Language of document : ECLI:EU:T:2021:933

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2021. gada 21. decembrī (*)

Ārpuslīgumiskā atbildība – Dažādās Savienības programmās noslēgti dotācijas nolīgumi – Saņēmēja sabiedrības pieļauts līguma noteikumu pārkāpums – Attiecināmās izmaksas – OLAF izmeklēšana – Sabiedrības likvidācija – Atgūšana no minētās sabiedrības biedriem – Piespiedu izpilde – Komisijas pārstāvju paustie apgalvojumi valsts tiesās – Atbildētāja noteikšana – Formas prasību neievērošana – Daļēja nepieņemamība – Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpums

Apvienotajās lietās T‑721/18 un T‑81/19

Zoï Apostolopoulou, ar dzīvesvietu Atēnās (Grieķija),

Anastasia ApostolopoulouChrysanthaki, ar dzīvesvietu Atēnās,

ko pārstāv D. Gkouskos, advokāts,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv J. Estrada de Solà un T. Adamopoulos, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasībām, kuras pamatotas uz LESD 268. pantu un ar kurām būtībā tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājām esot nodarīts ar Komisijas pārstāvju paustajiem apgalvojumiem iebildumu procesā Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Grieķija) un Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa, Grieķija) pret 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi attiecībā uz prasītājām,

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. Ž. Kosteira [MJ. Costeira], tiesneses M. Kančeva [M. Kancheva] (referente) un T. Perišina [T. Perišin],

sekretārs: I. Polalis [I. Pollalis], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 20. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Pirmā prasītāja lietās T‑721/18 un T‑81/19 Zoï Apostolopoulou ir Atēnu Advokātu kolēģijā (Grieķija) reģistrēta advokāte. Otrā prasītāja šajās pašās lietās Anastasia ApostolopoulouChrysanthaki, kura turklāt ir pirmās prasītājas māte, ir pašlaik pensionēta bijusī ierēdne.

 Lietas faktiskie apstākļi pirms prasības celšanas lietā T721/18

2        Prasītājas ir 2004. gada 7. janvārī dibinātas bezpeļņas civilsabiedrības Koinonia Tis Pliroforias Anoichti Stis Eidikes Anagkes – Isotis (turpmāk tekstā – “Isotis”) Grieķijas Civilkodeksa 741. panta izpratnē divi vienīgie biedri.

3        Grieķijas Civilkodeksa 741.–743. pantā paredzētā civilsabiedrība galvenokārt ir izveidota kā personu apvienība, kurai nav juridiskas personas statusa. Tomēr šāda civilsabiedrība saskaņā ar Grieķijas Civilkodeksa 784. pantu var iegūt juridiskas personas statusu, ja ir izpildīti pilnsabiedrībām paredzētie nosacījumi, proti, saimnieciskās darbības veikšana, kuras mērķis nevar būt peļņas gūšana, statūtu apstiprināšana un publiskošana. Sabiedrības darbībai ir saimniecisks raksturs, ja tās mērķa īstenošanas nepieciešamās vai varbūtējās sekas ir līgumiskās vai ārpuslīgumiskās iestāšanās vai, īstenojot šo mērķi, var tikt sniegti pakalpojumi, par kuru izmantošanu darījumu jomā parasti tiek maksāta atlīdzība. Ja Grieķijas Civilkodeksa 784. pantā paredzētie nosacījumi nav izpildīti un tātad nav juridiskas personas statusa, katrs sabiedrības biedrs atbilstoši Grieķijas Civilkodeksa 759. pantam savas daļas apmērā ir atbildīgs par saistībām, kas sabiedrības pārvaldības vai pārstāvības dēļ radušās attiecībā pret trešām personām.

4        Savukārt, tā kā Isotis dibināšanas dienā bija izpildīti Grieķijas Civilkodeksa 784. pantā paredzētie nosacījumi un civilsabiedrībai tātad bija juridiskas personas statuss, šīs civilsabiedrības kreditori savu prasījumu apmierināšanai varēja vērsties pret šīs sabiedrības biedriem tikai pēc sabiedrības darbības izbeigšanas un likvidācijas un ar nosacījumu, ka sabiedrības aktīvi nav pietiekami viņu prasījumu apmierināšanai.

5        2012. gada 11. aprīlī stājās spēkā Nómos 4072/2012 – Veltíosi epicheirimatikoú perivállontos (Likums 4072/2012 par komercdarbības vides uzlabošanu; FEK A’ 86/11.4.2012.), kura 249. panta 1. punktā un 270. panta 1. punktā ir paredzēta civilsabiedrības, kam ir juridiskas personas statuss, biedru paralēla, neierobežota un solidāra atbildība attiecībā uz šīs sabiedrības parādiem.

6        Saskaņā ar Isotis dibināšanas statūtu, kas ir publicēti Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa, Grieķija) komercreģistrā, 2. pantu tās mērķis ir veicināt vienlīdzīgu attieksmi un personu ar īpašām vajadzībām iekļaušanu informācijas sabiedrībā, sniedzot informāciju un izplatot starptautiski atzītus un atbilstīgus noteikumus un pamatnostādnes pieejamības jomā, kā arī sniedzot konsultācijas attiecīgo tiesību aktu sagatavošanas un piemērošanas laikā.

7        Saskaņā ar Isotis statūtu 5. pantu pirmā prasītāja vienpersoniski vada visas sabiedrības lietas, pārstāvot to visās iestādēs, un sabiedrības vārdā uzņemas saistības, parakstoties sabiedrības vārdā un izmantojot tās zīmogu.

8        Saskaņā ar šo pašu statūtu 8. pantu Isotis kā bezpeļņas juridiska persona par savām saistībām un parādiem ir atbildīga tikai ar savu īpašumu. Tās biedru atbildība par sabiedrības parādiem vai citām saistībām pret trešām personām nepārsniedz viņu veiktos ieguldījumus, kas ir sabiedrības kapitāla elements.

9        Isotis bija noslēgusi vairākus līgumus par atsevišķu projektu īstenošanu ar Eiropas Kopienu, kuru pārstāvēja Eiropas Kopienu Komisija. Šie līgumi bija noslēgti starp Kopienu, kuru pārstāv Komisija, no vienas puses, un konsorcija koordinatoru un locekļiem, tostarp Isotis, no otras puses.

10      Komisija attiecībā uz deviņiem no šiem līgumiem 2010. gada 8.–12. februārī veica finanšu revīziju. Komisijas pieņemtajā un 2010. gada 22. decembrī Isotis nosūtītajā galīgajā revīzijas ziņojumā tika konstatēts, ka:

–        vairāku secīgu gadu laikā Isotis, pārkāpjot atbilstošās Grieķijas tiesību normas, savās grāmatvedības uzskaitēs un arhīvos nav precīzi atspoguļojusi savus ieņēmumus, no kā izriet, ka tās grāmatvedības dokumenti nav uzticami un nevar tikt veikts neviens tiešs izdevumu un ieņēmumu salīdzinājums attiecībā uz programmu izpildi un tās grāmatvedības vispārējo situāciju;

–        būtiskā darbinieku darba laika uzskaites veidlapu daļā ir sistemātiski rokrakstā veikti labojumi, kurus programmu direktors veicis vēlāk bez darbinieku piekrišanas; ar šiem labojumiem tikušas veiktas nozīmīgas izmaiņas deklarētajā darba laikā, un tas rada šaubas par nostrādāto stundu reģistrāciju;

–        programmu direktora darba laika uzskaites veidlapās ir norādīts pārāk liels nostrādāto stundu skaits, kuras pārklājas ar citai profesionālajai darbībai veltītajām stundām;

–        Isotis kļūdaini norādījusi, ka programmu direktors nav piedalījies citā ar Komisiju noslēgta finansējuma līgumā (ETSI STF 333) izpildē;

–        ceļa izdevumu pamatojums nesniedz ticamu un objektīvu ainu par šo braucienu apstākļiem un tajos veiktajām darbībām, jo lielākā daļa no šiem braucieniem nav bijusi tieši saistīta ar konkrētajām programmām.

11      Revīzijas ziņojumā tika secināts, ka līdz ar to ir jāuzskata, ka visi Isotis izdevumi, kas radušies to līgumu izpildē, kurus aptver 2010. gada februārī veiktā revīzija, ir neattiecināmi un ka visas attiecīgās prasītājai pārskaitītās summas ir jāatgūst.

12      Ņemot vērā konstatēto pārkāpumu būtiskumu, revīzijas ziņojumā arī ieteikts izbeigt visus spēkā esošos Isotis un Komisijas noslēgtos līgumus.

13      Komisija 2010. gada 22. decembra vēstulē norādīja summu, kas jāatmaksā attiecībā uz katru no 2010. gada februāra revīzijā minētajiem līgumiem, precizējot, ka nepieciešamās korekcijas saistībā ar neattiecināmo summu maksāšanu Isotis varētu ietekmēt turpmākos maksājumus saskaņā ar minētajiem līgumiem vai arī tikt noformētas kā [naudas līdzekļu] atgūšanas rīkojums. Šajā pašā vēstulē Komisija turklāt informēja Isotis, ka papildus šo korekciju veikšanai tās dienesti saskaņā ar 2010. gada februāra revīzijas aptverto līgumu vispārīgo noteikumu II.30. pantu var aprēķināt Eiropas Savienībai maksājamās fiksētās zaudējumu atlīdzības summu un attiecīgā gadījumā izdot atgūšanas rīkojumu attiecībā uz šo zaudējumu atlīdzinājumu.

14      Saskaņā ar vienošanos, kas noslēgta 2010. gada 28. decembrī un 2011. gada 17. janvārī publicēta Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa) sabiedrību biļetenā, tika sākta Isotis likvidācija. A, kurš turklāt ir pirmās prasītājas laulātais un kurš līdz minētajam datumam Isotis vārdā bija atbildīgs par Eiropas [finansētajām] programmām, tika iecelts par pilnvarotu personu, lai pabeigtu prasītājas likvidāciju.

15      2011. gada 31. janvārī Isotis, pamatojoties uz LESD 272. pantu, cēla prasību, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēta ar lietas numuru T‑59/11, lūdzot Vispārējo tiesu konstatēt, ka Isotis nav jāatlīdzina izdevumi, kas radušies saistībā ar 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem, jo tie atbilst attiecināmām izmaksām, un ka Komisijai tai ir jāizmaksā pēdējā dažos minētajos līgumos paredzētās dotācijas daļa, pieskaitot nokavējuma procentus.

16      2011. gada 29. aprīlī Komisija izsniedza deviņus paziņojumus par parādu, norādot atmaksājamo summu attiecībā uz katru no 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem, un atgūstamo summu atmaksai sabiedrībai Isotis tika noteikts 45 dienu termiņš, kas beidzās 2011. gada 14. jūnijā un pēc kā beigām šīm summām būtu pieskaitāmi konkrētajos līgumos paredzētie nokavējuma procenti saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) likmi, kurai pieskaitīti 3,5 punkti.

17      2011. gada 20. jūnijā Komisija izsniedza sešus paziņojumus par parādu saistībā ar 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem, kuros noteiktas summas, kas Isotis saskaņā ar vienoto zaudējumu atlīdzības likmi jāmaksā atbilstoši minēto līgumu vispārīgo noteikumu II.30. pantam kopējās summas 70 471,47 EUR apmērā.

18      Turklāt pēc Komisijas lūguma Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) veica izmeklēšanu saistībā ar varbūtēju Isotis, pirmās prasītājas un A veiktu krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses. Šīs izmeklēšanas rezultātā 2011. gada 15. novembra ziņojumā tika izklāstīti OLAF ieteikumi, lai veiktu atbilstošus pasākumus un informētu Grieķijas tiesu iestādes par aizdomām attiecībā uz krāpšanas darbībām, kas apdraud Savienības finanšu intereses. Komisija galīgo OLAF izmeklēšanas ziņojumu nosūtīja Eisangelia Plimmeleiodikon Athinon (Atēnu pirmās instances Krimināllietu tiesai piesaistītā prokuratūra).

