VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2014. gada 16. oktobrī (*)
Valsts atbalsts – Elektroenerģija – Preferenciāls tarifs – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu – Valsts atbalsta jēdziens – Jauns atbalsts – Vienlīdzīga attieksme – Saprātīgs termiņš
Lieta T‑291/11
Portovesme Srl, Roma (Itālija), ko pārstāv F. Ciulli, G. Dore, M. Liberati un A. Vinci, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci un É. Gippini Fournier, pārstāvji,
atbildētāja,
galvenokārt par prasību pilnībā vai “saprātīgā mērā” daļēji atcelt Komisijas 2001. gada 23. februāra Lēmumu 2011/746/ES par Itālijas piešķirto valsts atbalstu uzņēmumiem Portovesme Srl, ILA SpA, Eurallumina SpA un Syndial SpA (valsts atbalsta pasākumi C 38/B/04 (ex NN 58/04) un C 13/06 (ex N 587/05)) (OV L 309, 1. lpp.) un pakārtoti prasību atcelt minēto lēmumu daļā, kurā uzdots atgūt konkrēto atbalstu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 13. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Portovesme Srl ir krāsaino metālu ražotājs, kas saistībā ar tās rūpnīcām Portoskuzo [Portoscuso] (Itālija) un Sangavino [San Gavino], (Itālija) ražo tostarp cinku, sudrabu un svinu.
2 Saskaņā ar Ministru padomes priekšsēdētāja 2004. gada 6. februāra dekrēta (GURI Nr. 93, 2004. gada 21. aprīlis, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada dekrēts”) 1. pantu “[tarifu] nosacījumi, kas paredzēti Rūpniecības, tirdzniecības un arodu ministrijas 1995. gada 19. decembra dekrēta 2. pantā, [tika attiecināti] uz energoapgādi alumīnija, svina, sudraba un cinka ražošanai un pārstrādei, bet tikai attiecībā uz rūpnīcām, kas jau pastāv šī dekrēta spēkā stāšanās dienā un kas atrodas salās, kurām nav vai nepietiek starpsavienojumu ar valsts gāzes un elektroenerģijas tīkliem”.
3 Ar 2004. gada dekrētu tātad jaunajiem saņēmējiem, tostarp prasītājai, tika ļauts izmantot preferenciālo tarifu, kas līdz 2005. gada 31. decembrim jau bija piešķirts Alcoa Trasformazioni Srl, alumīnija ražotājam, kas atrodas Sardīnijā (Itālija), saskaņā ar 1995. gada 19. decembra ministrijas dekrētu (GURI Nr. 39, 1996. gada 16. februāris, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “1995. gada dekrēts”). Šim attiecināšanas pasākumam bija jābūt pagaidu rakstura un jābeidzas vai nu līdz ar iepriekš minēto starpsavienojumu ieviešanu ekspluatācijā, vai uzlabošanu, vai arī vēlākais 2007. gada 30. jūnijā.
4 Ir svarīgi precizēt, ka 1995. gada dekrēts iekļāvās Alumix SpA privatizācijas kontekstā. Saistībā ar šo privatizāciju ir ticis pieņemts Komisijas paziņojums, kas adresēts pārējām dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām saskaņā ar [EKL 88]. panta 2. punktu, attiecībā uz Itālijas valdības piešķirto valsts atbalstu par labu Alumix, kurš paziņots Itālijas Republikai un publicēts 1996. gada 1. oktobrī (OV C 288, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Alumix lēmums”).
5 2004. gada dekrēta 1. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Autorità per l’energia elettrica e il gas (Itālijas elektroenerģijas un gāzes iestāde, turpmāk tekstā – “AEEG”) “paplašina tarifa noteikumus, kas paredzēti 2. punktā” 1995. gada dekrētā. Šis dekrēts ietver piecus punktus, un diviem pirmajiem no tiem ir nozīme šajā tiesvedībā. Minētā dekrēta 1. punktā ir noteikts, ka “energoapgādes [tarifu] skala primārā alumīnija ražošanas mērķiem, kas ietverta 1993. gada 14. decembra Lēmumam Nr. 15 pievienotajā A‑9. tabulā, tiek atcelta no 1996. gada 1. janvāra” un ka “tās vietā tiek piemēroti šim aktam pievienotajā A‑6. tabulā pa diennakts laikiem norādītie tarifi”. 1995. gada dekrēta 2. punktā ir noteikts, ka “CIP 1992. gada 24. jūlija aktā Nr. 13 un tā vēlākajos grozījumos paredzētais papildnodokļa režīms, kas piemērojams jebkādai apgādei primārā alumīnija ražošanas mērķiem tikai tajā ražotnēs, kuras jau pastāv šā dekrēta stāšanās spēkā dienā, tiks atcelts 2005. gada 31. decembrī”.
