VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2015. gada 30. aprīlī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – Līdzekļu iesaldēšana – Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu – Kļūda vērtējumā – Tiesības uz īpašumu –Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību – Samērīgums
Lieta T‑593/11
Fares Al-Chihabi, ar dzīvesvietu Alepo (Sīrija), ko sākotnēji pārstāvēja L. Ruessmann un W. Berg, advokāti, vēlāk – L. Ruessmann, un J. Beck, solicitor,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un R. Liudvinaviciute-Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko sākotnēji pārstāvēja S. Boelaert un T. Scharf, vēlāk – T. Scharf un M. Konstantinidis, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 2011. gada 2. septembra Lēmumu 2011/522/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 228, 16. lpp.), Padomes 2011. gada 2. septembra Regulu (ES) Nr. 878/2011, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 228, 1. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP (OV L 319, 56. lpp.), Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.), Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.), Padomes 2012. gada 29. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1117/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā Nr. 36/2012 (OV L 330, 9. lpp.), Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar ko īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV L 111, 1. lpp.), un Padomes 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.), kā arī jebkādus vēlākus tiesību aktus, ciktāl ar tiem tiek saglabāti spēkā vai aizstāti šie akti, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [I. Wiszniewska-Białecka] un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio] (referents),
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 12. jūnija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Fares Al-Chihabi ir uzņēmējs un Sīrijas pilsonis.
2 Stingri nosodot miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā, un aicinot Sīrijas drošības spēkus atturēties no spēka pielietošanas, Eiropas Savienības Padome 2011. gada 9. maijā pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.). Ņemot vērā situācijas nopietnību, Padome noteica ieroču embargo, iekšējām represijām izmantojama aprīkojuma aizliegumu, ierobežojumus ieceļošanai Savienībā, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu tām personām un vienībām, kuras ir atbildīgas par varmācīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.
3 To personu vārdi, kas atbildīgas par vardarbīgajām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, kā arī ar tām saistīto fizisko vai juridisko personu vārdi vai nosaukumi ir minēti Lēmuma 2011/273 pielikumā. Prasītāja vārda tur nav. Saskaņā ar šī lēmuma 5. pantu pēc priekšlikuma, kas saņemts no dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padome var grozīt šo pielikumu.
4 Tā kā daži pret Sīrijas Arābu Republiku noteiktie ierobežojošie pasākumi ietilpst līguma par ES darbību piemērošanas jomā, Padome pieņēma 2011. gada 9. maija Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.). Šī regula būtībā ir identiska Lēmumam 2011/273, taču tajā ir paredzētas iespējas atbrīvot iesaldētos līdzekļus. Šīs regulas II pielikumā iekļautais saraksts ir identisks Lēmuma 2011/273 pielikumā iekļautajam sarakstam, un prasītāja vārds tātad tajā nav iekļauts. Saskaņā ar Regulas Nr. 442/2011 14. panta 1. un 4. punktu, ja Padome nolemj fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai piemērot tajā noteiktos ierobežojošos pasākumus, tā attiecīgi groza II pielikumu un turklāt tajā iekļauto sarakstu regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos pārskata.
5 Ar 2011. gada 2. septembra Lēmumu 2011/522/KĀDP (OV L 228, 16. lpp.) Padome grozīja Lēmumu 2011/273, paredzot, ka tā, ieskaitot tā pielikumu, piemērošanas joma attiecas uz “pielikumā uzskaitītajām personām, [..] kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistītām personām [..]”. Prasītāja vārds, kā arī norāde “2.09.2011.” ir ietverti šī lēmuma pielikumā ietvertās tabulas pirmajā rindā līdz ar šādu pamatojumu:
“Alepo Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs. Atbalsta Sīrijas režīmu ar ekonomiskiem līdzekļiem.”
6 Ar 2011. gada 2. septembra Regulu (ES) Nr. 878/2011, ar ko groza Regulu Nr. 442/2011 (OV L 228, 1. lpp.), Padome grozīja Regulas Nr. 442/2011 II pielikuma piemērošanas jomu, attiecinot to uz “person[ām] un vienīb[ām], kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, vai [..] ar tām saistīt[ām] person[ām] un vienīb[ām]”. Prasītāja vārds ir iekļauts šajā pielikumā ietvertās tabulas pirmajā rindā ar tādu pašu pamatojumu un informāciju kā Lēmuma 2011/522 pielikumā minētie.
7 2011. gada 3. septembrī Padome publicēja paziņojumu personām un vienībām, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kuri paredzēti Lēmumā 2011/522 un Regulā Nr. 878/2011 (OV C 261, 4. lpp.).
8 Ar 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273 (OV L 319, 56. lpp.) Padome, ņemot vērā situācijas nopietnību Sīrijā, uzskatīja, ka ir jāpiemēro papildu ierobežojoši pasākumi, tādi kā ierobežojumi attiecībā uz uzņēmumu finansēšanu vai līdzdalību noteiktos infrastruktūras projektos. Skaidrības labad ar Lēmumu 2011/273 noteiktie pasākumi un papildu pasākumi tika iekļauti vienā tiesību aktā. Prasītāja vārds ir iekļauts šī pēdējā lēmuma I pielikuma tabulā ar 51. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2011/522 pielikumā minētie.
