ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 20. jūnijā(1)
Lieta C‑425/16
Hansruedi Raimund
pret
Michaela Aigner
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Prejudiciāla nolēmuma tiesvedība – Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Eiropas Savienības preču zīme – Saikne starp prasību par pārkāpumu un pretprasību par spēkā neesamības paziņošanu
1. Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošais strīds ir starp diviem tirgotājiem, kas pārdod līdzīgas, pat identiskas preces (augu maisījumi, kas pievienojami stipram alkoholam) ar vienu un to pašu nosaukumu “Baucherlwärmer”. Turklāt viena no tām ir aizsargāta ar Savienības preču zīmi, kas ir reģistrēta Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) (2).
2. Šīs atšķirības zīmes īpašnieks (Hansruedi Raimund) cēla prasību par preču zīmes pārkāpumu, uzskatot, ka Michaela Aigner, kas pārdeva savas preces ar šo pašu nosaukumu, pārkāpa ar reģistrāciju piešķirtās aizsardzības tiesības.
3. M. Aigner apstrīdēja šo prasību, ceļot iebildumu (3) par preču zīmes spēkā neesamību un divus gadus vēlāk (4) iesniedzot pretprasību. Abos gadījumos tā pārmeta H. Raimund ļaunprātīgu apzīmējuma “Baucherlwärmer” reģistrācijas pieteikuma iesniegšanu, jo viņa to lietoja, pirms viņš bija ieguvis rūpnieciskā īpašuma tiesības.
4. Strīds tiek izskatīts divās tiesvedībās: pirmajā instancē – Savienības preču zīmju tiesā (Handelsgericht Wien, Vīnes Komerctiesa, Austrija) Austrijā un apelācijas instancē – Oberlandesgericht Wien (Vīnes Apelācijas tiesa, Austrija). Kamēr pretprasība tiek izskatīta pirmajā instancē, tiesvedībā par preču zīmes pārkāpumu ir pasludināti spriedumi pirmajā un apelācijas instancē. Par šo pēdējo minēto kasācijas kārtībā ir jālemj Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija).
5. Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) konkrēti ir jāatrisina tas, vai tiesvedībā par preču zīmes pārkāpumu juridiski korekti varēja pasludināt spriedumu, pirms tika taisīts spriedums attiecībā uz pretprasību. Lai kliedētu šaubas šajā ziņā, tā uzdod attiecīgus prejudiciālus jautājumus Tiesai, kurai būs jāspriež par Regulas (EK) Nr. 207/2009 (5) piemērojamību, ņemot vērā divus būtiskus faktorus: a) Savienības preču zīmju derīguma prezumpciju un b) mijiedarbību starp prasībām par šo preču zīmju pārkāpumu un iespējamām pretprasībām par to spēkā neesamības paziņošanu, kuras atbildētāji var celt par pirmajām minētajām.
I. Atbilstošās tiesību normas – Regula Nr. 207/2009
6. Atbilstoši tās preambulas 16. apsvērumam:
“Lēmumiem, kas attiecas uz Kopienas preču zīmju derīgumu un pārkāpumiem saistībā ar tām, būtu jābūt spēkā un jāaptver visa Kopienas teritorija. Tas ir vienīgais veids, kā novērst pretrunīgus tiesu lēmumus un biroja lēmumus un nodrošināt to, lai netiktu skarta [Savienības] preču zīmju vienotība. [..]”
7. Preambulas 17. apsvērums ir formulēts šādi:
“Būtu jāizvairās no pretrunīgiem spriedumiem attiecībā uz prasībām, kurās iesaistītas tās pašas puses un kuras attiecas uz tām pašām darbībām, un kuras celtas par [Savienības] preču zīmēm un paralēlām valstu preču zīmēm. [..]”
8. I sadaļas “Vispārējie noteikumi” 1. panta 2. punktā ir noteikts:
“2. [Savienības] preču zīme ir vienota. Tai ir vienāds spēks visā Kopienā; to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Kopienu. Šo principu piemēro, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.”
9. VI sadaļas “Atteikšanās, atcelšana un spēkā neesamība” 3. iedaļā ir reglamentēti Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības pamati, un tās 52. pants par absolūtiem spēkā neesamības pamatiem, kas mūs interesē, ir formulēts šādi:
“1. [Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums, vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā par pārkāpumu:
a) [Savienības] preču zīme reģistrēta pretrunā 7. panta noteikumiem;
b) ja pieteikuma iesniedzējs, iesniedzot pieteikumu par preču zīmi, ir rīkojies ļaunprātīgi.
[..]”
10. Regulas 53. pantā ir minēti relatīvi spēkā neesamības pamati, no kuriem šajā lietā ir piemērojami šādi:
“1. [Savienības] preču zīmi paziņo par spēkā neesošu, ja Birojā iesniegts attiecīgs iesniegums vai pamatojoties uz pretprasību lietas izskatīšanas procesā attiecībā uz pārkāpumu:
[..]
c) ja pastāv 8. panta 4. punktā minētas agrākas tiesības un ir izpildīti minētā punkta nosacījumi.
[..]”
11. X sadaļas (“Prasību piekritība un procesa noteikumi attiecībā uz Kopienas preču zīmēm”) 2. iedaļas, kas attiecas uz strīdiem attiecībā uz Savienības preču zīmju pārkāpumiem un derīgumu, 95. panta 1. punktā ir noteikts:
“1. “Dalībvalstis nosaka savā teritorijā cik iespējams ierobežotu skaitu valsts pirmās un otrās instances tiesu un tribunālu, turpmāk “[Savienības] preču zīmju tiesas”, kas veic funkcijas, kas tām piešķirtas ar šo regulu.”
12. Saskaņā ar 96. pantu (“Piekritība attiecībā uz pārkāpumiem un derīgumu”):
“[Savienības] preču zīmju tiesām ir izņēmuma piekritība attiecībā uz
a) visām prasībām sakarā ar pārkāpumiem un, ja to atļauj valsts likums, prasībām sakarā ar pārkāpuma draudiem attiecībā uz Savienības preču zīmēm;
[..]
d) pretprasībās par Eiropas Savienības preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu atbilstoši 100. pantam.”
