PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS (piektā palāta)
2005. gada 28. jūnijā (*)
Cukura tirgu kopīgā organizācija – Cenu sistēma – Reģionalizācija – Deficīta apgabali – Itālijas klasifikācija – 2004./2005. tirdzniecības gads – Regula (EK) Nr. 1216/2004 – Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Nepieņemamība
Lieta T‑386/04
Eridania Sadam SpA, Boloņa (Itālija),
Italia Zuccheri SpA, Boloņa,
Zuccherificio del Molise SpA, Termolī [Termoli] (Itālija),
CO.PRO. B – Cooperativa produttori bieticoli Soc. coop. rl, Minerbio [Minerbio] (Itālija),
SFIR – Società fondiaria industriale romagnola SpA, Čezēna [Cesena] (Itālija),
ko pārstāv Dž. Pitalis [G. Pittalis], I. Viljoti [I. Vigliotti], Dž. Roberti [G. Roberti], P. Zioti [P. Ziotti] un A. Franki [A. Franchi], advokāti, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāji,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv K. Katabriga [C. Cattabriga] un L. Vizadžo [L. Visaggio], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv F. Rudžeri Laderki [F. Ruggeri Laderchi], pārstāvis,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt 1. panta d) apakšpunktu Komisijas 2004. gada 30. jūnija regulā (EK) Nr. 1216/2004, ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka atvasinātās intervences cenas baltajam cukuram (OV L 232, 25. lpp.).
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA
(piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneses M. E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],
sekretārs H. Jungs [H. Jung],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas
1 Padomes 2001. gada 19. jūnija regulas (EK) Nr. 1260/2001 par cukura tirgu kopīgo organizāciju (OV L 178, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”) I sadaļas 1. un 2. nodaļā tostarp ir noteiktas cenas un kvotas no 2001./2002. līdz 2005./2006. tirdzniecības gadam.
2 Kvotu sistēma paredz, ka katrai dalībvalstij tiek noteikts valsts cukura ražošanas pamatdaudzums, kas katrā dalībvalstī tiek sadalīts starp ražošanas uzņēmumiem A vai B kvotu veidā. Šīm kvotām tiek noteikta pārdošanas garantija, un tās atbilst ikgadējam tirdzniecības gadam, kas sākas katra gada 1. jūlijā un beidzas nākamā gada 30. jūnijā.
3 Cenu režīms sastāv no intervences sistēmas, kuras mērķis ir nodrošināt produktu cenu un pārdošanu, kā arī stabilizēt cukura tirgu.
4 Baltā cukura cenas visā Kopienas teritorijā nav vienādas. Pamatregulas 2. panta 1. un 4. punktā cukura ražotājiem ir noteikta “intervences cena” 63,19 EUR/100 kg bezdeficīta apgabaliem un paredzēts, ka Komisija katru gadu noteiks “atvasinātās intervences cenas” katram deficīta apgabalam.
5 Šīs cenu diferenciācijas, kas tiek saukta par “reģionalizāciju”, rezultātā, deficīta apgabaliem pamatregula piešķirto kvotu robežās nosaka gan lielāku atlīdzību šajos apgabalos saražotajam cukuram, gan augstāku cenu par cukura ražošanai nepieciešamo sākotnējo izejvielu iegādi.
6 Intervences cenai bezdeficīta apgabaliem un atvasinātajai intervences cenai deficīta apgabaliem attiecībā uz biešu iepirkumu attiecīgi atbilst minimālās cenas bezdeficīta apgabaliem un koriģētās minimālās cenas deficīta apgabaliem. Pēdējo maksā cukura ražotāji, kuriem tā jāmaksā biešu audzētājiem.
7 Salīdzinājumā ar bezdeficīta apgabalos piemērojamajām minimālajām cenām, koriģētās minimālās cenas saskaņā ar pamatregulas 4. panta 2. punktu tiek divkārt palielinātas. Pirmkārt, minimālās cenas palielina par summu, kas ir vienāda ar attiecīgā apgabala atvasinātās intervences cenas un intervences cenas starpību. Otrkārt, šis skaitlis tiek koriģēts ar koeficientu 1,30.
