VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2019. gada 12. jūlijā (*)
Valsts atbalsts – Atbalsta shēma, ko Francija īstenojusi laikā no 1994. līdz 2008. gadam – Ildefransas reģiona piešķirtas subsīdijas investīcijām – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu – Priekšrocība – Selektivitāte – LESD 107. panta 1. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu – “Pastāvoša valsts atbalsta” un “jauna valsts atbalsta” jēdzieni – LESD 108. pants – Regulas (ES) 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkts
Lietā T‑292/17
Région Île-de-France (Francija), ko pārstāv J.‑P. Hordies, advokāts,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Armati, C. Georgieva-Kecsmar un T. Maxian Rusche, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2017/1470 (2017. gada 2. februāris) par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île-de-France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.),
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši V. Valančus [V. Valančius] un U. Ēbergs [U. Öberg] (referents),
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 9. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
I. Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs – Ildefransas reģions tika izveidots kā valsts iestāde, kam piemīt juridiskas personas statuss un finansiālā autonomija saskaņā ar loi n o 76-394, du 6 mai 1976, portant création et organisation de la Région d’Île-de-France ([1976. gada 6. maija Likums Nr. 76‑394 par Ildefransas reģiona izveidi]; 1976. gada 7. maija JORF, 2741. lpp.). Saskaņā ar šī likuma 6. pantu tā uzdevums tostarp ir noteikt reģionālo ceļu satiksmes politiku un pasažieru pārvadājumu politiku tā teritorijā, kā arī nodrošināt to īstenošanu.
2 Likuma Nr. 76‑394 17. pantā tostarp bija paredzēts:
“Reģionālā padome ar saviem lēmumiem reglamentē lietas, kas ir Reģiona kompetencē [..].”
3 1994. gada 20. oktobrī Ildefransas Reģionālā padome [conseil régional d’Île-de-France] pieņēma délibération CR 34‑94, relative à l’aide pour l’amélioration des services de transport en commun routier exploités par des entreprises privées ou en régie [lēmumu CR 34‑94 par atbalstu, lai uzlabotu privāto uzņēmumu vai aģentūru nodrošinātos sabiedriskā transporta pa autoceļiem pakalpojumus], lai atkārtoti īstenotu atbalsta pasākumu kopumu, kas iepriekš tika īstenots minēto uzņēmumu interesēs. Tam attiecīgi 1998. un 2001. gadā sekoja divi lēmumi, proti, lēmums CR 44‑98 un lēmums CR 47‑01 (turpmāk tekstā kopā ar lēmumu CR 34‑94 – “strīdīgie lēmumi”), līdz aplūkotā atbalsta shēma tika atcelta 2008. gadā.
4 Piemērojot strīdīgos lēmumus, prasītājs piešķīra finanšu atbalstu tā teritorijas pārvaldes iestādēm, kuras ar privātiem regulāra sabiedriskā transporta pa autoceļiem uzņēmumiem bija noslēgušas līgumu par regulāru autobusu maršrutu apsaimniekošanu, vai arī apsaimniekoja šādas līnijas pašas ar aģentūras starpniecību (turpmāk tekstā – “attiecīgās pārvaldes iestādes”). Attiecīgās pārvaldes iestādes vēlāk prasītājas atbalstu atmaksāja minētajiem pārvadājumu uzņēmumam (turpmāk tekstā – “gala saņēmēji”).
5 Saistībā ar atbalsta shēmu, kas tika ieviesta ar strīdīgajiem lēmumiem (turpmāk tekstā – “aplūkotā atbalsta shēma”), atbalsts tika piešķirts subsīdiju investīcijām veidā (turpmāk tekstā – “strīdīgās subsīdijas”) un tika paredzēts, lai veicinātu jaunu transportlīdzekļu iegādi un jauna aprīkojuma uzstādīšanu gala saņēmējiem nolūkā uzlabot sabiedriskā transporta piedāvājumu un novērst negatīvās blakusparādības, kas saistītas ar īpaši noslogoto ceļu satiksmi prasītāja tīklā.
6 Francijas iestādes norāda, ka laikā no 1994. līdz 2008. gadam no aplūkotās atbalsta shēmas labumu guva 135 uzņēmumi. Strīdīgo subsīdiju izmantošana tika nodrošināta ar apsaimniekošanas nolīgumu papildinājumiem, kas tika noslēgti starp attiecīgajām pārvaldes iestādēm un gala saņēmējiem. Papildinājumus līdzparakstīja Ildefransas Reģionālās padomes priekšsēdētājs, un tajos tika detalizēti aprakstīti gala saņēmēju pienākumi apmaiņā pret minēto subsīdiju izmaksu.
7 2008. gada 17. oktobrī Eiropas Komisijā tika iesniegta sūdzība par iespējami prettiesiskām valsts atbalsta shēmām, ko veido atbalsta pasākumi, kurus atsevišķu autobusa pārvadājumu uzņēmumu interesēs laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam īstenoja prasītājs savā teritorijā un vēlāk, sākot no 2008. gada – syndicat des transports d’Île-de-France [Ildefransas Transporta apvienība] (turpmāk tekstā – “STIF”) (Francija) šajā pašā teritorijā.
8 Ar 2014. gada 11. marta vēstuli Komisija paziņoja Francijas Republikai par savu lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā. Publicējot šo lēmumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2014, C 141, 38. lpp.), Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par aplūkoto pasākumu.
