VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2013. gada 17. maijs (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas jūras cauruļvadu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar komerciāli sensitīvu informāciju – Turpināta vai atkārtota pārkāpuma jēdziens – Noilgums – Pienākums norādīt pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Tiesiskā paļāvība – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums un ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība
Lieta T‑154/09
Manuli Rubber Industries SpA (MRI), Milāna (Itālija), ko pārstāv L. Radicati di Brozolo, M. Pappalardo un E. Marasà, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci, S. Noë un L. Prete, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību galvenokārt daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 28. janvāra Lēmumu C(2009) 428, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39406 – Jūras cauruļvadi), ciktāl šis lēmums attiecas uz prasītāju, un pakārtoti atcelt vai ievērojami samazināt prasītājai šajā lēmumā uzlikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Azizi [J. Azizi], tiesneši M. Preks [M. Prek] un S. Frimods Nilsens [S. Frimodt Nielsen] (referents),
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 26. aprīļa tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības rašanās fakti
A – Naftai un gāzei paredzēto jūras cauruļvadu nozare
1 Jūras cauruļvadi tiek izmantoti, lai pārkrautu jēlnaftu ar samazinātu sēra saturu vai pārstrādātu jēlnaftu un citus naftas produktus no iekārtām atklātā jūrā (piemēram, bojām – kas parasti tiek noenkurotas atklātā jūrā un kalpo kā naftas tankkuģu pietauvošanas punkts – vai peldošām ražošanas, uzglabāšanas un izkraušanas sistēmām – kas ir peldcisternu sistēmas, kas tiek izmantotas naftas vai gāzes ieguvei no blakus esošās platformas, to apstrādei un uzglabāšanai līdz to pārkraušanai uz naftas tankkuģa) uz tankkuģiem un pēc tam izkrautu šos produktus atpakaļ no šiem kuģiem uz iekārtām atklātā jūrā (piemēram, bojām) vai krastā.
2 Jūras cauruļvadi tiek izmantoti atklātā jūrā – proti, ūdenī vai ūdens tuvumā –, savukārt rūpnieciskie vai sauszemes cauruļvadi tiek izmantoti uz sauszemes.
3 Atkarībā no klientu īpašajām vajadzībām katra jūras cauruļvadu iekārta sastāv no noteikta skaita standarta cauruļvadiem, specifiskiem cauruļvadiem ar savienojumiem abos galos un tādām papildu ierīcēm kā slūžas, termināla zobratu sistēmas vai arī peldošas ierīces. Šajā gadījumā “jūras cauruļvadu” jēdzienā ietilpst minētās papildu ierīces.
4 Jūras cauruļvadus izmanto naftas uzņēmumu un boju ražotāju vajadzībām, ostu terminālos, naftas rūpniecībā, kā arī valdību vajadzībām, un tos iegādājas jaunu projektu ietvaros vai arī veco jūras cauruļvadu nomaiņai.
5 Attiecībā uz jauniem projektiem naftas termināli vai citi gala lietotāji parasti izmanto inženiertehniska uzņēmuma (saukts arī par “oriģināliekārtu ražotāju”, “OEM ražotāju” vai “komplektētāju”) pakalpojumus, lai tas uzceltu vai ierīkotu tādas jaunas naftas piegādes iekārtas kā pietauvošanās sistēmas ar vienu vienīgu balastu vai peldošas ražošanas, uzglabāšanas un izkraušanas sistēmas. Šādiem projektiem komplektētājs no ražotāja iegādājas visu jūras cauruļvadu iekārtu pilnībā.
6 Pēc jūras cauruļvadu ierīkošanas katra detaļa ir jānomaina laikposmā no viena līdz septiņiem gadiem. Jūras cauruļvadu iegādi nomainīšanas nolūkā (kas zināma arī ar nosaukumu “rezerves daļu nozare”) bieži veic tiešie gala lietotāji. Tomēr dažos gadījumos tie šo iegādi uztic un centralizēti nodod meitasuzņēmumiem vai ārējiem uzņēmumiem. Tirdzniecība nomainīšanas nolūkā pasaulē veido lielāku daļu no jūras cauruļvadu tirgus nekā jaunu produktu tirdzniecība.
7 Jūras cauruļvadu pieprasījums lielā mērā ir atkarīgs no naftas nozares attīstības, un it īpaši no naftas ieguves teritorijās, kas atrodas tālu no patēriņa vietas. Pieprasījums laika gaitā ir palielinājies. Tas ir ciklisks un zināmā mērā saistīts ar naftas cenu attīstību. Tas kļuva nozīmīgs sešdesmito gadu beigās un palielinājās septiņdesmito gadu sākumā, it īpaši attiecībā uz naftas ieguves reģioniem Persijas līcī, Ziemeļjūrā un Ziemeļāfrikā. Astoņdesmitajos gados bija palielinājies pieprasījums no attīstības stadijā esošiem valsts naftas uzņēmumiem Dienvidamerikā. Deviņdesmito gadu beigās pieprasījums bija novirzījies uz Rietumāfriku.
8 Jūras cauruļvadus ražo uzņēmumi, kas ir zināmi kā riepu un kaučuka ražotāji, vai arī kāds no to “spin‑off”. Tie tiek ražoti pēc pieprasījuma atbilstoši klientu vajadzībām. Tā kā pieprasījums pēc jūras cauruļvadiem ģeogrāfiskā ziņā ir būtiski izpleties, lielākā daļa jūras cauruļvadu ražotāju pieņem darbā ievērojamu skaitu aģentu, kuri konkrētiem tirgiem sniedz vispārīgus mārketinga pakalpojumus un piedāvā attiecīgos produktus publicēto iepirkuma procedūru ietvaros.
9 Jūras cauruļvadi tiek tirgoti visā pasaulē, un galvenie ražotāji darbojas starptautiskā mērogā. Jūras cauruļvadiem piemērojamās normatīvās prasības katrā valstī būtiski neatšķiras, un, ja atkarībā no vides un lietošanas nosacījumiem atšķiras tehniskās prasības, tas tomēr netiek uzskatīts par šķērsli jūras cauruļvadu tirdzniecībai visā pasaulē.
10 Visbeidzot apstrīdētajā lēmumā aplūkotajā laikposmā aizliegtās vienošanās dalībnieki tirgoja Japānā, Apvienotajā Karalistē, Itālijā un Francijā ražotus jūras cauruļvadus gala lietotājiem, kā arī komplektētājiem, kas ir reģistrēti dažādās Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīs. Lai arī lielākā daļa jūras cauruļvadu sistēmu gala mērķis bija reģioni ārpus Eiropas, daži galvenie pasaules līmeņa komplektētāji turpretī atradās dažādās Eiropas Savienības un EEZ valstīs..
B – Prasītājas raksturojums
11 Prasītāja, Manuli Rubber Industries SpA (MRI), ir sabiedrība, kas visā pasaulē projektē, ražo un izplata iekārtas, kā arī sistēmas un komponentus no kaučuka/metāla tādu šķidru vielu transportēšanai, kas paredzētas jūrniecības/naftas iekārtām un augsta spiediena hidrosistēmām.
12 Prasītāja ir galvenā sabiedrība Manuli grupā. Tās juridiskā adrese ir Milānā (Itālija).
13 1984. gada 2. decembrī Manuli nodibināja Uniroyal Manuli (USA) Inc., kas tika reģistrēta Delavērā [Delaware] (ASV) un kas pilnībā piederēja MRI. Šī sabiedrība vēlāk 1986. gadā tika nosaukta par Uniroyal Manuli Rubber (USA) Inc., 1990. gadā par Manuli Rubber Industries (USA) Inc., vēlāk 1997. gadā par Manuli Oil & Marine (USA) Inc. (turpmāk tekstā – “MOM”). 2006. gada 31. decembrī sabiedrība tika likvidēta.
14 Kopš MOM izveides MRI jūras cauruļvadu izplatīšanu un tirdzniecību starptautiskā mērogā vadīja MOM.
15 [konfidenciāli](1).
16 [konfidenciāli].
17 [konfidenciāli].
18 2006. gada janvārī jūras cauruļvadu nozare tika nodota inženiertehnisku uzņēmumu grupas pārvaldībā un MOM atskaitījās šīs uzņēmumu grupas vadītājam.
19 2007. gada 1. janvārī pēc MOM likvidācijas operatīvo darbību saistībā jūras cauruļvadiem pārņēma MRI.
C – Administratīvais process
20 Tā kā ASV Tieslietu ministrija un Japānas un Apvienotās Karalistes konkurences iestādes līdzīgu apstākļu dēļ bija uzsākušas izmeklēšanu, [konfidenciāli], norādot uz iecietības programmu, kas paredzēta Komisijas paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2006, C 298, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), 2006. gada 20. decembrī iesniedza Eiropas Kopienu Komisijā pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, paziņojot par jūras cauruļvadu tirgū pastāvošu aizliegto vienošanos.
21 Komisija tad uzsāka izmeklēšanu par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu un 2007. gada 2. maijā veica vairākas pārbaudes pie Parker ITR, pie citiem attiecīgajiem ražotājiem, kā arī [konfidenciāli] un W k‑ga.
22 MRI, Parker ITR un Bridgestone attiecīgi 2007. gada 4. maijā, 17. jūlijā un 7. decembrī iesniedza Komisijai pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu.
23 2008. gada 28. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kuru tā paziņoja dažādajām attiecīgajām sabiedrībām laikā no 2008. gada 29. aprīļa līdz 1. maijam.
24 Visas attiecīgās sabiedrības atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem noteiktajā termiņā un, izņemot [konfidenciāli]/DOM, ContiTech AG un Continental AG, lūdza sarīkot to uzklausīšanu, kas notika 2008. gada 23. jūlijā.
D – Apstrīdētais lēmums
25 Komisija 2009. gada 28. janvārī pieņēma Lēmumu C(2009) 428, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39406 – Jūras cauruļvadi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). No apstrīdētā lēmuma būtībā izriet, ka:
– tas ir adresēts vienpadsmit sabiedrībām, tostarp prasītājai;
– šajā lēmumā minētās sabiedrības dažkārt atšķirīgā veidā piedalījās vienotā un saliktā pārkāpumā, kura mērķis bija:
– līguma slēgšanas tiesību ieguvēja noteikšana,
– cenu noteikšana,
– kvotu noteikšana,
– pārdošanas nosacījumu noteikšana,
– ģeogrāfiskā tirgus sadalīšana un
– apmainīšanās ar sensitīvu informāciju par cenām, pārdošanas apjomiem un iepirkuma procedūrām;
– aizliegtā vienošanās aizsākās vismaz 1986. gada 1. aprīlī (lai gan šķiet, ka tās pirmsākumi manāmi jau septiņdesmito gadu sākumā) un beidzās 2007. gada 2. maijā;
– attiecībā uz dažām sabiedrībām no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada 11. jūnijam un attiecībā uz citām līdz 1999. gada 21. jūnijam, kā arī attiecībā uz MRI līdz 2000. gada 9. maijam aizliegtās vienošanās darbība bija ierobežota un starp tās dalībniekiem bija nesaskaņas; tomēr, saskaņā ar Komisijas viedokli, tās nenoveda pie īstas pārkāpuma pārtraukšanas; faktiski aizliegtās vienošanās sistemātiskā struktūra pilnībā tika atjaunota no 1999. gada jūnija atbilstoši tiem pašiem noteikumiem un ar tiem pašiem dalībniekiem, izņemot prasītāju, kas no jauna par aizliegtās vienošanās dalībnieci pilnībā kļuva 2000. gada 9. jūnijā; līdz ar to esot jāuzskata, ka ražotāji bija izdarījuši vienotu un turpinātu pārkāpumu, kas ilga no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam vai vismaz – ja tomēr būtu jāatzīst, ka aizliegtā vienošanās tika pārtraukta – vienotu un atkārtotu pārkāpumu; laikposms no 1997. gada 13. maija līdz 2000. gada 9. jūnijam, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, tomēr netika ņemts vērā, aprēķinot naudas sodu, ņemot vērā ierobežotos pierādījumus par pārkāpumu šajā laikposmā;
– prasītājas dalība pārkāpumā tika konstatēta laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam;
– atbilstoši Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), paredzētajiem kritērijiem katrai sabiedrībai uzliekamā naudas soda pamatsumma tika noteikta šādi:
– Komisija pamatojās uz katras sabiedrības vidējo pasaules gada pārdošanas apjomu laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam, izņemot Yokohama Rubber, attiecībā uz kuru vērā tika ņemts laikposms no 2003. līdz 2005. gadam; šajā ziņā Komisija norādīja uz pārdošanas apjomu, par kuru rēķini bija izrakstīti EEZ reģistrētajiem pircējiem;
– tā noteica katras sabiedrības attiecīgo pārdošanas apjomu, sabiedrību kopējam pārdošanas apjomam EEZ teritorijā piemērojot katras sabiedrības tirgus daļu pasaulē saskaņā ar Pamatnostādņu 18. punktu;
– ņemot vērā pārkāpuma smagumu, tā ņēma vērā 25 % no minētā pārdošanas apjoma (Pamatnostādnēs paredzēto maksimālo 30 % vietā);
– tā šādi noteikto pārdošanas apjomu reizināja ar katras sabiedrības dalības pārkāpumā gadu skaitu;
– saskaņā ar Pamatnostādņu 25. punktu Komisija preventīvā nolūkā noteica papildsummu 25 % apmērā no attiecīgā pārdošanas apjoma;
– Komisija attiecībā uz Parker ITR un Bridgestone ņēma vērā atbildību pastiprinošus apstākļus un noraidīja jebkādus atbildību mīkstinošus apstākļus attiecībā uz citām sabiedrībām;
– visbeidzot saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību Komisija samazināja [konfidenciāli] naudas sodu (100 % apmērā) un MRI naudas sodu (30 % apmērā), bet noraidīja Bridgestone un Parker ITR iesniegtos lūgumus samazināt naudas sodu.
26 [konfidenciāli].
27 Attiecībā uz MRI netika ņemts vērā neviens atbildību mīkstinošs apstāklis.
28 Tomēr saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību tai tika piešķirts naudas soda samazinājums 30 % apmērā, līdz ar to MRI tika uzlikts naudas sods EUR 4 900 000 apmērā.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
29 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 10. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.
30 Tā kā pirmās palātas loceklis nevarēja piedalīties, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 32. panta 3. punktu norīkoja citu tiesnesi, lai palātu papildinātu.
31 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (pirmā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt konkrētus dokumentus un rakstveidā uzdeva tiem jautājumus. Lietas dalībnieki izpildīja šo lūgumu.
32 Ar 2012. gada 25. aprīļa vēstuli prasītāja iesniedza lūgumu izskatīt lietu slēgtā sēdē.
33 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz mutvārdu jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2012. gada 26. aprīļa tiesas sēdē.
34 Prasītāja, izmantojot šo iespēju, atteicās no sava lūguma izskatīt lietu slēgtā sēdē.
35 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt:
– atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tajā ir atzīts, ka prasītāja laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam, un it īpaši laikposmā no 1996. gada 3. septembra līdz 2000. gada 9. maijam, piedalījās vienotā un turpinātā pārkāpumā jūras cauruļvadu tirgū;
– atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiktāl, ciktāl ar to prasītājai ir uzlikts naudas sods EUR 4 900 000 apmērā;
– noraidīt jebkādas pretējas iebildes vai prasījumus;
– pakārtoti:
– atbilstoši EKL 229. pantam samazināt apstrīdētā lēmuma 2. pantā prasītājai uzlikto naudas sodu EUR 4 900 000 apmērā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
36 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
A – Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
37 Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāja izvirza trīs pamatus.
38 Pirmais pamats attiecas uz kļūdu pārkāpuma kvalifikācijā un EKL 253. panta pārkāpumu.
39 Otrais pamats attiecas uz dažādam kļūdām vērtējumā, nosakot pārkāpuma ilgumu, kā arī EKL 81. un 253. panta un Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1., 1. lpp.), 2. panta pārkāpumu.
40 Šis pamats ir iedalāms sešās daļās, kuras attiecīgi attiecas uz kļūdām Komisijas vērā ņemto pierādījumu izvērtēšanā (pirmā daļa), to, ka Komisija nav iesniegusi pierādījumus, kuri tai bija jāsniedz (otrā daļa), to, ka prasītāja ir iesniegusi pretējus pierādījumus un citu ticamu izskaidrojumu (trešā daļa), vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un pamatojuma nesniegšanu, tādēļ, ka, salīdzinot MRI rīcību laikposmā no 1996. gada septembra līdz 1997. gada maijam ar tās rīcību no 1997. gada maija līdz 2000. gada maijam, ir pieļautas kļūdas vērtējumā (ceturtā daļa), to, ka noilgums esot bijis jāpiemēro individuāliem atsevišķiem pārkāpumiem, kas esot izdarīti laikposmā no 1996. līdz 2000. gadam (piektā daļa), un to, ka tādu dokumentu izmantošana, kurus MRI bija iesniegusi saistībā ar iecietības programmu un lai pierādītu, ka laikposmā no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam bija izdarīts pārkāpums, ir pretrunā Paziņojumam par sadarbību un pārkāpj prasītājas tiesisko paļāvību (sestā daļa).
41 Trešais pamats ir iedalāms piecās daļās, kuras attiecīgi attiecas uz kļūdu pārkāpuma smaguma novērtējumā un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (pirmā daļa), kļūdu naudas soda aprēķinā, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu (otrā daļa), kļūdainu naudas soda palielinājumu preventīvā nolūkā un pienākuma norādīt pamatojumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (trešā daļa), kļūdainu atbildību mīkstinošu apstākļu noraidīšanu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu (ceturtā daļa) un nepietiekamu naudas soda samazinājumu par sadarbību iecietības programmas ietvaros (piektā daļa).
42 Pirmais pamats, kā arī otrā pamata sešas daļas ir jāapskata kopā.
B – Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdu pārkāpuma kvalifikācijā un EKL 253. panta pārkāpumu, un otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, nosakot pārkāpuma ilgumu, kā arī EKL 81. un 253. panta un Regulas Nr. 1/2003 2. panta pārkāpumu
1. Apstrīdētais lēmums
43 Saistībā ar pirmo pamatu no apstrīdētā lēmuma 412. apsvēruma būtībā izriet, ka Komisija uzskatīja, ka MRI laikposmā no 1992. gada 1. augusta līdz 1996. gada 3. septembrim bija pārtraukusi savu dalību aizliegtajā vienošanās, ka noilgumu varēja piemērot attiecībā uz pārkāpuma periodu no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam, un ka līdz ar to Komisija attiecībā uz šo pašu laikposmu nolēma tai neuzlikt naudas sodu. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka Komisija uzskatīja, ka laikposmā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam tika izdarīts turpināts pārkāpums, kurā MRI piedalījās no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam, un no apstrīdētā lēmuma 187., 201.–208. un 446.–448. apsvēruma izriet, ka pārkāpuma laikposms, kuru Komisija ņēma vērā naudas soda aprēķināšanai, ilga no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam un no 2000. gada 9. maija līdz 2007. gada 2. maijam, lai gan laikposms no 1997. gada 13. maija līdz 2000. gada 9. maijam tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, tika uzskatīts par aizliegtās vienošanās samazinātas darbības periodu, kas nepamato naudas soda uzlikšanu.
44 Saistībā ar otro pamatu no apstrīdētā lēmuma 141.–147. apsvēruma izriet, ka Komisija, pamatojoties uz dažādiem dokumentiem, tostarp dažām iekšējām piezīmēm, kuras MRI bija iesniegusi sava pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros (apstrīdētā lēmuma 143.–145. apsvērums), uzskatīja, ka MRI uzsāka aktīvu dalību aizliegtajā vienošanās 1996. gada 3. septembrī.
45 Apstrīdētā lēmuma 148.–187. apsvērumā turklāt ir atspoguļoti pierādījumi, tostarp vairāki dokumenti, kurus MRI ir iesniegusi sava pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros un uz kuriem Komisija pamatojās, lai atzītu, ka no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada maijam aizliegtās vienošanās darbība bija ierobežota un ka šajā laikā tika rīkotas tikšanās – kurās bija iesaistīta prasītāja –, kuru mērķis it īpaši bija atsākt aizliegto vienošanos un pārrunāt tās dažādo dalībnieku dalības nosacījumus. Komisija tomēr uzskatīja, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās dalībnieku darbības ierobežoto raksturu, tiem par šo laikposmu, kas attiecībā uz MRI tika pagarināts līdz 2000. gada 9. maijam, nevarēja uzlikt nekādu naudas sodu (apstrīdētā lēmuma 447. apsvērums).
46 Apstrīdētā lēmuma 289.–307. apsvērumā vēl ir atspoguļoti iemesli, kādēļ Komisija uzskatīja, ka pārkāpums bija turpināts vai, pakārtoti, atkārtots, neraugoties uz to, ka tā uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās darbība no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada maijam bija ierobežota un ka par šo laikposmu naudas sods nebija jāuzliek.