8 Tā kā 2004./2005. tirdzniecības gadam Itālijas ražošanas apgabalos tika paredzēta piegādes deficīta situācija, Komisijas 2004. gada 30. jūnija regulas (EK) Nr. 1216/2004, ar ko 2004./2005. tirdzniecības gadam nosaka atvasinātās intervences cenas baltajam cukuram (OV L 232, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), 1. panta d) apakšpunktā atvasinātā baltā cukura intervences cena šim gadam tika noteikta EUR 655,30 apmērā par tonnu visos Itālijas apgabalos.
Process
9 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 27. septembrī, prasītāji cēla šo prasību.
10 Ar 2004. gada 8. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva Padomei iestāties lietā atbildētājas prasījumu atbalstam. Iestāšanās rakstu Padome iesniedza 2005. gada 11. februārī.
11 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 17. novembrī, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam. Prasītāji savus apsvērumus attiecībā uz šo iebildi iesniedza 2005. gada 14. janvārī.
12 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2004. gada 29. decembrī, Associazione nazionale bieticoltori, Consorzio nazionale bieticoltori un Associazione bieticoltori italiani iesniedza pieteikumus par iestāšanos lietā, lai atbalstītu atbildētājas prasījumus. Lietas dalībniekiem nebija iebildumu pret šiem pieteikumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
13 Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt Komisijas iebildi par nepieņemamību vai atlikt lēmuma pieņemšanu līdz galīgajam spriedumam;
– atcelt apstrīdētās regulas 1. panta d) apakšpunktu;
– pakārtoti, saskaņā ar EKL 241. pantu atzīt, ka pamatregulas 2. pants ir prettiesisks un nav piemērojams tiktāl, ciktāl tas Komisijai, nosakot atvasināto intervences cenu, neļauj ņemt vērā tāda importa esamību, kam piemēro nulles likmi un uz ko neattiecas kvotas;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– primāri, noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē;
– pakārtoti, noteikt jaunu termiņu turpmākajām procesuālajām darbībām saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 4. punkta otro daļu.
15 Iestāšanas rakstā Padome lūdz Pirmās instances tiesu atzīt, ka prasība un prasītāju celtā iebilde par prettiesiskumu ir nepieņemamas saskaņā ar EKL 241. pantu.
Par pieņemamību
16 Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu, ja lietas dalībnieks to lūdz, Pirmās instances tiesa var pieņemt lēmumu par nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Atbilstoši šī panta 3. punktam pārējā procesa daļa saistībā ar iebildi par nepieņemamību notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. Šajā lietā Pirmās instances tiesa uzskata, ka tai pietiek ar lietas materiāliem un ka nav nepieciešams sākt mutvārdu procesu.
Lietas dalībnieku argumenti
17 Komisija uzskata, ka prasība ir jānoraida kā nepieņemama. Pēc Komisijas domām, apstrīdētā regula ir normatīva rakstura akts, kas prasītājus neskar individuāli (Pirmās instances tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑168/95 Eridania u.c./Padome, Recueil, I‑2245. lpp.; šis spriedums, izskatot apelācijas sūdzību, ir apstiprināts ar Tiesas 2001. gada 28. jūnija rīkojumu lietā C‑352/99 P Eridania u.c./Padome, Recueil, I‑5037. lpp.).
18 Šo risinājumu apstiprina arī Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija rīkojums lietā T‑338/03 Eridania u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts, 31. punkts).
19 Šajā rīkojumā Pirmās instances tiesa arī precizēja, ka prasītājiem šķietami nodarītais kaitējums sakarā ar to, ka vienlaicīgi, piemērojot atvasinātās intervences cenu, pieauga biešu cenas Itālijā un, pieaugot cukura importam no Balkānu valstīm, pazeminājās cukura pamatcena šajā dalībvalstī, pats par sevi nevar individuāli izcelt prasītājus Tiesas un Pirmās instances tiesas iedibinātās judikatūras izpratnē (rīkojuma 34.–36. punkts).
20 Visbeidzot, Pirmās instances tiesa ir atzinusi – tas, ka prasība atcelt 1. panta c) apakšpunktu Komisijas 2003. gada 30. jūnija regulā (EK) Nr. 1158/2003, ar ko nosaka baltā cukura atvasinātās intervences cenas 2003./2004. tirdzniecības gadā (OV L 162, 24. lpp.), ir nepieņemama, nenozīmē, ka prasītājiem ir liegta efektīva tiesiskā aizsardzība. Prasītājiem bija iespēja apstrīdēt Regulas Nr. 1158/2003 tiesiskumu kompetentās valsts tiesās, un prasītāji ir izmantojuši šo iespēju, ierosinot lietu Tribunale amministrativo regionale del Lazio [Lacio reģionālajā administratīvajā tiesā, Itālija] (rīkojuma 41. un 42. punkts).
