Lieta C‑118/22
NG
pret
Direktor na Glavna direktsia “Natsionalna politsia” pri Ministerstvo na vatreshnite raboti – Sofia
(Varhoven kasatsionen sad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (virspalāta) 2024. gada 30. janvāra spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi noziedzīgu nodarījumu apkarošanas nolūkā – Direktīva (ES) 2016/680 – 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts – Datu minimizēšana – Glabāšanas ierobežojums – 5. pants – Atbilstīgi termiņi dzēšanai vai regulārai glabāšanas nepieciešamības pārbaudei – 10. pants – Biometrisko un ģenētisko datu apstrāde – Absolūta nepieciešamība – 16. panta 2. un 3. punkts – Tiesības uz dzēšanu – Apstrādes ierobežojums – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punkts – Fiziska persona, kas ir notiesāta ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu un vēlāk reabilitēta – Datu glabāšanas termiņš līdz nāvei – Tiesību uz dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu neesamība – Samērīgums
Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi krimināltiesību jomā – Direktīva 2016/680 – Tādas personas datu glabāšana, tostarp ģenētisko un biometrisko datu, kura ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir paredzēta šāda glabāšana līdz datu subjekta nāvei, tostarp šīs personas reabilitācijas gadījumā – Pienākuma regulāri pārbaudīt glabāšanas nepieciešamību neesamība – Tiesību uz dzēšanu vai apstrādes ierobežošanu neesamība – Nepieļaujamība
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2016/680 26. apsvērums, 4. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkts, 5. un 10. pants, 13. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 16. panta 2. un 3. punkts)
(skat. 39., 41.–45., 48.–52., 59.–61. un 66.–72. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
Izskatot Varhoven administrativen sad (Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesas virspalāta lemj par tādu personu datu glabāšanas termiņiem noziedzīgu nodarījumu apkarošanas nolūkā, kuras ir notiesātas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu, ņemot vērā Direktīvu 2016/680 (1).
Bulgārijā NG tika reģistrēts kriminālreģistrā saistībā ar izmeklēšanas procedūru par nepatiesas liecības sniegšanu. Šīs izmeklēšanas noslēgumā viņam tika izvirzīta apsūdzība un viņš tika atzīts par vainīgu šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, piespriežot nosacītu brīvības atņemšana uz vienu gadu. Pēc šā soda izciešanas viņš tika reabilitēts.
Pamatojoties uz šo reabilitāciju, NG iesniedza pieteikumu par viņa dzēšanu no kriminālreģistra. Šis pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka likumīgā spēkā stājies spriedums krimināllietā pat pēc reabilitācijas nav viens no iemesliem dzēšanai no kriminālreģistra, kuri izsmeļoši uzskaitīti valsts tiesību aktos. Tā kā NG celtā prasība par šo lēmumu tika noraidīta, viņš iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka no Direktīvas 2016/680 izriet, ka personas datu glabāšana nevar ilgt nenoteiktu laiku. NG uzskata, ka tāds faktiski būtu gadījums, kad datu subjekts citastarp pēc soda izciešanas un reabilitācijas nekad nevar panākt to, ka šādi dati, kas savākti saistībā ar noziedzīgo nodarījumu, par kuru tas ir notiesāts ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu, tiek dzēsti.
Šādos apstākļos Tiesai tika uzdots prejudiciāls jautājums par to, vai Direktīva 2016/680 (2), ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantu (3), ir jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka personas datus, it īpaši biometriskos un ģenētiskos datus, glabā policijas iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus, sauktu pie atbildības par tiem vai izpildītu kriminālsodus, attiecībā uz personām, kuras ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu krimināllietā ir notiesātas par noziedzīgu nodarījumu, par ko valsts uztur apsūdzību, līdz attiecīgās personas nāvei, tostarp šīs personas reabilitācijas gadījumā, turklāt neatzīstot tai tiesības uz minēto datu dzēšanu vai attiecīgā gadījumā to apstrādes ierobežošanu.
