TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2019. gada 27. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Papildmaksājums piena un piena produktu sektorā – Regula (EEK) Nr. 3950/92 – 2. panta 1. punkta otrā daļa – Ražotāju iemaksas noteikšana papildmaksājuma veikšanai – Neizmantoto references daudzumu pārdale – Valsts pasākums, ar kuru tiek pārdalīti neizmantotie references daudzumi, pamatojoties uz objektīviem prioritātes kritērijiem
Lietā C‑348/18
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) iesniedza ar lēmumu, kurš pieņemts 2018. gada 22. februārī un kurš Tiesā reģistrēts 2018. gada 29. maijā, tiesvedībā
Azienda Agricola Barausse Antonio e Gabriele – Società semplice
pret
Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (AGEA),
piedaloties:
Comitato Spontaneo Produttori Latte (COSPLAT),
Società Agricola Galleana – Società semplice,
VS u.c.,
Tiesa (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši A. Vajda [A. Vajda] un A. Kumins [A. Kumin] (referents),
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Azienda Agricola Barausse Antonio e Gabriele – Società semplice vārdā – M. Aldegheri un E. Ermondi, avvocati,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,
– Eiropas Komisijas vārdā – X. A. Lewis un D. Bianchi, kā arī F. Moro, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Regulas (EEK) Nr. 3950/92 (1992. gada 28. decembris), ar ko nosaka papildmaksājumu piena un piena produktu nozarē (OV 1992, L 405, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1256/1999 (1999. gada 17. maijs) (OV 1999, L 160, 73. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3950/92”), 2. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Azienda Agricola Barausse Antonio e Gabriele – Società semplice un Agenzia per le Erogazioni in Agricoltura (AGEA) (Atbalsta piešķiršanas aģentūra lauksaimniecības nozarē, Itālija) par piena kvotu izlīdzināšanu valsts līmenī piena un piena produktu tirdzniecības laikposmā no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. martam.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 3950/92
3 Regulas Nr. 3950/92 pirmajā, trešajā, sestajā un septītajā apsvērumā ir noteikts:
“tā kā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 856/84 (1984. gada 31. marts), ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 804/68 par piena un piena produktu tirgus kopīgo organizāciju [(OV 1984, L 90, 10. lpp.)], no 1984. gada 2. aprīļa tika izveidota papildu nodevas shēma minētajā nozarē; tā kā šīs shēmas mērķis, kas tika ieviests uz deviņiem gadiem un beidzas 1993. gada 31. martā, ir mazināt nelīdzsvarotību starp piena un piena produktu piedāvājumu un pieprasījumu un no tā izrietošos strukturālos pārpalikumus; tā kā šī shēma ir nepieciešama arī turpmāk, lai panāktu labāku tirgus līdzsvaru; tā kā tādēļ ir jāparedz, ka tā turpinās septiņus jaunus divpadsmit mēnešu laikposmus pēc kārtas no 1993. gada 1. aprīļa;
[..]
tā kā metode, kas pieņemta 1984. gadā, ar kuru tika izveidoti papildmaksājumi par savāktu vai tieši pārdotu piena daudzumu, kas pārsniedz noteiktu garantijas slieksni, ir jāsaglabā; tā kā minēto slieksni katrai dalībvalstij nosaka ar garantētu kopējo daudzumu, kas nedrīkst būt mazāks par to daudzumu summu, kura piešķirta individuāli attiecībā uz piegādēm un tiešo pārdošanu; [..]
[..]
tā kā, ja dalībvalstij noteiktie kopējie garantētie daudzumi tiek pārsniegti, ražotājiem, kuri pārsnieguši minētos daudzumus, ir jāsamaksā maksājums; [..]
tā kā, lai shēmu varētu vadīt pietiekami elastīgi, būtu jāparedz, ka atsevišķus daudzumu pārsniegumus izlīdzina attiecībā pret visiem tā paša veida individuālajiem references daudzumiem dalībvalsts teritorijā; tā kā tad, ja veic piegādes, kas aptver gandrīz visus tirgū laistos daudzumus, vajadzība nodrošināt, lai nodeva ir efektīva visā Kopienā, principā ir pamatojums, lai turpinātu dalībvalstīm piedāvāt izvēlēties vienu no divām metodēm individuālo references daudzumu pārsniegumu izlīdzināšanai, ņemot vērā piena ražošanas un savākšanas struktūru daudzveidību; tā kā šajā sakarā būtu jāatļauj dalībvalstīm attiecīgā perioda beigās nepārdalīt neizmantotos references daudzumus ne valsts līmenī, ne uzpircēju starpā, un izmantot summu, kas iekasēta papildus nodevai pārstrukturēšanas valsts programmu finansēšanai, un/vai atmaksāt to noteiktu kategoriju ražotājiem vai ražotājiem, kas nonākuši ārkārtas apstākļos”.