21 Komisija uzskata, ka tādi paši secinājumi ir izdarāmi arī šajā lietā, jo prasītāju tiesiskais stāvoklis, kā arī apstrīdētās regulas raksturs un apjoms, no vienas puses, un Regulas Nr. 1158/2003 tiesiskais stāvoklis, raksturs un apjoms, ko Pirmās instances tiesa izskatīja iepriekš 18. punktā minētajā 2004. gada 8. jūlija rīkojumā lietā Eridania u.c./Komisija, no otras puses, ir pilnīgi identiski. Prasītāji neatsaucas ne uz kādām īpašībām vai īpašiem atšķirīgiem apstākļiem, kas varētu pamatot individuālas intereses esamību, lai varētu prasīt atcelt apstrīdēto regulu, un Komisija turklāt nevar iedomāties par kādām īpašībām vai apstākļiem varētu būt runa.
22 Padome atbalsta Komisijas argumentāciju un tāpat uzskata, ka šī prasība ir nepieņemama. Padome piebilst, ka prasītāju atsauce uz ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumiem Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedumā lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677., I‑6681. lpp., un Pirmās instances tiesas 2002. gada 3. maija spriedumu lietā T‑177/01 Jégo‑Quéré/Komisija, Recueil, II‑2365. lpp., ir neatbilstoša, jo situācijas minētajās lietās jebkurā gadījumā stipri atšķiras no situācijas, kāda ir šajā lietā.
23 Padome turklāt apstrīd prasītāju argumentus par to, ka EK līgumā paredzētais prejudiciālā nolēmuma sniegšanas mehānisms neatbilst efektīvas tiesiskās aizsardzības principam. Papildus tam nedz dalībvalstu konstitucionālās tiesas, kas pazīst analogus prejudiciālo nolēmumu sniegšanas mehānismus, nedz Eiropas Cilvēktiesību tiesa – šajā gadījumā pusgadsimta laikā – nav konstatējušas, ka tiesiskā aizsardzība, kas balstās uz prejudiciālā nolēmuma procedūru, ir neefektīva.
24 Saistībā ar prasītāju atsauci uz Līguma par Konstitūciju Eiropai III‑365. panta 4. punktu (OV 2004, C 310, 1. lpp.) Padome norāda, ka runa ir par lege ferenda argumentu. Ar šo noteikumu nākotnē paredzētā individuālas intereses prasības atcelšana noteiktos gadījumos ir pierādījums tam, ka pašreiz spēkā esošajās tiesībās šī prasība pastāv un, tā kā pašreizējais līgums paliek spēkā, abstrahēšanās no tā būtu patvaļība.
25 Visbeidzot, Padome uzskata, ka prasītāju pakārtoti izvirzītā iebilde par pamatregulas 2. panta prettiesiskumu ir jānoraida kā nepieņemama, jo prasības pieteikums neatbilst Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem (Tiesas 2004. gada 6. janvāra rīkojums lietā C‑333/02 Itālija/Komisija, Krājumā nav publicēts, 12. punkts). Jebkurā gadījumā, tā kā prasītāji nav tiesīgi lūgt atcelt apstrīdēto regulu, tie nevar arī lūgt atzīt, ka pamatregula, kas tos skar tikai to faktiskajā statusā kā cukura ražotājus, ir prettiesiska.
26 Prasītāji nenoliedz, ka apstrīdētā regula ir vispārpiemērojams akts, un atzīst grūtības, kas nepieļauj atzīt to tiesības celt prasību pret šādiem aktiem, ņemot vērā Tiesas un Pirmās instances tiesas iedibināto judikatūru attiecībā uz EKL 230. panta ceturtās daļas interpretāciju.
27 Tomēr prasītāji uzskata, ka šī judikatūra, kas apstiprināta ar Tiesas spriedumu iepriekš 22. punktā minētajā lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome un 2004. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑263/02 P Komisija/Jégo-Quéré, Recueil, I‑3425. lpp., kā arī iepriekš 18. punktā minēto 2004. gada 8. jūlija rīkojumu lietā Eridania u.c./Komisija, ir īpaši ierobežojoša un var radīt ievērojamu beztiesiskumu gadījumos, kad attiecībā uz vispārpiemērojamu aktu, kas tieši ietekmē indivīdu tiesisko statusu, valsts iestādēm nav nepieciešams veikt jebkādus “papildu” ieviešanas pasākumus un kad vienīgā iespēja apstrīdēt šī akta tiesiskumu tādējādi ir pārkāpt tā noteikumus un tad atsaukties uz šī akta prettiesiskumu tā rezultātā uzsāktās procedūras laikā (iepriekš 22. punktā minētais rīkojums lietā Jégo-Quéré/Komisija, 45. punkts, un ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumi iepriekš 22. punktā minētajā lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 43. punkts).