47 Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 480.–488. apsvērumā ir atspoguļoti iemesli, kādēļ Komisija saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību piešķīra MRI naudas soda samazinājumu 30 % apmērā, bet noraidīja tās argumentāciju, saskaņā ar kuru atbilstoši šī paziņojuma 26. punktam pret MRI nevarēja izmantot pierādījumus, kurus tā Komisijai bija iesniegusi par laikposmu no 1996. līdz 1997. gadam.
2. Lietas dalībnieku argumenti
a) Par pirmo pamatu
48 Prasītāja būtībā uzskata, ka, tā kā Komisija ir atzinusi, pirmkārt, ka prasītāja laikposmā no 1992. gada 1. augusta līdz 1996. gada 3. septembrim bija izstājusies no aizliegtās vienošanās, otrkārt, ka tās dalība aizliegtajā vienošanās patiešām bija pārtraukta, nevis apturēta tādā izpratnē, kādā šie divi jēdzieni ir nošķirti judikatūrā (apstrīdētā lēmuma 129., 130. un 402. apsvērums), un, treškārt, ka prasītājai tādējādi bija tiesības atsaukties uz noteikumiem par noilgumu saistībā ar laikposmu pirms 1992. gada (apstrīdētā lēmuma 412. apsvērums), un tā kā šo laikposmu nevarēja ņemt vērā, aprēķinot naudas sodu, Komisija nevarēja vienlaicīgi nolemt, ka MRI no 1986. gada 1. aprīļa līdz 2007. gada 2. maijam bija piedalījusies saliktā un turpinātā pārkāpumā, jo tas būtu pretrunā Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktam. Līdz ar to laikposmu pēc tam, kad prasītājas dalība aizliegtajā vienošanās atsākās, nevarot uzskatīt par jaunu un atsevišķu pārkāpumu no iepriekšējā.
49 Prasītāja turklāt būtībā apstrīd, ka Komisija noilgumu tai esot piešķīrusi “diskrecionārā veidā”, ko tā arī apgalvo (apstrīdētā lēmuma 412. apsvērums).
50 Šāds pamatojums, saskaņā ar prasītājas viedokli, esot arī pretrunīgs un nepilnīgs.
51 Prasītāja turklāt uzskata, ka, ņemot vērā prasītājas dalības aizliegtajā vienošanās pārtraukšanu, tās situāciju nevarot salīdzināt ar citu aizliegtās vienošanās dalībnieku situāciju.
52 Komisija apstrīd šos apgalvojumus un norāda, ka tai nebija pienākuma konstatēt, ka noilgums bija iestājies, un ka tādēļ tā tikai minēja, ka noilgums varētu būt piemērojams.
b) Par otro pamatu
Par pirmo daļu
53 Prasītāja apgalvo, ka, lai secinātu tās dalību laikposmā no 1996. gada līdz 2000. gadam, Komisija pamatojas uz dažiem dokumentiem, kuros esot minētas tikšanās starp prasītāju un tās konkurentiem un kuros esot norādīts, ka “1996. gada beigās MRI ar aizliegtās vienošanās dalībniekiem esot atsākusi koordinēt dažus konkursa piedāvājumus attiecībā uz jūras cauruļvadiem” (apstrīdētā lēmuma 141. apsvērums) un ka šajā laikposmā MRI “izmantoja izsmeļošu informāciju par tirgu, ar kuru bija notikusi apmaiņa, lai pārraudzītu nolīgumus par līguma slēgšanas tiesību ieguvēja noteikšanu starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem” (apstrīdētā lēmuma 147. apsvērums).
54 Saskaņā ar prasītājas viedokli, no pierādījumiem, uz kuriem Komisija [konfidenciāli] pamatojas, nevarot izdarīt šādu secinājumu, un tā apstrīd gan Komisijas izpratni, gan interpretāciju par minētajiem pierādījumiem, pieņemot, ka Komisija var pamatoti balstīties uz tiem pierādījumiem, kurus prasītāja pati tai ir iesniegusi iecietības programmas ietvaros, lai atsauktos uz tās saistību ar aizliegto vienošanos laikposmā no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam – laikposms, kas tika ņemts vērā, lai aprēķinātu prasītājai uzlikto naudas sodu.
55 Komisija šo argumentāciju apstrīd un norāda, ka prasītāja savos dokumentos vairākkārt esot atzinusi, ka tai no 1997. līdz 2000. gadam bija vairāki aizliegti sakari ar tās konkurentiem, pat ja tā cenšas mazināt to apmēru un nozīmi.
Par otro daļu
56 Prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisijas iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai pierādītu, ka MRI attiecīgajā laikposmā “ex novo” esot piedalījusies vienotā plānā. Saskaņā ar prasītājas viedokli, Komisijai esot jāpierāda, ka MRI esot piedalījusies jaunā pārkāpumā, jo tā 1992. gadā no aizliegtās vienošanās esot izstājusies pilnībā un attiecībā uz pārkāpumu pirms 1992. gada esot iestājies noilgums. Tātad Komisija nevarēja pamatoties tikai uz norādēm, uz kurām balstoties tā pieņēma, ka MRI dalība pārkāpumā turpinās. Tomēr Komisija esot šādi rīkojusies, kļūdaini balstoties uz tēzi, saskaņā ar kuru pārkāpums turpinājās no 1986. gada.
57 Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisijas apkopotās norādes katrā ziņā pierādot, ka prasītāja bija tieši atteikusies labvēlīgi atbildēt uz citu aizliegtās vienošanās dalībnieku sadarbošanās priekšlikumiem.
58 Komisija šo argumentāciju apstrīd.
Par trešo daļu
59 Pirmkārt, prasītāja, pirmām kārtām, būtībā apstrīd, ka tā nav sniegusi tādu ticamu izskaidrojumu Komisijas izmantotajiem pierādījumiem, kas nebūtu saistīts ar dalību koluzīvajā nolīgumā (apstrīdētā lēmuma 142. apsvērums), un, otrām kārtām, iebilst pret Komisijas tēzi, saskaņā ar kuru pārkāpumu var secināt no vienkāršiem pieņēmumiem, jo informācijas apmaiņa un prettiesiskie kontakti ar konkurentiem ir pierādīti, līdz ar to pēc tam tas ir uzņēmuma pienākums iesniegt citu ticamu izskaidrojumu (apstrīdētā lēmuma 262. apsvērums).
60 Faktiski prasītāja uzskata, ka tā ir iesniegusi ne tikai citu ticamu izskaidrojumu, bet arī pamatotu ar dažādiem pierādījumiem – pirmais [konfidenciāli] mutiski sniegtais pierādījums [konfidenciāli] –, kas ļaujot secināt, ka prasītāja aizliegtajā vienošanās no 1986. gada 3. septembra līdz 2000. gada 9. maijam nepiedalījās un ka tā minētajā pārkāpumā esot atsākusi piedalīties tikai šajā datumā.
61 Šajā ziņā prasītāja norāda, ka dokumenti, kurus Komisija minējusi apstrīdētajā lēmumā, pierāda, ka sarīkotās tikšanās faktiski izrietēja no citu uzņēmumu pūlēm censties pierunāt prasītāju iestāties aizliegtajā vienošanās, un liecina par viena no tās vadītāju stratēģijām “izlikties būt gataviem sadarboties ar konkurentiem”, lai atturētu tos īstenot saskaņotas boikota darbības, kas varētu tai izrādīties bīstamas, kā, piemēram, tādas darbības, ko veica Dunlop un Bridgestone, pilnībā turpinot autonomi darboties tirgū, proti, apdraudot konkurenci.
62 Otrkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija kļūdaini neesot ņēmusi vērā dažādos dokumentus, kas pamato šo izskaidrojumu, un esot noliegusi to pierādījuma spēku.
63 Prasītāja šajā ziņā uzskata, ka Komisija, pilnībā atzīstot, ka attiecīgie dokumenti “apstiprina [..], ka [tā] pirms šī datuma [2000. gada 9. maija] neietilpa kluba formālajā struktūrā”, tomēr apgalvo, ka “nav pretrunā secinājums [..], saskaņā ar kuru [tā] turpināja uzturēt attiecīgā veida prettiesiskos sakarus ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, un ka tie prasītāju informēja par esošo sadarbību”, un ka šie sakari attiecās uz “sadarbību jūras cauruļvadu tirgū”, kas Komisijai lika secināt, ka arī prasītāja piedalījās aizliegtajā vienošanās no 1997. gada līdz 2000. gada 9. maijam (apstrīdētā lēmuma 146., 209. un 210. apsvērums).
64 Prasītāja uzskata, ka šķiet, ka Komisija šādi ir pamatojusies uz judikatūru, saskaņā ar kuru tas, ka katram aizliegtās vienošanās dalībniekam ir bijusi pašam sava loma, īstenojot tādu rīcību, kurai piemīt tikai daži pārkāpumu veidojoši elementi, neizslēdz katra uzņēmuma dalību visā pārkāpumā, tostarp citu dalībnieku veiktās darbības (apstrīdētā lēmuma 284.–288. apsvērums).
65 Prasītāja uzskata, ka šī judikatūra neesot piemērojama šajā gadījumā, jo tā attiecas uz tādu uzņēmumu dalības aizliegtajā vienošanās pierādīšanu, kuru dalība sanāksmēs ar mērķi noslēgt pret konkurenci vērstus nolīgumus tika pierādīta un kuri nav izteikuši savu nepiekrišanu attiecīgajai aizliegtajai vienošanās.
66 Faktiski ir skaidrs, ka prasītāja no aizliegtās vienošanās izstājās 1992. gadā un ka tikšanās, kuras notika laikposmā no 1996. gada līdz 2000. gadam, līdz ar to būtu jāizvērtē, ņemot vērā to spēju pierādīt ex novo pievienošanos kopējam plānam.
67 Līdz ar to Komisija nevarot ņemt vērā vienkāršus pieņēmumus.
68 Turklāt prasītāja norāda, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai, lai pierādītu tās pievienošanos kopējam plānam, kuru īstenoja citi aizliegtās vienošanās dalībnieki, nepietiek pierādīt, ka prasītāja zināja par aizliegto vienošanos vai ka tā sekoja vispārējam mērķim ierobežot konkurenci jūras cauruļvadu tirgū – ko tā katrā ziņā apstrīd –, bet ir arī jāpierāda, ka tās rīcība bija “cieši saistīta” ar “visu pret konkurenci vērsto seku, kuras to dalībnieki bija iecerējuši globālā plāna ar vienotu mērķi ietvaros” īstenošanā. Saskaņā ar prasītājas viedokli, dokumenti, uz kuriem pamatojas Komisija, patiesībā pierāda, ka prasītājai ne tikai nebija nekāda nodoma pievienoties citu ražotāju kopējam plānam, bet ka tā pat vēlējās rīkoties pretēji, saprotamā veidā cenšoties novērst savu konkurentu represijas, ņemot vērā, ka šie pēdējie varēja rīkoties saskaņotā veidā, lai to izslēgtu no tirgus vai nodarītu tai būtisku kaitējumu.
69 Prasītāja turklāt būtībā uzskata, ka, neievērojot Tiesas judikatūru, Komisija nav ņēmusi vērā apstākli, ka, lai novērtētu uzņēmuma faktisko dalību aizliegtajā vienošanās, izšķiroša nozīme ir aizliegtās vienošanās dalībnieku apziņai par attiecīgā uzņēmuma piederību vai nepiederību aizliegtajai vienošanās. Prasītāja uzskata, ka tā ir pierādījusi, ka saziņā ar konkurentiem, kas notikusi pēc to iniciatīvas, tā vienmēr esot tieši noraidījusi jebkādus sadarbības priekšlikumus, ja vien tie nebija hipotētiski un neattiecās uz nākotni, un ka pašiem konkurentiem pilnībā šķita, ka tā šādos apstākļos nepiederēja to kopējam plānam.
70 Visbeidzot prasītāja apstrīd, ka tās izvirzītajiem pierādījumiem esot mazāka pierādīšanas vērtība nekā Komisijas izvirzītajiem pierādījumiem, un uzskata, ka Komisija esot kļūdaini nošķīrusi kluba formālo struktūru un darbības ārpus šīs struktūras, jo šī nošķiršana neesot attiecināma uz tiem kluba dalībniekiem, kuri esot zinājuši tikai par formālo struktūru. Saskaņā ar prasītājas viedokli, tieši šī iemesla dēļ pārējie kluba dalībnieki esot uzskatījuši, ka prasītāja bija ārpus tā.
71 Komisija šos apgalvojumus apstrīd.
Par ceturto daļu
72 Prasītāja norāda, ka Komisija uzskatīja, ka prasītāja nebija jāsoda par laikposmu no 1997. gada 13. maija līdz 2000. gada 9. maijam, ņemot vērā, ka aizliegtās vienošanās smagums un intensitāte bija niecīga. Līdz ar to Komisija prasītāju sodīja tikai par laikposmu no 1996. līdz 1997. gadam. Saskaņā ar prasītājas viedokli, tās rīcība no 1996. līdz 2000. gadam nebija mainījusies, uzskatot, ka tas izriet no dokumentiem, kurus tā iepriekš bija norādījusi otrā pamata ietvaros, jo pierādījumi attiecībā uz laikposmu no 1996. gada septembra līdz 1997. gada maijam nebija pārliecinošāki par tiem, kas attiecās uz laikposmu no 1997. gada maija līdz 1999. gada jūnijam. Līdz ar to saistībā ar laikposmu no 1996. gada septembra līdz 1997. gada maijam nekāds sods neesot bijis jāuzliek.
73 Tā turklāt uzskata, ka pretrunas Komisijas argumentācijā un secinājumos pierāda tas, ka atšķirībā no citiem uzņēmumiem prasītāja netika sodīta par laikposmu no 1999. gada jūnija līdz 2000. gada maijam, jo tās dalība aizliegtajā vienošanās netika uzskatīta par smagu, lai gan citi uzņēmumi par šo periodu tika sodīti.
74 Komisija šos apgalvojumus apstrīd.
Par piekto pamatu
75 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka neatkarīgi no tā, vai aizliegto vienošanos kvalificē kā nolīgumu vai saskaņotu darbību, sazināšanās un ierobežotas informācijas apmaiņa starp to un tās konkurentiem laikposmā no 1996. līdz 2000. gadam notika ārpus aizliegtās vienošanās mehānisma, kurā piedalījās citi uzņēmumi.
76 Saskaņā ar prasītājas viedokli, pat ja šāda rīcība būtu EKL 81. panta pārkāpums, tās raksturs un smagums atšķirtos no dalības aizliegtajā vienošanās, jo tās nesaista viens vienots aizliegtās vienošanās mērķis, turklāt Komisija neesot pierādījusi pretējo.
77 Šāda rīcība tātad esot jāuzskata vienīgi par atsevišķām un atšķirīgām EKL 81. panta pārkāpuma epizodēm un esot jāizvērtē atsevišķi gan no prasītājas laikā no 1986. līdz 1992. gadam izdarītā pārkāpuma, gan no tās jaunās pievienošanās aizliegtajai vienošanās 2000. gadā.
78 Saskaņā ar prasītājas viedokli, no tā izriet, ka, tā kā šie pārkāpumi neietilpst vienotā un turpinātā vai atkārtotā pārkāpumā, šie pārkāpumi, pieņemot, ka tie ir pierādīti, esot pabeigti tajā pašā brīdī, kurā tie tika izdarīti. Tā kā attiecībā uz katru no šiem pārkāpumiem no brīža, kad tie tika izdarīti, līdz brīdim, kad Komisija uzsāka procesuālās darbības, ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi, atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktam attiecībā uz tiem katrā ziņā esot iestājies noilgums.
79 Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā, ka pārtraukums starp līdz 1992. gadam izdarītajiem nodarījumiem un tiem, kas tika izdarīti pēc 2000. gada, ilga astoņus gadus, šos nodarījumus nevarot uzskatīt par pietiekami tuviem laikā, lai pierādītu, ka aizliegtā vienošanās netika pārtraukta.
80 Turklāt tā tas būtu arī tad, ja pārtraukums būtu ildzis tikai četrus gadus (no 1992. līdz 1996. gadam).
81 Treškārt, prasītāja norāda, ka tā katrā ziņā pārtrauca dalību aizliegtajā vienošanās 1992. gadā un ka runa tātad ir par tās dalības pārtraukšanu, nevis apturēšanu, ko turklāt esot atzinusi Komisija, kura uzskatīja, ka attiecībā uz nodarījumiem pirms 1992. gada bija iestājies noilgums.
82 Ceturtkārt, no tā arī izriet, ka, atzīdama, ka no dalības pārtraukšanas 1992. gadā varēja izrietēt noilgums, Komisija nevarēja atstāt atvērtu šo jautājumu un apgalvot, ka tas, ka attiecībā uz iepriekšējo periodu netika piemērots sods, izrietēja vienīgi no Komisijas diskrecionārās varas. No tā izriet pamatojuma nesniegšana, no kā savukārt ir atkarīga pārkāpuma kvalifikācija.
83 Visbeidzot, piektkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav izvirzījusi ne mazāko pierādījumu, kas liecinātu par to, ka prasītāja saskaņā ar apstrīdēto lēmumu (300. apsvērums) bija rīkojusies tādā veidā, kas pierādītu aizliegtās vienošanās turpinātību no 1996. līdz 1997. gadam un 2000. gadā.
84 Prasītāja norāda, ka tā nav piedalījusies nevienā sanāksmē ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ka tā koordinatoram nav sniegusi nekādu informāciju par gaidāmajiem konkursiem, ka tā nav piedalījusies sarunās par priekšlikumiem iecelt konkursa uzvarētāju, piemērojot iespējamos vispārīgos nolīgumus, un ka tai par iepriekšējo iespējamo nolīgumu neievērošanu nav piemērots nekāds sods.
85 Līdz ar to Komisija neesot pierādījusi, ka prasītāja laikposmā no 1996. gada līdz 2000. gadam no jauna būtu atsākusi dalību aizliegtajā vienošanās, pat ja tas būtu noticis ierobežotā veidā.
86 Komisija šos apgalvojumus apstrīd.
Par sesto daļu
87 Prasītāja apgalvo, ka visus pierādījumus – izņemot vienu, proti, [konfidenciāli] –, kurus Komisija ir izmantojusi, lai pierādītu prasītājas vainu laikposmā no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, un vēlāk, lai aprēķinātu tai uzlikto naudas sodu, tā pati bija iesniegusi iecietības programmas ietvaros.
88 Prasītāja norāda, ka Komisija tādējādi ir būtiski pagarinājusi pārkāpuma ilgumu, kas izpaužas nozīmīgā naudas soda palielināšanā (apstrīdētā lēmuma 243. un 448. apsvērums).
89 Prasītāja piebilst, ka tā sadarbojās administratīvajā izmeklēšanā, uzskatīdama, ka tā varēja pamatoti secināt, ka tas tai nekaitēs. Saskaņā ar prasītājas viedokli, Komisija šo sadarbības rezultātu izmantoja, lai to sodītu, lai gan Komisijai nebija neviena pierādījuma par strīdīgo laikposmu, pirms prasītāja tos nebija iesniegusi. Tādējādi Komisija esot pārkāpusi prasītājas tiesisko paļāvību.
90 Prasītāja turklāt apstrīd Komisijas interpretāciju, saskaņā ar kuru naudas soda samazinājums un daļējs atbrīvojums no tā neesot apvienojams atbilstoši Paziņojumam par sadarbību.
91 Saskaņā ar Komisijas viedokli, prasītājas argumenti patiesībā attiecoties uz naudas soda aprēķinu, nevis uz pārkāpuma konstatēšanu.
92 Turklāt prasītāja apgalvo, ka Paziņojuma par sadarbību ietvaros iesniegtos dokumentus Komisija vienmēr var izmantot, lai konstatētu pārkāpumu.
93 Komisija norāda, ka prasītājai par tās sadarbību tika atlīdzināts, samazinot naudas sodu par 30 %, kas, kopumā vērtējot, ir daudz lielāks samazinājums par to, kāds izrietētu no iespējamā daļējā atbrīvojuma no naudas soda. Paziņojuma par sadarbību sistēmā abas priekšrocības nav apvienojamas.
94 Turklāt, saskaņā ar Komisijas viedokli, Paziņojuma par sadarbību 26. punktā ir paredzēts tikai tas, ka attiecībā uz pirmo uzņēmumu, kuram ir tiesības saņemt naudas soda samazinājumu, “neatspēkojam[us] pierādījum[us]” (šī paziņojuma 25. punkta izpratnē, proti, tādus, kurus apstrīdēšanas gadījumā nav jāapstiprina ar faktiem), kuru mērķis ir “[..] konstatēt [..] papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību [smagumu] vai pagarina tā ilgumu”, nevar izmantot, lai noteiktu šim uzņēmumam uzliekamo naudas sodu.
95 Lai arī prasītājas iesniegtie pierādījumi, protams, bija būtiski, lai apstiprinātu tos pierādījumus, kas tika iegūti ar [konfidenciāli] iesniegto pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kā arī 2007. gada 2. maijā uz vietas veiktajās pārbaudēs, ar to tomēr, saskaņā ar Komisijas viedokli, nepietiek, lai izpildītu Paziņojuma par sadarbību 26. punktā minētos nosacījumus, saskaņā ar kuriem pierādījumiem ir jāļauj “konstatēt [..] papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību [smagumu] vai pagarina tā ilgumu”, un uzsver visa pārkāpuma izdarīšanu kopumā, nevis tikai attiecībā uz vienu vai vairākiem uzņēmumiem dalībniekiem atsevišķi.
