ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]
SECINĀJUMI,
sniegti 2021. gada 2. septembrī (1)
Lieta C‑116/20
SC Avio Lucos SRL
pret
Agenţia de Plăţi şi Intervenţie pentru Agricultură – Centrul judeţean Dolj,
Agenţia de Plăţi şi Intervenţie pentru Agricultură (APIA) – Aparat Central
(Curtea de Apel Timişoara (Timišoaras apelācijas tiesa, Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Lauksaimniecība – Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) – Tiešā atbalsta shēmas – Kopīgi noteikumi – Vienotā platībmaksājumu shēma – Regula (EK) Nr. 73/2009 – 2. panta c) punkts – Jēdziens “lauksaimnieciska darbība” – 35. pants – Lauksaimnieka rīcībā nodots zemesgabals – Valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts pienākums iesniegt juridisku dokumentu, kas pierāda šī zemesgabala lietošanas tiesības – Res judicata spēks
I. Ievads
1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt ir par to, kā interpretēt atsevišķas tiesību normas Regulā (EK) Nr. 73/2009 (2), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī Regulā (EK) Nr. 1122/2009 (3), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009.
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp SC Avio Lucos SRL (turpmāk tekstā – “Avio Lucos”), no vienas puses, un Agenţia de Plăţi şi Intervenţie pentru Agricultură – Centrul judeţean Dolj (Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra – Dolžas žudeca centrs, Rumānija, turpmāk tekstā – “Dolžas APIA”) un Agenţia de Plăţi şi Intervenţie pentru Agricultură (APIA) – Aparat Central (Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra, Rumānija, turpmāk tekstā – “APIA”), no otras puses, konkrēti, par lēmumu atgūt vienotā platībmaksājuma, kas sākotnēji tika piešķirts Avio Lucos par 2014. lauksaimniecības gadu, summu.
3. Lai gan Tiesai jau ir bijusi iespēja vairākkārt interpretēt Regulu Nr. 73/2009, šī lieta attiecas uz nebijušiem jautājumiem par Savienības tiesiskā regulējuma par tiešā atbalsta pasākumiem KLP ietvaros interpretāciju. Precīzāk, šajā lietā, kas tiek izskatīta saskaņoti ar lietu C‑176/20 (4), Tiesa būtībā tiek aicināta precizēt, cik lielā mērā ar Savienības tiesībām, it īpaši ar Regulām Nr. 73/2009 un Nr. 1122/2009, netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, kurš pieņemts vienotā platībmaksājuma shēmas ietvaros (5) un kurā kā nosacījums maksājuma saņemšanai ir noteikts pienākums pierādīt, ka pastāv attiecīgo platību lietošanas vai izmantošanas tiesības, ņemot vērā, ka attiecībā uz atsevišķu valsts zemesgabalu ņemšanu koncesijā šādas tiesības ir atzītas vienīgi dzīvnieku īpašniekiem vai audzētājiem. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa arī vēlas saņemt skaidrojumus par jēdzienu “lauksaimnieciska darbība” Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punkta izpratnē, kā arī par res judicata spēka principu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
4. Regulas Nr. 73/2009 4., 7., 23. un 25. apsvērumā bija noteikts:
“(4) Turklāt, lai novērstu to, ka tiek pamesta lauksaimniecības zeme, un nodrošinātu, ka tā tiek saglabāta labos lauksaimniecības un vides apstākļos, ar Regulu (EK) Nr. 1782/2003 [(6)] izveidoja Kopienas sistēmu, ar kuru dalībvalstis nosaka standartus, ņemot vērā attiecīgo apgabalu raksturīgās pazīmes, tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un lauksaimniecības struktūras. Šī sistēma būtu jāsaglabā. [..]
[..]
(7) Regulā [Nr. 1782/2003] ir atzīta pastāvīgo ganību labvēlīgā ietekme uz vidi. Būtu jāsaglabā minētās regulas pasākumi, kuru mērķis ir veicināt esošo pastāvīgo ganību saglabāšanu un nodrošinātu, ka tās netiks masveidā pārvērstas aramzemē.
[..]
(23) Pieredze, kas gūta, piemērojot vienotā maksājuma shēmu, liecina par to, ka atsaistītais ienākumu atbalsts daudzos gadījumos tika piešķirts saņēmējiem, kuru lauksaimniecības darbība veidoja tikai nenozīmīgu daļu no viņu kopējās uzņēmējdarbības vai kuru uzņēmējdarbības mērķis nebija saistīts vai ir tikai nelielā mērā saistīts ar lauksaimniecības darbību. Lai novērstu to, ka lauksaimniecības ienākumu atbalstu piešķir šādiem saņēmējiem, kā arī lai nodrošinātu to, ka Kopienas atbalstu pilnībā izmanto, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, būtu jāpiešķir dalībvalstīm pilnvaras saskaņā ar šo regulu līdzīgos gadījumos atturēties no tiešo maksājumu piešķiršanas šādām fiziskām un juridiskām personām.
[..]
(25) KLP atbalsta shēmas paredz tiešu atbalstu ienākumiem, jo īpaši, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem. Šis mērķis ir cieši saistīts ar lauku rajonu saglabāšanu. Lai novērstu Kopienas līdzekļu nepareizu sadali, atbalsta maksājumus nevajadzētu maksāt lauksaimniekiem, kuri ir mākslīgi radījuši apstākļus, kas vajadzīgi tādu maksājumu saņemšanai.”
5. Regulas Nr. 73/2009 2. pantā “Definīcijas” bija noteikts:
“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
a) “lauksaimnieks” ir fiziska vai juridiska persona vai fizisku vai juridisku personu grupa neatkarīgi no grupai un tās dalībniekiem valsts tiesību aktos piešķirtā juridiskā statusa, kuras saimniecība atrodas Kopienas teritorijā, kā tā definēta Līguma 299. pantā, un kura veic lauksaimniecisku darbību;
b) “saimniecība” ir visas ražošanas vienības, ko pārvalda lauksaimnieks un kas atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā;
c) “lauksaimnieciska darbība” ir lauksaimniecības produktu ražošana vai audzēšana, ieskaitot ražas novākšanu, slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem, vai zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, kā noteikts 6. pantā;
[..]
h) “lauksaimniecības zeme” ir aramzemes, pastāvīgo ganību vai ilggadīgo kultūru kopējā platība.”
6. Šīs regulas 6. panta 1. punktā bija paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina to, lai visās lauksaimniecības zemēs, jo īpaši zemē, ko vairs neizmanto ražošanai, tiktu uzturēts labs lauksaimniecības un vides stāvoklis. Dalībvalstis valsts vai reģionālā līmenī nosaka obligātās prasības attiecībā uz labu lauksaimniecības un vides stāvokli, pamatojoties uz III pielikumā noteikto sistēmu un ņemot vērā attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības, tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un lauksaimniecības struktūras. Dalībvalstis nenosaka obligātās prasības, kas nav paredzētas šajā sistēmā.
[..]”
7. Minētās regulas 19. panta 1. punkts bija formulēts šādi:
“Katru gadu lauksaimnieki iesniedz pieteikumus par tiešajiem maksājumiem, attiecīgā gadījumā norādot:
a) visus attiecīgās saimniecības lauksaimniecības zemes gabalus [..];
b) aktivizēšanai deklarēto tiesību uz maksājumu identitāti;
c) jebkuru citu informāciju, ko paredz sniegt šī regula vai attiecīgā dalībvalsts.”
8. Šīs pašas regulas 28. panta “Obligātās prasības tiešo maksājumu saņemšanai” 2. punktā bija noteikts:
“No 2010. gada dalībvalstis var izveidot atbilstīgus objektīvus un nediskriminējošus kritērijus, lai nodrošinātu, ka tiešie maksājumi netiktu piešķirti fiziskai vai juridiskai personai:
a) kuras lauksaimniecības darbība ir tikai nenozīmīga daļa no kopējās uzņēmējdarbības; vai
b) kuras uzņēmējdarbības vai uzņēmuma galvenie mērķi nav lauksaimniecības darbības veikšana.”
9. Regulas Nr. 73/2009 34. pantā “Tiesību uz maksājumu aktivizēšana par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” bija noteikts:
“1. Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu.
2. Šajā sadaļā “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir:
a) jebkura saimniecības lauksaimniecības zeme un jebkurš zemes gabals, kurā iestādīts pamežs ar īsu augseku [..], ko izmanto lauksaimniecības darbībām, vai, ja zemes gabalu izmanto arī ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, to pārsvarā izmanto lauksaimniecības darbībām; un
[..]
Hektāri atbilst atbilstības nosacījumiem jebkurā kalendārā gada laikā, izņemot force majeure vai ārkārtas apstākļus.”
10. Šīs regulas 35. panta “Paziņošana par hektāriem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu” 1. punktā bija paredzēts:
“Lauksaimnieks deklarē zemes gabalus, kuri atbilst hektāriem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, saistībā ar visām tiesībām uz maksājumu. Izņemot force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļus, minētie zemes gabali ir lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā datumā, kas nav vēlāk par datumu, kas attiecīgajā dalībvalstī noteikts atbalsta pieteikuma grozīšanai.”
11. Minētās regulas 124. pantā “Platība saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu” bija noteikts:
“1. [..]