19      Ar 2014. gada 16. jūlija spriedumu Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) Vispārējā tiesa noraidīja Isotis prasības un apmierināja Komisijas pretprasību, piespriežot Isotis atmaksāt Komisijai summu 999 213,45 EUR, no 2011. gada 15. jūnija tai pieskaitot procentus saskaņā ar ECB noteikto likmi, kurai pieskaitīti 3,5 punkti, kas veido to finanšu ieguldījumu atmaksas summu, kuri prasītājai izmaksāti saskaņā ar 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem, kā arī summu 70 471,47 EUR no 2011. gada 5. augusta, tai pieskaitot procentus saskaņā ar ECB likmi, kurai pieskaitīti 3,5 punkti, kas atbilst vienotas likmes zaudējumu atlīdzībai saistībā ar sešiem no minētajiem līgumiem.

20      2014. gada 25. septembrī Isotis iesniedza apelācijas sūdzību par 2014. gada 16. jūlija spriedumu Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679), kas Tiesas kancelejā reģistrēta ar lietas numuru C‑450/14 P. Tiesa šo apelācijas sūdzību noraidīja ar 2016. gada 31. maija rīkojumu Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477).

21      Līdztekus 2010. gada februāra revīzijas aptvertajiem līgumiem Kopiena ar Intelligence for Environment and Security – IES Solutions Srl, kā arī ar 21 citu līgumpartneri no dažādām Savienības dalībvalstīm, tostarp Isotis, bija noslēgusi līgumu Nr. 238940 REsponding to All Citizens needing Help (REACH112). Minētā līguma priekšmets bija REACH112 projekta īstenošana, kurš ietilpa CIP pamatprogrammas IKT atbalsta programmas īstenošanā. Šī projekta mērķis bija piedāvāt alternatīvas ierīces visiem pieejamajai tradicionālajai balss telefonijai.

22      2013. gada 13. septembrī Komisija izdeva paziņojumu par parādu Nr. 3241310346 par summas 47 197,93 EUR atgūšanu saistībā ar Isotis dalības REACH112 projektā izbeigšanu no 2010. gada 1. jūlija. Paziņojumā par parādu bija precizēts, ka šī summa atbilst priekšfinansējumam, ko prasītāja saņēmusi no minētā projekta koordinatora, un ka Komisijas apstiprinātās izmaksas pēc 2010. gada februārī veiktās revīzijas ir 0 EUR.

23      2013. gada 24. oktobrī Isotis cēla jaunu prasību Vispārējā tiesā, pamatojoties uz LESD 272. pantu, kurā tā lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka tai nav jāatmaksā Komisijai iepriekš minētā summa 47 197,93 EUR un katrā ziņā Komisijas prasība par atmaksu attiecībā uz deklarētajiem izdevumiem par REACH112 projekta pirmo atsauces periodu par summu 13 821,12 EUR ir nepamatota. Īstenojot savu aizstāvību, Komisija ar pretprasību lūdza Vispārējo tiesu piespriest prasītājai tai samaksāt summu 47 197,93 EUR, pieskaitot tai nokavējuma procentus.

24      Ar 2016. gada 4. februāra spriedumu Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) Vispārējā tiesa apmierināja Isotis prasību attiecībā uz izmaksām, kuras tā bija deklarējusi REACH112 projekta pirmajam atsauces periodam, un pārējā daļā prasību noraidīja. Līdz ar to Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas pretprasību attiecībā uz izmaksām, kuras Isotis bija deklarējusi REACH112 projekta pirmajam atsauces periodam, un piesprieda Isotis samaksāt Komisijai summu 33 376,81 EUR, kurai no 2013. gada 29. oktobra līdz pilnīgai šīs summas samaksai pieskaitīti nokavējuma procenti ar likmi 4 % gadā.

25      2016. gada 23. maijā Atēnu pirmās instances Krimināllietu tiesai piesaistītais prokurors, uzskatot, ka nav norāžu, ka pirmā prasītāja vai A būtu vainojami krāpšanā, kas apdraud Savienības finanšu intereses, izbeidza pret viņiem uzsākto izmeklēšanu. Šajā ziņojumā bija precizēts, ka neviens no lietas materiālos esošajiem elementiem neļauj secināt, ka pirmā prasītāja būtu būtiski iesaistīta jebkādās viņas vīra veiktās darbībās, kas saistītas ar attiecīgo līgumu finansēšanu, un to skaidri apstiprina OLAF ziņojums.

26      2017. gada 7. septembrī Komisija paziņoja prasītājām par izpildu dokumentiem Nr. 692/2016 un Nr. 693/2016, kurus izdevusi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā, Grieķija), pamatojoties attiecīgi uz 2016. gada 31. maija rīkojumu Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477) un 2014. gada 16. jūlija spriedumu Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679), kā arī 2017. gada 20. jūlija maksājuma pieprasījumu par visas summas 1 090 055,42 EUR samaksu līdz 2017. gada 22. februārim, tai pieskaitot procentus par katru nokavējuma dienu līdz minētās summas pilnīgai atmaksai.

27      Tajā pašā dienā Komisija paziņoja prasītājām arī par izpildu dokumentu Nr. 553/2016, kuru izdevusi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), pamatojoties uz 2016. gada 4. februāra spriedumu Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63), kā arī 2017. gada 20. jūlija maksājuma pieprasījumu par summas 33 376,81 EUR samaksu, tai pieskaitot nokavējuma procentus ar 4 % likmi gadā no 2013. gada 29. oktobra līdz šīs summas pilnīgai atmaksai.

28      2017. gada 11. septembrī prasītājas iesniedza iebildumus pret piespiedu izpildi un lūdza Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) apturēt piespiedu izpildi.

29      2017. gada 1. novembrī prasītājas Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniedza pieteikumu, no jauna mēģinot panākt piespiedu izpildes apturēšanu, kā arī viņu personisko tiesību aizsardzību līdz gala lēmuma attiecībā uz iebildumiem pasludināšanai.

30      2017. gada 12. decembrī Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) atklātā tiesas sēdē uzklausīja Komisijas pārstāvjus, kā arī prasītājas par viņu iesniegtajiem lūgumiem par piespiedu izpildes apturēšanu un viņu personisko tiesību aizsardzību. Šajā tiesas sēdē liecību sniedza OLAF darbinieks, atbalstot Komisijas prasījumus.

31      2017. gada 14. decembrī Komisija Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniedza divas “tiesas apspriedei domātas piezīmes” saistībā attiecīgi ar pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu un pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu.

32      Pieteikums par piespiedu izpildes apturēšanu, kā arī pieteikums par prasītāju personisko tiesību aizsardzību tika noraidīts ar Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) attiecīgi 2018. gada 11. janvāra un 2018. gada 18. janvāra lēmumiem.

33      2018. gada 17. aprīlī Komisijas pārstāvji iesniedza rakstveida apsvērumus par prasītāju 2017. gada 11. septembrī Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniegto iebildumu pret piespiedu izpildi.

34      2018. gada 20. aprīlī Komisijas pārstāvji iesniedza Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) papildu procesuālo rakstu.

35      2018. gada 4. jūlijā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) daļēji apmierināja prasītāju iebildumus pret Komisijas iesniegto pieteikumu par piespiedu izpildi un atcēla 2017. gada 20. jūlija maksājuma pieprasījumu, kas ir norādīts izpildu dokumentu Nr. 692/2016 un Nr. 693/2016, kuri izdoti, balstoties uz 2016. gada 31. maija rīkojumu Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477) un 2014. gada 16. jūlija spriedumu Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679), kopiju apakšdaļā. Pārējā daļā iebildumi tika noraidīti.

36      2018. gada 12. septembrī prasītājas par Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa, Grieķija).

37      2018. gada 20. septembrī Komisija saskaņā ar piemērojamām Grieķijas Civilprocesa kodeksa tiesību normām lūdza veikt divas prasītāju naudas līdzekļu apķīlāšanas attiecīgi 1 222 233,91 EUR un 217 407,61 EUR apmērā, kas tiek turēti piecās Grieķijas bankās. Minētās bankas uz attiecīgo lūgumu paziņoja, ka prasītājām nav bankas konta vai esošajos kontos nav noguldījumu un ka tikai uz vienā no kontiem esošo noguldījumu nevar vērst apķīlāšanu. Pēc izmeklēšanas Komisija turklāt konstatēja, ka prasītājām nav nekustamo īpašumu, kas būtu reģistrēti uz viņu vārda.

 Lietas faktiskie apstākļi pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas lietā T721/18

38      2018. gada 12. decembrī Komisijas pārstāvji iesniedza Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) apsvērumus attiecībā uz apelācijas sūdzību, ko prasītājas bija iesniegušas par Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) 2018. gada 4. jūlija spriedumu.

39      2018. gada 18. decembrī Komisijas pārstāvji iesniedza Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) papildu procesuālo rakstu.

40      Ar 2019. gada 31. jūlija spriedumu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) atcēla Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) 2018. gada 4. jūlija spriedumu un apmierināja prasītāju iebildumus pret Komisijas iesniegto pieteikumu par piespiedu izpildi. Būtībā Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) nolēmums bija motivēts ar to, ka piemērojamās Grieķijas tiesību normas neļauj turpināt 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi pret prasītājām tāpēc, ka minētā izpilde var tikt veikta tikai attiecībā uz juridisko personu Isotis, savukārt abas prasītājas ir Isotis vienīgie biedri un pieteikuma par piespiedu izpildi iesniegšanas brīdī attiecībā uz šo sabiedrību ir iesniegts piespiedu rīkojums likvidācijas posmā. Ar šo pašu spriedumu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) atcēla 2017. gada 20. jūlija maksājuma pieprasījumu, kas norādīts uz 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477) un 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) pamata izdotajā izpildu dokumentā, kā arī tajā pašā dienā datētu maksājuma pieprasījumu, kas norādīts uz 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) pamata izdotajā izpildu dokumentā.

41      2019. gada 6. augustā Komisija paziņoja attiecīgajām bankām par 2018. gada 20. septembra apķīlāšanas pieprasījumu atcelšanu.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

42      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 7. decembrī, prasītājas cēla prasību, lūdzot galvenokārt atlīdzināt kaitējumu, kas viņām esot nodarīts, Komisijas pārstāvjiem un OLAF darbiniekam aizskarot viņu reputāciju un cieņu iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā). Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru T‑721/18.

43      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 12. februārī, prasītājas cēla prasību, lūdzot galvenokārt atlīdzināt kaitējumu, kas viņām esot nodarīts, Komisijas pārstāvjiem aizskarot viņu reputāciju un cieņu apelācijas tiesvedībā Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) par Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) 2018. gada 4. jūlija spriedumu, ar kuru daļēji apmierināti viņu iebildumi pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi. Šī prasība tika reģistrēta ar lietas numuru T‑81/19. Prasības pieteikumā prasītājas lūdza, lai šī lieta tiktu apvienota ar lietu T‑721/18, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu.

44      2019. gada 1. augustā procesa organizatoriskajā pasākumā, kas pieņemts, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta b) apakšpunktu, Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus sniegt apsvērumus par lis pendens situāciju, kas var rasties prasības celšanas dēļ lietā T‑81/19, ņemot vērā jau celto prasību lietā T‑721/18. Komisija un prasītājas izpildīja šo procesa organizatorisko pasākumu attiecīgi 2019. gada 30. augustā un 2019. gada 3. septembrī.

45      Pēc Vispārējās tiesas palātu sastāva maiņas atbilstoši Reglamenta 27. panta 5. punktam tiesnese referente tagad darbojas devītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.

46      Lietā T‑721/18 triju nedēļu laikā pēc paziņojuma par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu izsniegšanas neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Lietā T‑81/19 prasītājas 2020. gada 20. februārī lūdza noturēt tiesas sēdi saskaņā ar Reglamenta 106. pantu.

47      2020. gada 11. maijā Vispārējā tiesa procesa organizatoriskajā pasākumā uzdeva jautājumus prasītājām lietā T‑721/18 un lietā T‑81/19, kā arī Komisijai lietā T‑81/19. Komisija un prasītājas uz Vispārējās tiesas jautājumiem atbildēja attiecīgi 2020. gada 8. jūnijā un 2020. gada 15. jūnijā.

48      Ar Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājas 2020. gada 26. jūnija rīkojumu lietas T‑721/18 un T‑81/19 saskaņā ar Reglamenta 68. pantu tika apvienotas tiesvedības rakstveida un mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai.