Savā spriedumā Tiesa uz šo jautājumu atbild apstiprinoši.
Tiesas vērtējums
Pirmām kārtām, Tiesa norāda, ka Direktīvā 2016/680 ir noteikts vispārējs ietvars, kas citastarp ļauj nodrošināt, ka personas datu glabāšana un, konkrētāk, tās ilgums aprobežojas ar to, kas izrādās esam nepieciešams, ņemot vērā nolūkus, kādiem šie dati tiek glabāti, vienlaikus atstājot dalībvalstu ziņā saskaņā ar šo ietvaru noteikt konkrētas situācijas, kurās datu subjekta pamattiesību aizsardzībai ir nepieciešama šo datu dzēšana, un brīdi, kad tas ir jādara. Savukārt šajā direktīvā nav prasīts, lai dalībvalstis personas datu glabāšanai noteiktu absolūtus termiņus, pēc kuru beigām šie dati būtu jādzēš automātiski.
Precīzāk, vispirms saskaņā ar Direktīvas 2016/680 4. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstīm ir jāparedz “datu minimizēšanas” princips, atbilstoši kuram personas dati ir atbilstīgi, būtiski un nav pārmērīgi, ņemot vērā nolūkus, kādos tos apstrādā. Turklāt dalībvalstīm saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta e) apakšpunktu ir jāparedz, ka šie dati tiek glabāti veidā, kas pieļauj datu subjektu identifikāciju, ne ilgāk, kā tas ir nepieciešams tiem nolūkiem, kādos tos apstrādā. Šajā ziņā minētās direktīvas 5. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt citastarp atbilstīgus termiņus personas datu dzēšanai vai šādu datu glabāšanas vajadzības periodiskai pārskatīšanai. Šo termiņu “atbilstīgumam” katrā ziņā ir nepieciešams, lai tie atļautu attiecīgo datu dzēšanu, ja to glabāšana vairs nav nepieciešama apstrādes nolūkiem.
Turpinot – Direktīvas 2016/680 10. pantā, kurā reglamentēta īpašu kategoriju personas datu, it īpaši biometrisko un ģenētisko datu, apstrāde, ir atļauta šādu datu apstrāde “tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams”.
Visbeidzot, ar Direktīvas 2016/680 16. panta 2. punktu ir ieviestas tiesības uz personas datu dzēšanu, ja apstrāde ir pretrunā noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu (4), vai ja šie dati ir jādzēš, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu (5). No tā izriet, ka minētās tiesības uz dzēšanu var tikt īstenotas citastarp tad, ja attiecīgo personas datu glabāšana nav nepieciešama vai vairs nav nepieciešama, ņemot vērā to apstrādes nolūkus, vai ja šī dzēšana ir nepieciešama, lai ievērotu termiņu, kas šajā ziņā ir noteikts valsts tiesībās.
Otrām kārtām, Tiesa norāda, ka šajā gadījumā personas dati, kas ir ietverti kriminālreģistrā un attiecas uz personām, kuras ir apsūdzētas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko uzturama valsts apsūdzība, tiek glabāti vienīgi operatīvās izmeklēšanas nolūkā un, konkrētāk, lai tos salīdzinātu ar citiem datiem, kas savākti, izmeklējot citus noziedzīgus nodarījumus. Šajā ziņā tomēr ir jākonstatē, ka jēdziens “tīšs noziedzīgs nodarījums, kas ir publiskās apsūdzības priekšmets” ir ļoti vispārīgs un attiecināms uz lielu skaitu noziedzīgu nodarījumu neatkarīgi no to rakstura un smaguma. Tomēr ne visas personas, kas ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu ir notiesātas par šādu noziedzīgu nodarījumu, ir tādā pašā mērā iesaistītas citos noziedzīgos nodarījumos, kas pamatotu viņu datu glabāšanas vienotu ilgumu. Tādējādi dažkārt – ņemot vērā tādus faktorus kā izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturs un smagums vai recidīva neesamība – risks, kas attiecināms uz notiesāto personu, ne vienmēr pamato šīs personas datu glabāšanu tālab paredzētajā valsts kriminālreģistrā līdz šīs personas nāvei, jo šādos gadījumos vairs nebūs vajadzīgās saiknes starp glabātajiem datiem un izvirzīto mērķi. Līdz ar to šādos gadījumos datu glabāšana neatbilst datu minimizēšanas principam un tā pārsniegs laikposmu, kas nepieciešams nolūkiem, kādiem tie tiek apstrādāti.
