ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 6. oktobrī(1)

Apvienotās lietas C‑106/19 un C‑232/19

Itālijas Republika (C‑106/19),

Comune di Milano (C‑232/19)

pret

Eiropas Savienības Padomi,

Eiropas Parlamentu

Atcelšanas prasība – Pieņemamība – Locus standi – Tiešs un individuāls skārums – Regula (ES) 2018/1718, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 – Eiropas Parlamenta prerogatīvas – Lēmums, ko dalībvalstu pārstāvji ir pieņēmuši Padomes sanāksmē, nosakot aģentūras mītnes vietu – Saistošu seku neesamība Savienības tiesību sistēmā – Eiropas Parlamenta rīcības brīvība parastajā likumdošanas procedūrā – Ierobežojumi

I.      Ievads

1.        Likumam nepatīk riskēt. Tomēr tas nenozīmē, ka juristiem, tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvjiem, reizi pa reizei nevajag nedaudz veiksmes. Šis apgalvojums drīzāk nozīmē to, ka moderno tiesību sistēmu šūpulis ir saistīts ar racionalitātes un saprāta (solījumu). Pat gadījumos, kad izlozes izmantošana faktiski var radīt gan taisnīgu, gan ekonomiski izdevīgu iznākumu, mums joprojām ir problēmas ar tās iracionalitāti. Tas tā ir tādēļ, ka ar rezultāta panākšanu vien nepietiek. Tā vietā pašlaik kā tiesiskas lēmumu pieņemšanas rezultāts tiek gaidīts uz kādu attiecināms un tādējādi izskaidrojams un pārskatāms lēmums (2).

2.        Lai arī tās tieši neiesaistās lēmumu pieņemšanas lozējot izraisītajās filozofiskajās sekās (3), Comune di Milano (Milānas pašvaldība, Itālija) un Itālijas Republiku noteikti neapmierina šāda procesa rezultāts šajā lietā: Amsterdamas pilsētas (Nīderlande) kā jaunās Eiropas Zāļu aģentūras (turpmāk tekstā – “EMA”) mītnes vietas atlase Eiropas Savienības Padomes sanāksmē, veicot izlozi.  Šīs atlases rezultātā tika sāktas divas tiesvedības šajā Tiesā.

3.        Pirmām kārtām apvienotajās lietās C‑59/18 un C‑182/18 Itālijas Republika un Comune di Milano attiecīgi apstrīdēja dalībvalstu pārstāvju lēmumu noteikt jauno EMA mītnes vietu Amsterdamā. Šajās lietās izvirzītās problēmas, it īpaši jautājumu par to, vai par dalībvalstu pārstāvju lēmumu var celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. pantu, esmu aplūkojis savos paralēlajos secinājumos, kuri aptver apvienotās lietas C‑59/18 un C‑182/18, kā arī lietu C‑743/19 (kurā Eiropas Parlaments ir apstrīdējis dalībvalstu pārstāvju lēmumu noteikt Eiropas Darba iestādes (turpmāk tekstā – “EDI”) mītnes vietu Bratislavā (Slovākija)) (4).

4.        Attiecīgi Regulā (ES) 2018/1718 tika paredzēts, ka jaunā EMA mītnes vieta ir Amsterdamā (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) (5). Ar šīm prasībām, kas ir vērstas pret Padomi un Parlamentu, Itālijas Republika un Comune di Milano galvenokārt apšauba šīs regulas tiesiskumu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

5.        Regulā 2018/1718, kas pieņemta 2018. gada 14. novembrī un ir pamatota ar LESD 114. pantu un 168. panta 4. punkta c) apakšpunktu, ir ietvertas šādas tiesību normas:

“1. pants

Regulā (EK) Nr. 726/2004 iekļauj šādu pantu:

“71.a pants

Aģentūras mītnesvieta atrodas Amsterdamā, Nīderlandē.

Nīderlandes kompetentās iestādes veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka Aģentūra ne vēlāk kā 2019. gada 1. janvārī var pārcelties uz tās pagaidu atrašanās vietu un ka uz pastāvīgo atrašanās vietu tā var pārcelties ne vēlāk kā 2019. gada 16. novembrī.

Līdz 2019. gada 17. februārim un pēc tam reizi trijos mēnešos līdz brīdim, kad Aģentūra ir pārcēlusies uz tās pastāvīgo atrašanās vietu, Nīderlandes kompetentās iestādes iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei rakstisku ziņojumu par paveikto pagaidu telpu pielāgošanā un pastāvīgās ēkas būvniecības gaitu.”

2. pants

Šī regula stājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šo regulu piemēro no 2019. gada 30. marta.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.”

6.        Likumdošanas procedūras laikā, kuras rezultātā tika pieņemta Regula 2018/1718, Eiropas Parlaments pieņēma 2018. gada 25. oktobra Normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras atrašanās vietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (6). Šajā rezolūcijā Parlaments tostarp

“2.      denonsē Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2012. gada 19. jūlija Kopīgajam paziņojumam par decentralizētajām aģentūrām pievienoto Vienoto pieeju un prasa lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz aģentūru un struktūru atrašanās vietu un pārvietošanu cieši iesaistīt Eiropas Parlamentu” un

“5.      pauž nožēlu, ka Eiropas Parlaments – kas, galu galā, ir Savienības pilsoņu pārstāvis – netika pilnībā iesaistīts Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) jaunās atrašanās vietas izraudzīšanās procedūrā, ko, galu galā, izraudzījās izlozes kārtībā, lai gan šāds lēmums ir ļoti nozīmīgs; lēmumi saistībā ar struktūru un aģentūru atrašanās vietu ir jāpieņem, tostarp no likumdošanas viedokļa, saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, pilnībā ievērojot Eiropas Parlamenta prerogatīvas, jo Eiropas Parlaments un Padome abi ir līdztiesīgi likumdevēji”.

7.        Rezolūcijas pielikumos ir ietverts šāds Parlamenta paziņojums:

“Eiropas Parlaments pauž nožēlu, ka netika pilnībā ņemta vērā Parlamenta kā līdztiesīga likumdevēja loma, jo Parlamentu neiesaistīja [EMA] jaunās atrašanās vietas izraudzīšanās procedūrā.

Eiropas Parlaments vēlas atgādināt par savām prerogatīvām, kas tam ir kā līdztiesīgam likumdevējam, un prasa saistībā ar struktūru un aģentūru atrašanās vietu pilnībā ievērot parasto likumdošanas procedūru.

Kā vienīgā tieši ievēlētā Savienības institūcija un Savienības pilsoņu pārstāvis Parlaments ir pirmais demokrātijas principa ievērošanas garants Savienībā.

Eiropas Parlaments nosoda jaunās atrašanās vietas izraudzīšanai piemēroto procedūru, kurā Parlamentam de facto liedza īstenot savas prerogatīvas, jo Parlaments netika efektīvi iesaistīts šajā procesā, taču tagad no Parlamenta sagaida, ka tas vienkārši apstiprinās jauno izraudzīto atrašanās vietu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru.

Eiropas Parlaments atgādina, ka Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas 2012. gadā parakstītajam Kopīgajam paziņojumam par decentralizētajām aģentūrām pievienotā Vienotā pieeja juridiski nav saistoša, kā tas paziņojumā arī norādīts, un ka to pieņēma, neskarot iestāžu likumdošanas pilnvaras.

Tāpēc Eiropas Parlaments prasa, lai aģentūru jauno atrašanās vietu izraudzīšanās procedūra tiktu reformēta un lai šādā veidā to vairs nekad nepiemērotu.

Visbeidzot, Eiropas Parlaments vēlas arī atgādināt, ka 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu [..] trīs iestādes apņēmās īstenot pilnīgu un pārredzamu sadarbību, vienlaikus ievērojot abu likumdevēju līdztiesību, kā nostiprināts Līgumos.”

III. Faktiskie apstākļi

8.        Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūra tika izveidota ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2309/93 (1993. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka kārtību, kā Kopienā apstiprina un pārrauga cilvēkiem paredzētas zāles un veterinārās zāles, kā arī izveido Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūru (7).

9.        1993. gada 29. oktobrī dalībvalstu vai to valdību vadītāji, savstarpēji vienojoties, nolēma noteikt tās mītnes vietu Londonā (Apvienotā Karaliste) (8).

10.      Regula Nr. 2309/93 vēlāk tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (9). Ar šo regulu Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūra tika pārsaukta par EMA. Šajā regulā nebija nevienas tiesību normas par EMA mītnes vietu.

11.      2017. gada 29. martā saskaņā ar LES 50. panta 2. punktu Apvienotā Karaliste paziņoja Eiropadomei par savu nodomu izstāties no Eiropas Savienības.

12.      2017. gada 22. jūnijā Eiropadomes sanāksmē (50. pants) pārējo 27 dalībvalstu valstu vai valdību vadītāji pēc Eiropadomes priekšsēdētāja un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja priekšlikuma apstiprināja EMA un Eiropas Banku iestādes mītnes pārvietošanas procesuālo kārtību (turpmāk tekstā – “atlases noteikumi”) (10).

13.      Šajos noteikumos bija paredzēts, ka lēmums par abu aģentūru turpmāko mītnes vietu ir jāpieņem, pamatojoties uz godīgu un pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu ar organizētu aicinājumu iesniegt piedāvājumus, balstoties uz atlases noteikumu 3. punktā noteiktajiem sešiem kritērijiem.

14.      Tika arī paredzēts, ka vienāda balsu skaita gadījumā starp atlikušajiem piedāvājumiem trešajā (un pēdējā) balsošanas kārtā lēmumu pieņem prezidējošā valsts, lozējot starp vienādu balsu skaitu ieguvušajiem piedāvājumiem.

15.      2017. gada 20. novembrī Itālijas Republikas piedāvājums un Nīderlandes Karalistes piedāvājums saņēma vienādu balsu skaitu trešajā balsošanas kārtā. Veicot izlozi, attiecīgi tika izvēlēts Nīderlandes Karalistes piedāvājums.

16.      Līdz ar to tajā pašā dienā dalībvalstu pārstāvji Vispārējo lietu padomes 3579. sanāksmē par jauno EMA mītnes vietu izvēlējās Amsterdamas pilsētu (turpmāk tekstā – “dalībvalstu pārstāvju lēmums”). Par šo lēmumu tika paziņots Padomes sanāksmes protokolā (11), un tā rezultātā tika publicēts paziņojums presei (12). Tika norādīts: “Komisija [..] sagatavos tiesību aktu priekšlikumus [kas atspoguļo pieņemšanai vajadzīgo balsojumu], kuri tiks pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, iesaistoties Eiropas Parlamentam. [..]”

17.      2017. gada 29. novembrī Komisija pieņēma priekšlikumu regulai, ar ko attiecībā uz EMA mītnes vietu groza Regulu Nr. 726/2004. Tās paskaidrojuma rakstā tika norādīts, ka “dalībvalstis, tiekoties Vispārējo lietu padomē (50. pants), par [EMA] jauno mītnesvietu izraudzījās Amsterdamu (Nīderlande)” (13).

18.      Līdz ar to Regula Nr. 726/2004 tika grozīta ar Regulu 2018/1718, lai paredzētu, ka “Aģentūras mītnesvieta atrodas Amsterdamā, Nīderlandē” (14).

19.      Vēlāk tika celtas četras atcelšanas prasības.

20.      Pirmkārt, prasībā, kas pašlaik tiek izskatīta kā lieta C‑59/18, Itālijas valdība lūdz Tiesu atcelt dalībvalstu pārstāvju lēmumu, ciktāl tajā ir noteikts, ka Amsterdama būs jaunā EMA mītnes vieta, un līdz ar to piešķirt šo mītnes vietu Milānas pilsētai (Itālija).

21.      Otrkārt, lietā C‑182/18 Comune di Milano, ko atbalsta Itālijas valdība un Regione Lombardia (Lombardijas reģions, Itālija), lūdz Tiesu atcelt dalībvalstu pārstāvju lēmumu, ciktāl tajā ir atzīts, ka Amsterdama būs jaunā EMA mītnes vieta.

22.      2019. gada 19. novembrī Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas C‑59/18 un C‑182/18 mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

23.      Treškārt, lietā C‑106/19 Itālijas Republika lūdz atcelt apstrīdēto regulu.

24.      Ceturtkārt, lietā C‑232/19 Comune di Milano lūdz atcelt apstrīdēto regulu un paziņojumu, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums nerada saistošas tiesiskās sekas.

25.      2019. gada 19. decembrī Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas C‑106/19 un C‑232/19 (turpmāk tekstā – “izskatāmās lietas”) mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

IV.    Tiesvedība Tiesā

26.      Atšķirībā no prasībām apvienotajās lietās C‑59/18 un C‑182/18, kas attiecas uz dalībvalstu pārstāvju lēmuma tiesiskumu, šajās lietās vispirms rodas jautājums par apstrīdētās regulas, kas pieņemta pēc dalībvalstu pārstāvju lēmuma, tiesiskumu.

a)      Lieta C‑106/19

27.      Itālijas valdība lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto regulu un piespriest Padomei un Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Padome un Parlaments lūdz Tiesu prasību noraidīt un piespriest Itālijas valdībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Nīderlandes valdība un Komisija, kas iestājušās lietā Padomes un Parlamenta prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu prasību noraidīt. Nīderlandes valdība turklāt lūdz Tiesu piespriest Itālijas valdībai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28.      Itālijas valdības prasībā tiek norādīti divi pamati, pamatojot prasījumu, ka apstrīdētā regula ir prettiesiska. Pirmais pamats attiecas uz LES 10., 13. un 14. panta, kā arī LESD 114. panta, 168. panta 4. punkta c) apakšpunkta un 289. un 294. panta pārkāpumu. Ar otro pamatu tiek apgalvots – pat ja būtu jāsecina, ka Parlaments nav pārkāpis pilnvaras, apstrīdētās regulas prettiesiskums izrietot no dalībvalstu pārstāvju lēmuma prettiesiskuma. Šajā kontekstā Itālijas valdība apgalvo pilnvaru nepareizu izmantošanu pārbaudes neveikšanas un pierādījumu sagrozīšanas dēļ. Sīkākam šajā kontekstā norādīto argumentu izklāstam Itālijas valdība atsaucas uz savu prasību lietā C‑59/18 saistībā ar dalībvalstu pārstāvju lēmuma tiesiskumu (15).