28 Prasītāji arī norāda, ka, ņemot vērā efektīvas tiesiskās aizsardzības principu, kas paredzēts grozītās 1950. gada 4. novembra Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK) 6. un 13. pantā un atkārtoti apstiprināts iepriekš 22. punktā minētajā spriedumā lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome un iepriekš 27. punktā minētajā spriedumā lietā Komisija/Jégo-Quéré, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas proklamēta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV C 364, 1. lpp.), 47. pantā, EKL 234. pantā paredzēto prejudiciālo nolēmumu procedūru nevar uzskatīt par tādu, kas nodrošina attiecīgajām personām efektīvas tiesības celt prasību, kas ļautu tām apstrīdēt vispārpiemērojamu Kopienu tiesību noteikumu, kas tieši ietekmē to tiesisko stāvokli, tiesiskumu.
29 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav prasītājiem pieejama tiesību aizsardzības iespēja, bet drīzāk instruments, kura īstenošana lielā mērā ir atkarīga no valsts tiesas apsvērumiem. Tādējādi iespēja saņemt prejudiciālu nolēmumu no Tiesas ir saistīta ar risku, jo šāda lūguma iesniegšana ir sarežģīta, tai ir šķēršļi, un tā ir nedroša. Šo apsvērumu apstiprina tas, ka prasītāju uzsāktās tiesvedības ietvaros Lacio reģionālajā administratīvajā tiesā, kurā prasītāji apstrīdēja Regulā Nr. 1158/2003 noteiktās baltā cukura intervences cenas Itālijā 2003./2004. tirdzniecības gadam tiesiskumu, līdz šim brīdim Tiesā nav iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.
30 Visbeidzot, prasītāji norāda, ka tieši tāpēc, lai nodrošinātu efektīvu indivīdu tiesisko aizsardzību attiecībā pret vispārpiemērojamiem aktiem, kuriem nav nepieciešams veikt nekādus īstenošanas pasākumus, nākotnē paredzamā EKL 230. panta ceturtās daļas aizstāšana ar Līguma par Konstitūciju Eiropai III‑365. panta 4. punktu dod iespēju jebkurai fiziskai vai juridiskai personai celt prasību “pret normatīvu aktu, kas viņu skar tieši un kas neparedz īstenošanas pasākumus”. Šī aizstāšana patiesībā ir tikai deklaratīva, jo tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību kompetentā tiesā, kā vairākkārt atkārtoti apstiprināts (skat. iepriekš 28. punktu), jau ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston, Recueil, 1651. lpp., 18. punkts).
Pirmās instances tiesas vērtējums
31 Vispirms ir jāuzsver, ka apstrīdētā regula ir normatīvs akts, ko neapstrīd arī lietas dalībnieki. Apstrīdētās regulas 1. panta d) apakšpunkts ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un vispārīgā nozīmē attiecas uz vispārējā un abstraktā veidā noteiktām personām (šajā sakarā skat. iepriekš 17. punktā minēto 2001. gada 28. jūnija rīkojumu lietā Eridania u.c./Padome, 45. un 46. punkts; iepriekš 17. punktā minēto spriedumu lietā Eridania u.c./Padome, 39. punkts, un iepriekš 18. punktā minēto 2004. gada 8. jūlija rīkojumu lietā Eridania u.c./Komisija, 31. punkts).
32 No EKL 230. panta ceturtās daļas formulējuma un Tiesas iedibinātās judikatūras izriet – fiziska vai juridiska persona var celt prasību atcelt aktu, kas nav lēmums un kura adresāts tā ir, tikai tad, ja šis akts to skar ne tikai tieši, bet arī individuāli (Tiesas 2004. gada 30. marta spriedums lietā C‑167/02 P Rothley u.c./Parlaments, Recueil, I‑3149. lpp., 25. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1985. gada 17. janvāra spriedumu lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c./Komisija, Recueil, 207. lpp., 5. punkts).
