TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2011. gada 1. decembrī(*)
Mehāniskā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana – Direktīva 84/5/EEK – 1. panta 4. punkts un 2. panta 1. punkts – Trešās cietušās personas – Tiešas vai netiešas tiesības vadīt transportlīdzekli – Direktīva 90/232/EEK – 1. panta pirmā daļa – Direktīva 2009/103/EK – 10. pants, 12. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts – Ceļu satiksmes negadījumā cietušais, kurš bija pasažieris transportlīdzeklī, attiecībā uz kuru viņš bija apdrošināts kā vadītājs – Transportlīdzeklis, kura vadītājs ir ar apdrošināšanas polisi neapdrošināta persona – Apdrošināts cietušais, kuram ir tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību
Lieta C‑442/10
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 26. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 13. septembrī, tiesvedībā
Churchill Insurance Company Limited
pret
Benjamin Wilkinson
un
Tracy Evans
pret
Equity Claims Limited.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], tiesneši A. Prehala [A. Prechal], L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], K. Toadere [C. Toader] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas] (referents),
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre R. Šereša [R. Şereş], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 7. jūlija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Churchill Insurance Company Limited vārdā – F. Randolfs [F. Randolph], barrister, un S. Vortingtons [S. Worthington], QC,
– B. Vilkinsona [B. Wilkinson] vārdā – K. Kviglijs [C. Quigley] un S. Graims [S. Grime], QC,
– T. Evansas [T. Evans] vārdā – G. Vuds [G. Wood] un K. Kviglijs, QC,
– Equity Claims Limited vārdā – V. R. O. Hanters [W. R. O. Hunter], QC, kuru pilnvarojusi Dž. Hercoga [J. Herzog], solicitor,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Sīboruts [L. Seeboruth], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – K. P. Vojciks [K.‑P. Wojcik] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2011. gada 6. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīvas 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 263, 11. lpp.) 12. panta 1. punktu un 13. panta 1. punktu.
2 Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībās, pirmkārt, starp Churchill Insurance Company Limited (turpmāk tekstā – “Churchill”) un B. Vilkinsonu un, otrkārt, starp T. Evansu un Equity Claims Limited (turpmāk tekstā – “Equity”) par satiksmes negadījumu rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvas 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV L 103, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”) 3. panta 1. punktu:
“Katra dalībvalsts [..] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz tā apmēriem. [Šo pasākumu ietvaros nosaka sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus.]”
4 Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (OV 1984, L 8, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”) preambulas sestajā, septītajā un astotajā apsvērumā ir noteikts:
“tā kā jāparedz, lai iestāde garantē, ka cietušais nepaliks bez kompensācijas, ja transportlīdzeklis, kas izraisījis negadījumu, nav apdrošināts vai identificēts; tā kā ir svarīgi, negrozot dalībvalstu piemērotos noteikumus par subsidētu vai nesubsidētu kompensāciju, ko maksā minētā iestāde, un noteikumus, kurus piemēro subrogācijai, nodrošināt, ka negadījumā cietušais varētu tieši vispirms griezties minētajā iestādē; tā kā dalībvalstīm tomēr būtu jādod iespēja piemērot dažus ierobežotus izņēmumus minētās iestādes kompensāciju izmaksāšanā un noteikt, ka kompensācijas par neidentificēta transportlīdzekļa radīto kaitējumu īpašumam var ierobežot vai neizmaksāt, ņemot vērā krāpšanas iespējamību;
tā kā cietušo interesēs ir tas, lai konkrētās izņēmuma klauzulas attiektos tikai uz apdrošinātāja attiecībām ar negadījuma izraisītāju; tā kā tomēr gadījumos, kad transportlīdzeklis ir nozagts vai iegūts vardarbīgi, dalībvalstis var noteikt, ka iepriekšminētā iestāde maksā kompensāciju;
tā kā, lai mazinātu minēto iestāžu finansiālo slogu, dalībvalstis var paredzēt noteiktus ierobežojumus gadījumiem, kad iestāde izmaksā kompensāciju par kaitējumu īpašumam, ko radījis neapdrošināts transportlīdzeklis vai transportlīdzeklis, kurš ir nozagts vai iegūts vardarbīgi”.
5 Otrās direktīvas 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts izveido vai pilnvaro iestādi, kas sniegtu kompensāciju vismaz obligātās apdrošināšanas līmenī par kaitējumu īpašumam vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai neapdrošināti transportlīdzekļi (turpmāk tekstā – “valsts iestāde”). Šī noteikuma trešajā daļā ir paredzēts:
“[..] Dalībvalstis var nepieļaut minētajai iestādei izmaksāt kompensāciju personām, kas apzināti reģistrējušas transportlīdzekli, kurš radījis kaitējumus vai traumas, ja iestāde var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka tas nav apdrošināts.”