9 2011. gada 2. decembrī Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2011/782 un Regulā Nr. 442/2011, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 1244/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV C 351, 14. lpp.).
10 Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulā (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.) paredzēti jauni ierobežojoši pasākumi un grozīts to personu un vienību, uz kurām tie attiecas, saraksts. Prasītāja vārds ir iekļauts šīs regulas II pielikumā ietvertajā tabulā ar 51. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2011/522 pielikumā minētie.
11 2011. gada 24. janvārī Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2011/782, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2012/37/KĀDP, un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 55/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV C 19, 5. lpp.).
12 Ar Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.) attiecīgie ierobežojošie pasākumi tika iekļauti vienotā tiesību aktā. Prasītāja vārds ir iekļauts šī lēmuma I pielikumā iekļautajā tabulā ar 49. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2011/522 pielikumā minētie. Padome ir norādījusi arī jaunu pamatojumu, proti, ietvērusi norādi “Cham Holding priekšsēdētāja vietnieks”.
13 Ar Padomes 2012. gada 29. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1117/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā Nr. 36/2012 (OV L 330, 9. lpp.), tiek grozīts Regulas Nr. 36/2012 II pielikums. Prasītāja vārds ir iekļauts šajā pielikumā iekļautajā tabulā ar 49. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2012/739 pielikumā minētie.
14 2012. gada 30. novembrī Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739 un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012 (OV C 370, 6. lpp.).
15 Ar Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2012/739 (OV L 111, 77. lpp.), tiek atjaunots to personu un vienību saraksts, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi un kuras ir minētas Lēmuma 2012/739 I pielikumā. Prasītāja vārds ir iekļauts šajā pielikumā iekļautajā tabulā ar 49. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2012/739 pielikumā minētie.
16 Ar Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (Es) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV L 111, 1. lpp.), tiek grozīts Regulas Nr. 36/2012 II pielikums. Prasītāja vārds ir iekļauts šajā pielikumā iekļautajā tabulā ar 49. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2012/739 pielikumā minētie.
17 2013. gada 23. aprīlī Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739, ko īsteno ar Īstenošanas lēmumu 2013/185, un Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 (OV C 115, 5. lpp.).
18 Padome 2013. gada 31. maijā pieņēma Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.). Prasītāja vārds ir iekļauts šī lēmuma I pielikuma sarakstā ar 49. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2012/739 pielikumā minētie.
19 2013. gada 1. jūnijā Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2013/255 un Regulā Nr. 36/2012 (OV C 155, 1. lpp.).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 28. septembrī, prasītājs cēla prasību atcelt Lēmumu 2011/522, Regulu Nr. 878/2011, Padomes 2011. gada 13. oktobra Lēmumu 2011/684/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/273 (OV L 269, 33. lpp.), un Padomes 2011. gada 13. oktobra Regulu (ES) Nr. 1011/2011, ar ko groza Regulu Nr. 442/2011 (OV L 269, 18. lpp.), ciktāl tie attiecas uz viņu, un jebkādus vēlākus tiesību aktus, ar kuriem šie akti tiek paturēti spēkā, ciktāl tie attiecas uz viņu.
21 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītājs, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 76.a pantu, iesniedza pieteikumu par lietas izskatīšanu paātrinātā procesā.
22 Ar 2012. gada 20. janvāra lēmumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) šo pieteikumu neapmierināja.
23 Ar Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 30. aprīļa rīkojumu tika apmierināts 2012. gada 16. martā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtais Eiropas Komisijas lūgums atļaut iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.
24 Replikā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 12. aprīlī, prasītājs pielāgoja savus prasījumus, prasot arī atcelt Lēmumu 2011/782 un Regulu Nr. 36/2012, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu. 2012. gada 25. maijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajā atbildē uz repliku Padome prasītāja lūgumu pieņēma zināšanai.
25 Ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 16. jūlijā, prasītājs pielāgoja savus prasījumus, prasot atcelt vienīgi Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ciktāl šie akti attiecas uz viņu, un jebkādus vēlākus tiesību aktus, ar kuriem šie akti tiek paturēti spēkā vai aizstāti, ciktāl tie attiecas uz viņu. Ar saviem apsvērumiem par šo procesuālo rakstu par prasījumu pielāgošanu Padome prasītāja lūgumu pieņēma zināšanai, tomēr apstrīdot prasītāja argumentu, ka viņš vairs neesot Cham Holding priekšsēdētāja vietnieks.
26 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
27 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja Padomi un prasītāju sniegt atbildes uz dažiem rakstveida jautājumiem un vajadzības gadījumā iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja.