9 Francijas Republika savus apsvērumus Komisijai iesniedza 2014. gada 30. aprīlī. Visi ieinteresēto personu, tostarp Transdev Île de France, iesniegtie apsvērumi tika paziņoti Francijas Republikai, kas tos nekādi nekomentēja.
10 Komisija 2016. gada 21. jūnijā saņēma kopīgu piezīmi no četrām no septiņām ieinteresētajām personām nolūkā precizēt to nostāju pēc tam, kad bija pasludināts 2015. gada 6. oktobra spriedums Komisija/Andersen (C‑303/13 P, EU:C:2015:647). 2016. gada 9. novembrī prasītājs papildināja savus apsvērumus.
11 2017. gada 2. februārī Komisija izbeidza LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru un pieņēma Lēmumu (ES) 2017/1470 par atbalsta shēmām SA.26763 2014/C (ex 2012/NN), kuras Francija ir īstenojusi attiecībā uz uzņēmumiem, kas veic pārvadājumus ar autobusiem Ildefransas reģionā (Région Île-de-France) (OV 2017, L 209, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
12 Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka strīdīgās subsīdijas, kuras prasītājs bija piešķīris saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam, ir uzskatāmas par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Ciktāl tirdzniecības starp dalībvalstīm apstākļi neesot ietekmēti tādā veidā, kas būtu pretrunā kopējām interesēm, tā uzskatīja, ka minētā shēma ir saderīga ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 3. punkta izpratnē. Turpretī tā konstatēja, ka, ciktāl šis atbalsts netika paziņots un ir jāuzskata par “jaunu atbalstu”, aplūkotā atbalsta shēma tika īstenota prettiesiski, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu.
13 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. pants
Atbalsta shēma, kuru [Francijas Republika] nelikumīgi ir īstenojusi laikā no 1994. līdz 2008. gadam kā subsīdijas investīcijām, kuras saskaņā ar Lēmumu CR 34‑94, CR 44‑98 un CR 47‑01 piešķīra Ildefransas reģions, ir saderīga ar iekšējo tirgu.
[..]
4. pants
Šis lēmums ir adresēts Francijas Republikai.”
II. Tiesvedība valsts tiesās
14 2004. gada maijā Syndicat autonome des transporteurs de voyageurs [Pasažieru pārvadātāju autonomā savienība] (turpmāk tekstā – “SATV”) lūdza Ildefransas Reģionālās padomes priekšsēdētājam atcelt strīdīgos lēmumus. Pēc tam, kad šis lūgums tika noraidīts, SATV cēla prasību tribunal administratif de Paris [Parīzes Administratīvajā tiesā] (Francija), lūdzot atcelt Ildefransas Reģiona padomes priekšsēdētāja 2004. gada 17. jūnija lēmumu.
15 Ar 2008. gada 10. jūlija spriedumu Nr. 0417015 tribunal administratif de Paris apmierināja SATV prasību un deva rīkojumu prasītājam iesniegt Ildefransas Reģionālajai padomei jaunu lēmumu, jo aplūkotā atbalsta shēma netika paziņota Komisijai. Turklāt tribunal administratif de Paris deva rīkojumu prasītājam atcelt strīdīgos lēmumus.
16 Prasītājs, lai gan iesniedza apelāciju par šo nolēmumu, 2008. gada 16. oktobrī pieņēma lēmumu CR 80‑08 par strīdīgo lēmumu atcelšanu.
17 Ar 2010. gada 12. jūlija spriedumu Nr. 08PA04753 cour administrative d’appel de Paris [Parīzes Administratīvā apelācijas tiesa] (Francija) apstiprināja tribunal administratif de Paris 2008. gada 10. jūlija spriedumu Nr. 0417015. Prasītājs par šo nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État [Valsts padomē] (Francija). Ar 2012. gada 23. jūlija spriedumu Nr. 343440 Conseil d’État šo kasācijas sūdzību noraidīja un norādīja, ka apstāklis, ka pasažieru sabiedrisko regulāro pārvadājumu tirgus prasītāja teritorijā bija slēgts konkurencei, neietekmē strīdīgo subsīdiju kvalificēšanu par valsts atbalstu, jo gala saņēmēji darbojās arī citos tirgos, kas bija atvērti konkurencei.
18 Pēc tam, kad cour administrative d’appel de Paris 2015. gada 27. novembrī noraidīja vairākus trešās personas protesta pieteikumus, gala saņēmēji, kas bija cēluši šīs prasības, iesniedza kasācijas sūdzības Conseil d’État, kas prasības pieteikuma iesniegšanas dienā joprojām tika izskatītas.
19 Pēc tam, kad SATV 2008. gada 27. oktobrī iesniedza jaunu prasības pieteikumu, tribunal administratif de Paris ar 2013. gada 4. jūnija spriedumu Nr. 0817138 deva rīkojumu prasītājam izdot izpildrakstus, kas ļautu atgūt strīdīgās subsīdijas. 2015. gada 27. novembrī cour administrative d’appel de Paris noraidīja prasītāja apelācijas sūdzību par šo nolēmumu (spriedums Nr. 13PA 03172). Prasītājs iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État, kas prasības pieteikuma iesniegšanas dienā joprojām tika izskatīta.
III. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 16. maijā, prasītājs, pamatojoties uz LESD 263. pantu, cēla šo prasību, lūdzot daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu.
