VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2014. gada 18. jūnijā (*)
Zivsaimniecība – Zivsaimniecības resursu saglabāšana – Spānijas pārsniegtās 2010. gadam piešķirtās makreles nozvejas kvotas VIII c, IX un X zonās un Eiropas Savienības ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā – Atvilkumi no 2011.–2015. gadam piešķirtajām nozvejas kvotām – Tiesības uz aizstāvību – Tiesiskā noteiktība – Tiesiskā paļāvība – Vienlīdzīga attieksme
Lieta T‑260/11
Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja N. Díaz Abad un L. Banciella Rodríguez‑Miñón, vēlāk – M. Sampoll Pucurull un Banciella Rodríguez-Miñón, Abogados del Estado,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouquet, F. Jimeno Fernández un D. Nardi, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 22. februāra Regulu (ES) Nr. 165/2011, ar ko paredz 2011. gadā un turpmākajos gados izdarīt atvilkumus no konkrētām Spānijai iedalītām makreles nozvejas kvotām 2010. gadā notikušās pārzvejas dēļ (OV L 48, 11. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši I. Labucka un V. Kreišics [V. Kreuschitz] (referents),
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 11. decembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Strīda priekšvēsture
1 2010. gadā Eiropas Komisijas dienesti veica vairākas Spānijas iestāžu pārvaldītās nozvejas un kontroles sistēmas pārbaudes, no kurām viena pārbaude tika veikta laikposmā no 2010. gada 15. līdz 19. martam Kantabrijā un Basku zemē (Spānija).
2 Pēc šīs pārbaudes un ņemot vērā Spānijas iestāžu iesniegtos datus par makreles nozveju 2010. gadā, Komisija secināja, ka Spānijas Karaliste bija pārsniegusi šai sugai 2010. gadam piešķirto kvotu par 19 621 tonnu. No pārbaudes ziņojuma 3.8. punkta izriet, ka kopš 2010. gada marta ar 39 693 tonnām nozvejas ikgadējās makreles kvotas 24 604 tonnu apmērā tika pārsniegtas par 61 %.
3 Ar 2010. gada 12. jūlija vēstuli Komisija pārbaudes ziņojumu nosūtīja Spānijas iestādēm un uzaicināja tās sniegt savus apsvērumus.
4 Ar 2010. gada 20. jūlija vēstuli Spānijas iestādes šo lūgumu izpildīja. Savos apsvērumos minētās iestādes neapstrīdēja Komisijas minētos skaitļus.
5 Ar 2010. gada 20. jūlija vēstuli, kas tika adresēta Spānijas Zemkopības, zivsaimniecības un pārtikas ministrijai, D., Komisijas zivsaimniecības un jūras lietu komisāre, pirmkārt, uzsvēra makreles nozvejas nozīmību ne tikai Spānijas Karalistei, bet arī visai Eiropas Savienībai un to, ka tās uzraudzība un kontrole ir Komisijas prioritāte. Otrkārt, viņa norādīja, ka nepietiekami tiek pārbaudīta Spānijas flote, kura īstenoja makreles nozveju, kā arī to, ka no Spānijas kompetentajām iestādēm, kuras izrādīja nevēlēšanos sadarboties, bija grūti saņemt situācijas novērtēšanai vajadzīgo informāciju.
6 Ar 2010. gada 30. septembra vēstuli, kura tika adresēta Spānijas Zemkopības, zivsaimniecības un pārtikas ministram, D. būtībā atkārtoja uztraukumu par makreļu pārzvejas situāciju un norādīja, ka Komisija rezervē tiesības izmantot tai pieejamos juridiskos instrumentus, lai nodrošinātu striktu Savienības tiesību ievērošanu.
7 2010. gada 28. novembrī starp D. un A., Spānijas Vides, lauku un jūras lietu ministri, notika tikšanās, kuras laikā tika izskatīts makreļu pārzvejas jautājums. Šajās sarunās A. atzina principu, saskaņā ar kuru pārzvejotais makreļu daudzums ir jāatjauno, bet izteica vēlēšanos apspriest šādas atjaunošanas nosacījumus.
8 2010. gada 30. novembrī starp Komisijas dienestiem un Spānijas iestāžu pārstāvjiem notika sanāksme, kuras darba kārtības 4. punktā bija paredzēts šādi:
“Makreļu un heku nozveja – kopš 2009. gada aprēķinātās pārzvejas atlīdzināšana
Šajā jautājumā MARE C direkcija sniegs savus aprēķinus par Spānijas šo divu resursu pārzveju kopš 2009. gada, arī izskatot jautājumu par piešķirto zvejas piepūles režīmu. Šī pārzveja daudzuma ziņā ir ievērojama attiecībā uz abiem resursiem. Šādos apstākļos Komisijas dienestiem nav citas izvēles, kā vien piemērot Regulas [(EK) Nr. 1224/2009] noteikumus par atvilkumu izdarīšanu no kvotām, proti, minētās regulas [..] 105. pantu. Mūsu dienesti ir gatavi ar Spānijas iestādēm apspriest atlīdzināšanas nosacījumus atbilstoši šiem noteikumiem.”
9 Saskaņā ar šīs sanāksmes protokolu, kurš tika nosūtīts Spānijas iestādēm, it īpaši:
“Komisija norāda, ka, ciktāl Spānija[s Karaliste] uzskata, ka nav juridiska pamata atmaksāt pirms 2010. gada notikušo pārzveju, šīm diskusijām nav priekšmeta. Komisija uzsver, ka piemērojamās regulas tai 2011. gadā ļauj izdarīt atvilkumus par 2010. gadā veikto pārzveju, kuras apmērs ir aprēķināts aptuveni 19 000 [tonnas]; tiks piemērots [Regulas Nr. 1224/2009] 105. pantā paredzētais reizināšanas koeficients. Spānija[s Karaliste] norāda, ka [tā] piekrīt Komisijas izmantotajiem pārzvejas skaitļiem. Komisija turklāt paskaidro, ka tai nav jāapspriežas ar Spānij[as Karalisti] par pārzvejas dēļ izdarāmo atvilkumu formu (ja vien Komisija nedomā izdarīt atvilkumus no citiem resursiem, nevis makrelēm). Savukārt kontroles regulā minētā apspriešanās procedūra ir paredzēta visos gadījumos, kad runa ir par atjaunošanu, kas prasīta “ievērojamas” pārzvejas dēļ. Komisija uzskata, ka ir piemērojama jaunā kontroles regula, jo atjaunošanas procedūra sākas ar to, ka Komisija, pamatojoties uz ticamiem datiem, secina, ka ir notikusi ievērojama pārzveja, kas arī bija noticis 2010. gadā.”
10 Ar 2010. gada 14. decembra vēstuli, kura tika adresēta A., D. būtībā aicināja Spānijas iestādes steidzami pievērsties pārzvejas problēmai. Viņa arī atgādināja, ka Komisijas dienesti un minētās iestādes sadarbojas, lai noteiktu patiesos pārzvejas apjomus un lai nākotnē izstrādātu atmaksas mehānismu, kā arī, lai paredzētu rīcības plānu, kas pastiprina Spānijas kontroles sistēmu. Šajā ziņā D. īpaši ieteica, lai 2011. makreļu nozvejas gadā tiktu piešķirti tikai 50 % no Spānijas Karalistei šajā gadā piešķirtajām kvotām.
11 2010. gada 21. decembrī Spānijas Karaliste pieņēma Orden ARM/3315/2010, de 21 de diciembre, por la que se modifica la Orden ARM/271/2010, de 10 de febrero, por la que se establecen los criterios para el reparto y la gestión de la cuota de caballa, y se regula su captura y desembarque (rīkojumu ARM 3315/2010 par grozījumiem 2010. gada 10. februāra rīkojumā ARM 271/2010, ar ko paredz makreļu kvotu sadales un pārvaldes kritērijus un regulē to nozveju un izkraušanu, 2010. gada 22. decembra BOE Nr. 310, 105 675. lpp.; turpmāk tekstā – “rīkojums ARM 3315/2010”). Atbilstoši rīkojuma ARM 3315/2010 2. panta 2. punktam tika uzskatīts, ka makreļu nozvejas gads sākas 2011. gada 15. februārī.