6 Atbilstoši šī noteikuma ceturtajai daļai dalībvalstis var arī ierobežot vai nepieļaut minētajai iestādei izmaksāt kompensāciju, ja īpašumam kaitējis neidentificēts transportlīdzeklis, un saskaņā ar minētā noteikuma piekto daļu dalībvalstis var atļaut papildus izmaksāt ne vairāk kā EUR 500 par kaitējumu īpašumam, ko radījis neapdrošināts transportlīdzeklis, par kuru cietušais bijis atbildīgs.
7 Šīm valstu iestādēm piemērojamie noteikumi vēlāk tika precizēti un papildināti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/14/EK, ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (OV L 149, 14. lpp.). Tādējādi Otrās direktīvas 1. panta 4. punkta trešā daļa būtībā kļuva par Otrās direktīvas, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2005/14, 1. panta 5. punkta otro daļu.
8 Otrās direktīvas 2. panta 1. punktā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē, kura izsniegta saskaņā ar [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktu, un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:
– personām, kam nav tiešu vai netiešu atļauju, vai
– personām, kam nav attiecīgā transportlīdzekļa vadītāja apliecības, vai
– personām, kuras ir pārkāpušas obligātās tehniskās prasības attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa stāvokli un drošību,
piemērojot [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie.
Tomēr noteikumus vai atrunas [tiesību normas vai apdrošināšanas līguma noteikumus], kas minētas [minēti] pirmajā ievilkumā, var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli, kas radījis kaitējumus vai traumas, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts.
[..]”
9 Saskaņā ar Padomes 1990. gada 14. maija Trešās direktīvas 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (OV L 129, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Trešā direktīva”) preambulas ceturto un piekto apsvērumu:
“tā kā ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu jāgarantē līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Kopienā negadījumi notikuši;
tā kā dažās dalībvalstīs jo īpaši ir nepilnības transportlīdzekļa pasažieru obligātajā apdrošināšanā; tā kā, lai pasargātu šo iespējamo cietušo mazāk aizsargāto kategoriju, būtu jāparedz daži iztrūkstošie noteikumi.”
10 Trešās direktīvas 1. panta pirmajā daļā ir paredzēts:
“Neskarot [Otrās direktīvas] 2. panta 1. punkta otro daļu, [Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.”
11 Direktīvā 2009/103 ir kodificētas iepriekšējās direktīvas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu (turpmāk tekstā – “transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskā atbildība”) jomā, un tādējādi tās ar šo direktīvu ir atceltas, sākot ar 2009. gada 27. oktobri. Atbilstoši šīs direktīvas II pielikumā ietvertajai atbilstības tabulai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts atbilst Direktīvas 2009/103 3. panta pirmajai un otrajai daļai, Otrās direktīvas 1. panta 4. punkta trešā daļa un 2. panta 1. punkts atbilst attiecīgi Direktīvas 2009/103 10. panta 2. punkta otrajai daļai un 13. panta 1. punktam un Trešās direktīvas 1. panta pirmā daļa atbilst Direktīvas 2009/103 12. panta 1. punktam.
Valsts tiesības
12 1988. gada Likuma par ceļu satiksmi (Road Traffic Act 1988, turpmāk tekstā – “1988. gada likums”) 151. pantā attiecībā uz apdrošinātāja pienākumu izpildīt spriedumu par tādu civiltiesiskās atbildības veidu, kurš ir apdrošināts atbilstoši obligātajai apdrošināšanas polisei, ir noteikts:
“1. Šis pants ir piemērojams gadījumā, kad pēc tam, kad [..] personai, uz kuru attiecas polise, izsniegts apdrošināšanas sertifikāts, [..] tiek taisīts spriedums, uz kuru attiecas šis punkts.
[..]
5. Neskatoties uz to, ka apdrošinātājam var būt tiesības izbeigt vai atcelt vai tas var būt izbeidzis vai atcēlis apdrošināšanas polisi [..], viņam, ievērojot šī panta noteikumus, personām, kurām ir tiesības gūt labumu no sprieduma, ir jāizmaksā –
a) attiecībā uz atbildību par nāvi vai miesas bojājumiem – jebkāda summa, kas ir maksājama saskaņā ar spriedumu par [šo] atbildību [..],
[..]
[..].
8. Ja apdrošinātājam saskaņā ar šo pantu ir jāizmaksā summa par tādas personas atbildību, kura nav apdrošināta atbilstoši polisei [..], tam ir tiesības šo summu atgūt no šīs personas vai no ikvienas personas, kura –
a) ir apdrošināta atbilstoši polisei [..], kuras noteikumiem atbilstoši atbildība būtu apdrošināta, ja atbilstoši polisei būtu apdrošinātas visas personas [..], un
b) izraisīja vai pieļāva transportlīdzekļa izmantošanu, kas izraisīja atbildību.