49      Pēc tiesneses referentes ziņojuma Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu apvienotajās lietās T‑721/18 un T‑81/19. 2020. gada 28. septembrī prasītājas, pamatojoties uz Reglamenta 107. panta 2. punktu, ar Covid‑19 krīzi saistītās situācijas veselības jomā dēļ lūdza atlikt sākotnēji 2020. gada 9. oktobrī paredzēto tiesas sēdi, uz kuru tās bija pienācīgi aicinātas. 2020. gada 18. novembrī prasītājas to pašu iemeslu dēļ lūdza atlikt 2020. gada 4. decembrī paredzēto tiesas sēdi. Šo pašu iemeslu dēļ prasītājas 2021. gada 28. janvārī vēlreiz lūdza atlikt 2021. gada 4. februārī paredzēto tiesas sēdi. Prasītājas turklāt precizēja, ka tās nevēlas izmantot iespēju piedalīties tiesas sēdē videokonferences režīmā. 2021. gada 4. februārī Vispārējās tiesas kanceleja paziņoja lietas dalībniekiem, ka tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai notiks 2021. gada 20. maijā.

50      Ar 2021. gada 29. aprīļa vēstulēm prasītājas lūdza, pirmkārt, lai tiesnese referente nepiedalītos šo lietu izskatīšanā, pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 18. pantu un Reglamenta 16. pantu, un, otrkārt, no jauna atlikt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai līdz jauna tiesneša referenta iecelšanai.

51      Ar 2021. gada 12. maija lēmumu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis tiesnesi referenti, nolēma noraidīt prasītāju lūgumu par to, lai attiecīgā tiesnese referente nepiedalītos šo lietu izskatīšanā.

52      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2021. gada 20. maija tiesas sēdē.

53      Lietā T‑721/18 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        piespriest Komisijai un Savienībai solidāri samaksāt katrai no tām summu 500 000 EUR, proti, par katru no šādām kaitējuma daļām:

–        100 000 EUR par katras prasītājas personisko aizskārumu, kas izpaudies Komisijas “paziņojumā”, kurš 2017. gada 14. decembrī iesniegts Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), pēc 2017. gada 12. decembrī notikušajām debatēm par prasītāju 2017. gada 11. septembra pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu attiecībā uz tām,

–        100 000 EUR par katras prasītājas personisko aizskārumu, kas izpaudies Komisijas “paziņojumā”, kurš 2017. gada 14. decembrī iesniegts Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), pēc 2017. gada 12. decembrī notikušajām debatēm par prasītāju 2017. gada 1. novembra pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu un prasītāju personisko tiesību aizsardzību,

–        100 000 EUR par katras prasītājas personisko aizskārumu, kas nodarīts 2017. gada 12. decembra tiesas sēdē ar liecinieka liecību, kura sniegta un pārbaudīta debašu laikā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) pagaidu noregulējuma tiesvedībā saistībā ar prasītāju 2017. gada 11. septembra pieteikumu, lūdzot apturēt pret tām vērsto piespiedu izpildi, un 2017. gada 1. novembra pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu un viņu personisko tiesību aizsardzību,

–        100 000 EUR par katras prasītājas personisko aizskārumu, kas izpaudies Komisijas 2018. gada 17. aprīlī iesniegtajos apsvērumos debatēs Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) attiecībā uz minētajā tiesā prasītāju iesniegtajiem 2017. gada 11. septembra iebildumiem,

–        100 000 EUR par katras prasītājas personisko aizskārumu, kas izpaudies papildu procesuālajā rakstā, kuru Komisija 2018. gada 20. aprīlī iesniedza debatēs Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) attiecībā uz tajā pašā tiesā prasītāju iesniegtajiem 2017. gada 11. septembra iebildumiem;

–        piespriest Komisijai un Savienībai turpmāk atturēties no jebkāda prasītāju personiskā aizskāruma;

–        piespriest Komisijai atjaunot viņu godu un reputāciju, iesniedzot paziņojumu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa), kurā notiek iebildumu process pret piespiedu izpildi;

–        piespriest Komisijai un Savienībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

54      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

55      Lietā T‑81/19 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        piespriest Komisijai un Savienībai kopīgi un solidāri samaksāt katrai prasītājai 1 100 000 EUR kā atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas tām iespējami nodarīts prasītāju personiskā aizskāruma dēļ saistībā ar Komisijas nepatiesiem apgalvojumiem, kuri iekļauti apsvērumos un papildu procesuālajā rakstā – aizstāvības rakstā, kuru Komisija iesniedza Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa), proti, precīzāk:

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “vienīgais veids Eiropas līdzekļu atgūšanai ir uzsākt piespiedu izpildes pasākumu pret atbildētāju (kuras bija arī fiziskas personas, kas rīkojās [Isotis] aizsegā, – tās biedri) mantu”, ciktāl šāda norāde tieši un skaidri nozīmē, ka tikai prasītājas pārvaldīja Eiropas programmas, ka tās rīkojās nepārskatāmi, bija piesavinājušās Eiropas līdzekļus un ka Isotis saskaņā ar šiem mājieniem bija fiktīva juridiskā persona,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “atbildētājas absolūti prettiesiski un ļaunprātīgi cenšas izvairīties no jebkādas atbildības un distancēties no darbības, kuru tās pašas tieši veica un vadīja desmit gadus, un ar tādas personas starpniecību, kurš ir abu tuvs ģimenes loceklis”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “ir arī juridiski pierādīts, ka pēdējai minētajai, iespējams, ir nodarīts būtisks kaitējums, kas ir tiešas sekas tām darbībām un pienākumu neizpildei, ko daudzus gadus pieļāvušas pretējās puses, civilsabiedrības, vadītāji”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru runa ir par parādu, “ko ir uzņēmusies nevis ar tām nesaistīta juridiska persona, bet gan sabiedrība, kuras aizsegā jau no pirmā brīža darbojās tikai atbildētājas, kā arī tuvs viņu ģimenes loceklis”, ciktāl šī norāde skaidri un tieši nozīmē, ka tikai prasītājas pārvaldīja Eiropas programmas, ka tās rīkojās nepārskatāmi, bija piesavinājušās Eiropas līdzekļus un ka Isotis saskaņā ar šiem mājieniem bija fiktīva juridiskā persona,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “atbildētājas joprojām ir vienīgie civilsabiedrības biedri un viņas no paša sākuma bija informētas par to, ka viņu kontrolē tika pārvaldīti Eiropas publiskie līdzekļi, kurus saņēma viņu sabiedrība”;

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “attiecīgā gadījumā [tās] ir apzinājušās, ka tās vairs nevar bezgalīgi izvairīties no atbildības un slēpties aiz, viņuprāt, savas civilsabiedrības kā juridiskās personas “autonomā” rakstura”, ciktāl šī norāde tieši un skaidri nozīmē, ka tikai prasītājas pārvaldīja Eiropas programmas, ka tās rīkojās nepārskatāmi, bija piesavinājušās Eiropas līdzekļus un ka Isotis saskaņā ar šiem mājieniem bija fiktīva juridiskā persona,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “atbildētājas ar šo apgalvojumu atkal cenšas izvairīties no atbildības, slēpjoties aiz savas bezpeļņas civilsabiedrības kā juridiskās personas statusa”, ciktāl šī norāde skaidri un tieši nozīmē, ka tikai prasītājas pārvaldīja Eiropas programmas, ka tās rīkojās nepārskatāmi, bija piesavinājušās Eiropas līdzekļus un ka Isotis saskaņā ar šiem mājieniem bija fiktīva juridiskā persona,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “mēs kategoriski uzsveram, noraidot argumentu attiecībā uz pretējām pusēm, ka Eiropas Komisija nekad nav atzinusi Koinonia Tis Pliroforias Anoichti Stis Eidikes Anagkes – Isotis kā autonomu juridisko personu”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “citiem vārdiem sakot, runa bija par civilsabiedrību, kuras mērķis ir labdarība un sociālā un humānā solidaritāte attiecībā uz personām ar īpašām vajadzībām un kura ir apņēmusies veicināt vienlīdzīgu attieksmi informācijas sabiedrības jomā[;] tās mērķis nebija peļņas gūšana, jo [tās] statūtos tieši paredzēts, ka “katrā ziņā sabiedrība darbojas kā bezpeļņas juridiska persona” (2. panta pēdējā daļa)”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “sabiedrībai ar šādu statūtos paredzētu mērķi nav juridiskas personas statusa, jo pakalpojumus, ko sniedz bezpeļņas civiltiesiska sabiedrība, kurai ir “ideoloģisks”, “morāls” raksturs [..], nevar uzskatīt par ekonomiska rakstura pakalpojumiem[;] turklāt tieši šī mērķa dēļ Komisija tai piešķīra dotācijas[;] līdz ar to saskaņā ar Grieķijas Civilkodeksa 759. pantu civilsabiedrības saistības pret Eiropas Komisiju ir divu tās biedru, kas ir atbildētājas, saistības”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “tieši [pirmā prasītāja] kā viena no diviem civilsabiedrības Isotis biedriem bija tās vienīgā administratore, likumiskā pārstāve un mantzine, savukārt [otrā prasītāja] bija otra no diviem civilsabiedrības biedriem”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “runa bija par civilsabiedrību, kurai ir personisks raksturs un kuras juridiskā adrese tātad bija atbildētāju domicils”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “atbildētājas (pat ņemot vērā citu personu, piemēram, pirmās [prasītājas] laulātā [A], darbību) pēc definīcijas bija vienīgās personas, kas bija kompetentas pieņemt visus lēmumus sabiedrības vārdā, vadīt visus sabiedrības darījumus, apspriest un noslēgt līgumus ar trešām personām[;] tikai šie divi biedri [..] varēja suverēni lemt[;] to sabiedrības pastāvēšana bija tīri formāla”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “viss iepriekš minētais liek saprātīgi secināt, ka ilgstoši notiekošā bezpeļņas civilsabiedrības [Isotis] likvidācija tiek īstenota ļaunprātīgi, lai acīmredzami izvairītos no likuma sekām par tās un tās biedru atbildību pret sabiedrības kreditoriem”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “[Isotis] ir maza bezpeļņas civilsabiedrība, kurai nav ekonomiskā mērķa un personāla”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru Isotis ir sabiedrība, “kura nav veikusi darījumus ar vairākām trešām personām”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru Isotis ir sabiedrība, “kurai nebija jāievēro grāmatvedības standarti un jānodrošina sarežģīta komerciālā dokumentācija”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “attiecīgās civilsabiedrības darbība un organizācija nav sarežģīta, kas attiecīgā gadījumā nozīmētu kavējumus likvidācijas procesā, kuri raksturīgi lielām komercsabiedrībām, kas veic daudzveidīgu ikdienas darbību[;] tātad tikai tas attaisnotu ilgo likvidāciju pēc attiecīgās sabiedrības darbības izbeigšanas”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “turklāt [Isotis] bija specifisks sociālais un labdarības mērķis”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru “tās mērķa īstenošana tika pilnībā pabeigta tās darbības izbeigšanas brīdī”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru prasītājas, “protams, ir atbildīgas, jo tās, būdamas vienīgie tādas bezpeļņas civilsabiedrības biedri, kurai nav juridiskas personas statusa, ex lege ir būtiski iesaistītas savas civilsabiedrības vadībā un darbībā”, un tās, “protams, ir atbildīgas, jo tās, būdamas vienīgie tādas bezpeļņas sabiedrības, kurai nav juridiskās personas statusa, biedri, saskaņā ar likumu ir būtiski iesaistītas savas civilsabiedrības vadībā un darbībā”,

–        50 000 EUR par norādi, saskaņā ar kuru, “tā kā prasītājām ir bezpeļņas civilsabiedrības [Isotis] biedru statuss, tiek prezumēts, ka tās, nevis trešā persona, lai kāda tā būtu, veic arī sabiedrības vadību”;

–        uzdot Komisijai un Savienībai atturēties no jebkāda turpmāka prasītāju personiska aizskāruma;

–        uzdot Komisijai ar paziņojumu atjaunot prasītāju godu un reputāciju;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

56      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu un katrā ziņā kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par pieņemamību

57      Komisija izvirza vairākus iebildumus par prasību nepieņemamību šajās lietās. Komisija norāda uz prasību lietās T‑721/18 un T‑81/19 nepieņemamību prasības pieteikumu neprecizitātes dēļ gan attiecībā uz prasības priekšmetu un prasītāju izvirzītajiem argumentiem, gan attiecībā uz atbildētāju identitāti un otrā un trešā prasījuma tvērumu. Turklāt Komisija apgalvo, ka prasība lietā T‑81/19 ir nepieņemama lis pendens situācijas dēļ, kas izriet no tā, ka šīs pašas prasītājas ir cēlušas prasību lietā T‑721/18.