6 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Itālijā elektroenerģijas cenas līmeņus un ar energoapgādi saistītus nosacījumus nosaka Comitato interministeriale dei prezzi (Starpministriju cenu komiteja; turpmāk tekstā – “CIP”). Elektroenerģijas tarifs ietver nemainīgo daļu, “kas atbilst piedāvātājai vai piegādātajai elektroenerģijai”, un mainīgo daļu, “kas ir atkarīga no enerģijas patēriņa” (Alumix lēmuma 2.5.1. punkts). Pati šī mainīgā daļa ietver divas komponentus – “enerģijas cenu” un “termisko papildnodokli”. Līdzīgi nemainīgajai daļai – “enerģijas cena” ir paredzēta, lai “segtu [..] elektroenerģijas ražošanas administratīvās un finansiālās izmaksas” (tas pats Alumix lēmuma punkts), savukārt “termiskais papildnodoklis” “ir piesaistīts elektroenerģijas ražošanai izmantojamā kurināmā izmaksām un vietējās vai ārvalsts izcelsmes elektroenerģijas iegādes izmaksām” (tas pats Alumix lēmuma punkts).
7 Nemainīgā daļa un “enerģijas cena” Alumix lēmuma pieņemšanas brīdī bija noteiktas ar CIP Lēmumu Nr. 45/1990, bet “termiskais papildnodoklis” – ar Lēmumu Nr. 26/1989. Saskaņā ar CIP Lēmumu Nr. 13/1992 “termiskais papildnodoklis” attiecībā uz sākotnējās kausēšanas alumīnija ražošanu lietuvē, kas atrodas Portovesmes pašvaldības teritorijā Sardīnijā, tika samazināts par divām trešdaļām – no ITL 26,6 (Itālijas liras) par kilovatu stundā līdz ITL 8,8. Šis tarifs (turpmāk tekstā – “pirmsAlumix tarifs”) bija noteikts pirms lēmumiem, ko Itālijas iestādes pieņēmušas saistībā ar Alumix privatizāciju, attiecībā uz elektroenerģijas tarifiem, kas piemērojami alumīnija lietuvēm Portovesmes un Fuzīnas [Fusina] (Veneto, Itālija) pašvaldību teritorijā.
8 Šajā ziņā Eiropas Kopienu Komisija ir norādījusi, ka “attiecībā uz agrāko elektroenerģijas tarifu, kas bija piemērojams lietuvei Portovesmē saskaņā ar CIP Lēmumu Nr. 13/[1992], ar kuru bija paredzēts termiskā papildnodokļa samazinājums, ir jāsecina, ka šis termiskā papildnodokļa samazinājums ir uzskatāms par valsts atbalstu”, jo ar šo lēmumu, “ko vienpusēji pieņēmusi Itālijas valdība, tika samazinātas šīs lietuves sedzamās izmaksas, nepiešķirot šā pasākuma labumu citām rūpniecības nozarēm citur Itālijā” (Alumix lēmuma 4.2. punkts).
9 PirmsAlumix tarifs turpinājumā tika pārbaudīts tādā ziņā, “vai tas vērsts uz ilgtermiņa reģionālās attīstības mērķi EKL 92. panta 3. punkta [a) apakšpunkta] izpratnē” (Alumix lēmuma 4.2. punkts), un ņemot vērā, ka šie preferenciālie tarifi ir tikuši atcelti no 1996. gada 1. janvāra. Komisija secināja, ka “kapitāla ieguldījumi, iesaldēto parādu maksāšana un [pirmsAlumix tarifs bija uzskatāmi] tātad par EKL 92. panta 3. punkta [a) un c) apakšpunktā] paredzētajām atkāpēm” (Alumix lēmuma 5. punkts).
10 Saistībā ar Alumix privatizāciju (kurā lielākā daļa Alumix grupas aktīvu tika nodotas Alcoa Italia SpA, kas šī procesa iznākumā kļuvusi par Alcoa Trasformazioni) Itālijas likumdevējs veica vairākus pasākumus, no kuriem daži attiecās uz šai sabiedrībai piemērojamo elektroenerģijas tarifu samazināšanu. Šajā sakarā ir tikuši apstiprināti trīs dažādi tarifi: viens rūpnīcai Portovesmē un divi pārējie – rūpnīcai Fuzīnā. Attiecībā uz šīm divām rūpnīcām tarifs ietvēra elektroenerģijas ražošanas robežizmaksas attiecīgajā reģionā, t.i., ITL 36 par kilovatu stundā rūpnīcai Portovesmē un ITL 39 par kilovatu stundā rūpnīcai Fuzīnā, šai bāzes likmei pieskaitot papildu fiksētās izmaksas.