29.      Attiecībā uz prasības pirmo pamatu Itālijas valdība apgalvo, pirmkārt, ka esot pārkāpts LES 10. pants, jo procedūra, kas tika ievērota, izraugoties jauno EMA mītnes vietu, neļāva šajā izvēlē piedalīties Eiropas pilsoņiem. Šajā ziņā tas arī izraisījis LES 14. panta 1. punkta, kurā ir noteikts, ka likumdošanas funkcijas pilda Parlaments, pārkāpumu. Katrā ziņā Komisijai un Padomei vajadzēja padarīt iespējamu Parlamenta piedalīšanos. Pats fakts, ka tās to nedarīja, izraisa LES 13. pantā noteiktā institucionālā līdzsvara un lojālas un pārskatāmas sadarbības pārkāpumu. Runājot par LESD 289. un 294. pantu, lasot tos kopsakarā ar apstrīdētās regulas juridisko pamatu, to pārkāpums esot noticis tādēļ, ka parastā likumdošanas procedūra esot izmantota tikai formāli un Parlamentam faktiski neesot bijis iespējas ietekmēt jaunās EMA mītnes vietas izvēli.

30.      Padome iebildumu rakstā apgalvo, ka likumdošanas process ir norisinājies kā parasti. Parlaments bija apspriedis iespēju noteikt mītnes vietu citur, it īpaši Milānā, tomēr šī iespēja tika noraidīta. Tad Parlaments iesniedza vairākus piedāvātās regulas grozījumus (un tie pat tika apstiprināti). Padome turklāt apgalvo, ka kompetence izvēlēties aģentūras mītnes vietu ir dalībvalstīm, kuras rīkojas, savstarpēji vienojoties. Tā pamatā ir LESD 341. pants. Jaunās EMA mītnes vietas noteikšana apstrīdētajā regulā ir vienīgi deklaratīva, jo likumdevējs nevarēja atkāpties no dalībvalstu šajā ziņā izdarītās izvēles. Vienlaikus Parlaments tomēr varēja (līdz)noteikt pārejas nosacījumus, un to tas arī darīja, Regulas Nr. 726/2004 71.a pantam pievienojot divus jaunus ievilkumus saistībā ar pārejas beigu datumu, pagaidu atrašanās vietas ilgumu un pienākumu Nīderlandes Karalistes iestādēm iesniegt Parlamentam un Padomei rakstveida ziņojumu.

31.      Parlaments iebildumu rakstā piekrīt Itālijas valdības viedoklim, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums nevarēja ierobežot Parlamenta pilnvaras. Tomēr tas uzskata, ka attiecīgā situācija nav izraisījusi apstrīdētās regulas prettiesiskumu tādēļ, ka dalībvalstu pārstāvjiem nebija kompetences noteikt EMA mītnes vietu. Šī kompetence ir Savienības likumdevēja ziņā, kurš nevar atturēties no savu pienākumu izpildes. Tādējādi tas nevar vienkārši apstiprināt iepriekšēju dalībvalstu veiktu priekšlikumu, to nepārbaudot. Dalībvalstu pārstāvju lēmums bija pilnībā politisks, neradot saistošas sekas. Tas, ka šajā lēmumā izdarītā izvēle tika pieņemta Komisijas priekšlikumā, pēc Parlamenta domām, ir Komisijas rīcības brīvības izpausme. Apstiprinot šo izvēli, Parlaments arī izmantoja savu kā likumdevēja rīcības brīvību.

32.      Itālijas valdība savā replikā uzsver atšķirības attiecīgajās Padomes un Parlamenta nostājās saistībā ar galveno jautājumu par kompetenci izvēlēties aģentūras mītnes vietu. Šķiet, ka šīs iestādes nezināja vai katrā ziņā tām bija atšķirīgi viedokļi par īstenoto kompetenci. Šī sajukuma dēļ Itālijas valdība ir atturējusies savā prasībā paust nostāju par šīs kompetences raksturu, tomēr ir izslēgusi iespēju, ka tā varētu būt daļa no dalībvalstu ekskluzīvās kompetences. Tas, kā Parlaments atspoguļo savu iesaisti, ir formāli un nepieņemami. Tas nepierāda, ka Parlamentam būtu bijusi izšķiroša loma jaunās EMA mītnes vietas atlasē.

33.      Atbildē uz repliku, kas vērsta uz prasības pirmo pamatu, Padome norāda, ka tās, tāpat kā Parlamenta, nostājai par kompetences jautājumu katrā ziņā nav nozīmes, jo abas iestādes ir vienisprātis par to, ka ir ievērotas Parlamenta prerogatīvas. Padome arī norāda, ka iestādes pienākumu izpilde atspoguļojas tās pieņemtajos tiesību aktos. Politiskajiem paziņojumiem neesot izšķirošas nozīmes, novērtējot, vai kompetence ir pareizi īstenota. Akta tiesiskuma pārbaude nevar attiekties uz politiskajiem iemesliem, kādēļ konkrēts tiesību akts ir pieņemts. Turklāt Padome atgādina, ka kompetence izvēlēties aģentūru mītnes vietu ir dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē. Padome uzsver, ka kompetence noteikt aģentūras mītnes vietu nav tā pati kompetence, kas attiecas uz attiecīgās jomas regulēšanu. Tai ir atšķirīgs politiskais un simboliskais raksturs, un tas ir nostiprināts LESD 341. pantā.

34.      Parlaments atbildē uz repliku uzsver, ka likumdošanas procedūras laikā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, tas esot centies aizsargāt savu institucionālo stāvokli ar visiem pieejamiem līdzekļiem, vienlaikus ievērojot galveno mērķi nodrošināt EMA darbības nepārtrauktību tās mītnes vietas pārcelšanas laikā. Pēc Parlamenta iniciatīvas apstrīdēto regulu papildina uzraudzības mehānisms un kalendārs. Stingras nostājas ieņemšana no Parlamenta puses šajā likumdošanas procesā nebūtu bijusi saderīga ar sabiedrības veselības aizsardzības mērķi. Veids, kādā Parlaments īstenoja savas prerogatīvas likumdošanas procedūras laikā, tādējādi bija balstīts uz saprātīgu izvēli un nebija uzskatāms par atteikšanos no savas lomas.

35.      Attiecībā uz prasības pirmo pamatu Nīderlandes valdība atbalsta Padomes un Parlamenta argumentāciju.

36.      Komisija uzskata, ka dalībvalstu pārstāvju lēmuma pieņemšana nevarēja nelabvēlīgi ietekmēt Komisijas vai likumdevēju kompetenci. Dalībvalstu politiskā izvēle jautājumā par aģentūras mītnes vietu nav saistoša nedz Komisijai, nedz Parlamentam. Kompetence izvēlēties aģentūras mītnes vietu ietilpstot Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Diskusiju laikā, kuru rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, tika apspriesta un izslēgta iespēja noteikt jauno EMA mītnes vietu Milānā.

37.      Attiecībā uz prasības otro pamatu Itālijas valdība pakārtoti apgalvo – pat ja tiktu secināts, ka Parlamenta loma ir tikusi ievērota, apstrīdētās regulas prettiesiskums izrietot no dalībvalstu pārstāvju lēmuma prettiesiskuma. Šajā lēmumā esot pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana, kas izriet no pārbaudes neesamības un faktu sagrozīšanas. Itālijas valdība sniedz savu argumentu kopsavilkumu prasībā paralēlajā lietā C‑59/18. Tad tā izvirza papildu punktus, lai pamatotu savu viedokli, ka Nīderlandes Karalistes piedāvājums nav atbildis patiesībai un katrā ziņā nav atbildis atlases procesā norādītajiem kritērijiem.

38.      Padome iebildumu rakstā norāda, ka likumdevējs nevar atkāpties no dalībvalstu pārstāvju izdarītās izvēles. Tomēr tam tik un tā ir jāpārbauda, vai apstrīdētais tiesību akts ir pieņemts, ievērojot piemērojamo tiesisko regulējumu. Šajā ziņā apstrīdētā regula var tikt pārbaudīta tiesā. Tomēr likumdevējs nevar pārbaudīt veiktās izvēles pamatotību, tostarp kritērijus vai pamatotības izvērtēšanas procesu, ne arī novērtēt faktisko situāciju.

39.      Turklāt Padome uzskata, ka pamats par pilnvaru nepareizu izmantošanu ir nepieņemams un katrā ziņā nepamatots, jo nav pierādīts, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums būtu ticis pieņemts ar mērķi vai nolūku sasniegt citu rezultātu, nevis to, kas faktiski bija atlases procedūras mērķis. Pirmkārt, Komisijai nebija pienākuma pārbaudīt attiecīgajos piedāvājumos ietverto informāciju. Otrkārt, apgalvotajai atšķirībai starp piedāvājumu un status quo pēc atlases nav nozīmes, lai secinātu, ka Nīderlandes Karalistes piedāvājums atlases procedūras laikā tika izkropļots. Treškārt, katrā ziņā nav pierādīts, ka apgalvotā Nīderlandes Karalistes piedāvājuma sagrozīšana būtu izraisījusi šāda veida un smaguma kļūdu, kas pamatotu atlases procesa atzīšanu par spēkā neesošu.

40.      Parlaments iebildumu rakstā uzskata, ka, ciktāl Itālijas valdība atsaucas uz saviem argumentiem citā lietā, kurā Parlaments nav lietas dalībnieks, šis pamats neatbilst Tiesas statūtu 21. panta un Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkta nosacījumiem. Pēc būtības starp dalībvalstu pārstāvju lēmumu un apstrīdēto regulu nepastāvot nekāda procesuāla vai citāda juridiska saikne. Tādējādi, pat pieņemot, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums ir prettiesisks, šis apstāklis nevar ietekmēt apstrīdētās regulas spēkā esamību.

41.      Itālijas valdība savā replikā norāda – nav tā, ka tā būtu vienīgi atsaukusies uz saviem argumentiem lietā C‑59/18. Tā atkārto, ka Parlamenta izvēle nebija brīva un ka tādējādi, tā kā šī izvēle bija saistīta ar dalībvalstu iepriekš pieņemto lēmumu, esot pārkāptas Parlamenta prerogatīvas.

42.      Atbildes rakstā uz repliku Parlaments arī atkārto savu nostāju par juridiskas saiknes neesamību starp dalībvalstu pārstāvju lēmumu un apstrīdēto regulu. Izņemot jautājumu par otrā pamata pieņemamību, pret kuru Parlaments turpina iebilst, Itālijas valdība nemin citus argumentus pret apstrīdēto regulu kā vien tos, kas izvirzīti pirmajā pamatā. Tādējādi otrajā pamatā izvirzītie argumenti nav efektīvi.

43.      Komisija precizē, ka otrais pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka likumdevējs esot vienīgi “apliecinājis” politisko izvēli. Tomēr tas tā noteikti neesot. Neraugoties uz tā pieņemšanas sarežģītību un Komisijas dalību procesā, politiskais lēmums neesot bijis saistošs. Līdz ar to tas neesot varējis iepriekš noteikt parastās likumdošanas procedūras rezultātu.

44.      Nīderlandes valdība norāda, ka otrais pamats ir balstīts uz pieņēmumu, ka tā nav ievērojusi savas saistības 2017. gada 28. jūlija priekšlikumā. Nīderlandes valdība uzsver, ka visi faktiskie apstākļi, uz kuriem atsaucas Itālijas valdība, faktiski ir notikuši pēc dalībvalstu pārstāvju lēmuma pieņemšanas, kura tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktus, kas pastāvēja tā pieņemšanas brīdī. Katrā ziņā Itālijas valdība neesot pierādījusi, ka pastāv kļūda vērtējumā, kuras raksturs un smagums izraisītu dalībvalstu pārstāvju lēmuma prettiesiskumu. Visbeidzot Nīderlandes valdība norāda, ka Itālijas valdības izvirzītie argumenti nepierāda, kādā veidā Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi savas saistības.

45.      Atbildot uz Nīderlandes valdības un Komisijas iestāšanās rakstiem, Itālijas valdība vērš Tiesas uzmanību uz to, ka Parlaments ir cēlis prasību lietā C‑743/19, kurā Parlaments apstrīd dalībvalstu pārstāvju Lēmumu (ES) 2019/1199, kas pieņemts, kopīgi vienojoties par EDI mītnes vietas noteikšanu Bratislavā (16). Itālijas valdība norāda, ka šajā prasībā Parlaments apgalvo, ka aplūkoto lēmumu nav pieņēmušas dalībvalstis, bet gan Padome un ka tā pieņemšana iejaucas Savienības likumdevēja pilnvarās. Šie argumenti atklāj to, ka Parlaments nepārliecinoši aizstāv savu nostāju šajā lietā. Katrā ziņā Parlamenta nostāja neesot saderīga ar iebildumu par Savienības ekskluzīvo kompetenci šajā ziņā.

46.      Parlaments atbildē uz Nīderlandes valdības iestāšanās rakstu norāda, ka tam nav tiesību izteikt viedokli par Nīderlandes Karalistes piedāvājumu. Atbildē uz Komisijas iestāšanās rakstu Parlaments piekrīt, ka Līgumos nav paredzēta kompetence izvēlēties aģentūru mītnes vietu tikai dalībvalstīm. Lēmuma noteikt aģentūras mītnes vietu politiskais nozīmīgums nevar likt secināt, ka tas ir dalībvalstu kompetencē. Parlaments arī piekrīt, ka sadarbības starp dalībvalstīm sarežģītība un struktūra, kā arī iestāžu dalība atlases procesā nenozīmē, ka šīs sadarbības rezultātam ir saistošs raksturs.

47.      Padome atbildē uz Komisijas iesniegto iestāšanās rakstu piekrīt, ka Parlaments ir pilnībā īstenojis savas prerogatīvas un ir būtiski ietekmējis apstrīdētās regulas saturu. Tomēr Padome iebilst pret apgalvojumu, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums ietver tikai politisku izvēli, kurai nav saistošu tiesisku seku.

48.      2019. gada 11. februārī Itālijas valdība lūdza izskatīt lietu C‑106/19 paātrinātā procesā atbilstoši Reglamenta 133. pantam. Ar 2019. gada 15. februāra lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja.

b)      Lieta C‑232/19

49.      Comune di Milano lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto regulu, konstatēt, ka dalībvalstu pārstāvju lēmumam nav tiesisku seku, un piespriest Padomei un Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies šajā tiesvedībā (17).

50.      Ar atsevišķu prasījumu Parlaments izvirza iebildi par nepieņemamību, uz kuru Comune di Milano ir atbildējusi un kurš tika pievienots lietas izskatīšanai pēc būtības.