 Par prasības pieteikumu neprecizitāti

58      Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību Reglamenta 130. panta 1. punkta izpratnē, Komisija apgalvo, ka prasības pieteikumi lietās T‑721/18 un T‑81/19 neatbilst Reglamenta 76. pantā ietvertajām skaidrības un precizitātes prasībām attiecībā uz strīda priekšmetu, izvirzītajiem argumentiem, kā arī otro un trešo prasījumu un atbildētāju identitāti.

–       Par skaidrības un precizitātes prasību attiecībā uz strīda priekšmetu un prasītāju izvirzītajiem argumentiem ievērošanu

59      Komisija apgalvo, ka neesot iespējams noteikt strīda priekšmetu, jo visi prasītāju izvirzītie pamati un argumenti esot saistīti vai nu ar tādu strīdu priekšmetu, par kuriem Savienības tiesa ir jau pieņēmusi galīgo nolēmumu, vai ar tādu strīdu priekšmetu, kuru izskatīšana saskaņā ar LESD 299. pantu ir vienīgi Grieķijas tiesas kompetencē. Komisija arī apgalvo, ka minētie prasības pieteikumi tai neļauj saprast, kāda ir apgalvotā prettiesiskā rīcība, kas tai tiek pārmesta abās lietās, un tādējādi saprast, vai un kādā mērā pastāv cēloņsakarība starp tās rīcību un iespējamo kaitējumu prasītājām. Komisijas ieskatā prasības pieteikumi ir arī neprecīzi, jo tajos nav nevienas norādes par kārtību vai parametriem, saskaņā ar kuriem prasītājas novērtē viņām nodarīto kaitējumu un nosaka kaitējumu atlīdzības apmēru. Komisija arī norāda, ka nav iespējams noteikt, attiecībā uz kuru Savienības iestādi ir izvirzīti daži argumenti, kas attiecas uz Eiropas Savienības Vispārējo tiesu vai Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā). Prasības pieteikumi esot arī neskaidri, jo tajos neesot precizēta saikne starp tiesību normām un tiesību principiem, uz kuriem atsaucas prasītājas, un prasību priekšmetu. Visas šīs neprecizitātes kopumā liedz Komisijai efektīvi veikt savu aizstāvību šajās lietās.

60      Turklāt saistībā ar lietu T‑721/18 Komisija apgalvo, ka ar savu prasību prasītājas ir vēlējušās, pirmkārt, atsākt debates par parādu, kura apmērs ir galīgi noteikts un kura atgūšanu tā likumīgi turpināja, un, otrkārt, kompensēt to parādu ar morālā kaitējuma atlīdzību, kuru tās lūdz ar savu otro prasījumu. Komisija uzskata, ka ar prasītāju prasību tiek pārkāpts res judicata princips.

61      Prasītājas apstrīd Komisijas argumentus.

62      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas ir piemērojama procesam Vispārējā tiesā atbilstoši šo statūtu 53. panta pirmajai daļai un Reglamenta 76. panta d) punktam, prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī kopsavilkums par minētajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību, attiecīgā gadījumā – bez citas papildu informācijas. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, taču saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta (skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Tàpias/Padome, T‑527/16, EU:T:2019:856, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Šajā lietā, pirmkārt, attiecībā uz lietu T‑721/18 ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 1.–9. punktā ir ietverts kritisks vērtējums par Komisijas attieksmi strīdos, kuros tā ir vērsusies pret Isotis, un kuras rezultātā tika pieņemts 2016. gada 31. maija rīkojums Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija spriedums Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra spriedums Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63). Tāpat ir jānorāda, ka prasības pieteikumā ir vairākas atsauces uz iebildumu, ko prasītājas iesniegušas pret iepriekš minēto Komisijas lēmumu piespiedu izpildi, procesa norisi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā). Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no prasības pieteikuma pietiekami skaidri izriet, ka šīs prasības mērķis nav nedz apšaubīt Tiesas 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī Vispārējās tiesas 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) res judicata spēku, nedz pārsūdzēt Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) pieņemtos nolēmumus šo lēmumu piespiedu izpildes procesā. No prasības pieteikuma izriet, ka šīs prasības mērķis ir panākt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas katrai prasītājai iespējami nodarīts ar Komisiju pārstāvošo advokātu un OLAF darbinieka rīcību iebildumu procesā, kas uzsākts pret attiecīgo piespiedu izpildi.

64      Attiecībā uz faktiem, kas Komisijai tiek pārmesti iebildumu procesā pret piespiedu izpildi, ir jānorāda, ka tie pietiekami precīzi ir izklāstīti prasības pieteikuma 15.–30. punktā, kuros prasītājas pārmet Komisijas advokātiem, kā arī vienam OLAF darbiniekam, kurš tika nopratināts kā liecinieks, ka tie Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniegtajos rakstveida apsvērumos, kā arī 2017. gada 12. decembra tiesas sēdē ir apzināti kļūdaini norādījuši, ka, pirmām kārtām, tās pašas esot piedalījušās līdzfinansēto Eiropas programmu vadībā, kuros piedalījusies Isotis, kā arī strīdā saistībā ar šīm programmām un, otrām kārtām, ka tās esot nodarījušas būtisku kaitējumu Savienībai.

65      Tāpat prasītājas prasības pieteikuma 41.–84. punktā pietiekami precīzi izklāsta iemeslus, kuru dēļ tās uzskata, ka Komisijai pārmestie fakti veido prettiesisku rīcību. Tā, no prasības pieteikuma izriet, ka prasītājas uzskata, ka Komisijai pārmestā rīcība ir prettiesiska, jo ar to ir aizskartas tostarp to tiesības uz cieņu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. panta, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, LES 2. panta un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1948. gada 10. decembrī pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulas izpratnē, pārkāpts labas pārvaldības princips, tiesiskuma, labticīguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi, kā arī pārkāptas to tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz taisnīgu tiesu, kas katrā ziņā esot ļaunprātīga tiesību izmantošana.

66      Tāpat ir jānoraida Komisijas arguments par iespējamo prasības pieteikuma neskaidrību attiecībā uz veidu, kādā prasītājas ir aprēķinājušas morālā kaitējuma apmēru, kuru tās prasa atlīdzināt. Proti, neatkarīgi no jautājuma par to, cik pamatota ir prasītāju prasība par kaitējuma atlīdzību un Vispārējās tiesas veiktais tā vērtējums ex æquo et bono, ir jākonstatē, ka prasības pieteikuma pirmajā prasījumā ir pietiekami precizēts veids, kādā prasītājas ir aprēķinājušas summu 500 000 EUR par katrai no tām nodarīto kaitējumu. Tā, ir norādīts, ka minētā summa ir par kaitējumu, kas nodarīts ar pieciem apgalvojumiem, kurus Komisijas pārstāvji formulējuši Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniegtajos rakstveida apsvērumos, iebildumu procesā pret piespiedu izpildi un pagaidu noregulējuma procesā tajā pašā tiesā, un ka par katru no tiem katra prasītāja lūdz atlīdzinājumu 100 000 EUR apmērā.

67      Otrkārt, attiecībā uz lietu T‑81/19 ir jānorāda, ka – tāpat kā lietā T‑721/18 – prasības pieteikuma 1.–9. punktā ir ietverts kritisks vērtējums par Komisijas attieksmi strīdos, saistībā ar kuriem tā ir vērsusies pret Isotis, un kā rezultātā tika pieņemts 2016. gada 31. maija rīkojums Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija spriedums Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra spriedums Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63). Tāpat ir jānorāda, ka prasības pieteikumā ir vairākas atsauces uz iebildumu procesa norisi pret iepriekš minēto lēmumu piespiedu izpildi, ko Komisija bija uzsākusi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), kā arī Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa). Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Komisija, no prasības pieteikuma pietiekami skaidri izriet, ka šīs prasības mērķis nav nedz apšaubīt Tiesas 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī Vispārējās tiesas 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) res judicata spēku, nedz pārsūdzēt Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) nolēmumus, kas pieņemti piespiedu izpildes procesā.

68      No prasības pieteikuma arī izriet, ka šīs prasības mērķis ir panākt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas katrai prasītājai iespējami nodarīts ar Komisiju pārstāvošo advokātu rīcību apelācijas tiesvedībā par Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) 2018. gada 4. jūlija spriedumu attiecībā uz Komisijas iespējām panākt 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi attiecībā uz prasītājām.

69      Attiecībā uz Komisijai pārmestajiem faktiem saistībā ar procesa norisi Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) ir jānorāda, ka tie pietiekami precīzi ir izklāstīti prasības pieteikuma 34.–62. punktā, kuros prasītājas pārmet Komisijas advokātiem ne tikai Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniegtajos procesuālajos rakstos formulēto kļūdaino apgalvojumu, kuri veido prasības priekšmetu lietā T‑721/18, atkārtošanu savos Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesā) iesniegtajos procesuālajos rakstos, bet arī daudzu jaunu kļūdainu apgalvojumu apzinātu formulēšanu, lai maldinātu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) attiecībā uz dažiem faktiem un tādējādi ļautu uzskatīt prasītājas par personiski atbildīgām pret Komisiju par Isotis parādiem.

70      Tāpat prasītājas prasības pieteikuma 63.–92. punktā pietiekami precīzi izklāsta iemeslus, kuru dēļ tās uzskata, ka Komisijas advokātu faktiskās darbības ir uzskatāmas par prettiesisku rīcību. Tā, no prasības pieteikuma izriet, ka prasītājas uzskata, ka Komisijai pārmestā rīcība ir prettiesiska, jo ar to ir aizskarts, pirmām kārtām, pusēm noteiktais patiesīguma un lojalitātes pienākums, vispārīgais pamatprincips par taisnīgāku tieslietu pārvaldību, kā arī tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu tiesā, otrām kārtām, aizskartas tiesības uz cilvēka cieņu un labas pārvaldības princips un, trešām kārtām, aizskarts tiesiskuma, labas ticības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

71      Turklāt ir jānorāda, ka prasības pieteikums ir pietiekami skaidrs attiecībā uz veidu, kādā prasītājas ir aprēķinājušas morālā kaitējuma apmēru, kuru tās prasa atlīdzināt. Proti, neatkarīgi no jautājuma par to, cik pamatota ir prasītāju prasība par kaitējuma atlīdzību un Vispārējās tiesas veiktais tās vērtējums ex æquo et bono, ir jākonstatē, ka prasības pieteikuma pirmajā prasījumā ir pietiekami precizēts veids, kādā prasītājas ir aprēķinājušas summu 1 100 000 EUR par katrai no tām nodarīto kaitējumu.

72      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka pieteikumu par lietas ierosināšanu saturs nav padarījis neiespējamu vai pat pārmērīgi grūtu Komisijas tiesību uz aizstāvību īstenošanu un līdz ar to atbilst Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajam skaidrības nosacījumam iepriekš šī sprieduma 62. punktā minētās judikatūras izpratnē.

73      Tāpēc ir jānoraida Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību, kas saistīta ar prasības pieteikumu neprecizitāti attiecībā uz strīda priekšmetu un argumentiem, kurus prasītājas izvirzījušas šajās lietās.

–       Par atbildētāju identitāti

74      Komisija apgalvo, ka attiecīgās prasības ir nepieņemamas, jo no prasības pieteikumiem skaidri neizriet, kas šajās prasībās ir atbildētāji.

75      Prasītājas apstrīd Komisijas argumentus. Atbildot uz 2020. gada 11. maija procesa organizatoriskajiem pasākumiem, prasītājas norāda, ka prasības lietās T‑721/18 un T‑81/19 ir vērstas pret Komisiju kā iestādi ar savu juridiskas personas statusu un pret Komisiju kā Savienības juridisko pārstāvi. Prasītājas tajā pašā atbildē precizē, ka prasības pieteikumos izmantotā frāze, saskaņā ar kuru prasības ir vērstas pret “Eiropas Savienību, kuru juridiski pārstāv”, ir uzskatāma par tādu, kas nozīmē, ka prasības ir celtas ne tikai pret Komisiju kā iestādi, bet arī pret Savienību, kuru juridiski pārstāv Komisija.

76      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 76. panta c) punktu prasības pieteikumā ir jāietver ziņas par pusi, pret kuru ir vērsta prasība.

77      Šajā lietā no prasības pieteikumiem lietās T‑721/18 un T‑81/19, kā arī no prasītāju atbildēm uz 2020. gada 11. maija procesa organizatoriskajiem pasākumiem izriet, ka abas šīs prasības ir balstītas uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu un ir vērstas, pirmkārt, pret Savienību, kuru “juridiski pārstāv” Komisija, un, otrkārt, pret Komisiju “kā atsevišķu juridisku personu”.