12 2011. gada 11. janvārī starp Komisijas dienestiem un Spānijas iestādēm notika sanāksme. Atbilstoši tās darba kārtībai šī sanāksme tika veltīta, lai analizētu datus par Spānijas flotes nozvejotajām makrelēm Ziemeļaustrumu Atlantijas okeānā laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam, pamatojoties uz to, ka uz šiem krājumiem, iespējams, bija jāattiecina pārzveja. Saskaņā ar šīs darba kārtības 1. punktu:
“Makreļu un heku nozveja – kopš 2009. gada aprēķinātās pārzvejas atlīdzināšana
Šajā jautājumā MARE C direkcija sniegs savus aprēķinus par Spānijas šo divu resursu pārzveju kopš 2009. gada, arī izskatot problēmu par piešķirto zvejas piepūles režīmu. Šī pārzveja daudzuma ziņā ir ievērojama attiecībā uz abiem resursiem. Šādos apstākļos Komisijas dienestiem nav citas izvēles, kā vien piemērot kontroles regulas noteikumus par atvilkumu izdarīšanu no kvotām, proti, [minētās] regulas [..] 105. pantu. Mūsu dienesti ir gatavi ar Spānijas iestādēm apspriest atlīdzināšanas nosacījumus atbilstoši šiem noteikumiem.”
13 Saskaņā ar 2011. gada 11. janvāra sanāksmes protokolu, kurš tika nosūtīts Spānijas iestādēm, it īpaši:
“Komisija norāda, ka, ciktāl Spānija[s Karaliste] uzskata, ka nav juridiska pamata atmaksāt pirms 2010. gada notikušo pārzveju, šīm diskusijām nav priekšmeta. Komisija uzsver, ka piemērojamās regulas tai 2011. gadā ļauj izdarīt atvilkumus par 2010. gadā veikto pārzveju, kuras apmērs ir aprēķināts aptuveni 19 000 [tonnas]; tiks piemērots [kontroles regulas] 105. pantā paredzētais reizināšanas koeficients. Spānija[s Karaliste] norāda, ka [tā] piekrīt Komisijas izmantotajiem pārzvejas skaitļiem. Komisija turklāt paskaidro, ka tai nav jāapspriežas ar Spānij[as Karalisti] par pārzvejas dēļ izdarāmo atvilkumu formu (ja vien Komisija nedomā izdarīt atvilkumus no citiem resursiem, nevis makrelēm). Savukārt kontroles regulā minētā apspriešanās procedūra ir paredzēta visos gadījumos, kad runa ir par atjaunošanu, kas prasīta “ievērojamas” pārzvejas dēļ. Komisija uzskata, ka ir piemērojama jaunā kontroles regula, jo atjaunošanas procedūra sākas ar to, ka Komisija, pamatojoties uz ticamiem datiem, secina, ka ir notikusi ievērojama pārzveja, kas arī bija noticis 2010. gadā.”
14 2011. gada 24. janvārī starp E., Komisijas Jūras lietu un zivsaimniecības ģenerāldirekcijas ģenerāldirektori, un V. I., Spānijas Vides, lauku un jūras lietu ministrijas ģenerālsekretāri jūras lietās, pēc V. I. iniciatīvas notika sanāksme par makreļu pārzvejas situāciju. Pēc šīs sanāksmes V. I. ar 2011. gada 8. februāra elektroniskā pasta vēstuli ieteica E., lai, pirmkārt, tiktu noteikts kopējais atvilkumu daudzums, otrkārt, tāpat kā “Lielbritānijas piemērā” tiktu noteikts atvilkuma koeficients 0,7, treškārt, tiktu paredzēts atbilstošs piecpadsmit gadu laikposms, ceturtkārt, ņemot vērā sociālos un ekonomiskos iemeslus, netiktu pārsniegta samazināšanas likme 15–18 % apmērā, piektkārt, tiktu paredzēta pārskatīšanas klauzula nolūkā izvērtēt situāciju pēc puses no laikposma paiešanas, proti, pēc septītā vai astotā gada, un, sestkārt, tiktu piemēroti vajadzīgie pielāgojumi kopējā daudzuma ievērošanas nodrošināšanai.
15 2011. gada 4. februārī starp D. un A. notika divpusēja tikšanās, kurā A. tika informēta par Komisijas nodomu piemērot atvilkumus divu gadu laikposmā. A. tomēr lūdza ilgāku laikposmu, lai ņemtu vērā zināmus ekonomiskos apstākļus un Spānijas zvejas flotes intereses, kurai ir vajadzīgs zināms laiks, lai pielāgotos pārzvejas iespējamajām sekām un izrietošajiem atvilkumiem.
16 Pēc tam Komisijas atbildīgie dienesti uzsāka starpdienestu apspriešanās procedūru par apstrīdētās regulas projektu, piedāvājot sadalīt atvilkumus četru gadu laikposmā un progresīvi palielināt minēto atvilkumu apmēru.
17 Telefonsarunas laikā, kas starp K., D. biroja darbinieci, un A. notika vai nu 2011. gada 17. februārī, vai 18. februārī, A. lūdza, lai plānotie atvilkumi tiktu sadalīti piecu vai sešu gadu laikposmā. Tā kā D. piekrita lūgumam minētos atvilkumus sadalīt piecu gadu laikposmā, 16. punktā minētā starpdienestu apspriešanās procedūra tika apturēta 2011. gada 18. februārī un atsākta 22. februārī, lai izdarītu vajadzīgos grozījumus apstrīdētās regulas projekta pielikumā.
18 2011. gada 22. februārī Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 165/2011, ar ko paredz 2011. gadā un turpmākajos gados izdarīt atvilkumus no konkrētām Spānijai iedalītām makreles nozvejas kvotām 2010. gadā notikušās pārzvejas dēļ (OV L 48, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), pamatojoties uz Padomes 2009. gada 20. novembra Regulas (EK) Nr. 1224/2009, ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem, un groza Regulas (EK) Nr. 847/96, (EK) Nr. 2371/2002, (EK) Nr. 811/2004, (EK) Nr. 768/2005, (EK) Nr. 2115/2005, (EK) Nr. 2166/2005, (EK) Nr. 388/2006, (EK) Nr. 509/2007, (EK) Nr. 676/2007, (EK) Nr. 1098/2007, (EK) Nr. 1300/2008 un (EK) Nr. 1342/2008, un atceļ Regulas (EEK) Nr. 2847/93, (EK) Nr. 1627/94 un (EK) Nr. 1966/2006 (OV L 343, 1. lpp., turpmāk tekstā – “kontroles regula”), 105. panta 1. un 2. punktu.
19 Apstrīdētās regulas preambulas 1. apsvērumā ir norādīts, ka “makreles nozvejas kvota VIII c, IX un X zonā; ES ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā 2010. gadam Spānijai tika iedalīta ar Padomes Regulu (ES) Nr. 53/2010 [OV 2010, L 21, 1. lpp.] un 2011. gadam – ar Padomes Regulu (ES) Nr. 57/2011 [OV 2011, L 24, 1. lpp.].”
20 Apstrīdētās regulas preambulas 3. apsvērumā ir noteikts, ka “Komisija atklāja nesakritības Spānija[s Karalistes] datos par makreļu zveju 2010. gadā, veicot dažādos vērtību ķēdes posmos – no nozvejas līdz pirmajai pārdošanai – reģistrēto un paziņoto datu kontrolpārbaudi”, ka “šīs nesakritības apstiprinājās vairāku revīziju, verifikācijas apmeklējumu un inspekciju laikā, ko Spānijā veica saskaņā ar [kontroles r]egulu [..]”, un ka “izmeklēšanas laikā apkopotie pierādījumi ļauj Komisijai secināt, ka šī dalībvalsts makreles kvotu 2010. gadā ir pārsniegusi par 19 621 tonnu”.
21 Atbilstoši apstrīdētās regulas preambulas 4. un 5. apsvērumam, pirmkārt, “saskaņā ar [kontroles r]egulas [..] 105. panta 1. punktu, ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts ir pārsniegusi tai iedalītās nozvejas kvotas, Komisija izdara atvilkumus no turpmākajām attiecīgās dalībvalsts nozvejas kvotām”, un, otrkārt, “[minētās r]egulas [..] 105. panta 2. punktā paredzēts, ka nākamajā gadā vai gados izdara atvilkumus no nozvejas kvotām, reizinot tās ar konkrētiem koeficientiem, kas noteikti minētajā punktā”.
22 Saskaņā ar apstrīdētās regulas preambulas 6. apsvērumu “atvilkumi, kas piemērojami 2010. gadā notikušās pārzvejas dēļ, ir lielāki nekā kvota, kura Spānijai 2011. gadam iedalīta nozvejai no attiecīgā krājuma”.
23 Apstrīdētās regulas preambulas 7. apsvērums ir formulēts šādi:
“Attiecīgais makreļu krājums patlaban iekļaujas drošās bioloģiskās robežās, un zinātniskie ieteikumi liecina, ka tuvākajā nākotnē tā stāvoklis, visticamāk, nemainīsies. Ja atvilkumu no Spānija[s Karalistei] 2011. gadam iedalītās makreles kvotas izdarītu nekavējoties un pilnā apmērā, 2011. gadā būtu jānosaka šīs zvejas pilnīgs aizliegums. Konkrētajos apstākļos šāds pilnīgs aizliegums, visticamāk, būtu saistīts ar nopietnu risku, ka gan attiecīgajam zvejas sektoram, gan ar to saistītajiem apstrādes uzņēmumiem tiktu radītas neproporcionālas sociāli ekonomiskās sekas. Tādējādi, ņemot vērā kopējās zivsaimniecības politikas mērķus, tiek uzskatīts par lietderīgu šajā konkrētajā gadījumā atvilkumus, kas vajadzīgi pārzvejotā apjoma kompensēšanai, izdarīt 5 gadu laikā, proti, no 2011. līdz 2015. gadam, un vajadzības gadījumā atlikušos atvilkumus no iedalītās makreles kvotas izdarīt tūlīt nākamajos gados”.
