TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2024. gada 8. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 40. panta 2. un 3. punkts – Turpmāks pieteikums – Nosacījumi, lai šādu pieteikumu noraidītu kā nepieņemamu – Jēdziens “jauns elements vai konstatējums” – Tiesas spriedums par Savienības tiesību interpretācijas jautājumu – 46. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Valsts tiesas kompetence lemt par šādu pieteikumu pēc būtības tāda lēmuma prettiesiskuma gadījumā, ar kuru pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams – Procesuālās garantijas – 14. panta 2. punkts
Lietā C‑216/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Sigmaringen (Zigmāringenes Administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 22. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 23. martā, tiesvedībā
A. A.
pret
Bundesrepublik Deutschland,
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], palātu priekšsēdētāji A. Prehala [A. Prechal], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents), P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], L. S. Rosi [L. S. Rossi], I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], A. Kumins [A. Kumin], N. Vāls [N. Wahl] un I. Ziemele,
ģenerāladvokāts: N. Emiliu [N. Emiliou],
sekretārs: D. Diterts [D. Dittert], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 28. februāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,
– Austrijas valdības vārdā – A. Posch, J. Schmoll un V.‑S. Strasser, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un H. Leupold, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 7. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, 40. panta 2. un 3. punktu un 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp trešās valsts valstspiederīgo A. A. un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), ko pārstāv Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “Pārvalde”), par to, ka A. A. turpmākais pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu ir noraidīts kā nepieņemams.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2013/32 18. un 36. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:
“(18) Tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.
[..]
(36) Ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz turpmāku pieteikumu, nesniedzot jaunus pierādījumus vai argumentus, būtu nesamērīgi likt dalībvalstīm veikt jaunu pilnīgas izskatīšanas procedūru. Minētajos gadījumos dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noraidīt pieteikumu kā nepieņemamu saskaņā ar res judicata principu.”
4 Šīs direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:
“Šajā direktīvā:
[..]
f) “atbildīgā iestāde” ir jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva struktūra dalībvalstī, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē;
[..]
q) “turpmāks pieteikums” ir starptautiskās aizsardzības pieteikums, kas ir sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšēju pieteikumu, tostarp gadījumos, kad pieteikuma iesniedzējs ir skaidri atsaucis savu pieteikumu, un gadījumos, kad atbildīgā iestāde ir noraidījusi pieteikumu pēc tā netiešas atsaukšanas saskaņā ar 28. panta 1. punktu.”
5 Minētās direktīvas 14. pantā “Personiskā intervija” ir noteikts:
“1. Pirms atbildīgā iestāde pieņem lēmumu, pieteikuma iesniedzējam dod iespēju tikt personiski intervētam par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko veic persona, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta veikt šādu interviju. Personiskās intervijas par starptautiskās aizsardzības pieteikuma būtību veic atbildīgās iestādes darbinieki. Šī daļa neskar 42. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
[..]
2. Personisko interviju par pieteikuma būtību var neveikt, ja:
a) atbildīgā iestāde var pieņemt pozitīvu lēmumu attiecībā uz bēgļa statusu, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem [..]
[..].”
6 Šīs pašas direktīvas 33. pantā “Nepieņemami pieteikumi” ir paredzēts:
“1. Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izskatīts saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulu (ES) Nr. 604/2013[, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.)], dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2011/95/ES [(2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.)], ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.
2. Dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu tikai tad, ja:
[..]
d) pieteikums ir turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, kas saistīti ar izvērtēšanu, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis vai persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību atbilstīgi Direktīvai [2011/95]
[..].”
7 Direktīvas 2013/32 40. panta “Turpmāks pieteikums” 2.–5. punktā ir noteikts:
“2. Lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vispirms pakļauts sākotnējai izskatīšanai attiecībā uz to, vai ir konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā starptautiskās aizsardzības saņēmējs saskaņā ar Direktīvu [2011/95].
3. Ja sākotnējā izskatīšanā, kas minēta 2. punktā, tiek konstatēti vai pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar Direktīvu [2011/95], pieteikumu turpina izskatīt saskaņā ar II nodaļu. Dalībvalstis var paredzēt arī citus iemeslus, kuru dēļ turpināt izskatīt turpmāku pieteikumu.
4. Dalībvalstis var paredzēt, ka pieteikumu turpinās izskatīt tikai tad, ja attiecīgais pieteikuma iesniedzējs iepriekšējā procedūrā nevarēja, nebūdams pie tā vainīgs, izvērtēt situācijas, kas aprakstītas šā panta 2. un 3. punktā, jo īpaši izmantojot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 46. pantu.
5. Ja turpmāku pieteikumu tālāk neizskata saskaņā ar šo pantu, to uzskata par nepieņemamu saskaņā ar 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu.”
8 Šīs direktīvas 46. pants “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:
a) pieņemto lēmumu par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp lēmumu:
i) uzskatīt pieteikumu par nepamatotu attiecībā uz bēgļa un/vai alternatīvās aizsardzības statusu;
ii) uzskatīt pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar 33. panta 2. punktu;
[..]
3. Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.
[..]”
Vācijas tiesības
9 Asylgesetz (Patvēruma likums, BGBl. 2008 I, 1798. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Patvēruma likums”), 71. panta “Turpmāks pieteikums” 1. punktā ir noteikts:
“Ja ārvalstnieks pēc agrāka patvēruma pieteikuma atsaukšanas vai galīgas noraidīšanas atkārtoti iesniedz patvēruma pieteikumu (turpmāks pieteikums), jauna patvēruma procedūra ir īstenojama tikai tad, ja ir izpildīti Verwaltungsverfahrensgesetz [(Administratīvā procesa likums; BGBl. 2013 I, 102. lpp.)] 51. panta 1.‑3. punktā paredzētie nosacījumi; [..].”
