ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2020. gada 2. aprīlī (1)

Apvienotās lietās C‑724/18 un C‑727/18

Cali Apartments SCI (C‑724/18)

HX (C‑727/18)

pret

Procureur général près la cour d’appel de Paris,

Ville de Paris

(Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Direktīva 2006/123/EK – Piemērošanas joma – Mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtota un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta – Valsts un pašvaldības tiesību akti, saskaņā ar kuriem ir jāsaņem iepriekšēja atļauja šādai izīrēšanai un uz to ir attiecināma kompensācijas prasība – Pamatojums – Mērķis nodrošināt pietiekamu finansiāli pieejamu ilgtermiņa īrei paredzētu mājokļu piedāvājumu – Samērīgums

I.      Ievads

1.        Cali Apartments un HX (turpmāk tekstā – “kasācijas sūdzību iesniedzējas”) ir uzlikts naudas sods par tām piederošo attiecīgo studijas tipa dzīvokļu neatļautu izīrēšanu Parīzē, Francijā. Saskaņā ar Francijas tiesību aktiem ir jāsaņem atļauja mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta. Kasācijas sūdzību iesniedzējas šo atļauju saņemšanas prasību ir apstrīdējušas valsts tiesās kā nesaderīgu ar viņu pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas izriet no Savienības tiesībām.

2.        Šajā lietā Tiesa ir no jauna aicināta izvērtēt, cik lielā mērā Savienības tiesiskais regulējums par pakalpojumu sniegšanu ir piemērojams dažādām vienādranga ekonomikas darbībām, kas tiek veiktas, izmantojot digitālās platformas. Tomēr atšķirībā no iepriekšējām lietām, kurās galvenā uzmanība tika pievērsta to darbību būtībai, ko piedāvā pašas platformas (2), izskatāmā lieta attiecas uz šādu pakalpojumu sociālo ietekmi uz to attiecīgajiem “tirgiem”, piemēram, mājokļu tirgu Parīzē.

3.        Izskatāmā lieta rada trīs plašus principiālus jautājumus. Manuprāt, atbilde uz pirmajiem diviem jautājumiem nav pārāk sarežģīta – vai Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (3) (turpmāk tekstā – “Pakalpojumu direktīva”) piemērošanas jomā ietilpst valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir jāsaņem attiecīgā pilsētas mēra atļauja mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanai? Ja tas tā ir, vai atļauju sistēmas ieviešanu attiecībā uz šāda veida pakalpojumiem var pamatot ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm, it īpaši, finansiāli pieejamu ilgtermiņa mājokļu piedāvājuma nodrošināšanu un pilsētvides aizsardzību?

4.        Tomēr apstiprinošā atbilde, ko ierosinu Tiesai sniegt uz abiem šiem jautājumiem, atklāj patiesi sarežģītu iesniedzējtiesas norādīto trešo problēmjautājumu, proti, kādi kritēriji vai pasākumi būtu samērīgi ar sasniedzamajiem sabiedrības interešu mērķiem? Kas attiecas uz Parīzes pilsētas pašvaldības tiesību aktiem – kādā mērā šādas atļaujas piešķiršanu var pakļaut nosacījumam par kompensācijas prasību, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām?

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

5.        Pakalpojumu direktīvas 9. apsvērumā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas vienīgi uz tām prasībām, kuras ietekmē piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās veikšanu. Tādēļ tā neattiecas uz tādām prasībām kā ceļu satiksmes noteikumiem, zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai, būvniecības standartiem, kā arī administratīvām sankcijām, kuras piemēro par neatbilstību šādiem noteikumiem, – kas konkrēti nereglamentē vai konkrēti neietekmē pakalpojumu sniegšanas darbību, taču kas pakalpojuma sniedzējiem jāievēro, veicot saimniecisku darbību, tāpat kā personām, kuras veic privātus darījumus.”

6.        27. apsvērums ir formulēts šādi:

“Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz tiem sociālajiem pakalpojumiem mājokļu [..] jomā [..]. Šie pakalpojumi ir būtiski, lai garantētu pamattiesības uz cilvēka cieņu un integritāti, un tie ir sociālās kohēzijas principa un solidaritātes principa izpausme, un šī direktīva nedrīkstētu tos iespaidot.”

7.        Pakalpojumu direktīvas piemērošanas joma ir definēta 2. pantā. Tajā ir paredzēts:

“1.      Šo direktīvu piemēro pakalpojumiem, ko sniedz pakalpojumu sniedzēji, kuri veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī.

2.      Šo direktīvu nepiemēro šādām darbībām:

a)      vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kas nav saimnieciski pakalpojumi;

[..]

j)      sociālajiem pakalpojumiem, ko valsts, valsts pilnvaroti pakalpojumu sniedzēji vai valsts atzītas labdarības iestādes sniedz saistībā ar sociālajām mājām, bērnu aprūpi un atbalstu tādām ģimenēm un personām, kam pastāvīgi vai īslaicīgi vajadzīga palīdzība;

[..].”

8.        Pakalpojumu direktīvas 4. pantā ir definēti vairāki tajā izmantotie jēdzieni:

“Šīs direktīvas nolūkos piemēro šādas definīcijas:

1)      “pakalpojums” ir jebkāda pašnodarbināta saimnieciskā darbība, parasti par atlīdzību, kā minēts Līguma 50. pantā;

2)      “pakalpojumu sniedzējs” ir jebkura fiziskā persona, kas ir kādas dalībvalsts valstspiederīgais, vai jebkura juridiskā persona, kā minēts Līguma 48. pantā un kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, un [kas] piedāvā vai sniedz pakalpojumus;

[..]

