Lieta C‑213/19
Eiropas Komisija
pret
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti
Tiesas (virspalāta) 2022. gada 8. marta spriedums
Valsts pienākumu neizpilde – LES 4. panta 3. punkts – LESD 310. panta 6. punkts un 325. pants – Pašu resursi – Muitas nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Krāpšanas apkarošana – Efektivitātes princips – Dalībvalstu pienākums nodot Eiropas Komisijas rīcībā pašu resursus – Dalībvalstu finansiālā atbildība pašu resursu zaudējumu gadījumā – Tekstilizstrādājumu un apavu imports no Ķīnas – Plaša un sistēmiska krāpšana – Organizētā noziedzība – Slēptie importētāji – Muitas vērtība – Vērtības samazināšana – PVN bāze – Sistemātisku muitas pārbaužu neesamība, kuru pamatā būtu riska analīze un kuras tiktu veiktas pirms attiecīgo preču izlaišanas – Sistemātiska galvojuma nodrošināšanas neesamība – Metode, kas izmantota, lai noteiktu tradicionālo pašu resursu zaudējumu apmēru saistībā ar importu, kam ir būtisks vērtības samazināšanas risks – Statistikas metode, kuras pamatā ir vidējās cenas Savienības mērogā – Pieļaujamība
1. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas kompetence – Prasība, kas celta pret dalībvalsti, kura ir izstājusies no Eiropas Savienības – Apvienotās Karalistes izstāšanās līgums – 86. pants – Tiesas kompetence izskatīt prasības sakarā ar pienākumu neizpildi pret Apvienoto Karalisti, kas iesniegtas pirms un pēc pārejas perioda beigām
(LESD 258. pants; Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 86., 136. un 60. pants)
(skat. 120. un 121. punktu)
2. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesvedība – Izvirzītais mērķis – Objektīvs konstatējums, ka dalībvalsts nav izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar LESD vai atvasināto tiesību aktu – Savienības tiesību pārkāpuma esamības vai neesamības noteikšana konkrētā lietā
(LESD 258. pants)
(skat. 162. punktu)
3. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets – Lūgums, kura mērķis ir panākt to, ka dalībvalstij tiek dots rīkojums veikt konkrētus pasākumus – Lūgums, kura mērķis ir panākt noteiktu tradicionālo pašu resursu summu nodošanu – Pieņemamība
(LESD 258. pants)
(skat. 182.–189. punktu)
4. Eiropas Savienības pašu resursi – Savienības finansiālo interešu aizsardzība – Krāpšanas un citādas nelikumīgas rīcības apkarošana – Dalībvalstu pienākums ieviest efektīvus un atturošus sodus un kontroles pasākumus – Piemērojamība – Pārkāpumi, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses muitas jomā – Tieša saikne starp ieņēmumu, ko veido kopējais muitas tarifa nodoklis, iekasēšanu un atbilstošo resursu nodošanu – Muitas pārbaudes – Pienākums sasniegt precīzu rezultātu – Pārbaudes pasākumu raksturs, kas jānosaka atkarībā no krāpšanas vai nelikumīgās rīcības iezīmēm, nevis abstrakti un statiski
(LESD 325. pants)
(skat. 209.–220. punktu)
5. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpildes pierādījums – Komisijai uzliktais pierādīšanas pienākums – Prasība, kas balstīta uz prezumpcijām – Prasības noraidīšana
(LESD 258. pants)
(skat. 221. punktu)
6. Dalībvalstis – Pienākumi – No LES 4. panta 3. punkta izrietošs vispārīgs pienākums – Konkretizācija konkrētā jomā ar konkrētu pantu – Pienākumu neizpilde, kas konstatēta, ņemot vērā vienīgi konkrēto pantu
(LES 4. panta 3. punkts; LESD 325. panta 3. punkts)
(skat. 261. punktu)