4 Regulas Nr. 3950/92 1. pantā ir paredzēts:
“Astoņos jaunos secīgos divpadsmit mēnešu laikposmos no 2000. gada 1. aprīļa govs piena ražotāji maksā papildmaksājumu par piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā piegādāti uzpircējam vai pārdoti tiešam patēriņam, pārsniedzot daudzumu, kas vēl jānosaka.
Maksājuma apjoms ir 115 % no piena mērķa cenas.”
5 Šīs regulas 2. pantā ir noteikts:
“1. Maksājumu maksā par visiem attiecīgajā 12 mēnešu laikposmā pārdošanā laistiem piena vai piena ekvivalenta daudzumiem, kas pārsniedz attiecīgo 3. pantā minēto daudzumu. Maksājums tiek sadalīts starp ražotājiem, kas ir atbildīgi par pārsniegumu.
Ražotāja maksājamā maksājuma apjomu saskaņā ar dalībvalsts lēmumu nosaka pēc tam, kad neizmantotie references daudzumi ir vai nav pārdalīti, un to nosaka vai nu pircēja līmenī, ņemot vērā pārsniegumu, kas atlicis pēc neizmantoto references daudzumu pārdales proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem, vai valsts līmenī, ņemot vērā katra individuālā ražotāja references daudzuma pārsniegumu.
[..]
4. Ja ir jāmaksā maksājums un iekasētā summa ir lielāka par šo maksājumu, dalībvalstis var izmantot pārpalikumu, lai finansētu 8. panta pirmajā ievilkumā minētos pasākumus un/vai pārdalītu to ražotājiem, kuri atbilst dalībvalsts noteiktām prioritārām kategorijām, balstoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, vai kuri ir ārkārtas situācijā, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, kurš nav saistīts ar šo režīmu.”
6 Minētās regulas 10. pantā ir paredzēts, ka maksājumu uzskata par intervenci lauksaimniecības tirgu stabilizēšanai un to piemēro piena nozarē radušos izdevumu finansēšanai.
Regula (EEK) Nr. 536/93
7 Saskaņā ar sesto apsvērumu Komisijas Regulā (EEK) Nr. 536/93 (1993. gada 9. marts), ar ko nosaka piemērošanas noteikumus papildmaksājumiem piena un piena produktu nozarē (OV 1993, L 57, 12. lpp.):
“tā kā saskaņā ar Regulas [Nr. 3950/92] 2. panta 4. punktu Komisija ir atbildīga par kritēriju atlasi, lai noteiktu prioritārās ražotāju kategorijas, kas var gūt labumu no maksājuma atmaksāšanas, ja dalībvalsts ir nolēmusi savā teritorijā pilnībā nepārdalīt neizlietotos daudzumus; tā kā, saskaņojot ar Komisiju, dalībvalstij var atļaut lietot citus kritērijus tikai tad, ja Komisijas noteiktos kritērijus minētajā dalībvalstī nevar pilnībā piemērot”.
8 Regulas Nr. 536/93 3. pantā ir noteikts:
“1. Beidzoties katram Regulas [Nr. 3950/92] 1. pantā minētajam laikposmam, pircēji sastāda deklarāciju par katru ražotāju, norādot vismaz daudzumu un tauku saturu pienam un/vai piena ekvivalentam, ko ražotāji piegādājuši noteiktā laikposmā.
[..]
3. Dalībvalsts pēc tam, kad tā – atbilstīgi pati savam lēmumam – ir vai nav pārdalījusi visus neizmantotos salīdzināmos daudzumus vai to daļu vai nu tieši ieinteresētajiem ražotājiem, vai uzpircējiem, lai tie tos pārdala starp ražotājiem, var noteikt, ka kompetentā iestāde paziņo uzpircējam maksājuma, kas no tā pienākas, summu.
[..]”
9 Saskaņā ar Regulas Nr. 536/93 5. panta 1. punktu:
“1. Vajadzības gadījumā dalībvalstis nosaka ražotāju prioritārās kategorijas, kā minēts Regulas [Nr. 3950/92] 2. panta 4. punktā, pamatojoties uz vienu vai vairākiem objektīviem kritērijiem, prioritātes secībā:
a) dalībvalsts kompetentās iestādes oficiāls apliecinājums par to, ka viss maksājums vai daļa no tā ir nepareizi iekasēts;
b) saimniecības ģeogrāfiskā atrašanās vieta, vispirms – kalnu apgabali, kā definēts Padomes Direktīvas 75/268/EEK [(1975. gada 28. aprīlis) par kalnu un noteiktu nelabvēlīgu zonu lauksaimniecību (OV 1975, L 128, 1. lpp.)] 3. panta 3. punktā;
c) maksimālais ganāmpulka blīvums saimniecībā nolūkā ekstensīvi paplašināt lopkopības produkcijas ražošanu;
d) apjoms, par kuru individuālais references daudzums ir pārsniegts;
e) ražotāja references daudzuma apjoms.