33 Šajā sakarā ir jāatgādina – saskaņā ar iedibināto judikatūru fiziska vai juridiska persona tiek individuāli skarta tikai tad, ja minētais akts to ietekmē dažu tās specifisko īpašību dēļ vai tādas faktiskas situācijas dēļ, kas to raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādēļ to individuāli izceļ analogi šī akta adresātam (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 36. punkts; iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Jégo-Quéré, 45. punkts, un iepriekš 18. punktā minētais rīkojums lietā Eridania u.c./Komisija, 33. punkts).
34 Šajā lietā prasītāji tajā prasības pieteikuma daļā, kas attiecas uz šīs prasības pieņemamību, neatsaucas ne uz kādām īpašībām, ne arī uz īpašiem apstākļiem, kas varētu pierādīt individuālas intereses esamību, lai varētu prasīt atcelt apstrīdēto regulu, un atzīst grūtības, kas nepieļauj atzīt to tiesības celt prasību par minētās regulas atcelšanu, ņemot vērā Tiesas un Pirmās instances tiesas iedibināto judikatūru šajā jomā. Tomēr kopumā no prasības pieteikuma var secināt, ka, pēc prasītāju domām, apstrīdētā regula īpaši ietekmē to tiesisko stāvokli, kas ļauj tos atšķirt no citiem šīs nozares uzņēmumiem, tādējādi, ka atšķirībā no citiem šīs nozares Kopienu uzņēmumiem prasītāji cieta zaudējumus tādēļ, ka vienlaicīgi, piemērojot atvasinātu intervences cenu, pieauga biešu cena Itālijā un, pieaugot cukura importam no Balkānu valstīm, pazeminājās cukura cena šajā valstī.
35 Šajā sakarā ir jāatgādina – ar to vien, ka akts dažus uzņēmumus ekonomiski skar vairāk nekā to konkurentus, nepietiek, lai varētu uzskatīt, ka šis akts viņus skar individuāli (Pirmās instances tiesas 1999. gada 15. septembra rīkojums lietā T‑11/99 Van Parys u.c./Komisija, Recueil, II‑2653. lpp., 50. punkts, un iepriekš 18. punktā minētais 2004. gada 8. jūlija rīkojums lietā Eridania u.c./Komisija, 35. punkts).
36 No tā izriet, ka minētais kaitējums, pieņemot, ka tas ir pierādīts, pats par sevi nevar individuāli izcelt prasītājus iepriekš 32. un 33. punktā paredzētās iedibinātās judikatūras izpratnē.
37 Tomēr prasītāji norāda, ka šī judikatūra ir īpaši ierobežojoša un nenodrošina efektīvu tiesisko aizsardzību tādas regulas gadījumā, kas ir piemērojama tieši, bez valsts iestāžu iesaistīšanās.
38 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka indivīdiem ir jāsniedz Kopienu tiesiskajā kārtībā noteikto tiesību efektīva tiesiskā aizsardzība, jo tiesības uz šādu aizsardzību ir viens no vispārīgajiem tiesību principiem, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. Šīs tiesības tāpat ir nostiprinātas ECTK 6. un 13. pantā (skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Jégo-Quéré, 29. punkts, un tajā minēto judikatūru).
39 Tomēr Līgumā – 230. un 241. pantā, no vienas puses, un 234. pantā, no otras puses, – ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības iespēju un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt iestāžu aktu tiesiskuma pārbaudi, uzticot to Kopienu tiesai (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1339. lpp., 23. punkts). Šajā sistēmā fiziskām un juridiskām personām, kas EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Kopienu aktus, atkarībā no gadījuma ir iespēja izvirzīt šo aktu prettiesiskumu vai nu pastarpinātā veidā Kopienu tiesā, pamatojoties uz Līguma 241. pantu, vai arī valstu tiesās un aicināt valstu tiesas, kas pašas nav kompetentas atzīt šo aktu prettiesiskumu (Tiesas 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 Foto-Frost, Recueil, 4199. lpp., 20. punkts), vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālus jautājumus (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 40. punkts).
40 Tādējādi dalībvalstīm ir jāizveido tāda tiesību aizsardzības iespēju un procedūru sistēma, kas nodrošina tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību ievērošanu (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 41. punkts).
