Apelācijas sūdzība, ko 2021. gada 30. martā likvidējamā ABLV Bank, AS iesniedza par Vispārējās tiesas (desmitā palāta paplašinātā sastāvā) 2021. gada 20. janvāra spriedumu lietā T-758/18 ABLV Bank/VNV

(Lieta C-202/21 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: likvidējamā ABLV Bank, AS (pārstāvis: O. Behrends, advokāts)

Pārējie lietas dalībnieki: Vienotā noregulējuma valde (VNV) un Eiropas Komisija

Prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu;

atzīt par spēkā neesošu VNV 2018. gada 17. oktobra lēmumu attiecībā uz ABLV Bank, AS;

piespriest VNV atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus saistībā ar šo apelācijas tiesvedību;

ciktāl Tiesa nevar izspriest šo lietu pēc būtības, nodot to atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Apelācijas sūdzības pamatošanai apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza trīspadsmit pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi VNM regulas ¹ 70. panta 4. punktu.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētais spriedums ir balstīts uz Deleģētās regulas 2015/63 ² 12. panta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz Deleģētās regulas 2017/2361 ³ 7. panta nozīmīgumu Deleģētās regulas 2015/63 12. panta 2. punkta interpretēšanā.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz to, kā pareizi ir interpretējams un piemērojams princips par nepamatotas iedzīvošanās aizliegumu.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz šajā lietā piemērojamo tiesību normu.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo ir paudusi uzskatu, ka apstāklis, ka saskaņā ar VNV Lēmumu SRB/ES/SRF/2018/03 VNV atmaksā ex ante iemaksas, kuras – kā teikts šajā pašā lēmumā – maksājamas uz tiesību normu pamata, šajā lietā neesot nozīmīgs, jo tā esot vienkārši prakse.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz Deleģētās regulas 2015/63 17. panta interpretāciju un nozīmīgumu šajā lietā.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz to, cik juridiski nozīmīga ir neatsaucamu maksājumu saistību esamība.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo nav izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītos pamatus saistībā ar lūgumu atmaksāt par 2015. gadu veikto iemaksu atlikumu.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principiem.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies attiecībā uz samērīguma principa piemērošanu.

Ar divpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētais spriedums ir balstīts uz principa nemo auditur nepareizu piemērošanu.

Ar trīspadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pārsūdzētais spriedums ir balstīts uz (LESD 296. pantā ietvertās) pamatojuma norādīšanas prasības kļūdainu piemērošanu.

____________

¹     Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV 2014, L 225, 1. lpp.).

²     Komisijas Deleģētā regula (ES) 2015/63 (2014. gada 21. oktobris), ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/59/ES papildina attiecībā uz ex ante iemaksām noregulējuma finansēšanas mehānismos (OV 2015, L 11, 44. lpp.).

³     Komisijas Deleģētā regula (ES) 2017/2361 (2017. gada 14. septembris) par Vienotās noregulējuma valdes administratīvo izdevumu segšanai paredzēto iemaksu galīgo sistēmu (OV 2017, L 337, 6. lpp.).