Lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15
European Food SA u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (otrā palāta paplašinātā sastāvā) 2019. gada 18. jūnija spriedums
Valsts atbalsts – Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra (ICSID) pārraudzībā esošas šķīrējtiesas nolēmums – Zaudējumu kompensācijas maksājums dažiem uzņēmējiem – Lēmums, ar kuru atbalsts atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts pienākums to atgūt – Komisijas kompetence
1. Valsts atbalsts – Līguma noteikumi – Piemērojamība laikā – Rumānijas pievienošanās Eiropas Savienībai – Pievienošanās akts – Noteikumu par valsts atbalstu piemērošana no pievienošanās dienas un tikai attiecībā uz situācijām, kas radušās, sākot no šī datuma – Valsts atbalsts pirms pievienošanās – Šķīrējtiesas nolēmums par valsts atbalstu, kas pieņemts pēc pievienošanās – Ietekmes neesamība
(LESD 107. un 108. pants; 2005. gada Pievienošanās akts)
(skat. 66.–93. punktu)
2. Valsts atbalsts – Jēdziens – Priekšrocības piešķiršana saņēmējiem – Šķīrējtiesas piešķirta zaudējumu atlīdzība nolūkā kompensēt dalībvalsts fiskālo stimulu pasākumu atsaukšanu pirms tās pievienošanās Savienībai – Izslēgšana
(LESD 107. panta 1. punkts; 2005. gada Pievienošanās akts)
(skat. 100.–109. punktu)
Kopsavilkums
Ar 2019. gada 18. jūnijā pasludināto spriedumu European Food u.c./Komisija (apvienotās lietas T‑624/15, T‑694/15 un T‑704/15) Vispārējā tiesa pilnībā atcēla Komisijas Lēmumu (ES) 2015/1470 (2015. gada 30. marts) (1), ar kuru tā atzina par nesaderīgu ar iekšējo tirgu zaudējumu atlīdzības maksājumu, kas bija piešķirts ar Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra (ICSID) aizgādnībā izveidotās šķīrējtiesas nolēmumu.
2002. gada 29. maijā Zviedrijas Karalistes valdība un Rumānijas valdība noslēdza divpusēju ieguldījumu līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību (turpmāk tekstā – “BIT”), kurš stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā un kura 2. panta 3. punktā bija noteikts, ka katra līgumslēdzēja puse jebkurā brīdī nodrošina taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret otras līgumslēdzējas puses ieguldītāju veiktajiem ieguldījumiem. 2005. gadā saistībā ar sarunām par Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (kura galu galā notika 2007. gada 1. janvārī) Rumānijas valdība atcēla valsts shēmu attiecībā uz stimuliem ieguldītājiem nelabvēlīgos reģionos, kura bija pieņemta ar Valdības ārkārtas rīkojumu (turpmāk tekstā – “VĀR”) Nr. 24/1998. Uzskatīdami, ka, atceļot minēto shēmu, Rumānija ir pārkāpusi pienākumu nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret Zviedrijas ieguldītājiem, pieci prasītāji, kuriem bija piemērota minētā shēma (turpmāk tekstā – “prasītāji šķīrējtiesā”), saskaņā ar BIT 7. pantu 2005. gada 28. jūlijā cēla prasību šķīrējtiesā. Ar 2013. gada 11. decembra šķīrējtiesas nolēmumu minētā tiesa piesprieda Rumānijai maksāt prasītājiem šķīrējtiesā zaudējumu atlīdzību aptuveni 178 miljonu EUR apmērā. Ar savu lēmumu Komisija šo zaudējumu atlīdzības maksājumu, kā arī procentus, kas uzkrājušies kopš datuma, kad tika pieņemts šķīrējtiesas nolēmums, kvalificēja par jaunu valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un līdz ar to pieņēma apstrīdēto lēmumu nolūkā liegt Rumānijai īstenot šķīrējtiesas nolēmumu. Minētajā lēmumā tieši ieinteresētās sabiedrības (turpmāk tekstā – “prasītāji”) cēla prasību atcelt tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē.
Attiecībā uz prasītāju izvirzīto pamatu par Savienības tiesību nepiemērojamību situācijai pirms Rumānijas pievienošanās Vispārējā tiesa konstatēja, ka stimulu shēmas pieņemšana un tās atcelšana, BIT stāšanās spēkā, Rumānijas izdarītie pārkāpumi, kā arī prasītāju šķīrējtiesā vēršanās šķīrējtiesā, visi notika pirms šīs pievienošanās un ka stimulu atcelšana ir kaitējumu izraisījušais fakts, attiecībā uz kuru ar šķīrējtiesas nolēmumu tika piešķirta aplūkojamā atlīdzība. Vispārējā tiesa secināja, ka prasītāju šķīrējtiesā tiesības uz zaudējumu atlīdzību bija radušās brīdī, kad Rumānija atcēla iniciatīvas 2005. gadā, un līdz ar to pirms tās pievienošanās Savienībai. Tā kā šajā laikposmā Savienības tiesības Rumānijai nebija piemērojamas, Vispārējā tiesa lēma, ka Komisija nevarēja īstenot savu kompetenci, kas tai bija noteikta ar Līgumu valsts atbalsta jomā. Visbeidzot Vispārējā tiesa precizēja – lai arī ir taisnība, ka jauns noteikums principā ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā, tomēr nevar uzskatīt, ka šķīrējtiesas nolēmuma sekas ir tādas situācijas vēlākas sekas, kura radusies pirms pievienošanās, jo ar to tika ar atpakaļejošu spēku radītas galīgi iegūtas sekas, kas tajā ir vienīgi “konstatētas” attiecībā uz pagātni, proti, sekas, kuras daļēji jau bija noteiktas pirms pievienošanās, ņemot vērā to – kā Komisija konstatēja savā lēmumā –, ka šķīrējtiesas nolēmuma īstenošana atjaunoja situāciju, kurā prasītāji visticamāk būtu bijuši, ja Rumānija nekad nebūtu atcēlusi VĀR, un ka tas bija darbības atbalsts.
Turklāt Vispārējā tiesa atgādināja, ka atlīdzība par nodarītu kaitējumu nevar tikt uzskatīta par atbalstu, izņemot gadījumu, ja tās rezultātā tiek kompensēta nelikumīga vai nesaderīga atbalsta atsaukšana, un ka līdz ar to, ciktāl Savienības tiesības nav piemērojamas zaudējumu atlīdzībai nolūkā kompensēt stimulu pasākumu atsaukšanu, šo zaudējumu atlīdzību nevar uzskatīt par atlīdzību par nelikumīga vai ar Savienības tiesībām nesaderīga atbalsta atsaukšanu. Ar šādu pamatojumu Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijas lēmums ir prettiesisks, ciktāl minētā zaudējumu atlīdzība ar to tika kvalificēta par priekšrocību un atbalstu LESD 107. panta izpratnē.