6)      “atļauju piešķiršanas sistēma” ir jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentas iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu;

7)      “prasība” ir jebkurš pienākums, aizliegums, nosacījums vai ierobežojums, kas paredzēts dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos vai kas izriet no judikatūras, administratīvās prakses, profesionālo organizāciju noteikumiem vai profesionālo apvienību vai citu profesionālo organizāciju kopējiem noteikumiem, kuri pieņemti, tām rīkojoties juridiski patstāvīgi; par prasībām šīs direktīvas izpratnē neuzskata noteikumus, kas ietverti koplīgumos, par kuriem vienojušies sociālie partneri;

8)      “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” ir iemesli, kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā, tostarp šādi iemesli: sabiedriskā kārtība; valsts drošība; sabiedrības drošums; veselības aizsardzība; sociālā nodrošinājuma shēmas finansiālā līdzsvara saglabāšana; patērētāju, pakalpojumu saņēmēju un darba ņēmēju aizsardzība; tirdzniecības darījumu taisnīgums; krāpšanas apkarošana; vides un pilsētvides aizsardzība; dzīvnieku veselība; intelektuālais īpašums; valsts vēstures un mākslas mantojuma saglabāšana; sociālās politikas mērķi un kultūras politikas mērķi;

[..].”

9.        9. pantā, kas ievada Pakalpojumu direktīvas III nodaļu par pakalpojumu sniedzēju brīvību veikt uzņēmējdarbību, ir paredzēti atļauju sistēmu noteikumi:

“1. Dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)      atļauju sistēma nav diskriminējoša pret attiecīgo pakalpojuma sniedzēju;

b)      vajadzība pēc atļauju sistēmas ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

c)      izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk vēla, lai būtu patiesi iedarbīga.

[..]”

10.      Pakalpojumu direktīvas 10. pantā ir paredzēti nosacījumi atļaujas piešķiršanai:

“1.      Atļauju sistēmas ir balstītas uz kritērijiem, kas liedz kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi.

2.      Šā panta 1. punktā minētie kritēriji ir:

a)      nediskriminējoši;

b)      pamatoti ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

c)      samērīgi ar sabiedrības interesēm;

d)      skaidri un nepārprotami;

e)      objektīvi;

f)      iepriekš publiskoti;

g)      pārredzami un pieejami.

[..]

7.      Šis pants neprasa pārskatīt kompetenču sadalījumu vietējā vai reģionālā līmenī dalībvalstu iestādēs, kas piešķir atļaujas.”

11.      Pakalpojumu direktīvas 11. pants attiecas uz atļaujas termiņu.

“1.      Pakalpojumu sniedzējam piešķirtā atļauja nav ar ierobežotu termiņu, izņemot gadījumus, kad:

a)      atļauju pagarina automātiski, vai arī tā ir atkarīga vienīgi no prasību pastāvīgas izpildes;

b)      pieejamo atļauju skaits ir ierobežots, pamatojoties uz sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

vai

c)      ierobežotu atļaujas termiņu var pamatot ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm.

[..]”

12.      Pakalpojumu direktīvas 12. pants “Izvēle starp vairākiem pretendentiem” attiecas uz situācijām, kurās konkrētai darbībai atļauju skaits ir ierobežots. 13. pantā ir paredzēti noteikumi par atļauju piešķiršanas procedūrām. Savukārt Pakalpojumu direktīvas 14. un 15. pantā attiecīgi ir noteiktas neatļautas prasības un izvērtējamas prasības.

B.      Francijas tiesības

1.      Tūrisma kodekss

13.      Code du tourisme (Tūrisma kodekss) L. 324‑1‑1. pantā ir paredzēts:

“Jebkurai personai, kura izīrē mēbelētas telpas tūristiem, neraugoties uz to, vai šīs telpas kā tādas ir klasificētas šī kodeksa izpratnē, iepriekš par to ir jāpaziņo tās pašvaldības mēram, kurā minētās telpas atrodas.”

2.      Būvniecības un mājokļu kodekss

14.      Code de la construction et de l’habitation (Būvniecības un mājokļu kodekss) L. 631‑7. pantā ir paredzēts, ka pašvaldībās, kurās ir vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju, dzīvojamo telpu lietošanas veida maiņai ir jāsaņem iepriekšēja atļauja atbilstoši šī paša kodeksa L. 631‑7‑1. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

15.      Ar loi n°2014‑366 du 24 mars 2014 pour l’accès au logement et un urbanisme rénové (2014. gada 24. marta Likums Nr. 2014‑366 par piekļuvi mājokļiem un pilsētplānošanas reformu) Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pants tika papildināts ar pēdējo, sesto, daļu. Tajā ir norādīts, ka “mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtota un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta, nozīmē lietošanas vieda maiņu šīs tiesību normas izpratnē”.

16.      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. pantā ir noteikta L. 631‑7. pantā paredzētās atļaujas saņemšanas kārtība:

“Iepriekšēju atļauju lietošanas veida maiņai izsniedz tās pašvaldības mērs, kurā ēka atrodas [..]. Tā var tikt pakļauta kompensācijas prasībai, kas izpaužas kā telpu, kurām ir cits lietojums, vienlaicīga pārveidošana par dzīvojamām telpām.