21 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par pieņemamu;
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija aplūkoto atbalsta shēmu ir kvalificējusi kā “valsts atbalsta shēmu”;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt, atzīt prasību par nepieņemamu;
– pakārtoti, prasību noraidīt;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV. Juridiskais pamatojums
A. Par pieņemamību
23 Komisija, neizvirzot iebildi par nepieņemamību kā atsevišķu dokumentu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu, lūdz atzīt prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka prasītājam nav locus standi un intereses celt prasību.
24 Prasītājs norāda, ka, lai gan tas nav apstrīdētā lēmuma adresāts, prasība ir pieņemama, ciktāl tam esot gan locus standi, gan interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu.
25 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības tiesa ir tiesīga izvērtēt, ņemot vērā katras lietas apstākļus, vai pareiza tiesvedība pamato prasības noraidīšanu pēc būtības, nelemjot vispirms par tās pieņemamību (spriedumi, 2002. gada 26. februāris, Padome/Boehringer, C‑23/00 P, EU:C:2002:118, 51. un 52. punkts, un 2015. gada 14. septembris, Brouillard/Tiesa, T‑420/13, nav publicēts, EU:T:2015:633, 18. punkts).
26 Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka procesuālās ekonomijas nolūkos vispirms ir jāizvērtē prasības pamatotība, sākotnēji nelemjot par tās pieņemamību.
B. Par lietas būtību
27 Savas prasības pamatojumam prasītājs būtībā izvirza divus pamatus. Pirmais pamats izriet no Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 249, 9. lpp.), 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkta pārkāpuma, ciktāl Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini uzskatījusi, ka atbalsts, kas piešķirts saistībā ar aplūkoto atbalsta shēmu laikā no 1994. gada līdz 2008. gadam, ir jauns atbalsts, kas, to nepaziņojot, tika īstenots prettiesiski. Otrais pamats izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma, ciktāl, veicot novērtējumu saistībā ar strīdīgo subsīdiju kvalificēšanu par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisija neesot pienācīgi pamatojusi, kādēļ šīs subsīdijas ir selektīvas un piešķir nepamatotas ekonomiskas priekšrocības gala saņēmējiem.
28 Šajā ziņā jānorāda, ka savos prasījumos prasītājs skaidri lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija tajā ir konstatējusi, ka strīdīgās subsīdijas ir uzskatāmas par valsts atbalsta shēmu.
29 Tomēr šīs prasības pamatojumam izvirzīto pamatu virsraksts neļauj prezumēt, ka to nolūks ir apstrīdēt strīdīgo subsīdiju kvalificēšanu par valsts atbalstu.
30 Faktiski no norādīto pamatu virsraksta izriet, ka to mērķis, attiecībā uz otro, ir vienīgi konstatēt nepietiekamu pamatojumu, kas ir pieļauts apstrīdētajā lēmumā saistībā ar strīdīgo subsīdiju kvalificēšanu par valsts atbalstu, un, attiecībā uz pirmo, apstrīdēt Komisijas veikto vērtējumu šajā lēmumā saistībā ar aplūkotās atbalsta shēmas jauno iedabu.
31 Tomēr no prasības pieteikuma skaidri izriet, ka ar otro pamatu, kurš, lai gan neapšaubāmi ir formulēts kā tāds, kas izriet vienīgi no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma, tomēr patiesībā prasītājs iebilst arī pret to, ka Komisija ir secinājusi, ka šajā gadījumā esot izpildīti selektivitātes un priekšrocību kritēriji. Ar šo pamatu tas tādējādi vēlas gan konstatēt pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, gan apstrīdēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības, pamatojoties uz to, ka strīdīgās subsīdijas neesot uzskatāmas par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
32 Turklāt gan no argumentiem, ko prasītājs formulējis savos rakstveida apsvērumos, gan no argumentiem, ko tas pauda tiesas sēdes laikā, izriet, ka prasības atcelt apstrīdēto lēmumu mērķis nav vienīgi apstrīdēt strīdīgo subsīdiju kvalificēšanu par valsts atbalstu, bet gan arī apstrīdēt to, ka aplūkotā atbalsta shēma uzskatāma par jaunu shēmu. Šādos apstākļos jāuzskata, ka pirmais pamats, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkta, ir efektīvs šīs prasības pamatojumam.
33 Ņemot vērā šos apstākļus, jāuzskata, ka ar norādītajiem pamatiem tiek pamatots prasītāja prasījums panākt daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu, pamatojoties uz valsts atbalsta neesamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, no vienas puses, un aplūkotās atbalsta shēmas kļūdainu kvalificēšanu par jaunu atbalsta shēmu, no otras puses.
34 Turklāt ir jāatgādina, ka pamata par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību mērķis ir pierādīt būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu un tamdēļ tas kā tāds ir jāizskata nošķirti no apstrīdētā lēmuma pamatojuma precizitātes novērtējuma, kura kontrole ir veicama šī lēmuma pamatotības pārbaudes ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink's France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts, un 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, EU:C:2005:768, 26. punkts).
35 No tā izriet, ka otrais pamats, ciktāl tā mērķis tostarp ir konstatēt pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu un Komisijas kļūdu vērtējumā saistībā ar strīdīgo subsīdiju kvalificēšanu par valsts atbalstu, ir jāizvērtē pirms pirmā pamata, kas attiecas vienīgi uz apstrīdētā lēmuma tiesiskumu pēc būtības.