96 Komisija uzskata, ka šī noteikuma mērķis ir dot tai iespēju piešķirt daļēju atbrīvojumu uzņēmumam, kurš ir iesniedzis jaunus pierādījumus, kas ļauj pastiprināt tāda pārkāpuma smagumu vai ilgumu, par kuru Komisija jau zināja un attiecībā uz kuru tā jau citam uzņēmumam dalībniekam bija piešķīrusi pilnu atbrīvojumu no naudas soda. Turpretī uzņēmums, kurš ir tikai paplašinājis Komisijas zināšanas par kādu noteiktu laikposmu vai noteiktu pārkāpuma aspektu, šādu atbrīvojumu saņemt nevarētu, pat ja šī uzņēmuma sadarbošanās ļautu labāk pierādīt tā paša dalību aizliegtajā vienošanās.
97 Saskaņā ar Komisijas viedokli, prasītājas iesniegtie pierādījumi nav ļāvuši Komisijai ne konstatēt tā pārkāpuma, par kuru Komisija jau zināja, lielāku smagumu, ne arī pagarinātu ilgumu.
98 Visbeidzot Komisija uzskata, ka prasītāja nav informējusi Komisiju par jauniem apstākļiem arī attiecībā uz tās dalību aizliegtajā vienošanās laikposmā no 1996. gada līdz 1997. gadam. Faktiski [konfidenciāli] – kas apstiprināja, ka divi uzņēmumi piekrita, ka prasītājai tiek piešķirta iepirkuma līguma daļa, un kas neapšaubāmi pierāda MRI līdzdarbību prettiesiskajā darbībā no šī brīža – jau bija atklāts 2007. gada 2. maija pārbaudēs, un Komisija tādējādi par to jau zināja, kad MRI iesniedza pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu 2007. gada 4. maijā.
99 Līdz ar to tā uzskata, ka otrā pamata sestā daļa ir jānoraida.
3. Vispārējās tiesas vērtējums
a) Principu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu atgādinājums
100 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pierādīšanas pienākuma jomā, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas apgalvo, ka ir noticis konkurences tiesību pārkāpums, par to ir jāsniedz pierādījumi, ar ko juridiski pietiekami tiek pamatoti pārkāpuma fakti, un, otrkārt, uzņēmumam, kas apgalvojuma par pārkāpumu atspēkošanai izmanto kādu aizstāvības pamatu, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir iestājušies šī aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi būtu jāatsaucas uz citiem pierādījumiem (Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II‑4441. lpp., 50. punkts; tāpat šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 78. punkts). Pārkāpuma ilgums turklāt ir apstāklis, kas ietilpst pārkāpuma jēdzienā atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam un kas galvenokārt ir jāpierāda Komisijai (Vispārējās tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 51. punkts).
101 Šāds pierādīšanas pienākuma sadalījums var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, kuram trūkstot var secināt, ka pierādījums ir sniegts (šajā ziņā skat. iepriekš 100. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 79. punkts, un iepriekš 100. punktā minēto spriedumu lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 53. punkts).
102 Saistībā ar pierādīšanas līdzekļiem, kurus Komisija var izmantot šajā ziņā, konkurences tiesībās valdošais princips ir brīva pierādījumu vērtēšana (Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 63. punkts; Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 273. punkts). Tā kā aizliegums piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī pārkāpējiem piemērojamie sodi ir vispārzināmi, ir ierasts, ka darbības, kas ir ietvertas tādā rīcībā un nolīgumos, norisinās slepeni, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešā valstī, un ka ar tām saistītie dokumenti tiek samazināti līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tiešā veidā apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādus kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums konkurences tiesību pārkāpumam (iepriekš 100. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 55.–57. punkts). Šādas norādes un sakritības ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un, pārkāpjot konkurences tiesību normas, noslēgtu līgumu piemērošanas laikposmu (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑113/04 Technische Unie/Komisija, Krājums, I‑8831. lpp., 166. punkts).
103 Katrā ziņā Komisijai ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi, lai radītu stingru pārliecību, ka izdarīts pārkāpums (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 43. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2005. gada 25. oktobra spriedumu lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 217. punkts). Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijam. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas (skat. iepriekš 102. punktu), kopumā ņemot, atbilst šiem kritērijiem (iepriekš 102. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering/Komisija, 180. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 218. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, saukta par “PVC II”, Recueil, II‑931, 768.–778. punkts un it īpaši 777. punkts). Par pārkāpuma ilgumu judikatūrā ir prasīts, lai gadījumā, ja trūkst pierādījumu, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija balstītos vismaz uz pierādījumiem, kas attiecas uz tādiem faktiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena datuma līdz otram (iepriekš 102. punktā minētais spriedums lietā Technische Unie/Komisija, 169. punkts; iepriekš 100. punktā minētais spriedums lietā Dunlop Slazenger/Komisija, 79. punkts, un iepriekš 100. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 51. punkts).
104 Saistībā ar dažādiem pierādījumiem piešķiramo pierādīšanas spēku ir jāuzsver, ka, lai novērtētu brīvi iesniegtos pierādījumus, vienīgais nozīmīgais kritērijs ir to ticamība (iepriekš 102. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 63. punkts; skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑44/00 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 84. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 102. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 273. punkts). Atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādīšanas spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 1053. punkts; tiesneša B. Vesterdorfa [B. Vesterdorf], pildot ģenerāladvokāta pienākumus, sniegtie secinājumi Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedumam lietā T‑1/89 Rhône‑Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867., II‑869., II‑956. lpp.). Liela nozīme ir jāpiešķir it īpaši tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T‑157/94 Ensidesa/Komisija, Recueil, II‑707. lpp., 312. punkts) vai ka to ir sagatavojis šo faktu aculiecinieks (iepriekš 102. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 207. punkts). Dokumenti, no kuriem izriet, ka vairāki uzņēmumi ir savstarpēji sazinājušies tieši ar mērķi iepriekš novērst neziņu par savu konkurentu turpmāko rīcību, pietiekami juridiski pierāda saskaņotu darbību esamību (šajā ziņā skat. Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 175. un 179. punkts). Turklāt paskaidrojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 102. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 207., 211. un 212. punkts).
105 Turklāt jau vairākkārt ir ticis nospriests, ka ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu EKL 81. panta izpratnē (Vispārējās tiesas 1995. gada 6.aprīļa spriedums lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija, Recueil, II‑1063. lpp., 82. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 178. punkts).
106 Visbeidzot jāatgādina, ka tādas tiesas uzdevums, kurā ir ierosināta prasība saskaņā ar EKL 230. pantu un kas ir vērsta pret Komisijas lēmumu, kurā konstatēts konkurences tiesību pārkāpums un tā adresātiem uzlikts naudas sods, ir izvērtēt, vai pierādījumi un citi Komisijas lēmumā minētie elementi ir pietiekami pārkāpuma pastāvēšanas pierādīšanai (iepriekš 102. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 174. un 175. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 103. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās PVC II, 891. punkts). Tiesas šaubām ir jānāk par labu lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresātam tādējādi, ka tiesa nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas (iepriekš 102. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 177. punkts, un iepriekš 103. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 215. punkts). Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā konkrēti no 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips, kas ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru, kas turklāt vēl ir apstiprināta Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, kā arī 2000. gada 7. decembrī Nicā pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.) 47. pantā, ir aizsargātas Eiropas Savienības tiesību sistēmā. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips ir it īpaši piemērojams procesos par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, par kuriem var uzlikt naudas sodu vai kavējuma naudu (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 149. un 150. punkts, un lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 175. un 176. punkts; iepriekš 103. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 216. punkts).
107 Tas, vai ir noticis pārkāpums, ir jānovērtē tikai atkarībā no Komisijas lēmumā, kurā konstatēts minētais pārkāpums, savāktajiem pierādījumiem, un vienīgais būtiskais jautājums tātad būtībā ir tas, vai, ņemot vērā šos pierādījumus, ir vai nav pierādīts pārkāpums (iepriekš 104. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija, 726. punkts).
108 Visbeidzot EKL 253. pantā pieprasītajam pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam un tajā ir jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu zināt veiktā pasākuma pamatojumu, bet kompetentā tiesa to pārbaudīt. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts; 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑301/96 Vācija/Komisija, Recueil, I‑9919. lpp., 87. punkts, un 2004. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑42/01 Portugāle/Komisija, Krājums, I‑6079. lpp., 66. punkts).
109 Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama saistībā ar EEZ līguma 53. pantu un Komisijas, piemērojot šo pantu, pieņemtajiem lēmumiem.
110 Ņemot vērā iepriekš 100.–109. punktā izklāstītos noteikumus ir jāpārbauda, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi pietiekami ticamus, precīzus un saskanīgus pierādījumus, lai, kopīgi vērtējot un pēc prasītājas sniegto alternatīvo izskaidrojumu pārbaudes, varētu pārliecinoši uzskatīt, ka prasītāja dalību aizliegtajā vienošanās atsāka 1996. gada 3. septembrī, un kādā mērā tā piedalījās pārkāpumā no šī datuma līdz 2000. gada 9. maijam, tiktāl, ciktāl prasītāja neapstrīd savu dalību pārkāpumā ne attiecībā uz iepriekšējo laikposmu no 1986. līdz 1992. gadam, ne arī attiecībā uz vēlāko laikposmu no 2000. gada 9. maija līdz 2007. gada 2. maijam.
b) Par prasītājas dalību pārkāpumā no 1996. gada 3. septembra līdz 2000. gada 9. maijam
111 Prasītājas argumentācijā ir nošķirti divi laikposmi: pirmkārt, laikposms no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, par kuru prasītājai tika uzlikts naudas sods un saistībā ar kuru tā būtībā apstrīd, ka Komisija attiecībā uz to esot pamatojusies uz pierādījumiem, kurus prasītāja tai bija iesniegusi un kuri ļāvuši Komisijai uzskatīt, ka pārkāpums ir turpinājies līdz 1997. gada 13. maijam, un, otrkārt, laikposms no 1997. gada 13. maija līdz 2000. gada 9. maijam (turpmāk tekstā – “starpposms”), par kuru Komisija prasītājai nav uzlikusi nekādu naudas sodu un saistībā ar kuru prasītāja būtībā apgalvo, ka pierādījumi, kurus Komisija ir ņēmusi vērā attiecībā uz prasītāju, liecina tikai par tās vēlmi likt pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem noticēt – bet tikai, lai tos maldinātu un izvairītos no to represijām –, ka tā zināmā mērā ir atvērta diskusijām, nevis par tās saistību ar aizliegto vienošanos, pat šajā ierobežotās darbības periodā.
Par laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam
112 Šajā ziņā vispirms ir jāpārbauda otrā pamata sestā daļa.
113 Faktiski ir jāizvērtē, vai prasītāja pamatoti apgalvo, ka, ņemot vērā Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējās daļas saturu, Komisija attiecībā uz prasītāju saistībā ar laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam nevarēja ņemt vērā pierādījumus, kurus prasītāja pati bija iesniegusi Komisijai pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros.
– Par Paziņojuma par sadarbību 26. punkta piemērojamību
114 Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā ir noteikts, ka, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.
115 No pastāvīgās judikatūras turklāt izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 noteiktajās robežās Komisijai, īstenojot savas tiesības uzlikt šādus naudas sodus, ir liela rīcības brīvība (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 172. punkts, un 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Banku u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 123. punkts). Šīs tiesības tomēr ir ierobežotas; ja Komisija pieņem pamatnostādnes, lai, ievērojot Līgumu, precizētu kritērijus, kurus tā gatavojas piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību, no tā izriet šo tiesību automātiska ierobežošana, jo tai jāpielāgojas norādošiem noteikumiem, kurus tā pati ir pieņēmusi (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 95. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑73/04 Carbone‑Lorraine/Komisija, Krājums, II‑2661. lpp., 192. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā atsevišķā gadījumā nevar no tām atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu vai tiesiskās paļāvības principu (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209. punkts).
116 Šādā kontekstā ir jāņem vērā Paziņojuma par sadarbību 23.–26. punkts, kuros ir noteikts:
“23. Uzņēmumi, kuri atklāj savu dalību iespējamā kartelī, kas ietekmē Kopienu, un kuri neatbilst iepriekš minētajā II iedaļā izklāstītajiem noteikumiem, var pretendēt uz tās sodanaudas [tā naudas soda], kas tiem citādi būtu uzlikta[s], samazinājumu.
24. Lai varētu pretendēt uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā, un tiem ir jāizpilda kumulatīvie nosacījumi, kas izklāstīti iepriekš [no 12. punkta a) apakšpunkta līdz 12. punkta c) apakšpunktam].
25. “Pievienotās vērtības” jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura un/vai detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt iespējamā karteļa esamību. Veicot šādu vērtējumu, Komisija parasti uzskata, ka lielāka vērtība ir rakstiskiem pierādījumiem, kas iegūti laikposmā, uz kuru attiecas fakti, nevis vēlāk iegūtiem pierādījumiem. Tāpat arī uzskata, ka lielāka vērtība ir inkriminējošiem pierādījumiem, kas tieši saistīti ar attiecīgajiem faktiem, nevis pierādījumiem, kam ir netieša saistība. Tāpat arī minēto pierādījumu vērtību ietekmē arī apstiprināšana ar faktiem no citiem avotiem, kas vajadzīga, lai varētu balstīties uz iesniegtajiem pierādījumiem pret citiem uzņēmumiem, kas iesaistīti šajā lietā, tādējādi neatspēkojamiem pierādījumiem piešķir lielāku vērtību nekā tādiem pierādījumiem, kuri apstrīdēšanas gadījumā ir jāapstiprina ar faktiem.
26. Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka uzņēmumam piemērojamo samazinājuma līmeni attiecībā uz sodanaudu [naudas sodu], kas citādi tiktu uzlikta[s] uzņēmumam. Šādā veidā:
– pirmais uzņēmums, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – 30–50 % samazinājums,
– [..].
Lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst [24. punkta] nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību.
Ja pretendents uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu [25. punkta] nozīmē pirmais iesniedz neatspēkojamus pierādījumus, kurus Komisija izmanto, lai konstatētu papildu faktus, kas pastiprina pārkāpuma nopietnību vai pagarina tā ilgumu, Komisija neņem vērā minētos papildu faktus, nosakot sodanaudu [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.”
117 Citiem vārdiem, lai varētu piemērot Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējās daļas noteikumus, ir jāizpilda vairāki nosacījumi: uzņēmumam ir jāiesniedz neatspēkojami pierādījumi Paziņojuma par sadarbību 25. punkta izpratnē, kas nozīmē, ka tiem ir jābūt būtiskai pievienotajai vērtībai un ka tos nav nepieciešams apstiprināt; šiem pierādījumiem ir jāļauj konstatēt papildu faktus tam, ko Komisija ir spējīga konstatēt, un kuri pastiprina pārkāpuma smagumu vai pagarina tā ilgumu.
118 Ja ir izpildīti visi šie nosacījumi, Komisija neņem vērā minētos papildu faktus, nosakot naudas soda apmēru – kas atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam ir atkarīgs no pārkāpuma smaguma un ilguma –, kas tiks uzlikts uzņēmumam, kas šos papildu faktus ļāvis pierādīt ar Komisijai iesniegtajiem pierādījumiem, kā tas ir norādīts Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējā daļā.
119 Līdz ar to no Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējās daļas teikuma pēdējiem vārdiem izriet, ka Komisija nepamatojas uz šiem pierādījumiem, lai noteiktu tā pārkāpuma smagumu vai ilgumu, kuru ir izdarījis pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzējs, tiktāl, ciktāl tas ir izpildījis minētā paziņojuma 26. punktā paredzētos nosacījumus, tai pat laikā atstājot pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzējam tiesības izmantot šajā paziņojumā paredzēto naudas soda samazinājumu attiecībā uz pārējo pārkāpuma laikposmu, par ko tas tiek saukts pie atbildības.
120 Ir jānorāda, ka tas, ka 26. punktā, kas ir veltīts naudas soda samazināšanai, ir paredzēts pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzēja aizsardzības mehānisms, nozīmē, ka Komisija, pretēji tās apgalvotajam, abus pasākumus var piemērot vienlaicīgi.
121 Procentuālam naudas soda samazinājumam tātad ir jābūt samērīgam ar to pierādījumu pievienoto vērtību, kurus iesniedzis pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzējs, jo 26. punkta pēdējās daļas mērķis turklāt ir nepieļaut, ka uzņēmumam tiek uzlikts sods, pamatojoties tikai uz tiem pierādījumiem, kurus tas pats ir iesniedzis Komisijai.
122 Līdz ar to Komisijas tēze šajā ziņā ir jānoraida.
– Par papildu faktu, kas pastiprina vai nu pārkāpuma smagumu, vai ilgumu, pierādīšanu šajā lietā
123 Tālāk ir jāpārbauda Komisijas iebildums, saskaņā ar kuru prasītājas iesniegtie pierādījumi neesot tai ļāvuši pierādīt jaunus faktus, lai gan tas ir viens no Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējās daļas piemērošanas nosacījumiem.
124 Ir jānorāda, ka Paziņojumā par sadarbību ir minēti “papildu fakti”, kas pastiprina pārkāpuma ilgumu vai smagumu.
125 Šajā gadījumā, lai pamatotu aizliegtās vienošanās darbību no 1996. gada septembra līdz 1997. gada maijam, Komisija galvenokārt ir balstījusies uz:
– [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 142. apsvērums);
– [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 143.–145. apsvērums);
– “četriem sazināšanās gadījumiem ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem no 1995. gada maija līdz 1996. gada martam un no 1996. gada septembra līdz 1997. gada janvārim, kuri ir fiksēti disketēs, kas tika atrastas W. k‑ga [..] telpās” (apstrīdētā lēmuma 139. apsvērums); tā tomēr apstrīdētā lēmuma 216. zemsvītras piezīmē norāda, ka, “lai arī no šajās disketēs ietvertās informācijas izriet vairāki citi dokumenti ar līdzīgiem vārdiem attiecībā uz šo laikposmu, kas liek domāt, ka tie ir ietverti arī citās faksa kopijās, kas adresētas aizliegtās vienošanās dalībniekiem, Komisija neizmantos šos dokumentus kā pierādījumus tiktāl, ciktāl tie neietilpst Komisijai pieejamajos dokumentos”;
– Bridgestone atbildi uz paziņojumu par iebildumiem (“Bridgestone apgalvoja, ka 1986. gadā konstatētā aizliegtā vienošanās beidza pastāvēt 1997. gada pavasarī”) (apstrīdētā lēmuma 291. apsvērums)
– DOM atbildēm uz šo pašu paziņojumu par iebildumiem (“DOM apgalvoja, ka bija skaidri pierādīts, ka aizliegtā vienošanās bija pārstājusi darboties laikposmā no 1997. gada marta līdz 1999. gadam”) (apstrīdētā lēmuma 292. apsvērums);
– darbības vēsturi, ko ir sagatavojis W. k‑gs (“3/97: jebkādas sadarbības pārtraukšana”) (apstrīdētā lēmuma 157. apsvērums);
– [konfidenciāli] paziņojumiem (“jūras cauruļvadu klubs 1998. gadā gandrīz jau vairs nepastāvēja”) (apstrīdētā lēmuma 151. apsvērums);
– P. 2007. gada 29. jūnija un Trelleborg 2007. gada 15. jūnija atbildēm uz informācijas pieprasījumu, kā arī uz dokumentiem, kas tika atklāti pie Trelleborg un Dunlop (iebildumu raksta 163. punkts);
– un visbeidzot W. k‑ga tabulām attiecībā uz laikposmu no 1996. gada novembra līdz 1997. decembrim, kā arī 1998. un 1999. gadu (apstrīdētā lēmuma 165. apsvērums).
126 Komisijai tātad, protams, bija pierādījumu kopums, bet tās rīcībā tomēr bija tikai viens aktuāls dokumentārs pierādījums, proti, [konfidenciāli], kā arī W. k‑ga tabulas – kuras tā atzīst par tādām, kurām nav iespējams precīzi noteikt datumu –, kā arī dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku paziņojumi, ja netiek ņemti vērā MRI iesniegtie paziņojumi tās pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros.
127 Līdz ar to ir jāizvērtē, vai ar pierādījumu kopumu vien, uz ko Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, lai secinātu aizliegtās vienošanās darbību pilnā apjomā no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, papildus MRI tā pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros iesniegtajiem pierādījumiem pietiek, lai izdarītu šādu secinājumu.
128 Vispirms ir jāņem vērā DOM adresētais [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 142. apsvērums).
129 Strīdīgā [konfidenciāli] teksts ir formulēts šādi:
“Manuprāt, mums šogad ir unikāla iespēja atjaunot augstāku cenu līmeni; ja es pareizi sapratu, Sumed šobrīd vajadzētu būt gatavam būtiskam cenu paaugstinājumam.