41 Šajā kontekstā saskaņā ar EKL 10. pantā paredzēto lojālas sadarbības principu dalībvalsts tiesām, cik vien iespējams, ir jāinterpretē un jāpiemēro savi procesuālie noteikumi, kuri reglamentē tiesību aizsardzības iespēju izmantošanu, tādā veidā, kas ļauj fiziskām un juridiskām personām apstrīdēt tiesā jebkura lēmuma vai jebkura tāda valsts pasākuma tiesiskumu, ar kuru attiecībā uz šīm personām tiek piemērots vispārpiemērojams Kopienu akts, atsaucoties uz tā prettiesiskumu (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 42. punkts).
42 Tomēr, kā Tiesa to ir atzinusi, prasību atcelt aktu Kopienu tiesā nevar celt persona, kas apstrīd tādu vispārpiemērojamu aktu kā regula, kas to individuāli neizceļ līdzīgi lēmuma adresātam, pat ja pēc minētās tiesas veiktās konkrēto valsts procesuālo noteikumu pārbaudes ir iespējams pierādīt, ka šie noteikumi nepiešķir personai tiesības celt prasību, kas ļautu tai apstrīdēt attiecīgā Kopienu akta tiesiskumu. Šāda tiesību aizsardzības iespēju sistēma paredzētu, ka Kopienu tiesa katrā konkrētā gadījumā pārbauda un interpretē valsts procesuālās tiesības, kas pārsniegtu tās kompetenci Kopienu aktu tiesiskuma pārbaudes ietvaros (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 37. un 43. punkts, iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Jégo-Quéré, 33. punkts).
43 Līdz ar to prasība atcelt aktu Kopienu tiesā katrā ziņā nav pieļaujama pat tad, ja izrādās, ka valsts procesuālie noteikumi ļauj personai apstrīdēt attiecīgā Kopienu akta tiesiskumu tikai pēc tam, kad šis akts ir pārkāpts (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Jégo-Quéré, 34. punkts).
44 Šajā lietā ir jāuzsver – fakts, ka apstrīdētā regula ir piemērojama tieši, bez valsts iestāžu iesaistīšanās, pats par sevi nenozīmē, ka tieši skarts uzņēmums var apstrīdēt minētās regulas tiesiskumu tikai pēc tās pārkāpšanas. Ir iespējams, ka valsts tiesību sistēma ļauj indivīdam, kuru tieši skar vispārējs normatīvs valsts tiesību akts, ko nevar tieši apstrīdēt tiesā, lūgt valsts iestādēm veikt ar šo aktu saistītu pasākumu, kuru var apstrīdēt valsts tiesā, lai persona varētu netieši apstrīdēt attiecīgo aktu. Tāpat ir iespējams, ka valsts tiesību sistēma ļauj uzņēmumam, kuru tieši skar apstrīdētā regula, lūgt valsts iestādēm veikt pasākumu saskaņā ar šo regulu, kuru var apstrīdēt valsts tiesā, lai ļautu šim uzņēmumam netieši apstrīdēt attiecīgo regulu (šajā sakarā skat. iepriekš 27. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Jégo-Quéré, 35. punkts, un iepriekš 18. punktā minēto 2004. gada 8. jūlija rīkojumu lietā Eridania u.c./Komisija, 41. punkts).
45 Šo interpretāciju šajā lietā pastiprina tas, ka apstrīdētajai regulai analogās regulās paredzētās baltā cukura atvasinātās intervences cenas visiem Itālijas apgabaliem 1996./1997. un 1997./1998. tirdzniecības gadam noteikšanas tiesiskumu attiecīgie cukura ražotāji apstrīdēja Itālijas kompetentajās tiesās, kas uzdeva prejudiciālos jautājumus, kuru rezultātā tika pieņemts Tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā C‑289/97 Eridania, Recueil, I‑5409. lpp., un 2002. gada 12. marta spriedums lietā C‑160/98 Eridania, Recueil, I‑2533. lpp.
46 Turklāt, kā to norāda Komisija un atzīst paši prasītāji, Regulā Nr. 1158/2003 paredzētās baltā cukura atvasinātās intervences cenas Itālijā 2003./2004. tirdzniecības gadam noteikšanas tiesiskumu prasītāji apstrīdēja tiesvedības ietvaros Lacio reģionālajā administratīvajā tiesā. Tas, ka šīs tiesvedības ietvaros “līdz pat šodienai” Tiesai nav lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu, nenozīmē, ka prasītājiem nav nekādas tiesiskās aizsardzības. Tādējādi nekas neļauj uzskatīt, ka šajā lietā prasītājiem ir liegta efektīva tiesiskā aizsardzība gadījumā, kad viņiem nav tiesību celt prasību Kopienu tiesā, lūdzot atcelt apstrīdēto regulu.