11 Alumix lēmuma 2.5.2. punkta ceturtajā daļā ietvertajā tabulā ir norādīts tarifs, kas bija piemērojams lietuvei Portovesmē 1996.–2005. gadā. Savukārt attiecībā uz Fuzīnas lietuves apgādi pastāvēja divi dažādi līgumi; pirmais līgums bija noslēgts starp Ente nazionale per l’energia elettrica (ENEL) un SAVA, uzņēmumu, ko iegādājusies Alumix, un otrajā līgumā bija noteikts tarifs, kas bija aprēķināts, par pamatu ņemot ražotās elektroenerģijas vidējās robežizmaksas, t.i., ITL 39 par kilovatu stundā. Pirmais un trešais tarifs Alumix lēmuma pieņemšanas datumā bija uzskatāmi par jaunākajām izmaiņām preferenciālajos elektroenerģijas tarifos (turpmāk tekstā – “Alumix tarifs”).
12 Pirmajā gadījumā, kas attiecas uz rūpnīcu Portovesmē, Komisija secināja:
“Pašreizējos apstākļos ENEL demonstrē normālo komercuzņēmuma rīcību, un [..] tās piemērotais tarifs nav uzskatāms par valsts atbalstu [EKL] 92. panta 1. punkta izpratnē” (Alumix lēmuma 4.2. punkts).
13 Otrajā gadījumā – saistībā ar Fuzīnas rūpnīcu – tā piemēroja līdzīgu argumentāciju attiecībā uz trešo tarifu, kas aprēķināts, par pamatu ņemot ražotās elektroenerģijas vidējās robežizmaksas.
14 Visbeidzot attiecībā uz to pašu rūpnīcu, bet saistībā ar līgumu starp ENEL un SAVA (otrais tarifs) Komisija norādīja, ka tas ir normāls komerciāls darījums un ka vienreizējā maksājuma vietā samaksa par piecām hidroelektrostacijām un attiecīgo tīklu ir tikusi sadalīta uz vairākiem gadiem, to veicot elektroapgādes formā.
15 Tādējādi Komisija uzskatīja, ka šie trīs tarifi, tostarp Alumix tarifs, neietver “nekādu valsts atbalsta elementu [EKL] 92. panta 1. punkta izpratnē” (Alumix lēmuma 4.2. punkta pēdējā daļa).
16 No 2004. gada dekrēta izrietošā preferenciālā tarifa ieviešanai, kā noteikts minētā dekrēta 2. un nākamajos punktos, bija nepieciešams, lai AEEG šajā ziņā pieņemtu attiecīgo lēmumu.
17 AEEG pieņēma 2004. gada 5. jūlija Lēmumu Nr. 110/04, izvirzot preferenciālā tarifa piešķiršanai nosacījumu par paziņošanas procedūras pozitīvo iznākumu valsts atbalsta tiesību normu izpratnē.
18 Tomēr izrādījās, ka Itālijas iestādes nav veikušas minēto paziņošanu un ka [tikai] pēc tam, kad Komisija bija ieguvusi informāciju no preses rakstiem, tā ar 2004. gada 22. janvāra un 19. marta vēstulēm pieprasīja Itālijas Republikai sniegt paskaidrojumus par attiecīgajiem pasākumiem. Ar 2004. gada 9. februāra, 9. jūnija un 20. septembra vēstulēm šī dalībvalsts sniedza Komisijai precizējumus, tostarp attiecībā uz 2004. gada dekrētu, informēja AEEG par kontekstu, kādā tika sniegta šī informācija, un deva tai norādījumus īstenot minēto dekrētu, kas arī tika izdarīts ar 2004. gada 9. augusta Lēmumu Nr. 148/04.
19 Ar lēmumu, kas Itālijas Republikai paziņots ar 2004. gada 16. novembra vēstuli, Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru par valsts atbalstu C 38/2004 (ex NN 58/04) – Atbalsts uzņēmumam Portovesme Srl (kopsavilkums – OV 2005, C 30, 7. lpp.).
20 2004. gada 17. decembrī AEEG informēja Itālijas ražošanas darbību ministru par to, ka, ņemot vērā minēto lēmumu, tā pārtrauc 2004. gada dekrētā paredzētā režīma piemērošanu pirms termiņa beigām.
