VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 21. decembrī (*)

Dempings – Konkrētu Ķīnas izcelsmes polivinilspirtu imports – Galīgie antidempinga maksājumi – Atbrīvojums importam, uz kuru attiecas īpaša izmantošana – Atcelšanas prasība – Nodalāmība – Reglamentējošs akts, kas saistīts ar īstenošanas pasākumiem – Tiešs skārums – Pārsūdzams tiesību akts – Pieņemamība – Regulas (ES) 2016/1036 9. panta 5. punkta pirmā daļa – Bez diskriminācijas piemērots maksājums – Vienlīdzīga attieksme

Lietā T‑746/20

Grünig KG, Bādkisingene [Bad Kissingen] (Vācija), ko pārstāv Y. Melin un I. Fressynet, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv K. Blanck, G. Luengo un M. Gustafsson, pārstāvji,

atbildētāja,

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. da Silva Pasošs [R. da Silva Passos], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], I. Reine, L. Trišo [L. Truchot] (referents) un M. Sampols Pukuruļs [M. Sampol Pucurull],

sekretāre: H. Ēriksone [H. Eriksson], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,

ņemot vērā 2022. gada 9. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Grünig KG lūdz atcelt Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2020/1336 (2020. gada 25. septembris), ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes polivinilspirtu importam (OV 2020, L 315, 1. lpp.), 1. panta 4. punktu.

I.      Tiesvedības priekšvēsture

2        Eiropas Komisija 2020. gada 25. septembrī pieņēma Īstenošanas regulu 2020/1336.

3        Ar Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 1. punktu Komisija piemēroja antidempinga maksājumus, kas minēti šī sprieduma 1. punktā.

4        Ar Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktu Komisija ieviesa atbrīvojumu no šo maksājumu noteikšanas (turpmāk tekstā – “attiecīgais atbrīvojums”). Šajā tiesību normā ir paredzēts:

“Ražojumus, kas aprakstīti 1. punktā, atbrīvo no galīgā antidempinga maksājuma, ja tie importēti tādu līmvielu sauso maisījumu ražošanai, ko ražo un pārdod pulverveidā kartona ražošanas nozarei. Šādus ražojumus pakļauj galapatēriņa procedūrai, kas minēta Regulas (ES) Nr. 952/2013 254. pantā, lai parādītu, ka tie tiek importēti tikai iepriekš minētajai izmantošanai.”

5        Īstenošanas regulas 2020/1336 daļas par Eiropas Savienības interesēm 6.3.4. punktā “Līmvielu ražotāji” Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir nolēmusi atbrīvot dažu polivinilspirtu (turpmāk tekstā – “PVS”) importu no galīgajiem antidempinga maksājumiem, kas noteikti ar minēto regulu. Šis atbrīvojums, kas attiecas uz līmvielu sauso maisījumu ražotājiem, ir paredzēts, lai aizsargātu to intereses no negatīvajām sekām, kādas minēto maksājumu piemērošana varētu radīt [šo ražotāju] situācijai.

6        Prasītāja ir Vācijā reģistrēta sabiedrība, kas importē PVS un ražo no tiem šķidro līmvielu.

II.    Lietas dalībnieku prasījumi

7        Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8        Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

9        Tā kā Komisija ir izvirzījusi vairākus nepieņemamības pamatus, ir jāpārbauda prasības pieņemamība.

A.      Par pieņemamību

10      Lai secinātu, ka prasība ir nepieņemama, vispirms Komisija apgalvo, pirmkārt, ka Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts nav nodalāms no pārējās minētās regulas, otrkārt, ka šajā regulā ir ietverti īstenošanas pasākumi un, treškārt, ka tā neskar prasītāju nedz tieši, nedz individuāli.

11      Turpinājumā Komisija apgalvo, ka prasītāja nevar atsaukties uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, lai pierādītu savu locus standi.

12      Visbeidzot Komisija uzsver – gadījumā, ja Vispārējā tiesa nospriestu, ka Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts tieši skar prasītāju, šī tiesību norma nav apstrīdams tiesību akts.

13      Prasītāja apgalvo, ka tās prasība ir pieņemama.

1.      Par Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta nodalāmību

14      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību aktu ir iespējams daļēji atcelt tikai tad, ja tiesību normas, kuras prasīts atcelt, ir iespējams nodalīt no pārējā tiesību akta. Šajā ziņā Tiesa ir vairākkārt nolēmusi, ka nodalāmības prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību (skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

15      Savienības tiesību akta elementu nodalāmības pārbaude arī prasa izvērtēt minēto noteikumu tvērumu, lai varētu noteikt, vai to atcelšana grozītu šī tiesību akta jēgu un būtību (skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      Šajā lietā prasītāja lūdz atcelt tikai Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktu (skat. šī sprieduma 7. punktu), ar kuru ir ieviests attiecīgais atbrīvojums.

17      Šāds atbrīvojums, ciktāl tajā paredzēts izņēmums no noteikuma, ar ko ieviesti antidempinga maksājumi, principā ir nodalāms no regulas, ar kuru šis noteikums paredzēts.

18      Tiesa 2017. gada 9. novembra spriedumā SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 44.–53. punkts), uz kuru atsaucas Komisija, ir norādījusi, kuri rādītāji ļauj noteikt, kādos gadījumos atbrīvojums no antidempinga maksājumiem nevar tikt nodalīts no regulas, ar kuru minētie maksājumi ieviesti.

19      Lietā, kurā pieņemts 2017. gada 9. novembra spriedums SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838), tika aplūkota Padomes Īstenošanas regula (ES) Nr. 1238/2013 (2013. gada 2. decembris), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē noteikto pagaidu maksājumu par Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes vai no tās nosūtīta kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un galveno sastāvdaļu (proti, elementu) importu (OV 2013, L 325, 1. lpp.).

20      Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1238/2013 3. panta 1. punkts – kurā bija paredzēts, ka konkrētu ražojumu imports, par ko rēķinus izrakstījušas sabiedrības, kuru saistības Komisija ir pieņēmusi, ir atbrīvots no minētās regulas 1. pantā noteiktajiem antidempinga maksājumiem, – nav nodalāms no pārējām minētās regulas normām un it īpaši no normām, kurās paredzēta šo maksājumu piemērošana (spriedums, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 55. punkts).

21      Tiesa uzskatīja – lai gan maksājumu piemērošana formāli ir norma un atbrīvojums no maksājumiem pēc saistību uzņemšanās ir izņēmums, patiesībā abi aplūkotie noteikumi ir alternatīvi un papildinoši pasākumi, kuri vērsti uz tā paša mērķa sasniegšanu (spriedums, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 44.–53. punkts).

22      Lai izdarītu šo secinājumu, Tiesa balstījās uz rādītāju kopumu. Pirmām kārtām, tā konstatēja, ka mērķi, kas izvirzīti ar pasākumu, ar kuru noteikti maksājumi, un ar pasākumu, ar kuru paredzēts atbrīvojums, ir vienādi. Tādējādi gan maksājumu piemērošana, gan saistību pieņemšana šajā lietā bija vērsta uz to, lai novērstu kaitējošo ietekmi, kādu Savienības ražošanas nozarei rada dempings, kas saistīts ar kristāliskā silīcija fotoelektrisko moduļu un to galveno sastāvdaļu importu (spriedums, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 44.–48. punkts). Otrām kārtām, Tiesa norādīja, ka abi attiecīgie noteikumi ir papildinoši. Šajā ziņā tā balstījās uz to izraisītajām ekonomiskajām sekām (spriedums, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 49.–51. punkts). Visbeidzot, trešām kārtām, Tiesa konstatēja, ka atbrīvojumam nav izņēmuma rakstura. Šajā ziņā tā norādīja, ka atbrīvojums attiecas uz 70 % no attiecīgo ražojumu importa (spriedums, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 52. un 53. punkts).

23      Tādējādi risinājums, kādu Tiesa izvēlējās lietā, kurā pieņemts 2017. gada 9. novembra spriedums SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838), ir balstīts uz rādītāju kopumu, kas var raksturot īpašu situāciju, kurā tas, kas pirmajā brīdī varētu šķist vienkāršs izņēmums un tālab – izņēmums no noteikuma, patiesībā ir apstrīdētā pasākuma neatņemama daļa un tātad – nav nodalāms.

24      Tādēļ, lai lemtu par attiecīgā atbrīvojuma nodalāmību, ir jānosaka, vai šajā lietā pastāv šādi rādītāji.

25      Pirmām kārtām, jāatgādina, ka tādu antidempinga maksājumu, kādi šajā gadījumā paredzēti Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 1. punktā, piemērošanas mērķis ir novērst varbūtējā dempinga kaitējošo ietekmi uz Savienības ražošanas nozari (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 46. punkts).

26      Tomēr Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 21. panta 1. punktā Komisijai – tostarp, lai aizsargātu attiecīgā ražojuma lietotāju intereses, – ir atļauts nenoteikt antidempinga pasākumus, pat ja ir konstatēts dempings un kaitējums.

27      Šajā lietā attiecīgais atbrīvojums, kas tika noteikts saskaņā ar pamatregulas 21. pantu, kā izriet no Īstenošanas regulas 2020/1336 625. apsvēruma, ir paredzēts, lai aizsargātu atsevišķu PVS lietotāju, proti, līmvielu sauso maisījumu ražotāju, intereses no negatīvajām sekām, kādas antidempinga maksājumu piemērošana varētu radīt [šo ražotāju] situācijai.

28      Tādējādi attiecīgā atbrīvojuma mērķis ir atšķirīgs no Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 1. punktā izvirzītā mērķa, kas minēts šī sprieduma 25. punktā, savukārt lietā, kurā pieņemts 2017. gada 9. novembra spriedums SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838), antidempinga maksājumu piemērošanai un atbrīvojumam no šiem maksājumiem bija viens un tas pats mērķis (skat. šī sprieduma 22. punktu).

29      Otrām kārtām, lietā, kurā pieņemts 2017. gada 9. novembra spriedums SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838), Eiropas Savienības Padome – apstrīdētās regulas autore – bija ieviesusi tirdzniecības aizsardzības pasākumus, kas veidoja kopumu jeb “paketi” no diviem atsevišķiem un papildinošiem pasākumiem, no kuriem viens bija antidempinga maksājumu piemērošana un otrs – atbrīvojums no šiem antidempinga maksājumiem tām sabiedrībām, kuru saistības Komisija bija pieņēmusi (spriedums, 2017. gada 9. novembris, SolarWorld/Padome, C‑204/16 P, EU:C:2017:838, 44. punkts).

30      Gluži pretēji, šajā lietā attiecīgajam atbrīvojumam ir nevis papildinošs raksturs attiecībā uz antidempinga maksājumu piemērošanu, bet gan pakārtots raksturs attiecībā uz šo piemērošanu.