13. [Regulas] 99. pantā (“Derīguma prezumpcija – aizstāvība pēc būtības”) ir noteikts:
“1. [Savienības] preču zīmju tiesas uzskata [Savienības] preču zīmi par derīgu, ja vien atbildētājs tās derīgumu neapstrīd ar pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu.
2. Jautājumu par [Savienības] preču zīmes derīgumu neceļ prasībā par paziņošanu, ka pārkāpuma nav.
3. Prasībās, kas minētas 96. panta a) un c) punktā [(6)], prasība par preču zīmes atcelšanu vai spēkā neesamību, kas iesniegta citādi nekā pretprasības ceļā, ir pieņemama, ciktāl atbildētājs norāda, ka [Savienības] preču zīmes īpašnieka tiesības varētu atcelt neizmantošanas dēļ vai šo [Savienības] preču zīmi varētu paziņot par spēkā neesošu sakarā ar atbildētāja agrākām tiesībām.”
14. [Regulas] 100. pantā ir noteikts:
“1. Pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu var pamatot tikai ar šajā regulā minētajiem atcelšanas vai spēkā neesamības iemesliem.
2. [Savienības] preču zīmju tiesa noraida pretprasību par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, ja Biroja lēmums attiecībā uz to pašu jautājumu un prasības priekšmetu attiecībā uz tām pašām pusēm jau ir kļuvis galīgs.
[..]”
15. Gadījumos, kuros tiesas vai Savienības preču zīmju tiesa un EUIPO izskata saistītas prasības, 104. pantā ir norādīts:
“1. [Savienības] preču zīmju tiesa, kas izskata 96. pantā minētu prasību, izņemot prasības par paziņošanu, ka pārkāpuma nav, ja vien nav īpaša iemesla turpināt izskatīšanu, pēc pušu uzklausīšanas vai pēc kādas puses lūguma un pēc pārējo pušu uzklausīšanas pēc savas iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, ja jautājums par [Savienības] preču zīmes derīgumu jau ir celts citā [Savienības] preču zīmju tiesā pēc pretprasības vai ja Birojam jau ir iesniegts pieteikums par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu.
2. Izskatot pieteikumu par atcelšanu vai spēkā neesamības paziņošanu, ja vien nepastāv īpaši iemesli lietas izskatīšanas turpināšanai pēc pušu uzklausīšanas vai pēc kādas puses lūguma un pēc pārējo pušu uzklausīšanas, Birojs pēc savas iniciatīvas aptur lietas izskatīšanu, ja jautājums par [Savienības] preču zīmes derīgumu sakarā ar pretprasību jau ir celts citā [Savienības] preču zīmju tiesā. [..]”
II. Tiesvedības rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi
A. Fakti (7)
16. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados M. Aigner tēvs nodarbojās ar tirdzniecību, tostarp viņš pārdeva augus un garšvielu un augu maisījumus savā veikalā, kā arī izplatīja tos gadatirgos, tirgos un ielās.
17. 2000. gadā M. Aigner pārņēma tēva veikalu ar uzņēmuma nosaukumu “Kräuter Paul” (“Augu Pauls”) un tostarp pārdeva augu maisījumus ar nosaukumu “Baucherlwärmer”, kas paredzēti mērcēšanai stiprā alkoholā (8).
18. H. Raimund strādāja kopā ar M. Aigner tēvu līdz 1998. gadam, kad kļuva par viņa konkurentu. Izveidojis uzņēmumu ar nosaukumu “Bergmeister”, viņš aptuveni no 2000. gada pārdod garšvielu maisījumu arī ar nosaukumu “Baucherlwärmer”, kas paredzēts tādai pašai lietošanai un kam piemīt tādas pašas īpašības un iedarbība kā konkurējošam izstrādājumam.
19. 2006. gada 28. aprīlī H. Raimund, gribēdams nodrošināt īpašas tiesības uz apzīmējumu, reģistrēja to kā Savienības (vārdisku) preču zīmi “Baucherlwärmer” Nicas nolīguma (9) 5., 29., 30. un 33. klasei ar prioritātes tiesībām no 2005. gada 17. maija, kas ir pieteikuma iesniegšanas diena.
20. H. Raimund norāda, ka 2006. gada jūlijā gadatirgū Valdfirtelē [Waldviertel] (Lejasaustrija) un citos tirgos Augšaustrijā un Zalcburgā viņš konstatēja, ka M. Aigner piedāvāja un pārdeva savu izstrādājumu ar nosaukumu “Baucherlwärmer”.
21. Uzskatot, ka M. Aigner pārkāpa viņa tiesības, kas izrietēja no Savienības preču zīmes, H. Raimund cēla pret viņu prasību par preču zīmes pārkāpumu Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa), kas šajā valstī ir Savienības pirmās instances preču zīmju tiesa,
B. Tiesvedības norise attiecībā uz strīdu
22. H. Raimund, ceļot prasību par viņa tiesību uz preču zīmi pārkāpumu, lūdza piespriest M. Aigner i) izbeigt lietot apzīmējumu “Baucherlwärmer” minēto klašu produktiem un pakalpojumiem (prasība par izbeigšanu); ii) izņemt no aprites jebkuru produktu vai izbeigt rīcību, kas izraisījusi preču zīmes tiesību pārkāpumu (prasība par novēršanu), (10) un iii) publicēt spriedumu (prasība par izplatīšanu).
23. M. Aigner kā vienu no savas aizstāvības pamatiem minēja to, ka H. Raimund bija ieguvis Savienības preču zīmi ļaunprātīgi un neievērojot pienācīgas izmantošanas prasības. Šos pašus argumentus tā izmantoja, ceļot vēlāk pretprasību par preču zīmes, ko bija reģistrējis H. Raimund, spēkā neesamības paziņošanu.