[..]”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
13 B. Vilkinsons apdrošināšanas polisē, kura bija iegādāta sabiedrībā Churchill attiecībā uz transportlīdzekļa izmantošanu, bija norādīts kā transportlīdzekļa vadītājs. 2005. gada 23. novembrī viņš kādam savam draugam atļāva vadīt šo transportlīdzekli un pats ieņēma vietu kā pasažieris. Ir konstatēts, ka B. Vilkinsons zināja, ka šī persona nebija apdrošināta atbilstoši šai apdrošināšanas polisei. Transportlīdzekļa vadītājs zaudēja kontroli pār transportlīdzekli, un tas saskrējās ar transportlīdzekli, kas brauca pretējā virzienā. B. Vilkinsons cieta smagus miesas bojājumus. Churchill atzina, ka tai ir jāatlīdzina B. Vilkinsonam nodarītais kaitējums, bet tā saskaņā ar 1988. gada likuma 151. panta 8. punktu viņam kā apdrošinātajam prasīja atlīdzināt zaudējumus par tādu pašu summu, kura bija jāizmaksā viņam. B. Vilkinsons to apstrīdēja. Tā kā pirmajā instancē lietu izskatošā tiesa attiecībā uz B. Vilkinsonu bija pieņēmusi labvēlīgu nolēmumu, Churchill par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
14 T. Evansai piederēja mopēds, kas bija apdrošināts sabiedrībā Equity. Vienīgi viņa, un neviens cits, bija apdrošināta, lai vadītu šo transportlīdzekli. 2004. gada 4. augustā viņa atļāva kādam savam draugam vadīt mopēdu un viņa pati kā pasažieris sēdēja mopēda aizmugurē. Mopēda vadītājs neuzmanības dēļ iebrauca kravas automašīnas aizmugurē. T. Evansa cieta smagus miesas bojājumus. Pirmajā instancē lietu izskatošā tiesa uzskatīja, ka, atļaujot šim vadītājam vadīt viņas mopēdu, T. Evansa nebija padomājusi par to, vai viņš bija apdrošināts, lai varētu to darīt. Šī tiesa arī nolēma, ka Equity atbilstoši 1988. gada likuma 151. panta 8. punktam bija tiesības saņemt atlīdzību par naudas summām, kuras tai bija jāsamaksā T. Evansai, jo viņa bija atļāvusi vadīt mopēdu personai, kura nebija apdrošināta. T. Evansa par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
15 Churchill un Equity iesniedzējtiesā norāda, ka 1988. gada likuma 151. panta 8. punkts nav tiesību norma, ar kuru “apdrošināšanu neattiecina uz” Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta izpratnē, un ka katram no šiem vadītājiem bija vajadzīgā atļauja, lai izmantotu vai vadītu attiecīgo transportlīdzekli. Savukārt B. Vilkinsons un T. Evansa norāda, pirmkārt, ka šī tiesību norma, ja to piemēro cietušajai apdrošinātajai personai tādējādi, ka šī persona nevar saņemt maksājumu no sava apdrošinātāja, uz šo cietušo neattiecina apdrošināšanu minētā 13. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ka atļauja, uz kuru ir minēta atsauce šajā tiesību normā, ir apdrošinātāja, nevis apdrošinātās personas, atļauja.
16 Iesniedzējtiesa norāda, ka Anglijas tiesībās 1988. gada likuma 151. panta 8. punktu piemēro, lai automātiski no apdrošināšanas saņemšanas izslēgtu apdrošināto, kurš transportlīdzeklī, par kura vadīšanu viņš ir apdrošināts, ir ieņēmis vietu kā pasažieris un atļāvis to vadīt neapdrošinātam vadītājam. Iesniedzējtiesa jautā, vai Savienības tiesības pieļauj šādu izslēgšanu un vai attiecīgā gadījumā šo tiesību normu varētu interpretēt kā tādu, kas ir saderīga ar Savienības tiesībām.
17 Iesniedzējtiesa uzskata, ka atbilstoši judikatūrai Direktīvas 2009/103 12. panta 1. punkts ir jāinterpretē plaši. Tā tomēr norāda, ka tādos apstākļos, kādi tajā ir iesniegti izskatīšanai, šāda interpretācija radītu atšķirīgu attieksmi salīdzinājumā ar minētās direktīvas 10. panta 2. punktā regulēto gadījumu. Tā arī uzsver, ka situācija, kādā atrodas transportlīdzekļa pasažieris, kurš ir apdrošinātais un kurš atļauj to vadīt neapdrošinātam vadītājam, var atšķirties atkarībā no tā, vai šis pasažieris zināja vai nezināja, ka šis vadītājs nav apdrošināts, vai arī atkarībā no tā, vai minētais pasažieris bija vai nebija padomājis par to, vai minētais vadītājs bija apdrošināts.