Šajā sadaļā “izmantotā lauksaimniecības zemes platība” ir kopējā platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgās ganības, ilggadīgās kultūras un piemājas dārzi, kā statistikas vajadzībām noteikusi Komisija.
Attiecībā uz Bulgāriju un Rumānij[as] [Republiku] lauksaimniecības zemes platība, uz kuru attiecas vienotā platībmaksājuma shēma, ir daļa no tajās izmantotās lauksaimniecības zemes platības, kas tiek uzturēta labā lauksaimniecības stāvoklī, neatkarīgi no tā, vai šī platība tiek vai netiek izmantota ražošanā, un kuru vajadzības gadījumā koriģē saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko Bulgārija[s] un Rumānija[s] [Republika] nosaka pēc Komisijas apstiprinājuma saņemšanas.
2. [..]
Izņemot force majeure vai ārkārtējus apstākļus, pirmajā daļā minētie zemes gabali ir lauksaimnieka rīcībā dienā, ko noteikusi dalībvalsts un kas nevar būt vēlāk par laiku, kas minētajā dalībvalstī noteikts atbalsta pieprasījuma grozījumam.
Tās atbilstīgās platības minimālajam lielumam katrā saimniecībā, par kuru var pieprasīt maksājumu, ir 0,3 [hektāri]. Tomēr jebkura jaunā dalībvalsts var nolemt, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un pēc Komisijas apstiprinājuma saņemšanas, noteikt lielāku minimālo lielumu, kas nepārsniedz 1 [hektāru].
3. Netiek noteikts pienākums ražot vai izmantot ražošanas faktorus. [..]
4. Zeme, par ko saņem maksājumus saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu, jāuztur labā lauksaimniecības un vides stāvoklī saskaņā ar 6. pantu.
[..]”
B. Rumānijas tiesības
1. Dzīvnieku audzēšanas likums Nr. 72/2002
12. 2002. gada 16. janvāra legea zootehniei nr 72/2002 (Dzīvnieku audzēšanas likums Nr. 72/2002) (7) 4. pantā ir noteikts:
“Šā likuma izpratnē “dzīvnieku audzētāji” ir fiziskās vai juridiskās personas, kuru īpašumā ir 2. pantā minētās dzīvnieku sugas un kuras ir ierakstītas lauksaimniecības reģistrā.”
13. Šī likuma 5. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Dzīvnieku audzēšana un dzīvnieku izmantošana ir dzīvnieku audzētāju –neatkarīgi no viņu juridiskā statusa – darbība produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei.”
2. Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 125/2006
14. 2006. gada 21. decembra Ordonanța de urgență a Guvernului nr. 125/2006 pentru aprobarea schemelor de plăți directe și plăți naționale directe complementare, care se acordă în agricultură începând cu anul 2007, și pentru modificarea articolului 2 din Legea nr. 36/1991 privind societățile agricole și alte forme de asociere în agricultură (Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 125/2006, ar ko apstiprina to tiešo maksājumu shēmas un valsts papildu tiešo maksājumu shēmas, kurus lauksaimniecības nozarei piešķir no 2007. gada, un ar ko groza 2. pantu Likumā Nr. 36/1991 par lauksaimniecības sabiedrībām un citām apvienību formām lauksaimniecības nozarē) (8), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu tiešo maksājumu saņēmēji var būt fiziskās un/vai juridiskās personas, kuras izmanto lauksaimniecības zemi, par ko maksājums tiek pieprasīts, un kurām ir īpašnieku, iznomātāju, koncesionāru, apvienību vadītāju, nomnieku vai cits līdzīgs statuss.”
15. VĀR Nr. 125/2006 7. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Lai saņemtu maksājumus vienotā platībmaksājuma shēmu ietvaros, pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt reģistrētiem Agenţia de Plăţi şi Intervenţie pentru Agricultură [(Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra, Rumānija)] pārvaldītajā Lauksaimnieku reģistrā, ir jāiesniedz maksājumu pieteikums noteiktā termiņā un ir jāatbilst šādiem vispārīgiem nosacījumiem:
a) ir jāizmanto lauksaimniecības zeme vismaz viena hektāra platībā, un lauksaimniecības zemesgabalu platībai ir jābūt vismaz 0,3 hektāriem [..]
[..]
c) ir jāiesniedz patiesi, pilnīgi un spēkā esoši dati vienotā platībmaksājuma pieteikuma veidlapā un pievienotajos dokumentos, tostarp platību sarakstā; pretējā gadījumā ir paredzēta kriminālvajāšana;
[..]
f) ir jāiesniedz dokumenti, kas pierāda zemes, par kuru ir iesniegts pieteikums, likumīgu lietošanu;
g) ir jāiesniedz visa [APIA] pieprasītā informācija paredzētajā termiņā;
[..].”
3. Dekrēts Nr. 246/2008
16. 2008. gada 23. aprīļa Ordinul ministrului agriculturii și dezvoltării rurale nr. 246/2008 privind stabilirea modului de implementare, a condiţiilor specifice și a criteriilor de eligibilitate pentru aplicarea schemelor de plăți directe și plăți naţionale directe complementare în sectorul vegetal, pentru acordarea sprijinului aferent măsurilor de agromediu și zone defavorizate (lauksaimniecības un lauku attīstības ministra Dekrēts Nr. 246/2008, ar ko nosaka īstenošanas kārtību, īpašos nosacījumus un atbilstības kritērijus valsts papildu tiešo maksājumu shēmu piemērošanai augkopības nozarē un atbalsta piešķiršanai saistībā ar agrovides pasākumiem un nelabvēlīgiem apgabaliem) (9), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 5. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Dokumenti, kas apliecina pašvaldību pastāvīgo ganību likumīgu izmantošanu saskaņā ar [VĀR Nr. 125/2006] 7. panta 1. punkta f) apakšpunktu, kas grozīts un papildināts ar Likumu Nr. 139/2007, ar vēlākiem grozījumiem un papildinājumiem, ir īpašumtiesības apliecinoši dokumenti, starp pašvaldību padomēm un dzīvnieku audzētājiem noslēgti koncesijas vai nomas līgumi, no kuriem izriet izmantotā zemes platība, un atbilstoši lauksaimniecības reģistrā iekļautajai informācijai izsniegts pašvaldības padomes apliecinājums. Jebkurš līgums, kurš noslēgts pirms šā dekrēta stāšanās spēkā un kura priekšmets ir pašvaldību ganību izmantošana, paliek spēkā līdz tiesību izbeigšanās brīdim.”
4. Pļavu meliorācijas un izmantošanas pasākumu organizēšanas stratēģija
17. 2009. gada 25. augusta strategia privind organizarea activității de îmbunătățire și exploatare a pajiștilor la nivel național, pe termen mediu și lung (Pļavu meliorācijas un izmantošanas pasākumu organizēšanas valsts mēroga stratēģija vidējā termiņā un ilgtermiņā), kas pieņemta ar lauksaimniecības, pārtikas rūpniecības un mežsaimniecības ministra un valsts pārvaldes lietu ministra dekrētu Nr. 226/235/2003 (10), grozīta un papildināta ar Ordinul ministrului agriculturii pădurilor și dezvoltării rurale nr. 541/2009 (lauksaimniecības un lauku attīstības ministra Dekrēts Nr. 541/2009) (11), VI nodaļas 1. punktā ir noteikts:
“Pļavu lietotāju pienākumi
a) Lai lietotu pļavas, ko pārvalda pašvaldību padomes, pilsētas vai pašvaldības:
– dzīvnieku audzētāju dibinātas apvienības, dzīvnieku audzētāji, kas ir fiziskas un juridiskas personas, iesniedz pieteikumu vietējā padomē, [..]
b) pļavu lietotājiem, kas noslēdz koncesijas līgumus, ir jāizpilda vismaz šādi nosacījumi:
– ir jābūt reģistrētiem saimniecību valsts reģistrā;
– ir jānodrošina vismaz 0,3 ganāmpulka vienības [uz hektāru] attiecībā uz pieprasīto zemesgabalu;
– jāiesniedz IV nodaļas 8. punkta noteikumiem atbilstoša ganību programma par laikposmu, kurā pieprasītā pļava tiks lietota.
[..]”
5. Civilprocesa kodekss
18. Cod procedură civilă (Civilprocesa kodekss), kas pieņemts ar Likumu Nr. 134/2010 (12), 430. pantā ir noteikts:
“(1) Spriedumam, ar kuru pilnībā vai daļēji tiek lemts par lietas būtību vai par procesuālu iebildi vai jebkuru citu jautājumu, pēc tā pasludināšanas ir res judicata spēks attiecībā uz izlemto jautājumu.
(2) Res judicata spēks attiecas uz rezolutīvo daļu, kā arī apsvērumiem, uz kuriem tā ir balstīta, tostarp uz tiem, saskaņā ar kuriem strīdīgais jautājums tika izlemts.
(3) Spriedumam, ar kuru tiek noteikti pagaidu pasākumi, nav res judicata spēka attiecībā uz lietas būtību.
(4) Ja spriedums ir pārsūdzēts apelācijā vai kasācijā, res judicata spēkam ir pagaidu raksturs.
(5) Spriedums, par kuru ir celta prasība atcelt tiesību aktu vai iesniegta kasācijas sūdzību, saglabā res judicata spēku līdz brīdim, kad to aizstāj cits spriedums.”