24. Pirmajā instancē Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa) apturēja tiesvedību par pretprasību līdz brīdim, kad tiks pasludināts galīgais spriedums attiecībā uz prasību par pārkāpumu.
25. Tomēr apturēšanu atsauca Oberlandesgericht Wien (Vīnes Apelācijas tiesa) attiecīgi pēc apelācijas sūdzības saņemšanas, tādējādi pretprasība tika izskatīta pirmajā instancē (11), un spriedums attiecībā uz to vēl nebija pasludināts. Prasība par pārkāpumu savukārt tika noraidīta ar pirmās instances 2015. gada 17. maija spriedumu, pierādot H. Raimund ļaunprātīgu rīcību, kad tas iesniedza preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kā uz to bija norādījusi M. Aigner.
26. Apelācijas tiesa ar 2015. gada 5. oktobra spriedumu atstāja negrozītu zemākās instances spriedumu. Pēc tās domām, ar Regulas Nr. 207/2009 99. pantu ir atļauts, ka strīdos par preču zīmes pārkāpumu atbildētājs var celt iebildumu pret minētā apzīmējuma īpašnieka (savā laikā – pieteikuma iesniedzēja) ļaunprātīgu rīcību, ja minētais atbildētājs apstrīd reģistrētās preču zīmes spēkā esamību, ceļot pretprasību, lai arī par pēdējo minēto vēl nav pieņemts nolēmums. Tādējādi esot izpildīta Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punktā noteiktā prasība.
27. Apelācijas tiesa uzskata, ka tad, kad H. Raimund iesniedza preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, viņš ilgu laiku iepriekš zināja, ka M. Aigner un pirms tam arī viņas tēvs izmantoja apzīmējumu “Baucherlwärmer” produktam, kas bija ļoti līdzīgs viņa produktam. Iesniedzot savu pieteikumu, H. Raimund vēlējās aizliegt M. Aigner turpmāk izmantot šo atšķirības zīmi.
28. Oberlandesgericht Wien (Vīnes Apelācijas tiesa) beigu beigās apstiprināja, ka H. Raimund reģistrētā preču zīme bija spēkā neesoša saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunktu ļaunprātīgas rīcības dēļ, iesniedzot savu pieteikumu. Tādējādi, ceļot prasību pret M. Aigner, uz preču zīmi nevarēja atsaukties.
29. Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) ir jārod risinājums attiecībā uz kasācijas sūdzību par apelācijas tiesvedībā pasludināto spriedumu, proti, kas ir pasludināts lietā par preču zīmes tiesību pārkāpumu. Tās īpašnieks H. Raimund kasācijas tiesā apgalvo, ka zemākās instances tiesas, izskatot lietu par preču zīmes pārkāpumu, nevarēja atrisināt iebildumu par ļaunprātīgu rīcību, neapvienojot iepriekš abas lietas (prasība par pārkāpumu un pretprasība par spēkā neesamības paziņošanu) vai arī nepasludinot galīgu spriedumu lietā par pretprasību.
30. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punktu iebildumu par spēkā neesamību var pieņemt tikai tad, ja atbildētājs “tās derīgumu [..] apstrīd”, ceļot pretprasību par preču zīmes spēkā neesamības paziņošanu. Tā apgalvo, ka saskaņā ar šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju šī prasība ir izpildīta jau ar to vien, ka tiek celta pretprasība. Savukārt, ja ņem vērā normas mērķi, ir jānorāda, ka ir jānovērš atšķirības starp juridiskām situācijām inter partes, kas izriet no tiesvedības par pārkāpumu, un situācijām, kurām ir raksturīga paša sprieduma attiecībā uz pretprasību, ar kuru ir paziņota preču zīmes spēkā neesamība, erga omnes iedarbība.
31. Tiesa a quo uzskata, ka, lai arī Savienības likumdevējs nosaka principu, ka prasību par pārkāpumu var noraidīt tikai tad, ja ir pietiekami konstatēts preču zīmes spēkā neesamības pamats ar erga omnes iedarbību, valsts tiesībās tas nav paredzēts tieši tā. Regulējumā par tiesvedībām saistībā ar valsts preču zīmju pārkāpumu, pirmkārt, nav paredzēta tās spēkā neesamības paziņošana erga omnes saskaņā ar pretprasību (12). Otrkārt, izskatot prasību par minētās valsts preču zīmes pārkāpumu, par tās spēkā neesamību var paziņot tikai kā “sākotnēju jautājumu”, kurai ir tikai inter partes iedarbība.
32. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Savienības preču zīmju jomā, lai nodrošinātu minētā iebilduma par spēkā neesamību pieņemšanu tiesvedībā par pārkāpumu, šī preču zīme vienlaikus būtu jāpaziņo par spēkā neesošu tiesvedībā.
33. Trīs iespējas – un ar to saistītos tās jautājumus – Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) apkopo šādi:
– “Vai ir pietiekami celt pretprasību, lai prasību par pārkāpumu varētu noraidīt vēl pirms nolēmuma pieņemšanas par pretprasību, pamatojoties uz ļaunprātīgi iegūtu preču zīmi, vai
– prasību par pārkāpumu šā iemesla dēļ var noraidīt tikai tad, ja preču zīme vismaz vienlaikus, pamatojoties uz pretprasību, tiek atzīta par spēkā neesošu, vai
– iebildums par ļaunprātīgi iegūtu preču zīmi pārkāpuma lietā vispār var tikt ņemts vērā tikai tad, ja preču zīme, pamatojoties uz pretprasību, ir galīgi atzīta par spēkā neesošu.” (13)
34. Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai drīkst noraidīt prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu (Regulas [..] Nr. 207/2009 [..] 96. panta a) punkts), pamatojoties uz iebildumu par ļaunprātīgi reģistrētu preču zīmi (Regulas [..] Nr. 207/2009 [..], 52. panta 1. punkta b) apakšpunkts), ja atbildētājs ir cēlis tāpat pamatotu pretprasību par Eiropas Savienības preču zīmes spēkā neesamības paziņošanu (Regulas [..] Nr. 207/2009 [..] 99. panta 1. punkts), bet tiesa vēl nav pieņēmusi nolēmumu par šo pretprasību?