7. Muitas savienība – Muitas tiesiskā regulējuma piemērošana – Kopienas muitas kodekss – Savienības Muitas kodekss – Kontroles pasākumi, kas jāveic dalībvalstu muitas iestādēm – Prasība balstīt šos pasākumus uz riska analīzi – Pienākums piemērot riska pārvaldību – Galvojuma sniegšana – Nepieciešamība pieprasīt šādu sniegšanu – Dalībvalstu muitas iestāžu rīcības brīvība – Ierobežojumi – Pienākums ievērot efektivitātes principu – Apjoms – Pienākums iegrāmatot muitas parādus
(Kopienas Muitas kodeksa 13. pants un 220. panta 1. punkts; Savienības Muitas kodeksa 46. pants un 105. panta 3. punkts; Komisijas Regulas Nr. 2454/93, kas grozīta ar Regulu Nr. 3254/1994, 248. panta 1. punkts un Regulas 2015/2447 244. pants)
(skat. 272.–298., 300., 301., 303., 305. un 333. punktu)
8. Eiropas Savienības pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Dalībvalstu atbildība – Piemērojamība – Tiešas saiknes esamība starp ieņēmumu no muitas nodokļiem iekasēšanu un atbilstošo tradicionālo pašu resursu nodošanu Komisijai – Dalībvalstu pienākums nodrošināt efektīvu un pilnīgu pašu resursu iekasēšanu
(LESD 325. panta 1. punkts)
(skat. 346., 358., 359. un 362. punktu)
9. Eiropas Savienības pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Atbrīvojums – Nosacījumi – Nepārvarama vara vai citi iemesli, kas nav attiecināmi uz dalībvalsti – Neatgūstamas summas – Procedūras, kas nosaka tiesības uz atbrīvojumu, neievērošana – Sekas
(Padomes Regulas Nr. 609/2014 13. panta 2.–4. punkts)
(skat. 380.–395. punktu)
10. Eiropas Savienības pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Procenti par novēloti nodotajām summām – Attiecīgās dalībvalsts atturēšanās veikt nodošanu – Tiesas konstatēta pienākumu neizpilde – Pienākums maksāt nokavējuma procentus – Izņēmums – Nodošana, paredzot atrunas
(Padomes Regulas Nr. 1150/2000 9. panta 1. punkts un 11. pants un Padomes Regulas Nr. 609/2014 9. panta 1. punkts un 12. pants)
(skat. 398.–401. punktu)
11. Eiropas Savienības pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Neatzīšana un nenodošana, nepastāvot nepārvaramai varai vai pilnīgai iekasēšanas neiespējamībai, kas nav atkarīga no attiecīgās dalībvalsts – Pienākumu neizpilde
(LESD 325. pants; Padomes Regulas Nr. 1150/2000 2., 6., 9., 10., 11. un 17. pants un Regulas Nr. 609/2014 2., 6., 9., 10., 12. un 13. pants; Padomes Lēmuma 2007/436 un Lēmuma 2014/355 2. un 8. pants)
(skat. 404. punktu)
12. Muitas savienība – Kopējais muitas tarifs – Muitas vērtība – Noteikšana – Kompetenču sadalījums starp Savienību un dalībvalstīm – Dalībvalstu ekskluzīvā kompetence un atbildība – Piemērojamība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 952/2013 70.–74. pants; Padomes Regulas Nr. 2913/92, kas grozīta ar Regulu Nr. 648/2005, 29.–31. pants)
(skat. 412. un 413. punktu)
13. Eiropas Savienības pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis – Neatzīšana un nenodošana, nepastāvot nepārvaramai varai vai pilnīgai iekasēšanas neiespējamībai, kas nav atkarīga no attiecīgās dalībvalsts – Muitas iestāžu bezdarbība, neveicot pārbaudes, lai pārliecinātos par preču patieso vērtību – Neiespējamība veikt pārbaudes – Muitas iestāžu informētība par preču pārāk zemu novērtējumu – Deklarēto vērtību sistemātiska pieņemšana – Pašu resursu zaudējumu summu noteikšana, pamatojoties uz statistikas datiem – Pieļaujamība
(LESD 325. pants)
(skat. 445.–447. punktu)
14. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas spriedums, ar kuru konstatēta pienākumu neizpilde – Sekas – Komisijas pienākumi – Pienākums nodrošināt sprieduma izpildi – Piemērojamība – Tradicionālie pašu resursi, kas ir jāmaksā dalībvalstij – Resursu zaudējumi – Jaunais maksājamās summas aprēķins – Kopējā importa apjoma, kas uzskatāms par pārāk zemu novērtētu, ņemšana vērā – Valsts, kas nav izpildījusi savus pienākumus, pieprasīto parādu ņemšana vērā – Statistiskas metodes piemērošana, lai noteiktu pārāk zemu novērtētā importa vērtību