51.      Savos attiecīgajos atbildes rakstos Padome un Parlaments lūdz Tiesu noraidīt prasību kā nepieņemamu vai katrā ziņā kā nepamatotu un piespriest Comune di Milano atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

52.      Komisija, kas iestājusies lietā Padomes un Parlamenta prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu noraidīt prasību kā nepieņemamu un – pakārtoti – kā nepamatotu. Nīderlandes valdība, kas iestājusies lietā Padomes un Parlamenta prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Comune di Milano atlīdzināt ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izdevumus.

53.      Savā prasībā Comune di Milano izvirza četrus pamatus. Viens ir vērsts pret apstrīdēto regulu. Pārējie trīs ir vērsti pret dalībvalstu pārstāvju lēmumu.

54.      Attiecībā uz pirmo pamatu, kas vērsts pret apstrīdēto regulu, Comune di Milano norāda, ka, pirmkārt, ir pārkāpti pārstāvības demokrātijas (LES 10. pants) un institucionālā līdzsvara un lojālas sadarbības principi (LES 13. pants). Tā arī norāda uz būtisku procedūras noteikumu un LES 14. panta pārkāpumu. Parlamentam esot tikušas atņemtas pilnvaras un iespēja piedalīties jaunās EMA mītnes vietas atlases procesā. Jauno mītnes vietu esot izvēlējusies Padome viena pati un ārpus parastās likumdošanas procedūras. Parastajā likumdošanas procedūrā Parlamentam neesot tikusi sniegta nekāda iespēja iejaukties, lai izvērtētu vai pat apšaubītu šo lēmumu. Comune di Milano ieskatā, ja Parlaments būtu bloķējis Amsterdamas kā jaunās EMA mītnes vietas noteikšanu, tas būtu izraisījis politisku krīzi, kas kaitētu aģentūrai, kura ir būtiska Eiropas pilsoņu veselības aizsardzībai, un būtu varējusi atstāt EMA ierēdņus un ģimenes trešās valsts teritorijā.

55.      Attiecībā uz otro, trešo un ceturto pamatu, kas vērsti pret dalībvalstu pārstāvju lēmumu, Comune di Milano norāda uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, pārskatāmības, labas pārvaldības un taisnīguma principu pārkāpumu (otrais pamats), labas pārvaldības, pārskatāmības un sadarbības principu pārkāpumu (trešais pamats) un Padomes 2009. gada 1. decembra lēmuma (18) un “Padomes 2017. gada 31. oktobra Reglamenta” (19) pārkāpumu (ceturtais pamats).

56.      Precīzāk, otrajā pamatā Comune di Milano apstrīd lēmumu pieņemšanas procesa lozējot izmantošanu, jo šāds process neļaujot ņemt vērā noteiktos tehniskos kritērijus un izvēlēties labāko piedāvājumu. Tā arī pārmet Komisijai, ka tā patiesībā nav veikusi pārbaudi, kas esot bijusi paredzēta atlases noteikumos. Komisijas veiktā novērtējuma nepietiekamība esot izraisījusi acīmredzamu labas pārvaldības principa pārkāpumu. Tas esot ietekmējis dalībvalstu balsojumu, kura laikā Nīderlandes Karalistes piedāvājums esot ticis sagrozīts. Turklāt ar vēlākām izmaiņām šajā piedāvājumā, kas tika panāktas sarunu rezultātā starp Nīderlandes Karalisti un EMA, esot pārkāpti pārskatāmības un labas pārvaldības principi.

57.      Attiecībā uz trešo pamatu Comune di Milano atgādina, ka lēmumu pieņemšanas process lozējot ir prettiesisks. Turklāt tā kritizē to, ka nav protokolu par balsošanas procesu, un uzsver, ka procedūras galvenie elementi netika publiskoti. Komisija un dalībvalstis neesot sapratušas šos galvenos elementus (kā tas izrietot no pārbaudes neesamības), un tie tām netika paziņoti (attiecībā uz vēlākiem grozījumiem). Visbeidzot pieteikuma iesniedzējiem nebija apstrīdēšanas iespējas.

58.      Attiecībā uz ceturto pamatu Comune di Milano norāda, ka ar balsošanas pazīmēm, kā arī ar dalībvalstu pārstāvju lēmuma pieņemšanu ir pārkāptas vairākas Padomes (uz kuru, pēc šīs lietas dalībnieces domām, ir attiecināms šis lēmums) procesuālās normas. Šajā kontekstā Comune di Milano apgalvo, ka protokola neesamība ir uzskatāma par Padomes 2009. gada 1. decembra lēmuma (20) 13. panta pārkāpumu. Tā arī norāda, ka nav ievērotas “Padomes 2017. gada 31. oktobra Reglamentā” (21) noteiktās formālās prasības, proti: nav norādīts pamatojums; dalībvalstu pārstāvjiem nav iespējams palikt telpā balsu skaitīšanas laikā, kā arī pārtraukuma neesamība starp trešo balsojuma kārtu un izlozi, kas būtu ļāvis papildus izvērtēt piedāvājumus.

59.      Padome iebildumu rakstā apgalvo, ka prasība ir acīmredzami nepieņemama, jo Comune di Milano nav tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. pantu. Pēc būtības Padome attiecībā uz pirmo pamatu uzsver, ka nav pierādīts, ka nebūtu ievērotas Parlamenta prerogatīvas. Parlaments esot piedalījies likumdošanas procesā un apspriedis citas iespējas papildus Amsterdamas pilsētai, pirms tās tika noraidītas. Tas arī ieteica un panāca vairāku grozījumu iekļaušanu regulas projektā. Turklāt kompetence izvēlēties aģentūras mītnes vietu esot dalībvalstu kompetencē. Jaunās EMA mītnes vietas norādīšana apstrīdētajā regulā esot tikai deklaratīva.

60.      Attiecībā uz otro, trešo un ceturto pamatu, kas vērsti pret procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts dalībvalstu lēmums, Padome apgalvo, ka nekas neļauj konstatēt, ka izlozes process būtu izmantots, lai sasniegtu citu mērķi, nevis jaunas EMA mītnes vietas noteikšanu. Būtu kļūdaini apgalvot, ka atlase tika veikta neatkarīgi no jebkāda kvalitatīva salīdzinājuma. Komisijai nebija arī pienākuma pārbaudīt faktiskos apstākļus. Iespējamās atšķirības Nīderlandes Karalistes piedāvājumā un fakti, kas atklājās pēc atlases procedūras, neļaujot secināt, ka Nīderlandes Karalistes piedāvājums būtu sagrozīts. Apgalvotā sagrozīšana neesot bijusi tik smaga un tāda veida, lai tā padarītu atlases procedūru par spēkā neesošu. Turklāt Padomes 2017. gada 31. oktobra paziņojumā neesot paredzēts pārtraukums starp trešo balsošanas kārtu un izlozes veikšanu.

61.      Parlaments iebildumu rakstā paskaidro, ka dalībvalstu pārstāvju lēmumu nevar uzskatīt par tādu, kas ierobežo tā pilnvaras, bet drīzāk par norādi uz šī lēmuma politisko raksturu. To arī nevar uzskatīt par tam sekojošās parastās likumdošanas procedūras sagatavošanas posmu. Līgumos dalībvalstīm nav piešķirta kompetence lemt par aģentūru mītnes vietu. Iestādes nevar atturēties veikt savus pienākumus dalībvalstu labā. Kad Parlaments apstiprināja Amsterdamas pilsētas izvēli, tas rīkojās, īstenojot savu rīcības brīvību. Nevienā brīdī Parlamentu neierobežoja dalībvalstu izvēle. Turklāt starp dalībvalstu pārstāvju lēmumu un apstrīdēto regulu neesot nekādas tiesiskas saiknes.

62.      Replikas rakstā Comune di Milano noraida argumentus, kas vērsti pret tās prasības pieņemamību ratione personae, un būtībā apgalvo, ka pastāv saikne starp dalībvalstu lēmumu un apstrīdēto regulu un ka Parlaments nevarēja faktiski ietekmēt jaunās EMA mītnes vietas izvēli.

63.      Parlaments un Padome iesniedza atbildes uz replikām. Parlaments norāda, ka dalībvalstu lēmums ir radījis neskaidrības likumdošanas diskusiju laikā, kuru rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, un tas izskaidro arī dažādas Parlamenta un Padomes perspektīvas, runājot par tā juridisko spēku. Tieši šādā kontekstā Parlaments pieņēma savu deklarāciju, kas tika pievienota 2018. gada 25. oktobra normatīvajai rezolūcijai, lai precizētu, kam faktiski ir kompetence noteikt aģentūras mītnes vietu. Padome norāda, ka domstarpības šajā jautājumā ir izraisījušas izskatīšanā esošo lietu C‑743/19 Parlaments/Padome (EDI mītnes vieta), un attiecībā uz prasības ceturto pamatu piebilst, ka tās Reglaments nav piemērojams dalībvalstu pārstāvju lēmumam.

64.      Komisija iestāšanās rakstā apgalvo, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums ir pilnībā politisks. Tam neesot saistoša spēka, un tādējādi tas nevarot ietekmēt likumdošanas procesu. Tieši likumdošanas procesa laikā politiskās pamatnostādnes tiek pārvērstas tiesiskās sekās. Parlamenta 2018. gada 25. oktobra paziņojums neesot noteicošs. Parlamenta politiskās gribas izšķirošā izpausme ir tā, kas izpaužas apstrīdētajai regulai labvēlīgā balsojumā. Pamati, kas vērsti pret dalībvalstu pārstāvju lēmumu, ir balstīti uz pieņēmumu, ka dalībvalstis apstrīdētajā regulā esot iepriekš noteikušas lēmumu par jauno EMA atrašanās vietu. Komisija šādu apgalvojumu noraida.

65.      Atbildot uz otro, trešo un ceturto pamatu, Nīderlandes valdība apstrīd Comune di Milano apgalvojumu, ka atlases procedūrā ir trūkumi.

66.      Savā atbildē Komisijai Padome iebilst pret apgalvojumu, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums ir pilnībā politisks. Jaunā EMA mītnes vieta esot noteikta šajā lēmumā, nevis apstrīdētajā regulā.

67.      Parlaments un Comune di Milano arī ir atbildējuši uz iestāšanās rakstiem.

c)      Turpmākā tiesvedība Tiesā

68.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 19. decembra lēmumu abas lietas tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

69.      Rakstveida apsvērumus šajās apvienotajās lietās iesniedza Itālijas valdība, Comune di Milano, Parlaments, Padome, Nīderlandes valdība, kā arī Komisija.

70.      Itālijas valdība, Comune di Milano, Regione Lombardia, Parlaments, Padome, Čehijas valdība, Īrija un Spānijas, Francijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Slovākijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2021. gada 8. jūnija tiesas sēdē. Šī tiesas sēde tika organizēta kopīgi apvienotajās lietās C‑59/18 un C‑182/18, šajās apvienotajās lietās C‑106/19 un C‑232/19, kā arī lietā C‑743/19 Parlaments/Padome (EDI mītnes vieta).

V.      Vērtējums

71.      Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Sākšu ar prasības, ko lietā C‑232/19 cēlusi Comune di Milano, pieņemamību. Pēc ierosinājuma, ka, manuprāt, Comune di Milano ir tiesības celt prasību par apstrīdēto regulu (A), pievērsīšos šo apvienoto lietu izskatīšanai pēc būtības, vismaz – ciktāl ar tām faktiski tiek apšaubīta apstrīdētā regula. Manuprāt, neviens no Itālijas valdības un Comune di Milano šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem nav atbalstāms (B).

A.      Par prasības pieņemamību lietā C‑232/19

72.      Parlaments, Padome un Komisija apgalvo, ka Comune di Milano celtā prasība nav pieņemama. Tie uzskata, ka šī pašvaldība nav skarta ne tieši, ne individuāli. Tai neesot arī intereses celt prasību.

73.      Comune di Milano ir saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta juridiska persona. Dalībvalsts teritoriāla vienība, kurai saskaņā ar valsts tiesībām ir juridiskas personas statuss, principā var celt atcelšanas prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu (22). Saskaņā ar šo tiesību normu pastāv trīs situācijas, kad fiziskas un juridiskas personas var celt atcelšanas prasību: pirmkārt, ja apstrīdētais tiesību akts tām ir adresēts; otrkārt, ja šis tiesību akts tās skar tieši un individuāli; un treškārt, ja apstrīdētais tiesību akts ir reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem un tieši skar attiecīgo personu.

74.      Šajā lietā apstrīdētā regula nav adresēta Comune di Milano. Šī regula nav arī reglamentējošs akts. Comune di Milano tiesības celt prasību tātad ir jāizvērtē, ņemot vērā LESD 263. panta ceturtās daļas otrā gadījuma prasības: proti, tiesību aktam tā ir jāskar tieši (1) un individuāli (2). Turklāt, ievērojot vispārējo nosacījumu, Comune di Milano ir jāpierāda interese celt prasību (3).

75.      Manuprāt, Comune di Milano šajā lietā izpilda visus šos nosacījumus.

1.      Tiešs skārums

76.      Atbilstoši iedibinātajai judikatūrai, lai būtu “tiešs skārums”, ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji: apstrīdētajam pasākumam tieši jāietekmē attiecīgās personas tiesiskais stāvoklis, un tas nevar pieļaut nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (23). Sākšu ar šo pēdējo minēto kritēriju (a) un pēc tam pievērsīšos jautājumam par to, vai ir ietekmēta Comune di Milano tiesiskā situācija (b).

a)      Novērtējuma brīvības vai īstenošanas pasākumu neesamība

77.      Comune di Milano apgalvo, ka apstrīdētā regula, ar kuru erga omnes ir noteikts, ka EMA mītnes vieta ir Amsterdamā, ir obligāts un tieši piemērojams tiesību akts saskaņā ar LESD 288. pantu. Tā piemērošana nav atkarīga no turpmāku īstenošanas pasākumu pieņemšanas.

78.      Protams, kā apgalvo Parlaments un Padome, ar to vien, ka apstrīdētais akts ir regula, kas ir vispārpiemērojams un tieši piemērojams tiesību akts, per se nepietiek, lai būtu izpildītas prasības attiecībā uz tiesībām celt prasību (24). Proti, “tieša skaršana” nesakrīt ar regulas “tiešo piemērojamību” (25). Lai pierādītu, ka minētā regula tieši ietekmē Comune di Milano tiesisko situāciju, ir jāveic atšķirīgs vērtējums.