47 Jebkurā gadījumā, kaut arī ir tiesa, ka nosacījums, saskaņā ar kuru fiziska vai juridiska persona var apstrīdēt regulu tikai tad, ja tā ir skarta ne tikai tieši, bet arī individuāli, ir jāinterpretē, ņemot vērā efektīvas tiesiskās aizsardzības principu un dažādus apstākļus, kas var individuāli izcelt prasītāju (šajā sakarā skat. Tiesas 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 14. un 15. punkts; 1991. gada 16. maija spriedumu lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., 13.–17. punkts, un 1994. gada 18. maija spriedumu lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., 19.–22. punkts), šādas interpretācijas rezultātā nevar noraidīt attiecīgo nosacījumu, kas tieši paredzēts Līgumā, nepārkāpjot ar šo līgumu Kopienu tiesām piešķirto kompetenci, jo izmaiņu veikšana pašreiz spēkā esošajā sistēmā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 48. pantu ir dalībvalstu kompetencē (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 44. un 45. punkts, un iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Jégo-Quéré, 36. punkts). Šajos apstākļos prasītāji nevar apgalvot, ka EKL 230. panta ceturtās daļas aizstāšana ar Līguma par Konstitūciju Eiropai III‑365. panta 4. punktu ir “tikai deklaratīva”, jo minētais līgums pirms tā spēkā stāšanās nevar radīt izmaiņas esošajā sistēmā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 16. februāra rīkojums lietā T‑142/03 Fost Plus/Komisija, Krājums, II‑589. lpp., 81. punkts).
48 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet – nevar uzskatīt, ka apstrīdētā regula prasītājus skar individuāli Tiesas un Pirmās instances tiesas šajā jomā iedibinātās judikatūras izpratnē.
49 Tādējādi šī prasība ir jānoraida kā nepieņemama, bez nepieciešamības izskatīt un izlemt Associazione nazionale bieticoltori, Consorzio nazionale bieticoltori un Associazione bieticoltori italiani pieteikumus par iestāšanos lietā atbildētājas prasījumu atbalstam.
50 Visbeidzot, ir jāatgādina, ka prasītāji pakārtoti lūdz Pirmās instances tiesu saskaņā ar EKL 241. pantu atzīt pamatregulas 2. pantu par prettiesisku un nepiemērojamu.
51 Šajā sakarā pietiek norādīt, ka EKL 241. pantā paredzētā iespēja lūgt atzīt regulu vai vispārpiemērojamu aktu, kas ir apstrīdētā piemērotā akta pamatā, par nepiemērojamu nav uzskatāma par autonomām tiesībām celt prasību un tās var īstenot tikai pastarpinātā veidā. Gadījumā, ja šādu tiesību celt galveno prasību nav, uz minēto EKL 241. pantu nevar atsaukties (skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 8. jūlija rīkojumu lietā T‑194/95 Area Cova u.c./Padome, Recueil, II‑2271. lpp., 78. punkts, un tajā minēto judikatūru, un iepriekš 18. punktā minēto 2004. gada 8. jūlija rīkojumu lietā Eridania u.c./Komisija, 48. punkts).
52 Šajā lietā prasījumi par apstrīdētās regulas atcelšanu ir nepieņemami, un tādējādi arī iepriekš minētā iebilde tiktāl, ciktāl tā ir izmantota šo prasījumu atbalstam, ir nepieņemama (iepriekš 18. punktā minētais 2004. gada 8. jūlija rīkojums lietā Eridania u.c./Komisija, 49. punkts).
53 Ņemot vērā iepriekš minēto, šī prasība ir noraidāma kā nepieņemama.
Par tiesāšanās izdevumiem
54 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums nav labvēlīgs, tiem jāpiespriež segt pašiem savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
55 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punktu Padome sedz savus tiesāšanas izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) nav nepieciešams izskatīt un izlemt Associazione nazionale bieticoltori, Consorzio nazionale bieticoltori un Associazione bieticoltori italiani pieteikumus par iestāšanos lietā;
3) prasītāji sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus;
4) Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts Luksemburgā 2005. gada 28. jūnijā.