24 Apstrīdētās regulas 1. pantā ir paredzēts, ka “makreles (Scomber scombrus) nozvejas kvotu VIII c, IX un X zonā; ES ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā, kas Spānijai 2011. gadam iedalīta ar Regulu (ES) Nr. 57/2011, samazina saskaņā ar pielikumu”. Tāpat minētās regulas 2. pantā ir noteikts, ka “makreles (Scomber scombrus) nozvejas kvotu VIII c, IX un X zonā; ES ūdeņos CECAF 34.1.1. zonā, ko Spānijai varētu iedalīt 2012. līdz 2015. gadā, un attiecīgā gadījumā tā paša krājuma nozvejas kvotu, ko Spānijai varētu iedalīt turpmākajos gados, samazina saskaņā ar pielikumu”.
25 Apstrīdētās regulas pielikumā ir paredzēta tabula, kurā ir iekļauta kolonna “Kvotas un nozvejas starpība (pārzveja)”, kurā norādīts “– 19 621 [tonnas] (79,7 % no 2010. gada kvotas)”, kurai seko kolonna “Koeficients, kas noteikts [kontroles r]egulas [..] 105. panta 2. punktā (pārzveja * 2)” ar norādi “– 39 242 [tonnas]”, kā arī kolonnas, kurās paredzēti atvilkumi no 2011.–2015. gadam, proti, attiecīgi 4500 tonnas 2011. gadā, 5500 tonnas 2012. gadā, 9748 tonnas 2013. gadā, 9747 tonnas 2014. gadā un 9747 tonnas 2015. gadā, “un attiecīgā gadījumā turpmāk[ajos] gad[os]”.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
26 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 19. maijā, Spānijas Karaliste cēla šo prasību.
27 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto regulu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
28 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt prasību par nepamatotu;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs mainījās, tiesnesis referents tika iekļauts ceturtajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.
30 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
31 Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 11. decembra tiesas sēdē. Tiesas sēdē Vispārējā tiesa nolēma atstāt uzsāktu mutvārdu procesu, lai Komisija varētu iesniegt visu vajadzīgo informāciju nolūkā pierādīt, ka pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas Spānijas iestādes bija uzklausītas par veidu, kādā šajā regulā bija paredzēts izdarīt atvilkumus par makreles nozvejas kvotām. Tas tika norādīts tiesas sēdes protokolā.
32 Ar 2014. gada 9. janvāra vēstuli Komisija šajā ziņā iesniedza apsvērumus un papildu informāciju.
33 Ar 2014. gada 28. janvāra vēstuli Spānijas Karaliste iesniedza savus apsvērumus par minēto Komisijas vēstuli.
34 Vispārējā tiesa nolēma slēgt mutvārdu procesu 2014. gada 4. februārī.
Juridiskais pamatojums
Atcelšanas pamatu kopsavilkums
35 Prasības atbalstam Spānijas Karaliste izvirza sešus pamatus, proti, pirmkārt, kontroles regulas 105. panta 6. punkta pārkāpumu, otrkārt, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, jo nav lūgts iepriekšējs argumentēts atzinums no pārvaldības komitejas šīs pašas regulas 119. panta izpratnē, treškārt, tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ceturtkārt, tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, piektkārt, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu un, sestkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
Par pirmo pamatu – kontroles regulas 105. panta 6. punkta pārkāpumu
36 Spānijas Karaliste uzskata, ka apstrīdētā regula ir prettiesiska, jo tā ir tikusi pieņemta, pirms Komisija bija pieņēmusi sīki izstrādātus noteikumus kontroles regulas 105. panta 6. punkta izpratnē, saskaņā ar ko ir jāpieņem noteikumi attiecīgo daudzumu noteikšanai. Turklāt tā apstrīd, ka minētās regulas 105. panta 1. punkta noteikumi ir pietiekami nepārprotami un precīzi un neprasa nekādu izpildes pasākumu. Tas, ka šīs regulas 105. panta 6. punktā ir noteikts, ka sīki izstrādāti noteikumi “var” tikt pieņemti, nenozīmē, ka Komisijai ir rīcības brīvība tos pieņemt vai šajā ziņā izvēlēties vai nu šīs pašas regulas 119. pantā minēto procedūru, vai citu procedūru.
37 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
38 Jāatgādina, ka kontroles regulas 105. panta 6. punktā ir paredzēts, ka “sīki izstrādātus noteikumus šā panta piemērošanai un jo īpaši attiecīgo daudzumu noteikšanai var pieņemt saskaņā ar 119. pantā minēto procedūru”, proti, procedūru atbilstoši šīs pašas regulas 119. panta 2. punktam, to lasot kopā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2006. gada 17. jūlija Lēmumu 2006/512/EK (OV L 200, 11. lpp.), 4.–7. pantu.
39 Turklāt kontroles regulas 119. pantā “Komitejas procedūra” tostarp ir noteikts:
“1. Komisijai palīdz komiteja, kas izveidota ar Regulas (EK) Nr. 2371/2002 30. pantu.
2. Ja ir atsauce uz šo pantu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 4. un 7. pantu.
[..]”
40 It īpaši tas, ka kontroles regulas 105. panta 6. punktā ir izmantots vārds “var”, pierāda, pirmkārt, ka Komisijai ir rīcības brīvība principālā jautājumā par to, vai kompetentajai komitejai ir jāiesniedz priekšlikums pieņemt sīki izstrādātus noteikumus šajā ziņā (it īpaši skat. Lēmuma 1999/468 4. panta 2. punkta pirmo teikumu), un, otrkārt, ka šajā rīcības brīvībā ir ietvertas arī Komisijas tiesības šajā ziņā izvēlēties kādu no vairākiem šajā regulā paredzētiem jautājumiem un instrumentiem. Tikai šāda interpretācija ir saderīga ar to, ka 105. panta 6. punktā piemēru veidā (“jo īpaši”) ir paredzētas tiesības – nevis pienākums – pieņemt sīki izstrādātus pienākumus “attiecīgo daudzumu noteikšanai”.
41 Spānijas Karaliste izvirza kļūdainu apgalvojumu, uzskatot, ka Komisijai bija jāpieņem sīki izstrādāti noteikumi, lai varētu īstenot tās rīcībā esošos instrumentus saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punktu, jo Komisijas tiesību apjoms un šo instrumentu īstenošanu regulējošie kritēriji drīzāk ir atkarīgi no paša minēto noteikumu formulējuma.
42 Tādējādi ir jāpārbauda, vai šie noteikumi ir pietiekami nepārprotami, precīzi un beznosacījuma, lai Komisija varētu tos tieši izpildīt attiecībā uz konkrētajām dalībvalstīm.
43 Atbilstoši kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punktam:
“1. Ja Komisija konstatē, ka dalībvalsts pārsniegusi tai piešķirtās kvotas, Komisija izdara samazinājumus attiecīgās dalībvalsts turpmākajās kvotās.
2. Ja dalībvalsts dotajā gadā ir pārzvejojusi tai pieejamo krājumam vai krājumu grupai iedalīto kvotu, iedalīto apjomu vai daļu no krājumiem vai krājumu grupas, Komisija nākamajā gadā vai gados veic atvilkumus no pārzvejojušās dalībvalsts gada kvotas, iedalītajām zvejas iespējām vai daļas, reizinot tās ar koeficientu atbilstīgi šādai tabulai:
Pārzvejas apjoms attiecībā pret atļautajiem izkrāvumiem | Pārzvejas apjoms attiecībā pret atļautajiem izkrāvumiem | Koeficients | Koeficients |
līdz 5 % | līdz 5 % | Pārzveja * 1,0 | Pārzveja * 1,0 |
virs 5 %, līdz 10 % | virs 5 %, līdz 10 % | Pārzveja * 1,1 | Pārzveja * 1,1 |
virs 10 %, līdz 20 % | virs 10 %, līdz 20 % | Pārzveja * 1,2 | Pārzveja * 1,2 |
virs 20 %, līdz 40 % | virs 20 %, līdz 40 % | Pārzveja * 1,4 | Pārzveja * 1,4 |
virs 40 %, līdz 50 % | virs 40 %, līdz 50 % | Pārzveja * 1,8 | Pārzveja * 1,8 |
Jebkura tālāka pārzveja, kas pārsniedz 50 % | Jebkura tālāka pārzveja, kas pārsniedz 50 % | Pārzveja * 2,0 | Pārzveja * 2,0 |
Tomēr visos pārsnieguma gadījumos, kad atļauto izkrāvumu apjoms ir 100 tonnu vai mazāks, piemēro atvilkumu, kas vienāds ar pārsniegumu * 1,00.”