19. Šī kodeksa 431. pantā ir noteikts:
“(1) Nevienu nevar iesūdzēt tiesā divas reizes vienā un tajā pašā statusā, pamatojoties uz tiem pašiem iebildumiem un par to pašu priekšmetu.
(2) Lietas dalībnieki var iebilst pret agrāka nolēmuma res judicata spēku citā tiesvedībā, ja pastāv saikne ar pēdējās minētās risinājumu.”
6. Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 34/2013
20. Ordonanța de urgență a Guvernului nr. 34/2013 privind organizarea, administrarea și exploatarea pajiștilor permanente și pentru modificarea și completarea Legii fondului funciar nr. 18/1991 (Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 34/2013 par ilggadīgo zālāju organizēšanu, apsaimniekošanu un izmantošanu un par grozījumiem un papildinājumiem Likumā Nr. 18/1991 par zemes īpašumu) (13), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 2. pants ir formulēts šādi:
“Šajā ārkārtas rīkojumā turpmāk uzskaitītie jēdzieni ir jāsaprot šādi:
[..]
b) “ganības un siena pļavas”: lauksaimniecības zeme, kas īpašumtiesības apliecinošajos aktos ir reģistrēta šajā lietošanas kategorijā un kas tiek izmantota, lai ražotu lopbarību, stiebrzāli vai cita veida zāli dzīvniekiem, kuru novāc pļaujot vai nogana;
c) “ganāmpulka vienība (GV)”: standarta mērvienība, ko nosaka, pamatojoties uz katras dzīvnieku sugas uztura vajadzībām, un kas ļauj salīdzināt dažādas dzīvnieku kategorijas;
d) “ganību un siena pļavu lietotājs”: dzīvnieku audzētājs, fiziska vai juridiska persona, kas reģistrēta saimniecību valsts reģistrā, kas veic ganību un siena pļavu lietošanas kategorijā ietilpstošu īpašu lauksaimniecisku darbību atbilstoši Eiropas Savienības saimnieciskās darbības statistiskajai klasifikācijai attiecībā uz kultūraugu un dzīvnieku audzēšanu, kas likumīgi ir ieguvusi lauksaimniecības zemes izmantošanas tiesības un kas izmanto ganību zemi, ļaujot tur ganīties sev piederošiem dzīvnieku ganāmpulkiem vai vismaz reizi gadā šo zemi nopļaujot;
e) “saimniecību valsts reģistrs (SVR)”: elektroniska datu bāze, kurā ir ietverta ikvienas Rumānijas saimniecības identifikācijas informācija [..];
f) “pļavu turētāji”: personas, kurām ir īpašumtiesības vai citas lietu tiesības uz tām, vai personas, kurām saskaņā ar civiltiesībām ir pļavu valdītāju vai turētāju statuss”;
[..].”
III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
21. Avio Lucos ir saskaņā ar Rumānijas tiesībām dibināta sabiedrība, kuras galvenā darbība ir “kultūraugu audzēšanas atbalsta darbības”.
22. 2014. gadā Avio Lucos iesniedza Dolžas APIA tostarp vienotā platībmaksājuma pieteikumu par 2014. gadu par ganību zemi 341,70 hektāru platībā.
23. Lai pierādītu šī zemes lietošanas tiesības, tā iesniedza virkni dokumentu, tostarp koncesijas līgumu, kas noslēgts 2013. gada 28. janvārī ar Consiliul localPodari (Podari pašvaldības dome, Rumānija), par šajā pašvaldībā atrodošos ganību zemi (14) (turpmāk tekstā – “koncesijas līgums”). Saskaņā ar šo līgumu Avio Lucos bija tiesības tieši izmantot koncesijā nodoto īpašumu ganībām, uzņemoties risku un iespējamos zaudējumus. Tai arī bija jānodrošina koncesijā nodotā zemesgabala izmantošana ganībām, jāmaksā nodeva (15) un bija aizliegts to iznomāt vai piešķirt apakškoncesijā.
24. Pēc tam, 2013. gada 30. janvārī, Avio Lucos noslēdza sadarbības līgumu ar četrām fiziskām personām – dzīvnieku īpašniecēm (turpmāk tekstā – “fiziskās personas”), saskaņā ar kuru koncesijā saņemtās pašvaldības ganību zemes faktisko izmantošanu bija paredzēts veikt tādējādi, ka šīs fiziskās personas nodod rīcībā dzīvniekus (govis, aitas, kazas utt.) tādā skaitā, kāds tām pieder un ir deklarēts līgumā, ilggadīgām ganībām iepriekš minētajā zemesgabalā (16).
25. Pēc šī vienotā platībmaksājuma pieteikuma iesniegšanas Dolžas APIA 2014. gada 23. oktobrī pieņēma lēmumu par avansa maksājumu Avio Lucos saskaņā ar platībatkarīgā atbalsta shēmām par 2014. lauksaimniecības gadu, un 2014. gada 9. decembrī – lēmumu piešķirt šādu maksājumu par kopējo summu 529 340,24 Rumānijas lejas(RON) (aptuveni 108 000 EUR).
26. Pēc tam Dolžas APIA tomēr konstatēja, ka koncesijas līguma noslēgšanas brīdī Avio Lucos nebija tiesību saņemt koncesijā publiskas piederības vai pašvaldību privātā sektora ganību zemi, pamatojoties uz to, ka tā nebija nedz dzīvnieku audzētāja, nedz dzīvnieku īpašniece, tādējādi pārkāpjot piemērojamās valsts tiesības.
27. Ņemot vērā šo konstatējumu, Dolžas APIA, pirmkārt, pieņēma lēmumu, ar kuru Avio Lucos tika noteiktas daudzgadu sankcijas par kopējo summu 555 729,59 RON (aptuveni 113 000 EUR). Par šo lēmumu Avio Lucos iesniedza vairākas administratīvas sūdzības un prasības tiesā, kuras visas tika noraidītas (17). Otrkārt, Dolžas APIA noteica pienākumu Avio Lucos samaksāt valsts kases kredītu par kopējo summu 529 340,24 RON (aptuveni 108 000 EUR), kas atbilda jau [šai sabiedrībai] izmaksātajai summai.
28. Avio Lucos apstrīdēja šo pēdējo minēto lēmumu Tribunalul Dolj (Dolžas apgabaltiesa, Rumānija), kura tās prasību noraidīja ar 2017. gada 12. decembra spriedumu. Avio Lucos cēla prasību par šo spriedumu, kuru Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa, Rumānija) apmierināja un nodeva šo lietu atpakaļ Tribunalul Dolj (Dolžas apgabaltiesa), pamatojot, ka minētajā spriedumā nav analizēti Avio Lucos aizstāvības elementi saistībā ar Savienības tiesību neievērošanu.
29. Tā kā lieta atkal tika reģistrēta Tribunalul Dolj (Dolžas apgabaltiesa) reģistrā, šī tiesa ar 2018. gada 25. februāra spriedumu noraidīja Avio Lucos prasību, pamatojot, ka Avio Lucos neesot “lauksaimnieks” Regulas Nr. 73/2009 2. panta a) punkta izpratnē, ciktāl tā esot vienīgi pierādījusi, ka tai bija nodots koncesijā zemesgabals, attiecībā uz kuru tā bija iesniegusi savu vienotā platībmaksājuma pieteikumu, taču neveicot lauksaimniecisku darbību, proti, dzīvnieku audzēšanu.
30. Avio Lucos par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Curtea de Apel Timişoara (Timišoaras apelācijas tiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa. Avio Lucos konkrēti apgalvo, ka Tribunalul Dolj (Dolžas apgabaltiesa) ir analizējusi atbilstības kritērijus nevis no Savienības tiesību viedokļa, bet tikai saistībā ar valsts tiesību jēdzieniem, kuriem Savienības tiesībās nav atbilstīgu jēdzienu. Savukārt Dolžas APIA un APIA konkrēti izvirzīja iebildi par res judicata spēku attiecībā uz diviem Curtea de Apel Craiova (Krajovas apelācijas tiesa) galīgiem spriedumiem, ar ko noraidītas Avio Lucos prasības par lēmumu, ar kuru noteiktas daudzgadu sankcijas.
31. Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir noteikts pienākums, pirmkārt, pierādīt, ka pastāv lauksaimniecības zemes lietošanas vai izmantošanas tiesības, vai, otrkārt, būt dzīvnieku audzētājam vai īpašniekam, lai saņemtu koncesijā ganību zemi nolūkā saņemt finanšu atbalstu saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmām. Turklāt šī tiesa uzskata, ka rodas jautājums, vai darbība, ko veic konkrēti Avio Lucos, ietilpst Regulas Nr. 73/2009 2. panta piemērošanas jomā. Visbeidzot šai tiesai, kas norāda, ka pastāv divi galīgi tiesas nolēmumi, kuros konstatēta pieteikumu maksājumu saņemšanai saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu par 2014. gadu neatbilstība, ņemot vērā, ka nav ievērotas valsts tiesības attiecībā uz prasību par zemes izmantošanas vai lietošanas tiesību apliecinājuma likumību, rodas jautājums, vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauta res judicata spēka principa piemērošana, kas liedz izvērtēt šīs valsts tiesībās noteiktās prasības atbilstību Savienības tiesībām, kuras piemērojamas par 2014. gadu, jaunā tiesvedībā, kas attiecas uz tāda akta likumību, ar kuru noteikta pieteicējam nepamatoti izmaksāto summu atgūšana.