28 Vispārējā tiesa 2014. gada 12. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem. Prasītājs apstiprināja, ka viņš atsakās prasīt atcelt jebkādus vēlākus tiesību aktus, ar kuriem šie akti tiek paturēti spēkā vai aizstāti, ciktāl tie attiecas uz viņu, un par to tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
29 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Lēmumu 2011/522, Regulu Nr. 878/2011, Lēmumu 2011/782, Regulu Nr. 36/2012, Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255 (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie akti”);
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Padomes, ko atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
31 Savas prasības pamatojumam prasītājs sākotnēji izvirza četrus pamatus. Pirmais ir par to, ka ir pārkāptas tiesības uz labu pārvaldību un it īpaši – pienākums norādīt pamatojumu, otrais – par to, ka ir pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, trešais – par to, ka ir pārkāptas pamattiesības, tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības uz godu un reputāciju, tiesības strādāt un veikt uzņēmējdarbību, kā arī tiesības uz nevainīguma prezumpciju, un ceturtais – par to, ka pārkāptas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un samērīguma princips. Savā procesuālajā rakstā par prasījumu pielāgošanu prasītājs izvirza arī piekto pamatu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
32 Vispārējā tiesa vispirms izskatīs otro pamatu, tad pirmo un piekto pamatu un visbeidzot – trešo un ceturto pamatu, kopā ņemtus.
Par otro pamatu – tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
33 Prasītājs apgalvo, ka Padome ir pārkāpusi viņa tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo tai bija pienākums, cik vien iespējams, viņam paziņot iemeslus, kuru dēļ viņa vārds tika iekļauts to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pirmkārt, brīdī, kad tika pieņemts lēmums viņa vārdu iekļaut sarakstā, otrkārt, vēlākais, cik drīz vien iespējams, pēc šī lēmuma pieņemšanas, lai viņam ļautu īstenot viņa tiesības celt prasību noteiktajos termiņos.
34 Prasītājs apgalvo arī, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpuma tāpēc, ka nepastāv procedūra, kas viņam ļautu darīt zināmu savu viedokli, kā arī tāpēc, ka Padome atteicās viņam piešķirt piekļuvi lietas materiāliem saprātīgā laikā pēc šo pasākumu noteikšanas, it īpaši – pierādījumiem, kas izmantoti, lai pamatotu noteiktos pasākumus.
35 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.
36 Ievadam jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana, kas ir noteiktas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā, ietver tiesības tikt uzklausītam un tiesības piekļūt lietas materiāliem, ievērojot likumīgās konfidencialitātes intereses (skat. Tiesas spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, turpmāk tekstā – “Kadi II spriedums”, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Turklāt viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir apstiprinātas Pamattiesību hartas 47. pantā, prasa, lai ieinteresētā persona varētu uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu no paša lēmuma, vai pēc šīs personas pieprasījuma sniegtā paziņojuma, neskarot kompetentās tiesas tiesības lūgt attiecīgajai iestādei iesniegt tai šo informāciju, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (skat. Kadi II spriedumu, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Tomēr Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauti tajā paredzēto tiesību ierobežojumi, ja, nosakot attiecīgo ierobežojumu, tiek ievērota attiecīgo pamattiesību būtība un ja, ievērojot samērīguma principu, tas ir nepieciešams un patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem (skat. Kadi II spriedumu, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Turklāt tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu regulējošo juridisko noteikumu kopuma (skat. Kadi II spriedumu, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).
Par apstrīdēto aktu paziņošanu prasītājam
40 Attiecībā uz apstrīdēto aktu paziņošanu prasītājam jāatgādina, ka Savienības tiesa nošķir, no vienas puses, personas vārda sākotnējo ierakstīšanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kas veikta ar lēmumu, un, no otras puses, šīs personas vārda saglabāšanu minētajā sarakstā ar vēlākiem lēmumiem.
41 Pirmkārt, attiecībā vārda sākotnējo ierakstīšanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, no Savienības iestādēm nevar tikt prasīts, lai tās pirms personas vai organizācijas iekļaušanas šādā sarakstā paziņotu šo pasākumu pamatojumu (skat. Vispārējās tiesas spriedumu, 2013. gada 13. septembris, Makhlouf/Padome, T‑383/11, 38. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāda iepriekšēja paziņošana apdraudētu šajos lēmumos paredzēto naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Tādējādi, lai sasniegtu Lēmuma 2011/522 un Regulas Nr. 878/2011, kuru pielikumos sākotnēji tika iekļauts prasītāja vārds, mērķi, šiem pasākumiem jau pēc to dabas ir jāpiemīt pārsteiguma momentam un tie ir jāpiemēro nekavējoties (šajā ziņā skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Ņemot vērā iemeslus, kas ir arī saistīti ar šī lēmuma mērķi un tajā paredzēto pasākumu efektivitāti, Savienības iestādēm nebija arī pienākuma uzklausīt prasītāju pirms tā sākotnējās iekļaušanas šajos pielikumos ietvertajā sarakstā (šajā ziņā skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
44 Otrkārt, attiecībā uz lēmumu par personas vārda saglabāšanu to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, iepriekšēju paziņošanu, no Kadi II sprieduma 101. un 1003. punkta, tos lasot kopā, izriet, ka attiecībā uz lēmumu saglabāt personas vārdu šādā sarakstā, pretēji tam, kā tas ir sākotnējās ierakstīšanas gadījumā, kompetentajai Savienības iestādei principā ir pienākums pirms šī lēmuma pieņemšanas paziņot personai informāciju, kas ir šīs iestādes rīcībā tās lēmuma pamatošanai, lai šī persona varētu aizstāvēt savas tiesības.