Es piekrītu jūsu priekšlikumam atstāt C nozīmīgu šī iepirkuma līguma daļu un ierosinu šādus skaitļus, kad otra lielākā daļa pēc uzvarētāja ir PL x 0,65; mums tas būtu jāpamēģina.
Lūdzu, informējiet mani, vai visi dalībnieki tam piekrīt; ja tas tā nav, lūdzu, atsūtiet man priekšlikumus pēc iespējas ātrāk.”
130 Šim tekstam seko tabula, kurā ir norādītas dažādās “Sumed” iepirkuma līguma daļas (vai partijas), kas sadalītas starp dažādiem “uzvarētājiem”, kuri ir izvirzīti sešu aizliegtās vienošanās dalībnieku vidū:
Vienība | Daudzums | Nosaukums | PL | A 1 | A 2 | C | B 1 | B 2 | B 3 |
1 | 2 | FOB 24" 35’ | 80,900 | 52,640 | 53,920 | 53,210 | 54,860 | Uzvarētājs | 54,155 |
2 | 3 | FOB 20" 35’ | 63,420 | 42,380 | 41,220 | 41,900 | 43,280 | Uzvarētājs | 41,468 |
3 | 12 | FF 24" 35’ | 73,590 | 50,290 | 49,300 | 50,150 | 47,830 | Uzvarētājs | 48,116 |
4 | 36 | FF 20" 35’ | 50,370 | 33,720 | 34,380 | Uzvarētājs | 34,150 | 32,600 | 32,740 |
5 | 34 | FF 16" 35’ | 45,170 | 29,860 | Uzvarētājs | 29,360 | 30,440 | 30,830 | 30,793 |
6 | 1 | Red 24/20" 35’ | 67,790 | 46,270 | 46,190 | 44,130 | 44,060 | Uzvarētājs | 44,222 |
7 | 3 | Red 20/16" 35’ | 47,230 | 32,355 | 32,910 | 30,700 | 30,950 | Uzvarētājs | 30,735 |
8 | 3 | TRH 16" 35’ | 55,180 | 36,830 | Uzvarētājs | 35,870 | 36,090 | 37,660 | 35,982 |
131 Atsauces A 1, A 2, B 1, B 2, B 3 un C ir dažādu aizliegtās vienošanās dalībnieku ierasto kodu nosaukumi (apstrīdētā lēmuma 114. apsvērums). Atbilstoši šiem kodiem Bridgestone ir A 1, Yokohama Rubber – A 2, DOM – B 1, Trelleborg – B 2, Parker ITR – B 3 un MRI – C.
132 Šī tabula atspoguļo ne tikai to, ka attiecībā uz katru iepirkuma līguma daļu vai partiju tika nozīmēts viens “uzvarētājs”, bet arī to, ka bija paredzētas cenas, ko piedāvā “otrais” – kas tabulā izcelts treknrakstā, slīprakstā un pasvītrots –, kā arī tika paredzētas pārējo dalībnieku piedāvātās cenas.
133 “Otrā” lomas nozīmīgumu manipulācijā ar piedāvājumu var secināt arī no faksa kopijas teksta, kurā faktiski ir teikts, ka “ierosinu šādus skaitļus, kad otra lielākā daļa pēc uzvarētāja ir PL x 0,65”.
134 Turklāt var konstatēt, ka cena, kas norādīta attiecībā uz katru daļu, ciktāl tā attiecas uz “otro”, atbilst aprēķinam: PL cena x 0,65. Ir tikai viens izņēmums, ciktāl tas attiecas uz “5. vienību”, kurā atbilstoši šim aprēķinam “otrā” cenai vajadzētu būt 29 360 (C iedaļa, proti, MRI), nevis 29 860. Tomēr šķiet, ka visticamāk tā ir pārrakstīšanās kļūda, jo tabulas autors neapšaubāmi kļūdaini ir izcēlis treknrakstā un pasvītrojis 29 860.
135 “Otrā” lomas nozīmīgumu apstiprina arī prasītāja savās atbildēs uz jautājumiem, kurus tai rakstveidā uzdeva Vispārējā tiesa. Tā faktiski norāda, ka “izplatīts aizliegtās vienošanās princips bija tieši noteikt – “otrā vislētāko piedāvājumu iesniegušā pretendenta” cenu, lai gan precīza informācija par uzvarētāja piedāvājumu [..] citiem netika izpausta”.
136 No tabulas tādējādi izriet, ka prasītāja tika nozīmēta par uzvarētāju attiecībā uz vienu piedāvājumu – kas nebūtu iespējams bez tās piedalīšanās sarunās, ne arī bez tās ziņas, kā prasītāja to apgalvo –, bet arī, ka tā tika izvēlēta, lai divos vai pat trijos piegājienos kļūtu par otro, ņemot vērā kļūdu attiecībā uz “5. vienību”.
137 Lai šajā tabulā paredzētā manipulācija ar piedāvājumu darbotos, bija nepieciešams, lai katra sabiedrība pieņemtu tai piešķirto lomu un, it īpaši, otrā lomu, jo pretējā gadījumā uzvarētājs nekad nevarētu būt pārliecināts par pirmo vietu.
138 No tā izriet, ka nav ticams, ka šajā tabulā norādītā “Sumed” konkursa rūpīgā un detalizētā vadīšana būtu bijusi iespējama bez aktīvas un brīvprātīgas prasītājas līdzdalības un ka pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki būtu prasītājai piešķīruši tai paredzēto “otrā” lomu, ja tā no 1996. gada septembra nebūtu pilnībā iesaistījusies aizliegtās vienošanās darbībās.
139 No tā izriet, ka, pat ja šo dokumentu ir iesniegušas trešās personas, tas juridiski pietiekami pierāda MRI dalību sarunās par “Sumed” iepirkuma līgumu.
140 Līdz ar to prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru tā būtībā nemaz nebija informēta par šo dokumentu un ar to saistītajām sarunām, ir jānoraida.
141 Turklāt no W. k‑ga sagatavotās tabulas (prasības pieteikuma 10. pielikums, 87. rinda), kura attiecas uz aizliegtās vienošanās dalībnieku starpā faktiski sadalītajiem iepirkuma līgumiem, izriet, ka trīs uzņēmumi ir sadalījuši “Sumed” iepirkuma līgumu, kura slēgšanas tiesības tika piešķirtas 1996. gada novembrī, proti, nedaudz vēlāk kā divus mēnešus pēc tam, kad [konfidenciāli] iesniedza saskaņošanas priekšlikumu. Šajā gadījumā runa ir par Yokohama Rubber (saukts par Japan C0.2), Trelleborg (saukts par European C0.2) un MRI (saukta par European C0.4).
142 Tie ir trīs uzņēmumi, starp kuriem “Sumed” iepirkuma līguma daļas bija sadalītas Trelleborg iesniegtās faksa kopijas pielikuma tabulā.
143 Protams, ir jākonstatē, kā apgalvo prasītāja, ka W. k‑ga tabulā attiecībā uz “Sumed” iepirkuma līgumu ir ietverta norāde “aprēķini” (estimates), tomēr nemainīgs paliek fakts, ka trīs uzņēmumi, kam tika piešķirtas līguma daļas, atbilst sadalījumam, kāds bija ieteikts Trelleborg faksa kopijā, un ka summa attiecībā uz diviem minētajiem uzņēmumiem atbilst summai, kas rodas, sareizinot daļu vērtību ar tādu uzvarētāja vienotu cenu, kas izriet no šīs pašas faksa kopijas.
144 Vispārējā tiesa uzskata, ka šādos apstākļos attiecībā uz MRI tā nav vienkārša sakritība vai pieņēmumi, kā tā to apgalvo.
145 Turklāt Vispārējā tiesa uzskata, ka, tā kā W. k‑ga tabulā tādējādi ir atspoguļoti tādas “Sumed” konkursa saskaņošanas rezultāti, kāda minēta Trelleborg faksa kopijā, šī pierādījuma elementa pierādījuma spēks tādējādi tiek pastiprināts.
146 W. k‑ga tabulā uz vairākām lappusēm ir atspoguļoti dažādo konkursa saskaņošanu, kas starp dažādiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem notika no 1996. gada līdz 1997. gada beigām, rezultāti.
147 No tā izriet, ka Komisija pamatoti balstījās uz šo tabulu, ne tikai lai konstatētu MRI iestāšanos no jauna aizliegtajā vienošanās no 1996. gada 3. septembra un tās dalību pilnā apjomā līdz 1997. gada 13. maijam, bet arī lai vispārīgākā veidā apstiprinātu pierādījumus – un it īpaši dažādos paziņojumus, kurus tā bija apkopojusi (skat. šī sprieduma 125. punktu) –, kuri bija tās rīcībā attiecībā uz citu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalības turpināšanu aizliegtajā vienošanās.
148 Līdz ar to Komisijai nebija nepieciešami MRI iesniegtie dokumenti, lai nonāktu pie šāda secinājuma.
149 No tā izriet, ka pierādījumi, kurus MRI bija iesniegusi Komisijai attiecībā uz laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, neļāva Komisijai konstatēt lielāku pārkāpuma ilgumu vai smagumu.
150 Līdz ar to prasītājai nav pamatotu tiesību atsaukties uz Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējo daļu.
151 No tā arī izriet, ka Komisija šos pierādījumus varēja izmantot pret prasītāju.
152 Tādējādi otrā pamata sestā daļa ir jānoraida.
153 Turklāt daži no šiem pierādījumiem neapšaubāmi pierāda MRI saistību ar dažu piedāvājumu saskaņošanu.
154 Tādējādi F. k‑gs [konfidenciāli] ir norādījis:
“Es noraidīju šo piedāvājumu tiktāl, ciktāl ar to bija grozīta sākotnējā vienošanās, ko man bija izteicis Dunlop, kā arī tādēļ, ka pirmā konkursa ietvaros mēs saņēmām tikai 18 vienības paredzēto 36 vietā Sumed budžeta ierobežojumu dēļ. Mēs esam pārliecināti, ka Kléber ir problēmas ar 24" vienībām Sumed ietvaros un tieši tādēļ tie saņēma tikai 4 vienības iepriekšējā konkursā norādīto 12 vienību vietā.”
155 Trelleborg faksa kopijas pielikumā ietvertajā tabulā (skat. iepriekš 130. punktu) MRI ir norādīta kā uzvarētāja attiecībā uz daļu, kas sastāv no 36 vienībām FF 20" un “Kléber” – proti, Trelleborg – attiecībā uz piecām daļām, no kurām viena daļa sastāv no 12 vienībām FF 24".
156 F. k‑ga atsauces uz iepriekšējo “Sumed” iepirkuma līgumu līdz ar to pilnībā atbilst [konfidenciāli] pielikumā ietvertajai tabulai (skat. iepriekš 130. punktu), kas nevar būt vienkārša sakritība.
157 Turklāt šajā paziņojumā minētie precizējumi ļauj saprast, kādēļ W. k‑gs savā tabulā attiecībā uz “Sumed” konkursu, kas ir [konfidenciāli] priekšmets, ir minējis “aprēķinus”, norādot, ka MRI beigu beigās ieguva daudz mazāku daļu, nekā sākumā bija paredzēts.
158 Līdz ar to prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru būtībā tā šodien vairs nav spējīga noteikt, vai “Sumed” piedāvājums, par ko ir runa šajā [konfidenciāli], atbilst tam, kas minēts [konfidenciāli], pārējā daļā ir jānoraida.
159 Ciktāl nepieciešams (skat. iepriekš 147. punktu), prasītājas dalību pārkāpumā no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam tādējādi var uzskatīt par apstiprinātu.
Par starpposmu
160 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saskaņotu darbību jēdziens paredz saskaņošanas formu starp uzņēmumiem, ar kuru, nesasniedzot vienošanos šī vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 115. punkts, un iepriekš 106. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 158. punkts).
161 Šajā ziņā ar EKL 81. panta 1. punktu netiek pieļauta nekāda tieša vai netieša saziņu starp saimnieciskās darbības subjektiem, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (šajā ziņā skat. iepriekš 160. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).
162 Ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu EKL 81. panta izpratnē (iepriekš 105. punktā minētais spriedums lietā Tréfilunion/Komisija, 82. punkts, un iepriekš 105. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 178. punkts).
163 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni “nolīgums” un “saskaņota darbība” EKL 81. panta 1. punkta izpratnē aptver kolūziju formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (iepriekš 160. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 131. un 132. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 190. punkts).
164 Salikta pārkāpuma gadījumā, kad vairāki ražotāji vairāku gadu garumā mēģina kopīgi regulēt tirgu, nevar prasīt, lai Komisija precīzi kvalificētu pārkāpumu kā nolīgumu vai saskaņotu darbību, jo jebkurā gadījumā uz abiem minētajiem pārkāpuma veidiem attiecas EKL 81. pants (šajā ziņā skat. iepriekš 160. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 111.–114. punkts, un iepriekš 103. punktā minēto spriedumu lietā PVC II, 696. punkts).
165 Pārkāpuma kvalificēšana par nolīgumu “un/vai” saskaņotu darbību ir saprotama kā tāda, kas attiecas uz tādu faktisko apstākļu kopumu, no kuriem daži ir kvalificēti par nolīgumu vai cita veida saskaņotu darbību EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, kurā nav paredzēta specifiska šī saliktā pārkāpuma veida kvalifikācija (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II‑1711. lpp., 264. punkts, un iepriekš 163. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 187. punkts).
166 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Komisija nolēma prasītāju un tās konkurentus sodīt par dalību “visos nolīgumos un saskaņotajās darbībās jūras cauruļvadu nozarē” aplūkotajā laikposmā.
167 Apstrīdētā lēmuma 263.–272. apsvērumā Komisija ir norādījusi, kā tā domā kvalificēt tai zināmos pārkāpuma faktus, un it īpaši apstrīdētā lēmuma 271. un 272. apsvērumā ir precizējusi, ka informācijas apmaiņa ir saskaņotas darbības.
168 Komisija pārmet prasītājai, ka tā aplūkotajā starpposmā ar dažiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir apmainījusies ar informāciju ar mērķi it īpaši atjaunot karteļa darbību.
169 Ar apstākli, ka konkurentiem tiek paziņota informācija, lai sagatavotu pret konkurenci vērstu nolīgumu, pietiek, lai pierādītu saskaņotas darbības pastāvēšanu EKL 81. panta izpratnē (skat. 2009. gada 4. jūnija spriedumu lietā C‑8/08 T‑Mobile Netherlands u.c., Krājums, I‑4529. lpp., 51. un 52. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus šajā lietā, Krājums, I‑4523. lpp., 90. un 91. punkts un tajos minētā judikatūra).
170 Līdz ar to jautājumam par to, vai šāda rīcība ir bijusi “kluba ietvaros” vai ārpus tā, nav nozīmes, un argumentācija, ko prasītāja šajā ziņā izvirzījusi otrā pamata trešās daļas ietvaros, ir jānoraida.
171 No apstrīdētā lēmuma turklāt izriet, ka prasītāja 1992. gadā izstājās no aizliegtās vienošanās.
172 Turklāt ir arī pierādīts, ka prasītāja no jauna iestājās aizliegtajā vienošanās 1996. gadā brīdī, kad notika manipulācijas ar “Sumed” konkursu, kā rezultātā pēc apspriešanās, kurā jāuzskata, ka piedalījās arī prasītāja, jūras cauruļvadu tirgū tika piešķirtas kvotas un noteiktas cenas (skat. iepriekš 128.–159. punktu).
173 Attiecībā uz starpposmu, kurš, runājot par prasītāju, ilga no 1997. gada maija līdz 2000. gada maijam, vispirms ir jānorāda, ka prasītāja tiesas sēdes laikā, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, apstiprināja, ka tās pamats aprobežojas tikai ar tiem pierādījumiem, kuri attiecas uz laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam.
174 Līdz ar to Komisija šos pierādījumus varēja izmantot, lai pierādītu, ka prasītāja šajā starpposmā bija piedalījusies konkrētā saziņā un konkrētās sarunās.
175 Prasītāja tomēr apstrīd šīs saziņas apmēru, kā arī Komisijas veikto to dokumentu interpretāciju, kuri attiecas uz šo saziņu.
176 Līdz ar to ir jāizvērtē minētie dokumenti, lai noteiktu, vai Komisija pamatoti ir secinājusi, ka prasītāja starpposmā piedalījās turpinātā pārkāpumā, neraugoties uz to, ka ne prasītājai, ne arī citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem par šo laikposmu netika uzlikts nekāds naudas sods.
177 Ņemot vērā prasītājas dokumentus [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 174. un 176. apsvērums), ir jākonstatē, ka tie vismaz ļauj pierādīt, pirmkārt, ka W. k‑gs bija kontaktējies ar F. k‑gu no MRI saistībā ar trīs konkursiem (CPC Taiwan, Ancap Uruguay un Petrobras Brazil), šajā saskaņošanas mēģinājumā bija iesaistīti arī Bridgestone, DOM, Yokohama Rubber un Parker ITR, un, otrkārt, ka, lai arī F. k‑gs bija noraidījis tam izteikto piedāvājumu, aizliegtā vienošanās šajā laikposmā vismaz funkcionēja. Tādējādi nav nekādu šaubu par to, ka dažādie uzņēmumi sazinājās gan savā starpā, gan arī ar prasītāju, lai saskaņotu dažus konkursus. Apstāklis, ka no šiem dokumentiem varētu secināt, ka aizliegtajā vienošanās viss nemaz negāja tika labi un ka pastāvēja nesaskaņas, turklāt ir saderīgs ar apstrīdētajā lēmumā Komisijas veikto analīzi par šo laikposmu. Attiecībā uz F. k‑ga 1999. gada 4. februāra dokumentu, kurā tas apraksta aizliegtās vienošanās vēsturi, bet atspoguļo arī šī laikposma situāciju – kas ir dokuments, kurš bija domāts vienam no prasītājas komercaģentiem –, ir jākonstatē, ka, pat ja F. k‑gs tajā norāda, ka prasītāja aizliegtajā vienošanās nepiedalās, šis dokuments tomēr vismaz apliecina saziņu, kurā F. k‑gs piedalījās ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Šie dokumenti tātad skaidri pierāda, ka starp dažādiem attiecīgajiem uzņēmumiem notika saziņa, lai vismaz mēģinātu saskaņot piedāvājumus.
178 [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 177. apsvērums) pierāda saziņu starp dažādiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (W., F. un P. k‑giem), kuras laikā tie apmainījās ar komerciālu informāciju. Tas, ka aizliegtajai vienošanās tobrīd bija krīzes periods, par ko liecina arī šis dokuments, neatņem šai saziņai prettiesisko raksturu. Turklāt aizliegtā vienošanās atsākās neilgi pēc tam, kad bija notikusi šī sazināšanās, kas liek piekrist domai, ka tie piedalījās aizliegtās vienošanās atsākšanā, un tas tā ir pat tad, ja pati prasītāja no jauna pilnībā kļuva par aizliegtās vienošanās dalībnieci tikai gadu pēc pārējiem dalībniekiem.
179 [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 201. apsvērums) savukārt liecina par vienu saziņu starp C. un F. k‑giem brīdī, kad aizliegtā vienošanās vēl nebija pilnībā atsākusi darboties – vismaz ciktāl tas attiecas uz prasītāju. Tas tomēr pierāda, ka C. un F. apmainījās ar komerciāli sensitīvu informāciju, bet arī, ka F. šajā brīdī meklēja jaunu aizliegtās vienošanās darbības veidu, it īpaši attiecībā uz aizliegtās vienošanās saskaņošanu, tai pat laikā mēģinot tūlītēji noteikt prasītājas tirgus daļu 12 % apmērā. Kā turklāt ir norādījusi Komisija, šis pierādījums ir jāaplūko saistībā ar sanāksmēm, kuras sāka notikt no 1999. gada jūnija. Ja tas tā ir, ka prasītājas iesaistīšanās pilnībā aizsākās tikai vēlāk, tā tomēr no šī brīža gatavojās atgriezties aizliegtajā vienošanās un vismaz daļēji sadarbojās ar konkrētiem konkurentiem.