1. Par otro pamatu, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma un kļūdu vērtējumā, kvalificējot strīdīgās subsīdijas saistībā ar LESD 107. panta 1. punktu
a) Par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
36 Pirmkārt, prasītājs uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekams pamatojums, ciktāl Komisija šajā lēmumā esot vienīgi norādījusi, ka aplūkotā atbalsta shēma veicot faktisku atlasi regulāra sabiedriskā transporta pa autoceļiem tirgus dalībnieku vidū un radot priekšrocības šai saimniecības nozarei, salīdzinot ar citām nozarēm. Atbalsta selektivitātes jautājums esot bijis vienīgi trīs apstrīdētā lēmuma apsvērumu priekšmets (proti, šī lēmuma 222.–224. apsvērums).
37 Otrkārt, prasītājs uzskata, ka nepietiekamā pamatojuma, kas raksturo apstrīdēto lēmumu, pamatā ir tas, ka Komisija neesot pierādījusi, kādēļ gala saņēmējiem būtu īpaša rīcības brīvība, pamatojoties uz strīdīgo subsīdiju piešķiršanu aplūkotās atbalsta shēmas ietvaros. Komisija tostarp neesot analizējusi veidu, kādā šīs subsīdijas būtu ļāvušas gala saņēmējiem samazināt ietekmi uz izmaksām, kas tiem varētu rasties, un tādējādi tiem piešķirt ekonomisku priekšrocību.
38 Komisija apstrīd prasītāja argumentus. It īpaši tā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir iekļauts detalizēts skaidrojums gan ekonomiskas priekšrocības esamībai, gan šīs priekšrocības selektivitātei. Tā precizē, ka, ciktāl strīdīgajos lēmumos nav konkretizēts neviens būtisks rādītājs saistībā ar iegūtās priekšrocības amortizāciju, tā juridiski pietiekami esot konstatējusi nepamatotas ekonomiskas priekšrocības esamību gala saņēmēju interesēs.
39 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu tiesību akti ir jāpamato. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu tiesības uz labu pārvaldību ietver pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.
40 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir atkarīgs no attiecīgā akta rakstura un konteksta, kādā tas ticis pieņemts. Pamatojumā skaidrā un nepārprotamā veidā jānorāda iestādes argumentācija, lai, no vienas puses, dotu iespēju Savienības tiesai īstenot tiesiskuma pārbaudi un, no otras puses, ļautu ieinteresētajām personām iepazīties ar pieņemtā akta motivāciju, lai tās varētu aizsargāt savas tiesības un pārbaudīt, vai lēmums ir pietiekami pamatots (spriedums, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 278. punkts).
41 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta otrās daļas prasības, ir jāvērtē, ievērojot ne tikai šā akta formulējumu, bet arī tā kontekstu un attiecīgo jomu reglamentējošo juridisko noteikumu kopumu (spriedums, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 279. punkts).
42 Tomēr, lai gan Komisijai nav pienākuma izteikt viedokli par visiem argumentiem, ko tai paudušas ieinteresētās personas, tai ir jāizklāsta fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma struktūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein-Westfalen/Komisija, T‑228/99 un T‑233/99, EU:T:2003:57, 280. punkts).
43 Attiecībā uz pasākuma klasificēšanu par valsts atbalstu pienākums norādīt pamatojumu prasa, ka ir jābūt norādītiem iemesliem, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums ietilpst LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā (spriedums, 2000. gada 13. jūnijs, EPAC/Komisija, T‑204/97 un T‑270/97, EU:T:2000:148, 36. punkts).
44 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka, pirms tā konstatēja ekonomiskas priekšrocības esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, Komisija atbildēja uz Francijas iestāžu un ieinteresēto personu argumentiem, kurus tā atgādināja apstrīdētā lēmuma 198. apsvērumā un kuru mērķis bija pierādīt, ka prasītājs atbalstu esot piešķīris apmaiņā pret sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildi un ka ar to nevarēja tikt piešķirtas šādas priekšrocības gala saņēmējiem atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti 2003. gada 24. jūlija spriedumā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (C‑280/00, EU:C:2003:415, 87.–94. punkts).
45 Īpaši Komisija apstrīdētā lēmuma 201.–207. apsvērumā izklāstīja iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka strīdīgo subsīdiju mērķis nav kompensēt sabiedrisko pakalpojumu saistības, bet gan, ka tās papildināja jau esošo līguma noteikumu starp prasītājas teritorijas regulārā sabiedriskā transporta uzņēmumiem un attiecīgajām pārvaldes iestādēm, lai stimulētu investīcijas. Tā precizē, ka faktam, ka ar šīm subsīdijām piešķirto priekšrocību var koriģēt ar iespējamu šo pašu iestāžu izmaksāto summu gala saņēmējiem norakstīšanu, lai kompensētu to sabiedrisko pakalpojumu saistības, nav nozīmes, veicot šādu analīzi.
46 Ņemot vērā detalizēto Komisijas veikto analīzi apstrīdētajā lēmumā saistībā ar jautājumu, vai ar strīdīgajām subsīdijām tika piešķirtas priekšrocības gala saņēmējiem, tai nevar tikt pārmests tas, ka tā šajā gadījumā nebūtu sniegusi pienācīgu pamatojumu, pārbaudot, vai šis kritērijs ir izpildīts.
