka ir iespējams iedomāties, ka situācijā, ja Savienības pilsonis, izceļojot no Somijas, ir aizmirsis savu personas apliecību vai pasi šajā dalībvalstī, tad atgriežoties viņš varētu pierādīt savu identitāti, tostarp izmantojot autovadītāja apliecību, un saņemt atļauju ieceļot Somijā. Tā precizē, ka Somijas tiesiskajā regulējumā tomēr nav paredzēti nekādi pienākumi šajā ziņā un ka Somijas iestāžu ziņā ir izvērtēt, kas katrā konkrētā gadījumā ir uzskatāms par personu apliecinošu dokumentu vai dokumentu, kurš ļauj noskaidrot attiecīgās personas identitāti.


57      COM(2001) 257, galīgā redakcija, 26. lpp.


58      Attiecībā uz nepieciešamo formalitāšu – kas tiek prasītas, lai konstatētu ar Direktīvu [68/360] un Padomes Direktīvu 73/148/EEK (1973. gada 21. maijs) par dalībvalstu pilsoņu pārvietošanās un dzīvesvietas Kopienā ierobežojumu atcelšanu saistībā ar uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanu (OV 1973, L 172, 14. lpp.), kuras atceltas ar Direktīvu 2004/38, aizsargāto darba ņēmēju uzturēšanās tiesības, – neievērošanu, skat. spriedumus, 1976. gada 7. jūlijs, Watson un Belmann (118/75, EU:C:1976:106, 20.–21. punkts un rezolutīvās daļas 2) punkts); 1989. gada 12. decembris, Messner (C‑265/88, EU:C:1989:632, 14. un 15. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī 1998. gada 30. aprīlis, Komisija/Vācija (C‑24/97, EU:C:1998:184, 14. punkts).


59      Ja nav ievērota prasība Savienības pilsonim vai viņa ģimenes loceklim, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgais, paziņot par savu atrašanos uzņemošās dalībvalsts teritorijā.


60      Ja nav izpildīta prasība reģistrēties uzņemošās dalībvalsts kompetentajās iestādēs.


61      Ja nav izpildīta prasība iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie.


62      Ja nav izpildīta prasība iesniegt pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.


63      Attiecībā uz ieceļošanas tiesībām skat. Direktīvas 2004/38 5. panta 4. punktu.


64      Skat. šo secinājumu 85. punktu un 58. zemsvītras piezīmi.


65      Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. apsvērumu soda veids būtu skaidri jādefinē, neskarot noteikumus, kas piemērojami pārbaudēm uz valsts robežām. Skat. arī Regulas Nr. 562/2006 21. panta c) punktu.


66      Spriedums, 2005. gada 17. februāris, Oulane (C‑215/03, EU:C:2005:95, 24. punkts). Izcēlums mans.


67      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1980. gada 3. jūlijs, Pieck (157/79, EU:C:1980:179, 10. punkts).


68      Iespēja paredzēt tikai administratīvos sodus visos noteikumos, kas attiecas uz sodiem, bija paredzēta noteiktā likumdošanas procesa posmā, bet tā netika iekļauta galīgajā dokumentā. Skat. 33. grozījumu un to pamatojošos apsvērumus grozītajā priekšlikumā, COM(2003) 199, galīgā redakcija, 6. lpp.


69      Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2020. gada 4. marts, Schenker (C‑655/18, EU:C:2020:157, 42. punkts), un 2016. gada 19. oktobris, ELEM2001 (C‑501/14, EU:C:2016:777, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).


70      Proti, A ir skaidrojis, ka “saskaņā ar Igaunijas un Somijas tiesību aktiem, piemērojot vispārējo regulējumu par to jūras zonu platību, Šengenas jūras robežas atrodas blakus starp Tallinu (Igaunija) un Helsinkiem, bet pa vidu tām atrodas brīvas kuģošanas jūras koridors 11,11 km platībā (proti, 6 jūdzes x 1,852)”. Attiecībā uz Somijas jūras robežu A atsaucas uz Likuma Nr. 981/1995 5. pantu.


71      Šīs konvencijas 4. pantā ir paredzēts, ka “teritoriālās jūras ārējā robeža ir līnija, kuras katrs punkts atrodas tādā attālumā no tuvākās bāzes līnijas, kas vienāds ar teritoriālās jūras platumu”.