2) Ja atbilde ir noliedzoša, vai tiesa drīkst noraidīt prasību par preču zīmes pārkāpumu, pamatojoties uz iebildumu par ļaunprātīgi reģistrētu preču zīmi, ja tā vismaz vienlaikus apmierina pretprasību par spēkā neesamības paziņošanu, vai arī nolēmuma pieņemšana attiecībā uz prasību par pārkāpumu tai katrā ziņā jāatliek līdz brīdim, kad galīgi stājas spēkā nolēmums par pretprasību?”
III. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku apsvērumi
A. Tiesvedība
35. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir iesniegts 2016. gada 1. augustā.
36. Divi pamatlietas dalībnieki iesniedza rakstveida apsvērumus.
37. Netika uzskatīts par nepieciešamu rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu.
B. Iesniegto apsvērumu kopsavilkums
38. No iesniedzējtiesas piedāvātajām trīs iespējām H. Raimund atbalsta pēdējo minēto, proti, ir jābūt pieņemtam galīgam nolēmumam par spēkā neesamību attiecībā uz pretprasību (vai, iespējams, administratīvajā procedūrā), lai noraidītu prasību par preču zīmes pārkāpumu.
39. Savu pirmās iespējas (saskaņā ar kuru tikai pretprasības celšana ir pietiekama, lai ievērotu Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punktu) noraidījumu viņš pamato ar tās nesaderību ar minētās tiesību normas mērķi. Tādējādi viņš ir vienisprātis ar iesniedzējtiesu, ka gadījumā, ja ir jāpaziņo preču zīmes spēkā neesamība, Regulas Nr. 207/2009 sistēmā saskaņā ar tās 104. pantu tiesvedībās par pārkāpumu priekšroka ir dota pretprasībām, nevis iebildumiem. Šī priekšroka izriet no spriedumu, kas ir pasludināti par pirmajām minētajām, erga omnes iedarbības salīdzinājumā ar nolēmumu, kas pieņemti attiecībā uz otrajiem minētajiem, tikai inter partes vērtību.
40. Tāpēc viņš uzskata par neiedomājamu, ka Savienības likumdevējs atbalstītu tikai formālu pretprasības celšanu. Ja pieņemtu šo apgalvojumu, lai uzskatītu, ka Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punkts ir izpildīts, tās 100. panta 7. pants zaudētu savu jēgu.
41. H. Raimund noraida otro iespēju (ka ir jābūt vienlaicīgi pasludinātiem spriedumiem attiecībā uz prasību par pārkāpumu un pretprasību), jo tādējādi netiktu novērsta pretrunīgu spriedumu pasludināšana, kā to ir atzinusi Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (14).
42. Tāpēc H. Raimund aizstāv trešo iespēju (ka prasības par pārkāpumu izskatīšana tiek apturēta līdz brīdim, kad tiek pasludināts galīgs spriedums tiesvedībā, kurā tiek izskatīta pretprasība par spēkā neesamības paziņošanu), jo tādējādi tiek nodrošināta attiecībā uz pretprasību pasludinātu spriedumu par preču zīmes spēkā neesamības paziņošanu erga omnes iedarbība. Par labu šai interpretācijai viņš norāda uz procesuālās ekonomijas apsvērumiem.
43. Savukārt M. Aigner aizstāv pirmo iesniedzējtiesas izklāstīto iespēju. Savu viedokli viņa pamato ar Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju. Pēc viņas domām, ar šo tiesību normu ir prasīts tikai tas, ka tiek celta pretprasība (pietiek, ka tiek “apstrīdēta” preču zīmes spēkā esamība), bet nevis tas, ka attiecībā uz to ir jābūt pieņemtam nolēmumam, turklāt tam nav jābūt galīgam.
44. Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 99. panta 3. punktu preču zīmes spēkā neesamību arī var pamatot ar tās īpašnieka ļaunprātīgu rīcību, ceļot iebildumus pret prasību par pārkāpumu, jo šādu preču zīmi “varētu paziņot par spēkā neesošu” sakarā ar atbildētāja agrākām tiesībām, nenorādot tajā kādu spriedumu par spēkā neesamības paziņošanu, kas ir kļuvis galīgs.
45. M. Aigner uzsver, ka nedz Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punkta formulējums, nedz tās mērķis nenorāda uz ieinteresētību novērst atšķirīgus nolēmumus tiesvedībās par pārkāpumu (ar inter partes iedarbību) un tiesvedībās par preču zīmes spēkā neesamības paziņošanu (erga omnes). Valsts tiesībās ir jāatrisina šī problēma, par kuru Savienības likumdevējs jau zināja un tam bija piekritis, jo attiecīgās tiesību normas viņš negrozīja arī nākamajā Regulā 2015/2424.
46. Visbeidzot – pakārtoti – gadījumā, ja Tiesa noraidītu M. Aigner nostāju, uz otro prejudiciālo jautājumu viņa ierosina atbildēt tādējādi, ka prasība par preču zīmes pārkāpumu var tikt noraidīta ar nosacījumu, ja vismaz tiesvedībā par pretprasību preču zīme vienlaikus tiek paziņota par spēkā neesošu, tāpēc ir nepieciešama lietu apvienošana. Pretējā gadījumā netiktu novērsta iespēja pieņemt pēc būtības atšķirīgus nolēmumus.
IV. Vērtējums
A. Ievada apsvērumi
47. Šī strīda īpatnību dēļ var tikt maldināti tie, kas pieraduši pie civilprocesa sistēmas, kurā pretprasību (ne tikai preču zīmju tiesību jomā) ceļ vienā un tajā pašā tiesvedībā un vienā un tajā pašā tiesā, kas izskata pamatlietu un vienlaikus pasludina tikai vienu spriedumu gan par vienu, gan par otru prasību (15)
48. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, izriet, ka Austrijas civilprocesa tiesības ne obligāti atbilstot šīm pamatnostādnēm, tāpēc uzskatu, ka ir jāsniedz dažas pārdomas, lai labāk saprastu apspriestos jautājumus.
