Prasība, kas celta 2009. gada 2. oktobrī - 1. garantovaná/Komisija
(lieta T-392/09)
Tiesvedības valoda - angļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: 1. garantovaná a.s., Bratislava (Slovākijas Republika) (pārstāvji - M. Powell, Solicitor, A. Sutton un G. Forwood, Barristers)
Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija
Prasītājas prasījumi:
pilnībā vai daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 22. jūlija lēmumu par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru lietā COMP/39.396 - Reaģenti uz kalcija karbonāta un magnija bāzes tērauda un gāzes rūpniecībai - tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
pakārtoti, samazināt prasītājai lēmuma par EK līguma 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru lietā COMP/39.396 - Reaģenti uz kalcija karbonāta un magnija bāzes tērauda un gāzes rūpniecībai - 2. pantā uzliktā naudas soda apmēru,
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Savā prasībā prasītāja lūdz daļēji atcelt Komisijas 2009. gada 22. jūlija Lēmumu C(2009) 5791, galīgā redakcija, lietā COMP/39.396, kurā atzīts, ka pastāv aizliegta vienošanās kalcija karbonāta un magnija nozarēs, kas ir EKL 81. panta pārkāpums, par kuru prasītāja tika atzīta par solidāri atbildīgu kopā ar sabiedrību Novácke chemické závody a.s. (turpmāk tekstā - "NCHZ"). Prasība ir balstīta uz diviem plašiem pamatiem.
Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un faktu vērtējumā, atzīstot prasītāju par atbildīgu par NCHZ rīcību, gan nelikumīgi uzliekot pierādīšanas pienākumu prasītājai, gan to neatbrīvojot no pierādīšanas pienākuma. Prasītāja apgalvo, ka Komisija kļūdaini piemēroja pieņēmumu, kas piemērojams mātes sabiedrībām ar pilnīgi to īpašumā esošajām meitas sabiedrībām, prasītājai - vairākuma akcionārei sabiedrībā, kura bija tieši iesaistīta konkurences tiesību pārkāpumā. Katrā ziņā prasītāja apgalvo, ka Komisija nepierādīja, ka prasītājai pārkāpuma laikā patiesi un efektīvi bija noteicošā ietekme NCHZ darbībā.
Otrkārt un pakārtoti, ja Tiesa apstiprinātu prasītājas atbildību, prasītāja lūdz saskaņā ar EKL 229. pantā, ko skata kopā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003
1 31. pantu, paredzēto Tiesas neierobežoto jurisdikciju samazināt uzlikto naudas sodu, kas tai uzlikts solidāri ar
NCHZ, jo Komisija esot nepareizi piemērojusi ierobežojumu - 10 % no apgrozījuma, kas noteikts Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pantā. Pēc prasītājas domām, Komisija ir acīmredzami pieļāvusi kļūdu, izmantojot 2007. gadu nevis 2008. gadu kā atsauces gadu 10% apgrozījuma ierobežojuma aprēķinam.
Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisijas lēmums atkāpties no vispārīgā noteikuma, kas iekļauts Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā, ir uzskatāms par būtiskas procesuālas prasības pārkāpumu, jo Komisijai esot bijis pienākums ievērot prasītājas tiesības tikt uzklausītai pirms šāda lēmuma pieņemšanas.
Tāpat prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums nav spēkā, jo Komisija neesot norādījusi pamatojumu atkāpei no vispārīgā noteikuma, ka, aprēķinot 10 % no apgrozījuma ierobežojumu, ir jāņem vērā iepriekšējais uzņēmējdarbības gads.
Attiecībā uz naudas soda apmēru prasītāja apgalvo, ka tas ir nesamērīgs attiecībā uz likumīgajiem mērķiem, kurus cenšas sasniegt, proti, nodrošināt netraucētu konkurenci iekšējā tirgū. Pēc prasītājas domām, naudas soda apmērs samazinās konkurentu skaitu un pastiprinās lielākās sabiedrības - Akzo Nobel - spēku tirgū, kas ir pretrunā EKL 3. pantā noteiktajam mērķim.
Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā pašas pieņemtās Pamatnostādnes
2 attiecībā uz prasītājas spēju samaksāt sodu. Prasītāja it īpaši apgalvo, ka tās apgalvojumu par nespēju samaksāt noraidīšana nav spēkā, jo tā nav pietiekami pamatota un ir acīmredzami nesaprātīga, jo Komisija neesot ņēmusi vērā tai iesniegtos objektīvos pierādījumus tam, ka naudas soda uzlikšanas rezultātā prasītājas ekonomiskā dzīvotspēja neatgriezeniski tiktu pakļauta briesmām un tās aktīvi zaudētu visu savu vērtību.