72      Spriedums, 2020. gada 5. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jūrnieku nodarbināšana Roterdamas ostā) (C‑341/18, EU:C:2020:76, 45. punkts).


73      Attiecībā uz jēdzienu “izceļošana” Regulas Nr. 562/2006 11. panta izpratnē skat. spriedumu, 2020. gada 5. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jūrnieku nodarbināšana Roterdamas ostā) (C‑341/18, EU:C:2020:76, 47. un 48. punkts). Skat. arī priekšlikumu Padomes regulai par noteikumiem, kas regulē personu pārvietošanos pār robežām (COM(2004) 391, galīgā redakcija, 2004. gada 26. maijs, 28. lpp.), saskaņā ar kuru: “ostas visos gadījumos tiek uzskatītas par ārējo jūras robežu” Regulas Nr. 562/2006 piemērošanas nolūkos (izcēlums mans).


74      [Regulas Nr. 562/2006] 2. panta 8. punktā minēto robežšķērsošanas vietu saraksta atjauninājums (OV 2015, C 72, 17. lpp.).


75      Tomēr no [Regulas 2016/399] 2. panta 8. punktā minēto robežšķērsošanas vietu saraksta atjauninājuma (OV 2016, C 484, 30. lpp.), kas šajā lietā nav piemērojams, izriet, ka Helsinku osta ir norādīta to “krasta apsardzes kontrolposteņu, kas darbojas kā robežšķērsošanas vietas izklaides [izpriecu] kuģiem”, skaitā.


76      Skat. šo secinājumu 100. punktu un 73 zemsvītras piezīmi.


77      Šajā sakarā skat. spriedumu, 2020. gada 5. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jūrnieku nodarbināšana Roterdamas ostā) (C‑341/18, EU:C:2020:76, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).


78      Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 562/2006 VII pielikums “Īpašas procedūras konkrētu kategoriju personām”, kura 8. punktā ir noteikts, ka, “atkāpjoties no [Regulas Nr. 562/2006] 4. un 7. panta, darbiniekiem, kuri strādā jūrā, kā tie definēti 2. panta 18.a) punktā, un ar jūras vai gaisa transportu regulāri atgriežas dalībvalstu teritorijā, neuzturējušies trešās valsts teritorijā, sistemātiskas pārbaudes neveic”. Līdz ar to ir jāsecina, ka darba ņēmēji, kuri atgriežas objektā, kas atrodas jūrā dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos, ir šķērsojuši ārējās robežas, jo pretējā gadījumā nebūtu bijis pamata paredzēt atkāpi no šīs regulas 4. un 7. panta.


79      Šajā sakarā skat. arī spriedumu, 2020. gada 5. februāris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jūrnieku nodarbināšana Roterdamas ostā) (C‑341/18, EU:C:2020:76, 45. punkts). Šajā sakarā skat. šo secinājumu 100. punktu un 73. zemsvītras piezīmi.


80      Man šķiet lietderīgi uzsvērt, ka tas, ka Regulas Nr. 562/2006 VI pielikuma 3.2.5. punkta pirmajā daļā, atkāpjoties no šīs regulas 4. un 7. panta, ir paredzēts izņēmums no minimālajām pārbaudēm pie ārējām robežām izpriecu kuģošanas gadījumā, pierāda, ka tiek uzskatīts, ka izpriecu kuģošanas gadījumā ārējā robeža ir tikusi šķērsota, jo pretējā gadījumā nebūtu bijis pamata paredzēt atkāpi no šīs regulas 4. un 7. panta. Šajā sakarā skat. šo secinājumu 107. punktu


81      Skat. Regulas Nr. 562/2006 7. panta 2. un 6. punktu.


82      Regulas Nr. 562/2006 7. panta 2. punkta otrā daļa.


83      Šajā sakarā skat. manas ievada piezīmes un it īpaši šo secinājumu 48. punktu.


84      Spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Ryanair Designated Activity Company (C‑754/18, EU:C:2020:478, 40. punkts). Šajā sakarā skat. šo secinājumu 48. punktu.