18 Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai direktīvas [2009/103] 12. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie izslēdz tādas valsts tiesību normas, kuru rezultātā, ņemot vērā atbilstošās valsts tiesību normas, apdrošināšanu neattiecina uz ceļu satiksmes negadījumā cietušu personu apstākļos, kuros:
– šo negadījumu ir izraisījis neapdrošināts vadītājs;
– šis neapdrošinātais vadītājs no cietušā ir saņēmis atļauju vadīt transportlīdzekli;
– šis cietušais bija pasažieris transportlīdzeklī negadījuma brīdī un
– šis cietušais bija apdrošināts, lai vadītu attiecīgo transportlīdzekli?
It īpaši:
– vai šāda valsts tiesību norma ir norma, ar kuru “apdrošināšanu neattiecina uz” Direktīvas [2009/103] 13. panta 1. punkta izpratnē?
– tādos apstākļos kā izskatāmajā lietā, vai [apdrošinātā] sniegtā atļauja neapdrošinātajam ir “tieša vai netieša atļauja” Direktīvas [2009/103] 13. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē?
– vai atbildi uz šo jautājumu ietekmē apstāklis, ka saskaņā ar Direktīvas [2009/103] 10. pantu valsts iestādes, kas sniedz kompensāciju tāda kaitējuma gadījumā, ko izraisījis neidentificēts vai neapdrošināts transportlīdzeklis, var izslēgt kompensācijas maksājumu personām, kuras brīvprātīgi iekāpušas transportlīdzeklī, kas izraisījis kaitējumu vai miesas bojājumu, ja iestāde var pierādīt, ka personas zināja, ka transportlīdzeklis nebija apdrošināts?
2) Vai atbilde uz [pirmo] jautājumu ir atkarīga no tā, vai attiecīgā atļauja [..] bija balstīta uz faktiskām zināšanām par to, ka attiecīgais vadītājs nebija apdrošināts, vai [..] bija balstīta uz pārliecību, ka vadītājs bija apdrošināts, vai [..] [no tā], ka attiecīgo atļauju bija sniegusi apdrošinātā persona, kas par šo jautājumu nebija domājusi?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
19 Iesākumā jānorāda, ka Direktīva 2009/103 nebija spēkā pamatlietās esošo faktu norises laikā. Tādējādi uzdotais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas nevis uz Direktīvas 2009/103 noteikumiem, bet gan uz attiecīgajiem Otrās un Trešās direktīvas noteikumiem, kuri šiem faktiem ir piemērojami ratione temporis un vēlāk tika pārņemti Direktīvā 2009/103.
20 No tā izriet, ka iesniedzējtiesa, uzdodot pirmo jautājumu, būtībā jautā, vai Trešās direktīvas 1. panta pirmā daļa un Otrās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kuru rezultātā automātiski apdrošināšanu neattiecina uz ceļu satiksmes negadījumā cietušu personu, ja šo negadījumu ir izraisījis neapdrošināts vadītājs un ja šis cietušais, kas negadījuma brīdī bija transportlīdzekļa pasažieris, bija apdrošināts par šī transportlīdzekļa vadīšanu un bija atļāvis šim vadītājam to vadīt.
21 Šajā ziņā Churchill un Equity vispirms norāda, ka Direktīvas 2009/103 noteikumi, kas atbilst Otrās direktīvas 2. panta 1. punktam, šajā lietā nav piemērojami. Tās uzskata, ka 1988. gada likuma 151. panta 8. punkts nav uzskatāms par tādu, ar kuru ir izslēdzama obligātās apdrošināšanas saņemšana. Atbilstoši Churchill un Equity teiktajam, ar šo pēdējo minēto tiesību normu apdrošinātājam gadījumā, kad viņam ir jāizmaksā atlīdzība par transportlīdzekļa vadītāja izdarītu rīcību, uz kuru apdrošināšana nav attiecināma, ir tikai atļauts celt regresa prasību pret apdrošināto, lai atgūtu šo atlīdzību, ja šis apdrošinātais ir izraisījis vai atļāvis to, ka transportlīdzekli izmanto šis vadītājs.
22 Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā paredzētās tiesvedības ietvaros Tiesas funkcijas un iesniedzējtiesas funkcijas ir skaidri nošķirtas, un tikai iesniedzējtiesa var interpretēt valsts tiesības un izvērtēt tās sekas (skat. 1977. gada 3. februāra spriedumu lietā 52/76 Benedetti, Recueil, 163. lpp., 25. punkts; 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑397/96 Kordel u.c., Recueil, I‑5959. lpp., 25. punkts, kā arī 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑500/06 Corporación Dermoestética, Krājums, I‑5785. lpp., 21. punkts).