(LESD 258. pants)
(skat. 475., 517.–519. un 526. punktu)
15. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi – Tradicionālie pašu resursi, kas ir jāmaksā dalībvalstij – Apmēra aprēķins – Tiesas kompetences neesamība
(LESD 258. pants)
(skat. 524. un 525. punktu)
16. Dalībvalstis – Pienākumi – Lojālas sadarbības pienākums – Savienības tiesību izpilde – Eiropas Savienības pašu resursi – Pienākums atvieglot Savienības tiesību piemērošanu, ko veic Komisija Tiesas pārraudzībā – Piemērojamība – Apliecinošo dokumentu un citu lietderīgu dokumentu nodošana Komisijai – Iekļaušana – Nodošanas neveikšana – Pienākumu neizpilde
(LES 4. panta 3. punkts un 17. pants)
(skat. 527., 584.–586., 598., 600. un 601. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
17. Eiropas Savienības pašu resursi – Resursi, ko veido pievienotās vērtības nodoklis – Iekasēšanas pamats – Aprēķina metode – Tiešas saiknes starp nodokļa iekasēšanu un šo resursu nodošanu Komisijas rīcībā esamība – Dalībvalstu pienākums nodrošināt efektīvu un pilnīgu pašu resursu iekasēšanu – Piemērojamība – Pašu resursi, kas krāpšanas dēļ ir izslēgti no Savienības budžeta – Iekļaušana – Nosacījums – Nodokļa neto ienākumi, kurus faktiski ietekmējusi krāpšana
(Padomes Regulas Nr. 1553/89 3. pants)
(skat. 567.–576. punktu)
Kopsavilkums
Apvienotā Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus attiecībā uz muitas pārbaudēm un Savienības pašu resursu nodošanu, jo nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai apkarotu krāpšanu, kas izriet no tekstilizstrādājumu un apavu no Ķīnas pārāk zemu novērtēta importa:
Apvienotajai Karalistei vajadzējis ņemt vērā riska profilus, kā arī muitas pārbaužu veidus, kurus tai ieteica OLAF un Komisija
No 2005. gada 1. janvāra Eiropas Savienība atcēla visas kvotas, kas ir piemērojamas tādu tekstilizstrādājumu un apģērbu importam, kuru izcelsme ir tostarp Ķīnā.
2007., 2009. un 2015. gadā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) nosūtīja dalībvalstīm savstarpējās palīdzības ziņojumus, lai tās tostarp informētu par tāda Ķīnas izcelsmes tekstilizstrādājumu un apavu importa būtiskas vērtības samazināšanas risku, ko veikuši “čaulas uzņēmumi”, kuri ir reģistrēti tikai ar mērķi radīt iespaidu, ka krāpnieciska darbība ir likumīga. OLAF aicināja visas dalībvalstis uzraudzīt šādu preču importu, veikt atbilstošas muitas kontroles un veikt atbilstošus aizsargpasākumus gadījumā, ja pastāv aizdomas par mākslīgi zemām cenām.
Šajā nolūkā OLAF izstrādāja riska novērtēšanas instrumentu, kas balstīts uz datiem Savienības mērogā. Ar šo instrumentu, pamatojoties uz vidējā rādītāja, kas noteikts, pamatojoties uz “vidējām koriģētajām cenām”, aprēķinu, tika radīta “minimālā pieņemamā cena”, kura tiek izmantota kā riska profils vai robežvērtība, kas ļauj dalībvalstu muitas iestādēm atklāt īpaši zemas importa deklarētās vērtības un tādējādi importu, kas rada būtisku vērtības samazināšanas risku.
2011. un 2014. gadā Apvienotā Karaliste piedalījās Komisijas un OLAF veiktajās uzraudzības operācijās, kuru mērķis bija novērst noteiktus krāpšanas saistībā ar pārāk zemu novērtējumu riskus, tomēr nepiemērojot “minimālās pieņemamās cenas”, kas aprēķinātas saskaņā ar OLAF metodi, vai pat neizpildot tās iestāžu pēc šādas piemērošanas izdotos paziņojumus par papildu maksājumiem.