Ja finanšu resursi, kas pieejami attiecīgajam laika posmam, nav izlietoti saskaņā ar minētajiem kritērijiem, pēc apspriešanās ar Komisiju dalībvalsts pieņem citus objektīvus kritērijus.”
Regula (EK) Nr. 1788/2003
10 Regula Nr. 3950/92 no 2004. gada 1. aprīļa tika atcelta un aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1788/2003 (2003. gada 29. septembris), ar ko ievieš maksājumus piena un piena produktu nozarē (OV 2003, L 270, 123. lpp.), kura savukārt no 2008. gada 1. aprīļa tika atcelta un aizstāta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 (2007. gada 22. oktobris), ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (turpmāk tekstā – “Vienotā TKO regula”) (OV 2007, L 299, 1. lpp.).
11 Saskaņā ar Regulas Nr. 1788/2003 2. un 14. apsvērumu:
“(2) Lai lietderīgi izmantotu gūto pieredzi, kā arī lai vienkāršotu un precizētu sistēmu, Regula [Nr. 3950/92] jāatceļ un noteikumi, kas reglamentē sistēmu, kuras darbības termiņš ir pagarināts, jāpārveido un jāprecizē.
[..]
(14) Lai nodrošinātu sistēmas pietiekami elastīgas pārvaldības saglabāšanu, perioda beigās dalībvalstīm jāļauj pārdalīt neizmantotos references daudzumus vai nu valsts līmenī, vai starp pircējiem.”
12 Saskaņā ar šīs regulas 10. panta 3. punktu:
“Katra ražotāja iemaksu maksājuma samaksai nosaka ar dalībvalsts lēmumu pēc tam, kad piegādēm piešķirtā valsts references daudzuma neizmantotā daļa ir pārdalīta vai nav pārdalīta, proporcionāli katra ražotāja individuālajiem references daudzumiem vai saskaņā ar dalībvalstu noteiktiem objektīviem kritērijiem:
a) vai nu valsts līmenī, pamatojoties uz daudzumu, par kādu pārsniegts katra ražotāja references daudzums;
b) vai vispirms pircēja līmenī un pēc tam attiecīgā gadījumā valsts līmenī.”
Itālijas tiesības
13 Saskaņā ar 1999. gada 1. marta decreto‑legge n. 43, recante disposizioni urgenti per il settore lattierocaseario (Dekrētlikums Nr. 43 par steidzamības pasākumiem piena nozarē) (1999. gada 2. marta GURI Nr. 50), kas ar grozījumiem pārveidots par likumu ar 1999. gada 27. aprīļa legge ordinaria n. 118 (Parastais likums Nr. 118) (1999. gada 30. aprīļa GURI Nr. 100), (turpmāk tekstā – “Dekrētlikums Nr. 43/1999”) 1. panta 8. punktu:
“Valsts kompensācija tiek veikta par 1995.–1996. gada, 1996.–1997. gada, 1997.–1998. gada un 1998.–1999. gada laikposmiem saskaņā ar šādiem kritērijiem un šādā secībā:
a) ražotājiem kvotu īpašniekiem kalnu apgabalos saskaņā ar Direktīvu [75/268];
b) ražotājiem A kvotas īpašniekiem un B kvotas īpašniekiem, attiecībā pret kuriem ir noteikts B kvotas samazinājums, samazinātā daudzuma apmērā;
c) ražotājiem kvotu īpašniekiem, kuri atrodas lauksaimniecībai nelabvēlīgos apgabalos, kas minēti Direktīvā [75/268], un apgabalos, kas minēti 1. mērķī Padomes Regulas (EEK) Nr. 2081/93 (1993. gada 20. jūlijs), ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2052/88 par struktūrfondu uzdevumiem un efektivitāti un to darbības savstarpēju saskaņošanu, kā arī par to darbības saskaņošanu ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem (OV 1993, L 193, 5. lpp.) izpratnē;
d) ražotājiem tikai A kvotas īpašniekiem, kuri ir pārsnieguši savu kvotu, 5 % apmērā no pašas kvotas;
e) visiem pārējiem ražotājiem kvotu īpašniekiem;
e‑bis) visiem pārējiem ražotājiem.”