21 No informācijas, ko administratīvā procesa laikā sniegusi Itālijas Republika, izriet, ka minētā režīma piemērošanas ietvaros par elektroenerģiju, kas patērēta laikposmā no 2004. gada aprīļa līdz oktobrim, prasītāja saņēma no publisko tiesību iestādes Cassa Conguaglio per il settore elettrico (Itālijas elektroenerģijas sektora izlīdzināšanas fonds) maksājumus par kopējo summu EUR 12 845 892,82 apmērā, kas veido kompensāciju, kura aprēķināma, starpību starp prasītājas elektroenerģijas piegādātāja noteikto cenu un valsts noteikto preferenciālo tarifu reizinot ar patērētās elektroenerģijas daudzumu.
22 Tomēr 2005. gada 14. martā Itālijas iestādes pieņēma Dekrētlikumu Nr. 35 (GURI Nr. 111, 2005. gada 14. maijs, 4. lpp.), kas pēc grozīšanas tika pārveidots pār likumu saskaņā ar 2005. gada 14. maija Likumu Nr. 80 (GURI kārtējais papildinājums Nr. 91, 2005. gada 14. maijs; turpmāk tekstā – “2005. gada likums”).
23 Saskaņā ar 2005. gada likuma 11. panta 12. punktu prasītājai piešķirta preferenciālā tarifa darbība tika pagarināta līdz 2010. gada 31. decembrim. Tomēr, lai gan ne 2004. gada dekrēts, ne 2005. gada likuma 11. panta 11. punkts, kas attiecas uz preferenciālo tarifu par labu Alcoa Trasformazioni, nav tikuši paziņoti Komisijai, šī paša likuma 11. panta 12. punkts tika paziņots Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu 2005. gada 23. novembrī, pēc tam 28. novembrī nosūtot papildu vēstuli.
24 Ar 2005. gada 22. decembra vēstuli Komisija pieprasīja Itālijas Republikai sniegt papildu informāciju, kas tai tikusi sniegta ar 2006. gada 3. marta vēstuli.
25 Ar lēmumu, kas Itālijas Republikai paziņots ar 2006. gada 26. aprīļa vēstuli, Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru par valsts atbalstu C 13/06 (ex NN 587/05) – Preferenciāli elektrības tarifi energoietilpīgām rūpniecības nozarēm Sardīnijā (kopsavilkums – OV C 145, 8. lpp.).
26 2006. gada 22. augustā Komisija pieprasīja sniegt papildu precizējumus, ko Itālijas Republika sniedza ar 2006. gada 28. septembra vēstuli.
27 Tā kā 2005. gada likuma 11. panta 12. punktā paredzētā režīma piemērošana bija pakļauta nosacījumam par Komisijas atļauju, ņemot vērā minēto paziņošanu, šis režīms nav ticis īstenots.
28 2008. gada 29. oktobrī Komisija nolēma 2004. gada dekrētā noteiktā preferenciālā tarifa pārbaudi veikt atsevišķi attiecībā uz, pirmkārt, Alcoa Trasformazioni un, otrkārt, jaunajiem šī tarifa saņēmējiem, tostarp prasītāju.
29 Pēc sarakstes starp Komisiju un Itālijas Republiku ir kļuvis skaidrs, ka Alcoa Trasformazioni piešķirtais preferenciālais tarifs īstenībā nebija pagarināts ar 2004. gada dekrētu, jo to joprojām reglamentēja 1995. gada dekrēts, līdz stājas spēkā 2005. gada likuma 11. panta 11. punkts.
30 Ar 2001. gada 23. februāra Lēmumu 2011/746/ES par Itālijas piešķirto valsts atbalstu uzņēmumiem Portovesme Srl, ILA SpA, Eurallumina SpA un Syndial SpA (valsts atbalsta pasākumi C 38/B/04 (ex NN 58/04) un C 13/06 (ex N 587/05)) (OV L 309, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Komisija, pirmkārt, attiecībā uz atbalstu, kas tās ieskatā izriet no 2005. gada likuma 11. panta 12. punkta, secināja, ka tas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un līdz ar to aizliedza Itālijas Republikai to īstenot un, otrkārt, attiecībā uz atbalstu, kas tās skatījumā izriet no 2004. gada dekrēta, secināja, kas tas arī nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un tādēļ uzdeva Itālijas Republikai veikt tā atgūšanu no atbalsta saņēmējiem.
31 Apstrīdētais lēmums tika paziņots prasītājai 2011. gada 31. martā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
[..]
39 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt – pilnībā vai “saprātīgā mērā” daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt minēto lēmumu daļā, kurā uzdots atmaksāt konkrēto atbalstu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
41 Savos galvenokārt izvirzītajos prasījumos prasītāja lūdz Vispārējo tiesu vispirms pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu, bet tad, ja tas netiks darīts, daļēji atcelt šo lēmumu “saprātīgā mērā”. Savos pakārtoti izvirzītajos prasījumos tā lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu “daļā, kurā uzdots atmaksāt konkrēto atbalstu”.