31      Konkrētā atbrīvojuma pakārtotais raksturs attiecībā uz antidempinga maksājumu piemērošanu izriet no tā, kādu vietu Īstenošanas regulas 2020/1336 pamatojumā ieņem apsvērumi par attiecīgo atbrīvojumu. Minētie apsvērumi ir ietverti Īstenošanas regulas 2020/1336 vienīgajā daļā, kas veltīta līmvielu ražotāju interesēm un negatīvajām sekām, kādas tiem varētu radīt fakts, ka tiek piemēroti antidempinga maksājumi. Tādējādi Komisija attiecīgo atbrīvojuma pamatojumu ir sniegusi Īstenošanas regulas 2020/1336 vienīgajā daļā, kas tam veltīta, un tā ir norāde uz pakārtoto raksturu, kādu Komisija [šim atbrīvojumam] piešķir.

32      Trešām kārtām, Īstenošanas regulas 2020/1336 628. apsvērumā attiecīgais atbrīvojums ir raksturots tādējādi, ka to piešķir “izņēmuma kārtā”, un tā procedūra ir “attiecināta tikai uz līmvielu sausajiem maisījumiem, un tā nekādā gadījumā [netiek] attiecināta uz citiem ražojumiem, ko ražojuši līmvielu ražotāji (piemēram, uz šķidrajām līmvielām)”.

33      Šajā ziņā pati Komisija, Īstenošanas regulas 2020/1336 627. apsvērumā pārbaudīdama, kādas sekas radītu attiecīgais atbrīvojums, ja tas tiktu piemērots, norādīja, ka līmvielu tirgus daļa veido 17 % no Savienības patēriņa un ka vienīgais līmvielu sauso maisījumu ražotājs, kas pieteicās, veido tikai 4 % no šīs daļas.

34      Pretēji tam – atbrīvojumam lietā, kurā pieņemts 2017. gada 9. novembra spriedums SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838), ciktāl tas attiecās uz 70 % no attiecīgo ražojumu importa (skat. šī sprieduma 22. punktu), nebija izņēmuma rakstura.

35      No šī sprieduma 25.–34. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka neviens no tiem rādītājiem, ko Tiesa ir noteikusi lietā, kurā pieņemts 2017. gada 9. novembra spriedums SolarWorld/Padome (C‑204/16 P, EU:C:2017:838), un kas minēti šī sprieduma 22. punktā, šajā lietā nepastāv.

36      Turklāt neviena cita norāde, kas izriet no lietas materiāliem, neļauj secināt, ka attiecīgais atbrīvojums būtu nevis izņēmums no noteikuma par antidempinga maksājumu piemērošanu, bet gan alternatīvs un papildinošs pasākums attiecībā uz šo noteikumu, kas vērsts uz tā paša mērķa sasniegšanu (skat. šī sprieduma 21. punktu).

37      Tādēļ attiecīgais atbrīvojums ir nodalāms no noteikuma, kurā paredzēta antidempinga maksājumu piemērošana.

38      Jāpiebilst, ka Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts neaprobežojas ar to, ka tā pirmajā teikumā ir noteikts attiecīgais atbrīvojums. Šā teksta otrajā teikumā (skat. šī sprieduma 4. punktu) ir paredzēts, ka atbrīvojuma gadījumā PVS ir pakļauti galapatēriņa procedūrai, kura noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.), 254. pantā, lai pierādītu, ka tie tiek importēti tikai izmantošanai, kura minēta šī sprieduma 4. punktā.

39      Pēdējās minētās normas vienīgais mērķis ir noteikt muitas procedūru, kas tiek piemērota PVS importam, attiecībā uz kuru tiek piešķirts attiecīgais atbrīvojums.

40      Tā kā attiecīgais atbrīvojums, kura princips ir noteikts Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta pirmajā teikumā, ir nodalāms no pārējās minētās regulas, noteikumam, ar kuru ir tikai paredzēta muitas procedūra, kas piemērojama precēm, par kurām ir piešķirts šis atbrīvojums, un kurš ir noteikts šī panta otrajā teikumā, ir nodalāms raksturs, kādu tam rada minētais atbrīvojums.

41      Tādēļ, ņemot vērā šī sprieduma 37. punktā ietverto secinājumu, Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts kopumā ir nodalāms no pārējām šīs regulas normām.

42      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pārējie Komisijas izvirzītie argumenti, proti, pirmkārt, antidempinga maksājuma piemērošanas un attiecīgā atbrīvojuma līdzāspastāvēšana tajā pašā Īstenošanas regulas 2020/1336 pantā, otrkārt, tāda atbrīvojuma, kāds ir attiecīgais atbrīvojums, izmantošanas retums, treškārt, sīki izklāstītais pamatojums attiecībā uz konkrēto atbrīvojumu, ceturtkārt, saimnieciskās darbības subjektu iesniegto apsvērumu skaits minētā atbrīvojuma pārbaudes laikā, piektkārt, ievērojamās ekonomiskās sekas, ko šī atbrīvojuma atcelšana radītu Cordial – līmvielu sauso maisījumu ražotājam, kura situāciju Komisija ņēma vērā Īstenošanas regulā 2020/1336 –, kā arī tā klientiem, un, sestkārt, neatlaidība, kādu Komisija paudusi, pieņemdama šo tiesību aktu, neraugoties uz dažu dalībvalstu nepatiku, nav atbilstīgi, lai apstrīdētu Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta nodalāmību.

43      Tātad Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats ir jānoraida.

2.      Par LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem

44      Jāatgādina, ka LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti divi gadījumi, kad fiziskai vai juridiskai personai ir atzīts locus standi attiecībā uz prasības celšanu par tiesību aktu, kurš nav tai adresēts. No vienas puses, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. No otras puses, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas [šo personu] skar tieši (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 19. punkts, un 2018. gada 18. oktobris, Internacional de Productos Metálicos/Komisija, C‑145/17 P, EU:C:2018:839, 32. punkts).

45      LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kādas tās ir apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, tomēr neizslēdzot nosacījumus, kas tieši paredzēti LESD (skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Šajā lietā prasītāja nav Īstenošanas regulas 2020/1336 adresāte. Tātad tās locus standi var atzīt tikai tad, ja uz to attiecas kāds no diviem šī sprieduma 44. punktā minētajiem gadījumiem.

47      Šīs prasības pieņemamība ir jāpārbauda, ņemot vērā šī sprieduma 44. punktā minēto otro gadījumu.

48      Ir jānosaka, pirmkārt, vai Īstenošanas regula 2020/1336 ir reglamentējošs akts, otrkārt, vai tā ir vai nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem un, treškārt, vai tā tieši skar prasītājas situāciju.

a)      Par reglamentējoša akta esamību

49      Saskaņā ar judikatūru reglamentējošie akti ir vispārpiemērojami akti, izņemot leģislatīvus aktus (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 61. punkts, un rīkojums, 2020. gada 28. oktobris, Sarantos u.c./Parlaments un Padome, C‑84/20 P, nav publicēts, EU:C:2020:871, 29. punkts).

50      Ir jānosaka, pirmām kārtām, vai Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts ir vispārpiemērojams un, otrām kārtām, vai minētā regula nav leģislatīvs akts.

51      Pirmām kārtām, no Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka tas ir vispārpiemērojams, jo attiecas uz objektīvi noteiktām situācijām un tam ir tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti paredzētu personu kategoriju (skat. šī sprieduma 4. punktu).

52      Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta vispārējo piemērojamību apstiprina minētās regulas pamatojums, kura 630. apsvērumā ir noteikts turpmākais:

“Šajā saistībā Komisija paskaidroja, ka [attiecīgais] atbrīvojums nav paredzēts [Cordial], bet gan nediskriminējošā veidā attiecas uz visiem līmvielu sauso maisījumu ražotājiem [..].”

53      Otrām kārtām, kā izriet no Īstenošanas regulas 2020/1336 672. un 673. apsvēruma, Komisija minēto regulu pieņēma pēc tam, kad tā attiecīgo regulas projektu bija iesniegusi pārsūdzības komitejai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV 2011, L 55, 13. lpp.), 5. panta 5. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

54      No šī sprieduma 49.–53. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Īstenošanas regula 2020/1336 nav leģislatīvs akts, jo tā nav pieņemta nedz saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, nedz saskaņā ar īpašo likumdošanas procedūru LESD 289. panta 1. un 2. punkta izpratnē (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2013. gada 5. februāris, BSI/Padome, T‑551/11, nav publicēts, EU:T:2013:60, 43. punkts, un 2021. gada 14. septembris, Far Polymers u.c./Komisija, T‑722/20, nav publicēts, EU:T:2021:598, 55. punkts).

55      Tā kā abi šī sprieduma 49. un 50. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, ir jāsecina, ka Īstenošanas regulai 2020/1336, kuras 1. panta 4. punktā ir paredzēts attiecīgais atbrīvojums, ir reglamentējoša akta raksturs. Turklāt Komisija šo kvalifikāciju neapstrīd. Tātad ir jāpārbauda, vai šis atbrīvojums ir vai nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

b)      Par īstenošanas pasākumu neesamību

56      Frāze “nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem” LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi, kurš, kā izriet no minētās tiesību normas izstrādāšanas vēstures, ir nepieļaut to, ka privātpersonai būtu jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu iegūt piekļuvi tiesai. Ja reglamentējošs akts tieši ietekmētu fiziskas vai juridiskas personas tiesisko stāvokli, bet nebūtu vajadzības veikt īstenošanas pasākumus, pastāvētu risks, ka šī persona nesaņems efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja tai nebūtu tiesību celt prasību Savienības tiesā, lai apstrīdētu šī reglamentējošā akta tiesiskumu. Proti, ja nebūtu īstenošanas pasākumu, fiziska vai juridiska persona, lai arī attiecīgais akts būtu to tieši skāris, varētu panākt šī tiesību akta pārbaudi tiesā, tikai pārkāpdama šajā aktā ietvertos noteikumus un atsaukdamās uz šī akta noteikumu prettiesiskumu pret to ierosinātajos procesos valsts tiesās (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 27. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, turpmāk tekstā – “spriedums Montessori”, EU:C:2018:873, 58. punkts).

57      Savukārt, ja reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaude tiesā tiek nodrošināta neatkarīgi no tā, vai minētos pasākumus ir veikusi Savienība vai dalībvalstis. Fiziskas vai juridiskas personas, kuras LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt Savienības reglamentējošu aktu Savienības tiesā, ir aizsargātas pret šī akta piemērošanu tām ar iespēju apstrīdēt ar šo aktu saistītos īstenošanas pasākumus (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 28. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 59. punkts).