45 Tomēr, kad Padome papildina pamatojumu prasītāja vārda ierakstīšanai to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kā šajā gadījumā tas darīts, pieņemot Lēmumu 2012/739 un Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012, ir jānošķir situācijas atkarībā no attiecīgā akta.
46 Šajā lietā attiecībā uz Lēmumu 2011/782 un Regulu Nr. 36/2012, ar kuriem prasītājs vārds tiek saglabāts šo aktu pielikumos ietvertajos to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, nemainot sākotnējās ierakstīšanas pamatojumu, jāatgādina, ka, lai gan pirms jebkura turpmāk pieņemtā lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu principā ir jāpaziņo jaunie apsūdzības fakti un jāorganizē noklausīšanās (Tiesas spriedums, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, Krājums, I‑13427, 137. punkts, un Vispārējās tiesas spriedums, 2010. gada 7. decembris, Fahas/Padome, T‑49/07, Krājums, II‑5555. lpp., 48. punkts), tas tā nav gadījumā, ja turpmāko lēmumu par līdzekļu iesaldēšanu pamatojums lielā mērā ir tāds pats kā tas, kas jau ir bijis minēts iepriekšējā lēmumā, un tad pietiek ar vienkāršu tā paziņošanu (Vispārējās tiesas spriedumi, 2009. gada 30. septembris, Sison/Padome, T‑341/07, Krājums, II‑3625. lpp., 62. punkts, un Fahas/Padome, minēts iepriekš, 55. punkts).
47 Ņemot vērā šo judikatūru, ar Lēmuma 2011/782 un Regulas Nr. 36/2012, attiecībā uz kuriem Padome vienīgi atkārto sākotnējās ierakstīšanas pamatojumu, neko nepapildinot un negrozot, individuālu nepaziņošanu nav pārkāptas tiesības uz aizstāvību.
48 Savukārt attiecībā uz Lēmumu 2012/739 un Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012, attiecībā uz kuriem Padome grozīja pamatojumu prasītāja vārda sākotnējai ierakstīšanai attiecīgajos sarakstos, jāatgādina, ka saistībā ar šādiem aktiem jāpaziņo jaunie pierādījumi un jānodrošina tiesības tikt uzklausītam pirms šī lēmuma pieņemšanas (spriedums Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, minēts iepriekš, 63. punkts).
49 Šajā ziņā jāatzīst, ka Padome ar 2012. gada 29. maija vēstuli prasītāju ir informējusi par savu vēlmi grozīt pamatojumu viņa vārda ierakstīšanai attiecīgajos sarakstos. Tādējādi prasītājs varēja iesniegt apsvērumus par paredzēto jauno pamatojumu. Līdz ar to prasītājs kļūdaini uzskata, ka Padome attiecībā uz Lēmumu 2012/739 un Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012 ir pārkāpusi viņa tiesības tikt uzklausītam.
50 Attiecībā uz Lēmumu 2013/255 un Īstenošanas regulu Nr. 363/2013, ciktāl šajos tiesību aktos strikti pārņemts Lēmumā 2012/739 un Īstenošanas regulā Nr. 1117/2012 ietvertais pamatojums, ar šo aktu individuālu nepaziņošanu nav pārkāptas tiesības uz aizstāvību.
Par tiesībām tikt uzklausītam un saņemt pierādījumus
51 Atbilstoši judikatūrai par lēmumiem par personas vārda saglabāšanu tādu personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, ja attiecīgā persona vai vienība iesniedz apsvērumus par pamatojuma izklāstu, kompetentajai Savienības iestādei ir pienākums, ņemot vērā šos apsvērumus un tiem pievienotos iespējamos attaisnojošos pierādījumus, rūpīgi un objektīvi izvērtēt izvirzīto apsvērumu pamatotību (skat. Kadi II spriedumu, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Kā ir uzsvērusi Padome, Lēmuma 2011/782 21. pantā, Regulas Nr. 36/2012 32. pantā, Lēmuma 2012/739 27. pantā un Lēmuma 2013/255 30. pantā paredzēts, ka, ja ir iesniegti apsvērumi vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē attiecīgo personu vai vienību.