78      Kā iepriekš tika konstatēts šī sprieduma 63. un 68. punktā, no prasības pieteikumiem šajās lietās arī izriet, ka ar savām prasībām prasītājas vēlas saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tām esot nodarīts Komisijas, kā arī OLAF darbinieka iespējamās rīcības dēļ.

79      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

80      Tāpat ir jāatgādina, ka ar LES 47. pantu juridiskas personas statuss ir piešķirts Savienībai, nevis Komisijai.

81      Tādējādi saskaņā ar Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru prasītājs ar prasību par zaudējumu atlīdzību, kas balstīta uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu, var vērsties pret Savienību, kurai ir juridiskas personas statuss (skat. rīkojumu, 2015. gada 2. februāris, Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Eiropas Savienība, T‑577/14, nav publicēts, EU:T:2015:80, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

82      Tomēr gan no Tiesas, gan no Vispārējās tiesas pastāvīgās judikatūras tāpat izriet, ka tad, ja pret Savienību vēršas saistībā ar atbildību par tās iestāžu darbībām, Vispārējā tiesā to pārstāv tā iestāde vai iestādes, kurām tiek pārmesta rīcība, kas radījusi minēto atbildību (skat. rīkojumu, 2015. gada 2. februāris, Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Eiropas Savienība, T‑577/14, nav publicēts, EU:T:2015:80, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

83      No tā izriet, ka šīs prasības ir nepieņemamas daļā, kurā tās ir vērstas pret Komisiju “kā atsevišķu juridisku personu”.

–       Par otrā un trešā prasījuma tvērumu

84      Komisija norāda, ka katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzītais otrais prasījums ir nepieņemams, jo tas acīmredzami pārsniedzot abu šo lietu strīda priekšmetu. Tāpat katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzītais trešais prasījums ir nepieņemams tā neprecizitātes dēļ, jo prasītājas neesot norādījušas, kāda veida paziņojumi Komisijai būtu jāsniedz un saskaņā ar kādu procedūru.

85      Prasītājas apstrīd Komisijas argumentus.

86      Pirmkārt, attiecībā uz katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzīto otro prasījumu, ar kuru prasītājas lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai atturēties no jebkāda turpmāka viņu personiskā aizskāruma, ir jānorāda, ka tas ir uzskatāms par lūgumu izdot rīkojumu atturēties no darbības.

87      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka no LESD 268. panta un 340. panta otrās daļas, kas attiecas uz Savienības ārpuslīgumisko atbildību, izriet, ka Savienības tiesa attiecīgā gadījumā var piešķirt atlīdzību natūrā saskaņā ar dalībvalstīm kopīgiem vispārējiem tiesību principiem ārpuslīgumiskās atbildības jomā, un ka šī atlīdzība var izpausties kā rīkojums veikt darbību vai atturēties no tās, kas varētu likt Komisijai veikt konkrētu rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 3. septembris, Idromacchine u.c./Komisija, C‑34/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:552, 29. punkts, un 2019. gada 20. decembris, Dragomir/Komisija, T‑297/19, nav publicēts, EU:T:2019:902, 66. punkts).

88      Turklāt ir jānorāda, ka katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzītais otrais prasījums ir tieši saistīts ar šo abu lietu strīda priekšmetu, ciktāl prasītājas ar šīm prasībām vēlas saņemt atlīdzinājumu par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar viņu reputācijas aizskārumu, par ko viņu ieskatā ir atbildīga Komisija.

89      Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ir jāuzskata, ka katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzītais otrais prasījums ir pieņemams. Tomēr ir jānorāda, ka tāds rīkojums atturēties no darbības attiecīgā gadījumā var konkretizēties, nenosakot pagaidu pasākumus atbilstoši LESD 278. un 279. pantam, tikai tad, ja Savienības ārpuslīgumiskā atbildība jau ir noteikta (rīkojums, 2019. gada 20. decembris, Dragomir/Komisija, T‑297/19, nav publicēts, EU:T:2019:902, 66. punkts).

90      Otrkārt, attiecībā uz katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzīto trešo prasījumu, ar kuru prasītājas būtībā lūdz Vispārējo tiesu piespriest Komisijai izdarīt publisku paziņojumu, lai atjaunotu to reputāciju, ir jānorāda, ka tas ir uzskatāms par lūgumu izdot rīkojumu veikt darbību.

91      Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar šī sprieduma 87. punktā minēto judikatūru nevar izslēgt, ka atlīdzība natūrā var izpausties kā rīkojums veikt darbību, ko Savienības tiesa uzdevusi Komisijai, šim rīkojumam joprojām ir jāatbilst Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajām skaidrības un precizitātes prasībām.

92      Tomēr šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītājas prasības pieteikumos nav precizējušas nedz paziņojuma, kura mērķis ir atjaunot viņu reputāciju, formu, nedz kārtību. Turklāt ir jānorāda, ka paskaidrojumi, kurus prasītājas ir sniegušas atbildēs uz 2020. gada 11. maija procesa organizatoriskajiem pasākumiem attiecībā uz sava trešā prasījuma precīzu tvērumu, šajā ziņā nav pietiekami. Protams, prasītājas patiešām ir precizējušas formu, kādā šim paziņojumam būtu jābūt, norādot, ka runa ir par katrai no tām adresētu ārpustiesas paziņojumu, ar kuru Komisijai skaidri un bez nosacījumiem jāpaziņo, ka neviena no prasītājām nav bijusi iesaistīta Savienības piešķirtajā finansējumā un nav piedalījusies finansēto projektu faktiskā vadībā, kā to ir atzinis OLAF. Tomēr prasītājas arī norādīja, ka šis paziņojums ir jāsniedz ne vien viņām, bet arī katrai iestādei, bankai un fiziskai personai, kurai tieši vai netieši ir zināms par Komisijas un tās pārstāvju sniegtajiem neprecīzajiem un diskreditējošajiem apgalvojumiem, kādi tie ir aprakstīti šajās prasībās. Taču ir jākonstatē, ka šāds lūgums pats par sevi ir pārāk neprecīzs, lai to varētu uzskatīt par atbilstošu Reglamenta 76. panta d) punktā noteiktajām precizitātes un skaidrības prasībām.

93      No tā izriet, ka katrā prasības pieteikumā lietās T‑721/18 un T‑81/19 izvirzītais trešais prasījums ir jānoraida kā nepieņemams.

 Par “lis pendens”

94      Komisija apgalvo, ka prasītāju lietā T‑81/19 izteiktie apgalvojumi ir identiski lietā T‑721/18 izteiktajiem un, tā kā šie apgalvojumi attiecas uz iebildumu procesu pret piespiedu izpildi un argumentiem, kurus Komisija izvirzījusi šajā tiesvedībā pirms prasības celšanas lietā T‑721/18, otrās prasības celšana nebija pamatota.

95      Pēc Vispārējās tiesas aicinājuma paust nostāju par iespējamo lis pendens situāciju ar lietu T‑721/18 Komisija atbildē uz 2019. gada 1. augusta procesa organizatorisko pasākumu precizē, ka ir izpildīti nosacījumi lis pendens situācijas konstatēšanai. Komisija šajā ziņā norāda, ka abās lietās prasītājas lūdz atlīdzināt vienu un to pašu kaitējumu, proti, iespējamo personisko aizskārumu, ko radījis viens un tas pats notikums, proti, apgalvojumi, kurus Komisija paudusi savos procesuālajos rakstos pirmajā instancē un otrajā instancē Grieķijas tiesās vienā un tajā pašā tiesvedībā. Komisija uzsver, ka prasītājas savas prasības lietā T‑81/19 15.–33. punktā ir pārņēmušas argumentus attiecībā uz apgalvojumiem, kurus tā bija formulējusi pagaidu noregulējuma tiesvedībā un pirmajā instancē un kurus prasītājas jau bija apstrīdējušas prasībā lietā T‑721/18. Komisija arī uzsver, ka tā apelācijas tiesvedībā ir tikai atkārtojusi apgalvojumus, kuri jau bija formulēti pirmajā instancē pagaidu noregulējuma ietvaros, jo jaunu apgalvojumu izvirzīšana apelācijas tiesvedībā nav atļauta. Šo apgalvojumu atkārtošana neveidojot atsevišķu praksi, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām varētu radīt kaitējumu, kurš atšķirtos no tā, ko, iespējams, radījis šo pašu apgalvojumu formulējums pirmajā instancē. Tas pats attiecas uz iespējamo tās rīcības prettiesiskumu, jo prasītājas lietā T‑81/19 izvirza tiesiskuma, labas ticības, tiesiskās paļāvības aizsardzības, cilvēka cieņas un labas pārvaldības principu pārkāpumu, ko tās jau izvirzījušas prasībā lietā Τ-721/18. Visbeidzot Komisija norāda, ka prasījumi arī esot identiski, jo prasītājas abās lietās prasa, lai tā viņām atlīdzinātu morālo kaitējumu, kā arī lai tai tiktu piespriests atturēties no jebkāda turpmāka prasītāju personiskā aizskāruma un atjaunot viņu cieņu un reputāciju ar paziņojumu. Turklāt individuālās fiksētās summas, ko prasītājas ir lūgušas abās lietās, aptuveni veido tādu pašu summu un tās pieaugumu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka prasība lietā T‑81/19 ir jānoraida kā nepieņemama lis pendens dēļ ar lietā T‑721/18 celto prasību.

96      Prasītājas apgalvo, ka abas prasības neattiecas uz vieniem un tiem pašiem faktiem. Tā, viņas apgalvo, ka prasības lietā T‑721/18 mērķis ir saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas tām nodarīts ar Komisijas “nepatiesajiem un diskreditējošajiem” apgalvojumiem, kuri pausti pagaidu noregulējuma tiesvedībā un pirmās instances tiesā, savukārt prasība lietā T‑81/19 ir vērsta uz to, lai saņemtu atlīdzību par morālo kaitējumu, kas tām nodarīts, atkārtojot šos apgalvojumus un paužot jaunus “nepatiesus un diskreditējošus” apgalvojumus procesuālajos rakstos, ko Komisijas advokāti 2018. gada 13. un 18. decembrī iesnieguši Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa), kurā prasītājas bija iesniegušas apelācijas sūdzību par Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) 2018. gada 4. jūlija spriedumu.

97      Prasītājas arī norāda, ka abu prasību juridiskais pamats arī nav identisks. Šajā ziņā prasītājas uzsver, ka prasībā lietā T‑721/18 viņas apgalvo, ka Komisijai pārmestā rīcība ir prettiesiska, tostarp tāpēc, ka tā aizskar tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz taisnīgu tiesu, un ir tiesību ļaunprātīga izmantošana, savukārt šie prasījumi saistībā ar prettiesiskumu neesot izvirzīti prasībā lietā T‑81/19. Tāpat prasītājas norāda, ka prasības pieteikums lietā T‑81/19 ietver prasījumu saistībā ar prettiesiskumu, proti, pusēm noteiktā patiesīguma un lojalitātes pienākuma pārkāpumu, kas neesot ietverts prasības pieteikumā lietā T‑721/18. Turklāt prasītājas uzsver, ka abām prasībām kopīgie ar prettiesiskumu saistītie pamati neietver identiskus prasījumus. Prasītājas arī norāda, ka Komisijas arguments, saskaņā ar kuru iespējamā morālā kaitējuma atlīdzība lietā T‑721/18 nevarot vēlreiz tikt pieprasīta lietā T‑81/19, attiecas nevis uz lis pendens situāciju, bet gan uz situāciju, kurā prasītājs cenšas apšaubīt res judicata spēku, un tas šajā lietā tā neesot.

98      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība, kurā, balstoties uz tiem pašiem pamatiem kā agrāk celtajā prasībā, ir tās pašas puses un kurai ir tāds pats mērķis, ir jānoraida kā nepieņemama (spriedums, 2007. gada 14. jūnijs, Landtag SchleswigHolstein/Komisija, T‑68/07, nav publicēts, EU:T:2007:180, 16. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1985. gada 19. septembris, Hoogovens Groep/Komisija, 172/83 un 226/83, EU:C:1985:355, 9. punkts, un 1988. gada 22. septembris, Francija/Parlaments, 358/85 un 51/86, EU:C:1988:431, 12. punkts).