58      Antidempinga maksājumu jomā ar Regulu Nr. 952/2013 ieviestajā muitas sistēmā ir paredzēts, ka ar tādu regulu, kāda ir Īstenošanas regula 2020/1336, noteiktos maksājumus iekasē, pamatojoties uz valsts iestāžu noteiktajiem pasākumiem, kas ir kvalificējami kā “īstenošanas pasākumi” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 18. oktobris, Internacional de Productos Metálicos/Komisija, C‑145/17 P, EU:C:2018:839, 59. un 60. punkts; 2019. gada 19. septembris, Trace Sport, C‑251/18, EU:C:2019:766, 31. punkts, un rīkojumu, 2013. gada 5. februāris, BSI/Padome, T‑551/11, nav publicēts, EU:T:2013:60, 45.–53. punkts).

59      Tomēr, lai izvērtētu, vai reglamentējošais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāņem vērā vienīgi prasības priekšmets (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 31. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 61. punkts). Turklāt gadījumā, ja prasītājs ir lūdzis tikai daļēju tiesību akta atcelšanu, attiecīgi ir jāņem vērā tikai tie īstenošanas pasākumi, kas var būt saistīti ar šo attiecīgā tiesību akta daļu (spriedums, 2018. gada 18. oktobris, Internacional de Productos Metálicos/Komisija, C‑145/17 P, EU:C:2018:839, 53. punkts).

60      Prasītāja apstrīd vienīgi Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktu.

61      Tādēļ pretēji Komisijas apgalvojumam, lai noteiktu, vai šajā lietā pastāv īstenošanas pasākumi, nav jāņem vērā īstenošanas pasākumi, kas saskaņā ar šī sprieduma 58. punktā minēto judikatūru ir noteikti ietverti Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 1. punktā, kurā paredzēta antidempinga maksājumu piemērošana (skat. šī sprieduma 3. punktu).

62      Turklāt, arī lai izvērtētu, vai reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāņem vērā tās personas situācija, kura ir atsaukusies uz tiesībām celt prasību atbilstoši LESD 263. panta ceturtās daļas trešajai teikuma daļai. Tātad nav nozīmes tam, vai attiecīgais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā pret citām personām (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 30. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 61. punkts).

63      Nav strīda par to, ka prasītāja, kas importē PVS tikai nolūkā ražot šķidro līmvielu, nevar saņemt attiecīgo atbrīvojumu.

64      Tādēļ, pat pieņemot, ka galapatēriņa procedūra, kas minēta Regulas Nr. 952/2013 254. pantā, uz kuru ir atsauce Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta otrajā teikumā (skat. šī sprieduma 4. punktu), paredzētu, ka valsts iestādes nosaka īstenošanas pasākumus, šie pasākumi nevarētu attiekties uz prasītāju.

65      Tādējādi Komisijas argumentam, ka, pirmkārt, Cordial un pārējiem attiecīgā atbrīvojuma saņēmējiem ir jāsaņem muitas iestāžu atļauja saskaņā ar Regulu Nr. 952/2013, lai tie varētu saņemt šo atbrīvojumu, un, otrkārt, ka šāds atbrīvojums ir Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta īstenošanas pasākums, nav nozīmes.

66      Protams, prasītāja varētu lūgt attiecīgā atbrīvojuma piešķiršanu, lai panāktu, ka attiecīgās muitas iestādes tai izdotu atteikumu, kuru tā varētu apstrīdēt.

67      Tomēr atteikumu apmierināt prasītāja lūgumu valsts iestādēm nevar uzskatīt par Savienības tiesību akta īstenošanas pasākumu, ja var secināt, ka tā būtu mākslīga prasība likt minētajam prasītājam iesniegt šādu lūgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 66. un 67. punkts).

68      Tā kā šajā lietā prasītāja neatbilst Īstenošanas regulā 2020/1336 paredzētajiem nosacījumiem, lai tai būtu tiesības saņemt attiecīgo atbrīvojumu, būtu mākslīgi likt tai lūgt attiecīgajām muitas iestādēm piešķirt šo atbrīvojumu un apstrīdēt valsts tiesā aktu, ar kuru ir atteikts apmierināt šo lūgumu, lai panāktu, ka tā uzdod Tiesai jautājumu par Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta spēkā esamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 65. un 66. punkts, un 2020. gada 28. oktobris, Associazione GranoSalus/Komisija, C‑313/19 P, nav publicēts, EU:C:2020:869, 41. punkts).

69      No šī sprieduma 56.–68. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem attiecīgais atbrīvojums nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz prasītāju.

70      Tā kā īstenošanas pasākumu nav, ir jāaplūko nosacījums par tiešo skārumu.

c)      Par tiešo skārumu

71      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tāds nosacījums kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais nosacījums, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, proti, pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pilnīgi automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedumi, 1998. gada 5. maijs, Dreyfus/Komisija, C‑386/96 P, EU:C:1998:193, 43. punkts; 2008. gada 13. marts, Komisija/Infront WM, C‑125/06 P, EU:C:2008:159, 47. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts).

1)      Par otro kritēriju par apstrīdētā pasākuma adresātu, kuri atbildīgi par tā īstenošanu, rīcības brīvības neesamību

72      Jānorāda, ka otrajam kritērijam nav nozīmes attiecībā uz pasākumu, kurš – kā tas ir šajā lietā – nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz prasītāju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 7. jūlijs, Federcoopesca u.c./Komisija, T‑312/14, EU:T:2015:472, 38.–40. punkts).

73      Katrā ziņā pamatregulas 14. panta “Vispārīgi noteikumi” 1. punktā ir noteikts:

“Pagaidu vai galīgos antidempinga maksājumus uzliek ar regulu, un dalībvalstis tos iekasē, ievērojot regulā par šādu maksājumu ieviešanu noteikto iekasēšanas veidu, likmi un pārējos kritērijus. [..]”

74      Tādējādi dalībvalstīm, kas ir atbildīgas par antidempinga regulu īstenošanu, principā nav nekādas novērtējuma brīvības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 59. punkts, un 2016. gada 18. oktobris, Crown Equipment (Suzhou) un Crown Gabelstapler/Padome, T‑351/13, nav publicēts, EU:T:2016:616, 24. punkts).

75      Šajā lietā Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktā – atbrīvojuma saņemšanai izvirzot tikai nosacījumu, ka attiecīgie ražojumi ir importēti tādu līmvielu sauso maisījumu ražošanai, ko ražo un pārdod pulverveidā kartona ražošanas nozarei, – valsts muitas iestādēm, kas atbildīgas par tā īstenošanu, nav dota nekāda novērtējuma brīvība.

76      Attiecībā uz Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta noteikumu par PVS pakļaušanu galapatēriņa procedūrai, kas minēta Regulas Nr. 952/2013 254. pantā, – šī norma, kuras vienīgais mērķis ir norādīt muitas procedūru, kas tiek piemērota PVS importam, par kuru ir piešķirts attiecīgais atbrīvojums (skat. šī sprieduma 39. punktu), šī iemesla dēļ nevar radīt šaubas par šī atbrīvojuma pilnīgi automātisko raksturu. Turklāt paša tās formulējuma dēļ – kurā nav paredzēti citi nosacījumi galapatēriņa procedūras piemērošanai, izņemot nosacījumu, kas izriet no atbrīvojuma, kas piešķirts attiecībā uz PVS, – ar šo tiesību normu valsts muitas iestādēm nav dota lielāka novērtējuma brīvība.

77      Tādēļ otrais no šī sprieduma 71. punktā minētajiem kritērijiem, kuru turklāt nav apstrīdējis neviens no lietas dalībniekiem, ir izpildīts.

2)      Par pirmo kritēriju par tiešu ietekmi uz prasītājas tiesisko stāvokli

78      Pamatojot savas prasības pieņemamību, prasītāja norāda uz savu PVS lietotājas stāvokli, kurā tā konkurē ar attiecīgā atbrīvojuma saņēmējiem. Saistībā ar tiešā skāruma nosacījumu tā lūdz Vispārējo tiesu šajā lietā piemērot risinājumu, kādu Tiesa valsts atbalsta jomā ir izvēlējusies 2018. gada 6. novembra spriedumā Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873). Tā norāda, ka attiecīgais atbrīvojums rada tai neizdevīgus konkurences apstākļus attiecībā pret līmvielu sauso maisījumu ražotājiem.

79      Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet – tikai pats apstāklis, ka Savienības tiesību akts saimnieciskās darbības subjektam rada neizdevīgus konkurences apstākļus, neļauj uzskatīt, ka šis tiesību akts ietekmētu [šī tiesību subjekta] tiesisko stāvokli un ka tātad šis tiesību akts to tieši skartu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 28. aprīlis, T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija, C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 34., 36. un 37. punkts; 2015. gada 17. septembris, Confederazione Cooperative Italiane u.c./Anicav u.c., C‑455/13 P, C‑457/13 P un C‑460/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:616, 47.–49. punkts, un 2019. gada 28. februāris, Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association, C‑465/16 P, EU:C:2019:155, 81. punkts).

80      Tomēr 2018. gada 6. novembra sprieduma Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873) 43. punktā Tiesa nosprieda, ka Komisijas lēmums, kas pieņemts valsts atbalsta jomā un kas saimnieciskās darbības subjektam var radīt neizdevīgus konkurences apstākļus, jo ar to tiek pilnībā saglabātas tā konkurentiem labvēlīga valsts pasākuma sekas, var tikt uzskatīts par tādu, kas tieši skar minētā saimnieciskās darbības subjekta tiesisko stāvokli.

81      Kā izriet no 2018. gada 6. novembra sprieduma Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873) 43. un 52. punkta, Tiesa savu izvēlēto risinājumu ir pamatojusi ar konstatējumu, ka noteikumu par valsts atbalstu mērķis ir aizsargāt konkurenci un ka no LESD normām šajā jomā uzņēmuma, kurš gūst labumu no valsts pasākuma, konkurentam izriet tiesības uz to, lai ar šādu valsts pasākumu netiktu izkropļota konkurence.

82      Tomēr antidempinga jomā pamatregulas 21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Konstatējumu par to, vai iejaukšanās ietilpst Savienības interesēs, pamato ar dažādu interešu novērtēšanu kopumā, ietverot vietējo ražotāju, lietotāju un patērētāju intereses. Konstatējumus, ievērojot šo pantu, var izdarīt tikai tad, ja visām pusēm ir bijusi iespēja darīt zināmus savus viedokļus, ievērojot 2. punktu. Šādā pārbaudē īpaši apsver nepieciešamību likvidēt kaitējumu radošā dempinga izkropļojošo ietekmi uz tirdzniecību un atjaunot efektīvu konkurenci. Pasākumus, ko nosaka, pamatojoties uz konstatēto dempingu un kaitējumu, nedrīkst piemērot, ja iestādes, atsaucoties uz visu iesniegto informāciju, var izdarīt nepārprotamus secinājumus, ka Savienības interesēs nav piemērot šādus pasākumus.”