49. Pirmkārt, Oberster Gerichsthof (Augstākā tiesa) norāda, ka saskaņā ar Austrijas Civilprocesa likumu “tiesvedībā par pārkāpumu tiesa pārbaudot (kā sākotnēju jautājumu) iebildumu par valsts preču zīmes spēkā neesamību, pat ja atbildētājs nav iesniedzis attiecīgu atcelšanas pieteikumu Austrijas patentu un preču zīmju birojā (par valsts preču zīmēm nav paredzēts celt pretprasību)” (16). Tomēr tā norāda, ka tas tā nav attiecībā uz Savienības preču zīmēm.
50. Otrkārt, ja ar pretprasību parasti saprot atbildētāja celtu pretprasību tiesvedībā, ko prasītājs ir ierosinājis pret viņu tajā pašā tiesā (17), no formālā viedokļa M. Aigner nav pieļāvusi kļūdu, ceļot iebildumus strīdā un vēlāk ceļot savu pretprasību kompetentajā Savienības preču zīmju tiesā Austrijā (18).
51. Treškārt, jau no cita viedokļa raugoties, ir jāņem vērā, ka tiesa a quo savus jautājumus uzdod, pieņemot, ka prasību par preču zīmes pārkāpumu šajā gadījumā nevarēja noraidīt citu iemeslu dēļ (piemēram, tāpēc, ka pastāvēja iespēja sajaukt lietā iesaistīto pušu produktus), kas nebija reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunprātīga rīcība. Piemēram, tā norāda, ka, ja šie citi nosacījumi būtu izpildīti, vispirms nebūtu noteikti jāpieņem nolēmums par pretprasību.
B. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
52. Vai ar Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punktu ir atļauts noraidīt prasību par preču zīmes pārkāpumu pieteikuma iesniedzēja ļaunprātīgas rīcības dēļ, ja atbildētājs ir cēlis pretprasību (kas ir balstīta uz šo pašu ļaunprātīgu rīcību), lūdzot paziņot preču zīmes spēkā neesamību, un par minēto pretprasību vēl nav pieņemts nolēmums? Par to būtībā šaubās iesniedzējtiesa.
53. Uzskatu, ka atbilde būtu pārāk vienkāršota, ja atsauktos tikai uz Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punkta gramatisko nozīmi. Tā kā judikatūrā (jo, ja vien es nemaldos, Tiesa šo normu līdz šim nav interpretējusi) nav citu atsauču, lai sniegtu atbildi, ir jābalstās uz diviem minētajā pantā un citiem šajā pašā tiesiskajā regulējumā iekļautajiem elementiem.
54. Pirmais no šiem elementiem ir Savienības preču zīmes vienotība, kuras nozīmi nedrīkst neņemt vērā. Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 preambulas trešo apsvērumu ir jānosaka Savienības preču zīmju sistēma tādējādi, ka tās radītu savas sekas visā Savienības teritorijā.
55. Minētais mērķis ir noteikts Regulas Nr. 207/2009 1. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru Savienības preču zīme ir vienota, to nereģistrē, nenodod un neatdod, tā nevar būt tāda lēmuma priekšmets, kas atceļ īpašnieka tiesības vai paziņo tās par spēkā neesošām, un tās izmantošanu nevar aizliegt, ja tas neattiecas uz visu Savienību (19).
56. Šīs regulas preambulas sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā apsvērumā ir uzsvērta Savienības rūpnieciskā īpašuma tiesību vienotība. Saskaņā ar tiem, pirmkārt, lēmumiem attiecībā uz Savienības preču zīmju derīgumu un pārkāpumiem saistībā ar tām ir jāaptver visa Savienības teritorija, lai novērstu pretrunīgus tiesu nolēmumus un Biroja lēmumus, ar ko tiktu nodarīts kaitējums šo preču zīmju vienotībai. Otrkārt, tajā ir uzsvērta nepieciešamība izvairīties no pretrunīgiem spriedumiem attiecībā uz prasībām, kurās iesaistītas tās pašas puses, kas attiecas uz tām pašām darbībām un ir celtas par Eiropas Savienības preču zīmēm un paralēlām valstu preču zīmēm (20).
57. Otrais būtiskais elements ir Savienības preču zīmju derīguma prezumpcija pēc tam, kad EUIPO ir veikusi pārbaudi, izskatot reģistrācijas pieteikumu. Tiesiskuma principa ievērošana nozīmē šo preču zīmju pilnīgas iedarbības atzīšanu (ciktāl tās reģistrēšana ir Savienības iestādes veikta darbība), kamēr nav pasludināts to nederīgums ar citu kompetentās iestādes nolēmumu, kas ir kļuvis galīgs (21).
58. Prezumpcija tiesiskajā regulējumā ir noteikta ar Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punktu, ar kuru visām attiecīgajām personām, tostarp valsts tiesām, principā ir uzlikts pienākums uzskatīt Savienības preču zīmes par derīgām.
59. Šīs derīguma apstrīdēšanas mehānismi ir paredzēti šī tiesiskā regulējuma 52. panta 1. punktā, un tie ir divi: a) administratīvā procedūra EUIPO pēc vienas no pusēm pieprasījuma (22) un b) pretprasība par preču zīmes pārkāpumu, proti, prasības celšana valstu Savienības preču zīmju tiesās.
60. No šīm tiesību normām, aplūkojot tās kopsakarā, izriet, ka Savienības preču zīmju tiesas nedrīkst pēc savas ierosmes apstrīdēt preču zīmes spēkā neesamību un ka tajā ierosinātajās lietās atbildētājam, ceļot pretprasību, ir jālūdz paziņot, lai par spēkā neesošu tiek paziņota preču zīme (23), kuras pārkāpums tika pārmests pamatlietā (24).