99      Šajā gadījumā ir jānorāda, ka abas prasības lietās T‑721/18 un T‑81/19 ir celtas, balstoties uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu, un tajās ir vieni un tie paši lietas dalībnieki.

100    Tomēr ir jākonstatē, ka, lai gan abas prasības attiecas uz tā morālā kaitējuma atlīdzību, ko Komisija, iespējams, nodarījusi katrai prasītājai, kaitējums, kuru tiek lūgts atlīdzināt, nav identisks, jo to pamatā ir dažādi fakti.

101    Pirmkārt, nevar a priori izslēgt, ka iespējami nepatiesu un diskreditējošu apgalvojumu atkārtošana pati par sevi var nodarīt kaitējumu, kas atšķiras no sākotnēji nodarītā kaitējuma, tikai tāpēc vien, ka šī atkārtošana ir notikusi apelācijas tiesvedībā.

102    Otrkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tā nav aprobežojusies ar pagaidu noregulējuma tiesvedībā un pirmajā instancē jau pausto apgalvojumu atkārtošanu apelācijas tiesvedībā. Tā, prasītājas prasības pieteikuma 40.–56. punktā ir identificējušas 17 jaunus apgalvojumus. Šajā ziņā Komisija vienīgi apgalvo, ka apelācijas tiesvedībā tā nav paudusi jaunus apgalvojumus. Tomēr ir jāatzīmē, ka tā nepaskaidro, vai apgalvojumi, kurus prasītājas ir identificējušas kā jaunus, jau bijuši pausti pagaidu noregulējuma tiesvedībā vai iebildumu procesā pirmajā instancē.

103    Tātad nevar izslēgt, ka šie jaunie apgalvojumi, pieņemot, ka tie ir kaitējoši, var nodarīt morālo kaitējumu, kas atšķiras no tā, uz kuru prasītājas atsaucas lietā T‑721/18.

104    Turklāt ir jānorāda, ka prasītāju lietā T‑81/19 izvirzītais pamats saistībā ar pusēm noteiktā patiesīguma un lojalitātes pienākuma pārkāpumu kā tāds nav ticis izvirzīts prasības pieteikumā lietā T‑721/18.

105    Tā kā abām prasībām nav pilnīgi identisks priekšmets iepriekš šī sprieduma 98. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, nav iespējams secināt par lis pendens, un līdz ar to prasība lietā T‑81/19 ir jāuzskata par pieņemamu attiecībā uz prasību atlīdzināt morālo kaitējumu, kas katrai prasītājai iespējami nodarīts ar apgalvojumiem, kuri izklāstīti Komisijas advokātu Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) iesniegtajos procesuālajos rakstos.

 Par lietas būtību

106    Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus.

107    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp pārmesto rīcību un norādīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 29. septembris, Oleifici Mediterranei/EEK, 26/81, EU:C:1982:318, 16. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Beamglow/Parlaments u.c., T‑383/00, EU:T:2005:453, 95. punkts).

108    Ja nav izpildīts viens no trim nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, prasība par kaitējuma atlīdzību ir noraidāma, neizvērtējot, vai abi pārējie nosacījumi ir izpildīti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, EU:C:1994:329, 81. punkts, un 2002. gada 20. februāris, FördeReederei/Padome un Komisija, T‑170/00, EU:T:2002:34, 37. punkts). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāpārbauda noteiktā secībā (spriedums, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 13. punkts).

 Par Komisijai pārmesto rīcību

109    Lietā T‑721/18 prasītājas pārmet Komisijai, ka tā iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) ar savos procesuālajos rakstos izklāstītajiem apgalvojumiem un OLAF darbinieka liecību, zinot, ka tie ir kļūdaini, ir attēlojusi prasītājas kā personas, kuras bija tieši iesaistītas tā Savienības finansējuma pārvaldīšanā, kuru Isotis saskaņā ar minētajiem spriedumiem tika piespriests atmaksāt Komisijai. Tādējādi Komisija trešo personu acīs esot attēlojusi prasītājas kā maksātnespējīgas un mazuzticamas personas, kuras veic krāpnieciskas darbības, un tas esot būtiski kaitējis prasītāju reputācijai. Šis nopietnais aizskārums prasītāju reputācijai esot nodarījis morālo kaitējumu, par kura atlīdzību tiek noteikta summa 500 000 EUR katrai no tām.

110    Lietā T‑81/19 prasītājas pārmet Komisijai, ka tās pārstāvji Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) ir pauduši apzināti nepatiesus apgalvojumus, no kuriem dažus šie paši pārstāvji bija pauduši jau pirmajā instancē un kuru mērķis būtībā esot maldināt šo tiesu par pirmās prasītājas iesaisti Isotis veiktajā Eiropas programmu vadībā un Isotis kā juridiskas personas fiktīvo raksturu. Prasītāju ieskatā šīs rīcības mērķis bija pārliecināt Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa), ka nav jāpiemēro valsts tiesību normas, kuras neļauj prasītājas Isotis biedru statusā uzskatīt par personiski atbildīgām par Isotis parādiem Komisijai, un tas esot pamatojis spriedumu piespiedu izpildi attiecībā uz prasītājām.

111    Komisija apstrīd tai pārmestās rīcības esamību, jo tā neesot attēlojusi prasītājas Grieķijas tiesās kā krāpnieces, bet gan esot vienkārši izvirzījusi faktiskos argumentus, lai pierādītu, ka šajā gadījumā ir izpildīti Grieķijas tiesību aktos paredzētie nosacījumi, lai panāktu 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi attiecībā uz prasītājām.

112    Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz Komisijai pārmesto rīcību lietā T‑721/18 ir jānorāda, ka prasītājas atsaucas uz konkrētām rindkopām, kas ietvertas 2017. gada 14. decembra tiesas apspriedei domātajās piezīmēs, 2018. gada 17. aprīļa apsvērumiem un 2018. gada 20. aprīļa papildu procesuālo rakstu, ko Komisijas advokāti iesniedza Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), kā arī uz OLAF darbinieka liecību šajā pašā tiesā 2017. gada 12. decembrī, kas ietverta vienā no 2017. gada 14. decembra tiesas apspriedei domātajām piezīmēm.

113    Jānorāda, ka 2017. gada 14. decembra tiesas apspriedei domātajā piezīmē, kas iesniegta, atbildot uz prasītāju 2017. gada 11. septembra pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu, bija ietverts šāds apgalvojums:

“Ar divām prasībām atbildētājas absolūti prettiesiski un ļaunprātīgi cenšas izvairīties no jebkādas atbildības un distancēties no darbības, kuru tās pašas tieši veica un vadīja desmit gadus, un ar tādas personas starpniecību, kurš ir abu tuvs ģimenes loceklis.”

114    Šajā pašā tiesas apspriedei domātajā paziņojumā bija ietverts arī šāds apgalvojums:

“[..] pirmā atbildētāja tika iecelta par sabiedrības administratori, juridisko pārstāvi un mantzini un viena pati pārvaldīja visas sabiedrības lietas saskaņā ar Civilkodeksa 748. un nākamajiem pantiem.”

115    Attiecīgajā piezīmē attiecībā uz Isotis parādu, kas konstatēts 2014. gada 16. jūlija spriedumā Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra spriedumā Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63), bija arī precizēts, ka “runa ir par parādu, ko ir uzņēmusies nevis ar tām nesaistīta juridiska persona, bet gan atbilstoši sabiedrības, kurai ir apstrīdams juridiskās personas statuss, dibināšanas līgumam, sabiedrības, kuras aizsegā darbojās atbildētājas, kā arī tuvs viņu ģimenes loceklis”.

116    Turklāt Komisijas advokāti šajā pašā paziņojumā ir apstiprinājuši, “[..] ka ir arī juridiski pierādīts, ka [Komisijai], iespējams, ir nodarīts būtisks kaitējums, kas ir tiešas sekas tām darbībām un pienākumu neizpildei, ko daudzus gadus pieļāvušas pretējās puses, civilsabiedrības, vadītāji”.

117    Turklāt tajā pašā paziņojumā Komisijas advokāti OLAF darbinieka teikto 2017. gada 12. decembra tiesas sēdē izklāstīja šādi:

“[..] vienīgais veids Eiropas līdzekļu atgūšanai ir uzsākt piespiedu izpildes pasākumu pret atbildētāju (kuras bija arī fiziskas personas, kas rīkojās eIsotis aizsegā) mantu. [..] Konkrēti, pirmā atbildētāja pārvaldīja eIsotis pasūtījumus, organizēja un vadīja to (ar sava laulātā palīdzību).”

118    Ir jānorāda, ka iepriekš šī sprieduma 113.–117. punktā minētās rindkopas ir pārņemtas Komisijas advokātu 2017. gada 14. decembra otrajā tiesas apspriedei domātajā piezīmē saistībā ar prasītāju 2017. gada 1. novembra pieteikumu par piespiedu izpildes apturēšanu, kā arī viņu personisko tiesību aizsardzību un minēto advokātu 2018. gada 17. aprīļa apsvērumos.

119    Tāpat ir jānorāda, ka papildu procesuālajā rakstā, ko Komisijas advokāti 2018. gada 20. aprīlī iesniedza Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), bija ietverts šāds apgalvojums:

“[..] atbildētājas joprojām ir vienīgie civilsabiedrības biedri, un pretēji prasītāju pusē uzaicināto liecinieku apgalvojumiem viņas no paša sākuma bija informētas par to, ka viņu kontrolē tika pārvaldīti Eiropas publiskie līdzekļi, kurus saņēma to sabiedrība.”

120    No iepriekš citētajām Komisijas pārstāvju procesuālo rakstu rindkopām, kuru autentiskumu Komisija neapstrīd, izriet, ka minētie pārstāvji tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) ir apgalvojuši, ka prasītājām ir bijusi ļoti aktīva loma Isotis vadībā, tostarp attiecībā uz Savienības finansējumu, kas Isotis piešķirts A, pirmās prasītājas laulātā un otrās prasītājas znota, pārvaldīto programmu ietvarā.

121    Taču ir jānorāda, ka OLAF 2011. gada 15. novembra ziņojumā par Komisijas pieprasīto izmeklēšanu attiecībā uz iespējamo krāpšanu, kas apdraud Savienības intereses un ko veikuši Isotis, pirmā prasītāja un A, bija minēts:

“[Pirmā prasītāja] nekādi nav bijusi iesaistīta Komisijas piešķirtajā finansējumā, ņemot vērā, ka praksē tā nekad nav piedalījusies projektu vadībā [un] bija sabiedrības juridiskā pārstāve, savukārt [A] bija atbildīgs par Eiropas programmu vadību un it īpaši par Eiropas programmu īstenošanu. [Pirmā prasītāja] kā juriskonsulte/palīgdarbiniece piedalījās dažos Eiropas projektos, kuros [A] īstenoja koordinēšanas un vadības funkcijas. Galvenā [pirmās prasītājas] nodarbe bija uzraudzīt un garantēt to īpašo procedūru tiesiskumu, kuras nepieciešamas, lai īstenotu tādus Eiropas projektus kā personas datu aizsardzība, projektā piedalījušos galalietotāju/pilotprojekta lietotāju raksturs, jautājumi par intelektuālo īpašumu un iegūto rezultātu izmantošana.”

122    Tāpat ir jānorāda, ka 2016. gada 23. maija ziņojumā Atēnu Krimināllietu tiesai piesaistītais prokurors, kuram Komisija bija nosūtījusi OLAF 2011. gada 15. septembra izmeklēšanas ziņojumu, secināja, ka nav notikusi krāpšana saistībā ar Savienības finanšu interesēm, attiecībā uz pirmo prasītāju norādot:

“Visbeidzot, runājot par [pirmo prasītāju], neviens no lietas materiālos esošajiem elementiem neļauj secināt par viņas būtisko iesaistīšanos jebkādā viņas vīra veiktajā darbībā saistībā ar attiecīgo līgumu finansēšanu, ko skaidri apstiprina attiecīgais OLAF ziņojums, un pat samaksa, ko viņa saņēma par sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem, atbilda viņas likumiskajam honorāram, par kuru tā regulāri maksāja nodokļus, kurš tai netika izmaksāts dividenžu veidā un nebija aizliegts [Isotis] statūtos.”

123    No OLAF, kā arī Grieķijas prokuratūras izdarītajiem konstatējumiem izriet, ka pirmajai prasītājai nebija noteicošas lomas saistībā ar Isotis piešķirtā Savienības finansējuma pārvaldību.