42 Tomēr pēc tam, kad tiesas sēdē Vispārējā tiesa bija aicinājusi prasītāju precizēt tās prasījumu apjomu, prasītāja norādīja, ka tās prasījumi ir jāsaprot tādējādi, ka tie ietver tikai lūgumu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un šis apstāklis ir norādīts tiesas sēdes protokolā.
43 Šie precizējumi liek atzīt prasību par pieņemamu, ciktāl prasītāja lūdz galvenokārt atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kas attiecas uz viņu, un, pakārtoti, atcelt šo pašu lēmumu daļā, kurā tai noteikts pienākums atmaksāt piešķirto atbalstu.
44 Tomēr, runājot par lūgumu apstrīdēto lēmumu atcelt daļēji “saprātīgā mērā”, ir jāatgādina, ka tad, kad Eiropas Savienības tiesā ir celta prasība atcelt kādu LESD 263. pantā minēto tiesību aktu, tās kompetencē ir vienīgi pārbaudīt apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑5/93 P DSM/Komisija, Recueil, I‑4695. lpp., 36. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 9. jūnija spriedums lietā T‑152/06 NDSHT/Komisija, Krājums, II‑1517. lpp., 73. punkts).
45 Ja kāda no LESD 263. panta otrajā daļā minētajiem iemesliem dēļ tiek konstatēts prettiesiskums, tiesai tātad minētais tiesību akts ir jāatceļ attiecīgā gadījumā pilnībā vai daļēji – atkarībā no minētā prettiesiskuma rakstura un apjoma – un nav atļauts lemt par šo atcelšanu vai mainīt tās apjomu tādu apsvērumu dēļ, kas attiecas uz taisnīgumu vai lietderīgumu (šajā ziņā skat. pēc analoģijas Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑50/04 Micha/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑339. un II‑1499. lpp., 46. punkts), t.i., tādu apsvērumu dēļ, uz kuriem, šķiet, atsaucas prasītāja, lietojot izteicienu “saprātīgā mērā”.
46 Līdz ar to prasība ir pieņemama, izņemot prasītājas galvenokārt izvirzītā prasījuma otro daļu, kurā lūgts apstrīdēto lēmumu atcelt daļēji “saprātīgā mērā”.
Par lietas būtību
47 Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza vienpadsmit pamatus.
48 Pirmais prasības pamats ir par tiesiskās noteiktības principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4., 7., 10. un 14. panta pārkāpumu; otrais pamats par šai lietai piemērojamā tiesiskā regulējuma kļūdainu un nepilnīgu izklāstu un no tā izrietošo Komisijas rūpības un objektivitātes pienākuma pārkāpumu; trešais pamats ir par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz Alcoa Trasformazioni un prasītāju; ceturtais pamats ir par valsts atbalsta neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē; piektais pamats ir saistīts ar apstākli, ka Komisija apstrīdētā lēmuma pieņemšanā esot balstījusies uz nepareizām premisām; sestais pamats ir par konkrētā atbalsta pastāvošu raksturu; septītais pamats ir par tā saderību ar “kopējo tirgu”; astotais pamats ir par EKL 2., 3., 5. un 12. panta, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu; devītais pamats ir par LESD 174. panta un Amsterdamas līguma, kas groza Līgumu par Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus un dažus ar tiem saistītus aktus, nobeiguma aktam pievienotās 30. deklarācijas par reģioniem, kas atrodas uz salām (OV 1997, C 340, 136. lpp.; turpmāk tekstā – “Deklarācija par reģioniem, kas atrodas uz salām”), pārkāpumu; desmitais pamats ir par LESD 107. panta 3. punkta a)–c) apakšpunkta un Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.) pārkāpumu un par to, ka neesot ņemtas vērā Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2007.–2013. gadam (OV 2006, C 54, 13. lpp.), un vienpadsmitais pamats – līdzīgi pirmajam – attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
[..]
Par astoto prasības pamatu – EKL 2., 3., 5. un 12. panta, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu
[..]
Par ceturtā prasības pamata devītajā daļā ietverto otro iebildumu, kas attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu saistībā ar konkrētā pasākuma selektīvo raksturu
[..]
Par pirmo prasības pamatu, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un Regulas Nr. 659/1999 4., 7., 10. un 14. panta pārkāpumu, un par vienpadsmito prasības pamatu attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
[..]
