Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2014. gada 5. martā iesniedza Corte Suprema di Cassazione (Itālija) – Ministero delle Politiche Agricole, Alimentari e Forestali/Federazione Italiana Consorzi Agrari u.c.
(lieta C-104/14)
Tiesvedības valoda – itāļu
Iesniedzējtiesa
Corte Suprema di Cassazione
Pamatlietas puses
Prasītāja: Ministero delle Politiche Agricole, Alimentari e Forestali
Atbildētāji: Federazione Italiana Consorzi Agrari Soc.coop.arl - Federconsorzi in concordato preventivo e Liquidazione Giudiziale dei Beni Ceduti ai Creditori della Federazione Italiana Consorzi Agrari Soc. coop. arl
Prejudiciālie jautājumi
1) Vai pilnvarojuma attiecības, kas atbilstoši likumam pastāv starp valsts iestādi un lauksaimniecības konsorcijiem (attiecības, atbilstoši kurām ir radies prasījums, kuru konsorciji vēlāk nodeva Federconsorzi, un tā savukārt maksātnespējas procedūras ietvaros nodeva to saviem kreditoriem) saistībā ar lauksaimniecības produktu piegādi un izplatīšanu, kā tas ir paredzēts Leģislatīvajā dekrētā Nr. 169/1948 un Likumā Nr. 1294/1957, ietilpst komercdarījuma definīcijā, kas ir sniegta Direktīvas 2000/35/EK 1 2. pantā un Direktīvas 2011/7/ES 2 2. pantā?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai pienākums transponēt Direktīvu 2000/35/EK (6. panta 2. punkts) un Direktīvu 2011/7/ES (12. panta 3. punkts), pastāvot iespējai saglabāt spēkā labvēlīgākus noteikumus, nozīmē pienākumu nepasliktināt vai pat izslēgt kavējuma procentu likmi, kas ir piemērojama direktīvu spēkā stāšanās brīdī jau pastāvošajām attiecībām?
3) Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša: vai pienākums nepasliktināt jau pastāvošajām attiecībām piemērojamo kavējuma procentu likmi ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams vienveidīgam, procentus reglamentējošam tiesiskajam regulējumam, kurā līdz noteiktam laikposmam (šajā lietā – no 1982. gada 31. janvāra līdz 1995. gada 31. decembrim) ir paredzēta likumā nenoteiktas likmes un saliktas procentu likmes piemērošana, kas var būt pat gada, nevis sešu mēnešu likme, ko ir lūdzis piemērot kreditors, un pēc šā laikposma – tikai likumā noteikto procentu samaksa, paredzot tādu regulējumu, kas, ņemot vērā šobrīd izskatāmās lietas īpašos apstākļus, ne vienmēr ir nelabvēlīgs kreditoram?4) Vai pienākums transponēt Direktīvu 2000/35/EK (6. pants) un Direktīvu 2011/7/ES (12. pants), ciktāl šajās direktīvās saistībā ar aizliegumu ļaunprātīgi izmantot līgumtiesisko brīvību par sliktu kreditoram, attiecīgi, to 3. panta 3. punktā un 7. pantā ir paredzēts, ka netaisnīgi līguma noteikumi vai prakse nav spēkā, nozīmē aizliegumu valstij iesaistīties, pieņemot tiesību normas, kas saistībā ar attiecībām, kurās valsts ir viena no dalībniecēm un kuras ir pastāvējušas direktīvu spēkā stāšanās brīdī, izslēdz kavējuma
procentu piemērošanu?5) Ja atbilde uz ceturto jautājumu ir apstiprinoša: vai pienākums neiesaistīties jau pastāvošās attiecībās, kurās viena no pusēm ir valsts, ieviešot noteikumu, kas izslēdz kavējuma procentu piemērošanu, ir piemērojams vienveidīgam, procentus reglamentējošam tiesiskajam regulējumam, kurā līdz noteiktam laikposmam (šajā lietā – no 1982. gada 31. janvāra līdz 1995. gada 31. decembrim) ir paredzēta likumā nenoteiktas likmes un saliktas procentu likmes piemērošana, kas var būt pat gada, nevis sešu mēnešu likme, ko ir lūdzis
piemērot kreditors, un pēc šā laikposma – tikai likumā noteikto procentu samaksa, paredzot tādu regulējumu, kas, ņemot vērā šobrīd izskatāmās lietas īpašos apstākļus, ne vienmēr ir nelabvēlīgs kreditoram?