83      Saskaņā ar šo normu Savienības iestādēm, tostarp Komisijai, pirms antidempinga pasākumu noteikšanas ir jānoskaidro tas, vai šādu pasākumu veikšana ir Savienības interesēs. Tādējādi Komisija, pat ja ir konstatēts dempings un kaitējums, var nolemt nenoteikt pasākumus, ja tas nav Savienības interesēs.

84      Attiecīgais atbrīvojums tika noteikts, pamatojoties uz šo normu (skat. Īstenošanas regulas 2020/1336 551. apsvērumu).

85      Lai noteiktu Savienības intereses, pamatregulas 21. panta 1. punkta trešajā teikumā ir precizēts, ka “īpaši apsver nepieciešamību likvidēt kaitējumu radošā dempinga izkropļojošo ietekmi uz tirdzniecību un atjaunot efektīvu konkurenci”.

86      No šī teikuma izriet, ka šajā nolūkā prioritāri tiek ņemtas vērā Savienības ražošanas nozares ražotāju intereses, lai tiktu atjaunots to konkurences stāvoklis, kuru ir ietekmējusi kaitējošā dempinga prakse.

87      Tomēr saskaņā ar pamatregulas 21. panta 1. punkta pirmo teikumu, lai noteiktu, vai antidempinga pasākumu veikšana ir Savienības interesēs, Komisijai ir jāizvērtē visas dažādās intereses kopumā, tālab ražotāju intereses nav vienīgās, kuras Komisijai ir jāņem vērā.

88      Tādējādi šajā normā ir precizēts, ka dažādās intereses ietver arī attiecīgā ražojuma lietotāju intereses.

89      Tādēļ nevar secināt, ka, tā kā pamatregulas 21. panta 1. punkta trešais teikums attiecas tikai uz Savienības ražošanas nozares ražotāju konkurences stāvokli, būtu izslēgta attiecīgā ražojuma lietotāju interešu – lai tādā gadījumā, kāds minēts šī sprieduma 87. punktā, netiktu ietekmēts to konkurences stāvoklis – kā Savienības interešu ņemšana vērā.

90      Pretēji tam dažu attiecīgā ražojuma lietotāju intereses aizsargāt savu konkurences stāvokli no iespējamās izkropļošanas ietekmes, kādu rada šāds atbrīvojums, ir Savienības interesēs pamatregulas 21. panta 1. punkta izpratnē.

91      Saikne starp attiecīgā ražojuma lietotāju interesēm aizsargāt savu konkurences stāvokli un Savienības interesēm izriet ne tikai no atsauces uz to interesēm, kas sniegta pamatregulas 21. panta 1. punktā, bet arī no konstatējuma, ka minētajā regulā ir noteikts vispārējs mērķis saglabāt konkurenci iekšējā tirgū, kas neaprobežojas tikai ar Savienības ražotāju konkurences stāvokli.

92      Šajā ziņā jāatzīmē, ka pamatregulas 21. panta 1. punkta trešajā teikumā ir norādīts uz efektīvu konkurenci, nevis tikai uz Savienības ražošanas nozares ražotāju konkurences stāvokli un to īpašajām interesēm.

93      Turklāt pamatregulas 9. panta 4. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka galīgo antidempinga maksājumu apmērs ne tikai nedrīkst pārsniegt dempinga starpību, bet nedrīkst pārsniegt arī Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu.

94      Tādējādi, no vienas puses, Savienības ražošanas nozares ražotājiem netiek piešķirtas nekādas konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar trešo valstu eksportētājiem, kas veic dempingu, un, no otras puses, antidempinga maksājumu apmērs nepārsniedz to, kas ir absolūti nepieciešams, tā aizsargājot nozares lejupējos posmos iesaistīto saimnieciskās darbības subjektu, tostarp attiecīgā ražojuma lietotāju, intereses.

95      No tā izriet, ka pamatregulas mērķis nav tikai atjaunot Savienības ražošanas nozares ražotāju konkurences stāvokli, bet arī saglabāt efektīvu konkurenci iekšējā tirgū.

96      Tādējādi attiecīgā ražojuma lietotājiem ir tiesības uz to, lai ar tiesību aktu, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar pamatregulu, netiktu izkropļota konkurence, – tāpat kā uzņēmuma, kurš saņem valsts atbalstu, konkurentam ir tiesības uz to, lai ar šādu atbalstu netiktu izkropļota konkurence.

97      Ņemot vērā šo tiesību esamību, Komisijas tiesību akts, ar kuru šīs tiesības varētu būt aizskartas, ietekmē šo tiesību subjekta tiesisko stāvokli un tātad tieši skar šo tiesību subjektu.

98      No LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā tiešā skāruma nosacījuma viedokļa prasītāja ir situācijā, kas ir salīdzināma ar to, kādā bija prasītāji lietā, kurā ir pieņemts 2018. gada 6. novembra spriedums Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873).

99      Savukārt šī sprieduma 79. punktā minētā Tiesas judikatūra, kas neļauj saimnieciskās darbības subjektu, kuram ar Savienības tiesību akta pieņemšanu ir radīti neizdevīgi konkurences apstākļi, uzskatīt par tādu, kuru šis pasākums tieši skar, nav šķērslis tam, ka tieša skāruma nosacījums tiek izpildīts.

100    Protams, prasītāja – tāpat kā prasītāji šī sprieduma 79. punktā minētajās lietās – apgalvo, ka Komisija ir noteikusi pasākumu, kas šī pasākuma izraisītās atšķirīgās attieksmes dēļ varētu ietekmēt tās konkurences stāvokli.

101    Tomēr pretēji faktiem šī sprieduma 79. punktā minētajās lietās prasītājas intereses, tostarp tās konkurences stāvokļa aizsardzība, ir ņemtas vērā saskaņā ar pamatregulu, uz kuru pamatojoties tika pieņemts attiecīgais atbrīvojums.

102    Pretēji tam šī sprieduma 79. punktā aprakstītajās lietās prasītāju intereses netika aizsargātas tāda tiesiskā režīma dēļ, kas radīja priekšrocības to konkurentiem, jo [minētie prasītāji] neietilpa šī režīma piemērošanas jomā.

103    Tādējādi 2015. gada 28. aprīļa spriedumā T & L Sugars un Sidul Açúcares/Komisija (C‑456/13 P, EU:C:2015:284, 1.–3. un 34. punkts) tika atgādināts, ka cukura piedāvājums Savienības tirgū ietver cukuru, kas ražots, pirmkārt, pārstrādājot Savienībā ražotas cukurbietes un, otrkārt, pārstrādājot no trešām valstīm importētu cukurniedru jēlcukuru; galaprodukts abos gadījumos ir ķīmiski identisks. Attiecīgās tiesību normas bija paredzētas, lai Savienības tirgū palielinātu cukura piedāvājumu, kurš bija nepietiekams. Dažās no tām bija piešķirta priekšrocība Savienības ražotājiem, ļaujot tiem ražot un tirgot nelielu daudzumu cukura, kā arī izoglikozes, pārsniedzot iekšējo ražošanas kvotu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas, kas bija nevis cukura un izoglikozes ražotāji, bet gan cukurniedru cukura rafinēšanas uzņēmumi, neietilpa attiecīgā tiesiskā režīma piemērošanas jomā.

104    Tāpat lietā, kurā tika pieņemts 2015. gada 17. septembra spriedums Confederazione Cooperative Italiane u.c./Anicav u.c. (C‑455/13 P, C‑457/13 P un C‑460/13 P, nav publicēts, EU:C:2015:616, 2.–9., 32. un 48. punkts), ar attiecīgajām normām tika piešķirta priekšrocība ražotāju organizācijām augļu un dārzeņu nozarē. Prasītāji, kas bija augļu un dārzeņu rūpnieciskie pārstrādātāji, nevis šo pārtikas produktu ražotāji, apgalvoja, ka pastāv diskriminācija starp tiem un ražotāju organizācijām, kuras veic pārstrādes darbības. Tomēr tie neietilpa attiecīgā tiesiskā režīma piemērošanas jomā.

105    Visbeidzot lietā, kurā tika pieņemts 2019. gada 28. februāra spriedums Padome/Growth Energy un Renewable Fuels Association (C‑465/16 P, EU:C:2019:155, 73., 74. un 79.–81. punkts), apstrīdēto pasākumu priekšmets bija antidempinga maksājuma noteikšana ASV izcelsmes bioetanola importam. Prasītājs bija Amerikas Savienoto Valstu bioetanola ražotājs. Tas neeksportēja savu ražojumu uz Savienību, bet pārdeva to tirgotājiem maisījumu izgatavotājiem. Pēdējie minētie eksportēja bioetanolu, ko bija iegādājušies – tostarp no prasītāja –, un par šo ražojumu tika piemērots antidempinga maksājums. Noteikumi, uz kuriem pamatojoties bija noteikti apstrīdētie pasākumi, bija Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.), 9. panta 5. punkta noteikumi (tagad – pamatregulas 9. panta 5. punkts). Šajos noteikumos ir paredzēts, ka antidempinga maksājumu piemēro to ražojumu “importam”, kurus ieved Savienības teritorijā. Tādējādi šie noteikumi, tāpat kā viss ar pamatregulu ieviestais tiesiskais režīms, it īpaši tās 21. panta 1. punkts, neattiecas uz pašiem trešo valstu ražotājiem, bet gan vienīgi uz tiem ražotājiem, kuri eksportē savus ražojumus uz Savienību.

106    Tomēr lietā, kurā tika pieņemts 2018. gada 6. novembra spriedums Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873), gan apelācijas sūdzības iesniedzēja, gan tās konkurenti ietilpa valsts atbalsta tiesību piemērošanas jomā, jo tie darbojās iekšējā tirgū. Turklāt saskaņā ar šo kopējo tiesisko režīmu apelācijas sūdzības iesniedzējai bija tiesības uz tās konkurences stāvokļa aizsardzību (skat. šī sprieduma 81. punktu). Apstrīdētais Komisijas lēmums bija pieņemts, pamatojoties uz minēto režīmu, un ar to bija atļauts valsts pasākums, ar kuru saistībā ar šo režīmu bija ieviesta atšķirīga attieksme, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai varēja radīt neizdevīgus konkurences apstākļus.

107    Tā tas ir arī šajā lietā.

108    Proti, kā norādīts iepriekš, pamatregulas 21. panta 1. punktā ir paredzēts – lai noteiktu, vai antidempinga maksājumu piemērošana ir Savienības interesēs, ir jāizvērtē visas dažādās intereses kopumā, tostarp attiecīgā ražojuma lietotāju intereses.