Atļauja lietošanas veida maiņai tiek piešķirta individuāli. Tā zaudē spēku, kad atļaujas saņēmējs, neraugoties uz iemesliem, galīgi izbeidz savu profesionālo darbību. Ja atļauja ir pakļauta kompensācijas prasībai, šis statuss tiek piešķirts telpām, nevis attiecīgajai personai. Telpas, kas tiek piedāvātas kompensācijas veidā, norāda atļaujā, kura tiek publicēta nekustamo īpašumu reģistrā vai zemesgrāmatā.

[..]

L. 631‑7. panta piemērošanai ar pilsētas domes lēmumu paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek izsniegtas atļaujas un noteiktas kompensācijas prasības attiecīgajā quartier (kvartālā) un, attiecīgā gadījumā, arrondissement (rajonā), ievērojot sociālās daudzveidības mērķi, it īpaši ņemot vērā dzīvojamo ēku tirgus īpatnības un vajadzību mazināt mājokļu trūkumu.  [..]”

17.      Pilsētas dome var arī noteikt pagaidu atļaujas sistēmu saskaņā ar šā paša kodeksa L. 631‑7‑1‑A pantu, kurā ir paredzēts, ka ar pilsētas domes lēmumu var tikt noteikta pagaidu atļaujas sistēma lietošanas veida maiņai, kas ļauj fiziskai personai uz īsu laiku izīrēt dzīvojamās telpas gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta. Minētajā lēmumā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem tās pašvaldības mērs, kurā atrodas attiecīgā ēka, izsniedz pagaidu atļauju. Tajā ir noteikti arī šīs pagaidu atļaujas kritēriji, kas var attiekties uz īres līgumu ilgumu, telpu fiziskajām iezīmēm, kā arī to atrašanās vietu, it īpaši ņemot vērā dzīvojamo ēku tirgus iezīmes un vajadzību mazināt mājokļu trūkumu. Šie kritēriji var atšķirties atkarībā no vienam un tam pašam īpašniekam piešķirto atļauju skaita.

18.      Saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1‑A pantu atļauja lietošanas veida maiņai nav vajadzīga, ja attiecīgās telpas ir izīrētāja galvenā dzīvesvieta 1989. gada 6. jūlija likuma 2. panta izpratnē, proti, ja izīrētājs, tā laulātais vai apgādājamais mājoklī dzīvo vismaz astoņus mēnešus gadā, izņemot iemeslus, kas saistīti ar profesionāliem pienākumiem, veselību vai force majeure.

19.      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 651‑2. pantā ir paredzētas sankcijas un pasākumi, kas piemērojami šo tiesību normu neievērošanas gadījumā:

“Jebkurai personai, kas pārkāpj L. 631‑7. panta noteikumus vai kas neievēro minētajā pantā noteiktos nosacījumus vai pienākumus, uzliek naudas sodu 25 000 EUR apmērā.”

3.      Parīzes pilsētas pašvaldības noteikumi, ar ko paredz atļauju piešķiršanas nosacījumus un kompensācijas prasības

20.      Règlement municipal de la Ville de Paris fixant les conditions de délivrance des autorisations de changement d’usage de locaux d’habitation et déterminant les compensations en application de la section 2 du chapitre 1 ^er du titre III du livre IV du Code de la construction et de l’habitation (Parīzes pilsētas pašvaldības noteikumi, ar ko paredz atļauju piešķiršanas nosacījumus un kompensācijas prasības, piemērojot Būvniecības un mājokļu kodeksa IV grāmatas III sadaļas 1. nodaļas 2. iedaļu) 2. pantā ir paredzēts:

“I – Kompensācija ir tādu telpu pārveidošana par dzīvojamām telpām, kurām 1970. gada 1. janvārī ir cits lietojums vai attiecībā uz kurām ir piešķirta detālplānošanas atļauja, lai mainītu to paredzēto lietošanas veidu pēc 1970. gada 1. janvāra, un kuras iepriekš nav izmantotas kompensācijai.

Kompensācijas veidā piedāvātajām telpām kumulatīvi:

a) jāsastāv no mājokļiem, un to platībai ir jābūt līdzvērtīgai telpām, kuru lietošanas veids tiek mainīts, un katrs gadījums ir jāizvērtē, pamatojoties uz telpu kā mājokļa piemērotību. Kompensācijas veidā piedāvātajām telpām ir jāatbilst standartiem, kas noteikti 2002. gada 30. janvāra Dekrētā par pienācīga mājokļa īpašībām;

b) jāatrodas tajā pašā arrondissement (rajonā), kurā ir dzīvojamās telpas, kam lietošanas veids tiek mainīts.

Platību aprēķina saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa R. 111‑2. panta noteikumiem.

II – Zonās, uz kurām attiecas 1. pielikumā minētā pastiprinātā kompensācija, atkāpjoties no I punkta a) apakšpunkta, kompensācijas veidā piedāvāto telpu platībai ir jābūt divreiz lielākai par to telpu platību, uz kurām attiecas lietošanas veida maiņa, izņemot gadījumus, kad šīs telpas tiek pārveidotas par sociālajiem īres mājokļiem, par ko ir noslēgts līgums vismaz uz 20 gadiem saskaņā ar Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 351‑2. pantu.

Atkāpjoties no I punkta b) apakšpunkta, sociālie īres mājokļi, ar ko kompensē pārveidotās telpas zonā, uz kuru ir attiecināma pastiprinātā kompensācija, var atrasties jebkurā šo [ģeogrāfisko] zonu daļā. Tomēr, ja pārveidotās telpas atrodas 1., 2., 4., 5., 6., 7., 8. vai 9. rajonā, kur mājokļu trūkums salīdzinājumā ar [pakalpojumu] darbības līmeni ir īpaši liels, ne vairāk kā 50 % pārveidoto telpu platības var kompensēt ārpus rajona, kurā ir paredzēts īstenot telpu pārveidošanu.