14 Ar 2000. gada 4. februāra decreto‑legge n. 8, recante disposizioni urgenti per la ripartizione dell’aumento comunitario del quantitativo globale di latte e per la regolazione provvisoria del settore lattiero‑caseario (Dekrētlikums Nr. 8 par steidzamiem pasākumiem piena kopējā daudzuma pārpalikuma Kopienas līmenī pārdalei un par pagaidu noregulējumu piena nozarē) (2000. gada 7. februāra GURI Nr. 30), kas ar grozījumiem pārveidots par likumu ar 2000. gada 7. aprīļa legge n. 79 (Likums Nr. 79) (2000. gada 7. aprīļa GURI Nr. 82) (turpmāk tekstā –“Dekrētlikums Nr. 8/2000”), 1. panta 5. punktu ir paplašināta kritēriju, kuri paredzēti Dekrētlikuma Nr. 43/1999 1. panta 8. punktā, piemērošana attiecībā uz sekojošajiem piena un piena produktu tirdzniecības laikposmiem, proti, laikposmu no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. martam.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
15 Prasītāja pamatlietā vada lauksaimniecības uzņēmumu, kas ražo pienu. Laikposmā no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. martam tā pārsniedza savu individuālo references daudzumu.
16 Ar 2001. gada 26. jūlija lēmumu “Piena kvotu shēma – Izlīdzināšana valsts līmenī, laikposms 2000/2001”, AGEA paziņoja ražotājiem to ražošanas pārpalikumus un izlīdzināšanas operāciju rezultātus. Saskaņā ar minēto lēmumu neizmantotie individuālie references daudzumi tika pārdalīti, pamatojoties uz prioritātes kritēriju katrai kategorijai, kas noteikts attiecīgajos tiesību aktos. Prasītāja pamatlietā nebija šo pārdalījumu saņēmēju vidū.
17 Prasītāja pamatlietā ir apstrīdējusi Tribunale amministrativo regionale del Lazio – sede di Roma (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa Romā, Itālija) šī lēmuma, kā arī AGEA lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Dekrētlikuma Nr. 8/2000 1. panta 5. punktu, par piena kvotu izlīdzināšanu valsts līmenī piena un piena produktu tirdzniecības laikposmā no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. martam tiesiskumu.
18 Tā kā prasītājas pamatlietā prasība tika noraidīta, tā iesniedza apelācijas sūdzību Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija).
19 Prasītāja pamatlietā uzskata, ka tiesību normas, ar kurām ir paredzēta pārdales kārtība, kas tai ir tikusi piemērota, it īpaši Dekrētlikuma Nr. 43/1999 1. panta 8. punkts un Dekrētlikuma Nr. 8/2000 1. panta 5. punkts, neatbilst Regulām Nr. 3950/92 un Nr. 536/93. Itālijas likumdevējs, paredzot, ka papildmaksājums tiek aprēķināts pēc neizmantoto references daudzumu pārdalījuma atbilstoši prioritārajām kategorijām, esot pārkāpis Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punktu, kurā esot noteikts, ka gadījumā, ja dalībvalstis izvēlas pārdalīt neizmantotos references daudzumus, nenotiek nekāda atkāpšanās no vienlīdzīgas un samērīguma kritērija.
20 Consiglio di Stato (Valsts padome) vispirms norāda, ka no Dekrētlikuma Nr. 43/1999 1. panta 8. punkta formulējuma un Itālijas valsts prakses konstatējuma, ka starp divām izlīdzināšanas formām, kas in abstracto ir atļautas Regulas Nr. 3950/92 2. pantā, minētā valsts ir izvēlējusies to, kura ietver neizmantoto references daudzumu pārdali, kas paredzēta Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā. Šajā tiesību normā paredzētās iespējas īstenošanas ietvaros kompensācijas operācijas starp kvotām, kuru references daudzums tika pārsniegts, un kvotām, kuras netika pilnīgi izmantotas, kā arī neizmantoto references daudzumu turpmākās pārdales starp ražotājiem, kuru piegādes daudzums pārsniedz piešķirto references daudzumu, ir veiktas pēc kategorijām saskaņā ar norādīto secību, nevis “proporcionāli references daudzumiem, kas pieejami katram no šiem ražotājiem”.
21 Turpinājumā šī tiesa apgalvo, ka tad, ja prasītājas pamatlietā tēze būtu pamatota, no tās izrietētu to procedūru prettiesiskums, ar ko, neskarot sākotnējo ražošanas pārpalikuma konstatāciju, tika identificētas personas, kuras ir neizmantoto individuālos references daudzumu saņēmējas un kuru vidū prasītāja pamatlietā nebija iekļauta.
22 Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar dominējošo valsts judikatūru Regulā Nr. 3950/92 netiek noteikts pienākums ievērot samērīgumu, pārdalot neizmantotās kvotas, turklāt prioritātes kritēriji ir saderīgi ar Regulas Nr. 1788/2003 tiesību normām. Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai šāds apsvērums ir saderīgs ar to, kas ratione temporis paredzēts Regulās Nr. 3950/92 un Nr. 536/93. Tā it īpaši jautā, vai šīs regulas ir jāinterpretē tādējādi, ka neizmantoto individuālo kvotu pārdalei ir katrā ziņā jānotiek uz vienlīdzības un samērīguma principu pamata, vai tomēr dalībvalstīm ir atļauts ražotāju saņēmēju kategorijas identificēt prioritārā kārtībā.