Vairākās divpusējās sanāksmēs OLAF ieteica Apvienotās Karalistes kompetentajām iestādēm izmantot riska rādītājus Savienības mērogā, ko veido “minimālās pieņemamās cenas”. Pēc OLAF domām, krāpnieciskais imports Apvienotajā Karalistē būtiski palielinājās šīs valsts muitas iestāžu veikto pārbaužu nepiemērotības dēļ, veicinot krāpniecisku darbību, kas paredzētas citām dalībvalstīm, pārvietošanu uz šo valsti. Tomēr, pēc OLAF domām, Apvienotā Karaliste neesot ievērojusi tās ieteikumus, bet gluži pretēji – tā esot laidusi attiecīgās preces brīvā apgrozībā iekšējā tirgū, bet navveikusi atbilstošas muitas pārbaudes, tāpēc būtiska maksājamo muitas nodokļu daļa neesot nedz iekasēta, nedz nodota Eiropas Komisijas rīcībā.
Tādējādi, uzskatot, ka Apvienotā Karaliste nav nedz iegrāmatojusi pareizas muitas nodokļu summas, nedz nodevusi Komisijas rīcībā pareizas tradicionālo pašu resursu un pašu resursu, ko veido pievienotās vērtības nodoklis (PVN), summas saistībā ar noteiktu tekstilizstrādājumu un apavu importu no Ķīnas, Komisija cēla prasību, lai tiktu konstatēts, ka šī valsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti Savienības tiesiskajā regulējumā par kontroli un uzraudzību attiecībā uz pašu resursu atgūšanu, muitas nodokļiem un PVN.
Ar spriedumu Tiesas virspalāta daļēji apmierināja Komisijas prasību un būtībā nosprieda, ka Apvienotā Karaliste nav izpildījusi tai Savienības tiesībās paredzētos pienākumus, jo tā nav piemērojusi efektīvus muitas pārbaudes pasākumus, nedz arī iegrāmatojusi pareizas muitas nodokļu summas, līdz ar to nav nodevusi Komisijai pareizu tradicionālo pašu resursu summu, kas attiecas uz konkrētu tekstilizstrādājumu un apavu importu no Ķīnas (1), kā arī nav sniegusi Komisijai visu informāciju, kas nepieciešama, lai aprēķinātu pārējo maksājamo nodokļu un pašu resursu summas (2).
Tiesas vērtējums
Vispirms Tiesa noraidīja visus Apvienotās Karalistes izvirzītos nepieņemamības pamatus it īpaši attiecībā uz to, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu atsevišķu Komisijas vai OLAF pārstāvju paziņojumu dēļ, kas sniegti sanāksmēs ar tās administrāciju par pasākumiem, ko šī valsts veikusi, lai apkarotu aplūkoto krāpšanu saistībā ar pārāk zemu novērtējumu.
Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka neviens nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ja nav doti solījumi, kas tam ir radījuši pamatotas cerības. Pat pastāvot šādām cerībām, dalībvalsts nevar atsaukties uz šo principu, lai liktu šķēršļus Tiesas objektīvam konstatējumam par pienākumu, kas tai noteikti LESD, neizpildi.
Būtībā, pirmkārt, lai apmierinātu pamatu, kas attiecas uz Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi Savienības finanšu interešu aizsardzības un krāpšanas apkarošanas jomā, kā arī attiecībā uz Savienības muitas tiesību pienākumiem, Tiesa vispirms uzsvēra LESD 325. panta 1. punktā dalībvalstīm paredzētos pienākumus sasniegt precīzu rezultātu. Lai apkarotu pārkāpumus, kas var kavēt efektīvu un pilnīgu tradicionālo pašu resursu, ko veido muitas nodokļi, iekasēšanu un kas līdz ar to var apdraudēt Savienības finanšu intereses, dalībvalstīm ir jāparedz ne tikai atbilstošu sankciju piemērošana, tostarp kriminālsodi liela apmēra krāpšanas vai citādas nelikumīgas rīcības gadījumā, bet arī efektīvi un atturoši muitas pārbaudes pasākumi. Muitas pārbaudes pasākumu, kas dalībvalstīm ir jāveic, lai izpildītu šīs tiesību normas prasības, raksturs nevar tikt noteikts abstrakti un statiski, jo tas ir atkarīgs no šīs krāpšanas vai citas nelikumīgas rīcības iezīmēm, kas laika gaitā var mainīties.