61. Tomēr ar Regulas Nr. 207/2009 99. panta 3. pantu atbildētājam tiesvedībā par preču zīmes pārkāpumu (25) ir atļauts izvirzīt iebildumu par spēkā neesamību, neceļot pretprasību, bet tas ir tikai tad, ja viņš atsaucas uz agrākām tiesībām uz attiecīgo apzīmējumu (26). Tā tas nav šajā gadījumā.
62. Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta un 53. panta 1. punkta, aplūkojot to kopsakarā ar 99. panta 1. un 3. punktu un 100. panta 1. punktu, interpretācija norāda, ka, ceļot prasību tiesā, Savienības preču zīmi par spēkā neesošu var paziņot tikai tad, ja tiek celta pretprasība. Tai ir jābūt balstītai uz vienu vai dažiem šīs regulas 52. pantā (absolūti spēkā neesamības pamati) un 53. pantā (relatīvas spēkā neesamības pamati) uzskaitītajiem pamatiem. Vienīgais izņēmums no šīs normas, kas ir iekļauts iepriekš minētajā 99. panta 3. punktā, šajā gadījumā nav piemērojams.
63. Šī Savienības likumdevēja izvēle ir saderīga ar preču zīmes vienotību, un tās mērķis ir novērst to, ka par vienu to pašu EUIPO reģistrā ierakstīto atšķirības zīmi tiek pasludināti pretrunīgi spriedumi.
64. Spriedumiem, kas pasludināti tiesvedībās saistībā ar Savienības preču zīmju pārkāpumu, ir inter partes iedarbība, tādējādi pēc tam, kad tie ir kļuvuši galīgi, res judicata spēks ir saistošs tikai tiem, kas bija iestājušies attiecīgajā tiesvedībā. Savukārt spriedumiem, ar kuriem ir paziņota preču zīmes spēkā neesamība, apmierinot pretprasību, ir erga omnes iedarbība. Tāpēc saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 100. panta 6. punktu EUIPO tiesas (atceļošu) “spriedumu ieraksta [..] reģistrā”, kuram ir atpakaļejošs spēks, proti, tam ir ex tunc iedarbība (27).
65. Ja tiktu pieņemts, ka jebkurš atbildētājs, ceļot prasību par preču zīmes pārkāpumu, kā iebildumu var minēt tās (absolūtos vai relatīvos) spēkā neesamības pamatus, rastos risks, ka attiecībā uz līdzīgām prasībām, kuras tiesību īpašnieks celtu dažādās tiesās, dažos gadījumos tiktu paziņota preču zīmes spēkā neesamība un citos – tiktu rasts pretējs risinājums. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 97. panta 5. punktu, lai celtu prasību par pārkāpumu, īpašnieks kā alternatīvu atbildētāja dzīvesvietai var izvēlēties forumdelicti commissi (28).
66. Tādējādi Savienības likumdevējs vēlējās, lai valsts tiesā, ceļot pretprasību, tiktu apstrīdēta tikai šī veida preču zīmju spēkā esamība. Vienlaikus tas iedibināja drošības mehānismu, lai risinātu iespējamos jautājumus attiecībā uz saistītām prasībām – gan prasībām par pārkāpumu, gan pretprasībām – tā, kā tas ir noteikts Regulas Nr. 207/2009 104. panta 1. punktā.
67. Ņemot to vērā, M. Aigner ierosināto Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punkta interpretāciju nevar pieņemt. Viņa uzskata, ka iebildums par preču zīmes spēkā neesamību var tikt apmierināts tiesvedībā par pārkāpumu, ja ir celta pretprasība (bet par to vēl nav pieņemts nolēmums).
68. Kā apgalvo iesniedzējtiesa, šis risinājums ir nesaderīgs ar tiesību normas mērķi. Neesot saprotams, kāpēc Savienības likumdevējs liek apturēt tiesvedību, kad ir lis pendens starp divām preču zīmju tiesām, nosakot to kā līdzekli, lai novērstu pretrunīgus spriedumus par to pašu priekšmetu, un šo pienākumu neuzliek tad, kad prasības par spēkā neesamību un pretprasību tiek piešķirtas vienai tai pašai Savienības preču zīmju tiesai (lai arī tā rīkojas ar divu dažādu tiesas sastāvu starpniecību).
69. Saskaņā ar procesuālo autonomiju (29) katrai dalībvalstij ir jāorganizē savas Savienības preču zīmju tiesas, kā arī jānosaka procesuālās normas, nodrošinot Regulā Nr. 207/2009 iekļauto normu ievērošanu. Taču piekritības piešķiršanas (un šajā pašā nozīmē lietu sadalījums tajā pašā tiesā, kurā ir vairāki sastāvi) Savienības preču zīmju tiesām sistēma nedrīkst apdraudēt mērķi novērst pretrunīgu spriedumu pasludināšanu par vienu un to pašu preču zīmi.
70. Savienības preču zīmes apstrīdēšanas tiesā sistēmā nošķir aizstāvības attiecībā uz būtību (iebildumi) un pretprasības. Vienīgā atbildētājam dotā iespēja saistībā uz prasību par pārkāpumu minēt iebildumu par preču zīmes spēkā neesamību ir izmantojama tad, ja viņam pašam ir agrākas tiesības uz šo apzīmējumu (iepriekš minētais Regulas Nr. 207/2009 99. panta 3. punkts) (30).
71. Izņemot šo gadījumu, tam, pret kuru ir celta prasība par Savienības preču zīmes pārkāpumu un kurš apgalvo, ka šī pēdējā minētā nav spēkā, ir jāceļ pretprasība. Tādējādi prasījums par spēkā neesamību noteikti kļūst par prejudiciālu attiecībā uz pašu prasību par pārkāpumu, jo tiek apstrīdēta preču zīmes derīguma prezumpcija. Pirms analizēšu to, vai tika pārkāptas preču zīmes tiesības, sākumā sine qua non ir jālemj par jautājumu attiecībā uz šīs atšķirības zīmes derīguma esamību, jo tieši par to atbildētājs pauda šaubas, ceļot pretprasību.