124    Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisijas sniegto aprakstu tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) par prasītāju iespējamo aktīvo lomu attiecībā uz pirmo prasītāju atspēko OLAF 2011. gada 15. septembra ziņojumā ietvertie konstatējumi, kā arī Atēnu prokurora 2016. gada 23. maija ziņojumā ietvertie konstatējumi.

125    Tomēr no šī vienkāršā konstatējuma vien nevar secināt, ka Komisija tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) apzināti būtu attēlojusi prasītājas kā personas, kuras izdarījušas krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

126    Proti, ir jānorāda, ka tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniegtajos procesuālajos rakstos Komisijas pārstāvji pārmeta prasītājām nevis to, ka viņas būtu vainojamas par krāpniecisko darbību veikšanu, bet gan to, ka viņām bija aktīva loma Isotis vadībā un – attiecīgi – šīs pēdējās minētās līgumsaistību pret Komisiju neizpildē, kā rezultātā Vispārējā tiesa ar 2014. gada 16. jūlija spriedumu Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) piesprieda Isotis atmaksāt visus priekšfinansējumus, ko tā saņēmusi saistībā ar deviņiem dotācijas nolīgumiem, kopā ar nokavējuma procentiem un vienotas likmes dienas naudas maksājumu un ar 2016. gada 4. februāra spriedumu Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) – atmaksāt daļu no priekšfinansējuma, kas saņemts saistībā ar desmito dotācijas nolīgumu, kopā ar nokavējuma procentiem.

127    Turklāt ir jāatgādina, ka 2016. gada 23. maija ziņojumā Atēnu prokurors uzskatīja, ka nav nekādu norāžu par to, ka persona A, kas bija tieši atbildīga par to Eiropas programmu vadību, kurās piedalījās Isotis, tostarp to, uz kurām attiecas 2010. gada februāra revīzijas aptvertie dotācijas nolīgumi, būtu vainojama krāpšanā, kas apdraud Savienības finanšu intereses. Šādos apstākļos vienkāršs apgalvojums, ka prasītājām bija aktīva loma Isotis vadībā, tostarp attiecībā uz Savienības finansējuma pārvaldību, nevar tikt uzskatīts par prasītāju apsūdzību krāpšanā.

128    Otrkārt, attiecībā uz Komisijai pārmesto rīcību lietā T‑81/19 ir jānorāda, ka prasītājas atsaucas uz iepriekš šī sprieduma 55. punktā izklāstītajām konkrētajām rindkopām tajos apsvērumos un papildu procesuālajā rakstā, kurus Komisijas pārstāvji iesniedza Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa); daļā no tām ir pārņemti jau pirmajā instancē paustie apgalvojumi attiecībā uz prasītāju aktīvo lomu Isotis vadībā, un pārējā daļā ir apšaubīta Isotis darbības faktiskā esamība un līdz ar to juridiskās personas esamība.

129    Šajā ziņā ir jānorāda, ka iepriekš šī sprieduma 126. un 127. punktā izklāstītie apsvērumi par Komisijai pārmesto rīcību lietā T‑721/18 ir spēkā mutatis mutandis attiecībā uz rīcību, kas tai tiek pārmesta lietā T‑81/19.

130    Turklāt ir jānorāda, ka neatkarīgi no tā, cik pamatoti ir Komisijas pārstāvju Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) iesniegtajos procesuālajos rakstos ietvertie apgalvojumi, kuru mērķis bija apšaubīt Isotis darbības faktisko esamību un līdz ar to tās juridiskās personas esamību, šie apgalvojumi paši par sevi nenozīmē prasītāju apsūdzību krāpšanā, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

131    Šādā situācijā ir jāpārbauda, vai apstāklis, ka Komisijas pārstāvji tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) vai Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) kļūdaini ir apgalvojuši, ka prasītājām bija aktīva loma Isotis vadībā, un pauduši vairākus faktu apgalvojumus, lai apšaubītu Isotis darbības faktisko esamību un līdz ar to prasītāju juridiskās personas esamību, ir prettiesisko rīcību, par ko var iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, veidojošs elements.

 Par Komisijai pārmestās rīcības prettiesiskumu

132    Jāatgādina, ka attiecībā uz tādu nosacījumu par iestādei vai struktūrai pārmestās rīcības prettiesiskumu kā iepriekš šī sprieduma 107. punktā norādītais judikatūrā ir paredzēts, ka ir jāpierāda pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kuras mērķis ir tiesību piešķiršana privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 36. punkts). Šāds pārkāpums ir konstatēts, ja no tā izriet, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas rīcības brīvības robežas, un šajā ziņā tostarp vērā ņemamie elementi ir noregulējamo situāciju sarežģītība, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī rīcības brīvības, kas ar pārkāpto tiesību normu ir piešķirta Savienības iestādēm, tvērums (skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

133    Šajā lietā T‑721/18 prasītājas apgalvoja, ka Komisijai pārmestā rīcība tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) ir uzskatāma par smagu un acīmredzamu tādas tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir tiesību piešķiršana privātpersonām. Tā, prasītājas prasības pieteikumā apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz cilvēka cieņu, kas nostiprinātas Pamattiesību hartas 1. pantā, LES 2. pantā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Tās arī norādīja, ka šī rīcība ir pretrunā Pamattiesību hartas 41. pantā nostiprinātajam labas pārvaldības principam, Labas administratīvās prakses kodeksam attiecībā uz Eiropas Komisijas personālu un tā attiecībām ar sabiedrību (OV 2000, L 267, 63. lpp.), kā arī Eiropas labas administratīvās prakses kodeksa 4., 7. un 11. pantam.

134    Ir jāuzsver, ka prasītājas prasības pieteikumā arī apgalvoja, ka, cenšoties panākt 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi attiecībā uz tām, Komisija esot pārkāpusi tiesiskuma principu, kas ietver LESD 216. panta 2. punktā nostiprināto pacta sunt servanda principu, labticīguma principu, tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī to tiesības tikt uzklausītām un Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. Turklāt prasītājas “pakārtoti” apgalvoja – pat pieņemot, ka Komisijai bija tiesības veikt piespiedu izpildi pret tām, tā to bija darījusi prettiesiski un ļaunprātīgā veidā.

135    Tā, pirmkārt, attiecībā uz aizskārumu, kas ar Komisijas rīcību esot nodarīts labas ticības principam un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, prasītājas norādīja, pirmām kārtām, ka Komisijai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2321/2002 (2002. gada 16. decembris) par noteikumiem, kā uzņēmumi, zinātniskās izpētes centri un akadēmiskās augstskolas piedalās Eiropas Kopienas sestās pamatprogrammas (2002.–2006. gads) īstenošanā un pētījumu rezultātu izplatīšanā (OV 2002, L 355, 23. lpp.), ir jānoskaidro, vai struktūrām, ar kurām tā iecerējusi noslēgt finansējuma līgumu sestajā pamatprogrammā, ir juridiskās personas statuss, un, otrām kārtām, ka pirms finansējuma līgumu noslēgšanas starp Komisiju un Isotis attiecībā uz katru no minētajiem līgumiem Komisija bija akceptējusi Isotis statusu, kas tieši izslēdz tās biedru atbildību ārpus to ieguldījuma kapitāla daļās gadījumā, ja Isotis neizpilda savus līgumsaistības. Prasītājas arī uzsvēra, ka Komisija ir zinājusi par Grieķijas Civilkodeksa 784. pantu, ar kuru ir izslēgta tādas civilsabiedrības kā Isotis biedru atbildība par šīs pēdējās minētās līgumsaistību neizpildi, un ka līdz piespiedu izpildes procesa sākumam Komisija nekad nav mēģinājusi celt prasību pret prasītājām, pieprasot, lai tās samaksā Isotis prasītās summas, nedz arī to pieminējusi jebkādā stadijā tiesvedībā Vispārējā tiesā, ne arī vēlāk Tiesā tajās izskatāmajās lietās pret Isotis.

136    Prasītājas apgalvoja, ka šādos apstākļos, sestajā pamatprogrammā vairākas reizes noslēdzot finansēšanas līgumus ar Isotis un pēc tam piedaloties to izpildē, Komisija tām atkārtoti un pastāvīgi katru reizi ir sniegusi precīzu un beznosacījumu apstiprinājumu, ka tā atzīst Isotis juridiskās personas statusu. Līdz ar to, savu advokātu tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) iesniegtajos dokumentos apgalvojot, ka Isotis juridiskās personas statuss ir apstrīdams, ka tai nav peļņas gūšanas mērķa un ka līdz ar to nav izpildīti Grieķijas Civilkodeksa 784. panta piemērošanas nosacījumi, Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un principu par nolīgumu labticīgu izpildi.

137    Otrkārt, attiecībā uz Komisijas pieļauto tiesiskuma principa pārkāpumu prasītājas apgalvoja, ka Komisija attiecībā uz tām ir sākusi piespiedu izpildi, neievērojot Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 (2012. gada 29. oktobris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) 80. pantā paredzēto pirmstiesas procedūru. Prasītājas arī apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskuma principu, mēģinot atgūt parādu, par kuru tām netika paziņots ar debetnotu un kuram kopš 2016. gada bija iestājies noilgums atbilstoši Deleģētās regulas Nr. 1268/2012 93. panta 1. punktam un Grieķijas Civilkodeksa 252. pantam.

138    Treškārt, attiecībā uz Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tiesību tikt uzklausītam un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu prasītājas uzsvēra, ka, ņemot vērā 2010. gada 10. februāra revīzijas aptvertajos dotācijas nolīgumos ietverto šķīrējklauzulu ekskluzīvo raksturu, tām nav bijis iespējas nedz tiesvedībā Tiesā vai Vispārējā tiesā lietās, kurās ir pieņemts 2016. gada 31. maija rīkojums Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī taisīts 2014. gada 16. jūlija spriedums Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra spriedums Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63), nedz tiesvedībā valsts tiesās atsaukties uz to, ka tās Isotis biedru statusā nevar tikt uzskatītas par personiski atbildīgām par Isotis parādiem.

139    Ceturtkārt un visbeidzot, attiecībā uz argumentāciju par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu prasītājas būtībā norādīja, ka Komisija esot guvusi labumu no to projektu rezultātiem, saistībā ar kuriem tā izmaksāja līdzfinansējumu un kurus tā izmantoja saviem mērķiem, ka tā bija veikusi ietaupījumus uz ASKIT projektu un EU4ALL projektu līdzfinansējuma rēķina, kas nekad nav bijis izmaksāts Isotis, ka tā bija guvusi labumu no prasītāju personīgajiem līdzekļiem 200 600 EUR apmērā, kurus prasītājas bija atvēlējušas projektu īstenošanai, ka tā ir zinājusi, ka līdzfinansējums, ko tā bija pārskaitījusi Isotis,pēc tam vairāk nekā 85 % apmērā bija atmaksāts Grieķijas valstij kā nodokļu maksājumi, Isotis sociālās iemaksas un darbinieku algas, un ka tā nav mēģinājusi samazināt savu prasījumu, aizturot no projekta konsorcija līdzekļiem summas, kuras tās ieskatā tai pienākas no Isotis, kā tai bija tiesības to darīt. Šādos apstākļos prasītājas uzskatīja, ka, prasot viņām atmaksāt visas summas, ko Komisija bija pārskaitījusi Isotis, tai pieskaitot attiecīgus procentus, Komisija ir centusies iegūt pārmērīgu, ļaunprātīgu un līdz ar to prettiesisku peļņu.

140    Lietā T‑81/19 prasītājas, formulējot identiski kā lietā T‑721/18, apgalvo, ka Komisijai pārmestā rīcība esot aizskārusi to tiesības uz cilvēka cieņu un labas pārvaldības principu, kā arī tiesiskuma, labticīguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principus.

141    Prasītājas turklāt apgalvo, ka ar rīcību, kas Komisijai tiek pārmesta lietā T‑81/19, ir aizskarts pusēm noteiktais patiesīguma un lojalitātes pienākums un vispārējais pamatprincips par lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā.