180 Visbeidzot dokuments, kura nosaukums ir [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 190. apsvērums), skaidri liecina par atjaunotās sadarbības ietvaru. Prasītāja apgalvo, ka tā nepiedalījās sanāksmē – ko Komisija neapstrīd – un ka tas, ka tai piešķirtā tirgus daļa ir norādīta šajā dokumentā, nenozīmē, ka tā bija aizliegtās vienošanās dalībniece. Protams, ir skaidrs, ka Komisija uzskatīja, ka prasītāja aizliegtajā vienošanās no jauna iestājās tikai sākot no 2000. gada 9. maija (skat. apstrīdētā lēmuma 202. apsvērumu, kurā Komisija min, ka tai ir pierādījumi par to, ka MRI sākot no šī brīža no jauna tika piešķirtas kvotas). Tomēr pastāv, pirmkārt, tiešs pierādījums tam, ka prasītājai ir bijusi neatļauta saziņa nolūkā no jauna iestāties aizliegtajā vienošanās 1999. gada jūnijā (prasītājas 1999. gada 30. jūnija iekšējais paziņojums), otrkārt, dokuments – kas 1999. gada decembrī tika izsniegts sanāksmē, kas notika pēc tam, kad citi aizliegtās vienošanās dalībnieki tai bija pievienojušies no jauna –, kurā ir norādīta tā tirgus daļa, kas tiks piešķirta prasītājai, un, treškārt, pierādījumi, ka tā faktiski no jauna par aizliegtās vienošanās dalībnieci kļuva 2000. gada maijā, ko prasītāja turklāt neapstrīd. Līdz ar to ir jāuzskata, ka, tā kā citi aizliegtās vienošanās dalībnieki bija atsākuši savu prettiesisko darbību, tirgus daļa, ko tie vēlējās atstāt prasītājai, varēja rasties tikai tiešas saskaņošanas ar prasītāju rezultātā. Ir pierādīts, ka MRI pārrunāja tās atgriešanās nosacījumus 1999. gada jūnijā, proti, sešus mēnešus pirms to tabulu izstrādes, kas tika izsniegtas 1999. gada decembrī. Šīs tabulas tātad ir īpaši nopietna norāde par to, ka prasītāja 1999. gada decembrī piedalījās sarunās par aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgo tirgus daļu sadali un saskaņošanu.
181 Izdarot secinājumu, ir jāatzīst, ka Komisija ir iesniegusi pietiekamus pierādījumus, lai starpposmā konstatētu prasītājas pārkāpjošo rīcību, kas, protams, bija samazināta salīdzinājumā ar iepriekšējiem un vēlākajiem laikposmiem, kas tādējādi izraisīja to, ka Komisija prasītājai neuzlika naudas sodu par šo laikposmu.
182 Ir jānoraida pārējā daļā prasītājas apgalvojumi, saskaņā ar kuriem prasītāja, izmantojot šādu viltību, vēlējās pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem radīt iespaidu, ka tai bija zināma interese aizliegtās vienošanās atsākšanā tikai tādēļ, lai sevi pasargātu no to iespējamām komerciālām represijām.
183 Faktiski šajā ziņā ne tikai nav nozīmes prasītājas iespējamajiem nodomiem, bet turklāt ir jākonstatē, ka prasītāja tādējādi atzīst, ka, sazinoties ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tā mēģināja izvairīties no to konkurences, ar ko pietiek, lai konstatētu pārkāpumu.
184 Turklāt iepriekš minētie dokumenti pierāda, ka šīs saziņas mērķis galvenokārt bija atsākt aizliegto vienošanos un ka prasītāja tajā piedalījās it īpaši, lai apspriestu vietu, kas tai pienāksies aizliegtajā vienošanās.
185 Līdz ar to ir jānoraida prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru tā šajās sarunās esot piedalījusies vienīgi ar mērķi maldināt tās bijušos – un nākotnes – aizliegtās vienošanas partnerus un ka tā esot iesniegusi citu pamatotu izskaidrojumu dažādajiem dokumentiem, uz kuriem Komisija atsaucās, lai pierādītu tās dalību pārkāpumā attiecīgajā starpposmā.
186 Šo secinājumu turklāt nekādi neapšauba dažādie pierādījumi – [konfidenciāli] –, uz kuriem atsaucas prasītāja, lai pamatotu savu tēzi.
187 Šie dažādie dokumenti neapšaubāmi pierāda, ka MRI 2000. gada maijā pilnībā no jauna iestājās aizliegtajā vienošanās, bet neatspēko tās rīcību saistībā ar šo reintegrāciju iepriekšējo gadu laikā.
188 Līdz ar to prasītājas argumentācija pārējā daļā ir jānoraida.
c) Par turpināta pārkāpuma esamību
189 Prasītāja būtībā apstrīd, pirmkārt, ka pārkāpums turpinājās no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, un uzskata, ka, pat ja šajā laikposmā būtu jākonstatē prasītājas izdarītie pārkāpumi, tie būtu nošķirti pārkāpumi, kas nav saistīti ar iepriekšējo un vēlāko laikposmu, un, otrkārt, ka pārkāpums turpinājās no 1997. gada 13. maija līdz 2002. gada 9. maijam, jo tā sarunās nepiedalījās ar pret konkurenci vērstu mērķi, bet, gluži pretēji, lai aizstāvētu sevi no pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku iespējamām represijām, un ka Komisija katrā ziņā nevarot vienlaicīgi atsaukties uz turpinātu pārkāpumu, tai pat laikā konstatējot samazinātu darbību krīzes situācijas dēļ starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas turklāt ļāva Komisijai neuzlikt naudas sodu par šo laikposmu.
Par turpināta pārkāpuma un atkārtota pārkāpuma jēdzienu
190 Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktam noilguma termiņu skaita no dienas, kurā ir izdarīts pārkāpums. Tomēr pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā noilguma termiņu skaita no dienas, kurā pārtraukums ir pārtraukts.
191 Šajā ziņā judikatūrā ir norādīts, ka vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums konkurences noteikumu pārkāpumam. Šādas norādes un sakritības, izvērtējot tās kopumā, ļauj atklāt ne tikai pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšanu, bet arī turpinātas pret konkurenci vērstas darbības ilgumu un, pārkāpjot konkurences noteikumus, noslēgtu līgumu piemērošanas laikposmu (šajā ziņā skat. Tiesas iepriekš 100. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 57. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 94.–96. punkts un tajos minētā judikatūra).
192 Turklāt EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no izolētas darbības, bet arī no darbību virknes vai arī turpinātas rīcības. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka viens vai vairāki šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās tiesību normas pārkāpums. Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas ir vērsts uz konkurences kopējā tirgū izkropļošanu, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (iepriekš 100. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 258. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 110. punkts).
193 Saistībā ar to, ka trūkst pierādījuma par nolīguma esamību dažos noteiktos laikposmos vai vismaz par to, ka uzņēmums šo nolīgumu ir īstenojis noteiktā laikposmā, apstāklis, ka pierādījums par pārkāpumu netika iesniegts par konkrētiem laikposmiem, nav šķērslis, lai pārkāpumu uzskatītu par turpinātu tajā laikposmā, kas ir plašāks nekā šie laikposmi, jo šāds konstatējums balstās uz objektīviem un saskaņotiem netiešiem pierādījumiem. Šādā pārkāpumā vairāku gadu garumā tas, ka aizliegtā vienošanās izpaužas dažādos laikposmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem laikposmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un turpinātu pārkāpumu (iepriekš 192. punktā minētais spriedums lietā Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, 97. un 98. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 100. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 260. punkts).
194 Šajā ziņā judikatūrā ir identificēti vairāki atbilstoši kritēriji, lai novērtētu pārkāpuma vienoto raksturu, proti, attiecīgo darbību mērķu identiskums (šajā ziņā skat. iepriekš 102. punktā minēto spriedumu lietā Technische Unie/Komisija, 170. un 171. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 67. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 312. punkts), attiecīgo preču un pakalpojumu identiskums (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 118., 119. un 124. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts), tajā piedalījušos uzņēmumu identiskums (iepriekš minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 312. punkts) un pārkāpuma īstenošanas detalizētas kārtības identiskums (iepriekš minētais spriedums lietā Dansk Rørindustri/Komisija, 68. punkts). Turklāt, veicot šo novērtējumu, var ņemt vērā arī uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu identiskumu un attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskumu.
195 Tādējādi judikatūrā tiek pieļauts, ka Komisija var uzskatīt, ka pārkāpums – vai uzņēmuma dalība pārkāpumā – nav ticis pārtraukts, pat ja tai nav pierādījumu par dažiem noteiktiem laikposmiem, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un turpinātu pārkāpumu, šāds konstatējums ir jāpamato ar objektīviem un saskaņotiem netiešiem pierādījumiem par vienotu plānu.
196 Ja minētie nosacījumi ir izpildīti, turpināta pārkāpuma jēdziens ļauj Komisijai uzlikt naudas sodu par visu vērā ņemto pārkāpuma laikposmu un nosaka datumu, kurā sāk tecēt noilguma termiņš, proti, datumu, kurā turpinātais pārkāpums tika izbeigts.
197 Tomēr uzņēmumi, kas tiek apsūdzēti kolūzijā, var atspēkot šo pieņēmumu, izvirzot norādes vai pierādījumus par to, ka, gluži pretēji, pārkāpums – vai to dalība tajā – šajos pašos laikposmos neturpinājās.
198 Turklāt atkārtota pārkāpuma jēdziens ir jānošķir no turpināta pārkāpuma jēdziena (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑18/05 IMI u.c./Komisija, Krājums, II‑1769. lpp., 96. un 97. punkts), šo nošķiršanu turklāt apstiprina saikļa “vai” lietojums Regulas Nr. 1/2003 25. panta 2. punktā.
199 Ja ir iespējams konstatēt, ka uzņēmuma dalība pārkāpumā ir tikusi pārtraukta un ka pārkāpumam, ko uzņēmums ir izdarījis pirms un pēc šī laikposma, ir tādas pašas pazīmes, kas ir jānovērtē, it īpaši ņemot vērā attiecīgo darbību mērķu, preču, uzņēmumu, kas piedalījušies kolūzijā, tās īstenošanas detalizētās kārtības, uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu un, visbeidzot, attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskumu, attiecīgais pārkāpums ir jākvalificē par vienotu un atkārtotu pārkāpumu.
200 Šādā gadījumā Komisija nevar uzlikt naudas sodu par laikposmu, kurā pārkāpums tika pārtraukts.
201 Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumiem pārtraukuma ilgums nedrīkst pārsniegt piecus gadus, jo tādā gadījumā naudas soda uzlikšanai par pārkāpuma laikposmu, kas bija pirms šī pārtraukuma, būtu iestājies noilgums.
Par turpināta pārkāpuma esamību šajā gadījumā
202 Turpmāk ir jānosaka, vai šādos apstākļos Komisija attiecībā uz prasītāju varēja pamatoti uzskatīt, ka no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam ir noticis turpināts pārkāpums.
203 Ir jāatgādina, ka šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka tajā minētie uzņēmumi – atbilstoši dažkārt atšķirīgiem noteikumiem – ir piedalījušies pārkāpumā, kas izpaudās līguma slēgšanas tiesību ieguvēja noteikšanā, cenu noteikšanā, kvotu noteikšanā, pārdošanas nosacījumu noteikšanā, ģeogrāfiskā tirgus sadalīšanā un apmaiņā ar slepenu informāciju par cenām, pārdošanas apjomiem un iepirkuma procedūrām jūras cauruļvadu pasaules tirgū.
204 Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir skaidri konstatēts, ka pastāvēja vienots plāns. Tas izriet no attiecīgo darbību mērķu, attiecīgo preču, uzņēmumu, kas piedalījušies kolūzijā, tās īstenošanas detalizētās kārtības, uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu un, visbeidzot, attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskuma gan laikposmā pirms, gan pēc starpposma.
205 Turklāt tāda rīcība, kuras mērķis bija izlīdzināt atšķirības starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un atsākt aizliegto vienošanos starpposmā, kāda izriet no prasītājas iesniegtajiem dokumentiem, kuri tika analizēti iepriekš 177.–180. punktā, līdz ar to ir jāuzskata par aizliegtās vienošanās dalībnieku vienotā plāna neatņemamu daļu.
206 Turklāt, uzklausīta par šo jautājumu tiesas sēdē, prasītāja neapstrīdēja, ka tā piedalījusies pārkāpumā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un pēc tam no 2000. gada 9. maija līdz 2007. gada 2. maijam.
207 Prasītāja, protams, apgalvo, ka tie ir atsevišķi pārkāpumi un ka tos nevarot kvalificēt kā turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu, ko tā apstiprināja arī tiesas sēdē, bet ir jāuzskata, ka tas, ka pastāvēja vienots plāns, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma, ņemot vērā attiecīgo darbību mērķu, attiecīgo preču, uzņēmumu, kas piedalījušies kolūzijā, tās īstenošanas detalizētās kārtības, uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu un, visbeidzot, attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskumu no 1986. līdz 2007. gadam.
208 Turklāt ir konstatēts, ka prasītāja no 1996. gada 3. septembra no jauna iestājās aizliegtajā vienošanās un piedalījās pārkāpumā līdz 1997. gada 13. maijam (skat. iepriekš 147. un nākamos punktus) un ka tā aktīvi piedalījās diskusijās, kuras notika starpposmā, lai atsāktu aizliegto vienošanos un iestātos tajā no jauna (skat. iepriekš 181. un nākamos punktus).
209 Turklāt Vispārējā tiesa ir noraidījusi citus prasītājas izvirzītos izskaidrojumus par tās rīcību šajā laikposmā (skat. iepriekš 181. un nākamos punktus).
210 Turklāt Komisija ir atzinusi un tas izriet no apstrīdētā lēmuma 1. panta, ka prasītāja pārtrauca savu dalību aizliegtajā vienošanās no 1992. gada 1. augusta līdz 1996. gada 3. septembrim.
211 Komisija, nenoliedzami, ir konstatējusi, ka ir izdarīts turpināts pārkāpums, par ko atbildīga ir MRI, lai gan tā vienlaicīgi bija konstatējusi, ka MRI dalība aizliegtajā vienošanās bija pārtraukta no 1992. gada 1. augusta līdz 1996. gada 3. septembrim.
212 Tomēr Komisija nekļūdīgi ir konstatējusi, ka prasītāja bija piedalījusies aizliegtajā vienošanās divos atsevišķos pārkāpuma periodos no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam.
213 Līdz ar to iepriekš 211. punktā minētā Komisijas kļūda vērtējumā neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību, jo tā varēja konstatēt, ka prasītājas izdarītais pārkāpums bija atkārtots pārkāpums Regulas Nr. 1/2003 25. panta izpratnē – jo abiem pārkāpuma periodiem ir raksturīgs vienots plāns (skat. iepriekš 203. un 204. punktu) – un ka MRI dalības pārkāpumā pārtraukums no 1992. gada 1. augusta līdz 1996. gada 3. septembrim bija mazāks par pieciem gadiem (skat. iepriekš 201. punktu).
214 Noslēgumā, pirmkārt, tā kā attiecībā uz pārkāpumu, kas bija izdarīts no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam, nebija iestājies noilgums, ir jānoraida pirmais pamats, kas būtībā attiecas uz to, ka Komisija nevarēja konstatēt pārkāpumu, kuram bija iestājies noilgums. Ir arī jānoraida iebildums par pamatojuma nesniegšanu, jo no apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītāja bija piedalījusies aizliegtajā vienošanās divos atsevišķos pārkāpuma periodos no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam un no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam.
215 Otrkārt, prasītājas izvirzītā argumentācija tās otrā pamata atbalstam, kas attiecas uz pārkāpuma laikposma no 1996. gada 3. septembra līdz 2000. gada 9. maijam noilgumu, arī ir jānoraida, jo ir konstatēts, ka prasītāja aizliegtajā vienošanās no jauna iestājās 1996. gada 3. septembrī un ka tā starpposmā piedalījās sarunās, kuru mērķis bija atsākt aizliegto vienošanos un noteikt tās vietu tajā.
216 No iepriekš minētā izriet, ka ir jānoraida otrā pamata pirmā, otrā un trešā daļa tiktāl, ciktāl prasītāja tajās būtībā apgalvo, pirmkārt, ka Komisija esot kļūdaini interpretējusi tas rīcībā esošos pierādījumus un neesot sniegusi pierādījumus par prasītājas saistību ar aizliegto vienošanos no 1996. gada 3. septembra līdz 2002. gada 9. maijam, un, otrkārt, ka tā esot sniegusi citu ticamu izskaidrojumu par Komisijas izvirzītajiem pierādījumiem un tās rīcību šajā laikposmā.
d) Par otrā pamata pārējo daļu pamatotību
217 Turklāt attiecībā uz argumentāciju, ko prasītāja ir izvirzījusi tās otrā pamata otrās daļas ietvaros, arguments, saskaņā ar kuru Komisijai esot vajadzējis pierādīt, ka prasītāja bija piedalījusies jaunā pārkāpumā, jo attiecībā uz iepriekšējo pārkāpumu pirms 1992. gada bija iestājies noilgums, un ka Komisija šajā ziņā nevarēja atzīt, ka no 1986. gada 1. aprīļa pastāvēja turpināts pārkāpums, ir jāatgādina, ka Komisija nekļūdoties konstatēja, ka prasītāja bija piedalījusies aizliegtajā vienošanās divos – protams, atsevišķos – pārkāpuma laikposmos, bet to laikā tā bija piedalījusies vienotā plānā, kam gan pirms, gan pēc starpposma bija raksturīgs attiecīgo darbību mērķu, attiecīgo preču, uzņēmumu, kas piedalījušies kolūzijā, tās īstenošanas detalizētās kārtības, uzņēmumu vārdā iesaistīto fizisko personu un, visbeidzot, attiecīgo darbību ģeogrāfiskās piemērošanas jomas identiskums (skat. iepriekš 203. un 204. punktu). Prasītāja tātad kļūdaini apgalvo, ka tā ir piedalījusies jaunā pārkāpumā, un tās argumentācija līdz ar to ir jānoraida.
218 Saistībā ar prasītājas argumentāciju, ko tā ir izvirzījusi sava otrā pamata trešās daļas atbalstam un saskaņā ar kuru Komisija neesot pierādījusi, ka tās rīcība no 1996. gada 3. septembra līdz 2000. gada 9. maijam bija cieši saistīta ar visu pret konkurenci vērsto seku īstenošanu, kuras kopējā plāna ar vienotu mērķi ietvaros bija iecerējuši pārējie pārkāpuma izdarītāji, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, 1996. gada 3. septembrī pievienodamās aizliegtās vienošanās ietvaros organizētajā saskaņošanā un šajā saistībā ieguvusi daļu no “Sumed” iepirkuma līguma, un, otrkārt, aktīvi piedalīdamās saziņā ar mērķi atsākt aizliegto vienošanos starpposmā, ir skaidri pierādīts, ka prasītāja bija cieši saistīta ar visu pret konkurenci vērsto seku, kuras kopējā plāna ar vienotu mērķi ietvaros bija iecerējuši pārējie pārkāpuma izdarītāji, īstenošanu. Līdz ar to tās argumentācija ir jānoraida.
219 Ir jānoraida arī argumentācija, ko prasītāja izvirzījusi otrā pamata ceturtās daļas ietvaros un saskaņā ar kuru tai sods bija uzlikts tikai par laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, lai gan tās rīcība starpposmā esot bijusi tāda pati, un šī atšķirīgā attieksme neesot pamatota. Faktiski no iepriekš minētā izriet, ka tā no jauna kļuva par aizliegtās vienošanās dalībnieci no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, pēc tam, kad tā, šajā ziņā saskaņojusi darbības ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ieguva daļu no “Sumed” iepirkuma līguma, un ka starpposmā tā bija piedalījusies saziņā ar mērķi atsākt aizliegto vienošanos un apspriest tās vietu tajā. Līdz ar to runa ir par dažādu rīcību, kas pamato Komisijas lēmumu uzlikt naudas sodu par laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, nevis par starpposmu.
220 Šo secinājumu turklāt nekādā ziņā neapšauba prasītājas argumentācija, saskaņā ar kuru tā netika sodīta par laikposmu no 1999. gada maija līdz 2000. gada maijam, lai gan pārējie aizliegtās vienošanās dalībnieki tika sodīti, jo šī atšķirība ir pamatota ar apstākli, ka tā aizliegtajā vienošanās no jauna aktīvi sāka darboties tikai gadu pēc pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, faktiski pagarinot sadarbību ar tiem, lai atkal pārrunātu prasītājas dalības nosacījumus.
221 Līdz ar to ir jānoraida visa otrā pamata ceturtā daļa.
222 Saistībā ar otrā pamata piekto daļu, kuras ietvaros prasītāja būtībā apgalvo, ka pārkāpuma fakti laikposmā no 1996. līdz 2000. gadam atšķiras no pārkāpjošās rīcības, kas bija īstenota aizliegtās vienošanās – vārda tiešā nozīmē – ietvaros, un tātad sods par tiem, pieņemot, ka attiecībā uz tiem nebija iestājies noilgums, bija jāuzliek atsevišķi, ir jāatsaucas uz iepriekš 123.–187. un 202.–214. punktā izklāstīto novērtējumu un līdz ar to jānoraida gan prasītājas argumentācija pēc būtības, gan arī iebildums par pamatojuma nesniegšanu.
223 Noslēgumā tātad ir jānoraida pirmais un otrais pamats.
C – Par trešo pamatu, kas attiecas uz dažādām kļūdām naudas soda aprēķinā, samērīguma principa, naudas soda atbilstības principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma nesniegšanu
224 Vispirms ir jāatgādina, ka vienlīdzības princips prasa, ka līdzīgas situācijas nevar applūkot atšķirīgi un dažādas situācijas nevar aplūkot vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. Tiesas 2007. gada 3. maija spriedumu lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld, Krājums, I‑3633. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
225 Turklāt samērīguma princips paredz, ka iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus faktorus, un nevienam no šiem faktoriem nevajag piešķirt nesamērīgu nozīmīgumu salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai naudas sods ir jānosaka proporcionāli faktoriem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā šie faktori ir jāpiemēro saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (skat. iepriekš 194. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 226.–228. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2010. gada 28. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑456/05 un T‑457/05 Gütermann un Zwicky/Komisija, Krājums, I‑1443. lpp., 264. punkts).
