Lieta T‑38/07

Shell Petroleum NV u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Butadiēnkaučuka un emulsijas polimerizācijā iegūta butadiēnstirolkaučuka tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Vainojamība pārkāpjošā rīcībā – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitasabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants)

2.      Konkurence – Kopienu tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitasabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji

(EKL 81. un 82. pants)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Recidīvs – Jēdziens

(EKL 81. un 82. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. punkts)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda preventīvais raksturs

(EKL 81. un 82. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1. punkta A iedaļas ceturtā daļa)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Faktiskas iespējas radīt zaudējumus skartajā tirgū novērtēšana

(EKL 81. un 82. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1. punkta A iedaļas no pirmās līdz ceturtajai daļai un sestā daļa)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Novērtēšana atbilstoši pārkāpuma raksturam – Sevišķi smagi pārkāpumi

(EKL 81. un 82. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1. punkta A iedaļas no pirmās līdz otrajai daļai)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Samērīguma principa ievērošana

(EKL 81. un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1. punkta A iedaļa)

1.      Konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā meitassabiedrības rīcībā var vainot mātessabiedrību tad, ja, lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona, šī meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka autonomi, bet gan galvenokārt pilda mātessabiedrības dotus norādījumus, ievērojot īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības. Tas tā ir tāpēc, ka šādā situācijā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu. Tātad tas, ka mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir viens uzņēmums, ļauj Komisijai adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un neliek pierādīt mātessabiedrības personisku līdzdalību šajā pārkāpumā.

Tajā īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder viss meitassabiedrības, kas ir izdarījusi Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāls, pirmkārt, šī mātessabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību. Šādos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercpolitiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū autonomi.

(sal. ar 53. un 54. punktu)

2.      Komisijai ir tiesības prezumēt, ka, tā kā mātessabiedrībai tieši vai netieši pieder viss tās meitassabiedrību kapitāls, tā īsteno izšķirošu ietekmi uz to rīcību. Mātessabiedrībai ir jāatspēko šī prezumpcija, pierādot, ka minētās meitassabiedrības autonomi nosaka savu komercpolitiku tādējādi, ka tās neveido kopā ar mātessabiedrību vienotu ekonomisku vienību un tātad vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.

Konkrētāk, mātessabiedrībai ir jāiesniedz visi pierādījumi par organizatoriskajām, ekonomiskajām un juridiskajām saiknēm starp tās meitassabiedrībām un pašu [mātessabiedrību], kuras tā uzskata par tādām, kas pierāda, ka tās neveido vienotu ekonomisku vienību. Vispārējai tiesai savā vērtējumā ir jāņem vērā visi pierādījumi, kuru raksturs un nozīmīgums var atšķirties atkarībā no katras attiecīgās lietas īpašajām iezīmēm.

Šajā ziņā Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodu, izriet nevis no tā, ka mātessabiedrība būtu pamudinājusi savu meitassabiedrību izdarīt pārkāpumu, ne arī, pamatotāk, no mātessabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienotu uzņēmumu iepriekš minētajā izpratnē. Tādēļ, lai mātessabiedrību sauktu pie atbildības par meitassabiedrības pārkāpjošu rīcību, nav nepieciešams pierādījums, ka mātessabiedrība ietekmē savas meitassabiedrības politiku noteiktā jomā, uz kuru attiecas pārkāpums.

It īpaši tas, ka mātessabiedrība ir tikai holdinga sabiedrība, kura neveic reālu darbību un kura tikpat kā neiejaucas savu meitasabiedrību darbībā, nav pietiekami, lai izslēgtu iespēju, ka tā īsteno izšķirošu ietekmi uz minēto meitassabiedrību rīcību, tostarp koordinējot finanšu investīcijas grupas ietvaros. Faktiski sabiedrību grupas kontekstā holdinga sabiedrības, kura tostarp koordinē finanšu investīcijas grupas ietvaros, mērķis ir apvienot dalību dažādu sabiedrību kapitālā un uzdevums – nodrošināt šo sabiedrību vienotu vadību, tostarp ar šīs budžeta kontroles palīdzību.

(sal. ar 66.–68. un 70. punktu)

3.      Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 2. punkts kā piemēru atbildību pastiprinošiem apstākļiem paredz recidīvu, ko izdara tas pats uzņēmums vai tie paši uzņēmumi attiecībā uz tāda paša veida pārkāpumu. Recidīva jēdziens – tāds, kāds tas ir iekļauts vairāku valstu tiesību sistēmās, – paredz, ka persona ir izdarījusi jaunu pārkāpumu pēc tam, kad ir tikusi sodīta par līdzīgiem pārkāpumiem. Iespējamais recidīvs ir viens no apstākļiem, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgā pārkāpuma smagumu.

Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu noteikšanā vērā ņemamo apstākļu izvēli, piemēram, tostarp lietas īpašajiem apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību; turklāt nav jāatsaucas uz saistošu vai izsmeļošu obligāti vērā ņemamo kritēriju sarakstu. Recidīva īpašo pazīmju konstatēšana un novērtēšana ir daļa no minētās Komisijas rīcības brīvības, un Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš šāda konstatējuma izdarīšanai.

Šajā ziņā atkārtota pārkāpjoša rīcība, īpaši tik neilgi pēc agrāka lēmuma, kurš savukārt pieņemts mazāk nekā desmit gadus pēc pirmā lēmuma pieņemšanas, liecina par konkrētā uzņēmuma tieksmi neizdarīt atbilstošus secinājumus par attiecībā uz to konstatētajiem konkurences tiesību normu pārkāpumiem, tādējādi, lai konstatētu recidīvu, Komisija, nepārkāpjot tiesiskās drošības principu, pamatoti varēja balstīties uz šiem agrākajiem lēmumiem.

Turklāt konkrētā uzņēmuma ieviestie pasākumi konkurences tiesību normu ievērošanai nevar ietekmēt pārkāpuma izdarīšanas faktu un Komisijas konstatēto recidīvu. Tādējādi programmas konkrētā uzņēmuma darbības atbilstības nodrošināšanai ieviešana nerada Komisijai pienākumu samazināt naudas sodu, pamatojoties uz šo apstākli. Turklāt nav iespējams noteikt iekšējo pasākumu, ko uzņēmums veic, lai novērstu atkārtotus konkurences tiesību normu pārkāpumus, efektivitātes pakāpi.

Šajā ziņā tas, ka konkrētais uzņēmums sadarbojas administratīvā procesa laikā, arī vēl nav pietiekami, lai recidīvu neatzītu par atbildību pastiprinošu apstākli.

Visbeidzot, attiecībā uz piemērotā palielinājuma recidīva gadījumā samērīgumu, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir rīcības brīvība un tai nav pienākuma piemērot precīzu matemātisku formulu. Turklāt, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai ir jānodrošina tās rīcības preventīvā iedarbība. Recidīvs ir apstāklis, kas attaisno ievērojamu naudas soda pamatsummas palielinājumu. Proti, recidīvs ir pierādījums tam, ka iepriekš uzliktais sods nav bijis pietiekami atturošs. Turklāt Komisija, nosakot palielinājuma likmes par recidīvu, var ņemt vērā apstākļus, kuri liecina par attiecīgā uzņēmuma tieksmi apiet konkurences tiesību normas, tostarp arī laiku, kāds ir pagājis starp attiecīgajiem pārkāpumiem.

(sal. ar 90.–93. un 95.–98. punktu)

4.      Tas, ka Komisija, uzliekot naudas sodu uzņēmumam par konkurences tiesību normu pārkāpumu, nosaka tā apmēru, piemērojot atšķirīgu reizināšanas koeficientu no tā, kurš piemērots ar citu lēmumu šim uzņēmumam uzlikta naudas soda aprēķināšanā, ja vien abi lēmumi katrs balstās uz atšķirīgu faktisko situāciju, nerada vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri tīši vai nolaidības dēļ izdara EKL 81. panta normu pārkāpumu, ir viens no līdzekļiem, kas ir tās rīcībā, lai tā varētu pildīt tai ar Kopienu tiesībām uzticēto uzraudzības uzdevumu, kas ietver pienākumu īstenot vispārīgo politiku nolūkā piemērot konkurences jomā Līgumā noteiktos principus un attiecīgi virzīt uzņēmumu rīcību. No minētā izriet, ka, lai izvērtētu pārkāpuma smagumu ar mērķi noteikt naudas soda apmēru, Komisijai jāpārliecinās par savas darbības preventīvo iedarbību, it īpaši attiecībā uz to veidu pārkāpumiem, kuri īpaši kaitē Kopienas mērķu īstenošanai. No tā izriet prasība pielāgot naudas soda summu, lai ņemtu vērā vēlamo ietekmi uz uzņēmumu, kuram tas uzlikts, lai nodrošinātu, ka uzliktais naudas sods nav maznozīmīgs vai – tieši pretēji – pārmērīgs, tostarp ņemot vērā konkrētā uzņēmuma finansiālo spēju, atbilstoši prasībām, kuras izriet, pirmkārt, no nepieciešamības nodrošināt tam uzliktā naudas soda efektivitāti un, otrkārt, no samērīguma principa ievērošanas. Liela apjoma uzņēmums, kura rīcībā ir ievērojami finanšu resursi salīdzinājumā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, var vieglāk mobilizēt naudas soda samaksai nepieciešamos naudas līdzekļus, kas attaisno – ar mērķi nodrošināt naudas soda preventīvu iedarbību – tāda naudas soda uzlikšanu, kas būtu proporcionāli lielāks nekā uzņēmumam, kura rīcībā nav tādu resursu, uzliktais sods par to pašu pārkāpumu, tostarp piemērojot reizināšanas koeficientu.