23 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tiesa, kura izskata pamatlietas, 1988. gada likuma 151. panta 8. punktu – pirmajā prejudiciālajā jautājumā izklāstītajos apstākļos – interpretē nevis tādējādi, ka tajā ir paredzēts, ka apdrošinātājs izmaksā atlīdzību cietušajam apdrošinātajam un pēc tam apdrošinātais šo atlīdzību atmaksā apdrošinātājam, bet tādējādi, ka ar šo tiesību normu automātiski ir izslēgta iespēja apdrošināšanu saņemt ceļu satiksmes negadījumā cietušajam pasažierim, kurš bijis apdrošināts un kurš atļāvis vadīt transportlīdzekli neapdrošinātam vadītājam.
24 No tā izriet, ka Tiesai šajā lietā uzdotie jautājumi neattiecas uz tiesību normas, kurā regulēta civiltiesiskā atbildība, saderību ar Savienības tiesībām, bet gan uz tādas tiesību normas saderību ar šīm tiesībām, kura saskaņā ar iesniedzējtiesas interpretāciju, automātiski izslēdzot atlīdzības izmaksu, kura eventuāli ir jāizmaksā apdrošinātajam, ierobežo civiltiesiskās atbildības seguma apjomu. Tādējādi uzdotie jautājumi skaidri ietilpst šīs jomas Savienības tiesiskā regulējuma piemērošanas jomā.
25 Churchill, Equity, kā arī Apvienotās Karalistes valdība turklāt norāda, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Personas, kuras atrodas tādā situācijā kā B. Vilkinsons un T. Evansa, nevarētu tikt atzītas par trešām cietušajām personām Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē.
26 Savukārt B. Vilkinsons, T. Evansa un Eiropas Komisija uzskata, ka Savienības tiesiskais regulējums transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda ir izklāstīta pirmajā jautājumā. Komisija arī uzskata, ka ceļu satiksmes negadījumā cietušais nevar tikt neatzīts par pasažieri tikai tāpēc vien, ka viņš ir arī apdrošinātais. Tādējādi Komisija norāda, ka cietušais, kurš ir arī apdrošinātais, ir jāpielīdzina trešai cietušai personai Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē.
27 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības tiesiskais regulējums transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā tiecas nodrošināt gan transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Savienības teritorijā, gan arī tajos esošu personu brīvu pārvietošanos, kā arī garantēt līdzvērtīgu attieksmi pret personām, kuras cietušas transportlīdzekļu ceļu satiksmes negadījumos, neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums noticis (it īpaši skat. 1996. gada 28. marta spriedumu lietā C‑129/94 Ruiz Bernáldez, Recueil, I‑1829. lpp., 13. punkts, kā arī 2005. gada 30. jūnija spriedumu lietā C‑537/03 Candolin u.c., Krājums, I‑5745. lpp., 17. punkts). Šī tiesiskā regulējuma mērķis atbilstoši Trešās direktīvas preambulas piektajam apsvērumam ir pasargāt šo iespējamo cietušo mazāk aizsargāto kategoriju – transportlīdzekļu pasažierus, šo pasažieru obligātajā apdrošināšanā paredzot dažās dalībvalstīs iztrūkstošos noteikumus (2007. gada 19. aprīļa spriedums lietā C‑356/05 Farrell, Krājums, I‑3067. lpp., 24. punkts).
28 Tādējādi Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktā, kas precizēts un papildināts ar Otro un Trešo direktīvu, ir paredzēts katras dalībvalsts pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta, un īpaši ir precizēts, uz kādiem kaitējuma veidiem šai apdrošināšanai ir jāattiecas un kurām trešām cietušām personām šī apdrošināšana ir jāgarantē (šajā ziņā skat. 2000. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑348/98 Mendes Ferreira un Delgado Correia Ferreira, Recueil, I‑6711. lpp., 25.–27. punkts, kā arī 2011. gada 17. marta spriedumu lietā C‑484/09 Carvalho Ferreira Santos, Krājums, I‑1821. lpp., 25.–27. punkts).
29 Šajā pēdējā minētajā ziņā Tiesa jau ir norādījusi, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkta, Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta un Trešās direktīvas 1. panta mērķis ir nodrošināt, lai ar transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu tiktu atlīdzināti zaudējumi, kas nodarīti visiem transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem pasažieriem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Candolin u.c., 27. punkts). Tiesa tādējādi uzskatīja, ka, nosakot, ka transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana ietver atbildību par miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju, ar Trešās direktīvas 1. pantu tikai tiek nošķirts šis vadītājs un pārējie pasažieri un nepārprotami ir nodrošināta apdrošināšana visiem pasažieriem (iepriekš minētie spriedumi lietā Candolin u.c., 32. punkts, un lietā Farrell, 23. punkts).