142    Šajā ziņā prasītājas apgalvo, ka ar savu rīcību Komisija esot atklāti pārkāpusi patiesīguma un lojalitātes pienākumu, kurš tai bija jāievēro tiesvedību pret prasītājām norises laikā saskaņā ar Grieķijas Civilprocesa kodeksa 116. un 261. panta noteikumiem, kā arī vispārējo pamatprincipu, saskaņā ar kuru Komisiju pārstāvošajiem advokātiem un pilnvarotajiem pārstāvjiem ad litem saskaņā ar Grieķijas Advokātu ētikas kodeksu ir jāveicina lietas taisnīga izskatīšana tiesā, ievērojot taisnīguma pienākumu, kas piemērojams iebildumu procesam pret piespiedu izpildi saskaņā ar LESD 299. pantu. Prasītājas uzskata, ka šie principi ir pārņemti Eiropas Advokāta profesijas pamatprincipu hartā, kura 2006. gada 24. novembrī pieņemta Eiropas Advokatūru un juristu biedrību padomes (CCBE) plenārsēdē Briselē (Beļģija) un kurā ir ietverti kopīgi tiesību principi, kas dalībvalstīs regulē advokāta profesiju.

143    Komisija apstrīd prasītāju argumentu pieņemamību, jo tie attiecoties uz jautājumiem, ko Grieķijas tiesa, kuras kompetence šajā ziņā izriet no LESD 299. panta, jau ir galīgi izvērtējusi.

144    Turklāt Komisija apgalvo, ka ar tās rīcību Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) un Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) notikušajā iebildumu procesā pret piespiedu izpildi nav pieļauts nekāds prettiesiskums, kas varētu izraisīt Savienības atbildības iestāšanos.

145    Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka šī sprieduma 135.–139. punktā izklāstītie prasītāju argumenti neattiecas nedz uz apgalvojumiem, kas ietverti procesuālajos rakstos, kurus Komisijas pārstāvji iesniedza Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) notikušajā iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi, nedz uz OLAF darbinieka liecībām šajā pašā procesā, ar kurām viņš esot aizskāris prasītāju reputāciju, bet gan uz pašu apstākli, ka Komisija ir ierosinājusi iepriekš minēto nolēmumu piespiedu izpildes procesu pret prasītājām.

146    Tāpat ir jānorāda, ka, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, prasītājas tiesas sēdē uzsvēra, ka to prasības par kaitējumu atlīdzību ir vērstas vienīgi uz to, lai tiktu atlīdzināts kaitējums, kas tām esot nodarīts ar Komisijas pārstāvju iesniegtajos procesuālajos rakstos paustajiem apgalvojumiem un OLAF darbinieka liecībām Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā), pēc tam Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) notikušajā iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi. Prasītājas precizēja, ka tās Komisijai pārmet nevis to, ka tā attiecībā uz viņām ir centusies panākt šo nolēmumu piespiedu izpildi, bet gan to, ka tā Grieķijas tiesās apzināti ir paudusi kļūdainus apgalvojumus, lai apstrīdētu Isotis juridiskās personas statusu.

147    Turklāt prasītājas tiesas sēdē arī precizēja, ka to prasības par nodarītā kaitējuma atlīdzinājumu nav pamatotas ar pacta sunt servanda principa pārkāpumu un ka tās uzskata, ka Grieķijas tiesas ir ievērojušas viņu tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi, un ka viņas turklāt vairs neatsaucas uz savu tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu šajā tiesvedībā.

148    Tāpēc ir jāuzskata, ka šī sprieduma 135.–139. punktā izklāstītie prasītāju argumenti attiecībā uz labticīguma, tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskuma, tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un pacta sunt servanda principa, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, kā arī tiesību ļaunprātīgu izmantošanu ir jānoraida kā neiedarbīgi, jo pašu prasītāju ieskatā uz tiem nav balstāmi šo pēdējo minēto prasījumi par kaitējuma atlīdzību.

149    Otrām kārtām, attiecībā uz iespējamo labas pārvaldības principa, kas Savienības tiesību sistēmā nostiprināts ar Pamattiesību hartas 41. pantu, pārkāpumu ir jākonstatē, ka prasītājas tikai ļoti vispārīgi apgalvo, ka ar Komisijai lietā T‑721/18 un lietā T‑81/19 pārmesto rīcību esot pārkāpts labas pārvaldības princips, nekādi nepamatojot savu argumentāciju. Līdz ar to ir jāuzskata, ka šī argumentācija ir noraidāma kā nepieņemama, jo ar vienkāršu atsauci uz kādu Savienības tiesību principu, kura pārkāpums tiek apgalvots, nenorādot šī apgalvojuma pamatā esošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, nav izpildītas Reglamenta 76. panta d) punktā izvirzītās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, Deza/Komisija, T‑400/17, nav publicēts, EU:T:2018:712, 102. punkts).

150    Trešām kārtām, attiecībā uz prasītāju argumentu par tiesību uz cilvēka cieņu pārkāpumu ir jāatgādina, ka Pamattiesību hartas 1. pants, kurā ir paredzēts, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama [un tā] ir jārespektē un jāaizsargā, ir Savienības tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 3. maijs, Sotiropoulou u.c./Padome, T‑531/14, nav publicēts, EU:T:2017:297, 75. un 76. punkts). Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tās iespējamais pārkāpums šajā lietā var izraisīt Savienības atbildības iestāšanos.

151    Ir jānorāda, ka prasītājas tiesas sēdē precizēja, ka Komisija ir aizskārusi viņu cieņu, tiesvedībā Monomeles Protodikeio Athinon (Atēnu pirmās instances tiesa viena tiesneša sastāvā) un Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) attēlojot viņas kā krāpnieces attiecībā uz Komisiju un Savienību.

152    Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas ir konstatēts iepriekš šī sprieduma 126. un 127. punktā, ka prasītāju argumentācija ir balstīta uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru Komisija viņas esot attēlojusi kā personas, kuras ir izdarījušas krāpšanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses.

153    Katrā ziņā ir jāatgādina, ka iespēja īstenot savas tiesības tiesā, kā arī no tās izrietošā tiesas kontrole ir tāda vispārējā tiesību principa izpausme, kura saknes ir meklējamas dalībvalstu kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās un kurš ir nostiprināts arī Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā (spriedumi, 1986. gada 15. maijs, Johnston, 222/84, EU:C:1986:206, 17. un 18. punkts, un 1998. gada 17. jūlijs, ITT Promedia/Komisija, T‑111/96, EU:T:1998:183, 60. punkts) un Pamattiesību hartas 47. pantā (spriedums, 2019. gada 4. aprīlis, Rodriguez Prieto/Komisija, T‑61/18, EU:T:2019:217, 75. punkts).

154    Tomēr ir jānorāda, ka prasītāju argumentācija liek domāt – tas, ka Komisija iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi ir paudusi dažādus argumentus, lai pierādītu viņu krāpniecisku rīcību, noteikti rada viņu tiesību uz cieņu pārkāpumu, kas varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ciktāl attiecīgo argumentu bija noraidījusi Grieķijas tiesa.

155    No tā izriet, ka, piekrītot prasītāju argumentācijai, tiktu ierobežotas Komisijas tiesības celt prasību valsts tiesās, lai, balstoties uz LESD 299. pantu, panāktu Vispārējās tiesas sprieduma, ar kuru tai ir atzīts prasījums, piespiedu izpildi atbilstoši LESD 317. pantā tai noteiktajam pienākumam nodrošināt Savienības resursu labu pārvaldību un LESD 325. pantā noteiktajam pienākumam apkarot krāpšanu un jebkādu citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses.

156    Līdz ar to ir jānoraida prasītāju argumentācija saistībā ar viņu tiesību uz cilvēka cieņu pārkāpumu.

157    Ceturtām kārtām, attiecībā uz prasītāju lietā T‑81/19 izklāstīto argumentu, saskaņā ar kuru Komisija šajā lietā esot pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu, ir jānorāda, ka prasītājas šajā ziņā neatsaucas uz Savienības tiesību normas, ar kuru privātpersonām piešķir tiesības, pārkāpumu, kas ir viens no nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, kā tas ir norādīts iepriekš šī sprieduma 132. punktā atgādinātajā judikatūrā, bet gan uz Grieķijas Civilprocesa kodeksa 116. panta 1. punkta un 261. panta pārkāpumu, kā arī uz Grieķijas Advokātu ētikas kodeksa noteikumu pārkāpumu. Turklāt ir jānorāda, ka, lai gan procesuālā taisnīguma princips var tikt uzskatīts par vairāku dalībvalstu tiesību kopīgu principu, šāds princips līdz šim nav ticis nostiprināts Savienības tiesībās.

158    Tāpat ir jāatgādina, ka, pirmkārt, saskaņā ar LESD 299. panta otro daļu “piespiedu izpildi reglamentē tās valsts spēkā esošās civilprocesa normas, kurā izpilde notiek”, un, otrkārt, saskaņā ar LESD 299. panta ceturto daļu izpildes pasākumu tiesiskuma kontrole ir valsts tiesu kompetencē.

159    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka valsts tiesu kompetence pārbaudīt izpildes pasākumu tiesiskumu aptver ne vien strīdus saistībā ar tādu Eiropas Savienības Padomes, Komisijas vai ECB aktu piespiedu izpildi, kas uzliek finansiālas saistības personām, nevis valstīm un veido izpildu dokumentu, bet arī strīdus saistībā ar Vispārējās tiesas spriedumu piespiedu izpildi atbilstoši LESD 280. pantam un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 60. pantam.

160    Līdz ar to, kā pamatoti norāda Komisija, ir jākonstatē, ka tieši Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa) šajā gadījumā bija jānodrošina, ka Komisijas pārstāvju rīcība iebildumu procesā pret 2016. gada 31. maija rīkojuma Isotis/Komisija (C‑450/14 P, nav publicēts, EU:C:2016:477), kā arī 2014. gada 16. jūlija sprieduma Isotis/Komisija (T‑59/11, EU:T:2014:679) un 2016. gada 4. februāra sprieduma Isotis/Komisija (T‑562/13, nav publicēts, EU:T:2016:63) piespiedu izpildi atbilst procesuālā taisnīguma principam un, konkrētāk, Grieķijas Civilprocesa kodeksa 116. panta 1. punktam un 261. pantam, kā arī Grieķijas Advokātu ētikas kodeksa noteikumiem.

161    Šo konstatējumu nevar atspēkot ar prasītāju tiesas sēdē izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru tieši Vispārējai tiesai esot jāizvērtē, vai Komisija ir pārkāpusi procesuālā taisnīguma principu tiesvedībā Efeteio Athinon (Atēnu apelācijas tiesa), jo šajā lietā vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē esot izskatīt prasības par Savienību vai tās darbinieku ārpuslīgumisko atbildību.

162    Patiešām, saskaņā ar LESD 268. pantu Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt lietas par kaitējuma novēršanu, ko paredz LESD 340. panta otrā daļa, saskaņā ar kuru “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, kuru radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

163    Tomēr Vispārējā tiesa, izskatot prasību, kas celta, balstoties uz LESD 268. pantu un 340. panta otro daļu, nevar lemt par Komisijas pieļautu iespējamu valsts procesuālās tiesību normas pārkāpumu strīdā, kas saistīts ar Vispārējās tiesas sprieduma piespiedu izpildi valsts tiesā, neaizskarot prerogatīvas, kas šai pēdējai minētajai skaidri noteiktas LESD 299. pantā, un līdz ar to LESD noteikto kompetenču sadali starp Savienības tiesām un valsts tiesām.

164    No tā izriet, ka prasītāju arguments, saskaņā ar kuru Komisijai pārmestā rīcība šajā lietā esot prettiesiska, jo ar to esot pārkāpts procesuālā taisnīguma princips, ir jānoraida kā nepamatots.

165    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītājām nav izdevies pierādīt, ka Komisijai pārmestā rīcība lietā T‑721/18 un lietā T‑81/19 uzskatāma par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, iepriekš šī sprieduma 132. punktā minētās judikatūras izpratnē.

166    Šādos apstākļos atbilstoši iepriekš šī sprieduma 108. punktā minētajai judikatūrai pirmais prasījums par kaitējuma atlīdzību un otrais prasījums par kaitējuma atlīdzību, kurus prasītājas izvirzījušas katrā no lietām T‑721/18 un T‑81/19, ir jānoraida, neizvērtējot pārējos Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumus.

167    No tā izriet, ka prasība ir jānoraida daļēji kā nepieņemama un daļēji kā nepamatota.

 Par tiesāšanās izdevumiem

168    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež:

1)      Prasības noraidīt.

2)      Zoï Apostolopoulou un Anastasia ApostolopoulouChrysanthaki atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Costeira

Kancheva

Perišin

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 21. decembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valodas – grieķu..