72. Nebūtu procesuālās loģikas, ja prasība par pārkāpumu (izņemot iesniedzējtiesas minēto gadījumu) tiktu noraidīta, neklīdinot pretprasībā paustās šaubas par preču zīmes spēkā neesamību. Šādas loģikas trūkst gan tad, ja strīdi tiek izskatīti dažādās Savienības preču zīmju tiesās, gan tad, ja tie tiek izskatīti tikai vienā tiesā (šajā gadījumā – Handelsgericht Wien, Vīnes Komerctiesa), bet šīs lietas izskata atsevišķi dažādi tiesas sastāvi.
73. Tādējādi uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 207/2009 99. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja ir celta pretprasība par Savienības preču zīmes spēkā neesamību tās īpašnieka ļaunprātīgas rīcības dēļ tās reģistrācijas brīdī, tiesa, kurai ir piekritība izskatīt pamatlietu par minētās preču zīmes pārkāpumu, šo spēkā neesamības pamatu, kas ir izvirzīts kā iebildums, nevar apmierināt līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par pretprasību.
C. Par otro prejudiciālo jautājumu
74. Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša, kā es to ierosinu.
75. Tagad iesniedzējtiesas šaubu pamatā ir premisa, ka Savienības preču zīmju tiesai jau izklāstītajos apstākļos ir jāgaida nolēmums par pretprasību, lai lemtu par preču zīmes pārkāpumu. Tādējādi – vai pietiek pieņemt šo nolēmumu vai arī tam ir jākļūst galīgam?
76. Ja atbilde uz pretprasību būtu labvēlīga atbildētājam (tas ir, ja tiktu atzīta atšķirtspējīgā apzīmējuma spēkā neesamība), preču zīmju tiesa saskaņā ar tās valsts tiesībām (31) varētu gan noraidīt prasību saistībā ar pārkāpumu, gan paziņot, ka tai nav priekšmeta, jo nav iespējams pārkāpt preču zīmi, kas ir zaudējusi tai ar reģistrāciju [sniegto aizsardzību] ex tunc.
77. Spriedumu tiesvedībā par pārkāpumu pakārtojot iepriekšējam nolēmumam par pretprasību, kompetentā tiesa sasniedz mērķi novērst pretrunīgus spriedumus, kas varētu apdraudēt Savienības preču zīmes vienotību.
78. Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) tomēr bīstas, ka pušu procesuālā rīcība tiesvedībās par pārkāpumu un pretprasību atkal var izjaukt saskaņotību, kas ir sasniegta, vienlaikus pasludinot spriedumus, piemēram, gadījumā, ja augstākās instances tiesā tiek pārsūdzēts tikai viens no tiem (32).
79. Tāpēc tiek jautāts, vai tieši iespējamās pretrunas izslēgšanas nolūkā būtu jānosaka prasība pirmās instances tiesai nerisināt pretrunas saistībā ar preču zīmes pārkāpumu līdz brīdim, kad par pretprasību pasludinātais labvēlīgais spriedums būs ieguvis res judicata spēku.
80. Manuprāt, Regulā Nr. 207/2009 nav piedāvāta skaidra norma, saskaņā ar kuru kompetentajai tiesai būtu jāgaida līdz brīdim, kad par pretprasības prasījumu pasludinātais spriedums kļūs galīgs. Tāpat tā nesatur nevienu normu, kas to aizliegtu.
81. No Regulas Nr. 207/2009 pantiem, kuros ir tieša atsauce uz tiesas nolēmuma “res judicata” spēku (33), 56. panta 3. punktā tas ir saistīts ar to, ka vienas dalībvalsts tiesa ir pieņēmusi nolēmumu attiecībā uz pieteikumu par to pašu jautājumu un ar to pašu prasības priekšmetu, kurā iesaistītas tās pašas puses, un ka šis tiesas nolēmums ir galīgs (proti, negrozāms, nepārsūdzams) (34).
82. Tomēr šajās normās nav rodama nekāda skaidrība attiecībā uz tiesas spriedumiem, kas ir pasludināti attiecīgajos strīdos, kamēr tie nav kļuvuši galīgi. Šī regulējuma trūkuma skaidrojums, iespējams, ir rodams tajā, ka Regulā Nr. 207/2009 ir aplūkots spriedumu galīgais raksturs, balstoties uz saskaņotību starp Biroja lēmumiem un valsts Savienības preču zīmju tiesu nolēmumiem. Kādu brīdi ir jāpievēršas šim aspektam.
83. Atšķirībā no Savienības preču zīmju reģistrēšanas procedūras, kas Regulas Nr. 207/2009 sistēmā ir noteikta kā ekskluzīvs EUIPO pienākums, par kuru nevar tikt pieņemts nekāds valsts tiesas nolēmums (35), kompetence paziņot Savienības preču zīmes spēkā neesamību vienlaikus ir piešķirta valstu Savienības preču zīmju tiesām un Birojam.
84. Tomēr šī kompetence ir īstenojama alternatīvi un izslēdzoši, proti, tikai pirmā no šīm divām iestādēm, kas izskata strīdu (36) (vai nu tā ir Savienības preču zīmju tiesa, kurā ir celta pretprasība, vai arī EUIPO, ja tajā ir iesniegts pieteikums par spēkā neesamības paziņošanu), varēs pieņemt nolēmumu par rūpnieciskā īpašuma nosaukuma spēkā esamību. Saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 104. pantu, lai novērstu pretrunīgu nolēmumu pieņemšanu, otrai iestādei ir jāaptur sava procedūra līdz brīdim, kad tiks rasts risinājums pirmajā procedūrā.