Līdz ar to, lai gan ar LESD 325. panta 1. punktu dalībvalstīm ir piešķirta zināma rīcības un izvēles brīvība attiecībā uz muitas pārbaudes pasākumiem, šajā gadījumā, ņemot vērā aplūkotās krāpšanas saistībā ar pārāk zemu novērtējumu īpatnības, Apvienotās Karalistes ieviestais muitas pārbaužu mehānisms, lai apkarotu minēto krāpšanu, ciktāl tas ar dažiem retiem izņēmumiem izpaudās vienīgi kā vēlākas muitas nodokļu piedziņas darbības, acīmredzami neatbilda LESD 325. panta 1. punktā nostiprinātajam efektivitātes principam. Turklāt Tiesa atzīst, ka kopīgie kritēriji, ko OLAF un Komisija iesaka dalībvalstīm attiecībā uz riskiem, kas ietilpst kopējā risku pārvaldības jomā, nav saistoši. Tomēr LESD 325. panta 1. un 3. punkts nozīmē ciešu sadarbību starp dalībvalstīm un Savienību, no vienas puses, un pašām dalībvalstīm, no otras puses, kurām tādējādi ir pienācīgi jāņem vērā šie kritēriji un tie ir pat jāievēro gadījumā, ja tās nav izstrādājušas vismaz tikpat efektīvus valsts kritērijus kā tie, kurus ir ieteikusi Savienība.
Saskaņā ar Savienības tiesisko regulējumu muitas jomā, lasot to kopā ar LESD 325. pantu, Apvienotajai Karalistei tātad vismaz pārkāpuma laikposmā, nosakot tās riska analīzes un pārvaldības sistēmu, bija pienācīgi jāņem vērā riska profili, kā arī muitas pārbaužu veidi, kurus tai ieteica OLAF un Komisija. Šādos apstākļos muitas pārbaudēs, kas notika pirms preču laišanas brīvā apgrozībā, Apvienotā Karaliste nevarēja, gaidot, kad tiks ieviesti tās pašas, iespējams, efektīvāki riska sliekšņi, atteikties piemērot jebkāda riska profilu, kas ļautu pirms attiecīgo preču atmuitošanas identificēt importu par ļoti zemām cenām, kas rada būtisku vērtības samazināšanas risku. Tiesa precizēja, ka tādas masveida krāpšanas saistībā ar pārāk zemu novērtējumu kontekstā, kāda ir šajā lietā, Savienības finanšu interešu efektīvai aizsardzībai papildus riska profila izveidei bija nepieciešams sistemātiski pieprasīt sniegt galvojumu par attiecīgo importu. Tomēr šajā lietā Apvienotā Karaliste ir prasījusi sniegt galvojumu tikai retos izņēmuma gadījumos, kā arī šis galvojums tika atmaksāts pēc tam, kad tika atcelti paziņojumi, uz kuriem tas attiecās. Turklāt Tiesa konstatēja, ka Apvienotā Karaliste, aprēķinot muitas nodokļu summas, pamatojoties uz nepareizām vērtībām, jo tās acīmredzami ir pārāk zemas, pēc tam ņemot vērā šīs nodokļu summas, pārkāpjot Savienības muitas tiesības, nav efektīvi ņēmusi vērā visus maksājamos muitas nodokļus.
Otrkārt, lai daļēji apmierinātu pamatu par Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi tradicionālo pašu resursu, ko veido muitas nodokļi, nodošanas jomā, Tiesa vispirms atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums noteikt Savienības pašu resursu prasījumus, tiklīdz to iestādes var aprēķināt no muitas parāda izrietošo nodokļu summu un noteikt nodokļu maksātāju, un pēc tam nodot Savienības pašu resursus Komisijai, veicot visus šajā ziņā nepieciešamos pasākumus. Tādējādi Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldība ir uzticēta dalībvalstīm un par to atbildīgas ir vienīgi tās. Tieša saikne starp ieņēmumu no muitas nodokļiem iekasēšanu un atbilstošo resursu nodošanu Komisijas rīcībā liek dalībvalstīm aizsargāt Savienības finanšu intereses un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo nodokļu efektīvu un pilnīgu iekasēšanu.