109    Tieši piemērojot pamatregulas 21. panta 1. punktu, kurš attiecas uz aplūkotā ražojuma lietotājiem, tas ir, šajā lietā konkrēti – uz visiem līmvielu ražotājiem, tika pieņemts Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts (skat. šī sprieduma 27. punktu).

110    Tādējādi šķidro līmvielu ražotāji, tāpat kā to konkurenti, proti, līmvielu sauso maisījumu ražotāji, ietilpst pamatregulas piemērošanas jomā, un, piemērojot šo regulu, tiek ņemtas vērā to intereses.

111    Tātad ir jāsecina, ka šī sprieduma 79. punktā minētā Tiesas judikatūra pieļauj secinājumu, ka attiecīgais atbrīvojums rada tiesiskas sekas attiecībā uz šķidro līmvielu ražotāju situāciju, jo šī atbrīvojuma dēļ tiem var tikt radīti neizdevīgi konkurences apstākļi.

112    Turklāt patiešām valsts atbalsta jomā uz labuma guvēju no valsts pasākuma, ar kuru tie ir atbrīvoti no izmaksām, konkurentiem principā tieši attiecas šīs izmaksas, kā tas bija lietās, kurās pieņemts 2018. gada 6. novembra spriedums Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 6. un 50. punkts).

113    Šajā lietā uz prasītāju kā PVS lietotāju tieši neattiecas antidempinga maksājumi, kuri – kā izriet no Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 1. punkta – tiek piemēroti importam.

114    Tomēr antidempinga maksājumus ir paredzēts pilnībā vai daļēji iekasēt no attiecīgā ražojuma pircējiem Savienībā, šajā lietā – no PVS lietotājiem, konkrēti – šķidro līmvielu ražotājiem.

115    Pamatregulas 12. pantā ir paredzēts, ka Komisija var atsākt izmeklēšanu minētās regulas 6. panta izpratnē, lai pārbaudītu, vai antidempinga maksājumi ir ietekmējuši cenas, ja izrādās, ka šie maksājumi ir izraisījuši tikai nepietiekamas tālākpārdošanas cenu vai turpmāko pārdošanas cenu izmaiņas Savienībā.

116    Turklāt, tā kā saskaņā ar Komisijas viedokli šajā lietā no antidempinga maksājumiem ir jāatbrīvo līmvielu sauso maisījumu ražošanai paredzētu PVS ražotāji, tā uzskatīja, ka tad, ja šāda atbrīvojuma nebūtu, PVS lietotāji, kas ražo šādas līmvielas, pilnībā vai daļēji segtu papildu izmaksas, ko rada antidempinga maksājumi. Lietas materiālos nav informācijas par to, ka to PVS lietotāju situācija, kuri ražo šķidro līmvielu, šajā ziņā būtu citāda.

117    Tādējādi bez nepieciešamības ņemt vērā PVS importētāja statusu, kāds arī ir prasītājai (skat. šī sprieduma 6. punktu), pietiek konstatēt, ka tai kā šī ražojuma lietotājai ir pilnībā vai daļēji jāsedz antidempinga maksājumi, kas ieviesti ar Īstenošanas regulu 2020/1336.

118    No šī sprieduma 112.–117. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet – tas, ka prasītājai kā PVS lietotājai, kura konkurē ar attiecīgā atbrīvojuma saņēmējiem, nav pienākuma pašai maksāt antidempinga maksājumus, nerada šaubas par šī sprieduma 111. punktā izklāstīto secinājumu.

119    Turpinājumā jānosaka, vai attiecīgā atbrīvojuma dēļ prasītājai var tikt radīti neizdevīgi konkurences apstākļi.

120    Šajā ziņā 2018. gada 6. novembra sprieduma Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873) 46. punktā Tiesa ir piebildusi: lai gan Savienības tiesai pieņemamības izvērtēšanas posmā nav jāpieņem galīgs lēmums par konkurences attiecībām starp prasītāju un tādu valsts pasākumu labuma guvējiem, kas izvērtēti Komisijas lēmumā valsts atbalsta jomā, to, ka šis lēmums skar prasītāju tieši, tomēr nevar secināt tikai no iespējamām konkurences attiecībām.

121    Tiesa norādīja – tā kā nosacījums par tiešu skārumu nozīmē, ka apstrīdētajam tiesību aktam ir jārada tiešas sekas prasītāja tiesiskajam stāvoklim, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai prasītājs ir atbilstoši izklāstījis iemeslus, kāpēc Komisijas lēmums var radīt tam neizdevīgus konkurences apstākļus un tātad radīt sekas tā tiesiskajam stāvoklim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 47. punkts).

122    Attiecībā uz apstākļiem šajā lietā Tiesa nosprieda, ka prasītājas, pierādot, ka tās darbojas tajā pašā tirgū, kurā darbojas attiecīgā atbalsta saņēmēji, ir atbilstoši pamatojušas to, ka apstrīdētais lēmums varēja tām radīt neizdevīgus konkurences apstākļus un ka tādējādi šis lēmums tieši skāra to tiesisko stāvokli, it īpaši to tiesības uz to, lai šajā tirgū ar attiecīgajiem pasākumiem netiktu izkropļota konkurence (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 50. punkts).

123    Šajā lietā prasītāja ir sīki izklāstījusi – un tas nav apstrīdēts –, ka tā darbojas tajā pašā preču tirgū un ģeogrāfiskajā tirgū, kurā darbojas kāds no saimnieciskās darbības subjektiem, kuri saņem attiecīgo atbrīvojumu. Prasītāja ir tādas PVS šķidrās līmvielas ražotāja, kas paredzēta kartona ražošanas nozarei Savienībā. Tā piebilst, ka šķidrā līmviela un līmvielas sausais maisījums ir savstarpēji aizstājami un ka antidempinga maksājumu dēļ tās klientiem radušās izmaksas varētu likt iegādāties līmvielu sauso maisījumu.

124    Tādējādi prasītāja ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ attiecīgais atbrīvojums var tai radīt neizdevīgus konkurences apstākļus.

125    Tādēļ šajā lietā jāsecina, ka ir izpildīts pirmais no šī sprieduma 71. punktā minētajiem kritērijiem, kā arī tiešā skāruma nosacījums kopumā.

126    No visiem šī sprieduma 49.–125. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka ir izpildīti trīs nosacījumi, kuri paredzēti LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā un kuri atgādināti šī sprieduma 44. punktā. Tādēļ nav nepieciešams pārbaudīt, vai ir izpildīti arī LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā teikuma daļā paredzētie nosacījumi.

127    Tādējādi ir jāizskata nepieņemamības pamats, ko Komisija izvirzījusi pakārtoti (skat. šī sprieduma 12. punktu).

3.      Par apstrīdama tiesību akta esamību

128    Komisija apgalvo, ka gadījumā, ja Vispārējā tiesa nospriestu, ka attiecīgais atbrīvojums tieši skar prasītāju, prasība tomēr būtu nepieņemama, jo Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts nav apstrīdams tiesību akts, jo tas neskar prasītājas intereses tādā veidā, ka tas būtiski mainītu tās tiesisko stāvokli. Pēc Komisijas uzskatiem, judikatūras par tiešā skāruma nosacījumu iespējamā mīkstināšana, kas izrietot no Tiesas 2018. gada 6. novembra spriedumā Montessori (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873) izvēlētā risinājuma pārņemšanas, radītu actio popularis risku, un, lai izvairītos no šāda riska, prasītājai attiecībā uz apstrīdama tiesību akta nosacījumu būtu jāpierāda, ka pastāv būtiskas izmaiņas tās tiesiskajā stāvoklī.

129    Iesākumā jāatgādina, ka Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta mērķis ir atbrīvot Ķīnas izcelsmes PVS importu no galīgajiem antidempinga maksājumiem, kas piemēroti ar minētās regulas 1. panta 1. punktu, ja PVS tiek importēti tādu līmvielu sauso maisījumu ražošanai, ko ražo un pārdod pulverveidā kartona ražošanas nozarei.

130    Tādēļ Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkts rada tiesiskas sekas attiecībā uz trešām personām LESD 263. panta pirmās daļas izpratnē.

131    Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka akti, par kuriem var celt atcelšanas prasību LESD 263. panta izpratnē, ir akti, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras ietekmē prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli (spriedums, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts).

132    Šajā ziņā šī sprieduma 131. punktā minētā judikatūra ir izstrādāta saistībā ar prasībām, ko Savienības tiesā fiziskas vai juridiskas personas ir cēlušas par tiesību aktiem, kuru adresāti tās ir. Ja – kā tas ir šajā lietā – neprivileģēts prasītājs ir cēlis atcelšanas prasību par tiesību aktu, kurš nav tam adresēts, prasība, ka pārsūdzētā pasākuma saistošajām tiesiskajām sekām jābūt tādām, kas var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli, pārklājas ar šādas atcelšanas prasības pieņemamības nosacījumiem, kādi pastāvēja pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, tas ir, nosacījumiem, kas tagad ir paredzēti LESD 263. panta ceturtajā daļā, izņemot šīs daļas trešo teikuma daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 13. oktobris, Deutsche Post un Vācija/Komisija, C‑463/10 P un C‑475/10 P, EU:C:2011:656, 38. punkts, un rīkojumu, 2021. gada 15. aprīlis, Validity un Center for Independent Living/Komisija, C‑622/20 P, nav publicēts, EU:C:2021:310, 39. punkts).

133    Tādējādi šī judikatūra nav piemērojama fiziskām vai juridiskām personām, kas nav apstrīdētā akta adresāti un kas jau atbilst LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā teikuma daļā paredzētajiem nosacījumiem, proti, tieša skāruma nosacījumam un individuāla skāruma nosacījumam.

134    Tāpat ir jāuzskata, ka šī sprieduma 131. punktā minētā judikatūra nav piemērojama fiziskām vai juridiskām personām, kas nav apstrīdētā akta adresāti un kas jau atbilst LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā paredzētajiem nosacījumiem.

135    Proti, pirmām kārtām, no Līguma par Konstitūciju Eiropai projekta III‑365. panta 4. punkta, kura saturs tika identiski pārņemts LESD 263. panta ceturtajā daļā, sagatavošanas darbiem izriet, ka trešās teikuma daļas pievienošana šai tiesību normai bija paredzēta, lai paplašinātu nosacījumus atcelšanas prasību pieņemamībai attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, un ka vienīgie vispārpiemērojamie akti, attiecībā uz kuriem bija jāsaglabā šaura pieeja, bija leģislatīvi akti (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 26. punkts).

136    Tādējādi LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas mērķis ir mīkstināt nosacījumus tādu atcelšanas prasību pieņemamībai, ko cēlušas fiziskas un juridiskas personas pret jebkādiem vispārpiemērojamiem aktiem, izņemot tos, kam ir leģislatīvs raksturs (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 27. punkts).