Kā noteicis INSEE [Francijas Valsts statistikas un ekonomisko pētījumu institūts], šiem rajoniem raksturīga ir tāda atalgotu darba vietu attiecība pret strādājošo iedzīvotāju skaitu, kas ir augstāka nekā vidējais rādītājs Parīzē.

Gadījumā, ja visi kompensācijas veidā piedāvātie mājokļi atrodas ārpus rajona, kurā ir paredzēts īstenot telpu pārveidošanu, kompensācijas veidā piedāvāto mājokļu vienību skaitam jābūt vismaz vienādam ar to mājokļu vienību skaitu, kas tiek zaudētas.

Ja telpas viena īpašuma ietvaros pārveido un kompensē (kompensāciju saņem) viens un tas pats īpašnieks saistībā ar dzīvojamās platības racionalizāciju šajā īpašuma vienībā, minimālā platība, kas jākompensē, atbilst pārveidoto telpu platībai.”

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

21.      Katrai kasācijas sūdzības iesniedzējai pieder viens studijas tipa dzīvoklis, kas atrodas Parīzē.

22.      2015. gadā Parīzes pilsētas pašvaldības dienesti veica izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai kasācijas sūdzību iesniedzējas attiecībā uz saviem studijas tipa dzīvokļiem neveic mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu Airbnb platformā bez atļaujas. Pēc šīs izmeklēšanas Procureur de la République (Francijas Republikas prokurors) iesniedza pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu pret kasācijas sūdzību iesniedzējām. Tribunal de grande instance de Paris (Parīzes Vispārējā pirmās instances tiesa, Francija) piesprieda kasācijas sūdzību iesniedzējām samaksāt naudas sodu un noteica mainīt nekustamā īpašuma lietošanas veidu atpakaļ uz dzīvojamām telpām. Parīzes pilsēta iestājās lietā.

23.      Apelācijas tiesvedībā ar 2017. gada 19. maija un 2017. gada 15. jūnija spriedumiem attiecībā uz katru no kasācijas sūdzību iesniedzējām Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa, Francija) apstiprināja, ka saistībā ar attiecīgajiem studijas tipa dzīvokļiem, kas tika piedāvāti īrei Airbnb platformā, ir notikusi mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem bez iepriekšējas Parīzes mēra atļaujas, pārkāpjot Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantu. Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) piesprieda kasācijas sūdzību iesniedzējām, Cali Apartments un HX, naudas sodu attiecīgi 15 000 EUR un 25 000 EUR apmērā. Ieņēmumi no naudas sodiem bija jāpārskaita Parīzes pilsētai.

24.      Kasācijas sūdzību iesniedzējas iesniedza kasācijas sūdzības Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa. Kasācijas sūdzību iesniedzējas uzskata, ka ar apelācijas instancē pasludinātajiem spriedumiem ir pārkāpts ES tiesību pārākuma princips, jo Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) neesot pierādījusi, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, ko radot attiecīgais tiesiskais regulējums, var tikt pamatots ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. Tāpat Cour d’appel de Paris (Parīzes apelācijas tiesa) neesot konstatējusi, ka šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītais mērķis nevarēja tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošu pasākumu, kā tas paredzēts Pakalpojumu direktīvas 9. panta [1. punkta] b) un c) apakšpunktā.

25.      Šādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos iesniedzējtiesa uzdod Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai [Pakalpojumu direktīva], ņemot vērā tās priekšmetu un piemērošanas jomu, kā tā definēta 1. un 2. pantā, ir piemērojama mēbelētu dzīvojamo telpu, kas nav izīrētāja galvenā dzīvesvieta, atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai par maksu, tostarp neprofesionālām vajadzībām, gadījuma klientiem, kuriem minētās telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta, it īpaši jēdzienu “pakalpojumu sniedzējs” un “pakalpojumi” gaismā?

2)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds paredzēts Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantā, ir atļaujas sistēma iepriekš minētajai darbībai [Pakalpojumu direktīvas] 9.–13. panta izpratnē vai vienīgi prasība, kam piemērojamas 14. un 15. panta tiesību normas?

Gadījumā, ja ir piemērojams [Pakalpojumu direktīvas] 9.–13. pants:

3)      Vai šīs direktīvas 9. panta [1. punkta] b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mērķis, kas ir cīņa pret īrei paredzēto mājokļu trūkumu, ir sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm, ar ko var pamatot valsts pasākumu, saskaņā ar kuru noteiktās ģeogrāfiskās zonās ir jāsaņem atļauja mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai gadījuma klientiem, kam šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta?

4)      Apstiprinošas atbildes gadījumā – vai šāds pasākums ir samērīgs ar izvirzīto mērķi?

5)      Vai direktīvas 10. panta 2. punkta d) un e) apakšpunktam ir pretrunā valsts pasākums, saskaņā ar kuru ir nepieciešama atļauja mēbelētu dzīvojamo telpu “atkārtotai” un “īstermiņa” izīrēšanai “gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta”?

6)      Vai direktīvas 10. panta 2. punkta d)–g) apakšpunktam ir pretrunā atļauju sistēma, saskaņā ar kuru atļaujas izsniegšanas nosacījumi tiek paredzēti pilsētas domes lēmumā, ievērojot sociālās daudzveidības mērķi, it īpaši ņemot vērā dzīvojamo ēku tirgus īpatnības un vajadzību mazināt mājokļu trūkumu?”