32. Šādos apstākļos Curtea de Apel Timişoara (Timišoaras apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Savienības] tiesībām, kas piemērojamas finansiālajam atbalstam par 2014. lauksaimniecības gadu – konkrēti Regulai Nr. 73/2009 un Regulai Nr. 1122/2009 –, ir pretrunā tas, ka, lai persona saņemtu finansiālu atbalstu platībatkarīgo atbalsta shēmu ietvaros, valsts tiesībās tai ir noteikts pienākums iesniegt pierādījumu par kāda zemesgabala lietošanas tiesībām?
2) Ciktāl pirmajā jautājumā norādītais tiesiskais regulējums nav pretrunā iepriekš minētajām [Savienības] tiesībām, vai [Savienības] tiesībām (tostarp samērīguma principam) ir pretrunā – īpaši gadījumā, kad saņēmējs ir pamatojis lauksaimniecības zemes izmantošanas tiesības, iesniedzot koncesijas līgumu par ganību zemes platību (līgumu, pamatojoties uz kuru pieteikuma iesniedzējs ir ieguvis tiesības pēc nomas maksas samaksāšanas izmantot ganības uz savu risku un savam labumam), – tāds valsts tiesiskais regulējums, kas šāda koncesijas līguma spēkā esamībai izvirza nosacījumu, ka topošajam koncesionāram ir jābūt tikai dzīvnieku audzētājam vai īpašniekam?
3) Vai Regulas [Nr. 73/2009] 2. pantā minētajā “lauksaimnieciskas darbības” definīcijā ietilpst tāda platībatkarīgā atbalsta saņēmēja darbība, kurš – noslēdzis koncesijas līgumu par ganībām, lai saņemtu šīs zemes platības izmantošanas tiesības un tiesības uz atbalstu par 2014. lauksaimniecības gadu, – vēlāk noslēdz sadarbības līgumu ar dzīvnieku audzētājiem, t.i., līgumu, ar ko atļauj koncesijā saņemto zemesgabalu bez maksas izmantot dzīvnieku ganīšanai, koncesijas saņēmējam saglabājot zemes izmantošanas tiesības, bet apņemoties netraucēt ganīšanu un veikt ganību zemes apkopšanu?
4) Vai Savienības tiesības nepieļauj, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā [Civilprocesa kodeksa] 431. panta 2. punkts – kas attiecas uz galīga tiesas nolēmuma res judicata spēku, ar kuru ir konstatēta maksājuma pieteikuma nepieņemamība, jo nav izpildīta valsts tiesībās noteiktā prasība par zemesgabala, par ko ir lūgts platībatkarīgais atbalsts par 2014. lauksaimniecības gadu, izmantošanas/lietošanas tiesību dokumenta likumību (strīdā, kurā tika lūgts atcelt lēmumu par daudzgadu sankciju piemērošanu), – tiek interpretēts tādā nozīmē, kas liedz analizēt minētās valsts prasības atbilstību 2014. lauksaimniecības gadam piemērojamām [Savienības] tiesībām jaunā strīdā, kur tiek vērtēta akta, kura mērķis ir atgūt pieteikuma iesniedzējam par to pašu 2014. lauksaimniecības gadu nepamatoti samaksātās summas, likumība, ja šis akts ir balstīts uz tiem pašiem faktiem un to pašu valsts tiesisko regulējumu, kas tika analizēti iepriekšējā galīgajā tiesas nolēmumā?”
33. Rakstveida apsvērumus iesniedza Avio Lucos, APIA, Rumānijas valdība, Vācijas un Francijas valdības (par pirmo jautājumu), Itālijas valdība (par pirmajiem diviem jautājumiem), kā arī Eiropas Komisija.
34. Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 76. panta 2. punktu nolēma lietu izskatīt bez tiesas sēdes mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Ar 2021. gada 24. februāra procesa organizatorisko pasākumu Tiesa uzdeva jautājumus rakstveida atbildes sniegšanai Avio Lucos un APIA. Rakstveida apsvērumus par jautājumiem, uz kuriem attiecās šie procesa organizatoriskie pasākumi, šie lietas dalībnieki iesniedza noteiktajā termiņā.
IV. Analīze
A. Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
35. Vispirms Rumānijas valdība apgalvo, ka lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nozīmes lēmuma pieņemšanā pamatlietā un tātad tas ir nepieņemams, ņemot vērā apstākli, ka iesniedzējtiesas rīcībā esot informācija, kas tai ļauj atrisināt šo strīdu. Turklāt šī tiesa savā lūgumā neesot precizējusi citas iespējamās Civilprocesa kodeksa 431. panta 2. punkta interpretācijas, kas pamatotu tās šaubas par tā piemērošanu. Visbeidzot, minētā tiesa nepaskaidrojot, kādēļ tai būtu jāizvērtē iebildes par res judicata spēka pamatotība pēc Tiesas atbildes saņemšanas uz pirmajiem trim prejudiciālajiem jautājumiem, kaut arī šie jautājumi zaudētu priekšmetu, ja Civilprocesa kodeksa 431. panta 2. punkts būtu piemērojams pamatlietā.
36. Uzskatu, ka šie argumenti ir jānoraida. No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var – ņemot vērā lietas īpatnības – noteikt gan to, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai, gan to, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. No tā izriet, ka uz valstu tiesu uzdotiem jautājumiem attiecas atbilstības prezumpcija un ka Tiesa var atteikties lemt par šiem jautājumiem vienīgi tad, kad ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz šiem jautājumiem (18).
37. Taču šajā gadījumā tas tā acīmredzami nav, jo iesniedzējtiesas lūgtā Savienības tiesiskā regulējuma, tostarp Regulas Nr. 73/2009 normu interpretācija ir tieši saistīta ar pamatlietas priekšmetu un šī strīda pamatā esošā problēma ir nevis hipotētiska, bet gan reāla, un Tiesas rīcībā ir nepieciešamie faktiskie un tiesiskie apstākļi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.
38. Šādos apstākļos uzskatu, ka uzdotie prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
39. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai ar Savienības tiesībām, kas piemērojamas finanšu atbalstam par 2014. lauksaimniecības gadu, it īpaši Regulām Nr. 73/2009 un Nr. 1122/2009, netiek pieļauts, ka valsts tiesībās nosaka pienākumu pierādīt lauksaimniecības zemes lietošanas tiesības, lai saņemtu finansiālu atbalstu saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmām.
40. Vispirms jāuzsver – lai gan iesniedzējtiesa pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumā atsaucas uz Regulu Nr. 1122/2009 (19), tā ne reizi nav minēta lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojumā. Katrā ziņā šai regulai, šķiet, nav nozīmes, lai atbildētu uz šo jautājumu, ciktāl atbilstības noteikumi tiesībām uz finanšu atbalstu saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmām neietilpst tās materiāltiesiskajā piemērošanas jomā (20). Līdz ar to pirmais prejudiciālais jautājums tiks izskatīts, vienīgi ņemot vērā Regulu Nr. 73/2009, kas pamatlietā ir piemērojama ratione temporis un kas vēlāk atcelta ar Regulu Nr. 1307/2013.
41. Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka Regulā Nr. 73/2009 nav atsauces uz jēdzienu “lietošanas tiesības”, kā tas ir paredzēts Rumānijas tiesībās (21). Atbilstoši šīs regulas 34. panta 1. punktam atbalstu saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu lauksaimniekiem piešķir, pamatojoties uz gada deklarāciju, pēc tam, kad ir aktivizētas tiesības uz maksājumu (22) par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu dalībvalstī, kurā piešķirtas tiesības uz maksājumu. Lai saņemtu šo atbalstu, lauksaimniekam saskaņā ar minētās regulas 35. panta 1. punktu ir jādeklarē zemesgabali, kuri atbilst hektāriem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, saistībā ar visām tiesībām uz maksājumu. Izņemot force majeure gadījumu vai ārkārtas apstākļus, minētajiem zemesgabaliem ir jābūt “lauksaimnieka rīcībā dalībvalsts noteiktajā datumā” (23).
42. Turpinājumā, Regulas Nr. 73/2009 124. panta, kas ir ietverts V sadaļā “Tiešo maksājumu piemērošana jaunajās dalībvalstīs”, 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, “par visiem lauksaimniecības zemes gabaliem, kas atbilst 1. punktā izklāstītajiem kritērijiem, [..] ir tiesības pretendēt uz maksājumu saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu”, proti, attiecībā uz Rumāniju, par “daļ[u] no [..] izmantotās lauksaimniecības zemes platības, kas tiek uzturēta labā lauksaimniecības stāvoklī, neatkarīgi no tā, vai šī platība tiek vai netiek izmantota ražošanā, un kuru vajadzības gadījumā koriģē saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko [..] Rumānija nosaka pēc Komisijas apstiprinājuma saņemšanas”.
43. Visbeidzot, saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 19. panta 1. punkta c) apakšpunktu lauksaimnieka rīcībā ir jābūt dokumentiem, kurus dalībvalsts uzskata par nepieciešamiem, lai pamatotu maksājuma pieteikumu.