23 Šādos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:
“Vai [Regulas Nr. 3950/92] 2. panta 1. punkts – arī ņemot vērā to, ko [Tiesa] jau pamatojusi 2011. gada 5. maija spriedumā Kurt und Thomas Etling u.c. [(C‑230/09 un C‑231/09, EU:C:2011:271)] attiecībā uz [Regulas Nr. 1788/2003] 10. panta 3. punktu, – ir jāinterpretē tādējādi, ka piegādēm piešķirtā valsts references daudzuma neizmantotās daļas pārdale var tikt veikta saskaņā ar objektīviem dalībvalstu noteiktiem prioritārajiem kritērijiem, vai tas tomēr ir jāinterpretē tādējādi, ka šādu izlīdzināšanas stadiju var reglamentēt vienīgi samērīguma kritērijs?”
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
24 Itālijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu pieņemamību. Tā skaidro, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir hipotētisks un šajā sakarā uzsver, ka pirmās instances tiesa noraidīja prasību, ko prasītāja cēlusi pamatlietā, pamatojoties uz to, ka tā, ņemot vērā tās iebildumu vispārējo raksturu, esot vienīgi apstrīdējusi visu sistēmu, bet nav sniegusi nekādus pierādījumus par atšķirīgiem piena ražošanas daudzumiem tirdzniecības laikposmā no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. martam vai par tiesībām uz citu kvotu piešķiršanu. Ja tas tiktu apstiprināts apelācijas tiesvedībā, tad nebūtu jāpiemēro Regula Nr. 3950/92, ne līdz ar to jālūdz Tiesas interpretācija.
25 Itālijas valdība piebilst, ka iesniedzējtiesa nav iesniegusi nekādu faktu, kas ļautu uzskatīt, ka prasītājas pamatlietā iesniegtais prasības pieteikums, ar kuru tiek lūgts saņemt citu individuālo references daudzumu, būtu noteiktos aspektos ticams vai vismaz nebūtu acīmredzami pilnībā neticams. Šī tiesa būtībā esot apskatījusi šo lietu kā tādu, kurā ir vienīgi runa par tiesību jautājumu, lai gan, kā tas izrietot no pirmās instances tiesas nolēmuma rezolutīvās daļas, tā galvenokārt attiecas uz fakta jautājumu. Šai tiesai būtu bijis jāiesniedz Tiesai minimāls daudzums faktisko apstākļu, lai pierādītu lūgtās interpretācijas vismaz potenciālo lietderīgumu.
26 Šajā ziņā jānorāda, ka tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, izvērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, gan to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jālemj. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. spriedumu, 2018. gada 4. decembris, Minister for Justice and Equality un Commissioner of An Garda Síochána, C‑378/17, EU:C:2018:979, 26. un 27. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
27 Šajā gadījumā, pirmkārt, iesniedzējtiesas nolēmumā ir iekļauti faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai Tiesa varētu sniegt noderīgu atbildi iesniedzējtiesai.
28 Otrkārt, neviens no lietas materiālos iekļautajiem elementiem neļauj secināt, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nebūtu nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu vai ka tā būtu hipotētiska.
29 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa izskata strīdu, kurā prasītāja pamatlietā apgalvo, ka ar Savienības tiesībām nav saderīgi valsts tiesību akti, kuros ir paredzēta neizmantoto individuālo daudzumu pārdale, un apstrīd tai uzlikto papildmaksājumu. Turklāt iesniedzējtiesa sava nolēmuma 9. punktā tieši norāda, ka tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nozīmīgs lietas izspriešanai, jo, ja prasītājas pamatlietā tēze būtu pamatota, no tās izrietētu to procedūru prettiesiskums, ar kurām, neskarot sākotnējo ražošanas pārpalikuma konstatāciju, tika noteiktas personas, kas ir neizmantoto individuālo references daudzumu saņēmējas, un saskaņā ar kurām tā tika izslēgta no to vidus.
30 No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
Par prejudiciālo jautājumu
31 Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts ir nolēmusi pārdalīt neizmantotos references daudzumus, šī pārdale ir jāveic starp ražotājiem, kas ir pārsnieguši savus references daudzumus, proporcionāli references daudzumiem, kuri ir katram no šiem ražotājiem, vai arī šī pārdale var tikt veikta atbilstoši dalībvalsts noteiktiem objektīviem prioritātes kritērijiem.
32 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2018. gada 26. septembris, Baumgartner, C‑513/17, EU:C:2018:772, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
33 Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka ražotāja maksājamā maksājuma apjomu saskaņā ar dalībvalsts lēmumu nosaka pēc tam, kad neizmantotie references daudzumi ir vai nav pārdalīti, un to nosaka vai nu pircēja līmenī, ņemot vērā pārsniegumu, kas atlicis pēc neizmantoto references daudzumu pārdales proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem, vai valsts līmenī, ņemot vērā katra individuālā ražotāja references daudzuma pārsniegumu.