44 Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pretēji Spānijas Karalistes apgalvotajam kontroles regulas 105. panta 1. punkta formulējumā runa ir par Komisijas saistošo kompetenci tādējādi, ka, ja tā konstatē, ka dalībvalsts ir pārsniegusi nozvejas kvotas, tā izdara samazinājumus attiecīgās dalībvalsts turpmākajās kvotās (“izdara”). Tāpat ar šīs pašas regulas 105. panta 2. punktu Komisijai arī nav piešķirta rīcības brīvība par turpmāko rīcību, kas jāveic pēc šāda samazinājuma izdarīšanas “dotajā gadā”, bet uzlikts tai pienākums “nākamajā gadā vai gados vei[kt] atvilkumus no [..] dalībvalsts [..] kvotas”, reizinot ar koeficientu atbilstīgi konstatētajai pārzvejas likmei (“reizinot”). Turklāt no tā izriet, kā norāda Komisija, ka kopējais izdarāmā samazinājuma apjoms ir precīzas aprēķina veikšanas rezultāts, kura parametri – proti, pārzvejas likme un reizināšanas koeficients, – ir tieši minēti šajā pašā tiesību normā, kas nozīmē, ka Komisijai nav nekādas novērtējuma brīvības, lai noteiktu to maksimālo apmēru. Šajā kontekstā Komisijai ir rīcības brīvība vienīgi attiecībā uz veidu, kādā tā paredz sadalīt šos atvilkumus no “pārzvejojošās dalībvalsts gada kvotas, iedalītajām zvejas iespējām vai daļas [nākamajā gadā vai gados]”, proti, to sadali laikā, kā arī laikposma noteikšanu, kurā šādiem atvilkumiem ir jābūt izdarītiem, lai sasniegtu noteikto maksimālo apmēru.
45 No tā izriet, ka kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punkta noteikumi, it īpaši noteikumi par kopējā izdarāmo atvilkumu apjoma aprēķināšanu, ir pietiekami nepārprotami, precīzi un beznosacījuma un tādējādi Komisija tos var uzreiz piemērot.
46 Līdz ar to Spānijas Karaliste kļūdaini norāda uz to, ka ir pārkāpts iespējamais Komisijas beznosacījuma pienākums pieņemt sīki izstrādātus noteikumus, it īpaši attiecīgo daudzumu noteikšanai, kā iepriekšējs tiesiskuma nosacījums, lai izdarītu atvilkumus saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punktu.
47 Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots, nepastāvot nepieciešamībai lemt par pārējiem lietas dalībnieku šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem.
Par otro pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu
48 Ar šo pamatu Spānijas Karaliste būtībā norāda, ka apstrīdētā regula procesuālo noteikumu neievērošanas dēļ ir prettiesiska, jo Komisija pirms tās pieņemšanas nebija saņēmusi pārvaldības komitejas argumentēto atzinumu atbilstoši kontroles regulas 119. pantā paredzētajai procedūrai.
49 Spānijas Karaliste būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav ievērojusi procedūru, kuru tā parasti īstenoja, dalībvalstīm piemērojot sankcijas pārzvejas dēļ. Pretēji šai praksei tā ir pieņēmusi apstrīdēto regulu, iepriekš nesaņemot argumentēto atzinumu no pārvaldības komitejas, kas ir struktūra, kurā attiecīgās dalībvalstis var iesniegt savus apsvērumus un aizstāvēt savas intereses, un tas ir būtisks procedūras noteikumu pārkāpums. Turklāt Spānijas Karaliste apstrīd to, cik piemēroti ir tas, ka Komisija nošķir divas dažādas atvilkumu izdarīšanas sistēmas saskaņā ar kontroles regulas 105. pantu, proti, no vienas puses, “parasto” procedūru (minētā panta 2., 3. un 5. punkts) un, no otras puses, “vēsturisko” procedūru (šī panta 4. punkts), kura vienīgā būtu pakļauta komitejas procedūrai un prasītu apspriešanos ar attiecīgo dalībvalsti. Tāpat kļūdains esot apgalvojums par to, ka kontroles regulas 105. panta 6. punkts attiecas vienīgi uz minētā panta 4. punktu. Tas, ka sīki izstrādāti noteikumi var tikt pieņemti “jo īpaši [..] daudzumu noteikšanai”, pierādot, ka 6. punkts atsaucas uz šādu daudzumu noteikšanu saskaņā ar katru šī panta punktu.
50 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
51 Šajā ziņā pietiek norādīt, ka kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punktā, uz kuriem tikai un vienīgi balstās apstrīdētā regula, nav paredzēta pārvaldības komitejas apspriešanās procedūra 6. punkta, to lasot kopā ar šīs pašas regulas 119. pantu, izpratnē. Kā pareizi atgādina Komisija, vienīgi 105. panta 4. punktā ir paredzēta šāda procedūra, kā arī iepriekšēja apspriede ar attiecīgo dalībvalsti par “kvotas atvilkum[iem] no turpmāk paredzētajām attiecīgās dalībvalsts kvotām”, ja tā “iepriekšējos gados [..] ir pārzvejojusi tai piešķirto kvotu [..]”, ko Komisija apzīmē kā “vēsturiskos” atvilkumus par vairākiem gadiem. Savukārt atvilkumi saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 2. punktu attiecas tikai uz kvotu pārsniegšanu “dotajā gadā” un līdz ar to tie nevar tikt atzīti par “vēsturiskiem” šajā nozīmē.
52 Īpašā procedūra, kas šajā lietā nav piemērota, atbilstoši kontroles regulas 105. panta 5. punktam, saskaņā ar kuru Komisija “nākamajā gadā vai gados var veikt atvilkumus no attiecīgai dalībvalstij pieejamās kvotas, iedalītā apjoma vai daļas no krājumiem vai krājumu grupas tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā vai ņemot vērā to pašu tirdzniecības vērtību”, ja pārzvejotā “kvota [..] nav pieejam[a] vai nav pietiekami pieejam[a] attiecīgajai dalībvalstij”, arī neparedz izmantot minētās regulas 119. pantā paredzēto procedūru un līdz ar to iepriekšēju apspriešanos ar pārvaldības komiteju, bet vienīgi šādu apspriešanos ar attiecīgo dalībvalsti.
53 Šajā kontekstā ir jāprecizē, ka pat 140. pantā Komisijas 2011. gada 8. aprīļa Īstenošanas regulā (ES) Nr. 404/2011, ar kuru pieņem sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (OV L 112, 1. lpp.), kas stājās spēkā pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas un tātad šajā lietā nav piemērojama, ir paredzēts vienīgais Komisijas pienākums apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti, ja tā plāno veikt atvilkumus saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 4. un 5. punktu, tomēr neizdarot atsauci uz pārvaldības komiteju kontroles regulas 119. panta izpratnē.
54 Tādējādi Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru apspriešanās procedūra kontroles regulas 119. panta izpratnē ir jāīsteno jebkurā procedūrā, kuras beigās tiek noteikti atvilkumi minētās regulas 105. panta izpratnē, negūst atbalstu nedz šī panta formulējumā, nedz tiesiskā regulējuma sistēmā. Spānijas Karaliste arī nevar izmantot kā argumentu to, ka šī pēdējā minētā panta 6. punkts attiecas uz “attiecīgo daudzumu noteikšanu” saskaņā ar katru šī paša panta punktu, kas nozīmē, ka Komisijai sīki izstrādāti noteikumi būtu jāpieņem par visiem šajā pantā minētajiem gadījumiem. Kā minēts iepriekš 38.–47. punktā, pirmkārt, ar šīs regulas 105. panta 6. punktu Komisijai ir piešķirta rīcības brīvība šādu sīki izstrādātu noteikumu pieņemšanai un, otrkārt, šīs pašas regulas 105. panta 1. un 2. punkta noteikumi, it īpaši tie, kuri attiecas uz kopējā izdarāmo atvilkumu apjoma aprēķināšanu, ir pietiekami nepārprotami, precīzi un beznosacījuma, un līdz ar to tie var uzreiz tikt piemēroti.