44. No tā izriet, ka Regulā Nr. 73/2009 nav precizēts veids, kādā attiecīgajām platībām ir jābūt lauksaimnieka “rīcībā” šīs regulas 35. panta 1. punkta izpratnē un, a fortiori, vai termins “rīcībā” nozīmē šo platību “izmantošanas tiesības”. Tā kā šāds precizējums nepastāv, tad, interpretējot šo tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā tā ir ietverta, mērķi (24).
45. Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 73/2009 35. panta 1. punkta formulējumu ir jānorāda, ka tas, ka lauksaimnieka “rīcībā” ir platība, principā nozīmē, ka lauksaimnieks to var lietot pēc saviem ieskatiem ar mērķi tajā veikt savu lauksaimniecisko darbību, vai, citiem vārdiem sakot, ka lauksaimniecības zeme vismaz de facto ir šī lauksaimnieka rīcībā.
46. Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Regulas Nr. 73/2009 35. panta 1. punkts, šo secinājumu 41. punktā ir atgādināts, ka saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par “hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu”. Saskaņā ar šīs regulas 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu šāds jēdziens konkrēti apzīmē “jebkur[u] saimniecības lauksaimniecības zem[i] [..], ko izmanto lauksaimniecības darbībām”.
47. Šie paši jēdzieni ir definēti minētajā regulā. Tādējādi šīs pašas regulas 2. panta b), c) un h) punktā jēdziens “saimniecība” ir definēts kā “visas ražošanas vienības, ko pārvalda lauksaimnieks un kas atrodas tās pašas dalībvalsts teritorijā” (25), “lauksaimnieciska darbība” ir definēta kā “lauksaimniecības produktu ražošana vai audzēšana [..] vai zemes uzturēšan[a] labā lauksaimniecības un vides stāvoklī [..]” un “lauksaimniecības zeme” ir definēta kā “aramzemes, pastāvīgo ganību vai ilggadīgo kultūru kopējā platība” (26).
48. Šajā ziņā Regulas Nr. 73/2009 2. panta b) punktā, kurš attiecas uz jēdzienu “saimniecība”, paredzētā prasība, ka lauksaimniekam ir “jāpārvalda” ražošanas vienība, nenozīmē, ka šādam lauksaimniekam ir neierobežota vara pār attiecīgo platību. Kā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, jēdziens “pārvaldīšana” nenozīmē, ka lauksaimniekam ir neierobežota vara pār attiecīgo platību, izmantojot to lauksaimniecībai. Turpretī lauksaimniekam saistībā ar šo platību jābūt pietiekamai autonomijai, lai veiktu uz tās lauksaimniecisku darbību, – tas jānovērtē valsts tiesai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus. Tādējādi lauksaimniekam ir jābūt zināmām tiesībām pieņemt lēmumus par attiecīgās platības izmantošanu (27).
49. Šī interpretācija ir turpinājums Tiesas judikatūrai par jēdzienu “saimniecības lauksaimniecības zeme”, kas minēts Regulas Nr. 1782/2003, kura aizstāta ar Regulu Nr. 73/2009, 44. panta 2. punktā (28), kur tā būtībā nosprieda, ka nebija noteikta prasība, ka attiecīgajiem zemesgabaliem jābūt lauksaimnieka rīcībā, pamatojoties uz nomas līgumu vai citiem līdzīgiem darījumiem (29). Šajā nozīmē Tiesa arī uzskatīja – konkrēti, spriedumā Pontini u.c. (30) – attiecībā uz Regulas Nr. 1254/1999 12. pantu (31), ka šī tiesību norma atbalsta pieteikuma atbilstībai neizvirzīja prasību iesniegt spēkā esošu juridisku dokumentu, kas apliecinātu atbalsta pieteicēja tiesības lietot šajā pieteikumā norādītās lopbarības platības. Gluži pretēji, tieši lopbarības platību faktiska izmantošana ir viens no nosacījumiem, lai piešķirtu attiecīgās piemaksas (32). Regulas Nr. 73/2009 2. panta b) punktā minētais jēdziens “saimniecība”, pat ja tas ir definēts ar mazliet atšķirīgu formulējumu, būtībā ir identisks.
50. Treškārt, runājot par attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķiem, pirmkārt, LESD 39. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka KLP mērķis ir panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, jo īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu individuālos ienākumus. Šajā kontekstā saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 23. un 25. apsvērumu šīs regulas mērķis ir novērst to, ka atbalstu piešķir saņēmējiem, kuri ir mākslīgi radījuši apstākļus, kas vajadzīgi šādu maksājumu saņemšanai, un kuru lauksaimniecības darbība veido tikai nenozīmīgu daļu no viņu kopējās uzņēmējdarbības, vai kuru uzņēmējdarbības mērķis nav saistīts vai ir tikai nelielā mērā saistīts ar lauksaimniecības darbību. Līdz ar to, ņemot vērā šos mērķus, minētajā regulā paredzētā atbalsta vienotā maksājuma shēmas ietvaros mērķis ir nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauksaimniekiem, kuri faktiski veic lauksaimniecisku darbību, kas nozīmē, ka viņu rīcībā faktiski ir lauksaimniecības zeme.
51. No tā izriet, ka, lai noteiktu, vai lauksaimniecības zeme ir vai nav lauksaimnieka “rīcībā” Regulas Nr. 73/2009 35. panta 1. punkta izpratnē, no šī tiesiskā regulējuma formulējuma, konteksta un mērķiem izriet, ka atbilstību atbalsta piešķiršanai saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmu nosaka tieši lauksaimniecības zemes lietošanas reālais un faktiskais raksturs, kā arī iespēja īstenot zināmas lemšanas pilnvaras saistībā ar tās lietošanu (33). Tomēr Savienības tiesiskajā regulējumā atbalsta pieteikuma pieņemamība nav tieši pakārtota pienākumam pierādīt vai pamatot pieteikumā norādītās platības lietošanu, un tajā nav precizēts veids, kādā dalībvalstis var pārbaudīt, vai lauksaimniekam pieder lauksaimniecības zeme, kas deklarēta kā daļa no viņa saimniecības.
52. Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka, vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts, ka dalībvalstis savā valsts tiesiskajā regulējumā paredz pienākumu iesniegt derīgu juridisku dokumentu, kas pamato lauksaimniecības zemes lietošanas tiesības, lai nodrošinātu atbilstību atbalsta saņemšanai vienotā platībmaksājuma shēmas ietvaros.
53. Šajā ziņā Tiesai jau ir bijusi iespēja noteikt dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību attiecībā uz atbalsta piešķiršanas nosacījumu ievērošanas pārbaudi integrētās administrēšanas un kontroles sistēmas (turpmāk tekstā – “IAKS”) ietvaros. Tādējādi spriedumā Pontini u.c. (34) Tiesa atgādināja, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu pareizu IAKS ieviešanu, un tām tostarp ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu to darījumu faktisku norisi un likumību, kurus finansē Savienība, runājot vispārīgi, un konkrēti – Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds (ELVGF), kā arī lai novērstu un sodītu pārkāpumus. Turklāt dalībvalstīm, ieviešot atbalsta shēmas, kuras tās uzskata par vajadzīgām efektīvai pārkāpumu un krāpšanas novēršanai un sodīšanai par tiem, ir rīcības brīvība.
54. Šajā kontekstā Tiesa uzskata, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz apliecinošiem dokumentiem un pierādījumiem, kuri tām ir jāpieprasa no atbalsta pieteicēja, saistībā ar viņa pieteikumā norādītajām platībām. Ņemot vērā šo rīcības brīvību, dalībvalstīm ir atļauts precizēt, izmantojot valsts tiesisko regulējumu, atbalsta pieteikumam pievienojamos pierādījumus, it īpaši atsaucoties uz to teritorijā īstenoto ierasto praksi lauksaimniecības jomā saistībā ar tiesībām uz platībām un to izmantošanu, kā arī attiecībā uz šo izmantošanu iesniedzamajiem dokumentiem (35).
55. Tiesa tomēr piebilda, ka šai rīcības brīvībai ir noteiktas robežas. Konkrēti – dalībvalstīm, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz atbalsta pieteikumam iesniedzamajiem pierādījumiem, it īpaši attiecībā uz iespēju pieprasīt atbalsta pieteicējam iesniegt spēkā esošu juridisku dokumentu, kas apliecina viņa tiesības izmantot pieteikumā norādītās platības, ir jāievēro attiecīgajā Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktie mērķi un Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips (36). Šis princips prasa, lai ar konkrētu tiesību normu ieviestie līdzekļi būtu atbilstoši attiecīgajam sasniedzamajam mērķim un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (37). Piemēram, Tiesa ir noteikusi, ka dalībvalstis nevar pieprasīt ļoti precīzus pierādījumus, tādus kā saimniecības nomas vai cita veida nomas līgums, un ka saskaņā ar līgumu slēgšanas brīvības principu pierādījums var būt zemesgabala nodošana rīcībā bez finansiālas atlīdzības (38).
56. Līdz ar to šajā gadījumā ir jāpārbauda, vai ar Rumānijas tiesisko regulējumu ieviestie līdzekļi ir atbilstoši attiecīgajam ar KLP sasniedzamajam mērķim un vai noteiktais pienākums nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams tā sasniegšanai.