34 Līdz ar to, kā tas ir arī apstiprināts šīs regulas septītajā apsvērumā, ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir atstāta iespēja izvēlēties pārdalīt kopējā references daudzuma neizmantoto daļu ražotājiem, kas veikuši piegādes, pārsniedzot references daudzumus, pirms tiek noteikta katra šī ražotāja maksājamā iemaksa. Lēmums veikt pārdali ir fakultatīvs priekšnoteikums ražotāju iemaksu noteikšanai un ietekmē šīs pēdējās minētās operācijas rezultātu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Kurt und Thomas Etling u.c., C‑230/09 un C‑231/09, EU:C:2011:271, 53. punkts).
35 Turklāt no Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrās daļas, kā arī no Regulas Nr. 536/93 3. panta 3. punkta izriet, ka dalībvalstij ir iespēja pārdalīt neizmantotos references daudzumus laikposma beigās vai nu valsts līmenī tieši attiecīgajiem ražotājiem, vai nu uzpircēju līmenī, lai tie tiktu pārdalīti starp attiecīgajiem ražotājiem.
36 Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Itālijas valdība, lai gan Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir piešķirta iespēja pārdalīt neizmantotos references daudzumus laikposma beigās, tajā nav atļauts šīm dalībvalstīm izlemt, saskaņā ar kādiem kritērijiem šāda pārdale ir jāveic.
37 No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tad, ja dalībvalsts nolemj pārdalīt neizmantotos references daudzumus, šie daudzumi tiek pārdalīti “proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem”.
38 Itālijas valdības arguments, ka šī tiesību norma neattiecas uz pašiem pārdales kritērijiem un tajā ir norādīts uz proporcionālo kritēriju tikai saistībā ar aprēķiniem, kas uzpircējam jāveic gadījumā, ja tam ir jāpiemēro maksājums ražotājiem, ir nepārprotami pretrunā Tiesas judikatūrai.
39 Tiesa jau ir nospriedusi, ka no visām Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrās daļas valodu versijām skaidri izriet, ka tieši neizmantoto references daudzumu sadale, proti, šo daudzumu pārdale ir jāveic “proporcionāli katram ražotājam piešķirtajiem references daudzumiem” un ka ražotāju iemaksa maksājuma veikšanai savukārt tika noteikta, ņemot vērā references daudzuma, kāds ir piešķirts katram no šiem ražotājiem, pārsniegumu (spriedums, 2011. gada 5. maijs, Kurt und Thomas Etling u.c., C‑230/09 un C‑231/09, EU:C:2011:271, 64. punkts).
40 Tādējādi ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otro daļu tiek noteikts kritērijs, saskaņā ar kuru ir jāveic neizmantoto references daudzumu pārdale. Tādējādi, tā kā šī tiesību norma neattiecas ne uz kādu citu kritēriju, ne arī norāda uz dalībvalstu kompetenci noteikt pašām savus kritērijus, šis proporcionālās pārdales kritērijs ir jāuzskata par vienīgo kritēriju, saskaņā ar kuru ir jāveic neizmantoto references daudzumu pārdale.
41 Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrās daļas konteksts. Iespēja šīs tiesību normas piemērošanas ietvaros pārdalīt neizmantotos references daudzumus atbilstoši citiem kritērijiem nevar tikt izsecināta no šīs regulas 2. panta 4. punkta.
42 No Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punkta, kā arī no Regulas Nr. 536/93 sestā apsvēruma izriet, ka tad, ja dalībvalsts ir atzinusi, ka tās teritorijā nav iespējams pilnībā pārdalīt neizmantotos references daudzumus, dalībvalsts var, ja maksājums ir veicams un iekasētā summa ir augstāka, pārmaksāto novirzīt Regulas Nr. 3950/92 8. panta pirmajā ievilkumā minēto pasākumu finansēšanai un/vai atmaksāt to ražotājiem, kuri atbilst dalībvalsts noteiktajām prioritārajām kategorijām, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas ir jānosaka, vai kuri saskaras ar ārkārtas situāciju, kas radusies valsts tiesību normas dēļ, kurai nav nekādas saistības ar šo shēmu. Dalībvalstis nosaka prioritārās kategorijas atkarībā no vairākiem objektīviem kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr. 536/93 5. pantā, prioritātes secībā.
43 Iespējai pilnībā vai daļēji pārdalīt neizmantotos references daudzumus, kas paredzēti Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā, un iespējai, ka dalībvalsts, ja tā neveic neizmantoto daudzumu pilnīgu pārdali, var pieņemt lēmumu par to, vai atmaksāt pārmaksāto maksājumu ražotājiem saskaņā ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 4. punktu, pamatā ir atšķirīga loģika.