Par otro prasības pamatu – šai lietai piemērojamā tiesiskā regulējuma kļūdainu un nepilnīgu izklāstu un no tā izrietošo Komisijas rūpības un objektivitātes pienākuma pārkāpumu
80 Prasītāja apgalvo, ka 2004. gada dekrētā un lēmumos, ar kuriem šis dekrēts ticis īstenots, nosakot preferenciālo tarifu, esot radies tarifs, kas ir identisks pirmsAlumix tarifam, ko Komisija Alumix lēmumā ir atzinusi par saderīgu ar kopējo tirgu. Prasītāja uzskata, ka tai ir tiesības atsaukties uz šo precedentu, lai apgalvotu, ka atbalsts būtu jāuzskata par saderīgu ar iekšējo tirgu. Ja tas tā būtu, prasītājai nebūtu pienākuma atmaksāt naudas summas, kas saņemtas atbilstoši minētajam pasākumam. Tas tomēr nozīmē, ka attiecīgā lēmumpieņemšanas prakse ir tiesiska un uz to var atsaukties (jo Komisijai nav saistoša tās agrāka lēmumpieņemšanas prakse, bet turpretim ir saistošs vienlīdzīgas attieksmes princips attiecībā uz vienu un to pašu atbalstu).
81 Prasītāja savu vērtējumu pamato ar šādu argumentāciju: 2004. gada dekrēta 1. panta pirmajā daļā ir atsauce uz 1995. gada dekrēta 2. punktu, kurā savukārt ir atsauce uz CIP Lēmumu Nr. 13/92. Taču minētajā lēmumā esot noteikts, it īpaši attiecībā uz “termisko papildnodokli”, pirmsAlumix tarifs. Tātad tieši šis tarifs, kas 1996. gada atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, esot ticis piemērots prasītājai 2004. gadā, kas, tās ieskatā, loģiski nozīmē, ka apstrīdētais lēmums šajā ziņā esot prettiesisks.
82 Otro prasītājas prasības pamatu nevar apmierināt.
83 Vispirms ir jāuzsver, ka saistībā ar Alumix privatizāciju Itālijas Republika ir uzņēmusies attiecībā uz Alcoa Italia saistības ievērot Alumix tarifu (šī pēdējā pat bija tiesīga saskaņā ar līgumu apturēt iepriekš minēto rūpnīcu darbību, “ja trīs mēnešus vai ilgāku laiku, kas iekļaujas sešu mēnešu laikposmā, elektroenerģijas tarifi par vismaz 5 % pārsniedz paredzētos tarifus” (Alumix lēmuma 2.7. punkts), un līdz ar to tad, kad tika pieņemts 1995. gada dekrēts, tajā tikuši pārņemti Alumix tarifa raksturlielumi, kā to tiesas sēdē apstiprinājusi Komisija. 1996. gadā pieņemtais Alumix lēmums tātad to apstiprina netieši.
84 Kā atgādināts šā sprieduma 6.–15. punktā, preferenciālajam tarifam, ko Komisija apstiprināja Alumix lēmumā, īstenībā piemīta daudzveidība, proti, vispirms sākotnējais tarifs, ko ENEL piešķīra Alumix tostarp saskaņā ar CIP Lēmumu Nr. 13/1992 (pirmsAlumix tarifs), un pēc tam tarifi, kas tikuši piešķirti Alumix saistībā ar tās privatizāciju un kas tikuši pagarināti ar 1995. gada dekrētu par labu galvenajam grupas Alumix iegādātājam, t.i., Alcoa Italia, kas kļuva par Alcoa Trasformazioni (Alumix tarifs).
85 Turpinājumā ir jānorāda, ka, lai gan no formālā viedokļa ir taisnība, ka 2004. gada dekrētā ir atsauce uz 1995. gada dekrēta 2. punktu, tomēr, kā pamatoti norāda Komisija, tas nevar tikt lasīts atsevišķi no minētā dekrēta 1. punkta. Saskaņā ar minēto 1. punktu, kā atgādināts šā sprieduma 5. punktā, specifiskais primārā alumīnija ražošanai paredzētais cenu režīms, kas bija noteikts CIP Lēmumam Nr. 15/93 pievienotajā A‑9. tabulā, tika atcelts no 1996. gada 1. janvāra, to aizstājot ar režīmu, kurā bija paredzēti pa diennakts laikiem norādītie tarifi, minētajam lēmumam pievienotajā A‑6. tabulā, ar to negrozot saskaņā ar CIP Lēmumu Nr. 13/92 definēto “termisko papildnodokli”.
86 Tātad gan pirmsAlumix tarifā, gan Alumix tarifā vairāku elementu, kas ļāva tos noteikt, starpā bija ietverts samazinātais “termiskais papildnodoklis”, vienīgais elements, kas bija ņemams vērā, nosakot galīgo elektroenerģijas cenu, kā definēts CIP Lēmumā Nr. 13/92.