79.      Tomēr nav strīda par to, ka apstrīdētā regula neatstāj nekādu rīcības brīvību attiecībā uz Amsterdamas kā jaunās EMA mītnes vietas atlasi. EMA mītnes vietas noteikšana ir automātiska un izriet tikai no šīs regulas, nepastāvot vajadzībai pēc citiem starpnoteikumiem. Tādējādi kritērijs, kas saistīts ar “rīcības brīvības vai starpnoteikumu neesamību”, šajā gadījumā ir acīmredzami izpildīts.

b)      Apstrīdētās regulas tiesiskās sekas

80.      Comune di Milano apgalvo, ka tās tiesiskais stāvoklis ir tieši skarts, jo, Itālijas Republikas piedāvājumā norādot Milānu kā kandidātpilsētu, tā piedalījās procesā, kura rezultātā tika noteikta EMA mītnes vieta, un ieguva lielāko balsu skaitu. Ar apstrīdēto regulu prasītājas piedāvājuma noraidīšana tiek padarīta par oficiālu, un ar to tiek apstiprināts, ka EMA mītnes vieta neatradīsies tās teritorijā.

81.      Padome un Parlaments, ko atbalsta Komisija, apgalvo, ka apstrīdētā regula tieši neskar Comune di Milano.

82.      Parlaments uzskata, ka lēmums par EMA mītnes vietu ir likumdevēja ziņā. Šajā ziņā dalībvalstu pārstāvju 2017. gada 20. novembra lēmumam nav saistošu tiesisko seku. Tā kā starp šo dalībvalstu pārstāvju lēmumu un Komisijas priekšlikumu, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, nepastāv nekāda juridiski saistoša saikne, tas, ka tika apstiprināta Amsterdamas pilsētas izvēle, kas izriet no dalībvalstu kopīgas rīcības, pats par sevi nevar izraisīt to, ka Comune di Milano būtu tieši skarta. Apstrīdētajā regulā ir vienīgi noteikts, ka EMA mītnes vieta būs Amsterdamā. Nevienā brīdī likumdevējam netika iesniegts priekšlikums tā vietā noteikt Milānu kā EMA mītnes vietu.

83.      Padome uzskata, ka Comune di Milano nav pierādījusi, ka apstrīdētās regulas pieņemšanas dēļ tā būtu cietusi zaudējumus, jo šai regulai ir tikai deklaratīvs raksturs. Lēmums par EMA mītnes vietu ir jāpieņem dalībvalstīm, un šajā ziņā dalībvalstu pārstāvju lēmums ir saistošs. Argumenti par Milānas piedalīšanos atlases procesā attiecas uz dalībvalsts iekšējām izvēlēm. Līdz ar to šādi argumenti neļauj secināt, ka Comune di Milano būtu skarta tieši. Tas, ka Itālijas Republika savā piedāvājumā izvēlējās Milānas pilsētu kā ģeogrāfisko vietu, nenozīmē, ka Comune di Milano kā teritoriāla vienība ir uzskatāma par tieši skartu personu.

84.      Neraugoties uz Parlamenta un Padomes diametrāli pretējām nostājām attiecībā uz dalībvalstu pārstāvju lēmuma juridisko raksturu, abas iestādes, šķiet, ir vienisprātis, ka Amsterdamas iekļaušana apstrīdētajā regulā tieši neskar Comune di Milano. Ievērojot izvirzītajos argumentos norādīto, ir viegli noraidīt prasītājas “tiešu skaršanu”. Pirmkārt, ja dalībvalstu pārstāvju lēmums nav juridiski saistošs likumdevējam, no tā izrietošais piedāvājumu iesniegšanas process nekādi neietekmē prasītāja tiesisko stāvokli. Tas, ka Itālijas Republika norādīja Milānas pilsētu kā tās kandidātpilsētu, Comune di Milano nerada nekādu juridisku interesi, jo Savienības likumdevēja ieskatā šāda piedāvājuma vienkārši nekad nav bijis. Otrkārt, ja dalībvalstu pārstāvju lēmums ir saistošs, apstrīdētajai regulai ir tikai deklaratīvs raksturs. Šī argumentācija, šķiet, rosina domāt, ka šādā situācijā apstrīdēto regulu var uzskatīt par apstiprinošu aktu, kas arī izraisa prasības nepieņemamību (26).

85.      Šo divu alternatīvo argumentācijas līniju kombinācija veido ievērības vērtu sofismu: Amsterdamas kā EMA mītnes vietas izvēli nevar apstrīdēt, jo i) par to tika lemts, izmantojot nesaistošu aktu, kurš vēlāk tika iekļauts saistošā aktā, ii) kas pats ir vienīgi apstiprinošs akts. Līdz ar to var šķist, ka lēmums ir īsts brīnums: tas vienkārši ir materializējies laikā un telpā, lai gan neviens faktiski to nav pieņēmis un neviens par to neatbild. Ir pilnīgi skaidrs, ka šāds (dievišķs) veidojums potenciālo prasītāju atstāj vakuumā, kas ir samērā grūti pieņemama pozīcija, it īpaši attiecībā uz regulu, kas nešaubīgi ir Savienības iestāžu tiesību akts.

86.      To iemeslu dēļ, kuri detalizēti izklāstīti manos paralēlajos secinājumos lietā EMA 1/EDI (27), es patiešām piekrītu tam, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums ir akts, kuram nav nekādu tiesisku seku Savienības tiesību sistēmā. Tātad to nevar apstrīdēt saskaņā ar LESD 263. pantu.

87.      Apstrīdētā regula tomēr ir Savienības iestāžu akts. Tādējādi uz to principā attiecas šīs Tiesas pārbaude pilnā apmērā. Citādi nevar būt: (lielai) varai nāk līdzi (liela) atbildība. Pilnvaras kaut ko izlemt ir cieši saistītas ar atbildības uzņemšanos par šo lēmumu.

88.      Līdz ar to tas, vai Comune di Milano tiesiskā situācija ir ietekmēta, ir jāizvērtē, ņemot vērā vienīgi apstrīdēto regulu. Vai pastāv tieša saikne starp apstrīdēto regulu un prasītājas tiesisko stāvokli?

89.      Manuprāt, tāda patiešām pastāv. Milāna, kuru pārstāv Comune di Milano kā teritoriāla vienība ar juridiskas personas statusu, bija tieša konkurente, nosakot EMA mītnes vietu.

90.      Citās tiesību jomās Tiesa ir atzinusi, ka konkurentus var tieši skart Savienības tiesību akti, kuros tiek lemts par šādas konkurences rezultātiem. Svarīgas jomas, kurās tas ir noticis, ir, piemēram, antidempings, valsts atbalsts vai pat lietas, kurās tiek apstrīdēti lēmumi, ar ko koncentrācijas tiek atzītas par saderīgām ar iekšējo tirgu (28). Tā vietā, lai to uzskatītu vienīgi par faktisku elementu (29), konkurences situācijas esamība bieži nosaka juridisko stāvokli dažādās Savienības tiesību jomās. To Tiesa ir atzinusi valsts atbalsta jomā, kur Tiesa norādīja, ka gadījumā, ja prasītājs pierāda, ka Komisijas lēmums var viņam radīt nelabvēlīgu konkurences situāciju, tas nozīmē, ka tas var radīt sekas tā tiesiskajam stāvoklim (30).

91.      Tomēr tieši publiskā iepirkuma joma piedāvā visciešāko analoģiju šajās lietās. Neveiksmīgos pretendentus tieši ietekmē lēmumi, ar kuriem piešķirtas līgumu slēgšanas tiesības citiem pretendentiem (31). Tomēr šajā tiesību jomā neizraudzīto pretendentu “tieša skaršana” nerada problēmas, jo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu pretendentam papildina lēmums, ar kuru tiek noraidīti neveiksmīgie pretendenti (32). Ņemot to vērā, fakts, ka konkurentu “tieša skaršana” šajā jomā nav problēmjautājums, nemazina faktu, ka konkurences situācija, kurā atrodas dažādi pretendenti, pati par sevi ir pietiekama, lai izraisītu tiešu skaršanu. Gluži pretēji, atzīstot noraidīto pretendentu procesuālās tiesības ar atvasināto tiesību palīdzību, tieši tiek atzīts fakts, ka tos tieši skar publisko iepirkumu procedūras rezultāti.

92.      Protams, īpašu atvasināto tiesību režīmu klāsts diez vai ir noteicošs tādā ļoti īpašā situācijā, kāda ir šajā lietā. Tomēr es tik un tā ierosinātu, ka, neraugoties uz šo specifisko režīmu īpatnībām, tēma ir viena un tā pati: konkurenti juridiski var tikt ietekmēti apstākļos, kad tie konkurē par līdzekļiem vai resursiem, kuri ir tieši piešķirti ar Savienības tiesībām. Lēmums par līdzekļu piešķiršanu kādai personai tieši skar pārējos konkurentus, kuri nespēj iegūt šos pašus līdzekļus. To tiesiskā situācija ir mainījusies no, iespējams, izvēlētā kandidāta situācijas uz noraidīto kandidātu. Visskaidrāko šīs samērā vienkāršās argumentācijas piemēru var atrast lietā Les Verts, kurā Parlamenta biroja atbalsta piešķiršana konkurējošiem politiskajiem grupējumiem bez plašām diskusijām tika atzīta par tādu, kas tieši skar pieteicēja apvienību (33).

93.      Ņemot to vērā, šādai loģikai noteikti ir ierobežojumi. Nevar sūdzēties par to, ka neesi laimējis loterijā, ja iepriekš neesi nopircis biļeti. Citiem vārdiem, Comune di Milano nevarētu uzskatīt par tieši skartu, ja tā iepriekš nebūtu sevi norādījusi kā konkurenti.

94.      Tomēr ir skaidrs, ka tas tā nav noticis. Nav strīda par to, ka no faktiskā viedokļa Milāna bija viena no EMA mītnes vietas kandidātpilsētām. Šis apstāklis galvenokārt ir izšķirošs, lai noteiktu, vai prasītāja ir skarta individuāli. Tomēr tam ir nozīme arī attiecībā uz prasītāja kā konkurenta tiesiskās situācijas noteikšanu, izvērtējot tā tiešo skārumu. Patlaban pietiek konstatēt, ka Milānas pilsēta procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts dalībvalstu pārstāvju lēmums, ne tikai noteikti bija viena no kandidātpilsētām, bet arī tās piedāvājums tika skaidri izvērtēts likumdošanas procedūrā, to pakļaujot vairākiem grozījumu piedāvājumiem procedūrā Parlamentā. Līdz ar to nevar apšaubīt Milānas kā konkurentes pozīciju.

95.      Vai Comune di Milano tādējādi ir skarta? Ja es pareizi saprotu Padomes aizstāvēto argumentu, tas, ka pilsēta kā ģeogrāfiskā vieta tiek izraudzīta par Savienības aģentūras mītnes vietu, tomēr nenozīmē, ka tiek skarta teritoriālā vienība, kurai ir juridiskas personas statuss, šajā gadījumā – Comune di Milano.

96.      Šis arguments nekādi nevar būt pareizs. Ievērojot šī argumenta loģiskās sekas, tas nozīmētu, ka pat pilsētu, kas tiek izraudzīta par Savienības aģentūras mītnes vietu, tieši neskartu Savienības tiesību akts, ar kuru tiek noteikta tās mītnes vieta. Līdzīgi netiktu skarta arī pilsēta, no kuras aģentūra ir pārcelta (34).

97.      Man ir grūti pieņemt šādu secinājumu. Ir grūti neņemt vērā īpaši svarīgās faktiskās un tiesiskās sekas, ko aģentūras mītnes vietas noteikšana rada vietējai pašvaldībai ne tikai attiecībā uz priekšrocībām un izaicinājumiem, bet arī attiecībā uz tiesībām un pienākumiem. Neraugoties uz to, ka vietējo iestāžu konkrētās tiesības un pienākumus sīkāk ir iespējams precizēt nolīgumā par mītnes vietu, kas ir jānoslēdz ar attiecīgo dalībvalsti, lēmums noteikt mītnes vietu vienā, bet ne citā pilsētā nešaubīgi tieši skar vietējo teritoriālo vienību. Neatkarīgi no praktiskajām sekām, kas saistītas ar iespējamām ekonomiskām un sociālām priekšrocībām, pats akts, ar kuru pilsēta tiek noteikta kā Savienības aģentūras mītnes vieta, pēc savas būtības un nekavējoties maina tās kā konkurentes uz šo mītnes vietu tiesisko stāvokli (35).

98.      To Eiropas pilsētu lomu, kuras ir (vai vēlas būt) Savienības aģentūru mītnes vietas, nevar reducēt līdz vienkāršai fiziskai atrašanās vietai kādā dalībvalstī. Pretēji Padomes nostājai pilsētas noteikšanu par aģentūras mītnes vietu nevar uzskatīt vienīgi par dalībvalsts iekšēju jautājumu. Varētu būt lietderīgi norādīt, ka pretēji dažiem agrākiem gadījumiem ar apstrīdēto regulu tiek noteikta aģentūras mītnes vieta, īpaši norādot pilsētu kā teritoriālo vienību, nevis dalībvalsti (36).

99.      Līdz ar to, manuprāt, Padomes izvirzīto argumentu nav iespējams atbalstīt. Protams, ka priekšatlase, nosakot, kura pilsēta dalībvalsts teritorijā ir spējīga konkurēt, ir dalībvalsts iekšējs jautājums. Tomēr tās pilsētas izvēle, kurā aģentūra atradīsies, un vienlaicīga visu pārējo konkurentu noraidīšana vairs nav “vienkāršs dalībvalsts iekšējs jautājums”. Savienības tiesību aktā neapšaubāmi lēmums tiek pieņemts atsevišķas pilsētas, nevis vienīgi dalībvalsts līmenī, tādējādi to skarot (37).

100. Vai pēc analoģijas tas nozīmētu arī to, ka fizisku personu, piemēram, komisāru, (Savienības) tiesību akts neskar tieši attiecībā uz viņa vai viņas iecelšanu komisāra amatā (vai atcelšanu no tā), jo galu galā viņa kandidatūru sākotnēji ir ierosinājusi dalībvalsts? (38) Tas, ka dalībvalsts ir tā, kura sākotnēji “nominē”, nevar nozīmēt, ka struktūra, kurai ir atsevišķas un autonomas juridiskas personas statuss, uz visiem laikiem paliek tikai kā “objekts” un to nevar uzskatīt par “subjektu”, pat ja to skaidri skar tiesību akti, kuros tā ir skaidri minēta un ar kuriem tiek ietekmēts tās tiesiskais stāvoklis.

101. Nobeigumā – es uzskatu, ka Comune di Milano tiesiskais stāvoklis tika tieši mainīts, pieņemot apstrīdēto regulu. Ar šo regulu, nosakot tiesiski saistošas sekas, Amsterdamas pilsēta tika noteikta par EMA mītnes vietu, tādējādi automātiski izslēdzot Milānu kā šīs aģentūras mītnes vietu.