30 Ņemot vērā šo faktu, Tiesa nolēma, ka cietušo aizsardzības mērķis, kuru sasniedz ar Pirmo, Otro un Trešo direktīvu un kurš ir atgādināts šī sprieduma 27. punktā, nozīmē, ka transportlīdzekļa īpašnieka, kas negadījuma brīdī ir pasažieris, tiesiskais statuss ir pielīdzināms statusam, kādā atrodas jebkurš cits negadījumā cietušais pasažieris (iepriekš minētais spriedums lietā Candolin u.c., 33. punkts). Tāpat tā nolēma, ka šim mērķim pretrunā ir arī tas, ka ar valsts tiesisko regulējumu nepamatoti sašaurina pasažiera, uz kuru attiecas transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana, jēdzienu, no tā izslēdzot personas, kuras atradušās tāda transportlīdzekļa daļā, kura nav nedz paredzēta viņu pārvadāšanai, nedz aprīkota šim nolūkam (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Farrell, 28.–30. punkts).
31 Tā kā tādējādi Savienības tiesiskais regulējums transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā pieļauj nošķirt tikai vadītāju no pasažiera, kā ir norādīts šī sprieduma 29. punktā un kā savu secinājumu 28. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, tas pats cietušo aizsardzības mērķis arī prasa, lai personas, kura bija apdrošināta par transportlīdzekļa vadīšanu, bet kura negadījuma brīdī bija šī transportlīdzekļa pasažieris, tiesiskais statuss tiktu pielīdzināts statusam, kādā atrodas jebkurš cits šajā negadījumā cietušais pasažieris.
32 No tā izriet – tas, ka persona bija apdrošināta par transportlīdzekļa, kurš izraisīja negadījumu, vadīšanu, neļauj izslēgt šo personu no trešo cietušo personu jēdziena Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, ja šī persona šajā transportlīdzeklī bija pasažieris, bet ne tā vadītājs.
33 Attiecībā uz šādām trešām cietušajām personām atzītajām tiesībām ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts nepieļauj, ka transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs varētu atsaukties uz tiesību normām vai noteikumiem apdrošināšanas līgumā, lai negadījumā trešām cietušajām personām atteiktu atlīdzināt zaudējumus sakarā ar apdrošinātā transportlīdzekļa izraisītu ceļu satiksmes negadījumu (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Ruiz Bernáldez, 20. punkts, lietā Candolin u.c., 18. punkts, kā arī lietā Carvalho Ferreira Santos, 29. punkts).
34 Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir tikai atkārtots šis pienākums attiecībā uz tiesību normām vai šajā pantā minētās apdrošināšanas polises noteikumiem, nesedzot ar transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu zaudējumus, kuri trešām cietušām personām nodarīti tāda transportlīdzekļa izmantošanas vai vadīšanas dēļ, kuru apdrošinājušas personas, kurām nav atļaujas vadīt šo transportlīdzekli, personas, kurām nav attiecīgā transportlīdzekļa vadītāja apliecības, vai personas, kuras pārkāpušas obligātās tehniskās prasības par attiecīgā transportlīdzekļa tehnisko stāvokli un drošību (iepriekš minētie spriedumi lietā Ruiz Bernáldez, 21. punkts, lietā Candolin u.c., 19. punkts, kā arī lietā Carvalho Ferreira Santos, 30. punkts).
35 Nenoliedzami, atkāpjoties no šī pienākuma, Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka noteiktām cietušām personām apdrošinātājs neizmaksā atlīdzību, ņemot vērā situāciju, ko tās pašas ir izraisījušas, proti, personām, kuras brīvprātīgi ir iesēdušās transportlīdzeklī, ar kuru ticis nodarīts kaitējums, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka tās zināja, ka tas ir zagts (iepriekš minētie spriedumi lietā Ruiz Bernáldez, 21. punkts, kā arī lietā Candolin u.c., 20. punkts). Tomēr, kā Tiesa jau ir konstatējusi, no Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktā var atkāpties tikai šajā vienīgajā īpašajā gadījumā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Candolin u.c., 23. punkts).
36 No iepriekš minētā izriet, ka Trešās direktīvas 1. panta pirmā daļa un Otrās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts valsts tiesiskais regulējums, ar kuru automātiski ir izslēgts apdrošinātāja pienākums izmaksāt atlīdzību ceļu satiksmes negadījumā cietušam pasažierim, pamatojoties uz to, ka šis pasažieris bijis apdrošināts par transportlīdzekļa, ar kuru viņam ticis nodarīts kaitējums, vadīšanu un ka tā vadītājs nav bijis apdrošināts.