57. Šajā ziņā, pirmkārt, runājot par spēju īstenot KLP mērķus, kas aprakstīti šo secinājumu 50. punktā, ir jānorāda, ka Rumānijas valdība ir uzsvērusi, ka valsts tiesiskā regulējuma mērķis bija atvieglot tiešu piekļuvi minētajām ganībām (kas pieder teritoriālajām administratīvajām vienībām) pēc iespējas lielākam skaitam dzīvnieku īpašnieku, nevis tiem, kas veic lauksaimnieciskas darbības, izmantojot starpniecību, kā arī nodrošināt lauksaimniekiem pietiekami augstu dzīves līmeni. Nosakot pienākumu pierādīt lauksaimniecības zemes “lietošanas tiesības”, faktiski var sniegt zināmu pārliecību, ka KLP mērķi tiks tiešām sasniegti. Piemēram, juridiska dokumenta iesniegšana var ļaut izvairīties no tā, ka atbalsta pieteicēji ļaunprātīgi gūst labumu no citiem piederošajiem zemesgabaliem, lai apietu Savienības tiesisko regulējumu, kā tas bija lietā, kurā tika taisīts spriedums Pontini u.c. Citiem vārdiem, šāda tiesību norma ļauj aizsargāt to lauksaimniecības zemes likumīgo īpašnieku tiesības, attiecībā uz kuriem ir iesniegta deklarācija, lai netiktu krāpnieciski atņemtas iespējamās KLP finansiālās priekšrocības, un vienlaikus aizsargāt Savienības finanses pret jebkādiem atbalsta pieteikumiem, kas ir iesniegti krāpnieciski, bez likumīgo īpašnieku ziņas, lai nelikumīgi iegūtu šīs priekšrocības, (pašiem) neesot attiecīgā īpašuma lietošanas tiesību īpašniekiem vai turētājiem. Turklāt prasība par oficiālu dokumentu iesniegšanu nav Rumānijas tiesību īpatnība. Piemēram, kā savos rakstveida apsvērumos ir uzsvērusi Itālijas valdība, Itālijas tiesību aktos ir noteikts, ka lauksaimniekiem, kas lūdz atbalstu, lai pierādītu īpašumtiesības uz zemi, kā papildu pārbaudes elements ir jāiesniedz pierādījums par atbilstošas oficiālas izmantošanas atļaujas esamību (39).
58. Šajā ziņā es uzskatu, ka pienākums turēt likumīgu lietošanas tiesību apliecinājumu ir piemērots līdzeklis iepriekš minēto mērķu sasniegšanai, jo šāds pienākums ļauj vienlaicīgi novērst krāpšanu un aizsargāt valsts pārvaldes finanšu intereses, no vienas puses, un pieteicēju tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecībā uz viņu piekļuvi atbalsta shēmai, no otras puses.
59. Otrkārt, attiecībā uz Rumānijas tiesiskā regulējuma samērīgumu, ir jākonstatē, ka pienākums pierādīt lauksaimniecības zemes “lietošanas tiesības”, lai varētu pretendēt uz atbalstu vienotā platībmaksājuma shēmas ietvaros, ne vienmēr atbilst KLP mērķiem. Piemēram, ja lauksaimniecības zemi izmanto lauksaimnieki, kas tajā veic ražas novākšanu, un attiecībā uz šo zemi viņi var šo platību regulāru un faktisku izmantošanu pierādīt ar citiem līdzekļiem, nevis uzrādot šādu dokumentu, pierādījums, ka platība ir “lauksaimnieka rīcībā” Regulas Nr. 73/2009 35. panta 1. punkta izpratnē, nevar tikt balstīts tikai uz oficiālu juridisku dokumentu, kas saistīts ar šo platību. Proti, šāds dokuments ne vienmēr var pamatot lauksaimniecības zemes izmantošanas faktiskumu un realitāti.
60. Piemēram, no vienas puses, personai var būt apliecinājums par īpašumtiesībām uz zemi, lai arī tā to faktiski neizmanto lauksaimnieciskai darbībai, un, no otras puses, lauksaimnieki var faktiski īstenot lauksaimniecisku darbību zemesgabalos, lai arī tiem nav šim nolūkam oficiāli noformētu juridisku dokumentu. Šajā pēdējā minētajā gadījumā stingra prasība par juridiska dokumenta esamību nozīmētu, ka pēdējie minētie tiek izslēgti no vienotā platībmaksājuma atbalsta saņemšanas, kas savukārt būtu pretrunā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķiem (40). Šādos apstākļos prasība, ka visiem pieteicējiem ir jāpamato savas tiesības lietot lauksaimniecības zemi, ko viņi deklarē nolūkā saņemt atbalstu, manā ieskatā, neatbilst samērīguma principam.
61. Visbeidzot, treškārt, kā to būtībā norādījis ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák] (41), jautājums par lauksaimnieku noslēgto līgumu spēkā esamību ir civiltiesību jautājums, kas dalībvalstīs tiek vērtēts atšķirīgi, tādējādi pastāv risks, ka noteikumi, ar kuriem dalībvalstīs reglamentē atbalsta piešķiršanu, var tikt interpretēti nevienveidīgi, ja tajos būtu atļauts vienotos platībmaksājumus pakārtot apsvērumiem, kas ietilpst līgumtiesību jomā.
62. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka pamatojums oficiāla juridiska dokumenta formā, kas apliecina attiecīgās lauksaimniecības zemes lietošanas tiesības, drīzāk ir jāuzskata par vienu no norādēm, kas ļauj pārliecināties, ka vienotā platībmaksājuma pieteicējs faktiski un regulāri izmanto platības, kuras viņš ir deklarējis, nevis jānosaka, ka tas ir atbalsta shēmas piešķiršanas nosacījums vai pat vienīgais pierādījums, kas pamato to faktisku izmantošanu lauksaimnieciskai darbībai.
63. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka ar Regulu Nr. 73/2009 tiek pieļauts, ka valsts tiesībās ir noteikts pienākums pierādīt lauksaimniecības zemes lietošanas tiesības, lai saņemtu finansiālu atbalstu saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktie mērķi un Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
64. Ar otro jautājumu, kas uzdots gadījumam, ja uz atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai gadījumā, ja pierādījums par lauksaimniecības zemes lietošanas tiesībām ir sniegts, uzrādot ganību koncesijas līgumu, ar Savienības tiesībām netiek pieļauts valsts tiesībās paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru, lai šāds līgums būtu spēkā, topošajam koncesionāram ir jābūt vienīgi dzīvnieku audzētājam vai dzīvnieku īpašniekam.
65. Jāsecina, ka šāda nosacījuma īpašā ietekme ir finansiālā atbalsta izslēgšana saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmām vismaz katram ganību koncesionāram, kurš nav dzīvnieku īpašnieks vai turētājs. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām netiek pieļauts, ka piekļuve ganību izmantošanai tiek atļauta tikai koncesionāriem, kas ir dzīvnieku audzētāji vai īpašnieki (42).
66. Saskaņā ar šo secinājumu 54. punktā izklāstīto analīzi, tā kā Regulā Nr. 73/2009 nav skaidras tiesību normas, dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz apliecinošajiem dokumentiem un pierādījumiem, kuri ir jāpieprasa no atbalsta pieteicēja attiecībā uz platībām, uz kurām attiecas viņa pieteikums un deklarācija. Tādējādi ir jānosaka, vai ar nosacījumu par to, ka personai ir jābūt “dzīvnieku audzētājam vai īpašniekam”, lai varētu iesniegt spēkā esošu juridisku dokumentu, kas pamato platību, uz kurām attiecas atbalsta pieteikums, lietošanas tiesības, tiek ievēroti Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktie mērķi un Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips.
67. Attiecībā uz mērķi, kas noteikts ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu, ir jānorāda, pirmkārt, ka Rumānijas valdība – konteksta nolūkā – skaidro īpašo lauksaimniecības situāciju Rumānijā kā tādu, kas saskaras ar tādām parādībām kā zemes pamešana, lauksaimnieku novecošana, mazs skaits jauno lauksaimnieku un liels mazu saimniecību skaits, no kurām lielu procentuālo daļu veido daļēji naturālās saimniecības. Līdz ar to, ņemot vērā šīs īpatnības, būtu jāsaprot tās izvēle pakārtot koncesijas līgumu par ganībām noslēgšanu nosacījumam par dzīvnieku īpašnieka vai audzētāja statusu, lai ganības netiktu īstenotas ar dzīvniekiem, kas pieder trešām personām, kurām nepiemēro vienotā platībmaksājuma shēmu. Šī tiesiskā regulējuma konkrētāks mērķis esot izvairīties no tā, ka vienotā maksājuma pieteikumā norādīto platību koncesionārs, kas ir šī atbalsta saņēmējs, nav vienkāršs “lauksaimnieks – mājās sēdētājs” (“couch farmer”) – tas ir Eiropas Revīzijas palātas izmantots jēdziens, lai aprakstītu situāciju, kurā lauksaimniecisko darbību faktiski veic nevis atbalsta pieteicējs, bet gan persona, kas faktiski gana dzīvniekus pieteikumā deklarētajās platībās. Šādos gadījumos atbalsta pieteicējs tāpat kā parasts nomnieks saņemtu atbalstu, neveicot subsidēto darbību (43).