2.      Individuāls skārums

102. Lai Savienības iestādes pieņemts vispārpiemērojams akts individuāli skartu fizisku vai juridisku personu, attiecīgajam aktam tās jāskar īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām un tādējādi tās individuāli izceļ tieši tāpat kā tiesību akta adresātu (39).

103. Prasības pieteikumā Comune di Milano norāda, ka tā ir bijusi pilnībā iesaistīta apstrīdētās regulas 1. apsvērumā un 1. pantā minētā piedāvājuma sagatavošanā un atlases procesā. Tās īpašajā kandidātpilsētas pozīcijā atlases procedūras kontekstā Comune di Milano apstrīdētā regula skar individuāli. Proti, ja Amsterdamas pilsēta netiktu izvēlēta, apstrīdētās regulas 1. pantā būtu minēta Milāna. Turklāt, norādot Milānu kā Itālijas piedāvājumu, Comune di Milano atbilstoši tās statūtu 3. pantam vēlējās veicināt tās teritorijas sociāli ekonomisko un rūpniecisko attīstību. EMA mītnes vietas noteikšana Amsterdamā ierobežo pašvaldības spēju īstenot savas pilnvaras tai vēlamā veidā. Turklāt Comune di Milano sedza izdevumus un veica izpētes darbus. Tā pat uzņēma EMA delegāciju, lai labāk saprastu un izpildītu atlases kritērijus. Pašvaldība arī atgādina, ka Tiesas judikatūrā ir ņemta vērā situācija, kurā persona ir tieši minēta apstrīdēto Savienības tiesību aktu sagatavojošajos aktos, kā arī situācija, kad šajos tiesību aktos ir ņemti vērā īpaši apstākļi, kas attiecas uz prasītājiem. Šajā ziņā Comune di Milano atsaucas uz judikatūru antidempinga maksājumu (40) un publiskā iepirkuma jomā (41).

104. Padome un Parlaments, ko atbalsta Komisija, norāda, ka Comune di Milano nav skarta individuāli.

105. Padome apgalvo, ka, neraugoties uz atsauci uz tās statūtu 3. pantu, Comune di Milano nav pierādījusi, kādā veidā apstrīdētās regulas pieņemšana būtu ietekmējusi tās pilnvaru, kas piešķirtas valsts tiesību sistēmā, konkrētu īstenošanu. Nav nozīmes arī šīs pašvaldības galīgajiem izdevumiem. Tie attiecas vienīgi uz iekšējās organizācijas jautājumu, kas jārisina ar Itālijas valsti. Turklāt Padome norāda, ka Comune di Milano nekādi nav bijusi iesaistīta apstrīdētās regulas pieņemšanas procedūrā. Tās piedalīšanās Itālijas piedāvājuma sagatavošanā neesot pietiekama, lai pierādītu individuālo skaršanu. 2017. gada 22. jūnija Reglaments nedodot tiesības nevienam citam subjektam kā vienīgi dalībvalstīm: tām ir jāiesniedz piedāvājumi, jāapmainās ar informāciju ar Komisiju un jāpiedalās balsošanas procesā. Neesot nozīmes tam, ka dažas dalībvalstis savu attiecīgo piedāvājumu sagatavošanas laikā ir iesaistījušas savas kandidātpilsētas.

106. Savukārt Parlaments norāda, ka sadarbība starp dalībvalstīm, izmantojot 2017. gada 22. jūnija Reglamentu, esot pilnīgi atšķirīga no Savienības lēmumu pieņemšanas procesa. Jebkāda prasītājas dalība šajā sadarbībā nevarot “individualizēt” prasītāju tādā veidā, lai izpildītu prasību par individuālu skaršanu. Turklāt neesot tādas Savienības tiesību normas, kas uzliktu likumdevējam par pienākumu ņemt vērā prasītājas situāciju procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula. Katrā ziņā, neietekmējot 2017. gada 22. jūnija Reglamenta vērtību, tajā loma esot piešķirta vienīgi dalībvalstīm, nevis vietējām iestādēm (42).

107. Piekrītu Parlamenta un Padomes viedoklim, ka Comune di Milano izvirzītie argumenti attiecībā uz sociāli ekonomisko ietekmi, kāda būtu bijusi mītnes vietas noteikšanai tās teritorijā, kā arī izdevumiem un centieniem, sagatavojot Itālijas piedāvājumu, paši par sevi nevar pierādīt individuālo skārumu. Ar to, ka reģionālā iestāde atsaucas uz to, ka Savienības tiesību akts var ietekmēt noteiktus sociālekonomiskus apstākļus tās teritoriālajā jurisdikcijā, nepietiek, lai šo vienību uzskatītu par skartu vai a fortiori par individuāli skartu (43).

108. Piekrītu arī Padomes viedoklim, ka nevar uzskatīt, ka apstrīdētā regula būtu ietekmējusi Comune di Milano prerogatīvu īstenošanu. Manuprāt, Vlaams Gewest tests (44) nav attiecināms uz šo tiesvedību. Nesaprotu, kā fakts, ka ar apstrīdēto regulu Amsterdama, nevis Milāna tika noteikta par EMA mītnes vietu, varētu būt šķērslis tam, lai Milāna īstenotu savas autonomās pilnvaras saistībā ar Vlaams Gewest testu. Saikne ar šo pilnvaru īstenošanu ir, lielākais, netieša un hipotētiska.

109. Tomēr šajā lietā runa nav par teritoriālo vienību, kura ir skarta, jo ir tikusi ierobežota tās autonomo kompetenču īstenošana (Vlaams Gewest tests) (45). Comune di Milano bažas šajā lietā izriet no tās kā konkurentes stāvokļa, ņemot vērā, ka Milānas pilsēta netika izraudzīta par Savienības aģentūras mītnes vietu saskaņā ar apstrīdēto regulu. Šīs pašvaldības individuāla skaršana ir jāizvērtē, ņemot vērā tieši apstrīdētajā regulā noteikto konkrēto EMA mītnes vietas atlasi. Šajā saistībā nozīmīgs ir tā sauktais Plaumann tests: izšķirošais kritērijs ir balstīts uz prasītājam raksturīgām īpašībām vai – pakārtoti – uz faktisko situāciju, kas prasītāju atšķir no visām citām personām un to individuāli izceļ tāpat kā adresātu (46).

110. Pastāv vairāki elementi, kas “individualizē” Comune di Milano situāciju un tādējādi to atšķir no visām citām personām, to pietuvinot adresāta situācijai. Uzsvars ir jāliek uz faktisko situāciju, kāda ar apstrīdēto regulu un procedūru, kuras rezultātā tā tika pieņemta, tika radīta Comune di Milano.

111. Pirmkārt, apstrīdētās regulas pašā pirmajā apsvērumā ir norādīts, ka Amsterdamas kā jaunās EMA mītnes vietas atlase izriet no dalībvalstu pārstāvju lēmuma. Šajā apsvērumā ir pausts pats apstrīdētās regulas pieņemšanas mērķis. Neatkarīgi no tā, vai šis lēmums rada vai nerada tiesiskas sekas no faktiskā viedokļa, šis lēmums veido pamatu EMA mītnes vietas noteikšanai. Tādējādi arī no faktu viedokļa nevar neņemt vērā to, ka Milāna bija viena no kandidātpilsētām, kura tika apsvērta un saņēma balsis. Tādējādi Milānas pilsēta – un, precīzāk, Comune di Milano – ne tikai piederēja pie skaidri norobežotas, slēgtas kandidātpilsētu grupas, bet tā vēl vairāk tika individualizēta atlases procedūrā dalībvalstīs, kurā tā nokļuva līdz galīgajam posmam kā vienīgā tiešā Amsterdamas konkurente, un tās piedāvājums tika noraidīts, jo tika piemēroti noteikumi par izlozi.

112. Otrkārt, kā to iebildumu rakstā ir norādījusi Padome lietā C‑106/19, Milāna arī likumdošanas procedūras laikā tika apspriesta kā EMA iespējamā mītnes vieta, jo Parlamenta procedūras laikā tika iesniegti vairāki (neveiksmīgi) grozījumi (47).

113. Īsumā procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts dalībvalstu lēmums, kā arī likumdošanas procedūra, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, atklāj īpašos faktiskos apstākļus, kas nošķir un pat individualizē Comune di Milano. Šo pašvaldību kā vienas no kandidātpilsētām juridisko iemiesojumu regula, kurā tiek noteikts tās izredžu tikt izraudzītai par EMA mītnes vietu liktenis, skar individuāli (48).

3.      Interese celt prasību

114. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasība, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese prasa, lai pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi varētu būt tiesiskas sekas. Tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis. Pierādījums par šādu interesi, kas ir jāizvērtē dienā, kad prasība tiek celta, un kas ir jebkuras prasības tiesā galvenais un pirmais nosacījums, ir jāiesniedz prasītājam (49).

115. Prasības pieteikumā Comune di Milano apgalvo, ka tai ir interese celt prasību. Pirmām kārtām, ja tās pieteikums būtu veiksmīgs, Milānas pilsēta varētu uzvarēt konkursā par EMA mītnes vietu bez jaunas atlases procedūras. Gadījumā, ja šāda procedūra būtu jāatkārto, Itālijas piedāvājumam būtu vislabākās izredzes uzvarēt, ņemot vērā tā objektīvās īpašības. Pat ja kāda iemesla dēļ EMA mītnes vieta netiktu piešķirta Milānas pilsētai, Milāna saglabātu interesi celt prasību. Tā varētu pieprasīt, lai tās stāvoklis tiktu atjaunots ekonomiskas kompensācijas veidā. Tā varētu gūt labumu arī tad, ja tā būtu kandidāte turpmākajos konkursos attiecībā uz citu Savienības aģentūru vai struktūru mītnes vietu, jo atlases procedūras neietekmēs pārkāpumi, kurus Tiesa konstatētu šajā tiesvedībā. Visbeidzot Comune di Milano esot interese celt prasību, ņemot vērā EMA mītnes vietas pārcelšanas uz tās teritoriju būtisko sociālekonomisko un rūpniecisko ietekmi.

116. Padome, Parlaments un Komisija uzskata, ka Comune di Milano nav intereses celt prasību. Pirmkārt, Padome un Parlaments būtībā apgalvo, ka prasītājas prasības apmierināšana obligāti nenozīmē, ka EMA mītnes vieta tiktu noteikta Milānā. Pat ja Itālijas Republika nolemtu no jauna norādīt Milānu kā tās kandidātpilsētu, nav iespējams paredzēt nākotnē notiekošas atlases rezultātus. Jebkura potenciāla interese nākotnē attiecībā uz nākotnes atlases procedūru, kas nav prettiesiska, patiešām ir hipotētiska. Nepastāv tieša un pastāvoša interese, bet gan drīzāk vienīgi potenciāla un netieša interese. Otrkārt, Padome uzskata, ka arguments par iespējamo prasību atlīdzināt zaudējumus arī ir jānoraida. Apstrīdētā regula neesot radījusi zaudējumus, kurus, kā apgalvots, esot cietusi Comune di Milano. Treškārt, sekām, kas saistītas ar sociālekonomiskajām un rūpnieciskajām interesēm, neesot nozīmes, jo Tiesa ir norādījusi, ka šie apsvērumi nav pietiekami, lai pierādītu interesi celt prasību. Ceturtkārt, Parlaments uzskata, ka regula neietekmē prasītājas likumdošanas vai finanšu autonomiju. Tāpat tā nevar atsaukties arī uz personīgu interesi, kas izriet no tās dalības atlases procedūrā. Comune di Milano neesot personīgu interešu, kas atšķirtos no Itālijas valsts interesēm.

117. Piekrītu – pat ja principā prasības par zaudējumu atlīdzību iespēja ir pietiekama, lai pamatotu interesi celt prasību (50), šī prasība nevar būt vienīgi hipotētiska. Comune di Milano nevar vienīgi atsaukties uz iespēju celt šādu prasību, nesniedzot konkrētus pierādījumus par apgalvotās nelikumības un zaudējumu veida konkrētajām sekām (51).

118. Tomēr neatkarīgi no tā, vai nākotnē var vai nevar tikt celta iespējamā prasība par zaudējumu atlīdzību, manuprāt, Comune di Milano ir pietiekami pierādījusi savu interesi celt prasību.

119. Apstrīdētās regulas atcelšanas gadījumā ir skaidrs, ka atkal rastos iespēja kādai citai pilsētai, nevis Amsterdamai tikt nozīmētai par EMA mītnes vietu. Tas ietver Milānu, kas ir viena no visveiksmīgākajām konkurentēm procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts dalībvalstu pārstāvju lēmums.

120. Šajā ziņā, lai arī norādīts citā specifiskā Savienības tiesību jomā, jau atkal šajā lietā ir pilnībā piemērojams Tiesas judikatūras publiskā iepirkuma jomā ratio legis. Konkurentam ir interese celt prasību, ciktāl apstrīdētā akta atcelšana izraisītu atlases procedūras atsākšanu un iespēju prasītājam iespēju iesniegt jaunu pieteikumu (52). Interese var pastāvēt pat tad, ja konkurents ir zaudējis jebkādu iespēju iegūt līguma slēgšanas tiesības, jo tas nākotnē varētu potenciāli gūt labumu no šāda paša veida “nekļūdīgām” procedūrām (53). Iemesls izvairīties no pretlikumībām nākotnē patiešām ievērojami pārsniedz specifisko judikatūras publiskā iepirkuma jomā ietvaru (54). Vēlreiz, lai gan apstrīdētā atlases procedūra bija ļoti specifiska un sui generis savā raksturā, kāda gan cita loģika iekļautos šādā īpašajā kontekstā, kas tās radītāju koncepcijas dēļ stipri līdzinās konkursa procedūrai?

121. Visbeidzot tam, ka Itālijas valdība ir cēlusi patstāvīgu prasību, nav nozīmes. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, ka dalībvalstij un kādai no tās vienībām ir interese celt prasību par vienu un to pašu tiesību aktu, nenozīmē, ka šīs vienības interese celt prasību nav pietiekama, lai atzītu par pieņemamu atcelšanas prasību, pamatojoties uz LESD 263. panta ceturto daļu (55).