47 Otrkārt, attiecībā uz kritēriju saistībā ar strīdīgo subsīdiju selektivitāti un pamatojumu, kas saistībā ar šo kritēriju sniegts apstrīdētajā lēmumā, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir jāpierāda, ka ar attiecīgo pasākumu tiek ieviesta to uzņēmumu diferenciācija, kuri, ņemot vērā šī pasākuma mērķi, ir salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Komisija/Nīderlande, C‑279/08 P, EU:C:2011:551, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
48 Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 222. un 223. apsvērumā, pirmkārt, Komisija norādīja, ka strīdīgās subsīdijas attiecas vienīgi uz privātiem sabiedriskā transporta uzņēmumiem, ar kuriem attiecīgās pārvaldes iestādes ir noslēgušas apsaimniekošanas nolīgumu, tādējādi šīs subsīdijas attiecas vienīgi uz prasītāja teritorijas regulārā sabiedriskā transporta pa autoceļiem nozari. Otrkārt, tā konstatēja, ka pirms subsīdiju piešķiršanas ir veikta atlase starp šīs nozares uzņēmumiem, lai noteiktu tos, kuriem uzticēt sabiedrisko pakalpojumu izpildes pienākumu prasītāja teritorijā.
49 Komisija tādējādi apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumā secināja, ka aplūkotās atbalsta shēmas selektivitāti var novērot gan attiecīgās nozares līmenī, gan šajā nozarē starp uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas strīdīgās subsīdijas, un uzņēmumiem, kuri no minētās shēmas ir izslēgti.
50 No tā izriet, ka Komisija ir sniegusi pietiekami detalizētus skaidrojumus, lai prasītājs varētu saprast iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka strīdīgo subsīdiju pamatā ir diferencēšana iepriekš 47. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē starp gala saņēmējiem un uzņēmumiem, kuri, ņemot vērā strīdīgo lēmumu mērķi, atrodas faktiskā un juridiskā situācijā, kas ir salīdzināma ar minētajiem saņēmējiem.
51 Šādos apstākļos prasītājs nevar pārmest Komisijai, ka tā būtu pieļāvusi pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, veicot vērtējumu saistībā ar aplūkotās atbalsta shēmas selektivitāti, no vienas puses, un gala saņēmējiem nepamatoti piešķirto ekonomisko priekšrocību, no otras puses.
b) Par kļūdu vērtējumā, kvalificējot strīdīgās subsīdijas par valsts atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu un it īpaši ņemot vērā ar ekonomisko priekšrocību un selektivitāti saistītos kritērijus
1) Par vērtējuma pamatotību saistībā ar ekonomisko priekšrocību
52 Prasītājs uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini uzskatījusi, ka ir izpildīts LESD 107. panta 1. punktā paredzētais ekonomisko priekšrocību kritērijs. Konkrētāk, Komisija neesot precizējusi, kas esot īpašās izmaksas, kas varētu rasties gala saņēmējiem, nedz arī veidu, kādā strīdīgās subsīdijas ļāva atvieglot šīs izmaksas un attiecīgi tiem sniegt ekonomisku priekšrocību.
53 Komisija apstrīd prasītāja argumentus. Tā uzskata, ka strīdīgajos lēmumos nav detalizēti izklāstīti galvenie rādītāji saistībā ar gala saņēmēju saņemtās ekonomiskās priekšrocības iespējamu amortizāciju. Tādējādi tā esot pamatoti secinājusi, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma 209. apsvērumā paustos apsvērumus, proti, konkrētāk, to, ka, interpretējot strīdīgos lēmumus, nekas neļāva uzskatīt, ka strīdīgās subsīdijas būtu pareizi norakstītas, ka ar atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu, gala saņēmējiem tika piešķirta nepamatota ekonomiskā priekšrocība.
54 Šajā ziņā iesākumam jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 207. apsvērumā Komisija norādīja, ka, ciktāl strīdīgo subsīdiju mērķis bija segt daļu no investīciju izmaksām, kas parastos apstākļos būtu jāsedz regulārā sabiedriskā transporta tirgus uzņēmumiem, prasītājs, piešķirot šīs subsīdijas, esot sniedzis rīcības brīvību gala saņēmējiem, kuri šī iemesla dēļ savus līdzekļus varēja izmantot citiem mērķiem.
55 Apstrīdētā lēmuma 207. apsvērumā izklāstītie analīzes elementi ir pietiekami, lai noraidītu prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru Komisija neesot izskaidrojusi, kādā veidā strīdīgās subsīdijas ļaujot atvieglot gala saņēmējiem radušās izmaksas.
56 Tā kā prasītājs nav izvirzījis nevienu citu argumentu vai pierādījumu, lai apstrīdētu Komisijas veikto vērtējumu apstrīdētajā lēmumā saistībā ar LESD 107. panta 1. punktā paredzēto ekonomiskās priekšrocības kritēriju, un vienīgi apgalvo šī vērtējuma kļūdaino raksturu, nav jāapstrīd vērtējuma pamatotība apstrīdētajā lēmumā saistībā ar ekonomisko priekšrocību.
2) Par vērtējuma pamatotību saistībā ar selektivitāti
57 Prasītājs apstrīd, ka strīdīgās subsīdijas būtu selektīvas. Šajā ziņā tas norāda, ka tam neesot nekādas rīcības brīvības saistībā ar šo subsīdiju piešķiršanu. Tas uzskata, ka visi tirgus dalībnieki, kas darbojas pasažieru regulāro pārvadājumu tirgū, varēja izmantot šīs subsīdijas, vienkārši iesniedzot pieteikumu, ar nosacījumu, ka tie ir noslēguši apsaimniekošanas nolīgumu ar kādu no attiecīgajām pārvaldes iestādēm. No 150 regulārā sabiedriskā transporta operatoriem, kas darbojas tā teritorijā, vairāk nekā 130 operatori tādējādi esot guvuši labumu no atbalsta, kas piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu.