68. Ņemot vērā šos apsvērumus un jo īpaši Rumānijas lauksaimniecības īpatnības, man šķiet, ka nosacījums par to, ka personai ir jābūt “dzīvnieku audzētājam vai īpašniekam”, ir pamatots no Savienības tiesību viedokļa. Turklāt, pat ja Rumānijas valdība to nemin kā juridisko pamatu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 28. panta 2. punktu “dalībvalstis var izveidot atbilstīgus objektīvus un nediskriminējošus kritērijus, lai nodrošinātu, ka tiešie maksājumi netiktu piešķirti fiziskai vai juridiskai personai: a) kuras lauksaimniecības darbība ir tikai nenozīmīga daļa no kopējās uzņēmējdarbības; vai b) kuras uzņēmējdarbības vai uzņēmuma galvenie mērķi nav lauksaimniecības darbības veikšana”. Tādējādi šis noteikums varētu ietilpt šajās “obligātajās prasībās tiešo maksājumu saņemšanai”.
69. Runājot par attiecīgā nosacījuma samērīgumu, lai arī, protams, valsts tiesai ir jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesības, es sliecos uzskatīt, ka attiecīgais tiesiskais regulējums šķiet īpaši stingrs, jo tas šķiet de jure izslēdzam iespēju ganīt dzīvniekus, kas pieder trešām personām, pat ja personas, kurām pieder ganības un kuras lūdz atbalstu, tieši par tiem rūpējas. Līdz ar to, lai gan ar dažu dalībvalstu tiesisko regulējumu tiešām tiek aizliegtas ganības, ko veic trešās personas (proti, zeme koncesijā tiek piešķirta personai X, kas ir atbalsta saņēmējs, bet ganības faktiski principā īsteno trešās personas) (44), Rumānijas tiesiskā regulējuma specifika ir tāda, ka ar to, šķiet, ir aizliegtas ganības ar trešām personām piederošiem dzīvniekiem (proti, pat ja atbalsta pieteicēja rīcībā ir lauksaimniecības zeme un tādējādi viņš ir tas, kas faktiski veic ganības ar dzīvniekiem, kuri viņam nepieder). Šāda izslēgšana, manuprāt, ir pretrunā Rumānijas valdības izvirzītajam mērķim veicināt pēc iespējas lielāka skaita dzīvnieku īpašnieku vai to turētāju tiešu piekļuvi minētajām ganībām, it īpaši, lai sasniegtu mērķi nodrošināt zemes saglabāšanu labos lauksaimniecības apstākļos un it īpaši izvairīties no tā, ka lauksaimniecības zeme tiek pamesta (skat. šo secinājumu 67. un74. punktu). Šis jautājums tiks plašāk aplūkots trešā prejudiciālā jautājuma analīzes ietvaros (skat. šo secinājumu 77.–79. punktu).
70. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt tādējādi, ka ar Regulām Nr. 73/2009 un Nr. 1122/2009 tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir noteikts, ka, lai koncesijas līgums, kas noslēgts par tādas [lauksaimniecības] zemes izmantošanu, kura ir deklarēta vienotā platībmaksājuma pieteikumā, būtu spēkā esošs, topošajam koncesionāram ir jābūt dzīvnieku audzētājam vai īpašniekam, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktie mērķi un Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips. Tomēr ar Savienības tiesībām netiek pieļauts, ka šāds nosacījums kļūst par vienīgo atbilstības nosacījumu, lai varētu saņemt vienoto platībmaksājumu.
D. Par trešo prejudiciālo jautājumu
71. Ar trešo jautājumu, kas ir cieši saistīts ar pirmo un otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda uzņēmuma darbība, kurš, būdams noslēdzis koncesijas līgumu par ganībām, lai iegūtu tiesības izmantot šo zemi un tiesības uz vienoto platībmaksājumu, vēlāk noslēdz sadarbības līgumu ar dzīvnieku audzētājiem, ietilpst jēdzienā “lauksaimnieciska darbība” Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punkta izpratnē.
72. Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punktu “lauksaimnieciska darbība” ir definēta kā “lauksaimniecības produktu ražošana vai audzēšana, ieskaitot ražas novākšanu, slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem, vai zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, kā noteikts 6. pantā”. Kā izriet no šīs definīcijas formulējuma, ir divas darbību kategorijas, kas var ietilpt jēdzienā “lauksaimnieciska darbība” šīs tiesību normas izpratnē.
73. Pirmajā darbību kategorijā ietilpst “lauksaimniecības produktu ražošana, audzēšana vai audzēšana, ieskaitot ražas novākšanu, slaukšanu, dzīvnieku audzēšanu un turēšanu lauksaimniecības nolūkiem”. Šajā gadījumā man šķiet acīmredzams, ka Avio Lucos darbība neietilpst šajā darbību kategorijā. No sadarbības līguma 8. panta izriet, ka ganībās dzīvniekus vienmēr ir turējušas, audzējušas un izmantojušas fiziskas personas, nevis Avio Lucos.
74. Otrā darbību kategorija attiecas uz “zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī” Regulas Nr. 73/2009 6. panta izpratnē, kurā ir noteikts, ka “dalībvalstis valsts vai reģionālā līmenī nosaka [šī stāvokļa] obligātās prasības, ņemot vērā attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības” (45). Šīs lauksaimnieciskās darbības mērķis ir novērst to, ka tiek pamesta lauksaimniecības zeme, un nodrošināt, ka tā tiek saglabāta labos lauksaimniecības un vides apstākļos (46), kā arī veicināt esošo pastāvīgo ganību saglabāšanu un nodrošināt, ka tās netiks masveidā pārvērstas aramzemē (47).
75. Avio Lucos veiktā darbība, šķiet, atbilst šai otrajai darbību kategorijai, uz kurām var attiekties jēdziens “lauksaimnieciska darbība”. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar sadarbības līguma 7. pantu Avio Lucos apņemas ik gadu par saviem līdzekļiem veikt ganību zemes attīrīšanu, nezāļu ravēšanu, kā arī liekā ūdens novadīšanu no zemesgabala, nodrošinot optimālus apstākļus ganību sanācijai.
76. Turklāt, šķiet, ka sadarbības līgumā nav izvirzīta prasība, ka [atbalsta] pieteicēja rīcībā ir jābūt viņa paša dzīvniekiem, lai nodrošinātu zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī (48). Šajā ziņā, lai gan Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tieši dalībvalstis valsts vai reģionālā līmenī nosaka obligātās prasības attiecībā uz labu lauksaimniecības un vides stāvokli, pamatojoties uz III pielikumā noteikto sistēmu un ņemot vērā “attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības”, šajā pantā ir piebilsts, ka šīs valstis nenosaka obligātās prasības, kas nav paredzētas šajā sistēmā.
77. Šajā ziņā, kā norāda Komisija, saskaņā ar Rumānijas paziņojumu par obligāto prasību ieviešanu attiecībā uz labu lauksaimniecības un vides stāvokli (pieteikumam, kas attiecas uz 2014. gadu) lauksaimniekiem ir pienākums veikt šādas darbības, lai īstenotu normu par minimālo ganāmpulka blīvumu un/vai atbilstošiem režīmiem: “nopļaut zāli vismaz vienu reizi gadā un/vai nodrošināt minimālo ganību blīvumu (minimums 0,3 dzīvnieki uz hektāru), lai uzturētu zemi (ilggadīgās ganības) labā stāvoklī”.
78. Taču pienākums pieteicējam būt tādu dzīvnieku īpašniekam vai turētājam, kas ganās lauksaimniecības zemē, nav šajā ietvarā paredzēta obligāta prasība. Ja – kā tas ir šajā gadījumā – ganību zeme tiek uzturēta, to izmantojot ganībām, nevis to pļaujot, lauksaimniekam ir pienākums nodrošināt ganības un viņam nav pienākuma tās nodrošināt tikai ar saviem dzīvniekiem. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā starp pamatlietas pusēm nav strīda par to, ka dzīvnieki ganījās attiecīgajā zemesgabalā, un netiek apstrīdēts, ka pieteicējs nodrošināja nosacījumus ganību sanācijai, šķiet, ka Avio Lucos faktiski veica nepieciešamo lauksaimniecisko darbību, uzturot zemi labā lauksaimniecības un vides stāvoklī saskaņā ar Rumānijas paziņojumu.
79. Šāda gramatiskā interpretācija, manuprāt, atbilst arī Regulā Nr. 73/2009 minētajiem mērķiem, kas it īpaši izriet no tās 4. un 7. apsvēruma par ganību saglabāšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, jo pastāvīgo ganību pozitīvā ietekme uz vidi ir atzīta. Šāds mērķis atbilst LESD 39. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajam KLP mērķim, proti, celt lauksaimniecības ražīgumu, nodrošinot lauksaimniecības ražošanas racionālu attīstību. Ņemot vērā šo precizējumu, nedrīkst aizmirst, ka KLP mērķis, kā tas ir atgādināts šo secinājumu 50.–57. punktā, ir arī un it īpaši nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, un šie abi mērķi, šķiet, viens otru papildina.
80. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz trešo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 73/2009 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “lauksaimnieciska darbība” šī panta izpratnē ietilpst tāda platībatkarīgā atbalsta saņēmēja darbība, kurš – būdams noslēdzis koncesijas līgumu par ganībām, lai saņemtu šīs zemes platības izmantošanas tiesības un tiesības uz atbalstu par 2014. lauksaimniecības gadu, – vēlāk noslēdz sadarbības līgumu ar dzīvnieku audzētājiem, ar ko tiem atļauj koncesijā saņemto zemesgabalu bez maksas izmantot dzīvnieku ganīšanai, koncesijas saņēmējam saglabājot zemes lietošanas tiesības, bet apņemoties netraucēt ganīšanu un veikt ganību zemes apkopšanu, piemēram, tīrīšanu, nezāļu un liekā ūdens noņemšanu, lai uzturētu zemi labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, ņemot vērā attiecīgo teritoriju īpatnības.
E. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
81. Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums par tāda valsts tiesas galīga nolēmuma res judicata spēku, ar kuru šī tiesa strīdā par daudzgadu sankciju noteikšanas likumību ir konstatējusi, ka vienotā platībmaksājuma pieteikums nav pieņemams tādēļ, ka nav ievērota valsts tiesībās paredzētā prasība pierādīt [lauksaimniecības] zemes lietošanas tiesības, kas tai neļauj izvērtēt šo valsts prasību atbilstību Savienības tiesībām jauna strīda ietvaros, kurš attiecas uz pieteicējam nepamatoti izmaksāto summu atgūšanas likumību, jo minētais akts ir pamatots ar tiem pašiem faktiem un tām pašām valsts tiesību normām, kas vērtēti iepriekšējā galīgajā tiesas nolēmumā par daudzgadu sankciju piemērošanas likumību.
82. Vispirms jāatgādina, ka res judicata princips ir nozīmīgs gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izsmelti visi pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti (49).
83. Tādējādi Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kuras nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Savienības tiesību pārkāpumu, kas izdarīts ar attiecīgo lēmumu (50).
84. Ja nav Savienības tiesiskā regulējuma attiecīgajā jautājumā, res judicata principa īstenošanas kārtība ir jānosaka dalībvalstu tiesību sistēmā saskaņā ar šo valstu procesuālās autonomijas principu. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kas reglamentē līdzīgas situācijas valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī tāda, kas padara faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (51).
85. Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuāls noteikums padara neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi tiesvedībā, tās norisi un tās īpatnības kopumā dažādu instanču valsts tiesās. Šajā aspektā attiecīgā gadījumā ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesību sistēmas pamatā, piemēram, tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (52).
86. Turklāt jāatgādina, ka valstu tiesām ir pienākums interpretēt valsts tiesību normas cik vien iespējams tādējādi, lai ar šo normu piemērošanu tiktu sekmēta Savienības tiesību īstenošana (53). Jāprecizē, ka prasība pēc atbilstošas interpretācijas ietver sevī valsts tiesu, tostarp tiesu, kas izskata lietas pēdējā instancē, pienākumu vajadzības gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām. Tādējādi valsts tiesa nav tiesīga uzskatīt, ka tai nav iespējams kādu valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka šī norma ir tikusi interpretēta veidā, kas nav saderīgs ar šīm tiesībām, vai to šādā veidā ir piemērojušas kompetentās valsts iestādes (54).
87. Šajā gadījumā rodas jautājums, vai ar Savienības tiesībās paredzēto efektivitātes principu ir saderīga tāda res judicata spēka principa interpretācija, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa un saskaņā ar kuru, ņemot vērā Civilprocesa kodeksa 431. panta 2. punktu, res judicata spēks darbojas arī gadījumos, kad ar jauno prasību tiesa tiek nostādīta situācijā, kad tai ir pilnībā vai daļēji jāatkārto vai jāapgāž juridiskais atzinums, kas iepriekšējā spriedumā tika apmierināts vai noraidīts.
88. Šis jautājums izriet no tā, ka par lēmumu, ar kuru Avio Lucos tika noteiktas daudzgadu sankcijas – tādu iemelsu dēļ, kas ir līdzīgi šajā lietā aplūkotajiem, – pēc tam, kad par to bija celtas administratīvās sūdzības, tika celtas prasības tiesā, kuras visas tika noraidītas (55). Precīzāk, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietas pamatā ir tās pašas materiāltiesiskās attiecības, kas bija pamatā galīgajiem tiesu nolēmumiem (proti, koncesijas līguma spēkā neesamība dzīvnieku turētāja statusa neesamības dēļ saistībā ar to pašu vienotā platībmaksājuma pieteikumu par 2014. lauksaimniecības gadu). Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem uz šiem spriedumiem attiecināmais res judicata spēks aptver šo lietu vai tās elementus, un vajadzības gadījumā jāpārbauda šajos tiesību aktos paredzētās sekas.
89. Šajā ziņā tomēr ir jānorāda – tā kā iepriekšējā nolēmuma priekšmets atšķiras no šīs lietas priekšmeta, ciktāl šīs lietas attiecas uz atšķirīgiem administratīviem lēmumiem, pat ja tie attiecas uz identiskiem faktiskiem un juridiskiem apstākļiem, iesniedzējtiesa varētu interpretēt Civilprocesa kodeksa 431. panta 2. punktu, ņemot vērā to, ka res judicata spēks, ja tas ir balstīts uz ļoti plašiem kritērijiem, var padarīt faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu.
90. Tāpēc it īpaši ir jāpārbauda, vai iepriekš minēto Civilprocesa kodeksa 431. panta 2. punkta interpretāciju var pamatot ar tiesiskās drošības principa aizsardzību, ņemot vērā, kā šāda interpretācija ietekmē Savienības tiesību piemērošanu.
91. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šāda Civilprocesa kodeksa 431. panta 2. punkta plaša piemērošana, ciktāl attiecīgo nolēmumu priekšmets ir atšķirīgs, ne tikai liegtu iespēju apstrīdēt tiesas nolēmumu, kam piemīt res judicata spēks, ja tajā ir pieļauts Savienības tiesību pārkāpums, bet arī apstrīdēt [nepamatoti izmaksātā atbalsta] atgūšanas lēmumu, kurā arī var būt pieļauts tas pats Savienības tiesību pārkāpums. Vēl svarīgāk ir tas, ka res judicata spēks, iespējams, varētu tikt piemērots attiecībā uz jebkuru citu administratīvu lēmumu, kas attiecas uz atbalsta pieteicēju, kura turējumā nav dzīvnieku, lai veiktu lauksaimniecisku darbību.
92. Līdz ar to sekas šādai res judicata spēka principa piemērošanai būtu tādas, ka gadījumā, ja tiesas nolēmums, kas ir kļuvis galīgs, būtu balstīts uz tādu noteikumu interpretāciju, kuri ir pretrunā Savienības tiesībām, piemēram, uz noteikumu, ka dzīvnieku “turēšana” ir absolūts atbilstības kritērijs attiecīgā atbalsta saņemšanai, šo noteikumu nepareiza piemērošana atkārtotos ik reizi, kad koncesionārs tiek izslēgts no šīs shēmas šo pašu iemelsu dēļ, nepastāvot iespējai šo kļūdaino interpretāciju labot.
93. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālās normas, kas tiesas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Savienības tiesību normas pārkāpumu. Vienlaikus res judicata spēka principa īstenošanas kārtība nedrīkst būt tāda, kas padara faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu.
V. Secinājumi
94. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Timişoara (Timišoaras apelācijas tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Ar Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopīgus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006 un (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, tiek pieļauts, ka valsts tiesībās ir noteikts pienākums pierādīt lauksaimniecības zemes lietošanas tiesības, lai saņemtu finansiālu atbalstu saistībā ar vienotā platībmaksājuma shēmām, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktie mērķi un Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips.
2) Ar Regulu Nr. 73/2009 tiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir noteikts, ka, lai koncesijas līgums, kas noslēgts par tādas [lauksaimniecības] zemes izmantošanu, kura ir deklarēta vienotā platībmaksājuma pieteikumā, būtu spēkā esošs, topošajam koncesionāram ir jābūt dzīvnieku audzētājam vai īpašniekam, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktie mērķi un Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši samērīguma princips. Tomēr ar Savienības tiesībām netiek pieļauts, ka šāds nosacījums kļūst par vienīgo atbilstības nosacījumu, lai varētu saņemt vienoto platībmaksājumu.
3) Regulas Nr. 73/2009 2. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “lauksaimnieciska darbība” šī panta izpratnē ietilpst tāda platībatkarīgā atbalsta saņēmēja darbība, kurš – noslēdzis koncesijas līgumu par ganībām, lai saņemtu šīs zemes platības izmantošanas tiesības un tiesības uz atbalstu par 2014. lauksaimniecības gadu, – vēlāk noslēdz sadarbības līgumu ar dzīvnieku audzētājiem, ar ko tiem atļauj koncesijā saņemto zemesgabalu bez maksas izmantot dzīvnieku ganīšanai, koncesijas saņēmējam saglabājot zemes lietošanas tiesības, bet apņemoties netraucēt ganīšanu un veikt ganību zemes apkopšanu, piemēram, tīrīšanu, nezāļu un liekā ūdens noņemšanu, lai uzturētu zemi labā lauksaimniecības un vides stāvoklī, ņemot vērā attiecīgo teritoriju īpatnības.
4) Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās neuzliek valsts tiesai pienākumu nepiemērot valsts procesuālās normas, kas tiesas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Savienības tiesību normas pārkāpumu. Vienlaikus res judicata spēka principa īstenošanas kārtība nedrīkst būt tāda, kas padara faktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā paredzēto tiesību īstenošanu.