87 Tātad prasītājai bija piemērojams nevis pirmsAlumix tarifs vai arī Alumix tarifs, bet gan no 1995. gada dekrēta izrietošais režīms, kāds tas tika attīstīts laikā līdz 2004. gadam. Tātad 2004. gadā minētā tarifa attiecināšanai uz citiem saņēmējiem saskaņā ar 2004. gada dekrētu nebija tāds pats priekšmets kā 1996. gadā, kad tika pieņemts Alumix lēmums.
88 Tādēļ otrais prasības pamats ir noraidāms, tostarp attiecībā uz prasību par Komisijas objektivitāti, jo tā izrādīja vienādu attieksmi pret prasītāju un Alcoa Trasformazioni kopš jauno pasākumu (proti, 2004. gada dekrēts un 2005. gada likums) veikšanas, un šo jautājumu Vispārējā tiesa plašāk iztirzās, atbildot uz trešo prasības pamatu.
Par trešo prasības pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz Alcoa Trasformazioni un prasītāju
89 Trešajā prasības pamatā prasītāja apgalvo, ka Komisija Lēmumā 2010/460 uzskatīja, ka par labu Alcoa Trasformazioni piešķirtais preferenciālais tarifs bija prettiesisks tikai attiecībā uz laikposmu pēc 2005. gada 31. decembra, kas šīs iestādes ieskatā bija Alumix lēmuma darbības termiņa beigu datums. Taču prasītāja uzskata, ka, tā kā par labu Alcoa Trasformazioni piemērotais tarifs un tarifs, kas bija piemērojams prasītājai no AEEG Lēmuma Nr. 148/04 spēkā stāšanās datuma, esot identiski (saskaņā ar 1995. gada dekrētu un pēc tam – kā apgalvo prasītāja – 2004. gada dekrētu attiecībā uz Alcoa Trasformazioni un tikai saskaņā ar 2004. gada dekrētu attiecībā uz to), atšķirīga attieksme neesot attaisnota ne attiecībā uz konstatējumu par atbalsta prettiesiskumu, ne arī attiecībā uz pieprasījumu atmaksāt kompensāciju, kas saņemta atbilstoši 2004. gada dekrētam.
90 Ir jānorāda, ka šādam pamatam nevar piekrist. Saskaņā ar judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šādai attieksmei nav objektīva attaisnojuma (skat. Tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑248/04 Koninklijke Coöperatie Cosun, Krājums, I‑10211. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
91 Konkrētajā gadījumā Alcoa Trasformazioni un prasītājas tiesiskā situācija no paša sākuma nebija līdzīga: Alcoa Trasformazioni bija piemērojams preferenciālais tarifs, ko Komisija apstiprināja Alumix lēmumā un kas tai vēlāk tika pagarināts, savukārt prasītāja ir jauns šī tarifa saņēmējs saskaņā ar 2004. gada dekrētu, kurš faktiski nav ticis piemērots Alcoa Trasformazioni. Turklāt 2005. gada likumā ir ietvertas divas dažādas tiesību normas, no kurām viena, t.i., 11. panta 11. punkts, kas attiecās uz Alcoa Trasformazioni, netika paziņota Komisijai un otra, t.i., 11. panta 12. punkts, kas attiecās uz jaunajiem preferenciālā tarifa saņēmējiem, tika pienācīgi paziņota Komisijai. Ar šiem atšķirīgajiem apstākļiem turklāt pietiek, lai pamatotu Komisijas izvēli nodalīt lietu izskatīšanu atkarībā no tā, vai tās attiecas uz sākotnējo preferenciālā tarifa saņēmēju vai jaunajiem tā saņēmējiem.
92 Turpretim saistībā ar preferenciālo tarifu, kāds tas kļuvis pēc grozījumiem, abu sabiedrību situācija bija viena un tā pati un Komisija pret tām uzturējās vienādi, abos gadījumos atzīstot minēto tarifu par nesaderīgu valsts atbalstu un tādēļ uzdodot atmaksāt atbalstu.
93 Ir taisnība, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā preferenciālais tarifs pēc 2005. gada 31. decembra ir uzskatīts par prettiesisku un tā kā tas ir identisks tarifam, kas bija piemērojams tieši pirms minētā datuma, prasītājai ir pamats apgalvot, ka Komisijai būtu bijis jāiejaucas laicīgāk, ņemot vērā būtiskas izmaiņas sākotnēji piešķirtā atbalsta raksturā. Turklāt ir jānorāda, ka Komisija atzīst, ka Alcoa Trasformazioni to grozījumu dēļ, kas attiecībā uz preferenciālā tarifa noteikšanu un samaksu tai veikti sākotnējā perioda (1995–2005) beigās un, konkrētāk, 2004. un 2005. gadā, varētu būt saņēmusi prettiesisku valsts atbalstu (tas turklāt pilnībā atbilst Lēmumam 2010/460 un apstāklim, ka preferenciālā tarifa pagarināšana ir tikusi uzskatīta par tādu, kas veido šādu atbalstu).