Turklāt, nosakot naudas sodu, ir jāņem vērā katra uzņēmuma, kurš ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, kopējais apgrozījums. Preventīvās iedarbības mērķis, ko Komisija var censties sasniegt, nosakot naudas soda apmēru, ir noteikts, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi ievēro Līgumā ietvertās konkurences tiesību normas savā darbībā Kopienas vai Eiropas Ekonomikas zonas ietvaros. No minētā izriet, ka preventīvās iedarbības faktoru, kuru var iekļaut naudas soda aprēķinā, nosaka, ņemot vērā vairākus elementus un ne tikai konkrētā uzņēmuma īpašo situāciju. Šis princips tiek piemērots tostarp tad, kad Komisija ir noteikusi reizināšanas koeficientu preventīvās iedarbības nodrošināšanai, kurš ietekmē uzņēmumam uzlikto naudas sodu.

Turklāt Komisijai naudas sodu apmēra noteikšanas jomā ir piešķirta plaša rīcības brīvība un tai nav saistoši novērtējumi, kurus tā ir veikusi iepriekš. No minētā izriet, ka konkrētais uzņēmums nevarēja Savienības tiesā atsaukties uz Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi.

Visbeidzot, katrā ziņā vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek risinātas dažādi vai dažādas situācijas tiek risinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota.

(sal. ar 119.–122., 125., 126., 129. un 136. punktu)

5.      Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, izšķir mazāk smagus, smagus un sevišķi smagus pārkāpumus (pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas pirmā un otrā daļa). Turklāt saskaņā ar pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas trešo, ceturto un sesto daļu uzņēmumi tiek nošķirti, nosakot individuālo ieguldījumu, ko katrs uzņēmums tā faktiskās ekonomiskās spējas ziņā ir sniedzis aizliegtās vienošanās gūtos panākumos, lai to klasificētu atbilstošajā kategorijā.

Individuālais ieguldījums, ko katrs uzņēmums tā faktiskās ekonomiskās spējas ziņā sniedz aizliegtās vienošanās panākumos, ir jānošķir no pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas pirmajā daļā minētās pārkāpuma faktiskās ietekmes. Šajā pēdējā gadījumā pārkāpuma faktiskā ietekme, ja to var izmērīt, tiek ņemta vērā, lai kvalificētu pārkāpumu kā mazāk smagu, smagu vai sevišķi smagu. Savukārt katra uzņēmuma individuālais ieguldījums tiek ņemts vērā, lai izsvērtu naudas summas, kas noteiktas atkarībā no pārkāpuma smaguma.

Pat nepastāvot mērāmai pārkāpuma faktiskai ietekmei, Komisija atbilstoši pamatnostādņu 1. punkta A iedaļas trešajai, ceturtajai un sestajai daļai, pēc tam, kad tā kvalificējusi pārkāpumu kā mazāk smagu, smagu vai sevišķi smagu, var piemērot diferencētu pieeju iesaistītajiem uzņēmumiem.

Turklāt Komisija var noteikt lielāku naudas soda sākumsummu uzņēmumiem, kuru tirgus daļa konkrētajā tirgū ir salīdzinoši lielāka nekā citiem uzņēmumiem. Tā tādējādi ņem vērā katra uzņēmuma faktisko ietekmi šajā tirgū. Patiesībā ar šo elementu izsaka augstāku atbildības līmeni tiem uzņēmumiem, kuriem konkrētajā tirgū ir salīdzinoši lielāka tirgus daļa nekā citiem uzņēmumiem, par kaitējumu, kas, noslēdzot slepenu aizliegtu vienošanos, ir nodarīts konkurencei un galu galā –patērētājiem.

(sal. ar 146., 149., 150. un 154. punktu)

6.      No Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, sniegtā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis tostarp ir noteikt cenu mērķus vai sadalīt tirgus daļas, pamatojoties uz to raksturu vien, var tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi” [pārkāpumi], un Komisijai nav jāpierāda pārkāpuma faktiskā ietekme uz tirgu. Tāpat arī horizontālās aizliegtās vienošanās par cenām ir viens no vissmagākajiem konkurences tiesību pārkāpumiem un tādējādi pašas par sevi var tikt kvalificētas kā sevišķi smagi pārkāpumi.

(sal. ar 166. punktu)

7.      Samērīguma princips nozīmē, ka Kopienu iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu noteiktos mērķus. Naudas sodu noteikšanas kontekstā saskaņā ar samērīguma principu Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli pierādījumiem, kas ņemti vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

(sal. ar 175. punktu)