226 Visbeidzot saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir ikvienai personai, kurai kāda Savienības iestāde, sniedzot tai precīzus solījumus, ir radījusi pamatotas cerības (2005. gada 24. novembra spriedums lietā C‑506/03 Vācija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 58. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C‑213/06 P AER/Karatzoglou, Krājums, I‑6733. lpp., 33. punkts). Par šādiem solījumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu precīzu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju (šajā ziņā skat. 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑47/07 P Masdar (UK)/Komisija, Krājums, I‑9761. lpp., 34. un 81. punkts).
1. Par trešā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdu pārkāpuma smaguma novērtējumā un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
227 No apstrīdētā lēmuma 437.–445. apsvēruma izriet, ka Komisija ņēma vērā 25 % no attiecīgā pārdošanas apjoma, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu atbilstoši pārkāpuma smagumam.
b) Lietas dalībnieku argumenti
228 Prasītāja uzskata, ka 25 % no attiecīgā pārdošanas apjoma izmantošana, lai aprēķinātu naudas soda pamatsummu atbilstoši pārkāpuma smagumam, ir kļūdaina un nepamatota, jo tādējādi Komisija diskriminējošā veidā prasītāju esot pielīdzinājusi pārējiem ražotājiem, ciktāl, saskaņā ar prasītājas viedokli, tās izdarītā pārkāpuma smagums neapšaubāmi esot mazāks par pārējo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma smagumu.
229 Saskaņā ar prasītājas viedokli, no judikatūras izriet, ka, lai ievērotu vienlīdzīgas attieksmes un soda samērīguma principus, Komisija nevar izvērtēt tikai tos faktorus, kas saistīti ar citādu pārkāpuma – par kuru vainojams katrs no uzņēmumiem – smaguma vērtējumu, kas liecina par to, ka Komisijai naudas sods ir jānosaka, saprātīgi ņemot vērā īpašos apstākļus, kas atšķir viena uzņēmuma stāvokli no citiem uzņēmumiem. Saskaņā ar prasītājas viedokli, Komisija nav veikusi nekādu novērtējumu attiecībā uz tās dalības aizliegtajā vienošanās pakāpi un intensitāti, lai gan lēmumā tā savukārt vairākas reizes ir atzinusi prasītājas īpašo stāvokli aizliegtajā vienošanās (piemēram, apstrīdētā lēmuma 170., 187. un 211.–214. apsvērumā).
230 Prasītāja apgalvo, ka Komisija tādējādi it īpaši nav ņēmusi vērā, ka atšķirībā no citiem ražotājiem prasītāja nekad nav bijusi “lojāla, aizrautīga un dinamiska” aizliegtās vienošanās dalībniece, par ko liecina arī apstāklis, ka tā divreiz bija nolēmusi izbeigt savu dalību aizliegtajā vienošanās, ka tā bija vienīgā, kas rīkojās pretrunā ar aizliegto vienošanos, ka tā pastāvīgi cieta no konkurentu spiediena, draudiem un retorsijas pasākumiem un ka turklāt to nevar vainot par dalību vienotā un saliktā pārkāpumā visa Komisijas vērā ņemtajā laikposmā.
231 No tā izriet, ka, saskaņā ar prasītājas viedokli, Komisija ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principus, kas ir principi, kurus Pamatnostādnes par naudassodiem nevar padarīt par neesošiem.
232 Komisija šo argumentāciju apstrīd.
c) Vispārējās tiesas vērtējums
233 Prasītāja būtībā vienlaicīgi izvirza kļūdu vērtējumā, samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
234 Kā pamatoti ir atgādinājusi Komisija, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagumu nosaka, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem – tādiem kā īpašie lietas apstākļi, lietā pastāvošā situācija un naudas sodu preventīvais raksturs –, attiecībā uz kuriem Komisijai ir rīcības brīvība (Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 43. punkts).
235 Starp elementiem, kas varētu tikt ņemti vērā, izvērtējot pārkāpumu smagumu, jāpiemin katra uzņēmuma rīcība, katra uzņēmuma loma aizliegtās vienošanās izveidē, labums, ko tie no tās ir varējuši gūt, to lielums un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem. Šajā ziņā naudas soda noteikšanas nolūkā ir pieļaujams ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, kas sniedz norādes – lai arī tās būtu aptuvenas un neprecīzas – par uzņēmuma lielumu un tā ekonomisko potenciālu, gan apgrozījuma daļu, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm un līdz ar to sniedz norādes par pārkāpuma apmēru. Ir svarīgi nevienam no šiem skaitļiem nepiešķirt nesamērīgu nozīmi salīdzinājumā ar citiem faktoriem, un līdz ar to atbilstoša naudas soda noteikšana nevar būt vienkārša aprēķina, kas pamatots ar apgrozījumu, kas rodas no konkrētās preces pārdošanas, iznākums. Turklāt Savienības tiesībās nav vispārpiemērojama principa, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar apgrozījumu, kuru uzņēmums ir panācis, pārdodot preci, kura ir pārkāpuma priekšmets (Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedums lietā C‑389/10 P KME Germany u.c./Komisija, 58.–60. punkts).
236 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, ja patiešām prasītāja 1992. gadā pārtrauca savu dalību aizliegtajā vienošanās, tā tomēr aizliegtajā vienošanās no jauna iestājās 1996. gada 3. septembrī un no 1997. gada maija līdz 1999. gada decembrim saistībā ar aizliegto vienošanos piedalījās prettiesiskā saziņā, lai 2000. gada maijā tajā iestātos pilnībā no jauna un tajā paliktu līdz 2007. gada maijam. Prasītāja apgalvo, ka tā esot piespiesta šādi rīkoties, bet šo argumentāciju tomēr nevar atbalstīt, tāpat kā nevar pieņemt tās apgalvojumus par to, ka tā neesot piedalījusies vienotā un saliktā pārkāpumā (skat. iepriekš 159., 185. un 202.–214. punktu).
237 No tā izriet, ka prasītāja nebija situācijā, kura to nošķirtu no citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, lai attiecībā uz prasītāju – nolūkā noteikt naudas soda pamatsummu – tiktu izmantots atšķirīgs attiecīgā pārdošanas apjoma procentuālais īpatsvars.
238 No tā arī izriet, ka Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu.
239 Līdz ar to trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kopumā.
2. Par trešā pamata otro daļu, kas attiecas uz kļūdu naudas soda aprēķinā atbilstoši pārkāpuma ilgumam un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
240 No apstrīdētā lēmuma 141.–147. apsvēruma izriet, ka Komisija, pamatojoties uz dažādiem dokumentiem, tostarp dažām iekšējām piezīmēm, ko MRI bija iesniegusi sava pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros (apstrīdētā lēmuma 143.–145. apsvērums), uzskatīja, ka prasītāja aktīvi aizliegtajai vienošanās pievienojās 1996. gada 3. septembrī.
241 Apstrīdētā lēmuma 487. apsvērumā ir atspoguļoti iemesli, kādēļ Komisija nepiekrīt prasītājas argumentācijai, ar kuru tiek lūgts, lai atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 26. punktam pret prasītāju netiktu izmantoti pierādījumi, kurus tā Komisijai bija iesniegusi attiecībā uz laikposmu no 1996. līdz 1997. gadam.
242 Apstrīdētā lēmuma 447. un 448. apsvērumā visbeidzot ir precizēts pārkāpuma laikposma ilgums, kuru Komisija ņēma vērā, aprēķinot naudas sodu.
b) Lietas dalībnieku argumenti
243 Būtībā prasītāja apgalvo, ka, iekļaujot laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, pārkāpuma ilgums esot kļūdaini pagarināts līdz astoņiem gadiem (tā kā šis astoņu mēnešu laikposms esot noapaļots līdz vienam papildu gadam), kas izraisīja naudas soda palielināšanu līdz aptuveni [konfidenciāli]. Prasītāja faktiski uzskata, ka tā par šo laikposmu ir sodīta kļūdaini un tas ir izdarīts, tikai pamatojoties uz pierādījumiem, kurus prasītāja pati bija iesniegusi Komisijai iecietības programmas ietvaros. Saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību šos pierādījumus nevarot izmantot pret prasītāju un šis prasītājas tiesību aizskārums esot arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums. Turklāt apstrīdētais lēmums šajā ziņā neesot pienācīgi pamatots.
244 Komisija šajā ziņā tikai atsaucas uz tās argumentāciju, kas sniegta otrā pamata ietvaros.
c) Vispārējās tiesas vērtējums
245 No otrā pamata analīzes izriet, ka Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja no jauna iestājās aizliegtajā vienošanās 1996. gada 3. septembrī un pilnībā piedalījās pārkāpumā līdz 1997. gada 13. maijam (skat. iepriekš 159. punktu).
246 Tātad Komisija, ņemdama vērā pārkāpuma laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam, un saskaņā ar tās pamatnostādnēm pagarinādama pārkāpuma ilgumu no septiņiem ar pusi gadiem līdz astoņiem gadiem, nav pieļāvusi nevienu kļūdu.
247 Turklāt ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir norādīts pienācīgs pamatojums, kas minēts tā 141.–147. un 487. apsvērumā. Tātad iebildums par pamatojuma nesniegšanu ir jānoraida.
248 Turklāt ir jānoraida iebildums, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, ciktāl Komisija pret prasītāju esot izmantojusi konkrētus dokumentus, kurus tā bija iesniegusi sava pieteikuma par sadarbību ietvaros, jo Komisijai atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 26. punkta pēdējai daļai nebija jānoraida šie dokumenti un katrā ziņā šie dokumenti nebija vajadzīgi, lai pierādītu no 1996. gada septembra līdz 1997. gada maijam prasītājas izdarīto pārkāpumu (skat. iepriekš 123.–159. punktu).
249 Līdz ar to trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kopumā.
3. Par trešā pamata trešo daļu, kas attiecas uz kļūdu naudas soda palielināšanā preventīvā nolūkā un pienākuma norādīt pamatojumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
250 No apstrīdētā lēmuma 449. un 450. apsvēruma izriet, ka Komisija saskaņā ar Pamatnostādņu 25. punktu preventīvā nolūkā palielināja naudas soda pamatsummu 25 % apmērā no pārdošanas apjoma.
b) Lietas dalībnieku argumenti
251 Prasītāja atgādina, ka palielināšana 25 % apmērā, lai nodrošinātu preventīvu iedarbību, ir maksimāli pieļaujamā robeža saskaņā ar Pamatnostādnēm, kurās ir paredzēts, ka šī palielināšana notiek 15 % līdz 25 % apmērā no attiecīgā pārdošanas apjoma.
252 Prasītāja uzskata, ka, piemērojot tai šo maksimālo palielināšanu, Komisija to esot kļūdaini pielīdzinājusi citiem ražotājiem, pārkāpjot piemērojamos principus un nepamatojot šo pielīdzināšanu.
253 Saskaņā ar prasītājas viedokli, Komisija tādējādi nav ņēmusi vērā, ka prasītāja bija ievērojami mazāka par pārējiem ražotājiem. Judikatūra pieprasot, ka, piemērojot palielināšanu nolūkā nodrošināt preventīvu iedarbību, tiek ņemts vērā to uzņēmumu lielums, kuri piedalījās aizliegtajā vienošanās.
254 Prasītāja apgalvo, ka tas pats arī attiecas uz tās atšķirīgo rīcību tiktāl, ciktāl tā nebija dedzīga aizliegtās vienošanās dalībniece, tā no aizliegtās vienošanās izstājās 1992. gadā un tā darīja visu iespējamo, lai no tās norobežotos, un tajā atgriezās tikai tādēļ, ka nespēja pretoties citu aizliegtās vienošanās dalībnieku spiedienam un draudiem. Turklāt 2003. gadā prasītājas vadība nepārprotami izrādīja savu vēlmi izstāties no aizliegtās vienošanās, un ja prasītāja, neraugoties uz to, palika aizliegtajā vienošanās pēc šī datuma, tad tikai dažu tās ASV esošā meitasuzņēmuma neuzticamo darbinieku rīcības dēļ, kuri rīkojās prasītājai aiz muguras un pret tās gribu, turklāt Komisija nekad nebija apgalvojusi, ka tā zināja par sava amerikāņu meitasuzņēmuma darbību, un vēl jo mazāk, ka tā to būtu atbalstījusi. Turklāt, tiklīdz prasītāja uzzināja par minēto darbinieku lomu aizliegtajā vienošanās un par to, ka viņi bija pārkāpuši tās ētikas kodeksu, tā esot nekavējoties pārtraukusi savas attiecības ar F., konsultantu, kā arī tās darba attiecības ar bijušo MOM darbinieku.
255 Turklāt kopš 2005. gada prasītāja esot ieviesusi iekšējo procedūru, kas domāta, lai liktu tās darbiniekiem ievērot konkurences noteikumus, un, piemērojot šajā ziņā pieņemto jauno ētikas kodeksu, tā esot sodījusi vienu no saviem darbiniekiem.
256 Saskaņā ar prasītājas viedokli, tas pierādot, ka tā bija un ir pilnībā pārliecināta par nepieciešamību nākotnē nepiedalīties pret konkurenci vērstās darbībās, un naudas soda palielināšana preventīvos nolūkos ir galīgi nevajadzīga un nepamatota.
257 Visbeidzot katrā ziņā palielināšanas maksimālās likmes piemērošana šķiet nepamatota, ņemot vērā prasītājas lomu aizliegtajā vienošanās.
258 Komisija šo argumentāciju apstrīd.
c) Vispārējās tiesas vērtējums
259 Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Pamatnostādnēs ir paredzēts, ka:
“10. Vispirms Komisija nosaka naudas soda pamatsummu katram uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai.
11. Tad tā koriģē šo summu, palielinot vai samazinot to.
[..]
19. Naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums.
20. Smaguma pakāpi novērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus.
[..]
23. Horizontālas vienošanās par cenu noteikšanu, tirgus sadali un ražošanas izlaides ierobežošanu, kas parasti ir slepenas, pēc sava rakstura pieder pie vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Saskaņā ar konkurences politiku par tām jāpiemēro smags sods [..].”
260 Otrkārt, vairākkārt ir ticis nospriests, ka, kamēr naudas soda sākumsumma ir nosakāma atbilstoši pārkāpumam, tā smagumu nosaka, ņemot vērā virkni citu faktoru, attiecībā uz kuriem Komisijai ir zināma rīcības brīvība (iepriekš 235. punktā minētais spriedums lietā KME Germany u.c./Komisija, 58. punkts). Turklāt no Pamatnostādnēm izriet, ka pārkāpuma smaguma vērtēšana tiek veikta divos posmos. Pirmajā posmā vispārīgais smagums tiek vērtēts vienīgi atkarībā no paša pārkāpuma elementiem, tādiem kā tā raksturs un ietekme uz tirgu, un otrajā posmā tas tiek precizēts, ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma apstākļus, kas turklāt liek Komisijai ņemt vērā ne tikai iespējamos atbildību pastiprinošos apstākļus, bet – attiecīgā gadījumā – arī atbildību mīkstinošos apstākļus. Šāda pieeja ļauj, tostarp tādu pārkāpumu gadījumos, kuros iesaistīti vairāki uzņēmumi, ņemt vērā, vērtējot pārkāpuma smagumu, katra uzņēmumu atšķirīgo lomu un tā attieksmi pret Komisiju procesa laikā (Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑202/98, T‑204/98 un T‑207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II‑2035. lpp., 109. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑452/05 BST/Komisija, Krājums, II‑1373. lpp., 48. punkts). Tādējādi, pat uzskatot to par nenozīmīgu, prasītājas individuālā loma nevar atspēkot pārkāpuma smaguma pakāpi.
261 Līdz ar to Komisijai nevar pārmest, ka tā uzskatīja, ka pārkāpuma – kas ilga vismaz no 1986. līdz 2007. gadam un kuram bija raksturīga gan vienošanās par cenu, gan ģeogrāfiskā tirgus un kvotu sadalīšana – vispārīgais smagums bija nozīmīgs.
262 Prasītāja pārkāpjošajā rīcībā piedalījās pilnā apmērā, pat ja tā 1992. gadā izstājās no aizliegtās vienošanās un tajā no jauna iestājās tikai 1996. gadā, kas tika ņemts vērā, aprēķinot tai uzlikto naudas sodu, jo par laikposmu pirms 1996. gada 3. septembra tai faktiski netika uzlikts nekāds naudas sods (apstrīdētā lēmuma 448. apsvērums).
263 Tādējādi ir jānoraida iebildums par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
264 Treškārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tā kā Komisijai nav pienākuma veikt naudas soda aprēķinu, pamatojoties uz summām, kas balstās uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, tai nav arī jānodrošina – gadījumā, kad naudas sods tiek piemērots vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem –, lai galīgais naudas sodu apmērs, ko tā savu aprēķinu rezultātā ieguvusi attiecībā uz konkrētajiem uzņēmumiem, atspoguļo visas starp tiem esošās atšķirības attiecībā uz to kopējo apgrozījumu vai to apgrozījumu attiecīgās preces tirgū. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās Regulas par Līguma [81]. un [82]. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā arī nav paredzēts, ka gadījumos, kad naudas sodi tiek piemēroti vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītiem uzņēmumiem, mazam vai vidējam uzņēmumam piemērojamais naudas sods procentuāli no apgrozījuma nebūtu lielāks par lielākiem uzņēmumiem piemēroto naudas sodu. Faktiski no šīs normas izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja Komisija vienā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem piemēro naudas sodus, kas atbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam, tai nevar pārmest, ka dažiem uzņēmumiem piemērotā naudas soda apmērs, ņemot vērā apgrozījumu, ir lielāks nekā citiem uzņēmumiem piemērotais. Tādējādi Komisijai nav pienākuma samazināt naudas soda apmēru, ja attiecīgie uzņēmumi ir mazie un vidējie uzņēmumi. Faktiski uzņēmuma lielums ir jau ņemts vērā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā noteiktajā maksimālajā apmērā un Pamatnostādņu normās. Bez šiem apsvērumiem par [uzņēmuma] lielumu nav cita iemesla, lai attieksme pret mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu citāda nekā pret pārējiem uzņēmumiem. Tas, ka attiecīgie uzņēmumi ir mazie un vidējie uzņēmumi, neatbrīvo tos no pienākuma ievērot konkurences normas (skat. iepriekš 225. punktā minēto Vispārējās tiesas spriedumu apvienotajās lietās Gütermann un Zwicky/Komisija, 279.–281. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2010. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II‑1255. lpp., 198.–200. punkts).
265 Līdz ar to prasītāja kļūdaini apgalvo, ka tādēļ, ka tā bija mazs uzņēmums, tai vajadzēja piemērot atšķirīgu attieksmi, novērtējot pārkāpuma, kurā turklāt ir pierādīta tās dalība pilnā apmērā, smagumu.
266 Līdz ar to ir jānoraida arī iebildums par samērīguma principa pārkāpumu.
267 Ceturtkārt, tā kā prasītāja nevar pamatoti apgalvot, ka tā aizliegtajā vienošanās no 1996. līdz 2000. gadam piedalījās tikai nelielā apmērā vai ka tās dalības mērķis bija ieņemt aizsargpozīcijas attiecībā pret tās konkurentiem (skat. it īpaši iepriekš 185. punktu), Komisijai nevar pārmest, ka tā šos apstākļus nav ņēmusi vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu.
268 Turklāt, lai arī prasītāja apgalvo, ka tā nezināja par tās amerikāņu meitasuzņēmuma MOM prettiesiskajām darbībām, tā šajā prasībā neapstrīd, ka judikatūras izpratnē tā ir pilnībā atbildīga par minētā uzņēmuma darbībām (Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp.). Prasītāja faktiski tikai apstrīd Komisijas – kura neesot pietiekami ņēmusi vērā prasītājas attieksmi, it īpaši salīdzinājumā ar citiem aizliegtajā vienošanās iesaistītajiem uzņēmumiem – preventīvos nolūkos piemēroto palielināšanas procentuālo īpatsvaru.
269 Šādos apstākļos nodomam, kuru tā 2003. gadā varēja izteikt saistībā ar izstāšanos no aizliegtās vienošanās, nav nozīmes, ja ir pierādīts kaut vai tas, ka tās meitasuzņēmums turpināja piedalīties pārkāpumā līdz 2007. gadam.
270 Līdz ar to Komisijai bija tiesības ņemt vērā apstākli, ka prasītāja, vismaz ar sava meitasuzņēmuma starpniecību, piedalījās aizliegtajā vienošanās līdz 2007. gada maijam.