53 Turklāt jāuzsver, ka Padomei vienīgi pēc ieinteresētās personas lūguma ir jādod iespēja iepazīties ar visiem nekonfidenciālajiem administratīvajiem dokumentiem, kas saistīti ar apstrīdēto pasākumu (Tiesas spriedums, 2011. gada 16. novembris, Bank Melli Iran/Padome, C‑548/09 P, Krājums, I‑11381. lpp., 92. punkts).
54 Bez tam jāatgādina, ka paziņojuma personām, kurām piemēro šāda veida ierobežojošus pasākumus, publicēšana ir pietiekama, lai pievērstu personu, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, vērību iespējai apstrīdēt Padomes lēmumu (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu, 2013. gada 23. aprīlis, Gbagbo u.c./Padome, no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P, 62. punkts).
55 Šajā lietā tajā pašā dienā, kad tika publicēts Lēmums 2011/522 un Regula Nr. 878/2011, proti, 2011. gada 3. septembrī, Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts šāds paziņojums, ar kuru attiecīgās personas tika informētas par iespēju lūgt, lai viņām tiek paziņoti fakti, kas pamato pieņemtos aktus. Padome rīkojās šādā pašā veidā attiecībā uz Lēmumu 2011/782 un Regulu Nr. 36/2012, publicējot Oficiālajā Vēstnesī šāda paša veida paziņojumu. Tādējādi prasītājs kļūdaini apgalvo, ka viņam nav bijusi iespēja un izdevība sevi aizstāvēt.
56 Attiecībā uz Lēmumu 2012/739, Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012, Lēmumu 2013/185 un Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 Padome ar divām 2012. gada 30. novembra un 2013. gada 13. maija vēstulēm informēja prasītāju par iespēju lūgt viņam paziņot faktus, kas bija minēto aktu pieņemšanas pamatā. Tādējādi prasītājs varēja lūgt šādu paziņošanu un sagatavot savu aizstāvību.
57 Turklāt no lietas materiāliem neizriet, ka prasītājs būtu izmantojis iepriekš 54. punktā atgādinātās procedūras. Tādējādi viņam nav pamata apgalvot, ka Padome ir pārkāpusi viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
58 No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.
Par pirmo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
59 Prasītājs apgalvo, ka Padome pieņēma uz viņu attiecošos ierobežojošos pasākumus, viņu neinformējusi par iemesliem tādā veidā, kas viņam ļautu izvirzīt pamatus savai aizstāvībai vai formulēt citus apsvērumus, izmantojot vispārīgu stereotipisku formulējumu un neprecizējot faktiskos un tiesiskos apstākļus, kas pamato viņa vārda iekļaušanu attiecīgajos sarakstos vai kas ir likuši pieņemt apstrīdētos aktus.
60 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.
61 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai varētu noteikt, vai tiesību akts ir pareizi pamatots vai arī saistībā ar to, iespējams, ir pieļauti pārkāpumi, kuri ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt savu pārbaudi par šī tiesību akta likumību (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jāatbilst attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un lai kompetentā tiesa varētu veikt savu kontroli (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Ņemot vērā, ka ieinteresētajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija, kas ļauj ieinteresētajai personai – vismaz pēc šā lēmuma pieņemšanas – lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Tādējādi tāda Padomes akta pamatojumā, ar ko tiek noteikts līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākums, ir jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
65 Tomēr pamatojuma prasība jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Tādējādi netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
67 Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Šajā lietā, kas attiecas uz to, vai prasītājam bija zināms vispārējais konteksts, kurā tika noteikti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, jānorāda, ka Lēmuma 2011/273, uz kuru ir atsauce Lēmumā 2011/522 un Regulā Nr. 878/2011, preambulas 1.–3. apsvērumā skaidri izklāstīti vispārējie iemesli ierobežojošu pasākumu pret Sīriju pieņemšanai un norādīts:
“(1) Eiropas Savienība 2011. gada 29. aprīlī pauda nopietnas bažas par pašreizējo situāciju Sīrijā un par militāro un drošības spēku izvietošanu vairākās Sīrijas pilsētās.
(2) Savienība stingri nosodīja miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, tostarp izmantojot kaujas munīciju, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā un kā rezultātā vairāki demonstranti gājuši bojā, ir ievainotie un notikušas patvaļīgas aizturēšanas, un aicināja Sīrijas drošības spēkus atturēties no represijām.
(3) Ņemot vērā situācijas nopietnību, būtu jāpiemēro ierobežojoši pasākumi pret Sīriju un pret personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.”
69 Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2011/273 4. pantu redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2011/522, “tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto un par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem atbildīgo personu īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kā arī visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir tādu pielikumā uzskaitīto personu un vienību un ar tām saistīto personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to”.
70 Turklāt Lēmuma 2012/739 25. panta 1. punktā paredzēts, ka var tikt veikti pasākumi pret tādām, personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, personām un vienībām, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistītajām personām un vienībām.