58 Komisija apstrīd prasītāja argumentus. Konkrētāk, tā uzskata, kā to ir atzinis pats prasītājs, ka atsevišķi uzņēmumi, kas veic darbību Ildefransas pasažieru regulārā sabiedriskā transporta tirgū, bija izslēgti no gala saņēmēju loka. Tas, ka liels skaits uzņēmumu varēja gūt labumu no tā, neesot pietiekami, lai apstrīdētu strīdīgo subsīdiju selektivitāti.
59 Šajā ziņā ir jānorāda, kā to ir atzinis pats prasītājs savos procesuālajos rakstos, ka strīdīgo subsīdiju piešķiršana bija atkarīga no apsaimniekošanas nolīguma noslēgšanas starp gala saņēmējiem un attiecīgajām pārvaldes iestādēm.
60 No tā izriet, ka citu dalībvalstu vai citu Francijas reģionu uzņēmumi nebija tiesīgi saņemt strīdīgās subsīdijas un ka vienīgi uzņēmumi, kas darbojas pasažieru regulāro pārvadājumu tirgū un savu darbību veic prasītāja teritorijā, var gūt labumu no aprīkojuma, kas subsidēts ar atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar aplūkoto atbalsta shēmu. Precīzāk, vienīgi šie uzņēmumi varēja izmantot šādi subsidēto aprīkojumu citās Savienības un Francijas teritorijas daļās, kur tie varēja konkurēt ar sabiedriskā transporta operatoriem, kas nebija saņēmuši tādu pašu atbalstu.
61 Tādējādi, pretēji prasītāja apgalvotajam, jāuzskata, ka, lai arī liels skaits uzņēmumu, kas veic regulāra sabiedriskā transporta darbības pa autoceļiem tā teritorijā, varēja izmantot strīdīgās subsīdijas, ar aplūkoto atbalsta shēmu tika radīta diferenciācija, dodot priekšroku “atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķiem ražojumiem”, salīdzinot ar citiem, kas, ņemot vērā minētās shēmas mērķi, atradās salīdzināmā faktiskajā un juridiskajā situācijā.
62 Šādos apstākļos ir jāsecina, ka prasītāja norādītie argumenti neļauj apstrīdēt Komisijas veikto vērtējumu apstrīdētajā lēmumā saistībā ar strīdīgo subsīdiju selektivitāti.
63 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jānoraida prasītāja argumenti saistībā ar Komisijas veikto vērtējumu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz strīdīgās atbalsta shēmas selektivitāti un, attiecīgi, otrais pamats ir jānoraida kopumā.
2. Par pirmo pamatu, kas izriet no Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkta pārkāpuma, ciktāl aplūkotā atbalsta shēma ir kļūdaini kvalificēta kā jauna atbalsta shēma
64 Prasītājs norāda, ka aplūkotā atbalsta shēma ir pastāvoša atbalsta shēma, piemērojot Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktu, jo iespēja pārvaldes iestādēm piešķirt subsīdijas uzņēmumiem, kas nodrošina pasažieru sabiedrisko transportu pa autoceļiem, tika ieviesta ar décret n o 49-1473, du 14 novembre 1949, relatif à la coordination et à l’harmonisation des transports ferroviaires et routiers ([1949. gada 14. novembra Dekrēta Nr. 49‑1473 par dzelzceļa un autoceļu pārvadājumu koordinēšanu un saskaņošanu]; 1949. gada 15. novembra JORF, 11104. lpp.; turpmāk tekstā – “1949. gada dekrēts”) 19. pantu, pirms Francijā 1958. gada 1. janvārī stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums (tagad – LESD).
65 Prasītājs turklāt norāda, ka, ciktāl apstrīdētajā lēmumā nav neviena precīza secinājuma saistībā ar aplūkotās atbalsta shēmas ieviešanas datumu, Komisija nevarēja noraidīt iespēju, ka minētā shēma tika ieviesta tirgū, kas sākotnēji bija slēgts konkurencei, un ka tā šī fakta dēļ ir uzskatāma par pastāvošu atbalsta shēmu saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu.
66 Attiecībā uz prasītāja argumentu, saskaņā ar kuru aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta ar 1949. gada dekrēta noteikumiem, Komisija atgādina, ka tā apstrīdētā lēmuma 236. apsvērumā ir konstatējusi, ka šajos noteikumos nav definēts neviens no šīs shēmas galvenajiem rādītājiem, proti, ilgums, budžets, saņēmēji, aktīvu, par kuriem var saņemt subsīdijas, būtība un subsīdiju likme, un tas nerada nekādas tiesības saņemt subsīdijas.
67 Turklāt attiecībā uz prasītāja argumentāciju saistībā ar datumu, sākot no kura strīdīgās subsīdijas varēja ietekmēt konkurenci iekšējā tirgū, Komisija norāda, kā tribunal administratif de Paris noteica 2008. gada 10. jūlija spriedumā Nr. 0417015, ka gala saņēmēji darbojās vienlaicīgi pasažieru regulāro pārvadājumu tirgū un pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgū. Tomēr pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgus jau esot liberalizēts 1979. gadā. No tā izrietot, ka aplūkotā atbalsta shēma esot varējusi ietekmēt konkurenci starp dalībvalstīm šajā tirgū jau kopš tās ieviešanas, neatkarīgi no ieviešanas datuma, ja vien tas ir laikā no 1979. līdz 2008. gadam.