85. Tādējādi šī apturēšana (37) un Savienības preču zīmju tiesas pienākums (šīs regulas 100. panta 6. punkts) paziņot EUIPO savu spriedumu, kad nolēmums, ar kuru ir apmierināta pretprasība par šīm preču zīmēm, ir ieguvis res judicata spēku, ir mehānismi, ar kuriem likumdevējs vēlas nodrošināt lēmumu par spēkā neesamību saskaņotību un Savienības preču zīmju reģistra saskaņotību ar tajā reģistrēto apzīmējumu realitāti.
86. Ja vienai un tai pašai tiesai dažādos laikos ir jāizskata prasība par preču zīmes pārkāpumu un pretprasība, kurā lūgta šīs atšķirības zīmes spēkā neesamības paziņošana, saskaņotība ar pašas pieņemto nolēmumu par pretprasību liegs tai pieņemt pretrunīgu nolēmumu par pārkāpumu. Taču es neatrodu pamatojumu, lai saskaņā ar Regulu Nr. 207/2009 apturētu (otrā) nolēmuma pieņemšanu un iespējamo strīda iznākumu ņemtu vērā augstākās instances tiesās.
87. Savienības preču zīmju tiesas pienākums, uz kuru esmu atsaucies, analizējot pirmo prejudiciālo jautājumu, ir gaidīt rezultātu attiecībā uz pretprasību, lai (vienlaicīgi vai secīgi atkarībā no tā, kas ir noteikts valsts procesuālajās normās) rastu risinājumu attiecībā uz prasību par pārkāpumu. Kad ir pasludināts nolēmums par pirmo prasību, neuzskatu, ka šis pienākums noteikti ir jāpakārto pušu procesuālajām stratēģijām, kas vairāk vai mazāk ir atkarīgas no to iespējamiem panākumiem turpmākajās tiesvedībās.
88. Piekrītu Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa), ka, ja nolēmumu tiesvedībā par pārkāpumu saistītu ar pušu rīcību turpmākajās tiesvedībās, pārsūdzot spriedumu, ar kuru ir apmierināta pretprasība, ļoti iespējams, ka tas izraisītu būtisku kavēšanos minētā nolēmuma pieņemšanā. Mērķis novērst atšķirīgus spriedumus par vienu un to pašu preču zīmi jau ir sasniegts, jo pretprasībai ir piešķirta prioritāte salīdzinājumā ar prasību par pārkāpumu.
89. Tā kā abos strīdos puses ir tās pašas, lai arī to procesuālais statuss atšķiras, tām ir identiskas aizstāvības iespējas un tām ir jāuzņemas savas rīcības sekas. Lai arī turpmākajās tiesvedībās katrs pieņemtais nolēmums var izraisīt zemākās instances sprieduma res judicata spēku, šai iespējai tomēr nav jādod priekšroka pār tiesas pienākumu rast risinājumu tajā izskatāmajā lietā.
90. Ņemot vērā iepriekš minēto, vēlos precizēt, ka, lai arī ar Regulu Nr. 207/2009 tiesai, kas izskata prasību par pārkāpumu, nav noteikta prasība gaidīt galīgo nolēmumu attiecībā uz pretprasību, šajā tiesiskajā regulējumā es neatrodu arī nevienu normu, kas būtu pretrunā šādai termiņu pagarināšanai. Katras dalībvalsts procesuālajās normās saskaņā ar interpretāciju, kādu tām sniedz augstākās tiesas, var izvēlēties vienu vai otru risinājumu, ja šajā jomā nav Savienības tiesību normu.
91. Var gadīties, ka spriedums par pretprasību netiek apstrīdēts, tad šajā gadījumā tiesai, kas to ir pasludinājusi, par šo spriedumu ar res judicata spēku ir jāinformē EUIPO. Ja pārsūdzēšanai paredzētais termiņš nekļūst pārmērīgi ilgs, neuzskatu par trūkumu to, ka valsts tiesa sagaida galīgu spriedumu attiecībā uz pretprasību, pirms tā rod risinājumu attiecībā uz prasību par pārkāpumu. Savukārt, ja šis pēdējais minētais spriedums tiek pārsūdzēts, būtu jāizvērtē tiesvedības par pārkāpumu (38) īpatnības un, ja tas ir būtiski, jāaptur šī tiesvedība līdz brīdim, kad spriedums par pretprasību kļūs galīgs.
92. Ņemot vērā iepriekš minētos paskaidrojumus, uzskatu, ka uz otro prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild tādējādi, ka Savienības preču zīmju tiesa var noraidīt prasību par preču zīmes pārkāpumu, balstoties uz preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunprātīgu rīcību, ja vismaz vienlaikus ir apmierināta pretprasība, kurā ir lūgta šīs preču zīmes spēkā neesamības paziņošana šī paša iemesla dēļ. Lai rastu risinājumu attiecībā uz prasību par pārkāpumu, Savienības tiesībās nav noteikts pienākums gaidīt līdz brīdim, kad spriedums par pretprasību iegūs res judicata spēku, bet arī tas nav aizliegts.
V. Secinājumi
93. Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
1) Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi 99. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja ir celta pretprasība par Savienības preču zīmes spēkā neesamību tās īpašnieka ļaunprātīgas rīcības dēļ, to reģistrējot, tiesai, kas izskata pamatlietu par minētās preču zīmes pārkāpumu, šo spēkā neesamības pamatu, kas ir izvirzīts kā iebildums, nevar apmierināt līdz brīdim, kad tiks pieņemts nolēmums par pretprasību;
2) Savienības preču zīmju tiesa var noraidīt prasību par preču zīmes pārkāpumu, balstoties uz preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja ļaunprātīgu rīcību, ja vismaz vienlaikus ir apmierināta pretprasība, kurā ir lūgta šīs preču zīmes spēkā neesamības paziņošana šī paša iemesla dēļ. Lai rastu risinājumu attiecībā uz prasību par pārkāpumu, Savienības tiesībās nav noteikts pienākums gaidīt līdz brīdim, kad spriedums attiecībā uz pretprasību iegūs res judicata spēku, taču tas arī nav aizliegts.