37 Šajā kontekstā iesniedzējtiesa arī jautā Tiesai, vai apdrošinātā atļauja neapdrošinātam vadītājam vadīt transportlīdzekli pamatlietās esošajos apstākļos ir uzskatāma par “tieš[u] vai netieš[u] atļauj[u]” Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta pirmā ievilkuma izpratnē. Kā savu secinājumu 42. punktā ir uzsvēris ģenerāladvokāts, iesniedzējtiesa šo jautājumu uzdod, lai uzzinātu, vai tiesību normas vai [apdrošināšanas] līguma noteikumus, ar kuriem ir izslēgta apdrošināšanas atlīdzība gadījumā, kad transportlīdzekli vada persona, kurai to darīt tieši vai netieši nav ļāvis apdrošinātājs, varētu vērst pret cietušo.
38 Šis arguments nevar tikt atbalstīts. Pat pieņemot, ka formulējums “tieša vai netieša atļauja” attiecas tikai uz apdrošinātā dotu atļauju, katrā ziņā no tā nevarētu izrietēt, ka apdrošināšanas līguma noteikums, ar kuru ir izslēgta apdrošināšanas atlīdzība gadījumā, kad transportlīdzekli vada persona, kura nav saņēmusi apdrošinātāja atļauju, ir spēkā un ir vērsts pret negadījumā cietušo trešo personu. Vienīgais gadījums, kurā cietušajai trešai personai var neizmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ir Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta otrajā daļā minētais gadījums. Taču nav strīda par to, ka šajā lietā šis gadījums netiek apskatīts.
39 Turpinājumā jānorāda, ka iesniedzējtiesa arī jautā, vai atbildi uz pirmo jautājumu var ietekmēt apstāklis, ka dalībvalstis atbilstoši Otrās direktīvas 1. panta 4. punkta trešajai daļai var izslēgt valsts iestādes veiktu kompensācijas maksājumu personām, kuras brīvprātīgi iekāpušas transportlīdzeklī, kas izraisījis kaitējumu, ja šī iestāde var pierādīt, ka šīs personas zināja, ka nedz vadītājs, nedz transportlīdzeklis nebija apdrošināts.
40 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jāuzsver, ka situācija, kurā transportlīdzekli, kurš izraisīja kaitējumu, vadīja šim nolūkam neapdrošināta persona, lai arī vadītājs turklāt bija apdrošināts par šī transportlīdzekļa vadīšanu, un Otrās direktīvas 1. panta 4. punkta trešajā daļā minētā situācija, kurā uz negadījumu izraisošo transportlīdzekli neattiecās nekāda apdrošināšanas polise, nav nedz līdzīgas, nedz salīdzināmas situācijas. Tas, ka transportlīdzekli vada persona, kas nav norādīta attiecīgajā apdrošināšanas polisē, neļauj uzskatīt, ka šāds transportlīdzeklis nav apdrošināts minētās tiesību normas izpratnē, it īpaši ņemot vērā Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas sasniedzamo ceļu satiksmes negadījumos cietušo personu aizsardzības mērķi.
41 Otrkārt, kā ir norādījusi Komisija, valsts iestādes veikts kompensācijas maksājums ir uzskatāms par pēdējo iespēju, kas ir paredzēta vienīgi gadījumā, kad kaitējumu ir radījis neidentificēts transportlīdzeklis vai transportlīdzeklis, attiecībā uz kuru nav izpildīts Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktā minētais apdrošināšanas pienākums.
42 Tas izskaidro, kāpēc, neraugoties uz vispārējo cietušo aizsardzības mērķi, kuru ir centies sasniegt Savienības tiesiskais regulējums transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā, Savienības likumdevējs ir ļāvis dalībvalstīm izslēgt šīs iestādes veiktu kompensācijas maksājumu dažos ierobežotos gadījumos it īpaši attiecībā uz personām, kuras brīvprātīgi iekāpušas transportlīdzeklī, kurš izraisījis kaitējumu, ja minētā iestāde var pierādīt, ka šīs personas zināja, ka nedz vadītājs, nedz transportlīdzeklis nebija apdrošināti.
43 Tādējādi tas, ka dalībvalstis atbilstoši Otrās direktīvas 1. panta 4. punkta trešajai daļai var izslēgt valsts iestādes veiktu kompensācijas maksājumu personām, kuras brīvprātīgi iekāpušas transportlīdzeklī, kas izraisījis kaitējumu, ja šī iestāde var pierādīt, ka šīs personas zināja, ka nedz vadītājs, nedz transportlīdzeklis nebija apdrošināts, šajā gadījumā neietekmē Trešās direktīvas 1. panta pirmās daļas un Otrās direktīvas 2. panta 1. punkta interpretāciju.