68 Pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo prasītājs, aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta ar 1949. gada dekrētu pirms datuma, kad Francijā stājās spēkā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgums, un tādējādi ir uzskatāma par pastāvošu atbalsta shēmu atbilstoši Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktam.
69 1949. gada dekrētā bija paredzēts:
“2. pants
Pasažieru pārvadājuma pakalpojumi, kam ir piemērojami koordinēšanas un saskaņošanas pasākumi, piemērojot 1949. gada 5. jūlija likuma 7. panta noteikumus, ir:
[..]
2. Turpmāk uzskaitītie pasažieru sabiedriskā transporta pa autoceļiem pakalpojumi [..]:
Regulāri pakalpojumi, tostarp sezonas un periodiskie pakalpojumi [..];
Neregulāri pakalpojumi, proti, tie, kas, lai gan veikti pēc pieprasījuma, atbilst vispārējām sabiedrības vajadzībām un tiek atjaunoti konkrētā katra gada laikposmā [..]
19. pants
Teritoriālā iestāde var subsidēt autoceļu pakalpojumu, noslēdzot ar uzņēmumu līgumu, kurā ir noteikti tā pienākumi papildus tiem, kādi ir paredzēti ekspluatācijas noteikumos.
Tarifā, kas noteikts saskaņā ar šo līgumu, ir jāievēro visi iepriekšējos pantos ietvertie noteikumi.”
70 Attiecībā uz jautājumu, vai strīdīgās subsīdijas izriet no 1949. gada dekrēta, pirmkārt, jāprecizē, ka 1949. gada dekrētā paredzētie noteikumi subsīdiju piešķiršanai atšķīrās no atbalsta noteikumiem saskaņā ar lēmumu CR 34‑94. Kā pamatoti norāda Komisija, lēmumā CR 34‑94 strīdīgās subsīdijas prasītājs piešķīra pārvaldes iestādēm, pirms tās tika atmaksātas gala saņēmējiem. Šāds līdzekļu atmaksāšanas mehānisms 1949. gada dekrētā nepastāvēja.
71 Otrkārt, no Conseil d’État 2012. gada 23. jūlija sprieduma Nr. 343440 izriet, ka subsīdiju, kas tika piešķirtas saskaņā ar lēmumu CR 34‑94, nolūks bija vienīgi atvieglot aprīkojuma iegādi Ildefransas sabiedriskā transporta uzņēmumiem, un aplūkotās atbalsta shēmas mērķis vai ietekme nebija apmaiņā pret to paredzēt tarifu noteikšanas saistības gala saņēmējiem. Tā tas nav 1949. gada dekrēta 19. panta gadījumā, kurā, lai gan tajā vispārīgi ir paredzēta iespēja Francijas teritoriālajām iestādēm noslēgt līgumus par subsīdiju piešķiršanu ar šiem pašiem uzņēmumiem, ir paredzēta piemēroto tarifu kontrole. Šī dekrēta 11. pantā tādējādi bija noteikts, ka “pakalpojumiem, par kuriem ir noslēgts līgums ar teritoriālo iestādi, tarifus nosaka [..] atbilstoši līgumam, kas noslēgts starp uzņēmumu un iestādi, kas izmaksā subsīdiju”.
72 Treškārt, strīdīgajos lēmumos nav nevienas atsauces uz 1949. gada dekrētu. Šajos lēmumos vienīgi ir minēts Code général des collectivités territoriales, la loi n o 82‑1153, du 30 décembre 1982, d’orientation des transports intérieurs ([Vispārējais teritoriālo iestāžu kodekss, 1982. gada 30. decembra Likums Nr. 82‑1153 par iekšzemes transporta orientāciju]; 1982. gada 31. decembra JORF, 4004. lpp.) un vairāki agrāki lēmumi un dekrēti, kas pieņemti saskaņā ar valsts tiesībām, to vidū nav 1949. gada dekrēta.
73 Ceturtkārt, strīdīgie lēmumi ietilpst īpašā tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz transporta organizēšanu Ildefransā, kas pirmo reizi tika precizēts ordonnance n o 59‑151, du 7 janvier 1959, relative à l’organisation des transports de voyageurs dans la région parisienne ([1959. gada 7. janvāra Rīkojums Nr. 59‑151 par pasažieru pārvadājumu organizēšanu Parīzes reģionā]; 1959. gada 10. janvāra JORF, 696. lpp.), gandrīz desmit gadus pēc 1949. gada dekrēta pieņemšanas.
74 No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka 1949. gada dekrēts nebija aplūkotās atbalsta shēmas juridiskais pamats.
75 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājs Vispārējā tiesā nav iesniedzis pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka aplūkotā atbalsta shēma ir jākvalificē kā pastāvošā atbalsta shēma saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) apakšpunktu.
76 Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai aplūkotā atbalsta shēma ir jākvalificē kā pastāvoša atbalsta shēma saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “iekšējā tirgus attīstība” var tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz attiecīgā pasākuma ietekmētās nozares ekonomiskā un juridiskā konteksta izmaiņām. Šādas izmaiņas var it īpaši izrietēt no tirgus, kas sākotnēji bijis slēgts konkurencei, liberalizēšanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts, Freistaat Sachsen un Land Sachsen‑Anhalt/Komisija, T‑443/08 un T‑455/08, EU:T:2011:117, 188. punkts).