137    Prasītājam, kas atbilst visiem LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā paredzētajiem nosacījumiem, uzliktais pienākums pierādīt “būtiskas” izmaiņas savā tiesiskajā stāvoklī, lai pierādītu, ka ir izpildīts apstrīdama tiesību akta esamības nosacījums, ierobežotu prasību pieņemamības nosacījumu mīkstināšanu, kādu ir vēlējušies veikt LESD autori.

138    Otrām kārtām, LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā izvirzītais mērķis, kā izriet no šīs tiesību normas rašanās vēstures, ir arī novērst to, ka privātpersonai būtu jāpārkāpj tiesības, lai tā varētu piekļūt tiesai (spriedumi, 2013. gada 19. decembris, Telefónica/Komisija, C‑274/12 P, EU:C:2013:852, 27. punkts, un 2018. gada 6. novembris, Montessori, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 58. punkts).

139    Šajā lietā šīs prasības nepieņemamība, kas ir pamatota ar to, ka prasītāja nav pierādījusi būtiskas izmaiņas savā tiesiskajā stāvoklī, varētu likt prasītājai, ja tā vēlas uzturēt prasību, iesniegt kompetentajās muitas iestādēs lūgumu par attiecīgā atbrīvojuma piešķiršanu. Kā konstatēts šī sprieduma 68. punktā, šādam pienākumam ir mākslīgs raksturs.

140    Ņemot vērā šī sprieduma 129.–139. punktā izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka Komisijai nav pamata izvirzīt nepieņemamības pamatu, kas balstīts uz to, ka Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktam attiecībā uz prasītāju neesot saistošu tiesisko seku, kas varētu ietekmēt prasītājas intereses, būtiski mainot tās tiesisko stāvokli.

141    Tātad Komisijas šajā ziņā izvirzītais nepieņemamības pamats ir jānoraida.

142    Jāpiebilst, ka Komisijas minētais actio popularis risks nav pierādīts. Konstatējums, ka prasītāja ir tieši skarta, šajā spriedumā attiecas tikai uz gadījumu, kad ar atbrīvojumu no antidempinga maksājumiem kopējā tiesiskajā režīmā attiecībā uz atsevišķiem aplūkotā ražojuma lietotājiem ir ieviesta atšķirīga attieksme, kas rada neizdevīgus konkurences apstākļus (skat. šī sprieduma 110. un 111. punktu).

143    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka šī prasība ir pieņemama.

B.      Par lietas būtību

144    Jāatgādina, ka ar Padomes Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.), Eiropas Savienības Padome pieņēma lēmumu, ar ko noslēdz Marrākešā 1994. gada 15. aprīlī parakstīto Līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (turpmāk tekstā – “Līgums par PTO izveidošanu”), kā arī nolīgumus, kuri ietverti minētā līguma IA pielikumā un kuru vidū ir Līgums par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) (OV 1994, L 336, 11. lpp.) un Līgums par Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 1994 VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”).

145    Šajā lietā prasītāja, kas apgalvo, ka ar Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punktu ir pārkāpta pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmā daļa, atsaucas arī uz Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmo teikumu.

146    Prasītāja atgādina, ka pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā un Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka antidempinga maksājumus nosaka bez diskriminācijas. Pēc tās uzskatiem, vienīgais pieļaujamais izņēmums attiecas uz importu no avotiem, kuru saistības ir pieņemtas.

147    Tādējādi ar attiecīgo atbrīvojumu esot ieviesti diskriminējoši antidempinga maksājumi par sliktu šķidro līmvielu ražotājiem, jo uz tiem attiecas šie maksājumi, bet līmvielu sauso maisījumu ražotāji no tiem ir atbrīvoti.

148    Ar attiecīgo atbrīvojumu tādējādi esot pārkāptas šī sprieduma 145. punktā minētās tiesību normas.

149    Turklāt prasītāja apgalvo, ka tikai viens no Ķīnas PVS eksportētājiem var saņemt attiecīgo atbrīvojumu, proti, vienīgais Cordial piegādātājs – līmvielu sauso maisījumu ražotājs, kura situāciju Komisija ņēma vērā Īstenošanas regulā 2020/1336. Tādējādi prasītāja norāda, ka attiecīgais atbrīvojums ir diskriminējošs attiecībā uz visiem pārējiem Ķīnas PVS eksportētājiem.

150    Komisija, atbildot uz šī sprieduma 145.–148. punktā minēto iebildumu, apgalvo, pirmkārt, ka atšķirīgā attieksme, kas izriet no attiecīgā atbrīvojuma, neietilpst pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzētā pienākuma nediskriminēt piemērošanas jomā, otrkārt, pat ja tā būtu, šī atšķirīgā attieksme nebūtu diskriminācija šīs tiesību normas izpratnē un, treškārt, pat ja diskriminācija tiktu konstatēta, tā būtu objektīvi pamatota ar Savienības interesēm saskaņā ar pamatregulas 21. pantu.

151    Komisija apstrīd arī šī sprieduma 149. punktā minētās diskriminācijas esamību.

152    No šī sprieduma 144.–149. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka vienīgais prasītājas izvirzītais pamats ir sadalīts divos iebildumos, no kuriem pirmais attiecas uz diskrimināciju starp PVS lietotājiem Savienībā un otrais – uz diskrimināciju starp Ķīnas PVS eksportētājiem.

1.      Par diskrimināciju starp PVS lietotājiem

153    Pamatregulas 9. panta 5. punktā ir noteikts:

“Izstrādājuma importam no visiem avotiem, par kuriem konstatēts, ka tie īsteno dempingu un nodara kaitējumu, vienmēr bez diskriminācijas piemēro antidempinga maksājumu pienācīgā apmērā, ja vien tas nav imports no avotiem, kuru piedāvātās saistības pieņemtas saskaņā ar šīs regulas noteikumiem.

[..]”

154    Komisija apgalvo, ka pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmā daļa un it īpaši frāze “bez diskriminācijas” nav piemērojama atšķirīgai attieksmei, kāda tiek īstenota starp attiecīgā ražojuma lietotājiem, kas reģistrēti tās PTO dalībvalsts teritorijā, kura piemēro antidempinga maksājumus.

155    Šajā ziņā jāatgādina, ka prasītāja nenorāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Tās iebildums par diskrimināciju starp PVS lietotājiem aprobežojas ar apgalvojumu par pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas pārkāpumu.

156    Procesuālajos rakstos prasītāja precizē, ka pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā pretēji vispārējam vienlīdzīgas attieksmes principam ir paredzēts tikai viens izņēmums antidempinga maksājumu piemērošanai, kurš attiecas uz importu no avotiem, kuru saistības ir pieņemtas. Tādējādi, pēc prasītājas uzskatiem, jebkurš cits atbrīvojums noteikti būtu diskriminējošs. Tā piebilst, ka šajā tiesību normā paredzētā vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa stingrā piemērošana ir ļoti specifiska.

157    Ņemot vērā prasītājas iebilduma noteikšanu, ir jāsecina, ka tad, ja – kā apgalvo Komisija – pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmā daļa nav piemērojama atšķirīgai attieksmei pret attiecīgā ražojuma lietotājiem, minētais iebildums ir neefektīvs, tātad tas ir jānosaka.

158    Lai interpretētu pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmo daļu un it īpaši – lai noteiktu tās piemērošanas jomu, lietas dalībnieki atsaucas uz Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmo teikumu un tā interpretāciju, ko veikušas PTO strīdu izšķiršanas institūcijas.

159    Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā ir paredzēts:

“Ja antidempinga nodeva tiek piemērota kādai precei, šāda antidempinga nodeva tiek iekasēta attiecīgajā apmērā katrā gadījumā atsevišķi, nepieļaujot diskrimināciju, par šādas preces importu no visiem avotiem, kas atzīti par dempingam pakļautiem un kaitējumu radošiem, izņemot importus no tiem avotiem, no kuriem šī Līguma ietvaros pieņemti cenu labojumi. [..]”

160    Prasītājas atsauce uz Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmo teikumu ir jāsaprot tādējādi, ka tās mērķis ir interpretēt pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmo daļu saskaņā ar šo tiesību normu.

a)      Par Līguma par PTO izveidošanu normu, kā arī tā pielikumu normu un strīdu izšķiršanas procesā iesaistīto PTO institūciju ziņojumu ņemšanu vērā

161    Ir jānosaka, kādā mērā, pirmām kārtām, Līguma par PTO izveidošanu normas, kā arī tā pielikumu normas un, otrām kārtām, strīdu izšķiršanas procesā iesaistīto PTO institūciju ziņojumus var lietderīgi ņemt vērā, lai interpretētu tādas atvasināto tiesību normas, kāda ir pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmā daļa.

1)      Par Līguma par PTO izveidošanu, kā arī tā pielikumu normām

162    Attiecībā uz ietekmi, kāda starptautiska nolīguma, kura līgumslēdzēja puse ir Savienība, piemēram, 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību, normām var būt uz atvasināto tiesību normas interpretāciju, Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār atvasināto tiesību aktiem liek šīs normas interpretēt pēc iespējas saskaņā ar šiem nolīgumiem (spriedumi, 1996. gada 10. septembris, Komisija/Vācija, C‑61/94, EU:C:1996:313, 52. punkts, un 2007. gada 7. jūnijs, Řízení Letového Provozu, C‑335/05, EU:C:2007:321, 16. punkts).

163    Pirms tiek pārbaudīts, vai šajā lietā ir iespējama šāda atbilstīga interpretācija, iepriekš jāatgādina, ka pamatregulas normas, ciktāl tās atbilst Antidempinga nolīguma normām, ir jāinterpretē, ciktāl iespējams, ņemot vērā attiecīgās šī nolīguma normas (skat. spriedumu, 2021. gada 14. jūlijs, Interpipe Niko Tube un Interpipe Nizhnedneprovsky Tube Rolling Plant/Komisija, T‑716/19, EU:T:2021:457, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

164    Proti, tā kā Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmais teikums un pamatregulas 9. panta 5. punkts ir formulēti gandrīz identiski, [pamatregulas 9. panta 5. punkta] normas atbilst [Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmā teikuma] normām.

165    Šajā ziņā ir atzīts, ka Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmā teikuma piemērošanas joma ir līdzvērtīga pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas piemērošanas jomai, jo tā aizliedz diskriminējošu attieksmi to antidempinga maksājumu atgūšanā, kuri par ražojumu ir noteikti atkarībā no attiecīgā importa avota (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2008. gada 17. decembris, HEG un Graphite India/Padome, T‑462/04, EU:T:2008:586, 39. punkts).

166    Tādēļ pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmās daļas interpretācija, ciktāl iespējams, būtu jāveic atbilstīgi Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajam teikumam.