55 Visbeidzot, ciktāl Spānijas Karaliste pārmet Komisijai, ka tā ir atteikusies no parasti izmantotās procedūras, it īpaši procedūras, kas bija spēkā pirms 2010. gada 8. novembra Regulas (ES) Nr. 1004/2010 par atvilkumu veikšanu no dažām nozvejas kvotām 2010. gadā, pamatojoties uz pārzvejas gadījumiem iepriekšējā gadā (OV L 291, 31. lpp.), pieņemšanas, šis arguments ir jānoraida kā neefektīvs šajā kontekstā, jo šis iebildums ir drīzāk atbilstošs, izskatot ceturto, piekto un sesto pamatu attiecīgi par tiesiskās noteiktības principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumiem. Kā ir norādījusi Komisija, nedz no minētās regulas dispozīcijas daļas, nedz motīviem neizriet, ka pirms tās pieņemšanas notika apspriešanās pārvaldības komitejā.
56 Tādējādi otrais pamats ir noraidāms kā nepamatots.
Par trešo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
57 Spānijas Karaliste būtībā uzskata, ka atvilkumi ir jāveic, ievērojot visas procesuālās garantijas, kas attiecīgajai dalībvalstij ļauj aizstāvēties, tostarp tiesības tikt uzklausītai, kuras parasti īsteno, izmantojot pārvaldības komiteju. Šajā ziņā Spānijas Karaliste, atsaucoties uz Vispārējās tiesas 2012. gada 21. novembra spriedumu lietā T‑76/11 Spānija/Komisija, tiesas sēdē precizēja, ka tā vairs neuztur savu argumentāciju par to, ka atvilkums ir “sankcija”. Tomēr ar Spānijas iestādēm nekad neesot notikusi apspriešanās par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem būtu īstenojami atvilkumi, kā, piemēram, par maksimālajām atvilkuma likmēm gadā, atjaunošanas laikposmu un pastāvošajiem sociāli ekonomiskajiem nosacījumiem, lai izvērtētu iespēju izdarīt progresīvus vai lineārus atvilkumus. Tas vien, ka Spānijas Karaliste neapstrīd skaitļus, kuri pierāda makreļu pārzveju 2010. gadā, nenozīmējot, ka tā piekrīt atjaunošanai saskaņā ar jebkādiem nosacījumiem.
58 Visbeidzot, Spānijas Karaliste atsauca iebildumu, kurš pirmo reizi tika izvirzīts replikā, par to, ka Komisija bija pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, tai nepiedāvājot veikt atvilkumus no kvotām, iedalītā apjoma vai daļas no krājumiem vai krājumu grupas kontroles regulas 105. panta 5. punkta izpratnē, un tas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā.
59 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
60 Ar šo pamatu Spānijas Karaliste norāda uz tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Spānijas iestādes pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas nav pienācīgi uzklausītas par izdarīto atvilkumu īstenošanas noteikumiem, proti, par kritērija “nākamajā gadā vai gados [..] veic atvilkumus no [..] kvotas” kontroles regulas 105. panta 2. punkta izpratnē piemērošanu. Savukārt Spānijas Karaliste neapstrīd to, ka tā ir pienācīgi tikusi informēta un uzklausīta par pārējo kritēriju, kuri paredzēti šīs pašas regulas 105. panta 1. un 2. punktā, piemērošanu.
61 Kā izklāstīts iepriekš 44. punktā, Komisijai ir rīcības brīvība jautājumā par to, vai un kādā veidā tā plāno sadalīt šos atvilkumus no “kvotas [nākamajā gadā vai gados]” kontroles regulas 105. panta 2. punkta izpratnē, proti, attiecībā uz minēto atvilkumu sadali laikā, kā arī laikposma noteikšanu, kurā šie atvilkumi ir jāizdara, lai sasniegtu noteikto maksimālo apmēru. No apstrīdētās regulas preambulas 7. apsvēruma izriet, ka šajā lietā Komisija ir izmantojusi šo rīcības brīvību, ņemot vērā vairākus kritērijus, tostarp faktu, ka attiecīgais makreļu krājums “iekļaujas drošās bioloģiskās robežās” un saskaņā ar zinātniskiem ieteikumiem “tuvākajā nākotnē tā stāvoklis, visticamāk, nemainīsies”, kā arī to, ka nepiemēroti būtu, ja “atvilkumu no Spānija[s Karalistei] 2011. gadam iedalītās makreles kvotas izdarītu nekavējoties un pilnā apmērā”, jo tad “2011. gadā būtu jānosaka šīs zvejas pilnīgs aizliegums” un līdz ar to ļoti iespējams, ka “gan attiecīgajam zvejas sektoram, gan ar to saistītajiem apstrādes uzņēmumiem tiktu radītas neproporcionālas sociāli ekonomiskās sekas”.
62 Jāatgādina iedibinātā judikatūra, saskaņā ar kuru, kā apstiprina Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41., 47. un 48. pants, tiesības uz aizstāvību, kas iekļauj tiesības tikt uzklausītam, ieņem ļoti svarīgu vietu un ir ar ļoti plašu piemērošanas jomu Savienības tiesību sistēmā, jo šīs tiesības ir jāpiemēro jebkurā procedūrā, kurā var tikt pieņemts nelabvēlīgs akts. Turklāt šīs tiesības ir jāievēro pat tad, ja piemērojamajā tiesiskajā regulējumā nav tieši paredzēta šāda formalitāte. Tiesības tikt uzklausītam garantē ikvienai personai iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑277/11 M. M., 81.–87. punkts un tajos minētā judikatūra; skat. arī Tiesas 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑135/92 Fiskano/Komisija, Recueil, I‑2885. lpp., 39. un 40. punkts; 1996. gada 24. oktobra spriedumu lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c., Recueil, I‑5373. lpp., 21. punkts, un 2005. gada 9. jūnija spriedumu lietā C‑287/02 Spānija/Komisija, Krājums, I‑5093. lpp., 37. punkts). Tādējādi, ņemot vērā, ka tiesības uz aizstāvību ir Savienības tiesību pamatprincips un vispārīgais princips, tiesību uz aizstāvību principa piemērošanu nevar nedz izslēgt, nedz ierobežot ar tiesību normu, un tā ievērošana līdz ar to ir jānodrošina gan tad, ja pilnībā nepastāv īpašs tiesiskais regulējums, gan tad, ja ir tiesiskais regulējums, kurā nav ņemts vērā minētais princips (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1997. gada 19. jūnija spriedumu lietā T‑260/94 Air Inter/Komisija, Recueil, II‑997. lpp., 60. punkts).
63 Turklāt gadījumos, kad Savienības iestādēm ir rīcības brīvība – kā Komisijai saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 2. punktu (skat. iepriekš 61. punktu) –, ar Savienības tiesību sistēmu piešķirto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme. Šo garantiju starpā ir it īpaši kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgajā lietā būtiskos faktorus, ieinteresēto personu tiesības darīt zināmu savu viedokli, kā arī tiesības uz pietiekamu lēmuma pamatojumu. Līdz ar to Savienības tiesa var tikai pārbaudīt, vai ir izpildīti faktu un tiesību elementi, no kuriem ir atkarīga rīcības brīvības izmantošana (skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts; 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I‑9947. lpp., 58. punkts, un 2008. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑405/07 P Nīderlande/Komisija, Krājums, I‑8301. lpp., 56. punkts).
64 Tādējādi tiesību tikt uzklausītam – kā Savienības tiesību sistēmas pamatprincipa un pamattiesību – piemērošanas jomā ietilpst gadījums, kad iestāde plāno pieņemt nelabvēlīgu aktu, proti, aktu, kas nelabvēlīgi var ietekmēt personas vai attiecīgās dalībvalsts intereses, un šo tiesību piemērošana nav atkarīga no tā, vai atvasinātajās tiesībās šajā ziņā ir paredzēta tieša tiesību norma. Jānorāda, ka ar apstrīdēto regulu noteiktie atvilkumi ir šādi nelabvēlīgi akti Spānijas Karalistei, jo ar tiem ievērojami tiek samazinātas ikgadējās nozvejas kvotas, kuras tai ir piešķirtas vismaz laikposmā no 2011.–2015. gadam. Turklāt šajā lietā Komisija, īstenojot savu rīcības brīvību saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 2. punktu, ir noteikusi attiecīgo minēto atvilkumu apjomu, kā arī laikposmu, kurā tie ir jāpiemēro.
65 Tieši ņemot vērā šo judikatūru, ir jāizvērtē, vai šajā lietā Komisija ir ievērojusi šīs Spānijas iestāžu tiesības tikt uzklausītām par paredzēto atvilkumu īstenošanas noteikumiem, tostarp par to ikgadējā apjoma noteikšanu un to sadalīšanu laikā.