44 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild šādi: Trešās direktīvas 1. panta pirmā daļa un Otrās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru automātiski ir izslēgts apdrošinātāja pienākums izmaksāt atlīdzību ceļu satiksmes negadījumā cietušajam, ja šo negadījumu ir izraisījis ar apdrošināšanas polisi neapdrošināts vadītājs un ja šis cietušais, kas negadījuma brīdī transportlīdzeklī bijis pasažieris, ir bijis apdrošināts par šī transportlīdzekļa vadīšanu un šim vadītājam bija atļāvis to vadīt.
Par otro jautājumu
45 Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai atbilde uz pirmo jautājumu varētu būt citāda, ja cietusī apdrošinātā persona būtu zinājusi, ka persona, kurai šī cietusī persona atļāva vadīt transportlīdzekli, nebija apdrošināta attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanu, vai bija domājusi, ka šī persona bija apdrošināta, vai arī ja šī cietusī persona par šo jautājumu nebija domājusi.
46 Šajā ziņā ir jāatgādina, kā savu secinājumu 50. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktā minētajai transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai ir jāattiecas uz visiem cietušajiem, kas nav tā transportlīdzekļa vadītājs, kurš izraisījis kaitējumu, ja vien nav piemērojams kāds no Pirmajā, Otrajā vai Trešajā direktīvā tieši paredzētajiem izņēmumiem.
47 Tādējādi, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, nav svarīgi, ka cietusī apdrošinātā persona bija zinājusi, ka persona, kurai šī cietusī persona bija atļāvusi vadīt transportlīdzekli, nebija apdrošināta attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanu, vai bija domājusi, ka šī persona bija apdrošināta, vai arī šī cietusī persona par šo jautājumu nebija domājusi.
48 Tomēr ar to netiek izslēgta dalībvalstu iespēja ņemt vērā šo informāciju savos noteikumos par civiltiesisko atbildību, taču ar nosacījumu, ka to kompetence šajā jomā ir īstenota, ievērojot Savienības tiesības un it īpaši Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktu, Otrās direktīvas 2. panta 1. punktu un Trešās direktīvas 1. pantu, un ka minēto valstu noteikumu rezultātā šīm direktīvām netiek atņemta to lietderīgā iedarbība (iepriekš minētie spriedumi lietā Ruiz Bernáldez, 19. punkts; lietā Candolin u.c., 27. un 28. punkts; lietā Farrell, 34. punkts, un lietā Carvalho Ferreira Santos, 35. un 36. punkts, kā arī 2011. gada 9. jūnija spriedums lietā C‑409/09 Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, Krājums, I‑0000. lpp., 28. punkts).
49 Tādējādi ar vispārēji un abstrakti definētu valsts tiesisko regulējumu nevar atteikt vai nesamērīgi ierobežot pasažiera tiesības saņemt atlīdzību, izmantojot transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, tāpēc vien, ka viņš ir radījis kaitējumu. Tikai izņēmuma apstākļos, balstoties uz individuālu vērtējumu, tiesību uz atlīdzību apjoms var tikt ierobežots (iepriekš minētie spriedumi lietā Candolin u.c., 29., 30. un 35. punkts; lietā Farrell, 35. punkts; lietā Carvalho Ferreira Santos, 38. punkts, kā arī lietā Ambrósio Lavrador un Olival Ferreira Bonifácio, 29. punkts).
50 No iepriekš minētā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka atbilde uz pirmo uzdoto jautājumu nav citāda, ja cietusī apdrošinātā persona zināja, ka persona, kurai šī cietusī persona atļāva vadīt transportlīdzekli, nebija apdrošināta attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanu, vai bija domājusi, ka šī persona bija apdrošināta, vai arī ja šī cietusī persona par šo jautājumu nebija domājusi.
Par tiesāšanās izdevumiem
51 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Padomes 1990. gada 14. maija Trešās direktīvas 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu 1. panta pirmā daļa un Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru automātiski ir izslēgts apdrošinātāja pienākums izmaksāt atlīdzību ceļu satiksmes negadījumā cietušajam, ja šo negadījumu ir izraisījis ar apdrošināšanas polisi neapdrošināts vadītājs un ja šis cietušais, kas negadījuma brīdī transportlīdzeklī bijis pasažieris, ir bijis apdrošināts par šī transportlīdzekļa vadīšanu un šim vadītājam bija atļāvis to vadīt;
2) atbilde uz pirmo uzdoto jautājumu nav citāda, ja cietusī apdrošinātā persona zināja, ka persona, kurai šī cietusī persona atļāva vadīt transportlīdzekli, nebija apdrošināta attiecībā uz transportlīdzekļa vadīšanu, vai bija domājusi, ka šī persona bija apdrošināta, vai arī ja šī cietusī persona par šo jautājumu nebija domājusi.
[Paraksti]