Šajā lietā Tiesa konstatēja LESD 325. panta 1. punkta un Savienības muitas tiesību pārkāpumu, jo Apvienotā Karaliste pārkāpuma laikposmā nav veikusi pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecīgā importa muitas vērtība tiek noteikta pareizā apmērā, piemēram, veicot pārbaudes pirms atmuitošanas un paredzot pienākumu sniegt galvojumu importam, kas rada būtisku vērtības samazināšanas risku. Tādējādi šī valsts muitas parādus aprēķināja, pamatojoties uz nepareizām vērtībām, un veikto pārbaužu nepiemērotības dēļ Komisijas rīcībā netika nodoti visi ar attiecīgo importu saistītie pašu resursi. Nepārbaudot attiecīgo preču, kas deklarētas saskaņā ar Savienības tiesību normām pirms to laišanas brīvā apgrozībā, vērtību pareizību, Apvienotā Karaliste ir radījusi neatgriezenisku situāciju, kas ir izraisījusi būtiskus Savienības pašu resursu zaudējumus, par kuriem tā ir jāatzīst par atbildīgu.
Turpinājumā Tiesa apmierināja Komisijas iebildumu, saskaņā ar kuru Apvienotā Karaliste ir pārkāpusi Savienības muitas tiesības, nenododot tās rīcībā tradicionālos pašu resursus, kas bija jāmaksā par importu, uz kuru attiecas kopīgā tā sauktā “Snake” operācija, ko koordinēja OLAF. Apvienotās Karalistes izdotajos maksājuma paziņojumos pieprasītie papildu muitas nodokļi tika iegrāmatoti, paziņoti to parādniekiem un iekļauti kontos saskaņā ar Savienības tiesībām. Tomēr minētie prasījumi vēl nebija iekasēti un par tiem netika sniegts nekāds nodrošinājums, kad Apvienotā Karaliste nolēma atcelt šos paziņojumus un atcelt attiecīgo summu ierakstīšanu kontos.
Šajā ziņā Tiesa atgādināja, ka saskaņā ar Savienības muitas tiesībām dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka Komisijas rīcībā tiek nodotas summas, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem. Šajā lietā šo summu aprēķinā ir pieļauta administratīva kļūda, ko pieļāvušas Apvienotās Karalistes muitas iestādes, kurām bija pienākums labot šo kļūdu, no jauna nosakot muitas vērtību, balstoties uz vienu no metodēm, kas šajā ziņā ir paredzētas Savienības muitas tiesībās. Šis secinājums attiecas arī uz to lēmumu atkārtoti neizdot minētos paziņojumus pēc to koriģēšanas. Šajā ziņā Savienības muitas tiesību piemērošana ir jāveic dalībvalstīm, kuras vienīgās par tām ir atbildīgas, un Apvienotā Karaliste, nolemjot atcelt iepriekš minētos paziņojumus, nevis tos atkārtoti izdot pēc tam, kad tie tika koriģēti ar aprēķiniem, kas atbilst Savienības muitas tiesībām, pārkāpjot šīs tiesības, nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktās summas tiktu nodotas Komisijas rīcībā. Turklāt Tiesa konstatē, ka Apvienotā Karaliste nav ievērojusi Savienības muitas tiesībās paredzēto procedūru, lai tā varētu tikt atbrīvota no attiecīgo summu nodošanas Komisijas rīcībā. Turklāt, lai noraidītu Apvienotās Karalistes norādītos iemeslus, kuru mērķis ir atbrīvot to no pienākuma nodot Komisijas rīcībā pašu resursus, kas atvasināti no muitas nodokļiem, kas noteikti iepriekš minētajos paziņojumos un kas attiecas uz to, ka šo nodokļu parādnieki bija slēpti vai maksātnespējīgi uzņēmumi, Tiesa norādīja, ka tad, ja šie prasījumi ir izrādījušies neatgūstami no attiecīgajiem uzņēmumiem, tas bijis saistīts ar divkāršu administratīvu kļūdu, kurā vainojamas šīs valsts iestādes. Visbeidzot Tiesa konstatē, ka šī valsts nav ievērojusi arī tai noteikto papildu pienākumu samaksāt nokavējuma procentus par pašu resursiem, kas nav nodoti Komisijas rīcībā.