167    Jāpiebilst, ka iespēja interpretēt atvasināto tiesību normu, ņemot vērā starptautisku nolīgumu, uz kuru ir atsauce Tiesas judikatūrā, kas minēta šī sprieduma 162. punktā, nevar attiekties uz normu, kuras jēga ir skaidra un nepārprotama un kurai tādējādi nav vajadzīga nekāda interpretācija, kā to apliecina frāze “ciktāl iespējams”. Proti, ja šī judikatūra tiktu piemērota šādā gadījumā, princips par interpretāciju atbilstīgi Savienības atvasināto tiesību aktiem kalpotu par pamatu šīs tiesību normas interpretācijai contra legem, un tas nevar tikt pieļauts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 13. jūlijs, Confédération nationale du Crédit mutuel/ECB, T‑751/16, EU:T:2018:475, 34. punkts). Tā paša iemesla dēļ, ja attiecīgās atvasināto tiesību normas jēga nav nepārprotama, nevar piemērot atbilstīgu interpretāciju, ja visas iespējamās minētās tiesību normas interpretācijas ir pretrunā augstāka juridiskā spēka normai.

168    Tādējādi, ja attiecīgās atvasināto tiesību normas jēga, no vienas puses, ir nepārprotama un, no otras puses, ir pretrunā tādam noteikumam ar augstāku juridisku spēku, kas paredzēts starptautiskajā nolīgumā, šo normu nevar interpretēt atbilstīgi minētajam noteikumam.

169    Šajā lietā neviens no šiem abiem kritērijiem nav izpildīts.

170    Vispirms – pamatregulas 9. panta 5. punktā ietverto frāzi “nediskriminējošā veidā” var interpretēt dažādi.

171    Turpinot, tā kā Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmais teikums ir līdzīgs pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajai daļai, to nevar uzskatīt par pretēju [pēdējai] minētajai normai.

172    Tādēļ, lai noteiktu tās piemērojamību, vārdi “bez diskriminācijas”, kas ietverti pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā, ir jāinterpretē atbilstīgi vārdiem “nepieļaujot diskrimināciju”, kas ietverti Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā.

173    Turklāt saistībā ar pēdējās minētās normas iepriekšēju interpretāciju var ņemt vērā citas atbilstīgās normas, kas ietvertas Līgumā par PTO izveidošanu un tā pielikumos. Interpretējot starptautisku līgumu, jāņem vērā parastā nozīme, kāda piešķirama tā vārdiem kontekstā, un jāņem vērā līguma priekšmets un mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, Bosphorus Queen Shipping, C‑15/17, EU:C:2018:557, 67. punkts), kā starptautisko līgumu interpretācijas jomā tas ir paredzēts 31. panta 1. punktā 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijā par starptautiskajām līgumtiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sējums, 331. lpp.), kura ietilpst Savienības tiesību sistēmā (spriedums, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 42. punkts) un kuru PTO Apelācijas institūcija ņem vērā (1996. gada 20. maija Ziņojums par strīdu “Amerikas Savienotās Valstis – Standarti attiecībā uz degvielu pēc jaunās un vecās formulas (WT/DS2/AB/R)”).

2)      Par strīdu izšķiršanas procesā iesaistīto PTO institūciju ziņojumiem

174    Tiesa jau ir nospriedusi, ka vispārējais starptautisko tiesību līgumsaistību ievērošanas princips (pacta sunt servanda), kas nostiprināts Vīnes Konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 26. pantā, nozīmē, ka, interpretējot un piemērojot Antidempinga nolīgumu, Savienības tiesām ir jāņem vērā šī nolīguma dažādo normu interpretācija, kādu ir pieņēmušas strīdu izšķiršanas procesā iesaistītās PTO institūcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

175    Šādi Tiesa jau ir atsaukusies uz PTO Īpašās komisijas vai Apelācijas institūcijas ziņojumiem, lai pamatotu interpretāciju, ko tā sniegusi attiecībā uz atsevišķām Līgumā par PTO izveidošanu un tā pielikumos ietvertajām normām (skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

176    Tiesa arī ir atzinusi, ka, interpretējot Savienības tiesības, var atsaukties uz strīdu izšķiršanas procesā iesaistīto PTO institūciju ziņojumiem (spriedumi, 2011. gada 10. novembris, X un X BV, C‑319/10 un C‑320/10, nav publicēts, EU:C:2011:720, 46. punkts, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 34. punkts).

177    Savukārt Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka, interpretējot pamatregulas normas saistībā ar Antidempinga nolīguma normām, nekas neliedz tai atsaukties uz strīdu izšķiršanas procesā iesaistīto PTO institūciju ziņojumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 10. aprīlis, Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija, T‑300/16, EU:T:2019:235, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

178    No šī sprieduma 174.–177. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmā daļa, it īpaši tajā ietvertie vārdi “bez diskriminācijas”, ir jāinterpretē atbilstoši PTO strīdu izšķiršanas institūciju sniegtajai Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmā teikuma interpretācijai.

b)      Par aizlieguma piemērot diskriminējošus antidempinga maksājumus piemērojamību attiecīgā ražojuma lietotājiem

179    Pirmām kārtām, PTO Apelācijas institūcija 2011. gada 28. jūlija Ziņojuma par strīdu “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi attiecībā uz atsevišķiem Ķīnas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementiem (WT/DS397/R)” 335. punktā ir norādījusi, ka Antidempinga nolīgumā ir iekļauti noteikumi, kas ir vērsti uz ražojumiem, kā arī uz importētājiem, eksportētājiem un ražotājiem. Tajā pašā ziņojuma punktā tā ir precizējusi, ka Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmais teikums attiecas gan uz ražojumiem, gan uz piegādātājiem.

180    Protams, Apelācijas institūcija nav tieši izslēgusi to, ka Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā ietvertos vārdus “nepieļaujot diskrimināciju” varētu piemērot attiecīgā ražojuma lietotājiem, kas reģistrēti tās PTO dalībvalsts teritorijā, kura piemēro antidempinga maksājumus. Tomēr uz šiem saimnieciskās darbības subjektiem neattiecas tiesību normā noteiktais diskriminācijas aizliegums, jo, no vienas puses, tajā uz tiem nav norādīts un, no otras puses, tas ir ietverts nolīgumā, kurš ir vērsts uz pašiem ražojumiem un saimnieciskās darbības subjektiem, kas nav šie lietotāji.

181    Otrām kārtām, no Antidempinga nolīguma 9.2. panta formulējuma izriet, ka tas attiecas tikai uz ražojumu izcelsmi, nevis to izmantošanu tās PTO dalībvalsts teritorijā, kura piemēro antidempinga maksājumus.

182    Proti, Antidempinga nolīguma 9.2. pantā ir norādīts uz ražojuma piegādātājiem un avotiem, nevis tā lietotājiem.

183    It īpaši attiecībā uz ražojuma avotiem Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka antidempinga maksājums, nepieļaujot diskrimināciju, tiek iekasēts par attiecīgās preces importu “no visiem avotiem”, izņemot importus “no tiem avotiem”, par kuriem šī nolīguma ietvaros ir pieņemtas saistības attiecībā uz cenām.

184    PTO Apelācijas institūcija 2011. gada 28. jūlija Ziņojuma par strīdu “Eiropas Kopienas – Galīgie antidempinga pasākumi attiecībā uz atsevišķiem Ķīnas izcelsmes dzelzs vai tērauda savienotājelementiem (WT/DS397/R)” 338. punktā ir norādījusi, ka vārds “avoti”, kas Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā minēts divreiz, attiecas uz individuāliem “eksportētājiem vai ražotājiem”, nevis uz valsti kopumā. Ziņojuma 354. punktā tā ir precizējusi, ka vārds “avoti” nozīmē “piegādātāji”. Tātad pēdējais minētais vārds Antidempinga nolīguma 9.2. panta kontekstā ir savstarpēji aizstājams ar vārdiem “eksportētāji” vai “ražotāji”.

185    Protams, kā pareizi norāda prasītāja, PTO Apelācijas institūcija attiecīgajā strīdā lēma par to, vai, kā apgalvojusi Savienība (skat. ziņojuma 333. un 337. punktu), vārds “avoti”, kas minēts Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmajā teikumā, var norādīt uz valsti kopumā, nevis apzīmēt tikai tos uzņēmumus eksportētājus, kuri aplūkoti individuāli.

186    Tomēr neatkarīgi no tā, uz kādu jautājumu PTO Apelācijas institūcija ir atbildējusi, tā savā atbildē ir izvēlējusies precizēt vārda “avoti” nozīmi un to ir darījusi, šajā atbildē nenorādīdama neko, kas ļautu secināt, ka šīs nozīmes piemērojamība aprobežotos ar atbildi uz šī sprieduma 185. punktā minēto jautājumu.

187    PTO Apelācijas institūcijas izmantotā vārda “avoti” definīcija, ciktāl tā attiecas uz ražotājiem, eksportētājiem vai piegādātājiem, apstiprina, ka Antidempinga nolīguma 9.2. pants attiecas tikai uz ražojumu izcelsmi, nevis uz to izmantošanu tās PTO dalībvalsts teritorijā, kura piemēro antidempinga maksājumus. Tādēļ šī definīcija apstiprina šī sprieduma 180. punktā ietverto secinājumu.

188    Trešām kārtām, var norādīt, ka 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību 1. un III pantā attiecīgi par “Vispārējo vislielākās labvēlības režīmu” un “Valsts režīmu iekšējo nodokļu un regulējuma jomā”, kas ir pamatā diskriminācijas aizliegumam PTO ieviestajā tiesību sistēmā, ir norādīts uz diskrimināciju starp “nācijām” un tātad starp precēm, kuru izcelsme ir dažādās šīs organizācijas dalībvalstīs, nevis uz diskrimināciju starp precēm, kuru izcelsme ir vienā no tās dalībvalstīm.

189    Ņemot vērā visus šī sprieduma 179.–188. punktā izklāstītos elementus, Antidempinga nolīguma 9.2. panta pirmo teikumu nevar interpretēt tādējādi, ka tajā minētā diskriminācija attiektos uz atšķirīgu attieksmi, kāda piemērojama attiecīgā ražojuma lietotājiem, kas ir reģistrēti tās PTO dalībvalsts teritorijā, kura piemēro antidempinga maksājumus.

190    Ņemot vērā šī sprieduma 162.–172. punktā izklāstītos apsvērumus, pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmajā daļā ietvertie vārdi “bez diskriminācijas” ir jāinterpretē tādā pašā nozīmē.

191    Tādēļ, tā kā pamatregulas 9. panta 5. punkta pirmā daļa nav piemērojama attiecīgā ražojuma lietotājiem, prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz šo normu, lai apstrīdētu atšķirīgu attieksmi, kas attiecas uz Savienībā reģistrētiem aplūkotā ražojuma lietotājiem.

