Lieta T‑571/11

El Corte Inglés, SA

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Kopienas vārdiskas preču zīmes “CLUB GOURMET” reģistrācijas pieteikums – Agrāka valsts grafiska preču zīme “CLUB DEL GOURMET, EN.... El Corte Inglés” – Relatīvs atteikuma pamatojums – Preču un pakalpojumu līdzības neesamība – Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Argumenti un pierādījumi, kas pirmo reizi izvirzīti Vispārējā tiesā

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 20. marta spriedums

1.      Kopienas preču zīme – Apelācija – Prasība Savienības tiesā – Vispārējās tiesas kompetence – Apelāciju padomju lēmumu tiesiskuma pārbaude – Tiesisku un faktisku apstākļu, kas iepriekš nav tikuši izvirzīti Biroja instancēs, ņemšana vērā Vispārējā tiesā – Izslēgšana

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 65. pants)

2.      Kopienas preču zīme – Procesa noteikumi – Faktu pārbaude pēc savas iniciatīvas – Iebildumu process – Pārbaude tikai par izvirzītajiem pamatiem un iesniegtajiem lūgumiem – Lietas dalībnieku pienākums izvirzīt pamatošanai nepieciešamos faktus un pierādījumus – Valsts tiesību normas – Iekļaušana

(Padomes Regulas Nr. 207/2009 76. pants)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 25. punktu)

2.      Principā Savienības iestādēm, nosakot un interpretējot valsts tiesību normas, ciktāl tas ir nepieciešams to darbībā, ir jāveic faktu konstatēšana, nevis tiesību piemērošana. Tiesību piemērošana ietver vienīgi Savienības tiesību piemērošanu. Tādējādi, lai gan ir taisnība, ka Regulas Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 65. panta 2. punkts ir jāsaprot tā, ka tiesību normas, kuru pārkāpums var būt pamats prasības celšanai Vispārējā tiesā, var būt gan valsts, gan Kopienu tiesību normas, tomēr vienīgi Kopienu tiesību normas ietilpst tiesisko apstākļu jomā, kurā ir piemērojams princips iura novit curia, turpretim valsts tiesību normas ir faktisko apstākļu jautājums, kas ietver prasību par pierādīšanas pienākumu un faktu pierādīšanu, un valsts tiesību saturs attiecīgā gadījumā ir jāpierāda ar atbilstošiem pierādījumiem. No tā izriet, ka principā procesā Savienības iestādēs lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz valsts tiesībām, ir jāpierāda, ka tās pamato viņa prasījumus.

Ir jāatzīst, ka Vispārējā tiesa ir raksturojusi šo principu, nospriežot, ka Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) pēc savas iniciatīvas, izmantojot līdzekļus, kas šim nolūkam tam šķiet piemēroti, ir jāiegūst informācija par attiecīgās dalībvalsts valsts tiesībām, ja šāda informācija ir nepieciešama, vērtējot konkrētā reģistrācijas atteikuma pamatojuma piemērošanas nosacījumus, un tostarp norādīto faktu īstumu vai iesniegto dokumentu pierādījumu spēku. Tomēr vienīgi gadījumā, kad Biroja rīcībā jau ir norādes attiecībā uz valsts tiesībām – vai nu kā apgalvojumi attiecībā uz to saturu, vai kā procesā iesniegtie pierādījumi, par kuriem tiek apgalvots, ka tiem ir pierādījumu spēks –, tam attiecīgā gadījumā pēc savas iniciatīvas ir jāiegūst informācija par valsts tiesībām.

(sal. ar 35., 38., 39. un 41. punktu)