122. Kopumā es uzskatu, ka Comune di Milano ir tiesības celt prasību pret apstrīdēto regulu, kā arī interese to darīt. Apzinos, ka šīs Tiesas judikatūra ir stingra attiecībā uz neprivileģēto prasītāju tiesībām celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu. Lai arī šī judikatūra ir prasīga, to tomēr nevajadzētu padarīt dīvainu un netaisnīgu. Intuīcijas pamatlīmenī, pirms šo jautājumu aizmiglo judikatūras kalni, pilni ar informāciju par to, kādēļ neviens neko nedrīkst tieši apstrīdēt Savienības tiesās, jautājums par Comune di Milano tiesībām celt prasību patiesībā ir samērā vienkāršs: pastāvot tik īpašiem un retiem apstākļiem, šo pilsētu nešaubīgi uztrauc fakts, ka tā netika izraudzīta.

123. Šajā ziņā es vienmēr esmu uzskatījis par noderīgu manis apsvērtos juridiskos risinājumus reizi pa reizei pārbaudīt, izmantojot normālus cilvēkus: proti, cilvēkus, kuri nav Savienības tiesību juristi, ideālā gadījumā tie pat nav juristi. To varētu saukt par realitātes pārbaudi. Vai es spēju noteiktas juridiskas idejas un priekšlikumus izskaidrot inteliģentiem cilvēkiem? Ja tas tā nav, iespējams, ka šīs idejas nav pārliecinošas. Vai arī tās vienkārši ir kļūdainas. Šādā kontekstā man šķiet samērā grūti izskaidrot (un pamatot) priekšlikumu, ka kādu, kurš ir piedalījies (slēgtā) atlases procedūrā, bet nav izraudzīts, šīs atlases procedūras iznākums neskar un tam nav nekādas intereses to apstrīdēt. Un es pat vēl neesmu piebildis, ka gadījumā, ja šim konkurentam nav tiesību celt prasību šajā Tiesā, reāli tam vairs nav, kur vērsties.

B.      Par lietas būtību

124. Pēc būtības šīs lietas ir ārkārtīgi sarežģītas, bet vienlaikus, iespējams, diezgan vienkāršas.

125. Sākotnēji aplūkojot, vairāki argumenti, kurus lietas dalībnieki ir izvirzījuši šajās lietās, ir vienkārši pārsteidzoši un nav nekas cits kā augstākā līmeņa juridiskā akrobātika. Proti, dalībvalsts un vietējā iestāde cenšas aizsargāt Eiropas Parlamenta prerogatīvas konkrētā lietā, acīmredzot pretēji paša Parlamenta gribai, lai gan paralēlajās tiesvedībās pēdējā minētā iestāde uzstāj uz šo pašu prerogatīvu saglabāšanu. Dalībvalsts apgalvo, ka dalībvalstis nav kompetentas pieņemt lēmumus par aģentūru mītnes vietu, tomēr iepriekš un, šķiet, arī vēlāk vēlas piedalīties tieši šajās pašās atlases procedūrās. Savukārt Padome pozicionē, ka dalībvalstu pārstāvju lēmums par Savienības aģentūras mītnes vietu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 341. pantu, ir saistošs visiem un neviena likumdošanas pilnvaras pēc tam faktiski neesot ierobežotas, īpaši attiecībā uz to, kur tieši šis jautājums būtu jārisina.

126. Pastāv vairāki iemesli, kādēļ dažādās argumentētās nostājas ir intriģējošas. Šī tiesvedība apvieno piecas dažādas lietas, kurās dažādiem dalībniekiem ir niansētas intereses. Saistības dēļ pastāv arī būtiska sarežģītība, it īpaši attiecībā uz faktiem un iepriekšējo institucionālo praksi, starp dalībvalstu pārstāvju lēmumu un tā vēlāku “īstenošanu” Savienības tiesību sistēmā. Šādos apstākļos patiešām ir neiespējami saglabāt konsekventu vispārējo nostāju visos gadījumos un sasaistīt dažādu veidu praksi pagātnē ar pašreizējo konstitucionālo situāciju, vienlaikus nodrošinot, ka tās visas absolūti harmoniski saskan.

127. Tomēr, ja Tiesa piekristu ierosinātajam risinājumam, kas izklāstīts manos paralēlajos secinājumos lietā EMA 1/EDI, attiecībā uz izšķirošo (agrāko) jautājumu par tā dalībvalstu pārstāvju lēmuma juridisko raksturu, kurā tie norāda savas vēlmes saistībā ar to, kur vajadzētu atrasties jaunajai Savienības aģentūras mītnes vietai, nebūtu tik grūti panākt risinājumu tiem (vēlākajiem) jautājumiem saistībā ar Savienības tiesību aktu, kuri radušies šajās apvienotajās lietās. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, nākamajā iedaļā ierosināšu, ka, manuprāt, nevar pieņemt nedz pamatu, ar kuru tiek apgalvots Parlamenta prerogatīvu pārkāpums (1), nedz pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka Savienības iekšējo (parasto likumdošanas) procedūru būtībā ir ietekmējusi tās sasaiste ar dalībvalstu pārstāvju lēmumu (2).

1.      Par pirmo pamatu lietā C‑106/19 un lietā C‑232/19: apgalvotais Parlamenta prerogatīvu pārkāpums

128. Ar pirmo pamatu lietā C‑106/19 Itālijas valdība norāda uz LES 10. un 13. panta un 14. panta 1. punkta un LESD 114. panta, 168. panta 4. punkta c) apakšpunkta un 289. un 294. panta pārkāpumu. Šie argumenti ir atspoguļoti Comune di Milano pirmajā pamatā lietā C‑232/19. Ar šiem argumentiem, kuri tiks apskatīti kopā, būtībā tiek apgalvots, ka tika samazināta Parlamenta kā likumdevēja loma procesā, kura rezultātā tika izvēlēta jaunā EMA mītnes vieta.

129. Man šķiet, ir jānorāda, pirmkārt, ka atšķirībā no apvienotajām lietām C‑59/18 un C‑182/18 šajās lietās nav izvirzīts neviens jautājums par to, vai apstrīdētā regula ir tiesību akts, kura tiesiskums var tikt apstrīdēts saskaņā ar LESD 263. pantu. Apstrīdētā regula tika pieņemta parastajā likumdošanas procedūrā saskaņā ar LESD 294. pantu un tātad ir leģislatīvs akts (56).

130. Otrkārt, Itālijas valdības un Comune di Milano argumentācija, norādot, ka Parlaments ir ticis izslēgts no EMA jaunās mītnes vietas atlases procesa, šķiet, ir balstīta uz pieņēmumu, ka starp dalībvalstu pārstāvju lēmumu un apstrīdēto regulu pastāv juridiski saistoša saikne. Šis pieņēmums nozīmē, ka pirmais tiek norādīts kā saistošs avots otrajam attiecībā uz EMA jaunās mītnes vietas izvēli.

131. Līdzīgi Parlamenta un Komisijas paustajām nostājām šajā tiesvedībā arī es uzskatu, ka šis pieņēmums ir kļūdains. Kā esmu detalizēti izskaidrojis savos paralēlajos secinājumos lietā EMA 1/EDI (57), dalībvalstu pārstāvju politiskais lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz īpašiem procesuālajiem noteikumiem, par kuriem šīs dalībvalstis ir vienojušās ārpus Savienības tiesību sistēmas.  Lai gan ir taisnība, ka šie noteikumi piešķir īpašu lomu Komisijai, tajos Parlamentam nav piešķirta nekāda loma.

132. Līdz ar to tas vien, ka Parlaments nav iesaistīts procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemts dalībvalstu politiskais – un Savienības tiesībās nesaistošais – lēmums par jauno EMA mītnes vietu, nevar tikt uzskatīts par Parlamenta kā vienlīdzīga likumdevēja prerogatīvu pārkāpumu vai apiešanu.

133. Treškārt, kā Komisija pamatoti atgādina iestāšanās rakstā lietā C‑232/19, Tiesa spriedumā Polija/Parlaments un Padome ir nospriedusi, ka vienīgi Parlaments un Padome “var noteikt tiesību akta saturu”, īstenojot savas likumdošanas pilnvaras, kas “rezervētas LES 14. panta 1. punktā un LES 16. panta 1. punktā [..]” (58).

134. Pretēji Padomes apgalvotajam, kas formulēts tās atbildē uz Komisijas iestāšanās rakstu, es neuzskatu, ka šīs judikatūras nozīmība būtu ierobežota tikai ar Eiropadomes politiskajām pamatnostādnēm. Eiropadomes loma patiešām ir aprakstīta LES 15. pantā. Tomēr loģiski tas tā nevar būt tādas procedūras gadījumā, kuru dalībvalstis ieviesušas savā starpā, kas paliek ārpus Savienības iestāžu struktūras un kas Savienības tiesību sistēmā nevar radīt nekādas tiesiskas sekas. Konkrētajai situācijai lietā Polija/Parlaments un Padome un šajā lietā kopīgs ir tas, ka politisks lēmums, kas pieņemts ārpus likumdošanas procedūras, nevar ietekmēt tās konkrēto rezultātu.

135. Apstrīdētās regulas tiesiskums ir jāpārbauda šajā kontekstā, to izmantojot par sākumpunktu. Šādi rīkojoties, pārbaudes apmēru noteikti ierobežo tādas Savienības iestādes kā Parlaments īstenotās politiskās rīcības brīvības raksturs (59).

136. Attiecībā uz parasto likumdošanas procedūru, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, atgādinu, ka Parlamentam ir procesuālās tiesības, kas izriet no tā kā likumdevēja statusa, kurš to padara par vienlīdzīgu ar Padomi, kā tas ir paredzēts LESD 294. pantā. Šīs procesuālās tiesības, kas var tikt īstenotas attiecīgajos lasījumos vai Samierināšanas komitejā, faktiski sniedz Parlamentam iespēju ne tikai ietekmēt, bet arī noteikt likumdošanas procesa iznākumu. Vajadzības gadījumā Parlaments var pat noraidīt ierosināto leģislatīvo aktu.

137. Tādējādi, ja Parlaments nepiekristu lēmumam pārcelt EMA mītnes vietu uz Amsterdamu, tam būtu bijusi iespēja izvairīties no tā, ka politiskais lēmums, kuru iepriekš pieņēmušas dalībvalstis un kuru piedāvājusi Komisija, tiktu nostiprināts saistoša Savienības leģislatīvā akta saturā. Tomēr, kā uzsver pats Parlaments, tas acīmredzami tā nav noticis parastās likumdošanas procedūras laikā, kas tika izmantota šajās lietās.

138. Pirmkārt, Parlaments procedūrā no 2018. gada 12. līdz 15. martam apsprieda Komisijas likumdošanas priekšlikuma projektu (60). Tas pieņēma vairākus grozījumus, tomēr nepauda iebildumus saistībā ar lēmumu, ka EMA mītnes vietai vajadzētu būt Amsterdamā (61). Pirms tam, kā Padome norāda lietā C‑106/19, attiecīgajā komitejā tika iesniegti grozījumi, norādot, ka jaunajai EMA mītnes vietai vajadzētu atrasties Milānā (62). Kāda no šiem grozījumiem pamatojumā tika minēti “vairāki oficiāli paziņojumi un paziņojumi presei, kuros bija norādīts uz neiespējamību atrast piemērotas telpas Eiropas Zāļu aģentūras mītnei Amsterdamā līdz 2019. gada martam, kas liek secināt, ka Padomes lēmums [sic] pašlaik nevar tikt izpildīts. Milānas izvēle, kas var piedāvāt pieejamu, pilnībā piemērotu un tūlītēji darboties spējīgu mītni, ļautu izvairīties no neērtībām, papildu izmaksām un negatīvās ietekmes uz pilsoņu tiesībām uz veselību, kā arī nodrošinātu darījumu nepārtrauktību.” (63) Tomēr Parlaments šos ierosinājumus nesaglabāja (64).

139. Otrkārt, Parlamenta grozījumi tika iesniegti Padomei (65). Tam sekoja Padomes un Parlamenta neformālās sarunas, kuru laikā tika pieņemti vairāki Parlamenta izvirzītie jautājumi, kā izriet no apstrīdētās regulas galīgā teksta, par kuru abi likumdevēji vienojās 2018. gada 16. oktobrī (66).

140. Treškārt, Parlaments balsoja par leģislatīvā akta projektu 2018. gada 25. oktobrī, ņemot vērā virkni neformālas informācijas apmaiņas starp Padomi, Parlamentu un Komisiju nolūkā panākt vienošanos par šo jautājumu pirmajā lasījumā, tādējādi izvairoties no otrā lasījuma vai samierināšanas procedūras (67).

141. Visbeidzot, apstrīdētā regula tika pieņemta 2018. gada 14. novembrī un publicēta Oficiālajā Vēstnesī 2018. gada 16. novembrī (68).

142. Ņemot vērā iepriekš aprakstītā likumdošanas procesa detaļas, kā rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, es neredzu, kādā veidā Parlamenta loma būtu tikusi samazināta līdz tīri formālai lomai.

143. Vēlreiz, ja Parlaments vēlētos paust savus iebildumus attiecībā uz Amsterdamas kā jaunās EMA mītnes vietas izvēli, tam bija daudz formālu un neformālu iespēju to darīt. Tomēr likumdošanas procedūra atklāj, ka faktiski Padome akceptēja lielu daļu Parlamenta grozījumu un tie ir atrodami apstrīdētās regulas galīgajā redakcijā. Tomēr parastās likumdošanas procedūras laikā Parlaments nekad nav apstrīdējis pašu mītnes vietu.

144. Manuprāt, tikai ņemot vērā šo vispārējo kontekstu, var pienācīgi izvērtēt Parlamenta 2018. gada 25. oktobra rezolūcijas pielikumā pausto “nožēlu” (69). Šajā ziņā Parlaments ir norādījis, ka tā likumdevēja loma “netika pilnībā ņemta vērā [..], jo Parlamentu neiesaistīja [EMA] jaunās atrašanās vietas izraudzīšanās procedūrā” (70).

145. Tomēr, pirmkārt, šis apgalvojums ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz atlases procesu, kurš notiek dalībvalstu pārstāvju sanāksmē, kas notika pirms parastās likumdošanas procedūras, kurā Parlaments nebija iesaistīts, jo dalībvalstis nevēlējās iesaistīt šo iestādi. Fakts, ka dalībvalstis nav vēlējušās iesaistīt Parlamentu, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par Parlamenta prerogatīvu apdraudējumu, jo attiecībā uz notikumiem ārpus Savienības tiesību sistēmas Parlamentam nav Līgumos paredzēto koplēmuma prerogatīvu.

146. Otrkārt, attiecībā uz tāda lēmuma sekām, ko dalībvalstis jau ir pieņēmušas ārpus Līgumu sistēmas, protams, ir iespējams saprast Parlamenta vēlmi, kas pausta iepriekš minētajā rezolūcijā, tikt iesaistītam neformālā procesā pirms parastā likumdošana procesa, it īpaši, ja lēmums par aģentūras mītnes vietu jau būtu jāpieņem šajā procesā.