66 Pirmkārt, nav strīda par to, ka pēc Spānijā veiktajām pārbaudēm attiecībā uz 2010. makreļu nozvejas gadu Komisija, no vienas puses, pienācīgi informēja Spānijas iestādes par saviem secinājumiem, saskaņā ar kuriem Spānijas Karaliste bija pārsniegusi šai sugai 2010. gadam piešķirto kvotu par 19 621 tonnu un kopš 2010. gada marta ar 39 693 tonnām nozvejas ikgadējās makreles kvotas 24 604 tonnu apmērā tika pārsniegtas par 61 %, un, no otras puses, uzaicināja minētās iestādes sniegt savus apsvērumus, kuros tās neapstrīdēja Komisijas norādītos skaitļus (skat. iepriekš 2. un 3. punktu). Tāpat, ņemot vērā šo situāciju, vēlākais, sākot no 2010. gada jūlija Komisija sūdzējās par sadarbības ar Spānijas iestādēm neesamību šajā ziņā un lūdza iesniegt situācijas novērtēšanai vajadzīgo informāciju (skat. iepriekš 5. punktu).
67 Otrkārt, gan no 2010. gada 30. novembra sanāksmes darba kārtības 4. punkta, gan no 2011. gada 11. janvāra sanāksmes darba kārtības 1. punkta izriet, ka Komisijas dienesti bija “gatavi ar Spānijas iestādēm apspriest atmaksas nosacījumus atbilstoši [..] [kontroles regulas 105. panta] noteikumiem” (skat. iepriekš 8. un 12. punktu).
68 Treškārt, lai arī Komisija iepriekš minēto sanāksmju protokolos bija norādījusi, ka tai nav pienākuma apspriesties ar Spānijas iestādēm “par pārzvejas dēļ izdarāmo atvilkumu formu” (skat. iepriekš 9. un 13. punktu), it īpaši no Komisijas pēc tiesas sēdes iesniegtās informācijas un dokumentiem, kuru saturu kā tādu Spānijas Karaliste nebija apstrīdējusi, izriet, ka laikā no 2010. gada novembra beigām līdz 2011. gada februāra vidum un tātad pirms apstrīdētās regulas pieņemšanas Komisijas dienesti un minētās iestādes pastāvīgi sazinājās par kopējā atvilkumu daudzuma, kuru bija noteikusi Komisija un akceptējusi Spānijas Karaliste, īstenošanu (skat. iepriekš 7.–17. punktu). It īpaši pēc 2011. gada 24. janvāra sanāksmes, kas notika starp E. un V. I., V. I. izteica vairākus priekšlikumus, it īpaši par atvilkuma koeficientu, atbilstošo laikposmu atvilkumu sadalei un piemērojamo samazinājuma likmi (skat. iepriekš 14. punktu). Turklāt A., kura 2011. gada 4. februārī divpusējās tikšanās ar D. laikā tika informēta par Komisijas nodomu piemērot atvilkumus divu gadu laikposmā, lūdza ilgāku laikposmu, lai ņemtu vērā zināmus ekonomiskos apstākļus un Spānijas zvejas flotes intereses, kurai ir vajadzīgs zināms laiks, lai pielāgotos pārzvejas iespējamajām sekām un [no tās] izrietošajiem atvilkumiem (skat. iepriekš 15. punktu). Papildus, pēc kompetento Komisijas dienestu lēmuma ieteikt apstrīdētās regulas projekta pielikumā atvilkumus sadalīt četru gadu laikposmā un palielināt minēto atvilkumu apjomu progresīvi A. lūdza, lai plānotie atvilkumi tiktu sadalīti piecu vai sešu gadu laikposmā. Šī lūguma dēļ tika apturēta Komisijas starpdienestu apspriešanās procedūra laikā no 2011. gada 18. līdz 22. februārim un minētais laikposms tika pagarināts līdz pieciem gadiem, kā tas noteikts apstrīdētās regulas pielikumā (skat. iepriekš 16. un 17. punktu).
69 Tādējādi no iepriekš minētā izriet, ka Spānijas iestādēm atkārtoti bija iespēja, kuru tās izmantoja, iesniegt pienācīgi savu viedokli un ka tās laikā no 2010. gada jūlija līdz 2011. gada februārim faktiski varēja iesniegt jebkādu atbilstošu informāciju it īpaši par Spānijas zvejas nozares sociālekonomisko situāciju, lai Komisija varētu īstenot savu rīcības brīvību saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 2. punktu, un ka tās pat varēja ietekmēt rezultātu.
70 No tā izriet, ka šajā lietā Spānijas Karalistes tiesības tikt uzklausītai ir tikušas ievērotas.
71 Šajā ziņā Spānijas Karalistes arguments, ka Komisijai bija formāli jāuzklausa Spānijas iestādes par apstrīdētajā regulā plānotajiem atvilkumiem, nevar tikt atbalstīts.
72 Vispirms ir jānorāda, kā apgalvo Komisija, ka atšķirībā no kontroles regulas 105. panta 4. un 5. punkta, tos lasot kopā ar Īstenošanas regulas Nr. 404/2011 (skat. iepriekš 53. punktu) 140. pantu, kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punktā nav tieši paredzēts Komisijas pienākums apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti, organizējot formālu uzklausīšanu, par plānotajiem atvilkumiem pirms to noteikšanas un līdz ar to vēl jo mazāk ir paredzēts Komisijas pienākums apspriesties ar attiecīgo dalībvalsti, organizējot formālu uzklausīšanu, par to īstenošanas noteikumiem.
73 Turpinājumā ir jānorāda, ka, ņemot vērā iepriekš 66.–69. punktā atgādinātos apstākļus, Spānijas Karaliste lietderīgi nevar norādīt, ka saistībā ar to, ka Komisija nebija organizējusi formālu uzklausīšanu, Spānijas Karaliste nevarēja – attiecīgā gadījumā pēc apspriešanās ar zvejas nozari – iesniegt atbilstošus priekšlikumus, kuri varēja ietekmēt apstrīdētās regulas saturu. Pirmkārt, tādā gadījumā kā šajā lietā, kad attiecīgā dalībvalsts nav apstrīdējusi kopējo izdarāmo atvilkumu daudzumu, tiesības tikt uzklausītam neprasa, lai Komisija minētajai dalībvalstij dotu iespēju izteikties par precīziem tādu atvilkumu aprēķiniem, kurus tā paredz izmantot apstrīdētajā tiesību aktā un sadalīt pa vairākiem gadiem, lai sasniegtu noteikto maksimālo apmēru. Otrkārt, šajā lietā pēc tam, kad Spānijas Karaliste bija piekritusi izpildīt savu pienākumu atjaunot minēto kopējo kvotu daudzumu, un saskaņā ar lojālas sadarbības pienākumu, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, Spānijas Karalistei pašai pēc savas iniciatīvas un savlaicīgi bija pienākums iesniegt jebkādu atbilstošu informāciju šajā jautājumā, lai Komisija atbilstošā veidā, pilnībā pārzinot lietu, varētu īstenot savu rīcības brīvību saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 2. punktu. Taču Spānijas iestādes nav pierādījušas, ka tās administratīvā procesa laikā ir izmantojušas atkārtotas iespējas izpildīt savu lojālas sadarbības pienākumu un iesniegt šādu atbilstošu informāciju, neraugoties uz to, ka Spānijas iestādes zināja par zvejas nozarei nodarīto zaudējumu apjomu un to, ka sākotnēji Komisija bija paredzējusi vajadzīgos atvilkumus sadalīt daudz mazākā laikposmā nekā pieci gadi. Visbeidzot, Spānijas Karaliste nav izskaidrojusi, vai un ciktāl tā ir apspriedusies ar Spānijas zvejas nozari par veidu, kādā ir jāsadala kopējais noteikto atvilkumu daudzums laikā, lai arī kopš 2010. gada jūlija tā par to zināja (skat. iepriekš 3. punktu).
74 Šajos apstākļos Spānijas Karaliste nevar pārmest Komisijai, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, jo Komisija nebija organizējusi formālu Spānijas iestāžu uzklausīšanu par atvilkumiem, kuri galu galā tika paredzēti apstrīdētajā regulā.
75 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par ceturto pamatu – tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
76 Spānijas Karaliste būtībā uzskata, ka ar apstrīdēto regulu, it īpaši ar tās 2. pantu, tai noteiktie atvilkumi neizpilda prasības par nepārprotamību, precizitāti un noteiktību. Komisija, piesavinoties ļoti plašu rīcības brīvību un izmantojot frāzi “attiecīgā gadījumā”, ir sev atstājusi iespēju palielināt atvilkumus nākotnē pēc sava prāta un tos sadalīt nenoteiktā laikposmā, tā vietā, lai noteiktu it īpaši paredzamus kritērijus, kas nodrošina, ka atvilkumi no katru gadu pieejamām kvotām nepārsniedz noteiktu apjomu. Šajā ziņā Spānijas Karaliste atgādina, ka šādām pilnvarām nav juridiska pamata un tās ir īstenotas, nepastāvot komitejas procedūrā apstiprinātiem sīki izstrādātiem noteikumiem un tādējādi bez visu dalībvalstu dalības. Šāda situācija esot pretrunā tiesiskās noteiktības principam.