271 Līdz ar to Komisija šajā ziņā nav pieļāvusi kļūdu savā vērtējumā par pārkāpuma smagumu.
272 Tas pats arī attiecas uz prasītājas iekšējo programmu, kuras mērķis ir nodrošināt konkurences tiesību ievērošanu, jo faktiski ir ticis nospriests, ka gadījumā, ja patiešām ir nozīme tam, ka uzņēmums ir veicis pasākumus, lai novērstu, ka tā darbinieki turpmāk izdara jaunus Savienības konkurences tiesību pārkāpumus, tas tomēr nemaina šajā gadījumā konstatēto pārkāpuma faktu. Šis apstāklis vien neuzliek Komisijai pienākumu samazināt šim uzņēmumam uzliktā naudas soda apmēru, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus (šajā ziņā skat. iepriekš 115. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 373. punkts).
273 Līdz ar to ir jānoraida iebildums, kas attiecas uz naudas soda palielināšanas iespējamās preventīvās iedarbības neesamību, jo prasītāja jau esot pieņēmusi noteikumus, kas pierāda tās vēlmi izvairīties no iesaistīšanās koluzīvās darbībās.
274 Visbeidzot, piektkārt, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ir jānoraida arī iebildums par pamatojuma neesamību.
275 Līdz ar to ir jānoraida trešā pamata trešā daļa.
4. Par trešā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanas nosacījumiem un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
276 No apstrīdētā lēmuma 464. apsvēruma izriet, ka Komisija neatzīst, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem būtu piemērojams kāds atbildību mīkstinošs apstāklis, kas varētu izrietēt no pasīvas vai sekundāras lomas aizliegtajā vienošanās.
b) Lietas dalībnieku argumenti
277 Prasītāja uzskata, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 464. apsvērumā ir noraidījusi atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanu, neveicot uzņēmumu individuālās situācijas īpašu izvērtējumu, un bez jebkāda pamatojuma.
278 Šādi rīkojoties, Komisija neesot ņēmusi vērā prasītājas īpašo situāciju, ne arī virkni izšķirošu apstākļu, lai kvalificētu tās rīcību attiecībā uz aizliegto vienošanos un tās ietvaros, un tādējādi Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
279 Prasītāja turklāt apgalvo, ka tā nav minēta to “vairāku uzņēmumu” skaitā (apstrīdētā lēmuma 434. apsvērums), kuri, lai uz tiem varētu attiecināt atbildību mīkstinošus apstākļus, bija norādījuši uz to darbības jūras cauruļvadu nozarē niecīgo nozīmi, kas nozīmē bez nošķiršanas un vispārīgi pielīdzināt tās aizstāvību citu ražotāju aizstāvībai.
280 Saskaņā ar prasītājas viedokli, Komisija tikai esot tai piemērojusi tādu pašu attieksmi kā Trelleborg un Dunlop, lai gan ne šo uzņēmumu rīcība, ne arī to nozīme neesot pielīdzināma prasītājai.
281 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka naudas soda samazinājums, ko tai vajadzēja piešķirt, nekādā ziņā nevarēja būt zemāks par 30 %.
282 Komisija šos apgalvojumus apstrīd.
c) Vispārējās tiesas vērtējums
283 Ir jāatgādina, ka Pamatnostādnēs ir paredzēts:
“29. Naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē vainu mīkstinošus apstākļus:
[..]
– ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgās vienošanās dalībnieks, tas faktiski šo vienošanos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū; pašu faktu, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā īsāku laiku nekā citi uzņēmumi, neuzskata par vainu mīkstinošu apstākli, jo tas jau ņemts vērā, nosakot pamatsummu
[..].”
284 Apstrīdētā lēmuma 464. apsvērums, kura nosaukums ir “Pasīva un/vai otršķirīga loma”, ir izteikts šādi:
“Vairāki attiecīgie uzņēmumi apgalvo, ka to darbība [attiecībā uz jūras cauruļvadiem] ir maznozīmīga. Komisija kopumā uzskata, ka tas nevar būt pamats, lai noteiktu pasīvo vai otršķirīgo lomu, kas ir atkarīga tikai no tā, kāda loma uzņēmumam bija aizliegtajā vienošanās, nevis no tā, cik nozīmīga bija tā darbība grupā. Komisija turklāt norāda, ka, neraugoties uz darbības relatīvo nozīmīgumu, visi iesaistītie uzņēmumi uzskatīja, ka darbība [attiecībā uz jūras cauruļvadiem] bija pietiekami nozīmīga, lai to turpinātu, iespējams, rentabilitātes apsvērumu dēļ (izņemot Bridgestone, kurš pēc pārkāpuma beigām savu darbību pārtrauca). Visbeidzot Komisija norāda, ka darbības relatīvais nozīmīgums ir skaidri redzams naudas soda pamatsummas aprēķinā un ka to vairāk nevajadzētu ņemt vērā.”
285 Vispirms ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo prasītāja, Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinot, ka prasītājai nebija jāpiemēro atbildību mīkstinoši apstākļi.
286 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru spiediens, ko izdarīja uzņēmumi un kura mērķis bija likt citiem uzņēmumiem piedalīties konkurences tiesību pārkāpumā, neatkarīgi no tā, cik šis spiediens bija būtisks, neatbrīvo attiecīgo uzņēmumu no tā atbildības par izdarīto pārkāpumu, nekādā veidā negroza aizliegtās vienošanās smaguma pakāpi un nevar veidot atbildību mīkstinošu apstākli naudas sodu summu aprēķināšanas nolūkā, jo attiecīgais uzņēmums par iespējamo spiedienu varēja paziņot kompetentajām iestādēm un iesniegt tām sūdzību (šajā ziņā skat. iepriekš 115. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 369. un 370. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 63. punkts). Tātad Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā šajā gadījumā minētos draudus kā atbildību mīkstinošu apstākli (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02, T‑126/02, T‑128/02, T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 640. punkts).
287 Turklāt no judikatūras izriet, ka to apstākļu vidū, kas var liecināt par uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtas vienošanās ietvaros, var ņemt vērā tā dalības sanāksmēs gadījuma raksturu, salīdzinot ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem (Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 168. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 331. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī tā novēloto ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no uzņēmuma dalības ilguma tajā (šajā ziņā skat. Tiesas 1985. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās no 240/82 līdz 242/82, 261/82, 262/82, 268/82 un 269/82 Stichting Sigarettenindustrie u.c./Komisija, Recueil, 3831. lpp., 100. punkts, un iepriekš 115. punktā minēto spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 164. punkts un tajā minētā judikatūra), vai arī pastāvot tiešiem apgalvojumiem šajā sakarā, kurus ir pauduši pārējo uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījās pārkāpuma izdarīšanā (skat. iepriekš minēto 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 331. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka kāda aizliegtās vienošanās dalībnieka vienīgi “pasīva vērotāja loma” nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādāšanā (skat. iepriekš 194. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 252. punkts un tajā minētā judikatūra).
288 Turklāt vienīgi tas, ka uzņēmums, attiecībā uz kuru ir pierādīts, ka tas ar saviem konkurentiem ir īstenojis koncentrācijas darbības, nerīkojas tirgū tādā veidā, kā tas ir vienojies ar saviem konkurentiem, īstenojot vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku tirgū, ne vienmēr ir apstāklis, kas ir jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru. Nevar izslēgt, ka šis uzņēmums ir vienkārši mēģinājis aizliegto vienošanos izmantot sev par labu (Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedums lietā T‑191/06 FMC Foret/Komisija, Krājums, II‑2959. lpp., 345. un 346. punkts).
289 Visbeidzot saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai uzņēmumam var piemērot atbildību mīkstinošu apstākli, ņemot vērā prettiesisko nolīgumu neīstenošanu, ir jāpārbauda, vai no uzņēmuma norādītajiem apstākļiem izriet, ka laikposmā, kurā tas bija prettiesisko nolīgumu dalībnieks, tas faktiski atturējās no to piemērošanas, rīkojoties tirgū, ievērodams konkurenci, vai vismaz tas, ka tas skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus, kas attiecās uz aizliegtas vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka izjauca tās darbību (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 113. punkts, un iepriekš 115. punktā minēto spriedumu lietā Carbone‑Lorraine/Komisija, 196. punkts).
290 No tā izriet, ka prasītāja nevar pamatoti atsaukties ne uz tai piemēroto iespējamo spiedienu, ne arī tās dalības pārkāpumā īsāku laiku.
291 Saistībā ar prasītājas rīcības iespējami pasīvo raksturu un tā ietekmi uz naudas sodu, ir jāatgādina, ka tā pilnībā no jauna iestājās aizliegtajā vienošanās 1996. gada 3. septembrī, kā tā piedalījās sarunās, kuras notika no 1997. līdz 1999. gadam, ar mērķi atsākt aizliegto vienošanos un ka, sākot no 2000. gada maija, tā aizliegtajā vienošanās pilnībā atsāka savu darbību pilnā apmērā.
292 Tātad prasītāja nevar apgalvot, ka tai aizliegtajā vienošanās būtu bijusi pasīva loma, ne arī līdz ar to atsaukties uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kas balstīti uz šādu apstākli.
293 Turklāt, sekojot pašas prasītājas argumentācijai, tās nodoma un tās rīcības mērķis šajā laikposmā bija radīt iespaidu, ka tās attieksme pret aizliegto vienošanos bija labvēlīga, un šajā ziņā un tā vismaz sazinājās un apmainījās ar informāciju ar dažiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, kas nozīmē, ka saskaņā ar pašas prasītājas atzīšanos tā aizliegtajā vienošanās piedalījās aktīvi.
294 Saistībā ar iebildumu par pamatojuma nesniegšanu ir jānorāda, ka Komisija neapstrīd prasītājas argumentāciju, saskaņā ar kuru prasītāja administratīvā procesa laikā no savas puses nav norādījusi uz savas darbības jūras cauruļvadu nozarē niecīgo nozīmi, lai tai varētu piemērot atbildību mīkstinošus apstākļus.
295 Komisija arī neapstrīd, ka administratīvā procesa laikā prasītāja minēja argumentus, kas šķiet līdzīgi tiem, kurus tā ir izvirzījusi šajā prasībā, proti, “tās dalības aizliegtajā vienošanās īsāku laikposmu un [..] tās niecīgo vai otršķirīgo lomu [aizliegtās vienošanās] ietvaros”.
296 Tomēr, pat ja to apstrīdētā lēmuma apsvērumu ietvaros, kas veltīti atbildību mīkstinošo apstākļu analīzei, Komisija nav tieši atbildējusi uz dažādiem prasītājas argumentiem, no iepriekš 283.–293. punktā atspoguļotajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētajā lēmumā, vērtējot to kopumā, ir ietverts pietiekami precīzs pamatojums, kas ļauj Vispārējai tiesai, kā arī prasītājai saprast, kādēļ tai šajā gadījumā nevar piemērot atbildību mīkstinošus apstākļus.
297 Līdz ar to ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst iepriekš 108. punktā atgādinātajiem judikatūras kritērijiem.
298 No tā izriet, ka trešā pamata ceturtā daļa ir jānoraida kopumā.
5. Par trešā pamata piekto daļu, kas attiecas uz naudas soda samazināšanu saistībā ar sadarbošanos iecietības programmas ietvaros
a) Apstrīdētais lēmums
299 Apstrīdētā lēmuma 480.–488. apsvērumā ir izklāstīti iemesli, kādēļ Komisija uzskatīja, ka prasītājai, ņemot vērā tās sadarbību lietā, bija jāpiešķir naudas soda samazinājums par 30 %.
300 Šajā ziņā Komisija būtībā uzskata, ka noteikti bija jāņem vērā datums, kurā MRI nolēma sadarboties izmeklēšanā (apstrīdētā lēmuma 480. un 485. apsvērums), bet ka tās ieguldījumam bija ierobežota vērtība, jo Komisijas rīcībā šajā brīdī jau bija liels skaits pierādījumu, kas ļāva konstatēt galvenās aizliegtās vienošanās pazīmes (apstrīdētā lēmuma 485. apsvērums).
301 Tā būtībā precizē, ka MRI bija iesniegusi pierādījumus par aizliegto vienošanos sākot no astoņdesmito gadu beigām (apstrīdētā lēmuma 481. apsvērums) un tostarp 1989. gada dokumentu, kas pierāda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki apmainījās ar statistikas datiem (apstrīdētā lēmuma 482. apsvērums), kā arī divus dokumentus, ar kuriem prasītāja 2000. gadā bija apmainījusies ar aizliegtās vienošanās koordinatoru un kuri ļāva secināt, ka starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir notikusi ģeogrāfiska tirgu sadale (apstrīdētā lēmuma 483. apsvērums), un, visbeidzot, 1997. gada sākumā sagatavotos iekšējos dokumentus attiecībā uz aizliegtās vienošanās pastāvēšanu šajā brīdī, kuri ļāva secināt MRI lomu aizliegtajā vienošanās no 1996. līdz 1997. gadam un vairoja Komisijas spēju pierādīt, ka aizliegtā vienošanās pastāvēja deviņdesmito gadu otrajā pusē (apstrīdētā lēmuma 484. apsvērums).
b) Lietas dalībnieku argumenti
302 Prasītāja norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot naudas soda samazinājumu, ņemot vērā tās sadarbību iecietības programmas ietvaros. Komisija tai piešķīra minimālo samazinājumu, proti 30 %, lai gan Paziņojumā par sadarbību ir paredzēts, ka pirmajam uzņēmumam, kuram ir piemērots iecietības režīms, ir tiesības uz naudas soda samazinājumu līdz pat 50 % atbilstoši Paziņojuma par sadarbību 26. punktam. Tā uzskata, ka šī kļūda izriet no apstākļa, ka Komisija nav pietiekami ņēmusi vērā prasītājas sniegto atbalstu izmeklēšanā.
303 Tā atgādina, ka datums, kurā ir iesniegti pierādījumi pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu atbalstam, un to pievienotā vērtība ir divi kritēriji, kuri atbilstoši Paziņojumam par sadarbību ļauj noteikt samazinājuma līmeni.
304 Prasītāja esot rīkojusies ar vislielāko rūpību, kā to apliecina apstrīdētā lēmuma 480. apsvērums, jo tā lielāko daļu tās rīcībā esošo pierādījumu iesniedza nākamajā dienā pēc pārbaudēm, proti, 2007. gada 4. maijā.
305 Turklāt prasītāja uzskata, ka tās atbalsts bija ļoti būtisks. Pretēji tam, ko Komisija apgalvo apstrīdētā lēmuma 482. apsvērumā, tās iesniegtie pierādījumi un informācija ne tikai “stiprināja” vai “rafinēja” Komisijas spēju sagatavot paziņojumu par iebildumiem, ko tā adresēja ražotājiem, bet, saskaņā ar prasītājas viedokli, no paziņojuma par iebildumiem un no apstrīdētā lēmuma teksta izriet, ka prasītājas iesniegtā informācija bija izšķiroša, lai pamatotu Komisijas iebildumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās pazīmēm, tās darbību un pārkāpuma ilgumu, kā arī ražotāju dalības pakāpi. Vairākos gadījumos šī informācija esot vienīgie pierādījumi, kas pamato Komisijas tēzi.
306 Šajā ziņā prasītāja precizē, ka tās iesniegtā informācija un dati, pirmkārt, ļāva apstiprināt pirmā sūdzības iesniedzēja sniegtās mutvārdu liecības – kas bez dokumentāriem vai objektīviem pierādījumiem būtu nepietiekamas, lai neapstrīdami pamatotu ar tām saistītos iebildumus –, kā arī citu uzņēmumu sniegto informāciju un, otrkārt, bija vienīgie elementi, kas pamato Komisijas iebildumu, saskaņā ar kuru citi ražotāji esot piedalījušies vienotā un turpinātā pārkāpumā.
307 Turklāt tā uzskata, ka tās iesniegtie pierādījumi attiecībā uz laikposmu no 1997. gada marta līdz 1999. jūnijam ir vienīgais vai galvenais Komisijas secinājumu par šo laikposmu pamatojums. Lai gan pastāv arī citi pierādījumi, saskaņā ar prasītājas viedokli, tie tomēr esot acīmredzami nepietiekami, lai pierādītu jebko, kas attiecas uz aizliegto vienošanos šajā laikposmā. Tādējādi, saskaņā ar prasītājas viedokli, ja nebūtu šādu pierādījumu, Komisija varētu tikai konstatēt divus atsevišķus pārkāpumus, nevis vienotu un turpinātu vai atkārtotu pārkāpumu.
308 Tātad Komisija apstrīdētā lēmuma 485. apsvērumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka “tās rīcībā jau bija nozīmīgs skaits dokumentu, balstoties uz kuriem tā varēja pierādīt aizliegtās vienošanās galvenos elementus”.
309 Līdz ar to minimālās samazinājuma likmes piemērošana prasītājai neesot attaisnojama un pamatota. Tā turklāt uzskata, ka ar šo lēmumu ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, jo citos gadījumos Komisija par visniecīgākās informācijas sniegšanu esot piešķīrusi lielāku naudas soda samazinājumu.
310 Komisija šos apgalvojumus apstrīd.
311 Komisija uzskata, ka saskaņā ar judikatūru tai ir liela rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu aprēķināšanas metodi un tā šajā ziņā var ņemt vērā vairākus elementus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, ko veic šīs iestādes dienesti. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss novērtējums par tādiem faktiem, kas, piemēram, attiecas uz minēto uzņēmumu attiecīgo sadarbību. Jo sevišķi tai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, it īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu. Šis novērtējums ir pakļauts ierobežotai pārbaudei tiesā.
312 Komisija apstrīd, ka MRI esot bijusi pirmais un vienīgais uzņēmums, kura ieguldījums esot atzīts par tādu, kas var pamatot iecietības programmas piemērošanu. Tā faktiski uzskata, ka lietas pamatā ir [konfidenciāli] pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, kurš pārtrauca dalību aizliegtajā vienošanās pirms šī pieteikuma un kurš atklāja aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, tās mērķus un pazīmes, kas ļāva Komisijai veikt izmeklēšanu un pamatoja, ka [konfidenciāli] tiek piešķirts atbrīvojums no naudas soda pilnā apmērā. Turpretī MRI esot sākusi sadarboties tikai pēc pārbaudēm.
313 Runājot par MRI sadarbības kvalitāti un noderīgumu, tā, protams, atviegloja Komisijas uzdevumu, bet, pirmkārt, Komisija jau zināja par aizliegtās vienošanas pastāvēšanu, tās mērķiem un darbības noteikumiem, otrkārt, Komisija apstrīd, ka tā bez MRI nebūtu varējusi pierādīt pārkāpuma turpināšanos, treškārt, neviens no uzņēmumiem dalībniekiem nebija sodīts par laikposmu no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada 11. jūnijam, attiecībā uz kuru MRI sadarbība izrādījās visnoderīgākā, ceturtkārt, saskaņā ar Komisijas viedokli, pārkāpumu bija iespējams kvalificēt par atkārtotu, pat ja tas būtu bijis pārtraukts uz vairākiem gadiem, lai to pēc tam atsāktu ar tiem pašiem dalībniekiem, to pašu mērķi un analogām metodēm, nolūkā īstenot to pašu kopējo projektu. Tātad, saskaņā ar Komisijas viedokli, MRI kļūdaini apgalvo, ka tās sadarbība esot bijusi nepieciešama, lai pārkāpumu kvalificētu kā turpinātu.
314 Turklāt attiecībā uz citiem laikposmiem MRI sadarbībai esot bijis ierobežots noderīgums, ņemot vērā jau [konfidenciāli] iesniegtās norādes un pārbaužu laikā atklāto dokumentu daudzumu.
315 Līdz ar to 30 % samazinājums esot pilnībā pamatots.
316 Komisija turklāt uzskata, ka MRI veiktajam salīdzinājumam ar citiem uzņēmumiem nav nozīmes, jo, pirmkārt, šāda veida salīdzinājums starp dažādam lietām ir pārāk sarežģīts, un, otrkārt, tas, ka Komisija savā iepriekšējā lēmumpieņemšanas praksē par noteiktu rīcību ir piešķīrusi noteiktu samazinājuma likmi, saskaņā ar judikatūru nenozīmē, ka tai, veicot līdzīgas rīcības novērtējumu vēlāka administratīvā procesa ietvaros, būtu jāpiešķir tāds pats samazinājums.
317 Visbeidzot, Komisija uzskata, ka tās lēmums nepiešķirt lielāku samazinājumu par 30 % ir pamatots apstrīdētā lēmuma 485. apsvērumā.
c) Vispārējās tiesas vērtējums
318 Paziņojuma par sadarbību 26. punktā ir paredzēts:
“Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka uzņēmumam piemērojamo samazinājuma līmeni attiecībā uz sodanaudu [naudas sodu], kas citādi tiktu uzlikta uzņēmumam. Šādā veidā:
– pirmais uzņēmums, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – 30–50 % samazinājums,
– otrais uzņēmums, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – 20–30 % samazinājums,
– turpmākie uzņēmumi, kas sniedz pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību, – samazinājums līdz 20 %.
Lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst [24. punkta] nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību.”
319 Ir jāatgādina, ka Paziņojuma par sadarbību 24. punktā ir precizēts, ka, lai varētu pretendēt uz naudas soda samazinājumu, attiecīgajam uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus [kam ir būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar pierādījumiem], kas jau ir Komisijas rīcībā, un pats “pievienotās vērtības” jēdziens ir noteikts Paziņojuma par iebildumiem 25. punktā (skat. iepriekš 116. punktu).