147. Tomēr šai Tiesai nav jālemj ne par politisko nožēlu attiecībā uz pagātni, ne arī par vēlmēm nākotnē. Pamats paliek tas pats – Parlamentam bija iespēja par šo tēmu izteikties parastajā likumdošanas procedūrā. Tas tomēr kaut kādu iemeslu dēļ izlēma neapstrīdēt mītnes izvēli, ko jau bija veikuši dalībvalstu pārstāvji, un neuzstāt uz savu nostāju šajā gadījumā (71). Patiesībā šī izvēle ir vienkārši politiskās iespējas, signālu un stratēģijas jautājums, kur pārbaude tiesā neko nevar grozīt.

148. Šķiet, ka to apstiprina arī Parlamenta pieņemtā nostāja lietā C‑232/19. Parlaments patiešām apgalvo, ka apstrīdētās regulas saturs tika pieņemts neatkarīgi no dalībvalstu pārstāvju lēmuma procedūrā, kurā Parlamentam bija sava autonomā likumdevēja loma, īstenojot savu rīcības brīvību, un to nevienā brīdī nav ierobežojusi dalībvalstu politiskā izvēle.

149. Turklāt ir jānorāda, ka ne Itālijas valdība, ne Comune di Milano nepārmet Parlamentam, ka tas nav īstenojis savu likumdošanas rīcības brīvību tādā apmērā, ka būtu pārkāpti noteiktie standarti. Varētu no jauna atgādināt, ka plašā rīcības brīvība, kas ir Savienības iestādēm, īstenojot savas likumdošanas pilnvaras, principā ir pakļauta ierobežotai tiesas kontrolei, tostarp nolūkā noteikt tās pamatojuma pietiekamību un acīmredzamu kļūdu vērtējumā neesamību (72).

150. Šajā ziņā apstrīdētās regulas preambulā ir atsauce uz kontekstu, kas radīts ar Apvienotās Karalistes lēmumu izstāties no Savienības, un uz dalībvalstu pārstāvju 2017. gada 20. novembra lēmumu (1. apsvērums), kā arī uz nepieciešamību “nodrošināt Eiropas Zāļu aģentūras pienācīgu darbību tās jaunajā atrašanās vietā” vai to, lai “Aģentūra turpinātu efektīvi darboties bez jebkādiem pārtraukumiem” (3. un 4. apsvērums). Turklāt tajā ir atzīts, ka pastāv “ārkārtas situācija” (4. apsvērums), kā arī “steidzamība” (6. apsvērums).

151. Lai gan šie paziņojumi ir samērā kodolīgi, tie noteikti ir ticami un, ņemot vērā pārbaudes standartu, sniedz pietiekamu pamatojumu attiecībā uz to, kādēļ Savienības likumdevējs izvēlējās Amsterdamas pilsētu kā jauno EMA mītnes vietu.

152. Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai noraidīt prasības pirmo pamatu lietā C‑106/19 un prasības pirmo pamatu lietā C‑232/19.

2.      Par otro pamatu lietā C‑106/19 attiecībā uz apstrīdētās regulas prettiesiskumu, kas izriet no dalībvalstu pārstāvju lēmuma prettiesiskuma, un par otro, trešo un ceturto pamatu lietā C‑232/19

153. Ar prasības otro pamatu, kuru Itālijas valdība cēlusi lietā C‑106/19, kā arī otro līdz ceturto pamatu lietā C‑232/19 tiek apgalvots, ka apstrīdētās regulas prettiesiskums izriet no dalībvalstu pārstāvju lēmuma sākotnējā prettiesiskuma. Šie argumenti faktiski izraisa “saindētā ābola” argumentu: tā kā sākotnējais dalībvalstu pārstāvju lēmums tika pieņemts prettiesiski, dabiski šāds pats trūkums piemīt EMA mītnes vietas izvēlei, kas vēlāk tika nostiprināta apstrīdētajā regulā.

154. Uz šiem argumentiem ir jāsniedz divas atbildes.

155. Pirmkārt, ņemot vērā, ka Parlamentam nebija nekādas lomas neformālajā jaunās EMA mītnes vietas atlases posmā, Parlamenta prerogatīvas šajā neformālajā stadijā nevarēja tikt pārkāptas. Šīs prerogatīvas nav tikušas pārkāptas arī visā parastās likumdošanas procedūras laikā pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas to iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti šo secinājumu iepriekšējā iedaļā.

156. Otrkārt, dalībvalstu pārstāvju lēmums par aģentūras mītnes vietu, uz kuru neattiecas LESD 341. pants un tātad tas nevar tikt pamatots ar to, nav apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē. Šāds tiesību akts, ko ir pieņēmušas dalībvalstis, nerada saistošas tiesiskās sekas Savienības tiesību sistēmā. Tādējādi iestādes, kas piedalās parastajā likumdošanas procedūrā saistībā ar aģentūras mītnes noteikšanu, protams, ir brīvas neievērot šādu nesaistošu politisko gribu attiecībā uz jauno aģentūras mītnes atrašanās vietu. Tas tomēr nozīmē, ka iespējamie šī (nesaistošā) akta trūkumi nevar ietekmēt parastās, no tā neatkarīgas likumdošanas procedūras tiesiskumu.

157. Īsumā, tā kā tā nav saistoša, “prettiesiskuma saistības dēļ” loģika, ko šajā sadaļā ir izvirzījusi Itālijas valdība un Comune di Milano, vienkārši nedarbojas. Turklāt attiecībā uz pārējo – otrais pamats lietā C‑106/19 un otrais līdz ceturtais pamats lietā C‑232/19 patiesībā ir vērsti pret dalībvalstu lēmumu, kas nav Tiesas kompetencē.

158. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai noraidīt otro pamatu lietā C‑106/19, kā arī otro līdz ceturto pamatu lietā C‑232/19.

159. Nobeigumā piebildīšu, ka var saprast neizvēlētā pretendenta neapmierinātību, kurš piedalās sacensībās, kas sākas kā sacensības, kuras balstītas uz sniegumu un kurās ir noteikts kritēriju saraksts, uz kā pamata pretendenti tiks izvērtēti, tomēr beidzas ar lēmumu, kurš galu galā tiek pieņemts, balstoties uz tīru veiksmi, veicot izlozi.

160. Ņemot to vērā, no strukturālā viedokļa un ņemot vērā šo secinājumu ievadu, patiešām var būt apstākļi, kuros neapstrīdams iznākums, to panākot ar izlozi, patiešām ir loģisks, pat juridisku lēmumu pieņemšanā. It īpaši tas tā var būt nolūkā pieņemt (ekonomiski izdevīgu) lēmumu starp kandidātiem, kuri šajā posmā, visticamāk, vienlīdz kvalificējas. Pastāv dabiska atšķirība starp izlozi kā vienīgā atlases kritērija sistēmu (kad nopelniem nav nozīmes, visu izšķir veiksme) un izlozi, kas notiek uz sniegumu balstīta atlases procesa beigās, kad hipotētiskā situācija ir tāda, ka pastāv vienīgi daži kandidāti ar vienādu balsu skaitu un to visu sniegums vairāk vai mazāk ir līdzvērtīgs (turklāt nevienam nav īpašas vēlmes pavadīt dažas nākamās dienas, ieslēgtiem Siksta kapelā, veicot balsojumus citu pēc cita, līdz parādās balti dūmi).

161. Lai būtu kā būdams, nosakot apstrīdētās atlases noteikumus, Itālijas Republika, tāpat kā visas pārējās dalībvalstis, kas piekrita šiem noteikumiem, atradās aiz gandrīz perfekta “neziņas plīvura” attiecībā uz atlases procesa rezultātiem. Proti, nav nekādu šaubu, ka šīs dalībvalstis abstrakti piekrita šiem noteikumiem, nezinot, ka vēlāk šie noteikumi faktiski galu galā tiks piemēroti to interesēs vai arī tām kaitējot. Ja šajā jautājumā būtu jātic politiskajai filozofijai, šādi panāktie noteikumi pēc definīcijas ir godīgāki par jebkuriem citiem noteikumiem (73).

162. Tas nenozīmē, ka konkrētā atlases procedūra bija nekļūdīga. Drīzāk tādējādi tiek ierosināts, ka tad, ja šajā brīdī vispārīgi Itālijas Republika un/vai jebkura cita dalībvalsts, kā arī, ievērojot Savienības kompetenci izlemt aģentūru mītnes vietu, Savienības iestādes, ņemot vērā norādītos mērķus un intereses, vairs neuzskata šādus noteikumus par piemērotiem, tās neapšaubāmi var tos (pār)veidot par labākiem nākotnē.

C.      Par tiesāšanās izdevumiem

163. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

164. Formāli ir taisnība, ka šajās lietās Comune di Milano un Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, ciktāl ir pierādīts, ka pret apstrīdēto regulu vērstie motīvi nav pamatoti, un ka lietā C‑232/19 Tiesai nav kompetences attiecībā uz pamatiem, kuri ir vērsti pret dalībvalstu pārstāvju lēmumu.

165. Tomēr, ņemot vērā faktus, ka i) šī ir bijusi sarežģīta, būtībā institucionāla tiesvedība, kurā runa ir bijusi gan par bijušajām lietām, gan par noteikumu precizēšanu nākotnei, ka ii) šo apvienoto lietu iznākums faktiski ir saistīts ar citu apvienoto lietu kopuma iznākumu, kurā faktiski tika sniegts paziņojums, ko Comune di Milano vēlējās panākt šajā tiesvedībā, un ka iii) Tiesa apvienoja šīs lietas un noturēja kopēju tiesas sēdi kopā ar lietām C‑59/18, C‑182/18 un C‑743/19, kā rezultātā precīzu izdevumu noteikšana katrai individuālai lietai ar atpakaļejošu spēku varētu būt diezgan sarežģīts uzdevums, manuprāt, būtu taisnīgāk un līdzvērtīgāk izņēmuma kārtā piemērot Reglamenta 138. panta 3. punktu un nolemt, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

D.      Secinājumi

166. Lietā C‑106/19 ierosinu Tiesai:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Itālijas Republikai, Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Parlamentam savus tiesāšanās izdevumus segt pašiem;

–        piespriest Nīderlandes Karalistei un Eiropas Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

167. Lietā C‑232/19 ierosinu Tiesai:

–        prasību noraidīt;

–        atzīt, ka tās kompetencē nav izskatīt prasību, ciktāl ar to Tiesa tiek aicināta atzīt par spēkā neesošu dalībvalstu pārstāvju Eiropas Savienības Padomē 2017. gada 20. novembrī pieņemto lēmumu, ar kuru jaunā Eiropas Zāļu aģentūras mītnes atrašanās vieta tiek noteikta Amsterdamā;

–        piespriest Comune di Milano, Padomei un Eiropas Parlamentam segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem;

–        piespriest Nīderlandes Karalistei un Eiropas Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Duxbury, N., Random Justice: On Lotteries and Legal Decision‑Making, Clarendon Press, Oksforda, 1999, it īpaši 5. un 14. lpp.

3      Tomēr tās to dara netieši, jo Comune di Milano apsvērumos it īpaši tiek apgalvots, ka šādā veidā veiktā jaunās EMA mītnes vietas atlase nav spēkā pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, pārskatāmības, labas pārvaldības un taisnīguma principu pārkāpuma dēļ.

4      Secinājumi lietā Itālija un Comune di Milano/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnes vieta) un Parlaments/Padome (Eiropas Darba iestādes mītnes vieta) (apvienotās lietas C‑59/18 un C‑182/18, kā arī lieta C‑743/19; turpmāk tekstā – “EMA 1/EDI”), kas nolasīti vienā dienā ar šiem secinājumiem.

5      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2018. gada 14. novembris), ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (OV 2018, L 291, 3. lpp.).

6      Dokuments P8_TA(2018)0427, Eiropas Parlamenta 2018. gada 25. oktobra Normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras atrašanās vietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (COM(2017)0735 – C8‑0421/2017 – 2017/0328(COD)).

7      OV 1993, L 214, 1. lpp.

8      Lēmums, kas pieņemts, vienojoties dalībvalstu valdību pārstāvjiem, kuri tikās valstu un valdību vadītāju līmenī, par dažu Eiropas kopienu un Eiropola organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu (OV 1993, C 323, 1. lpp.).

9      OV 2004, L 136, 1. lpp.

10      Padomes dokuments XT 21045/17 – Procedūra, kuras rezultātā tiks pieņemts lēmums par Eiropas Zāļu aģentūras un Eiropas Banku iestādes pārvietošanu saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības.

11      Padomes dokuments 14559/17 – Padomes sanāksmes (Vispārējo lietu padomes (50. pants) 3579. sanāksme) rezultāti.

12      2017. gada 20. novembra paziņojums presei “Eiropas Zāļu aģentūra tiks pārvietota uz Amsterdamu (Nīderlande)” – https://www.consilium.europa.eu/en/press/press‑releases/2017/11/20/european‑medicines‑agency‑to‑be‑relocated‑to‑city‑country/.

13      Skat. Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras juridiskās adreses atrašanās vietu (COM(2017)0735 final), 1. punkta pēdējo teikumu.

14      Skat. 71.a pantu Regulā Nr. 726/2004, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1718 (2018. gada 14. novembris) (OV 2018, L 291, 3. lpp.) 1. pantu.

15      Pilnības labad ir jāatzīst, ka pirms abu izvirzīto pamatu detalizētas norādīšanas Itālijas valdība arī šīs tiesvedības kontekstā, kurā tiek apšaubīts apstrīdētās regulas tiesiskums, pauž savu viedokli attiecībā uz to, kādēļ lēmums par aģentūru mītnes vietu ir Eiropas Savienības, nevis kādas dalībvalsts ekskluzīvā kompetencē. Tomēr šie argumenti ir detalizēti aplūkoti manos paralēlajos secinājumos lietā EMA 1/EDI (4. zemsvītras piezīme), kurā Itālijas valdība piedalījās un tika pilnībā uzklausīta. Līdz ar to šajos secinājumos atkārtošu Itālijas valdības nostāju tikai, ciktāl tā attiecas uz diviem pamatiem, kas īpaši izvirzīti attiecībā uz apstrīdēto regulu.

16      Lēmums, ko ar kopēju vienošanos pieņēmuši dalībvalstu valdību pārstāvji (2019. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka Eiropas Darba iestādes atrašanās vietu (OV 2019, L 189, 68. lpp.). Lēmums par EDI mītnes vietu tika pieņemts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1149 (2019. gada 20. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Darba iestādi, groza Regulas (EK) Nr. 883/2004, (ES) Nr. 492/2011 un (ES) 2016/589 un atceļ Lēmumu (ES) 2016/344 (OV 2019, L 186, 21. lpp.).