192    Tādēļ šis iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.

2.      Par diskrimināciju starp dažādajiem Ķīnas eksportētājiem

193    Prasītāja atgādina, ka Cordial, kā izriet no Īstenošanas regulas 2020/1336 618. apsvēruma, ir tikai viens PVS piegādātājs un ka šis piegādātājs ir Ķīnas eksportētājs.

194    Tā kā attiecīgais atbrīvojums attiecas tikai uz PVS, kas paredzēti tādu līmvielu sauso maisījumu ražošanai, kurus ražo Cordial, pēc prasītājas uzskatiem, šim Ķīnas eksportētājam ir labvēlīgs režīms salīdzinājumā ar citiem Ķīnas PVS eksportētājiem.

195    Šajā ziņā no Īstenošanas regulas 2020/1336 1. panta 4. punkta izriet, ka, attiecīgajam atbrīvojumam izvirzot nosacījumu, ka importētie PVS ir paredzēti tādu līmvielu sauso maisījumu ražošanai, ko ražo un pārdod pulverveidā kartona ražošanas nozarei, šajā normā ir paredzēti vispārīgi un abstrakti nosacījumi (skat. šī sprieduma 51. punktu). Tādējādi atbrīvojums var attiekties uz jebkura tāda saimnieciskās darbības subjekta ražojumiem, kurš eksportē PVS, kas paredzēti līmvielu sauso maisījumu ražošanai (skat. šī sprieduma 52. punktu). Tādēļ tas nav attiecināts vienīgi uz Cordial piegādātāju.

196    Tādēļ attiecībā uz visu Ķīnas PVS eksportētāju ražojumiem principā ir tiesības saņemt attiecīgo atbrīvojumu.

197    Tomēr prasītāja apgalvo, ka attiecīgo atbrīvojumu faktiski saņem tikai Cordial piegādātājs Ķīnā.

198    Jāatgādina, ka Vispārējā tiesa, interpretēdama pamatregulu, ņemot vērā Antidempinga nolīgumu, var atsaukties uz strīdu izšķiršanas procesā iesaistīto PTO institūciju ziņojumiem (skat. šī sprieduma 174.–178. punktu).

199    Proti, Īpašās komisijas 2000. gada 7. aprīļa Ziņojuma par strīdu “Kanāda – Ar patentu piešķirtā aizsardzība attiecībā uz farmaceitiskajiem produktiem (WT/DS114)” 7.101. punktā ir norādīts uz jēdzienu “faktiska diskriminācija”. Tajā atzīmēts, ka faktiska diskriminācija ir vispārīgs termins, kas raksturo juridisku secinājumu, ka ar šķietami neitrālu pasākumu netiek ievērots diskriminācijas aizlieguma standarts, jo tā faktiskā ietekme ir nelabvēlīgas atšķirīgas attieksmes rašanās.

200    Turklāt “faktiskās diskriminācijas” jēdziens jau tiek izmantots Savienības tiesībās, kaut gan valsts atbalsta jomā, lai konstatētu, ka valsts pasākums, pat ja tas nav nodokļu priekšrocības formā, kas veido atkāpi no kopējā nodokļu režīma, bet gan ir vispārējā nodokļu režīma formā, kas balstīts uz vispārīgiem kritērijiem, patiesībā ir radījis faktisku diskrimināciju starp uzņēmumiem, kuri ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz minētā režīma mērķi (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 74. punkts).

201    Visbeidzot, “faktiskās diskriminācijas” jēdziens ir līdzīgs “netiešās diskriminācijas” jēdzienam, kas ir plašāk izplatīts Savienības tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1993. gada 20. oktobris, Spotti, C‑272/92, EU:C:1993:848, 17. un 18. punkts, un 1998. gada 7. maijs, Clean Car Autoservice, C‑350/96, EU:C:1998:205, 29.–31. punkts) – tas ir jēdziens, kuru nostiprinājusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT spriedums, 2007. gada 13. novembris, D.H. u.c. pret Čehijas Republiku, CE:ECHR:2007:1113JUD005732500, 193.–195. punkts) un kurā ir norādīts uz jebkuru slēptu diskrimināciju, kas izraisa tādu pašu rezultātu kā atklāta diskriminācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 24. septembris, Komisija/Francija, C‑35/97, EU:C:1998:431, 37. un 38. punkts).

202    Tātad, pamatojoties uz pierādījumiem, ko prasītāja iesniegusi, lai pamatotu šī sprieduma 197. punktā minēto apgalvojumu, ir jānosaka, vai attiecīgais atbrīvojums rada faktisku vai netiešu diskrimināciju starp Ķīnas PVS eksportētājiem.

203    Pirmām kārtām, prasītājas iebildums, saskaņā ar kuru tikai viens Ķīnas PVS eksportētājs – Cordial piegādātājs – varot gūt labumu no attiecīgā atbrīvojuma, nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai minētais atbrīvojums var dot labumu vienīgi Cordial.

204    Šajā ziņā Īstenošanas regulas 2020/1336 623. apsvērumā tādu līmvielu sauso maisījumu, ko ražo un pārdod pulverveidā kartona ražošanas nozarei, ražošanas process ir aprakstīts kā inovatīvs.

205    Tomēr no lietas materiāliem un it īpaši no prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem neizriet, ka Cordial būtu vienīgais līmvielu sauso maisījumu ražotājs Savienībā.

206    Turklāt lietas materiālos un it īpaši prasītājas iesniegtajos pierādījumos nav nevienas norādes, kas ļauj uzskatīt, ka jebkuram citam saimnieciskās darbības subjektam, izņemot Cordial, būtu neiespējami vai pārmērīgi grūti ražot šādus ražojumus. Šajā ziņā no lietas materiālos esošajiem dokumentiem neizriet, ka pastāvētu kādi juridiski, tehniski vai finansiāli šķēršļi šāda saimnieciskās darbības subjekta ienākšanai līmvielu sauso maisījumu tirgū.

207    Tādējādi nevar izslēgt citu līmvielu sauso maisījumu ražotāju esamību vai to ienākšanu līmvielu sauso maisījumu tirgū. Nav pamata prezumēt, ka citi līmvielu sauso maisījumu ražotāji jau iegādājas vai iegādāsies [PVS] no Cordial PVS piegādātāja, nevis no citiem piegādātājiem, tostarp PVS eksportētājiem Ķīnā. Tādēļ nevar izslēgt, ka labumu no attiecīgā atbrīvojuma varētu gūt citi Ķīnas PVS eksportētāji, kuri nav Cordial piegādātāji.

208    Otrām kārtām, Īstenošanas regulas 2020/1336 618. un 624. apsvērumā ir norādīts, ka PVS veids, ko importē Cordial, ir īpaši izstrādāts sadarbībā ar tā piegādātāju un ka ir nepieciešama ilgtermiņa sadarbība, lai piegādātājs varētu pielāgoties Cordial ražojuma prasībām.

209    Tomēr tādas situācijas saglabāšanās, ka Cordial ir tikai viens piegādātājs, ir atkarīga no PVS ražotāju, tostarp šī ražojuma eksportētāju Ķīnā, izvēles, nevis no ārējiem faktoriem, kas tiem būtu uzspiesti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1990. gada 14. marts, Nashua Corporation u.c./Komisija un Padome, C‑133/87 un C‑150/87, EU:C:1990:115, 40. un 41. punkts).

210    Proti, neviena norāde lietas materiālos un it īpaši neviens no prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem neļauj pieņemt, ka Ķīnas PVS eksportētāji, kas nav Cordial piegādātāji, nevarētu pielāgot savu ražošanu, lai apmierinātu Cordial īpašo pieprasījumu, kas minēts šī sprieduma 208. punktā.

211    Tādējādi nav izslēgts, ka citi Ķīnas eksportētāji, kuri nav Cordial piegādātāji, ja vēlētos, varētu apmierināt Cordial piegādes vajadzības.

212    Turklāt no Īstenošanas regulas 2020/1336 624. apsvēruma izriet, ka Cordial ir iesniedzis pierādījumus, kuri apliecina, ka tas agrāk ir mēģinājis iegādāties PVS no Taivānas ražotāja, bet nav varējis noslēgt nevienu līgumu, jo šis ražotājs savu ražojumu pārdevis tikai ar tirgotāja Savienībā starpniecību un nav bijis gatavs to pielāgot Cordial prasībām.

213    Cordial vēlme mazināt savu atkarību no sava PVS piegādātāja izriet no Īstenošanas regulas 2020/1336 624. apsvēruma un it īpaši no šī izvilkuma, kuru prasītāja neapstrīd:

“[Cordial] jau ir mēģinājis atrast jaunus partnerus, bet, tā kā uzņēmums ir mazs, tas nespēja izveidot ilgtermiņa attiecības ar alternatīviem piegādātājiem [..]. Uzņēmums iesniedza pierādījumus, ka agrāk tas patiešām bija mēģinājis pirkt PVS no Taivānas ražotāja, bet nebija varējis noslēgt nevienu darījumu, jo šis ražotājs pārdeva ražojumus tikai ar tirgotāja starpniecību [Savienībā] un nevēlējās pielāgot savus ražojumus Cordial prasībām [..].”

214    No šī apsvēruma izriet, ka Cordial būtu noskaņots labvēlīgi reaģēt uz citu PVS eksportētāju, it īpaši Ķīnas eksportētāju, piedāvājumu piegādāt tam šo ražojumu.

215    Tāpat tas apstiprina šī sprieduma 211. punktā ietverto secinājumu, ka citi Ķīnas eksportētāji, kuri nav Cordial piegādātāji, ja vēlētos, varētu apmierināt Cordial piegādes vajadzības.

216    No šī sprieduma 203.–215. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka nav konstatēts, ka pastāvētu šķēršļi, kuri faktiski izslēgtu attiecīgā atbrīvojuma piemērošanu citiem Ķīnas PVS eksportētājiem, kuri nav Cordial piegādātāji.

217    Tādējādi nav pierādīts, ka pastāvētu atšķirīga nelabvēlīga attieksme pret Ķīnas PVS eksportētājiem, kuri nav Cordial piegādātāji. Tā kā šādas atšķirīgas attieksmes nav, iespējamu faktisku diskrimināciju nevar uzskatīt par pierādītu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, Changzhou Hailong Electronics & Light Fixtures un Zhejiang Yankon/Padome, T‑255/01, EU:T:2003:282, 61. punkts).

218    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka otrais iebildums, tāpat kā šis pamats kopumā, ir jānoraida.

219    Tādējādi prasība ir jānoraida.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

220    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

221    Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Grünig KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

da Silva Passos Valančius Reine

Truchot Sampol Pucurull

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 21. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.