26.      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 18. decembra rīkojumu lietas C‑724/18 (attiecībā uz Cali Apartments) un C‑727/18 (attiecībā uz HX) tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

27.      Rakstveida apsvērumus iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējas, Parīzes pilsēta, Čehijas un Vācijas valdības, Īrija, Grieķijas, Spānijas, Francijas, Nīderlandes un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Visi minētie, izņemot Polijas valdību, piedalījās tiesas sēdē, kas notika 2019. gada 19. novembrī.

IV.    Vērtējums

28.      Pirmais un otrais jautājums ir saistīti ar jautājumu par Pakalpojumu direktīvas piemērojamību šajās lietās. Lai arī pirmais jautājums attiecas uz šīs direktīvas piemērošanas jomu, otrā jautājuma mērķis ir noteikt, tieši kuri no minētās direktīvas noteikumiem, kas attiecas uz “atļauju piešķiršanas sistēmām” un “prasībām” Pakalpojumu direktīvas III nodaļā, ir piemērojami izskatāmajās lietās.

29.      Uzskatot, ka noteikumi, saskaņā ar kuriem mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanai gadījuma klientiem, kam šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta, ir jāsaņem atļauja, ir uzskatāmi par “atļauju piešķiršanas sistēmu”, iesniedzējtiesa ar trešo līdz sesto jautājumu vēl vēlas noskaidrot, vai minētā sistēma atbilst Pakalpojumu direktīvas 9. un 10. pantā paredzētajiem noteikumiem par šīm atļauju sistēmām. Īpaši trešais un ceturtais jautājums ir saistīti ar attiecīgo noteikumu pamatojumu un samērīgumu. Ar piekto un sesto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai šie noteikumi atbilst citiem Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētajiem atļaujas piešķiršanas nosacījumiem.

30.      Šo secinājumu struktūrā ir ievērota iesniedzējtiesas konstatēto juridisko jautājumu loģika. Vispirms es izvērtēšu, vai Pakalpojumu direktīva ir piemērojama izskatāmajās lietās (A), kā arī noskaidrošu attiecīgās tiesību normas (B). Pēc tam pievērsīšos jautājumam par apstrīdētās atļauju piešķiršanas sistēmas saderību ar dažādajiem nosacījumiem, kas izriet no Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta un 10. panta 2. punkta gan attiecībā uz tās noteikšanu, gan tajā paredzētajiem īpašajiem nosacījumiem (C).

31.      Pirms sāku šo analīzi, ir jāprecizē vispārējās analīzes priekšmets. Vai analīze ir jāveic, atsaucoties uz valsts tiesību aktiem (minēti šo secinājumu 13.–19. punktā), Parīzes pilsētas pašvaldības tiesību aktiem (iepriekš minēti 20. punktā) vai arī skatot abus kopā?

32.      Jāatzīst, iesniedzējtiesa uzdod savus jautājumus tikai saistībā ar valsts tiesību aktiem, kuros ir noteikts, ka mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai ir jāsaņem kompetentās iestādes/mēra atļauja (4). Tomēr valsts tiesību aktos ir paredzēta tikai vispārēja šādu atļauju sistēma. Tajos pašvaldību domēm ir piešķirtas pilnvaras pieņemt noteikumus, lai padziļinātu šo sistēmu (5).

33.      Izmantojot šīs pilnvaras, Parīzes pilsēta pieņēma pašvaldības noteikumos paredzētas īpašas tiesību normas, kurās paredzēti atļauju piešķiršanas nosacījumi un kompensācijas prasības. Zināmā mērā tieši pašvaldības noteikumi piešķir konkrētu saturu vispārīgajam valsts tiesiskajam regulējumam. Francijas kontekstā pašvaldības noteikumi ir būtiski arī praktiskā ziņā, jo šķiet, ka naudas līdzekļi, kas tiek iegūti no naudas sodiem par mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu bez atļaujas, pilnībā tiek ieskaitīti tās komūnas budžetā, kurā atrodas konkrētās telpas.

34.      Pakalpojumu direktīvā vismaz divos veidos likumdevējs ir atzinis, ka ir svarīgi ņemt vērā vietējā līmeņa pasākumus attiecībā uz kompetentām iestādēm, kas piešķir atļaujas. Pirmkārt, pati analīzes sistēma, kas izriet no Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punkta, prasa pārbaudīt specifiskas atļauju sistēmas, līdz ar to vajadzības gadījumā tādas sistēmas, kādas ir precizētas vietējā līmeņa un valsts tiesību aktos (6). Otrkārt, Pakalpojumu direktīvas 10. panta 7. punktā ir skaidri noteikts, ka ar atļauju piešķiršanas nosacījumiem nevar apšaubīt kompetenču sadalījumu vietējā vai reģionālā līmenī dalībvalstu iestādēs, kas piešķir atļaujas.

35.      Rezumējot – attiecīgā atļauju piešķiršanas sistēma izskatāmajās lietās ir valsts un pašvaldības tiesību aktu kopums. Izvērtējot šāda tiesību aktu kopuma saderību ar Savienības tiesībām, ir jāaplūko tā saturs kopumā, nevis tikai tā individuālie slāņi. Galu galā, tas būtu arī jebkura iespējamā pakalpojuma sniedzēja Parīzē skatupunkts, uz kuru loģiski būtu attiecināmi abi tiesiskā regulējuma slāņi, nevis tikai valsts tiesību akti. Šāda pieeja ir arī izmantota šajos secinājumos.