44 No vienas puses, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkts ir vērsts uz to, lai proporcionāli samazinātu ražotāju references daudzumu pārsniegšanu, lai arī samazinātu ražotāju iemaksas veicamajam maksājumam. Taču, no otras puses, šīs regulas 2. panta 4. punkta mērķis ir noteikt pārmaksātā maksājuma summas izlietojumu, paredzot, ka tā atmaksāšana, ja par to ir izlēmusi dalībvalsts, notiek par labu ražotājiem, kuri ietilpst prioritārajās kategorijās, kas ir noteiktas saskaņā ar Komisijas paredzētajiem objektīvajiem kritērijiem.
45 Ņemot vērā atšķirīgo loģiku, kas ir attiecīgi Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā un 2. panta 4. punktā paredzēto mehānismu pamatā, nevar pieņemt, ka pirmās tiesību normas piemērošanai ir atbilstoši otrajā tiesību normā paredzētie kritēriji, un šī atbilstība var vienīgi izrietēt no šajā ziņā tieši paustas norādes šajā regulā. Taču ne Regulā Nr. 3950/92, ne Regulā Nr. 536/93 nav paredzēta šo kritēriju piemērošana Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrās daļas īstenošanas kontekstā.
46 Runājot par Itālijas valdības argumentiem saistībā ar Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktu, ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā ir paredzēts, ka piegādēm piešķirtā valsts references daudzuma neizmantotās daļas pārdale ir jāveic proporcionāli individuālajam references daudzumam, kāds ir pieejams katram ražotājam, kura piegādes daudzums pārsniedz piešķirto references daudzumu, vai saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas jānosaka dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Kurt und Thomas Etling u.c., C‑230/09 un C‑231/09, EU:C:2011:271, 79. punkts).
47 Tomēr ir skaidrs, ka Regula Nr. 1788/2003, kas stājās spēkā 2003. gada 28. oktobrī un ko piemēro no 2004. gada 1. aprīļa, nav piemērojama ratione temporis pamatlietā, kas attiecas uz piena un piena produktu tirdzniecības periodu no 2000. gada 1. aprīļa līdz 2001. gada 31. martam.
48 Protams, ciktāl Regulas Nr. 1788/2003 mērķis saskaņā ar tās 2. apsvērumu ir reorganizēt un precizēt Regulas Nr. 3950/92 noteikumus, tā var tikt ņemta vērā šīs pēdējās minētās regulas interpretācijā. Turklāt šajā saistībā Tiesa konstatēja, ka Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktam ir tāda pati loģika, kāda ir Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajai daļai, un ka nešķiet, ka iespēja dalībvalstīm pārdalīt neizmantotos references daudzumus Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā minētā perioda beigās bija jauninājums attiecībā uz iepriekš pastāvējušu shēmu vai ka likumdevējs šajā jautājumā būtu veicis būtiskas izmaiņas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 5. maijs, Kurt und Thomas Etling u.c., C‑230/09 un C‑231/09, EU:C:2011:271, 61.–63. punkts).
49 Tomēr, lai gan ir taisnība, ka 2011. gada 5. maija sprieduma Kurt un Thomas Etling u.c. (C‑230/09 un C‑231/09, EU:C:2011:271) 63. un 64. punktā Tiesa ir norādījusi uz Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otro daļu, lai noteiktu tvērumu formulējumam “proporcionāli katra ražotāja (individuālajiem) references daudzumiem vai saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas dalībvalstīm jānosaka”, kā noteikts Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktā, tā nav paudusi nostāju jautājumā par to, vai Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā, kā tas ir noticis gadījumā ar Regulas Nr. 1788/2003 10. panta 3. punktu, ir atļauts, ka dalībvalstis pārdala neizmantotos references daudzumus saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas jānosaka šīm valstīm.
50 Jāpiebilst arī, ka Tiesa jau būtībā ir nospriedusi, ka gadījumā, ja vienu tekstu aizstāj ar citu, ir jāpieņem, ka jebkura atšķirība formulējumā, ja vien nav pierādīts pretējais, ietver atšķirību tvērumā, ja jaunais formulējums noved pie atšķirīgas interpretācijas (spriedums, 1961. gada 1. jūnijs, 15/60, Simon/Tiesa, EU:C:1961:11).
51 Tāpēc no apstākļa, ka Regulā Nr. 1788/2003 tika ieviests tas, ka neizmantotie references daudzumi būtu jāpārdala saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas dalībvalstīm jānosaka, nevar izsecināt, ka šāda iespēja pastāvēja Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrās daļas kontekstā.