94 Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai vienlīdzīgas attieksmes princips ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principa ievērošanu, kas nozīmē, ka neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesiskumu, kurš ir pieļauts cita labā (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 9. oktobra spriedumu lietā 188/83 Witte/Parlaments, Recueil, 3465. lpp., 15. punkts; 1985. gada 4. jūlija spriedumu lietā 134/84 Williams/Revīzijas palāta, Recueil, 2225. lpp., 14. punkts, un 2011. gada 10. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑259/10 un C‑260/10 The Rank Group, Krājums, I‑10947. lpp., 62. punkts).
95 Trešais pamats līdz ar to ir jānoraida.
Par ceturto prasības pamatu – valsts atbalsta neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē
[..]
Par piekto prasības pamatu – apstākli, ka Komisija apstrīdētā lēmuma pieņemšanā esot balstījusies uz nepareizām premisām
[..]
Par sesto prasības pamatu – konkrētā atbalsta pastāvošu raksturu
112 Ir jāatgādina, ka par jaunu atbalstu, kas saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir jāpaziņo, uzskata pasākumus, ar kuriem paredz izveidot vai grozīt atbalstu, turklāt grozījumi var attiekties uz pastāvošu atbalstu vai arī uz Komisijai paziņotiem sākotnējiem projektiem (Tiesas 1984. gada 9. oktobra spriedums apvienotajās lietās 91/83 un 127/83 Heineken Brouwerijen, Recueil, 3435. lpp., 17. un 18. punkts, un 1994. gada 9. augusta spriedums lietā C‑44/93 Namur‑Les assurances du crédit, Recueil, I‑3829. lpp., 13. punkts).
113 Konkrētajā gadījumā ir skaidri pierādīts, ka atbalsts ir jauns.
114 Pirmkārt, kopš Alumix tarifa pieņemšanas notikušās ekonomiskās un juridiskās izmaiņas liecina par pāreju no piegādātāja cenas uz tarifu, ko subsidē Itālijas Republika. Alumix tarifa gadījumā noteiktā cena bija pielīdzināma atlaidei, ko minētais piegādātājs, pat ja tas atrodas monopola stāvoklī (ENEL), piešķir vienam no tā lielākajiem klientiem, savukārt apstrīdētajā lēmumā aplūkotie pasākumi ietver cenas samazinājumu, ko nosaka Itālijas iestādes un kas tiek finansēts no parafiskāla maksājuma, ļaujot kompensēt prasītājai starpību starp tarifu, kas parasti tiek prasīts no uzņēmumiem, un tai atzīto preferenciālo tarifu.
115 Līdz ar to ir jāatzīst, ka izmaiņas, kas notikušas starp preferenciālā tarifa, kurš sākotnēji tika piešķirts Alcoa Trasformazioni saskaņā ar 1995. gada dekrētu, piešķiršanas un noteikšanas kārtību un 2004. gada dekrētā un pēc tam 2005. gada likumā paredzēto piešķiršanas un noteikšanas kārtību, pašas par sevi ļauj secināt, ka runa ir par jaunu atbalstu.
116 Otrkārt, tas tā ir vēl jo vairāk attiecībā uz šādā veidā grozītā atbalsta attiecināšanu uz jaunajiem saņēmējiem, kuri neiekļaujas jau atļautajā atbalsta režīmā, bet kuriem savukārt tiek piešķirts atbalsts, kas pirms tam bija pieejams tikai vienam saņēmējam.
117 Sestais pamats līdz ar to ir jānoraida.
Par septīto prasības pamatu – konkrētā atbalsta saderību ar “kopējo tirgu”
[..]
Par devīto prasības pamatu – LESD 174. panta un Deklarācijas par reģioniem, kas atrodas uz salām, pārkāpumu
[..]
Par desmito prasības pamatu – LESD 107. panta 3. punkta a)–c) apakšpunkta un Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu pārkāpumu un par to, ka neesot ņemtas vērā Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2007.–2013. gadam
[..]
Par tiesāšanās izdevumiem
139 Tā kā Komisija ir lūgusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā nolēmums prasītājai ir nelabvēlīgs, tai saskaņā ar Reglamenta 87. panta 2. punktu ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Portovesme Srl atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 16. oktobrī.
[Paraksti]