A.      Par Pakalpojumu direktīvas piemērojamību

36.      Vai Pakalpojumu direktīva ir piemērojama mēbelētu dzīvojamo telpu, kas nav izīrētāja galvenā dzīvesvieta, atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai par maksu, tostarp neprofesionālām vajadzībām, gadījuma klientiem, kuriem minētās telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta?

37.      Visi lietas dalībnieki, izņemot Vācijas valdību un Īriju, uzskata, ka Pakalpojumu direktīva ir piemērojama izskatāmajās lietās.

38.      Vācijas valdība uzskata, ka Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantā nav reglamentēta pakalpojuma sniegšana, bet gan dzīvojamo telpu lietošanas veida maiņa. Šī tiesību norma ir attiecināma ne tikai uz pakalpojumu sniedzējiem, kas vēlas īstenot savu telpu īstermiņa izīrēšanu gadījuma klientiem, bet arī uz ikvienu personu, kas vēlas mainīt dzīvojamo telpu lietošanas veidu. Piemēram, šāda lietojuma maiņa varētu būt telpu izmantošana bezpajumtnieku vai bēgļu mājokļu vajadzībām. Šīs darbības ir nepārprotami izslēgtas no direktīvas piemērošanas jomas atbilstoši tās 9. un 27. apsvērumam, kā arī 2. panta 2. punkta j) apakšpunktam. Tas pats būtu jāattiecina uz noteikumiem par lietojuma maiņu, lai nodrošinātu pietiekamu finansiāli pieejamu mājokļu piedāvājumu.

39.      Īrija uzskata, ka Būvniecības un mājokļu kodeksa normas reglamentē zemes, it īpaši mājokļu nekustamā īpašumu apstrādi un izmantošanu. Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantā ir paredzēti detalizēti noteikumi par mājokļa nekustamā īpašuma lietošanas veida maiņu, kā arī jauktu lietojumu. Ņemot vērā Pakalpojumu direktīvas 9. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka direktīva nav piemērojama “zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai [vai] būvniecības standartiem”, minētā direktīva nav attiecināma uz Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. pantu. Francijas tiesiskā regulējuma mērķis esot cīņa pret īres mājokļu trūkumu, kas ir nozīmīgs sociālās politikas mērķis, efektīvi reglamentējot zemes izmantošanu un pilsētplānošanu, nevis iespēja ietekmēt piekļuvi konkrētai darbībai vai tās veikšanu.

40.      Manuprāt, īstermiņa izīrēšanas pakalpojumu sniegšana par atlīdzību ir izteikts ekonomiska rakstura pakalpojums. Mājokļa nekustamā īpašuma lietošanas veida maiņa vienkārši ir piekļuves prasība šī konkrētā pakalpojuma sniegšanai.

41.      Ir diezgan skaidrs, ka, ņemot vērā attiecīgo pakalpojumu darbību, nav piemērojams neviens no Pakalpojumu direktīvas 2. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem atbrīvojumiem.

42.      Pakalpojumu direktīvas 2. panta 2. punkta j) apakšpunkts, saskaņā ar kuru ir izslēgti sociālie pakalpojumi saistībā ar sociālajām mājām, uz ko atsaucas Vācijas valdība, acīmredzami nav piemērojams šajā lietā. Argumentācija, kas balstīta uz to, ka vienas un tās pašas tiesību normas, kas īpašniekam jāievēro, lai izmantotu nekustamo īpašumu saimnieciskās darbības mērķiem, iespējams, varētu tikt attiecinātas arī uz nekustamā īpašuma lietošanas veida maiņu citiem mērķiem, kas nav saimnieciski mērķi, piemēram, sociālie mājokļi, ņemot vērā šīs lietas skaidros faktus, ir ļoti spekulatīva un nav jāskata sīkāk.

43.      Tāpat, ņemot vērā atlīdzības par pakalpojuma sniegšanu ienesīgo raksturu (7), attiecīgo [pakalpojumu] darbību acīmredzami nevar kvalificēt kā vispārējas nozīmes pakalpojumu, kas nav saimniecisks pakalpojums Pakalpojumu direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to arī šis atbrīvojums nav piemērojams.

44.      Drīzāk šķiet, ka bija paredzēts, ka dzīvojamo telpu izīrēšana, tāpat kā jebkurš cits pakalpojums tūrisma nozarē, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā. Lai gan šajā ziņā Pakalpojumu direktīvā nav tiešas norādes, 33. apsvērumā ir minēts, ka direktīva ir attiecināma uz nekustamā īpašuma pakalpojumiem un patērētāju pakalpojumiem, piemēram, pakalpojumiem tūrisma nozarē. Turklāt, lai arī Eiropas Komisijas Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmata noteikti nav saistoša (8), tajā ir apstiprināts, ka izīrēšana ir iekļauta starp darbībām, kas var tikt uzskatītas par pakalpojumiem (9).

45.      Izvērstāk būtu jāanalizē vēl viens Vācijas valdības un it īpaši Īrijas arguments, kas izvirzīts saistībā ar 9. apsvērumu. Šajā apsvērumā ir norādīts, ka “šī direktīva attiecas vienīgi uz tām prasībām, kuras ietekmē piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās veikšanu. Tādēļ tā neattiecas uz tādām prasībām kā ceļu satiksmes noteikumiem, zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai, būvniecības standartiem, kā arī administratīvām sankcijām, kuras piemēro par neatbilstību šādiem noteikumiem, – kas konkrēti nereglamentē vai konkrēti neietekmē pakalpojumu sniegšanas darbību, taču kas pakalpojuma sniedzējiem jāievēro, veicot saimniecisku darbību, tāpat kā personām, kuras veic privātus darījumus.”