52 Saistībā ar maksājuma mērķi ir jāatgādina, ka papildmaksājumu sistēma ir paredzēta, lai atjaunotu piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru piena produktu tirgū, kuru raksturo strukturālais pārpalikums, ierobežojot piena ražošanu. Tādējādi šis pasākums atbilst piena ražošanas racionālas attīstības mērķiem, kā arī, veicinot attiecīgo lauku iedzīvotāju ienākumu stabilizēšanu, atbilst šo iedzīvotāju pietiekami augsta dzīves līmeņa nodrošināšanas mērķim (spriedumi, 1988. gada 17. maijs, Erpelding, 84/87, EU:C:1988:245, 26. punkts, kā arī 2004. gada 25. marts, Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c., C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179, 57. punkts). Saskaņā ar Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punktu papildmaksājums, kas noteikts šīs regulas 1. pantā, tiek sadalīts starp ražotājiem, kuri ir pārsnieguši references daudzumu (spriedums, 2018. gada 24. janvāris, Komisija/Itālija, C‑433/15, EU:C:2018:31, 40. punkts).
53 Turklāt no Regulas Nr. 3950/92 10. panta skaidri izriet, ka papildmaksājumu uzskata par intervenci lauksaimniecības tirgu stabilizēšanai un to piemēro piena nozarē radušos izdevumu finansēšanai. No tā izriet, ka līdz ar tā acīmredzamo mērķi – nodrošināt, lai piena ražotāji ievērotu tiem paredzētos references daudzumus, – papildmaksājumam ir arī ekonomisks mērķis, ciktāl ir iecerēts, ka tas Kopienai radīs līdzekļus, kas ir vajadzīgi, lai atbrīvotos no piena, kuru ražotāji ir saražojuši, pārsniedzot tiem piešķirtās kvotas (spriedums, 2004. gada 25. marts, Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c., C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179, 59. punkts).
54 Ciktāl dalībvalsts piešķirto tiesību izmantošana, lai pārdalītu neizmantotos references daudzumus, samazina ražotāju references daudzumu pārsniegšanu un līdz ar to samazina maksājumus, kas saistīti ar maksājamo nodevu, dalībvalsts nevar brīvi lemt par to, kādā veidā šī pārdale tiek veikta, ja Savienības likumdevējs ir ierobežojis šo iespēju, paredzot attiecīgus nosacījumus šajā sakarā.
55 Tāpēc papildu nodevas mērķis atbalsta interpretāciju, saskaņā ar kuru proporcionālās piešķiršanas kritērijs, kas vienīgais noteikts Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā, ir uzskatāms par vienīgo kritēriju, saskaņā ar kuru ir jāveic neizmantoto references daudzumu pārdale. Savukārt un katrā ziņā no teleoloģiskās interpretācijas nevar secināt, ka papildus tam, pat neesot tiešai atļaujai šajā ziņā, dalībvalsts būtu tiesīga veikt pārdali saskaņā ar citiem kritērijiem.
56 Ņemot vērā iepriekš minēto, Itālijas valdības argumenti par to, ka citu kritēriju izmantošana neesot nepārprotami aizliegta ar Regulu Nr. 3950/92 vai Regulu Nr. 536/93, tā ļaujot sasniegt piena nozarē izvirzītos mērķus un nepārkāpjot nevienu Savienības tiesību aktu vispārējo principu, piemēram, samērīguma, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principus, nevar tikt akceptēti.
57 Ciktāl Savienības tiesības, ieskaitot to vispārējos principus, neietver kopējas tiesību normas šajā sakarā, valsts iestādes, īstenojot šo tiesisko regulējumu, darbojas atbilstoši valsts formālajām un materiālajām tiesību normām, un, pieņemot Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanas pasākumus, dalībvalstīm ir jāīsteno rīcības brīvība, ievērojot tostarp Savienības tiesību vispārējos principus, tostarp samērīguma, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 25. marts, Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c., C‑480/00, C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00, EU:C:2004:179, 42. un 43. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
58 Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 40. punktā, Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts kritērijs, saskaņā ar kuru jāizmanto neizmantotie references daudzumi, un tādējādi ierobežota dalībvalstu rīcības brīvība.
59 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 3950/92 2. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts ir nolēmusi pārdalīt neizmantotos references daudzumus, šī pārdale ir jāveic starp ražotājiem, kas ir pārsnieguši savus references daudzumus, proporcionāli references daudzumiem, kuri ir katram no šiem ražotājiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:
Padomes Regulas (EEK) Nr. 3950/92 (1992. gada 28. decembris), ar ko nosaka papildmaksājumu piena un piena produktu nozarē un kas grozīta ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1256/1999 (1999. gada 17. maijs), 2. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja dalībvalsts ir nolēmusi pārdalīt neizmantotos references daudzumus, šī pārdale ir jāveic starp ražotājiem, kas ir pārsnieguši savus references daudzumus, proporcionāli references daudzumiem, kuri ir katram no šiem ražotājiem.
[Paraksti]