85      Spriedums, 2005. gada 17. februāris, Oulane (C‑215/03, EU:C:2005:95, 42. punkts).


86      Skat. šo secinājumu 83.–93. punktu.


87      Spriedums, 2016. gada 13. septembris, Rendón Marín (C‑165/14, EU:C:2016:675, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).


88      Šajā sakarā jāatgādina, ka no direktīvas priekšlikuma izriet, ka šajā pantā ir skaidri definēti principi, kas jāievēro attiecībā uz piemērojamajām sankcijām par to valsts tiesību normu pārkāpumiem, kuras pieņemtas, piemērojot šo direktīvu (COM(2001) 257, galīgā redakcija, 26. lpp.). Lai gan šā direktīvas priekšlikuma 33. panta (Direktīvas 2004/38 36. pants) tekstā bija noteikts, ka “[šādi paredzētajām sankcijām] ir jābūt efektīvām, samērīgām un atturošām un tām ir jābūt salīdzināmām ar tām, ko dalībvalstis piemēro saviem pilsoņiem par maznozīmīgiem likuma pārkāpumiem”, grozītā priekšlikuma pamatojumā tomēr ir norādīts, ka Eiropas Parlamenta ierosināto un galīgajā dokumentā ietverto izmaiņu attiecībā uz šo pantu “mērķis ir kā vienīgos atsauces elementus saistībā ar sankcijām saglabāt tikai efektivitātes un samērīguma principus”. Skat. 90. grozījumu un to pamatojošos apsvērumus grozītajā priekšlikumā, COM(2003) 199, galīgā redakcija, 10. lpp. Skat. arī Eiropas Parlamenta ziņojumu Final A5‑0009/2003, 51. lpp.


89      Spriedums, 2018. gada 4. oktobris, Link Logistik N&N (C‑384/17, EU:C:2018:810, 40. punkts). Saskaņā ar minētā sprieduma 41. punktu “šo principu, kas ir garantēts ar [Hartas] 49. panta 3. punktu, kurā ir paredzēts, ka sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar pārkāpuma smagumu, dalībvalstīm ir prasīts ievērot, kad tās īsteno Savienības tiesības saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu”. Ņemot to vērā, es uzskatu, ka, ciktāl izskatāmajā lietā runa ir par tiesībām uz personu brīvu pārvietošanos, samērīguma pārbaudei ir jābūt stingrākai un tā ir jāveic no Direktīvas 2004/38 36. panta skatpunkta, jo Hartas 49. panta 3. punkts daudz plašākā kontekstā ir piemērojams visiem sankciju veidiem.


90      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 22. marts, EuroTeam un SpirálGép (C‑497/15 un C‑498/15, EU:C:2017:229, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).


91      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 17. februāris, Oulane (C‑215/03, EU:C:2005:95, 24. un 25. punkts). Skat. arī spriedumu, 1991. gada 5. marts, Giagounidis (C‑376/89, EU:C:1991:99, 15. un 18. punkts). Skat. arī Direktīvas 2004/38 5. panta 4. punktu.


92      Šajā ziņā jānorāda uz Direktīvas 2004/38 5. panta 4. punktu.


93      Iesniedzējtiesa norāda, ka 2014. gadā vidējais naudas soda vienas dienas likmes apmērs bija 16,70 EUR no mēneša neto ienākumiem 1257 EUR apmērā.


94      Skat. Kriminālkodeksa 17. nodaļas 2. pantu.


95      Spriedums, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c. (C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).


96      Iesniedzējtiesa paskaidro, ka, ņemot vērā A ienākumus nodarījuma izdarīšanas brīdī, naudas soda dienas likmes apmērs būtu bijis 6350 EUR un naudas soda kopējā summa būtu bijusi 95 250 EUR. Skat. šo secinājumu 39. zemsvītras piezīmi.


97      Skat. spriedumu, 2001. gada 12. jūlijs, Louloudakis (C‑262/99, EU:C:2001:407, 75. un 76. punkts).


98      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 17. februāris, Oulane (C‑215/03, EU:C:2005:95, 40. punkts). Skat. arī spriedumu, 2019. gada 12. septembris, Maksimovic u.c. (C‑64/18, C‑140/18, C‑146/18 un C‑148/18, EU:C:2019:723, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).