46.      Es uzskatu, ka šeit ir lietderīgi minēt 9. apsvērumu pilnībā. Lasot apsvēruma tekstu kopumā, tostarp tā pirmo teikumu, kā arī otrā teikuma otro daļu, ir skaidrs, kāpēc Vācijas valdības un Īrijas izvirzītie argumenti nav pārliecinoši.

47.      Pirmkārt, jāatgādina, ka 9. apsvērums ir tikai apsvērums (10). Pakalpojumu direktīvā nav atbilstošas tiesību normas, kurā būtu paredzēts tāds grupu atbrīvojums, kas būtu līdzīgs direktīvas 2. panta 2. un 3. punktā minētajam. Manuprāt, apsvērums pats par sevi bez tam atbilstošas tiesību normas tekstā nevar radīt grupu atbrīvojumu, kas nav nekādi nav atspoguļots Savienības tiesību akta pamattekstā (11).

48.      Otrkārt, pat ja analīze nebūtu jāpārtrauc šajā brīdī, ko, manuprāt, varētu un vajadzētu darīt, jāpiebilst, ka katrā ziņā 9. apsvērums attiecas uz citu jautājumu, nevis uz tāda papildu atbrīvojuma no direktīvas piemērošanas jomas noteikšanu, kas saistīts ar kādu nozari.

49.      9. apsvēruma pirmajā teikumā ir apstiprināts vispārīgs noteikums, ka direktīva attiecas uz prasībām, kas ietekmē piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai. Līdz ar to visi noteikumi jebkurā jomā, kuros ir paredzēts piekļuves pakalpojumam priekšnosacījums, tostarp prasības saistībā ar nekustamā īpašuma lietošanas veida maiņu, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā. Tomēr pastāv ierobežojums – direktīva ir attiecināma “tikai” uz šādām prasībām.

50.      Šī iemesla dēļ otro teikumu ievada vārds “tādēļ”, kam seko uzskaitījums, kuru ilustratīvi ievada vārdi “tādām kā”. Tomēr, lai arī ar otro teikumu netiek paredzēti ar nozari saistīti grupu atbrīvojumi no direktīvas piemērošanas jomas, šī otrā teikuma daļa vienkārši apstiprina, ka iespējamie pakalpojuma sniedzēji nevar apstrīdēt vispārīgi piemērojamu tiesisko regulējumu, pamatojoties uz to, ka tas traucē viņu pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Līdz ar to šādi pakalpojumu sniedzēji nevar lūgt piemērot īpašu tiesisko regulējumu, kurš atšķirtos no tā, kas tiek attiecināts uz “personām, kuras veic privātus darījumus”, kā secināts apsvērumā.

51.      Vienkārši sakot, 9. apsvērumā tikai no jauna ir apstiprināts, ka Pakalpojumu direktīva neskar vispārīgi piemērojamus noteikumus, ar ko īpaši nereglamentē pakalpojumus un kas ir attiecināmi uz ikvienu – gan privātpersonām, gan pakalpojumu sniedzējiem. Šis apgalvojums ir attiecināms uz jebkuru tiesību jomu. Loģiski, ka tieši tāpēc uzskaitījums ir tikai ilustratīvs un to ievada vārdi “tādām kā”, un tas varētu ietvert arī citas jomas (12), piemēram, vides standartus vai noteikumus par pārtikas nekaitīgumu. Visbeidzot, tas arī ir iemesls, kāpēc nevienā no direktīvas pantiem nav iekļauti atbilstoši operatīvie noteikumi, kas atspoguļotu 9. apsvēruma saturu – ar šo apsvērumu nekad nav bijis paredzēts no direktīvas piemērošanas jomas izslēgt konkrētu nozari vai nozares. Tā mērķis ir vienkārši nostiprināt to, ka direktīvas normas nevar tikt izmantotas veidā, kas mazinātu vai padarītu bezjēdzīgu jebkuru vispārīgi piemērojamu tiesisko regulējumu dalībvalstī.

52.      Tiesas sēdē Eiropas Komisija kā 9. apsvēruma mērķa piemēru minēja hipotētisku gadījumu, kad autovadītājs no valsts, kurā transportlīdzekļi pārvietojas pa ceļa labo pusi, varētu apstrīdēt ceļu satiksmes noteikumus dalībvalstī, kurā tie pārvietojas pa ceļa kreiso pusi, kā prasību, kas ierobežo viņa piekļuvi pakalpojumu sniegšanai citā dalībvalstī. Nevēloties iesaistīties neapšaubāmi karstās debatēs par to, cik lielā mērā LESD 56. pants vai Pakalpojumu direktīva faktiski varētu būt piemērojama transporta pakalpojumiem, sniegtais piemērs ir diezgan nozīmīgs. Var minēt vairākus citus piemērus: iespējams pakalpojuma sniedzējs, kas apstrīd pilsētas plānojumu vai citus plānošanas noteikumus, iebildumu celšana pret veidu, kādā tiek iesniegtas nodokļu deklarācijas, kādā tiek pārvaldīti un uzturēti sodu reģistri vai arī kādā tiek ieviesti vides standarti attiecībā uz emisijām un piesārņojumu, utt. Valsts tiesību normas jebkurā no šīm vispārīgi piemērojamā regulējuma jomām vienmēr var tikt apstrīdētas, izmantojot vienu un to pašu argumentu, proti, ka pašu noteikumu pastāvēšana ir neierobežotas brīvības sniegt pakalpojumus ierobežojums.