320 Saskaņā ar paziņojumu par sadarbību tiek nošķirti divi posmi:
– pirmkārt, lai būtu tiesības saņemt naudas soda samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi ar būtisku pievienoto vērtību; pirmajam uzņēmumam, kurš ir šādā veidā sadarbojies, tiks piešķirts naudas soda samazinājums ar minimālo līmeni 30 % apmērā un maksimālo līmeni 50 % apmērā no pamatsummas;
– otrkārt, lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisijai jāņem vērā divi kritēriji: laiks, kad ir iesniegti pierādījumi, un šo pierādījumu pievienotā vērtība.
321 Turklāt būtiskas pievienotās vērtības jēdziens atbilstoši Paziņojumam par sadarbību attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura vai detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt iespējamās aizliegtās vienošanās esamību, un šo pievienoto vērtību izvērtē, ņemot vērā noteiktu skaitu Paziņojuma par sadarbību 25. punktā minēto rādītāju.
322 Tādējādi, ja Komisijai iesniegtajiem pierādījumiem ir būtiska pievienotā vērtība un ja uzņēmums pirmais ir paziņojis attiecīgos faktus, minimālā naudas soda samazinājuma likme ir 30 %. Turklāt, jo sadarbība ir bijusi agrāka un jo pievienotās vērtības pakāpe ir nozīmīgāka, jo lielāka būs samazinājuma likme, kas var sasniegt līdz pat 50 % no naudas soda apmēra.
323 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, ka MRI bija pirmais uzņēmums, kurš bija izpildījis nosacījumus, lai iegūtu naudas soda samazinājumu, jo dokumentiem, ko MRI bija iesniegusi Komisijai, bija būtiska pievienotā vērtība, bet Komisija tai piešķīra tikai naudas soda minimālo samazinājuma līmeni, proti, 30 %. Vienīgais jautājums, par ko strīdas lietas dalībnieki un kas ir jāizlemj Vispārējai tiesai, ir par Komisijas piešķirtā samazinājuma līmeņa katrā no minētajām kategorijām nozīmi, nevis par pašu šī samazinājuma principu.
324 Lai arī, protams, Komisija samazinājuma procentuālo īpatsvaru, kas ir piemērojams pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu iesniedzējam, novērtēja, ņemot vērā MRI iesniegtos pierādījumus, tomēr ir jāpārbauda, vai Komisija minēto procentuālo īpatsvaru ir noteikusi saskaņā ar kritērijiem, ko tā ir paredzējusi Paziņojumā par sadarbību, un, vai tā apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi šajā ziņā sniegto vērtējumu tādējādi, lai prasītāja varētu saprast pret to veiktā pasākuma pamatojumu un Vispārējā tiesa īstenot savu pārbaudi.
325 Saistībā ar laiku, kurā iesniegti pierādījumi, ir skaidrs, ka pieteikums par iecietības programmas piemērošanu kopā ar pierādījumiem tika iesniegts 2007. gada 4. maijā (apstrīdētā lēmuma 480. apsvērums) – proti, divas dienas pēc tam, kad Komisija pēc [konfidenciāli] 2006. gada 20. decembrī iesniegtā pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu bija veikusi pārbaudi.
326 Komisija uzskata, ka sadarbošanās ir notikusi agrīnā izmeklēšanas posmā (apstrīdētā lēmuma 486. apsvērums).
327 Ir jākonstatē, ka šis novērtējums nav atspoguļots prasītājai uzliktajam naudas sodam piemērotajā samazinājuma likmē.
328 Saistībā ar MRI iesniegto pierādījumu būtisko pievienoto vērtību ir jānorāda turpmāk minētais.
329 Apstrīdētajā lēmumā Komisija precizēja, ka MRI bija iesniegusi pierādījumus par aizliegto vienošanos sākot no astoņdesmito gadu beigām – tostarp 1989. gada dokumentu, kas pierāda, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki apmainījās ar statistikas datiem –, kā arī divus dokumentus, ar kuriem prasītāja 2000. gadā bija apmainījusies ar aizliegtās vienošanās koordinatoru un kuri ļauj secināt, ka starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir notikusi ģeogrāfiska tirgu sadale, un, visbeidzot, 1997. gada sākumā sagatavotos iekšējos dokumentus attiecībā uz aizliegtās vienošanās pastāvēšanu šajā brīdī, kuri ļauj secināt MRI lomu aizliegtajā vienošanās no 1996. līdz 1997. gadam un vairo Komisijas spēju pierādīt, ka aizliegtā vienošanās pastāvēja deviņdesmito gadu otrajā pusē. Komisija tomēr norādīja, ka MRI ieguldījumam bija tikai ierobežota vērtība tiktāl, ciktāl – brīdī, kad prasītāja iesaistījās – Komisijas rīcībā jau bija liels skaits pierādījumu, kas ļāva konstatēt aizliegtās vienošanās galvenās pazīmes (skat. iepriekš 300. un 301. punktu).
330 Tomēr ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 148.–187. apsvērumā ir atspoguļoti pierādījumi, uz kuriem Komisija ir pamatojusies, lai uzskatītu, ka laikposmā no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada jūnijam aizliegtās vienošanās darbība bija ierobežota un šajā laikposmā notika sazināšanās, kurā bija iesaistīta arī prasītāja un kuras mērķis it īpaši bija atsākt aizliegto vienošanos.
331 Šie pierādījumi ir šādi: [konfidenciāli].
332 Komisija turklāt precizē, ka dažādie dokumenti – proti, divas [konfidenciāli] 1999. gada 11. jūnija faksa kopijas un viena Parker ITR 1999. gada 21. jūnija faksa kopija – ļauj konstatēt, ka nesaskaņas starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem beidza pastāvēt 1999. gada 11. jūnijā (apstrīdētā lēmuma 178. apsvērums).
333 Galvenokārt dokumentārie pierādījumi, ko ir apkopojusi Komisija un kuri attiecas uz starpposmu no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada jūnijam, nāk no MRI, un tā tos ir iesniegusi pieteikuma par iecietības programmas piemērošanu ietvaros.
334 Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija norāda vienīgi uz MRI iesniegto dokumentu relatīvo vērtību, nevis to raksturīgo vērtību, lai gan tie tomēr tai ļāva apstiprināt noteiktu skaitu paziņojumu un norāžu, kuras līdz šim bija tās rīcībā.
335 Pirmkārt, pierādījumi, ko MRI iesniedza Komisijai par laikposmu no 1997. gada 13. maija līdz 1999. gada jūnijam – atšķirībā no tiem, ko tā bija iesniegusi par laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam (skat. iepriekš 148. un 149. punktu) –, ir dokumentāri pierādījumi, kuri stiprināja Komisijas spēju pierādīt aizliegtās vienošanās pastāvēšanu no 1997. gada maija līdz 1999. gada jūnijam un ļāva tai pierādīt, ka daži pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku apgalvojumi attiecībā uz to, ka aizliegtā vienošanās esot bijusi pilnībā pārtraukta no 1997. gada maija līdz 1999. gada jūnijam, bija neprecīzi.
336 Otrkārt, šie pierādījumi ļāva Komisijai pamatot tās tēzi, saskaņā ar kuru pārkāpumam no 1986. gada aprīļa līdz 2007. gada maijam bija turpināts raksturs, neraugoties uz krīzi, ar ko aizliegtā vienošanās saskārās no 1997. gada maija līdz 1999. gada jūnijam (skat. apstrīdētā lēmuma 289., 293. un 294. apsvērumu), lai arī tā par šo starpposmu nebija uzlikusi naudas sodu. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Komisija atsaucas tikai uz apstrīdētā lēmuma 733. zemsvītras piezīmi un uz citām šī paša lēmuma zemsvītras piezīmēm, kurās ir minēti trīs dokumenti attiecībā uz starpposmu, bet nemin, ka apstrīdētā lēmuma 481.–484. apsvērumā ir minēts šis laikposms vai MRI ieguldījums.
337 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību 25. punktu pievienotās vērtības jēdziens attiecas uz to, ciktāl iesniegtie pierādījumi pēc sava rakstura vai detalizētības pakāpes stiprina Komisijas spēju pierādīt iespējamās aizliegtās vienošanās esamību. Minētā paziņojuma 25. punktā ir precizēts, ka minēto pierādījumu vērtību ietekmē arī apstiprināšana ar faktiem no citiem avotiem, kas vajadzīga, lai varētu balstīties uz iesniegtajiem pierādījumiem pret citiem uzņēmumiem, kas iesaistīti šajā lietā, tādējādi neatspēkojamiem pierādījumiem piešķir lielāku vērtību nekā tādiem pierādījumiem, kuri apstrīdēšanas gadījumā ir jāapstiprina ar faktiem.
338 Līdz ar to ir jākonstatē, ka pierādījumu, kurus prasītāja iesniegusi Komisijai, pievienotās vērtības pakāpe nav atspoguļota naudas soda samazināšanas likmē, kurai Komisija piemēroja minimālo 30 % līmeni.
339 Tādējādi Komisija nav ievērojusi kritērijus, kurus tā sev ir paredzējusi Paziņojuma par sadarbību 26. punktā.
340 Saistībā ar iebildumu par pamatojuma nesniegšanu Komisija apstrīdētā lēmuma 486. apsvērumā ir tikai norādījusi, ka, “ņemot vērā tās sadarbības šajā lietā vērtību, agrīno stadiju, kurā tā sniedza savu ieguldījumu, un tās sadarbības apjomu pēc šiem paziņojumiem, MRI jāpiešķir 30 % samazinājums no naudas soda, kurš tai citādi būtu bijis jāuzliek”.
341 Līdz ar to pakārtoti ir jāuzskata, ka, ja Komisijai bija īpaši iemesli, lai prasītājai piešķirto naudas soda samazināšanas likmi ierobežotu līdz 30 %, nevis lai palielinātu to, neraugoties uz tās sadarbību agrīnajā stadijā un iesniegto pierādījumu pievienotās vērtības būtisko līmeni, Komisijai šajā ziņā bija jāpamato apstrīdētais lēmums, ko tā tomēr netika izdarījusi, tādējādi Vispārējā tiesa nevar pārliecinoši pārbaudīt, vai Komisija šajā ziņā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
342 Ņemot vērā, ka ne prasītājas agrīnā sadarbība, ne tās iesniegto pierādījumu pievienotās vērtības līmenis apstrīdētajā lēmumā nav atspoguļots Komisijas piemērotajā samazinājuma likmē, kā arī šī lēmuma nepietiekamo pamatojumu, ir daļēji jāpieņem trešā pamata piektā daļa un jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punkts.
343 Attiecībā uz iebildumu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jākonstatē, ka prasītāja nav izvirzījusi pietiekamus faktus, kas ļautu pierādīt, ka tās situācija būtu pielīdzināma citu uzņēmumu situācijai identiskos apstākļos. Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.
344 Tādējādi trešā pamata piektā daļa pārējā daļā ir jānoraida.
D – Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda samazināšanu
345 Jāatgādina, ka atbilstoši EKL 229. pantam regulas, ko saskaņā ar Līgumu pieņem Eiropas Parlaments kopā ar Eiropas Savienības Padomi, var piešķirt Tiesai neierobežotu kompetenci attiecībā uz šajās regulās paredzētajiem sodiem. Šāda kompetence Savienības tiesai ir piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu. Tādējādi Tiesai ir tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu vai kavējuma naudu. No tā izriet, ka Savienības tiesai ir tiesības īstenot savu neierobežoto kompetenci, ja tai ir jāizvērtē jautājums par naudas soda apmēru, un šo kompetenci tā var izmantot, gan lai samazinātu šo apmēru, gan lai to palielinātu (skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C‑3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I‑1331. lpp., 60.–62. punkts un tajos minētā judikatūra).
346 Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu naudas sods nepārsniedz 10 % no uzņēmuma kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā.
347 Turklāt, kā tas jau ir atgādināts Pamattiesību hartas 49. pantā, sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar pārkāpuma smagumu.
348 Turklāt ir jāatgādina, ka pēc sava rakstura naudas soda noteikšana, ko Vispārējā tiesa veic, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nav precīzs aritmētikas uzdevums. Turklāt Vispārējo tiesu nesaista Komisijas aprēķini, bet savs vērtējums tai ir jāveic, ņemot vērā visus lietas apstākļus (Vispārējās tiesas 2004. gada 14. septembra spriedums lietā T‑156/94 Aristrain/Komisija, Krājumā nav publicēts, 43. punkts).
349 Tiesa ir nospriedusi, ka naudas soda summas noteikšanai ir jāņem vērā pārkāpumu ilgums un visi elementi, kam var būt nozīme to smaguma vērtējumā, tādi kā katra uzņēmuma rīcība, katra no tiem loma saskaņotās darbībās, labums, ko tie var gūt no šīm darbībām, to apjoms un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi var radīt Savienības mērķiem (skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I‑13085. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
350 Tāpat Tiesa ir norādījusi, ka ir jāņem vērā tādi objektīvi elementi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (iepriekš 349. punktā minētais spriedums lietā Chalkor/Komisija, 57. punkts).
351 Patstāvīgi jau ir nospriests, ka ir jāatceras, ka samērīguma princips – ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk ierobežojošais un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem – prasa, lai iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. No minētā izriet, ka naudas sodi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem, t.i., konkurences tiesību normu ievērošanu, un ka naudas soda, kas uzņēmumam uzlikts par konkurences tiesību normu pārkāpumu, apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, novērtējot to kopumā un it īpaši ņemot vērā tā smagumu (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 5. oktobra spriedumu lietā T‑11/06 Romana Tabacchi/Komisija, Krājums, II‑6681. lpp., 280. punkts un tajā minētā judikatūra).
352 Šajā gadījumā, ņemot vērā Vispārējās tiesas vērtējumu trešā pamata piektās daļas ietvaros un šajā ziņā konstatētās kļūdas (skat. iepriekš 342. punktu), Vispārējā tiesa uzskata, ka tā var īstenot neierobežoto kompetenci, kas tai paredzēta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā, un Komisijas vērtējumu attiecībā uz prasītājai uzliekamā naudas soda apmēru aizstāt ar savu vērtējumu.
353 Vispirms šajā gadījumā ir jāatgādina, pirmkārt, ka MRI konsolidētais apgrozījums attiecībā uz visiem tās produktiem pasaules mērogā 2006. gadā bija [konfidenciāli] un 2007. gadā [konfidenciāli] (apstrīdētā lēmuma 44. apsvērums) un, otrkārt, ka Komisija uzņēmuma pasaules tirgus daļu bija novērtējusi [konfidenciāli] apmērā, ko prasītāja neapstrīd (skat. apstrīdētā lēmuma 433. apsvērumu).
354 Turklāt ir jānorāda, ka aizliegtajai vienošanās piemīt noteikts smagums, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, kā arī to, ka pārkāpjošā rīcība, kurā pilnībā piedalījās prasītāja, izpaudās līgumu slēgšanas tiesību ieguvēja noteikšanā, cenu noteikšanā, kvotu noteikšanā, pārdošanas nosacījumu noteikšanā, ģeogrāfiskā tirgus sadalīšanā un apmaiņā ar slepenu informāciju par cenām, pārdošanas apjomiem un iepirkuma procedūrām. Turklāt tā ir pasaules mēroga aizliegta vienošanās.
355 Tāpat ir pierādīts, ka prasītāja piedalījās pārkāpumā no 1986. gada 1. aprīļa līdz 1992. gada 1. augustam – attiecībā uz šo laikposmu noilgums nebija iestājies (skat. iepriekš 212.–214. punktu) – un vēlāk no 1996. gada 3. septembra līdz 2007. gada 2. maijam, un, protams, ar ierobežotām darbībām starpposmā attiecībā uz šo otro pārkāpuma epizodi, bet kurās F. piedalījās pilnībā, it īpaši nolūkā atsākt aizliegto vienošanos un pārrunāt prasītājas vietu tajā.
356 Protams, ir jāņem vērā prasītājas sadarbība Komisijas izmeklēšanā. Prasītāja, pateicoties pierādījumiem, ko tā bija iesniegusi Komisijai agrīnā stadijā, faktiski ļāva Komisijai konstatēt, ka attiecībā uz pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pastāv turpināts pārkāpums, neraugoties uz krīzes periodu, kas bez šiem pierādījumiem visticamāk būtu izraisījis to, ka Komisija būtu uzskatījusi, ka aizliegtā vienošanās tika pārtraukta uz diviem vai pat trim gadiem, ciktāl tas attiecas uz pašu prasītāju.
357 Tomēr ir jāņem vērā, ka pat bez šiem pierādījumiem Komisija būtu varējusi konstatēt atkārtotu pārkāpumu attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībniekiem (šajā ziņā skat. Komisijas norādītos faktus apstrīdētā lēmuma 296.–304. un 307. apsvērumā), kas MRI sadarbības pievienotās vērtības būtiskumu padara relatīvu.
358 Vispārējā tiesa uzskata, ka šādos apstākļos naudas soda samazinājuma likme bija jānosaka 40 % apmērā.
359 Tomēr, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un nepieciešamību izsvērt dažādos elementus, kas ņemami vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru (skat. iepriekš 349. un 350. punktu), Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājai uzliktā naudas soda apmērs, ņemot vērā it īpaši pārkāpuma smagumu un MRI dalības pārkāpumā ilgumu, ir atbilstošs un tātad tas nav jāsamazina.
360 Līdz ar to ir jānoraida prasītājas prasījumi par tiesību akta grozīšanu tiktāl, ciktāl tie ir vērsti uz naudas soda, kas prasītājai tika uzlikts EUR 4 900 000 apmērā, samazināšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
361 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
362 Tā kā prasītājai un Komisijai spriedums ir daļēji nelabvēlīgs, jāpiespriež tām segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2009. gada 28. janvāra Lēmuma C(2009) 428, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39406 – Jūras cauruļvadi) 2. panta f) punktu;
2) noteikt MRI uzliktā naudas soda summu EUR 4 900 000 apmērā;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) katra lietas dalībniece sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 17. maijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības rašanās fakti
A – Naftai un gāzei paredzēto jūras cauruļvadu nozare
B – Prasītājas raksturojums
C – Administratīvais process
D – Apstrīdētais lēmums
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
A – Par prasījumiem atcelt tiesību aktu
B – Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdu pārkāpuma kvalifikācijā un EKL 253. panta pārkāpumu, un otro pamatu, kas attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā, nosakot pārkāpuma ilgumu, kā arī EKL 81. un 253. panta un Regulas Nr. 1/2003 2. panta pārkāpumu
1. Apstrīdētais lēmums
2. Lietas dalībnieku argumenti
a) Par pirmo pamatu
b) Par otro pamatu
Par pirmo daļu
Par otro daļu
Par trešo daļu
Par ceturto daļu
Par piekto pamatu
Par sesto daļu
3. Vispārējās tiesas vērtējums
a) Principu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu atgādinājums
b) Par prasītājas dalību pārkāpumā no 1996. gada 3. septembra līdz 2000. gada 9. maijam
Par laikposmu no 1996. gada 3. septembra līdz 1997. gada 13. maijam
– Par Paziņojuma par sadarbību 26. punkta piemērojamību
– Par papildu faktu, kas pastiprina vai nu pārkāpuma smagumu, vai ilgumu, pierādīšanu šajā lietā
Par starpposmu
c) Par turpināta pārkāpuma esamību
Par turpināta pārkāpuma un atkārtota pārkāpuma jēdzienu
Par turpināta pārkāpuma esamību šajā gadījumā
d) Par otrā pamata pārējo daļu pamatotību
C – Par trešo pamatu, kas attiecas uz dažādām kļūdām naudas soda aprēķinā, samērīguma principa, naudas soda atbilstības principa, vienlīdzīgas attieksmes principa un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, kā arī pamatojuma nesniegšanu
1. Par trešā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz kļūdu pārkāpuma smaguma novērtējumā un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
b) Lietas dalībnieku argumenti
c) Vispārējās tiesas vērtējums
2. Par trešā pamata otro daļu, kas attiecas uz kļūdu naudas soda aprēķinā atbilstoši pārkāpuma ilgumam un tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
b) Lietas dalībnieku argumenti
c) Vispārējās tiesas vērtējums
3. Par trešā pamata trešo daļu, kas attiecas uz kļūdu naudas soda palielināšanā preventīvā nolūkā un pienākuma norādīt pamatojumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
b) Lietas dalībnieku argumenti
c) Vispārējās tiesas vērtējums
4. Par trešā pamata ceturto daļu, kas attiecas uz kļūdu vērtējumā attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanas nosacījumiem un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
a) Apstrīdētais lēmums
b) Lietas dalībnieku argumenti
c) Vispārējās tiesas vērtējums
5. Par trešā pamata piekto daļu, kas attiecas uz naudas soda samazināšanu saistībā ar sadarbošanos iecietības programmas ietvaros
a) Apstrīdētais lēmums
b) Lietas dalībnieku argumenti
c) Vispārējās tiesas vērtējums
D – Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda samazināšanu
Par tiesāšanās izdevumiem