10 Administratīvā procesa likuma, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Administratīvā procesa likums”), 51. pantā ir paredzēts:
“(1) Pēc ieinteresētās personas pieteikuma iestāde lemj par galīgā administratīvā akta atcelšanu vai grozīšanu, ja:
1. administratīvajam aktam pamatā esošā faktiskā vai tiesiskā situācija vēlāk ir mainījusies par labu ieinteresētajai personai;
2. ir jauni pierādījumi, kuri būtu pamatojuši ieinteresētajai personai labvēlīgāka lēmuma pieņemšanu;
3. pastāv pamati lietas jaunai izskatīšanai Zivilprozessordnung (Civilprocesa kodekss) 580. panta izpratnē.
(2) Pieteikums ir pieņemams tikai tad, ja ieinteresētā persona, nebūdama rupji nolaidīga, nav varējusi iepriekšējā procedūrā atsaukties uz pamatu procedūras atkārtotai sākšanai, it īpaši izmantodama tiesību aizsardzības līdzekļus.
(3) Pieteikums jāiesniedz trīs mēnešu laikā. Šis termiņš sākas dienā, kad ieinteresētā persona ir uzzinājusi par pamatu procedūras atkārtotai sākšanai.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
11 Prasītājs pamatlietā ir Sīrijas valstspiederīgais. 2017. gada 26. jūlijā viņš iesniedza patvēruma pieteikumu Vācijā – pēc tam, kad saskaņā ar viņa paša norādēm 2012. gadā bija atstājis Sīriju, līdz 2017. gadam uzturējies Lībijā un tad šķērsojis Itāliju un Austriju, lai ieceļotu Vācijā.
12 Pārvaldē veiktajā intervijā viņš pastāstīja, ka no 2003. līdz 2005. gadam ir pildījis militāro dienestu Sīrijā un ka ir atstājis šo valsti, baidoties no atkārtotas iesaukšanas militārajā dienestā vai apcietināšanas, ja viņš no savu militārā dienesta pienākumu izpildes atteiktos. Pēc viņa izceļošanas no Sīrijas tēvs viņu esot informējis, ka militārās iestādes prasītājam pamatlietā ir atsūtījušas pavēsti par iesaukumu.
13 Ar 2017. gada 16. augusta lēmumu Pārvalde viņam piešķīra alternatīvo aizsardzību, bet atteicās piešķirt bēgļa statusu.
14 Šī atteikuma pamatojumam Pārvalde norādīja – nav pamata pieņemt, ka Sīrijas valsts prasītāja pamatlietā emigrāciju interpretē kā opozīciju režīmam. Pirmkārt, viņa izcelsmes vieta esot reģions, par kuru viņa izceļošanas brīdī cīnījās Sīrijas armija, Brīvās Sīrijas armija un “Islāma valsts”. Otrkārt, tā kā viņš, pēc paša teiktā, Sīriju atstāja, pirms uzaicinājuma pievienoties Sīrijas armijai, neesot iemesla uzskatīt, ka viņš savā valstī tiktu uzskatīts par dezertieri vai režīma pretinieku. Turklāt prasītājs pamatlietā neesot pierādījis, ka iesaukšana ir bijusi viņa izceļošanas iemesls. Viņš tikai vispārīgi esot atsaucies uz apdraudējuma situāciju, ko radījis karš Sīrijā.
15 Prasītājs pamatlietā šo lēmumu nepārsūdzēja, un tas ir kļuvis galīgs.
16 2021. gada 15. janvārī prasītājs pamatlietā Pārvaldei iesniedza jaunu patvēruma pieteikumu, t.i., “turpmāku pieteikumu” Direktīvas 2013/32 2. panta q) punkta izpratnē. Savu pieteikumu viņš galvenokārt pamatoja ar 2020. gada 19. novembra spriedumu Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945). Viņš būtībā apgalvoja, ka šis spriedums ir “izmaiņas tiesiskajā situācijā” valsts tiesību normu izpratnē un ka tāpēc Pārvaldei esot pienākums izskatīt viņa turpmāko pieteikumu pēc būtības. Šīs izmaiņas izpaužoties tā, ka minētajā spriedumā esot paredzēta tāda noteikumu par pierādīšanas pienākumu interpretācija, kas patvēruma meklētājiem ir labvēlīgāka nekā valsts judikatūrā sniegtā interpretācija attiecībā uz šādiem patvēruma meklētājiem, kuri aizbēguši no savas valsts, lai izvairītos no militārā dienesta pienākumu izpildes. Minētās izmaiņas izrietot no Tiesas izmantotā formulējuma, saskaņā ar kuru noteiktos apstākļos pastāv “spēcīgs pieņēmums”, ka atteikums pildīt militāro dienestu ir saistīts ar kādu no Direktīvas 2011/95 10. pantā uzskaitītajiem vajāšanas iemesliem.
17 Ar 2021. gada 22. marta lēmumu prasītāja pamatlietā turpmāko patvēruma pieteikumu Pārvalde noraidīja kā nepieņemamu. Šī lēmuma pamatojumam tā būtībā norādīja, ka no 2020. gada 19. novembra sprieduma Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945) neizriet, ka tai šis pieteikums ir jāizskata pēc būtības. Ciktāl prasītājs pamatlietā sava turpmākā pieteikuma pamatojumam esot atsaucies tikai uz šo spriedumu, ne valsts, ne Savienības tiesību normās paredzētie nosacījumi viņa patvēruma pieteikuma atkārtotai izskatīšanai neesot izpildīti.
18 Prasītājs pamatlietā vērsās Verwaltungsgericht Sigmaringen (Zigmāringenes Administratīvā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību atcelt Pārvaldes 2021. gada 22. marta lēmumu un piešķirt viņam bēgļa statusu.
19 Šī tiesa norāda, ka atbilstoši Patvēruma likuma 71. panta 1. punktam kopsakarā ar Administratīvā procesa likuma 51. panta 1. punkta 1. apakšpunktu, ja pēc pirmā patvēruma pieteikuma galīgas noraidīšanas trešās valsts valstspiederīgais iesniedz turpmāku pieteikumu un ja administratīvajam aktam pamatā esošā faktiskā vai tiesiskā situācija vēlāk ir mainījusies par labu ieinteresētajai personai, atbildīgajai iestādei procedūra jāsāk atkārtoti. Runājot par izmaiņām “tiesiskajā situācijā” šo tiesību normu izpratnē, tā min, ka saskaņā ar interpretāciju dominējošajā valsts judikatūrā šis jēdziens principā var attiekties tikai uz piemērojamo tiesību normu grozījumiem, nevis uz tiesas nolēmumiem, piemēram, nolēmumu, ko pieņēmusi Tiesa. Tiesas nolēmumā tiekot vienīgi interpretētas un piemērotas atbilstošās tiesību normas, kas bijušas spēkā brīdī, kad pieņemts lēmums par iepriekšējo pieteikumu, bet tās netiekot grozītas. Taču iesniedzējtiesa norāda, ka Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) nolēmumi par tvērumu, kāds ir pamattiesībām uz patvērumu, izņēmuma kārtā var būt izmaiņas “tiesiskajā situācijā” minēto tiesību normu izpratnē.
20 Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par šīs valsts tiesību interpretācijas saderību ar Savienības tiesībām, jo tā vispārīgi atsakās atzīt Tiesas nolēmumu par tādu, kas var izmainīt “tiesisko situāciju” un tādējādi pamatot procedūras atkārtotu sākšanu gadījumā, ja tiek iesniegts turpmāks pieteikums, lai gan 2020. gada 14. maija spriedumā Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367) Tiesa ir atzinusi, ka tāda Tiesas sprieduma esamība, ar kuru konstatēta valsts tiesiskā regulējuma nesaderība ar Savienības tiesībām, ir jauns elements Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē.
21 Tādējādi iesniedzējtiesai nav skaidrs it īpaši, vai Tiesas nolēmums, kurā ir vienīgi interpretēta Savienības tiesību norma, kas bijusi spēkā brīdī, kad pieņemts lēmums par iepriekšējo pieteikumu, var būt “jauns elements vai konstatējums” Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 3. punkta izpratnē. Tai konkrēti nav skaidrs, vai 2020. gada 19. novembra spriedums Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945), uz kuru atsaucas prasītājs pamatlietā, šajā gadījumā ir šāds “jauns elements vai konstatējums”, ņemot vērā, ka tajā ir ietverti svarīgi precizējumi attiecībā uz Direktīvas 2011/95 9. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 10. panta piemērošanu personām Sīrijā, kas atsakās no militārā dienesta pārliecības dēļ.
22 Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar piemērojamajām valsts procesuālajām tiesībām, ja tajā ir celta prasība par Pārvaldes lēmumu, ar kuru turpmākais pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams, tā var lemt tikai par šī pieteikuma pieņemamības nosacījumiem, kas paredzēti Patvēruma likuma 71. panta 1. punktā un Administratīvā procesa likuma 51. panta 1.–3. punktā. Tādējādi, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka Pārvalde ir kļūdījusies, noraidīdama turpmāko pieteikumu, tā var vienīgi atcelt lēmumu uzskatīt pieteikumu par nepieņemamu un nodot šo pieteikumu atpakaļ izskatīšanai Pārvaldē, lai tā pieņemtu jaunu lēmumu.
23 Tomēr šai tiesai nav skaidrs, vai šie valsts procesuālie noteikumi ir saderīgi ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kādas paredzētas Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punktā, un ar šīs direktīvas mērķi, kas pausts tās 18. apsvērumā, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams. Gadījumā, ja no 46. panta izrietētu, ka tā var vai tai pat ir pienākums pašai lemt par turpmāko pieteikumu pēc būtības un attiecīgā gadījumā piešķirt prasītājam pamatlietā bēgļa statusu, tai vēl ir šaubas, vai tad uz šo prasītāju ir jāattiecina Direktīvas 2013/32 II nodaļas tiesību normās paredzētās procesuālās garantijas.
24 Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Sigmaringen (Zigmāringenes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) a) Vai ar Direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 40. panta 2. punktu ir saderīga valsts tiesību norma, kas turpmāku pieteikumu atzīst par pieņemamu tikai tad, ja faktiskā vai tiesiskā situācija, kura ir bijusi par pamatu sākotnējam lēmumam par atteikumu, vēlāk ir mainījusies par labu pieteikuma iesniedzējam?
b) Vai Direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 40. panta 2. punkts nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā Tiesas spriedums (šeit – prejudiciāla nolēmuma procedūrā saskaņā ar LESD 267. pantu) netiek uzskatīts par “jaunu elementu” vai attiecīgi “jaunu apstākli” vai “jaunu konstatējumu”, ja spriedumā nav konstatēta valsts tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām, bet gan tajā ir tikai sniegta Savienības tiesību interpretācija? Kādi nosacījumi attiecīgajā gadījumā ir spēkā, lai Tiesas spriedums, kurā tikai sniegta Savienības tiesību interpretācija, būtu jāņem vērā kā “jauns elements” vai attiecīgi “jauns apstāklis” vai “jauns konstatējums”?
2) Ja atbilde uz pirmā jautājuma a) un b) daļu ir apstiprinoša, vai Direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 40. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Tiesas spriedums, ar kuru ir atzīts, ka pastāv spēcīgs pieņēmums, ka atteikums pildīt militāro dienestu Direktīvas [2011/95] 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā precizētajos apstākļos ir saistīts ar vienu no pieciem šīs direktīvas 10. pantā uzskaitītajiem iemesliem, ir jāņem vērā kā “jauns elements” vai attiecīgi “jauns apstāklis” vai “jauns konstatējums”?
3) a) Vai Direktīvas [2013/32] 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesiskā aizsardzība tiesā saistībā ar atbildīgās iestādes lēmumu par pieteikuma nepieņemamību Direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 5. punkta izpratnē nozīmē tikai pārbaudi, vai atbildīgā iestāde ir pareizi prezumējusi nosacījumus tam, ka turpmāku patvēruma pieteikumu saskaņā ar Direktīvas [2013/32] 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 40. panta 2. un 5. punktu var uzskatīt par nepieņemamu?
b) Ja atbilde uz trešā jautājuma a) daļu ir noliedzoša, vai Direktīvas [2013/32] 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesiskā aizsardzība tiesā saistībā ar lēmumu par pieteikuma nepieņemamību nozīmē arī pārbaudi, vai ir izpildīti nosacījumi starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai Direktīvas [2011/95] 2. panta b) punkta izpratnē, ja tiesa, veicot izvērtējumu, konstatē, ka nav izpildīti nosacījumi, lai turpmāku patvēruma pieteikumu noraidītu kā nepieņemamu?
c) Ja atbilde uz trešā jautājuma b) daļu ir apstiprinoša, vai šāds tiesas spriedums nozīmē, ka ir jābūt izpildītam nosacījumam, ka pieteikuma iesniedzējam pirms tam ir tikušas piešķirtas īpašas procesuālās garantijas, kā noteikts Direktīvas [2013/32] 40. panta 3. punkta trešajā teikumā kopsakarā ar II nodaļas noteikumiem? Vai tiesa pati var īstenot šo procedūru vai arī tai šī procedūra – vajadzības gadījumā pēc tiesvedības apturēšanas – ir jādeleģē atbildīgajai iestādei? Vai pieteikuma iesniedzējs var atteikties no šo procesuālo garantiju ievērošanas?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmajiem diviem jautājumiem
25 Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, ar kādiem nosacījumiem Tiesas spriedums var būt “jauns elements vai konstatējums” Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē.
26 Iesākumā jāatgādina, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punktā ir izsmeļoši uzskaitītas situācijas, kad dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu (spriedums, 2019. gada 19. marts, Ibrahim u.c., C‑297/17, C‑318/17, C‑319/17 un C‑438/17, EU:C:2019:219, 76. punkts).
27 Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā konkrēti ir paredzēts, ka dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu, ja “pieteikums ir turpmāks pieteikums, kurā nav ietverti jauni elementi vai konstatējumi, kas saistīti ar izvērtēšanu, vai pieteikuma iesniedzējs ir kvalificējams kā bēglis vai persona, kas ir tiesīga saņemt alternatīvo aizsardzību atbilstīgi Direktīvai [2011/95], vai tādus nav iesniedzis pieteikuma iesniedzējs”.
28 Jēdziens “turpmāks pieteikums” ir definēts Direktīvas 2013/32 2. panta q) punktā un apzīmē jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas sagatavots pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par iepriekšējo pieteikumu.
29 Turpmāku pieteikumu izskatīšanas procedūra ir precizēta Direktīvas 2013/32 40. pantā, kurā attiecībā uz šādu pieteikumu pieņemamību paredzēta izskatīšana divos posmos (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jauni elementi vai fakti), C‑921/19, EU:C:2021:478, 34. un 35. punkts).
30 Tādējādi, pirmām kārtām, Direktīvas 2013/32 40. panta 2. punktā ir noteikts – lai pieņemtu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību saskaņā ar šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, turpmākais pieteikums tiek vispirms sākotnēji izskatīts, lai noteiktu, vai ir tādi jauni elementi vai konstatējumi, kuri kļuvuši zināmi vai kurus iesniedzis pieteikuma iesniedzējs un kuri attiecas uz pārbaudi, vai viņš ir kvalificējams kā persona, kas ir tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību atbilstoši Direktīvai 2011/95.
31 Tikai tad, ja attiecībā pret pirmo starptautiskās aizsardzības pieteikumu faktiski pastāv šādi jauni elementi vai konstatējumi, otrām kārtām, piemērojot Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktu tiek turpināta izskatīšana attiecībā uz turpmākā pieteikuma pieņemamību, lai pārbaudītu, vai šie jaunie elementi vai konstatējumi ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam šajā statusā (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jauni elementi vai fakti), C‑921/19, EU:C:2021:478, 37. punkts).
32 Turklāt atbilstoši Direktīvas 2013/32 40. panta 4. punktam dalībvalstis var paredzēt, ka turpmāko pieteikumu turpinās izskatīt tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējs iepriekšējā procedūrā nav varējis atsaukties uz šādiem jauniem elementiem un konstatējumiem, nebūdams pie tā vainīgs.
33 Ja ir izpildīti turpmākā pieteikuma pieņemamības nosacījumi, šis pieteikums ir jāizskata pēc būtības, un tas, kā precizēts Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktā, jādara saskaņā ar šīs direktīvas II nodaļu, kurā ietverti attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem piemērojamie pamatprincipi un garantijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 10. jūnijs, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Jauni elementi vai fakti), C‑921/19, EU:C:2021:478, 37. punkts).
34 Lai novērtētu jēdziena “jauns elements vai konstatējums” Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē tvērumu, ir jānorāda, ka no 33. panta 2. punkta formulējuma, it īpaši no vārda “tikai”, kas lietots pirms nepieņemamības pamatu uzskaitījuma, un no pēdējās minētās tiesību normas mērķa, kā arī no šīs direktīvas sistēmas ir secināms, ka minētajā tiesību normā paredzētā iespēja noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu kā nepieņemamu ir atkāpe no pienākuma izskatīt šādu pieteikumu pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 1. augusts, Bundesrepublik Deutschland (Bēgļu bērns, kas dzimis ārpus uzņemošās dalībvalsts), C‑720/20, EU:C:2022:603, 49. punkts).
35 Tādējādi Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt – gan no šī 33. panta 2. punktā ietvertā uzskaitījuma izsmeļošā rakstura, gan no šajā uzskaitījumā ietverto nepieņemamības pamatu atkāpes rakstura izriet, ka šie pamati ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu Bundesrepublik Deutschland (Bēgļu bērns, kas dzimis ārpus uzņemošās dalībvalsts), C‑720/20, EU:C:2022:603, 51. punkts).
36 Turpretim gadījumi, kuros Direktīvā 2013/32 ir noteikts pienākums turpmāku pieteikumu uzskatīt par pieņemamu, līdz ar to ir jāinterpretē plaši.
37 Turklāt no Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta formulējuma un konkrēti no tā, ka ir lietota frāze “jauni elementi vai konstatējumi”, izriet, ka šī tiesību norma attiecas ne tikai uz faktiskām izmaiņām, kas notikušas pieteikuma iesniedzēja personiskajā situācijā vai situācijā viņa izcelsmes valstī, bet arī uz jauniem tiesību elementiem.
38 No Tiesas judikatūras it īpaši izriet, ka turpmāku pieteikumu nevar atzīt par nepieņemamu saskaņā ar Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, ja atbildīgā iestāde minētās direktīvas 2. panta f) punkta izpratnē konstatē, ka iepriekšējā pieteikuma galīgais noraidījums ir pretrunā Savienības tiesībām. Šāds konstatējums šai atbildīgajai iestādei noteikti ir jāveic, ja šī pretruna izriet no Tiesas sprieduma vai – pakārtoti – to ir konstatējusi valsts tiesa (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 198. un 203. punkts).
39 Šo secinājumu pamato apstāklis, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantā nostiprināto un Direktīvās 2011/95 un 2013/32 konkretizēto starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam atzīto tiesību iegūt starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusu, ja ir izpildīti Savienības tiesībās izvirzītie nosacījumi, lietderīgā iedarbība tiktu nopietni apdraudēta, ja turpmākais pieteikums varētu tikt atzīts par nepieņemamu Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētā iemesla dēļ, lai gan pirmais pieteikums ir noraidīts, neievērojot Savienības tiesības. Šāda šīs tiesību normas interpretācija izraisītu to, ka Savienības tiesību nepareiza piemērošana varētu atkārtoties katra jauna starptautiskās aizsardzības pieteikuma gadījumā, nepastāvot iespējai pieteikuma iesniedzējam nodrošināt tādu viņa pieteikuma izskatīšanu, kurā netiktu pieļauts šo tiesību pārkāpums. Šādu šķērsli efektīvai Savienības tiesību normu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūru piemērošanai nevarētu racionāli pamatot ar tiesiskās drošības principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 192., 196. un 197. punkts).
40 Direktīvas 2013/32 īpašajā kontekstā uz Tiesas spriedumu var attiekties jauna elementa jēdziens šīs direktīvas 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē, turklāt neatkarīgi no tā, vai šis spriedums ir pasludināts pirms vai pēc lēmuma par iepriekšējo pieteikumu pieņemšanas un no tā, vai minētajā spriedumā ir konstatēta tādas valsts tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām, ar kuru ir pamatots šis lēmums, vai arī tajā ir vienīgi interpretētas Savienības tiesības, tostarp tās, kas jau bijušas spēkā minētā lēmuma pieņemšanas brīdī.
41 Tādējādi it īpaši nav nozīmes apstāklim, uz ko atsaucas Vācijas un Austrijas valdības, ka tāda sprieduma iedarbība, kurā Tiesa, īstenojot tai ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, interpretē Savienības tiesību normu, principā sākas datumā, kad ir stājusies spēkā interpretētā norma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 28. janvāris, Starjakob, C‑417/13, EU:C:2015:38, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Turklāt, lai gan ir taisnība, ka Tiesa 2020. gada 14. maija sprieduma Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság (C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367) 194. un 203. punktā būtībā ir atzinusi – tas, ka pastāv Tiesas spriedums, ar ko ir konstatēta tāda valsts tiesiskā regulējuma nesaderība ar Savienības tiesībām, uz kura pamata ir ticis noraidīts iepriekšējais starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir jauns elements saistībā ar turpmākā pieteikuma izskatīšanu Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ir jānorāda, ka, šādi rīkodamās, Tiesa nebūt nav atzinusi, ka tikai šādu konstatējumu ietveroši spriedumi var būt šāds jauns elements.
43 Ar interpretāciju, ka Tiesas spriedums var būt jauns elements Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē tikai ar nosacījumu, ka ir konstatēta tādas valsts tiesību normas nesaderība ar Savienības tiesībām, uz kuras pamata ir ticis pieņemts lēmums par iepriekšējo pieteikumu, ne tikai tiktu apdraudēta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam piešķirto tiesību – kas nostiprinātas Hartas 18. pantā un par ko atgādināts šī sprieduma 39. punktā – lietderīgā iedarbība, bet arī nebūtu ievērots prejudiciālo nolēmumu erga omnes spēks, kā arī LESD 267. pantā paredzētās procedūras raksturs un tās mērķis nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju.
44 No iepriekš minētā izriet, ka ikviens Tiesas spriedums var būt jauns elements Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē.
45 Šo jauna elementa jēdziena interpretāciju apstiprina Direktīvas 2013/32 36. apsvērums, no kura izriet, ka turpmāka pieteikuma pamatojumam pieteikuma iesniedzējam ir jāspēj sniegt “jauni argumenti”.
46 Minētā interpretācija ļauj pieteikuma iesniedzējam sava turpmākā pieteikuma pamatojumam izvirzīt argumentu, ka viņa iepriekšējais pieteikums ir ticis noraidīts, neievērojot Tiesas spriedumu, jo šādu argumentu hipotētiski nav bijis iespējams izvirzīt šī iepriekšējā pieteikuma izskatīšanas laikā.
47 Šajā kontekstā ir arī jānorāda – tas, ka iepriekšējā pieteikuma izskatīšanas laikā pieteikuma iesniedzējs nav atsaucies uz Tiesas jau pasludinātu spriedumu, nevar būt līdzvērtīgi šī pieteikuma iesniedzēja vainai Direktīvas 2013/32 40. panta 4. punkta izpratnē. Papildus faktam, ka atbilstoši tam, kas norādīts šī sprieduma 34. un 35. punktā, šis vainas jēdziens ir jāinterpretē šauri, ja tiktu izmantota minētā jēdziena plašāka izpratne, tiktu pieļauts, ka Savienības tiesības tiek atkārtoti nepareizi piemērotas, lai gan atbildīgajai iestādei un kompetentajām tiesām ir pienākums ņemt vērā to rīcībā esošos faktiskos elementus atbilstoši šīm tiesībām, piemērojot nozīmīgos Tiesas spriedumus.
48 Turklāt no judikatūras izriet, ka Tiesas spriedums var būt jauns elements Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē pat tad, ja pieteikuma iesniedzējs savā turpmākajā pieteikumā nav atsaucies uz šī sprieduma esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 195. punkts).
49 Tomēr jāatgādina, kā norādīts šī sprieduma 31. punktā, ka, lai turpmākais pieteikums būtu pieņemams atbilstoši Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktam vēl ir nepieciešams arī, lai jaunie elementi vai konstatējumi būtu tādi, kas “ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam saskaņā ar Direktīvu [2011/95]”.
50 Kā izriet no Direktīvas 2013/32 36. apsvēruma, Eiropas Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka būtu nesamērīgi noteikt dalībvalstīm pienākumu pēc būtības izskatīt visus turpmākos pieteikumus. Taču tas tā būtu gadījumā, ja tad, lai novērstu to, ka kompetentā iestāde, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunktu, noraida viņa turpmāko pieteikumu kā nepieņemamu, pieteikuma iesniedzējam pietiktu vien atsaukties uz jebkādu jaunu elementu vai konstatējumu – neatkarīgi no tā nozīmes attiecībā uz to, vai viņš ir kvalificējams kā persona, kas ir tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību.
51 Tātad, ja pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz Tiesas spriedumu kā uz jaunu elementu Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta un 40. panta 2. un 3. punkta izpratnē, ar šādu nosacījumu pienākums izskatīt turpmāku pieteikumu pēc būtības ir ierobežots, to attiecinot tikai uz gadījumu, kad šajā spriedumā sniegtā Savienības tiesību interpretācija šķiet nozīmīga šī pieteikuma pamatotības izvērtēšanai.
52 Šajā gadījumā iesniedzējtiesas ziņā ir novērtēt, vai 2020. gada 19. novembra spriedums Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945), uz kuru prasītājs pamatlietā atsaucas sava turpmākā pieteikuma pamatojumam, ir jauns elements, kas var ievērojami palielināt iespēju viņam tikt kvalificētam kā bēglim.
53 Ciktāl šis vērtējums ir atkarīgs no 2020. gada 19. novembra sprieduma Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945) interpretācijas un konkrēti no tā 61. punktā ietvertā konstatējuma, ka pastāv “spēcīgs pieņēmums”, ka atteikums veikt militāro dienestu Direktīvas 2011/95 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā minētajos apstākļos ir saistīts ar kādu no šīs direktīvas 10. pantā uzskaitītajiem iemesliem, iesniedzējtiesai ir jāsniedz norādījums, ka ar šo konstatējumu, kas izdarīts arī minētā sprieduma 60. punktā, Tiesa ir vienīgi norādījusi, ka iepriekš minētajos apstākļos ir “ļoti iespējams”, ka šī saikne pastāv, un nav vēlējusies ne noteikt neatspēkojamu pieņēmumu, ne arī aizstāt kompetento valsts iestāžu vērtējumu šajā jautājumā ar savu vērtējumu. Tāpēc Tiesa aplūkotā sprieduma 61. punkta pēdējā teikumā ir atgādinājusi, ka šo iestāžu ziņā ir, ņemot vērā visus aplūkotos apstākļus, pārbaudīt šīs saiknes ticamību.
54 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 40. panta 2. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ikviens Tiesas spriedums, tostarp spriedums, kurā ir vienīgi interpretēta Savienības tiesību norma, kas jau bijusi spēkā lēmuma par iepriekšējo pieteikumu pieņemšanas brīdī, ir jauns elements šo tiesību normu izpratnē, neatkarīgi no tā, kurā datumā šis spriedums taisīts, ja tas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā personai, kas tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību.
Par trešo jautājumu
55 Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts vai pat prasīts, lai kompetentajai valsts tiesai, kad tā atceļ lēmumu, ar kuru turpmākais pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams, tiktu dota iespēja pašai lemt par šo pieteikumu, nepastāvot pienākumam nodot to atpakaļ izskatīšanai atbildīgajai iestādei. Tā vaicā arī, vai šādā gadījumā pieteikuma iesniedzējam ir jānodrošina Direktīvas 2013/32 II nodaļas noteikumos paredzētās procesuālās garantijas.
56 Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā uz lēmumiem uzskatīt viņu turpmākos pieteikumus par nepieņemamiem, kas pieņemti, piemērojot šīs direktīvas 33. panta 2. punktu.
57 Saskaņā ar minētās direktīvas 46. panta 3. punktu šai tiesību aizsardzībai, lai tā būtu efektīva, ir jāietver kompetentās valsts tiesas veikta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību atbilstoši Direktīvai 2011/95.
58 No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu dalībvalstīm ir pienākums savas valsts tiesības izstrādāt tā, lai minēto pārsūdzību izskatīšanas gaitā tiesa pārbaudītu visus faktiskos un tiesību elementus, kuri tai ļauj veikt attiecīgās lietas aktualizētu novērtējumu, un tādējādi starptautiskās aizsardzības pieteikumu varētu izskatīt visaptveroši un lieta nebūtu jānodod atpakaļ atbildīgajai iestādei. Šāda interpretācija atbilst Direktīvā 2013/32 izvirzītajam mērķim, proti, nodrošināt, ka šādi pieteikumi tiktu apstrādāti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 53. punkts).
59 Tomēr Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts attiecas vienīgi uz pārsūdzības pārbaudi un neskar iespējamu pārsūdzētā lēmuma atcelšanu (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 145. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 54. punkts).
60 Tātad ir jānorāda, ka, pieņemot Direktīvu 2013/32, Savienības likumdevējam nav bijis nodoma ieviest kopēju noteikumu, saskaņā ar kuru atbildīgajai iestādei pēc lēmuma par starptautiskās aizsardzības pieteikumu atcelšanas būtu jāzaudē kompetence, un tāpēc dalībvalstīm ir ļauts paredzēt, ka lieta pēc šādas atcelšanas ir jānodod atpakaļ šai iestādei jauna lēmuma pieņemšanai (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 146. punkts, un 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 54. punkts).
61 Lai gan ar Direktīvu 2013/32 dalībvalstīm tādējādi ir atzīta noteikta rīcības brīvība, lai tostarp paredzētu noteikumus par starptautiskās aizsardzības pieteikuma apstrādi gadījumos, kad tiesa ir atcēlusi iepriekšējo lēmumu par šo pieteikumu, tomēr jānorāda, ka, lai gan šāda rīcības brīvība pastāv, dalībvalstīm, īstenojot šo direktīvu, ir jāievēro Hartas 47. pants, kur ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir nostiprinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Direktīvas 2013/32 46. pantā paredzētās tiesību aizsardzības iezīmes tātad ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam. No tā izriet – katrai dalībvalstij, kurai ir saistoša šī direktīva, savas valsts tiesības ir jāizstrādā tā, lai pēc tam, kad šis iepriekšējais lēmums ir atcelts un gadījumā, ja lietas materiāli tiek nodoti atpakaļ atbildīgajai iestādei, jauns lēmums tiktu pieņemts īsā termiņā un tas atbilstu spriedumā par atcelšanu ietvertajam novērtējumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 55. un 59. punkts).
62 Turklāt Savienības likumdevējam, Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā paredzot, ka tiesai, kuras kompetencē ir lemt par tāda lēmuma pārsūdzību, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, attiecīgā gadījumā ir pienākums veikt pārbaudi par pieteikuma iesniedzēja “starptautiskās aizsardzības nepieciešamību”, ir bijis nodoms piešķirt šai tiesai – kad tā uzskata, ka tās rīcībā ir visi šajā ziņā nepieciešamie faktiskie un tiesiskie elementi, – pilnvaras pēc šo elementu pilnīgas un ex nunc, t.i., visaptverošas un aktualizētas pārbaudes pieņemt saistošu nolēmumu par jautājumu, vai šis pieteikuma iesniedzējs atbilst Direktīvā 2011/95 paredzētajiem nosacījumiem, lai viņam piešķirtu starptautisko aizsardzību. No tā ir secināms, ka tad, ja minētā tiesa pēc šādas pārbaudes iegūst pārliecību, ka, piemērojot Direktīvā 2011/95 paredzētos kritērijus, minētajam pieteikuma iesniedzējam būtu jāpiešķir bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss to iemeslu dēļ, uz kuriem viņš atsaucas sava pieteikuma pamatojumam, un ja šī pati tiesa atceļ lēmumu, ar ko šis pieteikums ir noraidīts, un lietu nodod atpakaļ par tā apstrādi atbildīgajai iestādei, minētajai iestādei, ja vien nav atklājušies jauni faktiskie vai tiesiskie elementi, kas rada objektīvu nepieciešamību veikt jaunu aktualizētu novērtējumu, šis tiesas nolēmums un to pamatojošie motīvi ir saistoši un tai vairs nav rīcības brīvības attiecībā uz lēmumu piešķirt vai nepiešķirt pieprasīto aizsardzību, ņemot vērā tos pašus iemeslus, kuri ir norādīti minētajai tiesai (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 65. un 66. punkts).
63 No tā izriet, ka, lai gan katras dalībvalsts ziņā ir izlemt, vai tiesa, kas atcēlusi lēmumu uzskatīt turpmāko pieteikumu par nepieņemamu, var apmierināt vai noraidīt šo pieteikumu cita iemesla dēļ vai arī, gluži pretēji, šai tiesai minētais pieteikums ir jānodod atpakaļ atbildīgajai iestādei, lai tā to izskatītu no jauna, tomēr pēdējā minētajā gadījumā šai iestādei ir jāievēro šāds tiesas nolēmums un to pamatojošie motīvi.
64 Turklāt Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktā iestādei, kura izskata turpmāko pieteikumu, kas uzskatīts par pieņemamu, ir noteikts pienākums turpināt šī pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šīs direktīvas II nodaļas noteikumiem.
65 Tāpēc, ja pēc tam, kad kompetentā tiesa ir atcēlusi lēmumu, ar kuru turpmākais pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams, tā, ievērojot šī sprieduma 62. punktā atgādinātos nosacījumus, izlemj pieņemt nolēmumu par šo pieteikumu pēc būtības, šai tiesai ir jānodrošina, lai mutatis mutandis tiktu ievēroti Direktīvas 2013/32 II nodaļā paustie pamatprincipi un garantijas. Tas tā ir pat tad, ja minētajai tiesai saskaņā ar tās valsts tiesībām nav tiesību šo pieteikumu noraidīt vai piešķirt pieteikuma iesniedzējam starptautiskās aizsardzības statusu, jo atbildīgajai iestādei, kurai ir nodoti atpakaļ lietas materiāli, lai tā apmierinātu vai noraidītu šo pieteikumu, ir saistošs tiesas nolēmums un to pamatojošie motīvi.
66 Ņemot vērā jautājumus, ko šajā ziņā ir uzdevusi iesniedzējtiesa, ir jāpiebilst – ja atbildīgajā iestādē nav veikta personiska intervija, kā paredzēts Direktīvas 2013/32 14. pantā, tiesību tikt uzklausītam efektivitāti šajā procedūras stadijā ir iespējams nodrošināt tikai tad, ja šāda intervija tiek veikta tiesā, kurā pārsūdzēts šīs iestādes lēmums uzskatīt pieteikumu par nepieņemamu, un ir ievēroti visi Direktīvā 2013/32 paredzētie nosacījumi (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Addis, C‑517/17, EU:C:2020:579, 71. punkts). Lai gan tas ir tā, no šīs direktīvas 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta arī izriet, ka no šādas intervijas var atteikties, ja šī tiesa var pieņemt pozitīvu lēmumu attiecībā uz bēgļa statusu, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem.
67 Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts, tomēr netiek prasīts, lai dalībvalstis pilnvarotu savas tiesas, kad tās atceļ lēmumu, ar kuru turpmākais pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams, pašām lemt par šo pieteikumu, nepastāvot pienākumam nodot to atpakaļ izskatīšanai atbildīgajai iestādei – ar nosacījumu, ka šīs tiesas ievēro šīs direktīvas II nodaļas noteikumos paredzētās garantijas.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 33. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 40. panta 2. un 3. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ikviens Eiropas Savienības Tiesas spriedums, tostarp spriedums, kurā ir vienīgi interpretēta Savienības tiesību norma, kas jau bijusi spēkā lēmuma par iepriekšējo pieteikumu pieņemšanas brīdī, ir jauns elements šo tiesību normu izpratnē, neatkarīgi no tā, kurā datumā šis spriedums taisīts, ja tas ievērojami palielina iespēju pieteikuma iesniedzējam tikt kvalificētam kā personai, kas tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību.
2) Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
ar to tiek pieļauts, tomēr netiek prasīts, lai dalībvalstis pilnvarotu savas tiesas, kad tās atceļ lēmumu, ar kuru turpmākais pieteikums ir noraidīts kā nepieņemams, pašām lemt par šo pieteikumu, nepastāvot pienākumam nodot to atpakaļ izskatīšanai atbildīgajai iestādei – ar nosacījumu, ka šīs tiesas ievēro šīs direktīvas II nodaļas noteikumos paredzētās garantijas.
[Paraksti]