77 No tā izriet, ka atbalsta shēma, kas ieviesta tirgū, kas sākotnēji bija slēgts konkurencei, liberalizējot šo tirgu, ir jāuzskata par pastāvošu atbalsta shēmu (spriedums, 2000. gada 15. jūnijs, Alzetta u.c./Komisija, T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98, EU:T:2000:151, 143. punkts).
78 Tomēr saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktu ar Savienības tiesību aktiem noteikts kādas darbības liberalizācijas datums ir jāņem vērā tikai tādēļ, lai tiktu izslēgts, ka pēc šī datuma pasākums, kas nebija valsts atbalsts pirms šīs liberalizācijas, vēlāk tiktu kvalificēts par pastāvošu atbalstu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, EDF/Komisija, T‑747/15, EU:T:2018:6, 369. punkts).
79 Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma, konkrētāk, no šī lēmuma 18. apsvēruma a) punkta, 19., 183. un 186. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta 1994. gadā un atcelta 2008. gadā, tādējādi atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar agrākajiem lēmumiem, ir jāuzskata par atbalsta shēmu, kas atšķiras no shēmas, kas tika ieviesta ar lēmumu CR 34‑94 un turpmākiem lēmumiem.
80 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka loi n o 93‑122, du 29 janvier 1993, relative à la prévention de la corruption et à la transparence de la vie économique et des procédures publiques ([1993. gada 29. janvāra Likums Nr. 93‑122 par korupcijas novēršanu un saimnieciskās dzīves un publisko procedūru pārskatāmību]; 1993. gada 30. janvāra JORF, 1588. lpp.), ar kuru tika liberalizēts pasažieru regulāro pārvadājumu tirgus visā Francijas teritorijā, izņemot prasītāja teritoriju, tika pieņemts 1993. gadā, proti, pirms dienas, kad stājās spēkā lēmums CR 34‑94, un ka šis pēdējais minētais datums atbilstoši analīzei, ko Komisija veikusi apstrīdētajā lēmumā, atbilst apstrīdētās atbalsta shēmas ieviešanas datumam.
81 Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti uzskata, ka gala saņēmēji kopš 1994. gada varēja izmantot aprīkojumu, kas tika finansēts ar strīdīgajām subsīdijām citos pasažieru regulāro pārvadājumu tirgos, kas bija atvērti konkurencei, un tādējādi šīs subsīdijas, sākot no šī datuma, varēja ietekmēt konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.
82 Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru attiecībā uz šo laikposmu tika ievēroti visi LESD 107. panta 1. punktā paredzētie kritēriji, atbilst valsts tiesu nolēmumos ietvertajai analīzei, proti, īpaši tribunal administratif de Paris 2008. gada 10. jūlija spriedumam Nr. 0417015 un cour administrative d’appel de Paris 2010. gada 12. jūlija spriedumam Nr. 08PA04753, kas tostarp minēti apstrīdētā lēmuma 226. apsvērumā.
83 Turklāt, lai gan Komisija, kā apgalvo prasītājs, esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka aplūkotā atbalsta shēma tika ieviesta tikai 1994. gadā, vienīgi ar šo kļūdu nepietiek, lai apstrīdētu secinājumu, saskaņā ar kuru tā ir jāuzskata par jaunu atbalsta shēmu. Faktiski, no apstrīdētā lēmuma 226. un 237. apsvēruma izriet, ka, pat pieļaujot iespējamību, saskaņā ar kuru aplūkotā atbalsta shēma būtu jāaplūko kā tāda, kas tika ieviesta jau 1979. gadā vai, vēlākais, 1994. gadā, datumā, kad pasažieru regulāro pārvadājumu tirgus vēl bija slēgts konkurencei, gala saņēmēji varēja izmantot aprīkojumu, ko subsidēja prasītājs saistībā ar neregulārā transporta darbībām, kas ir atvērtas konkurencei.
84 Šajā gadījumā prasītājs nav iesniedzis nekādus pierādījumus tam, ka neregulāro pārvadājumu tirgus nebija tirdzniecības starp dalībvalstīm priekšmets laikposmā pirms aplūkotās atbalsta shēmas ieviešanas vai pat tās ieviešanas laikā. Tas vienīgi tiesas sēdes laikā apgalvoja, ka šis tirgus bija nenozīmīgs, salīdzinot ar pasažieru regulāro pārvadājumu tirgu.
85 Tomēr cour administrative d’appel de Paris jau bija uzsvērusi pasažieru neregulāro pārvadājumu tirgus nozīmi tās 2015. gada 27. novembra spriedumā Nr. 15PA 00385. Tādējādi, pamatojoties uz valsts tiesu nolēmumiem, Komisija konstatēja, ka aplūkotā atbalsta shēma ir jāuzskata par tādu, kas jau kopš tās ieviešanas ir ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm un konkurenci, un noraidīja atbalsta shēmas kvalificēšanu par pastāvošu atbalsta shēmu atbilstoši Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta v) apakšpunktam.
86 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apstākļus, jāuzskata, ka Komisija nav pieļāvusi Regulas 2015/1589 1. panta b) punkta i) un v) apakšpunkta pārkāpumu.
87 Tādējādi pirmais pamats, kā arī prasība kopumā, ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
88 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
89 Tā kā šajā gadījumā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, viņiem ir jāpiespriež papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Ildefransas reģions papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 12. jūlijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs