VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS
apelācijas palāta)
2014. gada 11 decembrī
Lieta T‑283/08 P-DEP
Pavlos Longinidis
pret
Centre européen pour le développement de la formation professionnelle (Cedefop)
Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana – Advokāta honorāri – Savienības iestādes pārstāvība ar advokātu – Iepriekš noteikta vienreizēja atlīdzība – Darbinieka ceļa un uzturēšanās izdevumi – Izdevumi par tulkošanu – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Prasītāja ekonomiskā situācija
Priekšmets: Lūgums noteikt tiesāšanās izdevumus, ko saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu I pielikuma 9. pantu iesniedza P. Longinidis pēc 2011. gada 7. jūlija sprieduma, Longinidis/Cedefop (T‑283/08 P, Krājums–CDL, EU:T:2011:338)
Nolēmums: Kopējo tiesāšanās izdevumu summu, kāda Pavlos Longinidis ir jāatlīdzina Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centram (Cedefop), noteikt EUR 6300 apmērā.
Kopsavilkums
1. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem – Jēdziens – Prasības par to, ka lietas dalībniekam, kam ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ir jābilst pret prasību atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, neesamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punkts)
2. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Vērā ņemami elementi – Lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ekonomiskā situācija – Izslēgšana
(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)
3. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Jēdziens – Honorārs, ko Savienības iestāde, organizācija vai struktūra samaksā savam advokātam – Iekļaušana – Vienlīdzīgas attieksmes pret prasītājiem principa pārkāpums ar to, ka dažās lietās tiek, bet citās netiek izmantots advokāts –Neesamība
(Tiesas statūtu 19. panta pirmā daļa un 53. panta pirmā daļa; Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)
4. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Tiesāšanās izdevumu noteikšana, pamatojoties uz prasītāja sniegtām precīzām norādēm, vai, to neesamības gadījumā – uz Savienības tiesas taisnīgu novērtēšanu – Iepriekš noteikta vienreizēja atlīdzība advokātam – Ietekmes uz tiesas rīcības brīvību neesamība
(Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkts)
5. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Vairāku advokātu iesaistīšana – Nosacījums – Īpašu apstākļu esamība
(Vispārējās tiesas reglamenta 91. panta b) punkts)
6. Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Ārējās tulkošanas izdevumi par Savienības iestāžu iesniegto procesuālo dokumentu tulkošanu – Izslēgšana
(Padomes Regulas Nr. 1, kas grozīta ar Regulu Nr. 517/2013, 1. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 35. panta 3. punkts, 43. panta 2. punkts un 91. panta b) punkts)
1. Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 92. panta 1. punktam, ja pastāv domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, Vispārējā tiesa pēc attiecīgā lietas dalībnieka pieteikuma un pēc pretējā lietas dalībnieka uzklausīšanas izdod rīkojumu, kas nav pārsūdzams.
Tādējādi, lai neatņemtu lietderīgo iedarbību šajā normā paredzētajai procedūrai, kuras mērķis ir pieņemt galīgu nolēmumu par tiesāšanās izdevumiem attiecīgajā instancē, nedrīkst atzīt, ka domstarpības minētā panta izpratnē rodas vienīgi tad, ja lietas dalībnieks, kam ir ticis prasīts atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir labvēlīgs, pret to skaidri un pilnībā iebilst.
(skat. 12. un 13. punktu)
Atsauce
Vispārējā tiesa: 2014. gada 25. marta rīkojums, Marcuccio/Komisija, T‑126/11 P‑DEP, EU:T:2014:171, 13. punkts.
2. No Vispārējās tiesas Reglamenta 91. panta b) punkta izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir tikai tie, pirmkārt, kas radušies lietas vešanas sakarā Vispārējā tiesā un, otrkārt, kas šajā sakarā ir bijuši nepieciešamie izdevumi. Šajā ziņā Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses. Nosakot atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, Vispārējā tiesa ņem vērā visus lietas apstākļus līdz rīkojuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu izdošanas brīdim, tajā skaitā nepieciešamos izdevumus, kas radušies saistībā ar tiesāšanās izdevumu noteikšanas kārtību.
Turpretim lietas dalībnieka, kuram ticis piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ekonomiskā situācija nav viens no kritērijiem, ņemot vērā kuru Savienības tiesa nosaka atlīdzināmo izdevumu summu tiesvedībā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu.
(skat. 19.–21. un 67. punktu)
Atsauces
Vispārējā tiesa: 2004. gada 28. jūnija rīkojumi Airtours/Komisija, T‑342/99 DEP, Krājums, EU:T:2004:192, 18. punkts; 2011. gada 31. marts, Tetra Laval/Komisija, T‑5/02 DEP un T‑80/02 DEP, EU:T:2011:129, 53. punkts; 2012. gada 23. marts, Kerstens/Komisija, T‑498/09 P-DEP, EU:T:2012:147, 13.–15. punkts.
3. No Tiesas statūtu, kas Vispārējā tiesā ir piemērojami saskaņā ar minēto Statūtu 19. panta pirmo daļu, 53. panta pirmās daļas izriet, ka Eiropas Savienības iestādes attiecībā uz veidu, kā tās tiek pārstāvētas Savienības tiesā, var brīvi izlemt, vai tās vēlas izmantot advokāta palīdzību. Minētā Statūtu noteikuma piemērošanai Savienības iestādes ir jāpielīdzina minētajām iestādēm.
Turklāt, kaut arī fakts, ka Savienības iestādi pārstāvēja darbinieks un ārštata advokāts, neietekmē attiecīgos potenciāli atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus, jo nekas principā neliedz šādu atlīdzināšanu, tas var ietekmēt tiesāšanās izdevumu, kas radušies sakarā ar tiesvedību un kuri galu galā var tikt atlīdzināti, apmēra noteikšanu. Šajā ziņā nevar būt runa par vienlīdzīgas attieksmes principa pret prasītājiem pārkāpumu, ja iestāde atbildētāja dažās lietās nolemj izmantot advokāta pakalpojumus, lai gan citās lietās to pārstāv tās darbinieki.
Jebkura cita novērtēšana, kas pakļautu Savienības iestādes tiesības prasīt pilnīgu vai daļēju advokātam samaksāto honorāru atlīdzināšanu objektīvas nepieciešamības izmantot tā pakalpojumus pierādīšanai, realitātē būtu netieša Tiesas statūtu 19. panta pirmajā daļā nodrošinātās brīvības ierobežošana un radītu Savienības tiesai pienākumu iestāžu un struktūru, kas atbildīgas par savu dienestu organizēšanu, vērtējumu aizstāt ar savu. Šāds uzdevums nav saderīgs ne ar Tiesas statūtu 19. panta pirmo daļu, ne ar iekšējās organizācijas pilnvarām, kas piemīt Savienības iestādēm un struktūrām attiecībā uz to lietu vešanu Savienības tiesās.
(skat. 24.–26. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2013. gada 10. oktobra rīkojums OCVV/Schräder, C‑38/09 P-DEP, EU:C:2013:679, 20.–22. punkts un tajos minētā judikatūra.
Vispārējā tiesa: 2013. gada 28. maija rīkojums Marcuccio/Komisija, T‑278/07 P‑DEP, Krājums, EU:T:2013:26914. un 15. punkts.
4. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 28. un 31. punktu)
Atsauces
Vispārējā tiesa: rīkojumi Marcuccio/Komisija, minēts 25. punktā, EU:T:2013:269, 20. punkts; Marcuccio/Komisija, EU:T:2014:171, minēts 13. punktā, 31. un 38. punkts un tajos minētā judikatūra.
5. Skat. nolēmuma tekstu.
(skat. 50. punktu)
Atsauce
Vispārējā tiesa: 2014. gada 20. janvāra rīkojums Schönberger/Parlaments, T‑186/11 DEP, EU:T:2014:40, 29. punkts un tajā minētā judikatūra
6. Izdevumi par tulkošanu, kuri Savienības iestādēm ir jāiesniedz Vispārējā tiesā saskaņā ar Reglamenta 43. panta 2. punktu, nevar tikt uzskatīti par atlīdzināmiem izdevumiem. Papildus jānorāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, ka vienīgi lietas dalībnieku, kas iestājas lietā, gadījumā un noteiktos apstākļos atlīdzināmie izdevumi var ietvert arī tulkošanas izdevumus.
Šajā ziņā, runājot par prasību, kas celta grieķu valodā pret Savienības iestādi, kuras pārstāvji šo valodu nepārzināja un izmantoja grieķu valodu pārzinoša ārštata advokāta pakalpojumus, šī advokāta izmantošana ir jāuzskata par pietiekamu, lai ļautu minētajai iestādei darboties tiesvedībā grieķu valodā saskaņā ar pienākumiem, kas paredzēti Vispārējās tiesas Reglamenta 35. panta 3. punktā un Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas Kopienā lietojamās valodas, kas grozīta ar Regulu Nr. 517/2013, 1. pantā. Ja tiktu atzīts, ka tulkošanas izdevumi ir atlīdzināmi tiesāšanās izdevumi, tad tiktu piemērota diskriminācija, pamatojoties uz valodu, jo šādi izdevumi minētajai iestādei nerastos, ja prasītājs būtu izvēlējies citu tiesvedības valodu, kuru minētā iestāde pārzina.
(skat. 61., 62. un 64. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2004. gada 26. novembra rīkojums EIB/De Nicola, C‑198/02 P(R)-DEP, EU:C:2004:754, 21. un 22. punkts.
Vispārējā tiesa: 2006. gada 18. aprīļa rīkojums Euroalliages u.c./Komisija, T‑132/01 DEP, EU:T:2006:112, 46. punkts.