Attiecībā uz to, vai Apvienotā Karaliste konkrētāk nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus pašu resursu jomā, jo tā nav nodevusi Komisijas rīcībā tradicionālos pašu resursus tās summas apmērā, kas noteikta par katru gadu, uz kuru attiecas pārkāpuma laikposms, proti, pavisam 2 679 637 088,86 EUR apmērā, Tiesa konstatē, ka dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē un atbildībā ir nodrošināt, lai muitā deklarētās vērtības tiktu noteiktas, ievērojot Savienības muitas tiesību noteikumus saistībā ar muitas vērtības noteikšanu. Šajā gadījumā, tā kā Apvienotās Karalistes muitas iestādes nebija pietiekami sistemātiski veikušas atbilstošus pasākumus, brīvā apgrozībā tika laisti būtiski acīmredzami pārāk zemu novērtēti importēto preču apjomi bez iespējas tos atsaukt fizisku pārbaužu veikšanai. Tā kā šī bezdarbība padarīja neiespējamu muitas vērtības noteikšanu, pamatojoties uz kādu no Savienības muitas tiesībās paredzētajām metodēm, Komisija ir pamatoti izmantojusi citas metodes šīs noteikšanas īstenošanai. Tiesa arī konstatē, ka Komisija ir pamatoti izmantojusi savu Savienības pašu resursu sistēmai raksturīgo iespēju prasības sakarā ar pienākumu neizpildi ietvaros nodot Tiesas vērtējumam domstarpības starp to un Apvienoto Karalisti par šīs valsts pienākumu nodot tās rīcībā noteiktu pašu resursu summu.
Visbeidzot, attiecībā uz pašu resursu zaudējumu apmēra noteikšanu Tiesa precizē – ja neiespējamība veikt pārbaudes ir sekas tam, ka muitas iestādes nav veikušas pārbaudes, lai pārliecinātos par preču faktisko vērtību, ir atļauts piemērot metodi, kas balstīta uz statistikas datiem, tādas metodes vietā, kuras mērķis ir noteikt attiecīgo preču muitas vērtību, pamatojoties uz tiešiem pierādījumiem. Pārbaudei, ko Tiesa veic šīs tiesvedības ietvaros, galvenokārt ir jābūt vērstai uz to, lai pārbaudītu, pirmkārt, vai šī metode ir pamatota, ņemot vērā lietas apstākļus, un, otrkārt, vai tā ir pietiekami precīza un uzticama. Šajā ziņā Tiesa daļēji noraida Komisijas veikto aprēķinu, nospriežot, ka, ņemot vērā pretrunas starp prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem un tā pamatojumu, kā arī no tā izrietošo būtisko nenoteiktību attiecībā uz Komisijas pieprasīto pašu resursu summu pareizību, šī iestāde nav juridiski pietiekami pierādījusi visas šīs summas. Ņemot vērā lietas īpatnības, Tiesa tomēr apstiprina Komisijas izmantoto metodi tradicionālo pašu resursu zaudējumu summas noteikšanai attiecībā uz daļu no pārkāpuma laikposma, ciktāl šī metode ir pietiekami precīza un uzticama, lai neizraisītu minēto zaudējumu summu acīmredzamu pārvērtēšanu. Tiesa arī precizē, ka tai nav jāaizstāj Komisija, pašai aprēķinot precīzas tradicionālo pašu resursu summas, kas ir jāmaksā Apvienotajai Karalistei. Proti, tā var vai nu pilnībā vai daļēji apmierināt vai noraidīt Komisijas prasības pieteikumā ietvertos prasījumus, tomēr negrozot šo prasījumu apjomu. Savukārt Komisijai ir jāveic jauns joprojām maksājamo Savienības pašu resursu zaudējumu aprēķins, ņemot vērā Tiesas spriedumā izdarītos secinājumus par zaudējumu apmēru un tiem piemērojamo vērtību.