17      Prasība sākotnēji tika celta Vispārējā tiesā (lieta T‑75/19). 2019. gada 13. martā Vispārējā tiesa saskaņā ar Tiesas statūtu 54. panta trešo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 128. pantu nolēma atteikties no jurisdikcijas par labu Tiesai, lai tā varētu lemt par šo prasību, ņemot vērā, ka lietā T‑75/19 izvirzītais jautājums par tiesību akta spēkā esamību ir tāds pats kā lietā C‑106/19 (rīkojums, 2019. gada 13. marts, Comune di Milano/Parlaments un Padome, T‑75/19, nav publicēts, EU:T:2019:163).

18      Padomes Lēmums 2009/937/ES (2009. gada 1. decembris), ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV 2009, L 325, 35. lpp.).

19      Pēdiņas pievienotas. No Comune di Milano prasības 5. pielikuma izriet, ka šī lietas dalībniece atsaucas uz Padomes 2017. gada 31. oktobra piezīmi, Padomes dokuments XT 21092/17 – Procedūra, kuras rezultātā tiks pieņemts lēmums par Eiropas Zāļu aģentūras un Eiropas Banku iestādes pārvietošanu saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, kas papildina atlases noteikumus saistībā ar praktiskiem jautājumiem attiecībā uz balsošanu (Padomes Dokuments XT 21045/17, minēts 10. zemsvītras piezīmē).

20      Padomes Lēmums 2009/937/ES (2009. gada 1. decembris), ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV 2009, L 325, 35. lpp.).

21      Skat. šo secinājumu 19. zemsvītras piezīmi.

22      Rīkojums, 2013. gada 9. jūlijs, Regione Puglia/Komisija (C‑586/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:459, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Rīkojums, 2011. gada 12. oktobris, GS/Parlaments un Padome (T‑149/11, nav publicēts, EU:T:2011:590, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Tāpat kā jēdziens “tieša iedarbība” nav “tieša skaršana” attiecībā uz tiesībām apstrīdēt direktīvas – skat. manus secinājumus lietā Nordstream 2 AG/Parlaments un Padome (C‑348/20 P, 35.–46. punkts).

26      Skat., piemēram, spriedumus, 1977. gada 25. oktobris, Metro SB‑Großmärkte/Komisija (26/76, EU:C:1977:167, 4. punkts), vai 1988. gada 15. decembris, Irish Cement/Komisija (166/86 un 220/86, EU:C:1988:549, 16. punkts).

27      Mani secinājumi lietā EMA 1/EDI, 164.–176. punkts.

28      Attiecībā uz judikatūras par konkurentu tiesībām celt prasību šajās jomās sistematizēšanu skat. spriedumu, 2018. gada 3. maijs, Distillerie Bonollo u.c./Padome (T‑431/12, EU:T:2018:251, 54.–59. punkts).

29      Dažos gadījumos konkurences stāvoklis tirgū ir ticis uzskatīts par faktisku apstākli. Skat., piemēram, ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome  (C‑583/11 P, EU:C:2013:21, 71. punkts), un spriedumu, 2018. gada 3. maijs, Distillerie Bonollo u.c./Padome (T‑431/12, EU:T:2018:251, 52. punkts).

30      Spriedums, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 47. punkts).

31      Nesenam piemēram skat. spriedumu, 2021. gada 10. februāris, Sophia Group/Parlaments (T‑578/19, nav publicēts, EU:T:2021:77). Skat. arī spriedumu, 2013. gada 20. marts, Nexans France/Joint Undertaking Fusion for Energy (T‑415/10, EU:T:2013:141, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Skat., piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.), 170. pantu.

33      Spriedums, 1986. gada 23. aprīlis, Les Verts/Parlaments (294/83, EU:C:1986:166, 29.–31. punkts).

34      Šajā lietā Londonas pilsēta būtu līdzīgā situācijā kā pati Amsterdamas pilsēta, jo valstspiederībai nav nozīmes attiecībā uz locus standi atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, pat ja runa ir par trešo valstu tiesībām celt prasību (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, Venecuēla/Padome, C‑872/19 P, EU:C:2021:507). Attiecīgā sprieduma 40.–53. punktā izklāstītā argumentācija ir pilnībā piemērojama trešo valstu teritoriālajām vienībām.

35      Pats par sevi saprotams, ka šī iemesla dēļ judikatūra Savienības fondu jomā šajā ziņā pēc analoģijas nav piemērojama. Skat., piemēram, spriedumu, 2007. gada 22. marts, Regione Siciliana/Komisija (C‑15/06 P, EU:C:2007:183).

36      Skat., piemēram, Padomes Regulas (EEK) Nr. 1365/75 (1975. gada 26. maijs) par Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda izveidi (OV 1975, L 139, 1. lpp.) 4. panta 2. punktu, kurā bija noteikts, ka “fonda mītnes vieta ir Īrijā”. Tāpat dalībvalstu valdību pārstāvji, kuri tikās valstu un valdību vadītāju līmenī 1993. gada 29. oktobrī, nolēma, ka Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) mītnes vietai ir jābūt Spānijā, pilsētā, ko nosaka Spānijas valdība – Lēmums, kas pieņemts, vienojoties dalībvalstu valdību pārstāvjiem, kuri tikās valstu un valdību vadītāju līmenī, par dažu Eiropas kopienu un Eiropola organizāciju un struktūrvienību atrašanās vietu (OV 1993, C 323, 1. lpp.).

37      Ja sekotu Padomes argumentācijas (ne)loģiskajam secinājumam un viss iepriekš minētais patiešām būtu “pilnībā iekšējs” dalībvalstu jautājums, tad tā dalībvalsts, kuras piedāvātā pilsēta tiktu izraudzīta, arī varētu brīvi vienkārši “pārvietot” aģentūras mītnes vietu uz citu vietu tās ģeogrāfiskajā teritorijā. Tādējādi Nīderlandes Karaliste jebkurā brīdī varētu pārvietot EMA, piemēram, uz Tilburgu vai Leleistadi.

38      Turklāt nekāda diskusija par “tiešā skāruma” prasību nav atrodama 2015. gada 12. maija spriedumā Dalli/Komisija (T‑562/12, EU:T:2015:270), kas attiecas uz pieteikumu atcelt mutisku lēmumu, kuru, kā apgalvots, bija pieņēmis toreizējais Komisijas priekšsēdētājs, īstenojot savas pilnvaras un pieprasot prasītāja kā Komisijas locekļa atkāpšanos no amata atbilstoši LES 17. panta 6. punktam.

39      Šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija (25/62, EU:C:1963:17, 107. lpp.), un 2021. gada 15. jūlijs, Deutsche Lufthansa/Komisija (C‑453/19 P, EU:C:2021:608, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Spriedums, 1991. gada 16. maijs, Extramet Industrie/Padome (C‑358/89, EU:C:1991:214, 14. un 15. punkts un tajos minētā judikatūra).

41      Spriedums, 1982. gada 28. oktobris, Groupement des Agences de voyages/Komisija (135/81, EU:C:1982:371, 11. punkts).

42      Pēc analoģijas minot rīkojumu, 2008. gada 2. jūnijs, WWF‑UK/Padome (T‑91/07, nav publicēts, EU:T:2008:170, 72. punkts).

43      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1998. gada 16. jūnijs, Comunidad Autónoma de Cantabria/Padome (T‑238/97, EU:T:1998:126, 49. un 50. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī rīkojumu, 1998. gada 23. oktobris, Regione Puglia/Komisija un Spānija (T‑609/97, EU:T:1998:249, 21. un 22. punkts).

44      Skat. it īpaši spriedumus, 1998. gada 30. aprīlis, Vlaams Gewest/Komisija (T‑214/95, EU:T:1998:77, 29. punkts); 2002. gada 23. oktobris, Diputación Foral de Guipúzcoa/Komisija (T‑269/99, T‑271/99 un T‑272/99, EU:T:2002:258, 41. punkts); 1999. gada 15. jūnijs, Regione Autonoma Friuli‑Venezia Giulia/Komisija (T‑288/97, EU:T:1999:125, 32. punkts), vai 2005. gada 5. oktobris, Land Oberösterreich/Komisija (T‑366/03 un T‑235/04, EU:T:2005:347, 28. punkts). Plašāku šīs judikatūras vērtējumu skat. manos secinājumos lietā Région de Bruxelles‑Capitale/Komisija (C‑352/19 P, EU:C:2020:588, 58.–62. punkts).

45      Katrā ziņā ir skaidrs, ka Vlaams Gewest nav vienīgais veids, kā reģionālā iestāde var pierādīt savu tiešu un individuālu skārumu – skat., piemēram, spriedumu, 2000. gada 10. februāris, Nederlandse Antillen/Komisija (T‑32/98 un T‑41/98, EU:T:2000:36, 50.–57. punkts).

46      Skat. 39. zemsvītras piezīmi.

47      Skat. “39., 46., 47. un 48. grozījumu”. Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejas 2018. gada 31. janvāra priekšlikums regulai, “Grozījumi Nr. 1–51, Giovanni La Via ziņojuma projekts, Eiropas Zāļu aģentūras mītnes atrašanās vieta” (COM(2017)0735 – C8‑0421/2017 – 2017/0328(COD)) – https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/ENVI‑AM‑616891_EN.pdf.

48      Pēc analoģijas skat. spriedumus, 1979. gada 6. marts, Simmenthal/Komisija (92/78, EU:C:1979:53, 25. un 26. punkts), un 2004. gada 29. aprīlis, Komisija/CAS Succhi di Frutta (C‑496/99 P, EU:C:2004:236, 57. punkts).

49      Skat., piemēram, spriedumu, 2019. gada 27. marts, Canadian Solar Emea u.c./Padome (C‑236/17 P, EU:C:2019:258, 91. punkts).

50      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija (C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 69. un 79. punkts un tajos minētā judikatūra), un 2018. gada 7. novembris, BPC Lux 2 u.c./Komisija (C‑544/17 P, EU:C:2018:880, 43. punkts). Šajā kontekstā varētu arī atgādināt, ka Savienības iestādes, pat ja tās rīkojas ārpus Savienības tiesību sistēmas, nav atbrīvotas no prasībām par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar LESD 268. un 340. pantu. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Ledra Advertising u.c./Komisija un ECB (no C‑8/15 P līdz C‑10/15 P, EU:C:2016:701, 54.–60. punkts).

51      Skat. spriedumu, 2020. gada 30. aprīlis, Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych/Komisija (C‑560/18 P, EU:C:2020:330, 73. un 74. punkts).

52      Spriedums, 2000. gada 6. jūlijs, AICS/Parlaments (T‑139/99, EU:T:2000:182, 33. punkts).

53      Skat., piemēram, spriedumus, 2010. gada 11. maijs, PC‑Ware Information Technologies/Komisija (T‑121/08, EU:T:2010:183, 40. punkts), vai 2011. gada 20. septembris, Evropaïki Dynamiki/EIB (T‑461/08, EU:T:2011:494, 64.–66. punkts).

54      Skat. spriedumu, 2018. gada 6. septembris, Bank Mellat/Padome (C‑430/16 P, EU:C:2018:668, 64. punkts), vai spriedumus, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 50.–52. punkts), un 2018. gada 22. marts, De Capitani/Parlaments (T‑540/15, EU:T:2018:167, 32. punkts).

55      Spriedumi, 1998. gada 30. aprīlis, Vlaams Gewest/Komisija (T‑214/95, EU:T:1998:77, 30. punkts), un 1999. gada 15. decembris, Freistaat Sachsen u.c./Komisija (T‑132/96 un T‑143/96, EU:T:1999:326, 92. punkts). Skat. arī spriedumu, 2000. gada 10. februāris, Nederlandse Antillen/Komisija (T‑32/98 un T‑41/98, EU:T:2000:36, 58. punkts).

56      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome (T‑18/10, EU:T:2011:419, 60. punkts).

57      Mani secinājumi lietā EMA 1/EDI, 83.–143. punkts un 164.–176. punkts.

58      Spriedums, 2018. gada 21. jūnijs, Polija/Parlaments un Padome (C‑5/16, EU:C:2018:483, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija (C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 95. un 96. punkts).

60      Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (COM(2017)0735 final – 2017/0328(COD)).

61      Grozījumi, kurus Eiropas Parlaments pieņēmis 2018. gada 15. martā attiecībā uz Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (COM(2017)0735 – C8‑0421/2017 – 2017/0328(COD)) 11 (OV 2019, C 162, 147. lpp.).

62      Skat. “39., 46., 47. un 48. grozījumu”. Vides, sabiedrības veselības un pārtikas drošības komitejas 2018. gada 31. janvāra priekšlikums regulai, “Grozījumi Nr. 1–51, Giovanni La Via ziņojuma projekts, Eiropas Zāļu aģentūras mītnes atrašanās vieta” (COM(2017)0735 – C8‑0421/2017 – 2017/0328(COD)) – https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/ENVI-AM-616891_EN.pdf.

63      Turpat, 46. grozījuma pamatojums.

64      Grozījumi, kurus Eiropas Parlaments pieņēmis 2018. gada 15. martā attiecībā uz Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (COM(2017)0735 – C8‑0421/2017 – 2017/0328(COD)) 11 (OV 2019, C 162, 147. lpp.).

65      2018. gada 21. marta starpiestāžu lieta 2017/0328 (COD), Nr. 7098/18.

66      2018. gada 16. oktobra starpiestāžu lieta 2017/0328 (COD), Nr. 13176/18.

67      2018. gada 30. oktobra starpiestāžu lieta 2017/0328 (COD), Nr. 13316/18.

68      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1718 (2018. gada 14. novembris), ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (OV 2018, L 291, 3. lpp.).

69      Eiropas Parlamenta 2018. gada 25. oktobra Normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz Eiropas Zāļu aģentūras atrašanās vietu groza Regulu (EK) Nr. 726/2004 (COM(2017)0735 – C8‑0421/2017 – 2017/0328(COD)).

70      Turpat, 5. punkts.

71      Pretēji paralēlajai izskatīšanā esošajai lietai C‑743/19 Parlaments/Padome (EDI mītnes vieta), kurā Parlaments nolēma rīkoties citādi.

72      Skat. šo secinājumu 60. zemsvītras piezīmi.

73      Rawls, J. A., Theory of Justice: Revised Edition. Harvard University Press, 1999, 118. un nākamās lpp.