77 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
78 Tāpat kā ir apgalvojusi Komisija, pietiek konstatēt, ka saskaņā ar kontroles regulas 105. panta 1. un 2. punkta noteikumiem apstrīdētās regulas pielikumā, pamatojoties uz Spānijas iestāžu neapstrīdētiem datiem un piemērojot attiecīgo reizināšanas koeficientu, ir ietverts precīzs tādu piemērojamo atvilkumu aprēķins, kuru kopējais apjoms 39 242 tonnu apmērā ir skaidri norādīts tabulas sestajā kolonnā. Turklāt, kā tieši izriet no minētās tabulas 7.–11. kolonas, šis kopējais atvilkumu apjoms ir sadalīts pa pieciem atsevišķiem apjomiem (4500 + 5500 + 9748 + 9747 + 9747 = 39 242), kuri tiks atvilkti 2011.–2015. gadā. Visbeidzot, kā izskaidrots apstrīdētās regulas preambulas 7. apsvērumā un kā ir paskaidrojusi Komisija savos procesuālajos rakstos, kolonnā par 2015. gadu iekļautās frāzes “attiecīgā gadījumā” sekas nevar būt tādas, ka palielinās šis kopējais ar minēto regulu noteiktais atvilkumu apjoms, bet ar šo frāzi Komisija tikai sev atstāj iespēju papildināt atvilkumus, kuri noteikti nākamajos gados, ja kvotas (vēl nezināmas), kuras būs jāpiešķir Spānijas Karalistei no 2011.–2015. gadam, nebūs pietiekamas, lai segtu paredzētos atvilkumus. Citiem vārdiem sakot, Komisija plāno vienīgi izdarīt atvilkumu 9747 tonnu apmērā, kā tas ir paredzēts 2015. gadam, “nākamajos gados”, ciktāl šāds atvilkums vismaz daļēji ir vajadzīgs, lai sasniegtu izdarīto atvilkumu apjomu 39 242 tonnu apmērā.
79 Tādējādi Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru Komisija sev ir atstājusi tiesības pēc sava prāta palielināt paredzēto atvilkumu apjoma maksimālo apmēru, nevar tikt atbalstīts.
80 Ņemot vērā iepriekš 78. punktā aprakstīto reglamentāro pieeju, kuras sekas ir pietiekami skaidras, precīzas un paredzamas (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑17/03 VEMW u.c., Krājums, I‑4983. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra) un kura Spānijas iestādēm ļauj pietiekami uzzināt to pienākumu apjomu, kurš saskaņā ar šo pieeju tām ir uzlikts atvilkumu veidā (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑17/01 Sudholz, Recueil, I‑4243. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra), pamats par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu nevar tikt atbalstīts.
81 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par piekto pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
82 Spānijas Karaliste uzskata, ka apstrīdētā regula, kura tika pieņemta 2013. gada 22. februārī un stājās spēkā 2013. gada 23. februārī, ievērojami kavēja rīkojuma ARM 271/2010 noteikumu, saskaņā ar kuriem makreļu nozvejas gads jau bija sācies 2011. gada 15. februārī (skat. iepriekš 11. punktu), īstenošanu. Šī iekšējā tiesiskā regulējuma izstrāde bija prasījusi ilgu apspriešanos ar attiecīgo nozari, un visbeidzot šī tiesiskā regulējuma projekts tika nosūtīts Komisijai saskaņā ar Padomes 1998. gada 30. marta Regulas (EK) Nr. 850/98 par zvejas resursu saglabāšanu, izmantojot tehniskos līdzekļus jūras organismu mazuļu aizsardzībai (OV L 125, 1. lpp.), 46. pantu. Šāda pieeja tomēr esot pretrunā it īpaši tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Spānijas Karaliste būtībā precizē, ka, lai gan nozvejas kvotas vai iespējas nav negrozāmas subjektīvās tiesības, tomēr minētās kvotas jau ir īpašas atļaujas, lai veiktu zvejas darbības konkrētā brīdī, un ka minētās iespējas ir reālas, identificējamas un aprēķināmas attiecīgajā periodā, proti, “tās kļūst par konkrētām tiesībām, kuras ir piešķirtas uz noteiktu laiku”. Taču šīs nozvejas tiesības vai iespējas ir tikušas grozītas a posteriori ar apstrīdēto regulu, kā rezultātā tostarp ir pārkāpts minēto tiesību vai iespēju turētāju tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.
83 Komisija apstrīd Spānijas Karalistes argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.
84 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesības pamatoties uz tiesiskās paļāvības principu ir ikvienam, kam kāda Savienības iestāde ir devusi pamatotas cerības. Tomēr tiesības atsaukties uz šo principu ir pakārtotas trīs kumulatīvu nosacījumu izpildei. Pirmkārt, Savienības iestādei ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šīm garantijām ir jābūt tādām, kas var radīt tiesisku paļāvību personai, uz kuru tās attiecas. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamām tiesību normām (skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑549/08 Luksemburga/Komisija, Krājums, II‑2477. lpp., 71. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑387/09 Applied Microengineering/Komisija, 57. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2011. gada 17. marta spriedumu lietā C‑221/09 AJD Tuna, Krājums, I‑1655. lpp., 71. un 72. punkts).
85 Šajā lietā ir jākonstatē, ka Spānijas Karaliste nav minējusi nevienu precīzu, beznosacījuma un saskaņotu garantiju iepriekš minētās judikatūras izpratnē, kura varētu pamatot pret to izdarīto tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Tieši pretēji, nav strīda par to, ka Spānijas iestādes ļoti agrā administratīvā procesa stadijā ir bijušas informētas par to, ka Komisija plāno izdarīt atvilkumus saskaņā ar kontroles regulas 105. pantu tādēļ, ka ir pārsniegtas attiecīgās nozvejas kvotas par 2010. gadu (skat. iepriekš 6.–9. punktu), un ka Komisijas dienesti ar 2010. gada 14. decembra vēstuli, proti, pirms rīkojuma ARM 271/2010 pieņemšanas, pat bija brīdinājuši Spānijas iestādes par paredzamo atvilkumu izdarīšanu un bija tām ieteikuši 2011. gadā nozveju atļaut tikai, lielākais, 50 % apjomā no piešķirtās kvotas (skat. iepriekš 10. un 11. punktu). Šajos apstākļos Spānijas Karaliste līdz ar to nevar pārmest Komisijai, ka tā tai ir radījusi pamatotas cerības par makreļu nozvejas kvotu saglabāšanu no 2011. gada, un nav nepieciešams lemt par to, vai šīs kvotas nozīmēja attiecīgo zivsaimniecībā darbojošos uzņēmēju “iegūtās tiesības”.
86 Turklāt, pat pieņemot, ka Spānijas Karaliste plāno šajā lietā atsaukties uz zivsaimniecībā darbojošos uzņēmēju tiesiskās paļāvības pārkāpumu un ka šāds pamats būtu pieņemams, tas nevar tikt atbalstīts.
87 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai arī ikviens uzņēmējs, kuram kāda valsts iestāde ir devusi pamatotas cerības, var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu kā Savienības tiesību pamatprincipu, tomēr, ja apdomīgs un piesardzīgs uzņēmējs ir spējīgs paredzēt tāda Savienības pasākuma piemērošanu, kurš var ietekmēt viņa intereses, viņš nevar atsaukties uz šo principu gadījumā, ja pasākums tiek piemērots. Turklāt uzņēmējiem nav pamata tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pašreizējā situācija, kas var tikt grozīta, Savienības iestādēm īstenojot savu diskrecionāro varu, un it īpaši tādā jomā kā kopējā zivsaimniecības politika, kuras pamatā ir pastāvīga piemērošanās atkarībā no izmaiņām ekonomiskajā situācijā (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑201/08 Plantanol, Krājums, I‑8343. lpp., 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un spriedumu lietā AJD Tuna, minēts iepriekš 84. punktā, 73. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 19. oktobra spriedumu lietā T‑415/03 Cofradía de pescadores “San Pedro de Bermeo” u.c./Padome, Krājums, II‑4355. lpp., 78. punkts).
88 Visbeidzot, tāpat no iedibinātās judikatūras izriet, ka uz tiesiskās paļāvības aizsardzības pārkāpumu nevar atsaukties persona, kas ir izdarījusi acīmredzamu spēkā esošā tiesiskā regulējuma pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1985. gada 12. decembra spriedumu lietā 67/84 Sideradria/Komisija, Recueil, 3983. lpp., 21. punkts, un Tiesas 2004. gada 25. novembra rīkojumu lietā C‑18/03 P Vela un Tecnagrind/Komisija, Krājumā nav publicēts, 117.–119. punkts; skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. aprīļa spriedumu lietā T‑217/01 Forum des migrants/Komisija, Recueil, II‑1563. lpp., 76. punkts un tajā minētā judikatūra). Jākonstatē, ka šajā lietā Spānijas zivsaimniecībā darbojošos uzņēmēju pārsniegtās makreļu nozvejas kvotas, kuras Spānijas Karalistei 2010. gadam bija piešķirtas ar Padomes 2010. gada 14. janvāra Regulu (ES) Nr. 23/2010, ar ko 2010. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas, kuras piemērojamas ES ūdeņos un – attiecībā uz ES kuģiem – ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas limiti, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1359/2008, (EK) Nr. 754/2009, (EK) Nr. 1226/2009 un (EK) Nr. 1287/2009, un kuru pārsniegšanu nav apstrīdējušas Spānijas iestādes, ir šāds acīmredzams pārkāpums.