Turpinājumā, ciktāl personas datu glabāšana attiecīgajā kriminālreģistrā ietver biometriskos un ģenētiskos datus, Tiesa precizē, ka, protams, tādu personu datu glabāšana, kuras jau ir tikušas notiesātas krimināllietā, tostarp līdz šo personu nāvei, var būt absolūti nepieciešama (6), it īpaši, lai ļautu pārbaudīt viņu iespējamo iesaisti citos noziedzīgos nodarījumos un tādējādi veikt kriminālvajāšanu un notiesāt šo noziedzīgo nodarījumu izdarītājus. Tomēr šo datu glabāšana var tikt uzskatīta par atbilstošu šādai prasībai tikai tad, ja tajā tiek ņemts vērā noziedzīgā nodarījuma, par kuru ir pasludināts likumīgā spēkā stājies notiesājošs spriedums, raksturs un smagums vai citi apstākļi, piemēram, īpašais konteksts, kurā šis noziedzīgais nodarījums ir izdarīts, tā iespējamā saikne ar citiem notiekošiem kriminālprocesiem vai arī notiesātās personas priekšvēsture vai profils. Līdz ar to gadījumā, kā tas ir noteikts pamatlietā aplūkotajos valsts tiesību aktos, ja kriminālreģistrā ietvertie datu subjektu biometriskie un ģenētiskie dati gadījumā, ja šīs personas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesātas krimināllietā, tiek glabāti līdz šo personu nāves brīdim, šīs glabāšanas apjoms ir pārmērīgi plašs, ņemot vērā nolūkus, kādiem šie dati tiek apstrādāti.
Visbeidzot, runājot, pirmkārt, par pienākumu paredzēt atbilstošus termiņus (7), termiņu var uzskatīt par “atbilstīgu”, it īpaši attiecībā uz ikvienas personas, kas ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko uzturama valsts apsūdzība, biometrisko un ģenētisko datu glabāšanu, tikai tad, ja tiek ņemti vērā atbilstošie apstākļi, kuru dēļ šāds glabāšanas laiks ir nepieciešams. Līdz ar to, lai gan atsauce uz datu subjekta nāves faktu var būt “termiņš” saglabāto datu dzēšanai minētā 5. panta izpratnē, šādu termiņu var uzskatīt par “atbilstīgu” tikai īpašos apstākļos, kas to pienācīgi pamato. Tā tas acīmredzami nav gadījumā, ja tas ir piemērojams vispārīgi un nediferencēti ikvienai galīgi notiesātai personai. Protams, dalībvalstīm ir jāizlemj, vai ir jānosaka termiņi minēto datu dzēšanai vai to glabāšanas vajadzības regulārai pārskatīšanai (8). Tomēr šādas regulāras pārskatīšanas termiņu “atbilstīgums” prasa, lai tie ļautu dzēst attiecīgos datus gadījumā, ja tos vairs nav nepieciešams glabāt. Taču šī prasība nav izpildīta, ja vienīgais gadījums, kurā ir paredzēta šāda dzēšana, ir attiecīgās personas nāves iestāšanās.
Otrkārt, runājot par Direktīvas 2016/680 normām, kas paredz garantijas saistībā ar nosacījumiem attiecībā uz tiesībām uz dzēšanu un apstrādes ierobežošanu, tās nepieļauj arī tādu valsts tiesisko regulējumu, kas neļauj personai, kura ar likumīgā spēkā stājušos spriedumu ir notiesāta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, par ko apsūdzību uztur valsts, īstenot šīs tiesības.