71 No judikatūras izriet, ka vispārējais konteksts, uz kuru ir atsauce apstrīdētajos aktos, Sīrijas sabiedrībā nozīmīgām personām bija zināms (šajā ziņā skat. spriedumu Makhlouf/Padome, minēts iepriekš). Šajā lietā prasītājs, kā izriet no lietas materiāliem un viņa paša paziņojumiem, ir Sīrijā nozīmīgs darījumu cilvēks, kurš darbojas galvenokārt farmācijas, lauksaimniecības un finanšu nozarē. Turklāt prasītājs ir arī Alepo (Sīrija) Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs. Tādējādi prasītājam katrā ziņā bija zināms vispārējais konteksts, uz kuru ir atsauce minētajos aktos.
72 Attiecībā uz prasītāja vārda ierakstīšanas apstrīdētajiem aktiem pievienotajos sarakstos specifisko kontekstu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai pareizi izpildītu savu pienākumu pamatot aktu, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, Padomei ir jānorāda faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem atkarīgs šo pasākumu juridiskais pamatojums, un apsvērumi, kuru dēļ tā šo pasākumu noteikusi (šajā ziņā skat. spriedumu Bank Melli Iran/Padome, minēts iepriekš, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka principā šāda tiesību akta pamatojumam ir jāattiecas ne tikai uz ierobežojošo pasākumu juridiskajiem piemērošanas nosacījumiem, bet arī uz specifiskajiem un konkrētajiem iemesliem, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka ieinteresētajai personai ir jābūt šo pasākumu subjektam (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas spriedumus, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, Krājums, II‑4665. lpp., 146. punkts; Fahas/Padome, minēts iepriekš, 53. punkts, un 2012. gada 11. decembris, Sina Bank/Padome, T‑15/11, 68. punkts).
73 Tomēr atbilstoši judikatūrai tādu iebildumu detalizēta publicēšana, kas vērsti pret ieinteresētajām personām, varētu ne tikai būt pretrunā primāriem sabiedrisko interešu apsvērumiem, kas skar Savienības un tās dalībvalstu drošību vai to starptautisko attiecību uzturēšanu, bet arī apdraudēt attiecīgo personu un vienību likumīgās intereses, jo tas var būtiski kaitēt to reputācijai, tādējādi, ka izņēmuma kārtā ir jāatzīst, ka lēmuma par līdzekļu iesaldēšanu redakcijā, ko publicē Oficiālajā Vēstnesī, ir jāietver tikai rezolutīvā daļa, kā arī vispārīgais pamatojums, ņemot vērā to, ka šī lēmuma īpašais un konkrētais pamatojums ir jāformalizē un jādara zināms ieinteresētajām personām jebkādā citā piemērotā veidā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, minēts iepriekš, 147. punkts, un Vispārējās tiesas spriedumu, 2011. gada 8. jūnijs, Bamba/Padome, T‑86/11, Krājums, II‑2749. lpp., 53. punkts).
74 Šajā lietā Lēmumā 2011/522, Regulā Nr. 878/2011, Lēmumā 2011/782 un Regulā Nr. 36/2012 Padome attiecībā uz prasītāja vārda iekļaušanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pamatojās uz šādiem iemesliem:
“Alepo Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētājs. Atbalsta Sīrijas režīmu ar ekonomiskiem līdzekļiem.”
75 Lēmumā 2012/7389, Īstenošanas regulā Nr. 1117/2012, Īstenošanas regulā Nr. 363/2013 un Lēmumā 2013/255 Padome attiecībā uz prasītāja vārda iekļaušanu to personu sarakstos, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, pamatojās uz šādiem iemesliem:
“Alepo (Aleppo) Rūpniecības palātas priekšsēdētājs. Cham Holding priekšsēdētāja vietnieks. Sniedz ekonomisku atbalstu Sīrijas režīmam.”
76 Jākonstatē, ka iepriekš 74. un 75. punktā minētie iemesli ir pietiekami skaidri un precīzi. Ņemot vērā personu, kas atbalsta Sīrijas režīmu vai gūst labumu no tā (skat. iepriekš 5. punktu), ierakstīšanas kritēriju, kā arī to, ka apstrīdētajiem aktiem pievienotie saraksti ietver daudzas citas Sīrijas darījumu pasaulē pazīstamas personas, prasītājs varēja saprast, ka viņš Sīrijas režīmu atbalsta saistībā ar nozīmīgu profesionālo funkciju veikšanu un ka tāpēc viņa vārds tika iekļauts šajos sarakstos. Turklāt šīs prasības ietvaros prasītājs apstrīdēja iemeslus viņa vārda iekļaušanai šajos sarakstos.
77 Tādējādi apstrīdēto aktu pamatojums ir pietiekams, lai izpildītu LESD 296. panta otrajā daļā Padomei noteikto pienākumu norādīt pamatojumu. Līdz ar to pirmais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu – kļūdu vērtējumā
78 Prasītājs apgalvo, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, novērtējot faktus, atsaukdamās uz viņa kā Cham Holding priekšsēdētāja vietnieka amatu, jo Īstenošanas regulas Nr. 1117/2012 un Lēmuma 2012/739 pieņemšanas brīdī, kā arī pēc tam viņš šo amatu neieņēma, jo 2012. gada 18. septembrī stājās spēkā ikgadējās kopsapulces lēmums par jauna priekšsēdētāja vietnieka iecelšanu.
79 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.
80 Ievadam jānorāda, ka pamats par kļūdu vērtējumā tika izvirzīts tikai 2013. gada 16. jūlija pieteikumā par prasījumu pielāgošanu, nevis prasības pieteikumā. Tas attiecas uz norādi “Cham Holding priekšsēdētāja vietnieks”, nevis uz iemesliem, uz kuriem Padome pamatojās prasītāja vārda sākotnējās iekļaušanas to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, laikā.
81 Šajā ziņā iepriekš 49. punktā ir atgādināts, ka Padome ar 2012. gada 29. maija vēstuli prasītāju bija informējusi par savu nodomu papildināt pamatojumu viņa vārda iekļaušanai to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, turpmāk kā iemeslu iekļaujot viņa Cham Holding priekšsēdētāja vietnieka amatu.
82 Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka Cham Holding ikgadējā kopsapulcē 2012. gada 18. septembrī prasītājs neizvirzīja savu kandidatūru pārvēlēšanai priekšsēdētāja vietnieka amatā.
83 Bez tam 2012. gada 29. novembrī Padome pieņēma Lēmumu 2012/739 un Īstenošanas regulu Nr. 1117/2012. Šo tiesību aktu pielikumā ietvertais pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai to personu sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, bija grozīts veidā, kādu Padome bija norādījusi savā iepriekšējā vēstulē.
84 Tātad jāatzīst, ka apstrīdēto aktu pieņemšanas laikā prasītājs vairs neveica Cham Holding priekšsēdētāja vietnieka amata pienākumus.
85 Tomēr, ņemot vērā to, ka datumā, kad notika izmaiņas Cham Holding vadības orgānu sastāvā, prasītājs bija brīdināts par paredzēto Lēmuma 2012/739 un Īstenošanas regulas Nr. 1117/2012 pamatojuma grozījumu, Padomei nevar pārmest, ka tā izmantoja šo pamatojumu minēto aktu pielikumos.
86 Tomēr attiecībā uz Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, kas pieņemti attiecīgi 2013. gada 22. aprīlī un 2013. gada 31. maijā, jāatzīst, ka Padome varēja labot to pamatojumu, jo no kopsapulces brīža līdz apstrīdēto aktu pieņemšanai bija pagājuši aptuveni astoņi mēneši.
87 Jāuzsver arī, ka prasītājs nekad nav apstrīdējis apstrīdēto aktu pamatojumu, kas attiecas uz viņa kā Alepo Tirdzniecības un rūpniecības palātas priekšsēdētāja amatu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai atbalstītu šos aktus, pietiek ar to, ka spēkā ir tikai viens iemesls (šajā ziņā skat. spriedumu Kadi II, 119. punkts). Tādējādi iepriekš 86. punktā konstatētā kļūda vērtējumā nevar likt atcelt šos aktus.
88 Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.
Par trešo un ceturto pamatu – pamattiesību, tostarp tiesību uz īpašumu, tiesību uz godu un reputāciju, tiesību strādāt un veikt uzņēmējdarbību, kā arī tiesību uz nevainīguma prezumpciju, tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un samērīguma principa pārkāpumu
89 Pirmkārt, prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem noteiktais viņa tiesību uz īpašumu beztermiņa ierobežojums līdz ar pamatojuma neatbilstību un pierādījumu šo ierobežojumu pamatošanai neesamību veido nesamērīgu un nepieņemamu viņa tiesību uz īpašumu pārkāpumu.
90 Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem prettiesiski tiek ierobežotas viņa tiesības uz godu un reputāciju, viņa tiesības strādāt un veikt uzņēmējdarbību un visbeidzot – nevainīguma prezumpcijas princips.
91 Treškārt, prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdētajiem aktiem ir pārkāptas viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo “naudas līdzekļu iesaldēšanas pasākumi un pārvietošanās brīvības ierobežošana ir nesamērīgs tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskārums, kā arī vispārējā samērīguma principa pārkāpums”.
92 Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.
93 Pirmkārt, kas attiecas uz argumentiem par prasītāja tiesību uz godu un reputāciju, tiesību strādāt un veikt uzņēmējdarbību, kā arī nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, tie nevar būt sekmīgi.
94 Jāatgādina, ka no Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets un izvirzīto pamatu kopsavilkums un tie ir jānorāda pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Vispārējā tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka būtiskajiem faktu un tiesību elementiem, uz kuriem ir balstīta prasība, skaidri un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma tekstā (pēc analoģijas skat. Tiesas spriedumu, 2003. gada 9. janvāris, Itālija/Komisija, C‑178/00, Recueil, I‑303. lpp., 6. punkts). Tādējādi prasībā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tajā esošs abstrakts izteikums vien neatbilst reglamenta prasībām (Vispārējās tiesas spriedums, 1995. gada 12. janvāris, Viho/Komisija, T‑102/92, Recueil, II‑17. lpp., 68. punkts).
95 Šajā lietā jānorāda, ka argumenti par iepriekš 90. punktā minēto pamattiesību pārkāpumu pietiekami skaidri un precīzi neietver pārmetumus, kurus prasītājs vēlas formulēt. No tā izriet, ka Padomei nav bijusi iespēja pareizi sagatavot savu aizstāvību un ka Vispārējā tiesa, aplūkojot šos argumentus, nevar īstenot savu pārbaudi.
96 Jāpiebilst turklāt, ka, tā kā Reglamenta 44. panta 1. punkta prasības ir imperatīvas, Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvirza ar šo prasību neievērošanu saistīts pamats (Vispārējās tiesas spriedumi, 1990. gada 10. jūlijs, Automec/Komisija, T‑64/89, Recueil, II‑367. lpp., 74. punkts, un 2012. gada 14. februāris, Itālija/Komisija, T‑267/06, 35.–38. punkts). Tādējādi argumenti par iepriekš 90. punktā minētajām pamattiesībām ir jānoraida kā nepieņemami.
97 Otrkārt, attiecībā uz argumentiem par tiesību uz īpašumu pārkāpumu vispirms jāatgādina, ka tiesības uz īpašumu ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem un ir nostiprināts Pamattiesību hartas 17. pantā.
98 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Pamattiesību hartā nostiprinātajām tiesībām Savienības tiesībās nav absolūtas aizsardzības, bet tās ir jāapskata saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādējādi šo tiesību izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (spriedums Makhlouf/Padome, minēts iepriekš, 97.–101. un 105. punkts).
99 Attiecībā uz šo principu piemērošanu šajā lietā jānorāda, ka prasītāja izvirzītie argumenti atbilst tiem, kurus Vispārējā tiesa noraidīja lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Makhlouf/Padome. Ierobežojošu pasākumu pret prasītāju noteikšana ir atbilstoša, ciktāl tā atbilst tik fundamentālam starptautiskās sabiedrības vispārējo interešu mērķim kā civiliedzīvotāju aizsardzība. Finanšu aktīvu un saimniecisko resursu iesaldēšana, kā arī aizliegums ieceļot Savienības teritorijā, kas attiecas uz personām, kuras identificētas kā tādas, kas iesaistītas Sīrijas režīma atbalstīšanā, paši par sevi nevar tikt uzskatīti par neatbilstošiem [pasākumiem].
100 Turpinot – attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir arī nepieciešami, jo tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt izvirzīto mērķi, proti, cīņu pret Sīrijas režīma finansēšanu, it īpaši iespējas apiet uzliktos ierobežojumus kontekstā.
101 Turklāt apstrīdētie akti, kas ietver attiecīgos ierobežojošos pasākumus, ir pieņemti, ievērojot visas garantijas, kas ļauj prasītājam īstenot viņa tiesības uz aizstāvību, kā jau norādīts 36.–58. punktā, analizējot otro pamatu.
102 Visbeidzot, apstrīdētajos aktos ir paredzēta iespēja atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai noteiktu saistību izpildei, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus un periodiski pārskatīt iekļaušanu sarakstā, lai nodrošinātu, ka personas un vienības, kuras vairs neatbilst kritērijiem, lai atrastos strīdīgajā sarakstā, tiktu no tā izsvītrotas.
103 Treškārt, attiecībā uz argumentiem par tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību jānorāda, ka apstrīdētajos aktos ir paredzēts arī, ka dalībvalsts kompetentā iestāde var it īpaši steidzamu humānu iemeslu dēļ atļaut ieceļot tās teritorijā (Vispārējās tiesas spriedums, 2014. gada 12. marts, Al Assad/Padome, T‑202/12, 119. punkts).
104 Tādējādi, ņemot vērā mērķa aizsargāt Sīrijas civiliedzīvotājus būtisko nozīmīgumu un apstrīdētajos lēmumos paredzētās atkāpes, ar šiem lēmumiem izraisītie prasītāja tiesību uz īpašumu un privātās dzīves ierobežojumi nav nesamērīgi attiecībā pret izvirzīto mērķi.
105 Līdz ar to trešais un ceturtais pamats ir jānoraida.
106 Tādējādi prasība ir jānoraida un nav jālemj par replikas stadijā un ar 2013. gada 16. jūlija procesuālo rakstu iesniegto pieteikumu par prasījumu pielāgošanu pieņemamību.
Par tiesāšanās izdevumiem
107 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež viņam segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus pagaidu noregulējuma tiesvedībā, atbilstoši Padomes prasījumiem.
108 Tomēr atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punktam iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Fares Al-Chihabi sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Van der Woude | Wiszniewska-Białecka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 30. aprīlī.
[Paraksti]