89 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šis pamats tādējādi ir jānoraida kā nepamatots.
Par sesto pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
90 Spānijas Karaliste pārmet Komisijai to, ka Komisija pret to ir piemērojusi nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar Īriju un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, neraugoties uz salīdzināmu situāciju esamību. Šajā ziņā tā atgādina, ka apstrīdētās regulas preambulas 7. apsvērumā ir minēts, pirmkārt, risks, ka gan attiecīgajam zvejas sektoram, gan ar to saistītajiem apstrādes uzņēmumiem tiktu radītas neproporcionālas sociāli ekonomiskās sekas, un, otrkārt, no tā izrietošā nepieciešamība izdarīt atvilkumus 5 gadu laikā no 2011. līdz 2015. gadam, kā arī iespēja vajadzības gadījumā jaunus atvilkumus izdarīt nākamajos gados. Sociāli ekonomisko seku riska kritērijs ir ticis ņemts vērā arī iepriekš, pieņemot Komisijas 2007. gada 15. februāra Regulu (EK) Nr. 147/2007, ar kuru 2007.–2012. gadam pielāgo konkrētas nozvejas kvotas saskaņā ar 23. panta 4. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 46, 10. lpp.), saistībā ar izdarītajiem atvilkumiem no Īrijai un Apvienotajai Karalistei piešķirtajām makreļu kvotām, kuru maksimālais apjoms tika noteikts 15 % apmērā no ikgadējās kvotas. Tomēr apstrīdētajā regulā, neraugoties uz tādu pašu pamatojumu un salīdzināmas situācijas esamību, Komisija nav piemērojusi šo pašu maksimālo apjomu, bet gan ikgadējā atvilkuma procentus, kuri pārsniedz 15 %, kas ir neattaisnota diskriminācija. Spānijas Karaliste piebilst, ka atšķirībā no apstrīdētās regulas Regula Nr. 147/2007 tika pieņemta komitejas procedūrā un, lai arī minētā komiteja atzinumu nebija iesniegusi termiņā, attiecīgajām dalībvalstīm bija iespēja, kā ir apstiprināts šīs regulas preambulas 13. apsvērumā, izteikties par atvilkuma kritērijiem. Komisija, neuzklausot Spānijas iestādes, nebija ņēmusi vērā nevienu Spānijas zvejsaimniecības īpašo kritēriju, kas varētu ļaut noteikt atbilstošos gadījumus pareizai vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanai. Katrā ziņā sociāli ekonomisko seku riska kritērijs būtu piemērots vienādi attiecīgajos Īrijas un Apvienotās Karalistes gadījumos, no vienas puses, un attiecīgajos Spānijas Karalistes gadījumos, no otras puses. Tādējādi Komisijai apstrīdētajā regulā būtu bijis jāpiemēro it īpaši tas pats ikgadējā samazinājuma maksimālais apjoms 15 % apmērā.
91 Komisija apstrīd, ka tā attiecībā uz Spānijas Karalisti ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo Spānijas Karalistes minētās situācijas ir acīmredzami atšķirīgas gan faktu, gan tiesību ziņā.
92 Vispirms ir jānorāda, ka pirmais, otrais un trešais pamats par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem ir ticis noraidīts kā nepamatots, kas nozīmē, ka Spānijas Karalistes argumenti šajā pašā ziņā, kuri atkārtoti šī pamata atbalstam, arī ir jānoraida.
93 Konkrētāk runājot par iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ir jāatgādina, ka šis vispārīgais Savienības tiesību princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama. Turklāt šī principa pārkāpums ar atšķirīgu attieksmi nozīmētu, ka aplūkojamās situācijas ir līdzīgas pēc visiem tās raksturojošajiem elementiem. Atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi. Papildus ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, uz kuru attiecīgais tiesību akts attiecas (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique un Lorraine u.c., Krājums, I‑9895. lpp., 23., 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2011. gada 12. maija spriedumu lietā C‑176/09 Luksemburga/Parlaments un Padome, Krājums, I‑3727. lpp., 31. un 32. punkts).
94 Šajā lietā ir jākonstatē, ka gan tiesību, gan faktu ziņā situācijas, kuras ir pamatā apstrīdētās regulas un Regulas Nr. 147/2007 pieņemšanai, nebija nedz vienādas, nedz līdzīgas, lai pamatotu Komisijas vienādu attieksmi pret tām.
95 Juridiski Regula Nr. 147/2007 balstījās uz Padomes 2002. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 358, 59. lpp.) 23. panta 4. punktu, kurš tika aizstāts ar kontroles regulas 105. pantu (skat. šīs regulas 121. panta 2. punkta b) apakšpunktu), un ar to bija paredzēts izdarīt tā sauktos “vēsturiskos” atvilkumus, jo tostarp Apvienotās Karalistes makreļu nozvejas kvotas bija pārsniegtas 2001.–2005. gadā; šo situāciju pašlaik regulē šīs pašas regulas 105. panta 4. punkts, kas šajā lietā nav piemērojams. Savukārt šajā lietā Komisijai pat nebija atļauts piemērot šo tiesību normu, jo uz konstatēto pārzveju attiecās minētās regulas 105. panta 2. punkta piemērošanas joma par kvotas pārsniegšanu tikai “dotajā gadā”.
96 Turklāt ir jāuzsver, ka pretēji kontroles regulas 105. panta 2. punktā paredzētajiem ļoti precīzajiem kritērijiem, kuros ietverta Komisijas saistošā kompetence attiecībā uz precīza izdarāmo atvilkumu apjoma aprēķināšanu (skat. iepriekš 44. punktu), Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta pirmā daļa, kuras formulējums būtībā atbilst kontroles regulas 105. panta 1. punkta formulējumam, nozīmē – ar tās vispārīgo raksturu bez papildu precizējuma citos Regulas Nr. 2371/2002 noteikumos – to, ka Komisijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība attiecībā uz minētā apjoma noteikšanu un tā aprēķināšanas veidu. Papildus Komisija, tieši īstenojot šo rīcības brīvību, ir uzskatījusi par lietderīgu grozīt piemērojamo korekcijas koeficientu un ierobežot plānotos atvilkumus laikposmam no 2007. līdz 2012. gadam 15 % apmērā no ikgadējās attiecīgajai dalībvalstij piešķirtās nozvejas kvotas (skat. Regulas Nr. 147/2007 preambulas 7. un 11. apsvērumu). Pamatojoties uz kontroles regulas 105. panta 2. punktu, kuru Komisija piemēroja šajā lietā, šāda pieeja tiesiski nebija iespējama.
97 Tādējādi šo juridisko iemeslu dēļ vien Spānijas Karaliste kļūdaini apgalvo, ka attiecīgi ar apstrīdēto regulu un Regulu Nr. 147/2007 regulētās situācijas vismaz bija salīdzināmas un ka Komisijai saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu bija jāpiemēro tie paši samazinājuma procenti 15 % apmērā.
98 Šajos apstākļos, pat pieņemot, kā apgalvo Spānijas Karaliste, ka zivsaimniecības rūpniecības sociāli ekonomiskā situācija attiecīgajās dalībvalstīs bija vismaz salīdzināma – kas ir arguments, par kuru Spānijas Karaliste nav iesniegusi nevienu precīzu pierādījumu –, Komisijai nebija tiesību, ņemot vērā kontroles regulas 105. panta 2. punkta obligātos kritērijus, piemērot to pašu atvilkumu aprēķināšanas metodi, kāda izmantota Regulā Nr. 147/2007, kura balstīta uz Regulas Nr. 2371/2002 23. panta 4. punkta pirmo daļu.
99 Tādējādi, tā kā attiecīgās situācijas nav salīdzināmas un tā kā tās ir aplūkotas atšķirīgi, pamats par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots un nav jālemj par pārējiem lietas dalībnieku šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem.
100 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir kopumā jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
101 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
102 Tā kā Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai jāpiespriež pašai segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Spānijas Karaliste sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 18. jūnijā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Strīda priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Atcelšanas pamatu kopsavilkums
Par pirmo pamatu – kontroles regulas 105. panta 6. punkta pārkāpumu
Par otro pamatu – būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu
Par trešo pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Par ceturto pamatu – tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
Par piekto pamatu – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu
Par sesto pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Par tiesāšanās izdevumiem