53.      Taču, kā minēts 9. apsvērumā, mērķis bija izslēgt tieši minēto. Visu šo piemēru kopsaucēji ir netiešums un instrumentalitāte. Noteikumi, ar kuriem reglamentē (piekļuvi) pakalpojumam, ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, savukārt vispārīgi piemērojami noteikumi, ar kuriem nekādā ziņā netiek nošķirti pakalpojumu sniedzēji un citas personas, tajā neietilpst. Kā apstiprināts 9. apsvēruma pirmajā teikumā, prasības attiecībā uz piekļuves pakalpojuma sniegšanai nosacījumiem, acīmredzami ir ietvertas, lai arī no kuras tiesību jomas tās varētu izrietēt.

54.      Šī loģika ļoti atšķiras no Īrijas un Vācijas valdības izvirzītās argumentācijas, kas būtībā ierosina formulējumu “zemes apstrādes un izmantošanas noteikumiem, pilsētu un lauku plānošanai” interpretēt kā vēl vienu grupas atbrīvojumu no direktīvas piemērošanas jomas. Līdz ar to direktīva nekad nebūtu attiecināma uz nevienu valsts tiesību aktu, kas skar zemes izmantošanu, pilsētu un lauku plānošanu. Tas tā nav un nevar būt.

55.      Treškārt, līdzīgā veidā Tiesa spriedumā Visser (13) ir izvērtējusi noteikumu par nekustamo īpašumu, kas ir 9. apsvēruma pamatā, atšķirības atkarībā no tā, vai tie konkrēti reglamentē vai ietekmē piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu.

56.      Spriedums Visser attiecās uz noteikumiem, kas paredzēti komūnas detālplānojumā, ar kuru mazgabarīta preču mazumtirdzniecība ir aizliegta ģeogrāfiskās zonās, kas atrodas ārpus kādas Nīderlandes komūnas pilsētas centra. Šajā kontekstā, vērtējot detālplānojumu, Tiesa koncentrējās uz attiecīgo saimniecisko darbību, nevis uz paša plāna būtību kā pilsētas teritorijas plānošanas un zemes izmantošanas pasākumu. Īpaši Tiesa norādīja, ka “pamatlietā aplūkojamie noteikumi, pat ja to mērķis [..] ir saglabāt [attiecīgās] komūnas pilsētas centra dzīvotspēju un teritoriālās plānošanas politikas ietvaros novērst tukšu telpu pastāvēšanu pilsētas zonā, to specifiskais mērķis tomēr ir tādu ģeogrāfisku zonu noteikšana, kurās var veikt noteiktas mazumtirdzniecības darbības” (14). Balstoties uz minēto Tiesa secināja, ka tie attiecas tikai uz tādām personām, kas ir iecerējušas izvērst savu darbību šajās ģeogrāfiskajās zonās, izslēdzot personas, kuras darbojas privāti.

57.      No minētā sprieduma izriet, ka, saskaroties ar noteikumiem par nekustamo īpašumu, ja šo īpašumu izmanto ienesīgiem mērķiem, Tiesa nošķir attiecīgo noteikumu konkrēto priekšmetu un vispārējo mērķi. Tas, ka (galvenais) mērķis galvenokārt attiecas uz pilsētas teritorijas plānošanu, neliedz uz tiem attiecināt Pakalpojumu direktīvu, ja to īpašais priekšmets ir saimnieciskā darbība. Saskaņā ar 9. apsvērumu Pakalpojumu direktīva ir attiecināma uz noteikumiem, kuri reglamentē vai īpaši ietekmē pakalpojumu darbības uzsākšanu vai veikšanu (15).

58.      Līdz ar to no sprieduma Visser skaidri izriet, ka noteikumi par nekustamā īpašuma izmantošanu ietilpst Pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā, ciktāl tie skar saimniecisko darbību, tādējādi ietekmējot piekļuvi pakalpojumu tirgum vai pakalpojumu darbības veikšanu (16).

59.      Izskatāmajās lietās, tāpat kā spriedumā Visser, attiecīgajiem noteikumiem ir divējāds raksturs. Tie ir daļa no noteikumu kopuma, saskaņā ar kuru ir jāsaņem atļauja mājokļa īpašuma “lietošanas veida maiņai”, kas liecina par ciešu saikni ar zemes izmantošanu vai pilsētu teritorijas plānošanu. Tomēr šie noteikumi ir būtiski arī attiecībā uz piekļuvi konkrētai pakalpojumu darbībai un tās veikšanu.

60.      Ceturtkārt un visbeidzot, šajā lietā tomēr ir viena īpatnība, kas to atšķir no sprieduma Visser un, iespējams, atspoguļo – lai arī citādā veidā – Vācijas valdības un Īrijas izteiktos iebildumus. Lai gan spriedumā Visser noteikumi bija vienādi piemērojami, varētu teikt, ka sava rakstura dēļ tie bija vērsti uz vienu īpašu pakalpojumu sniedzēju grupu. Saimniecisko darbību, ko faktiski skāra attiecīgais detālplānojums, pamatoti varēja veikt tikai īpaša un konkrēta pakalpojumu sniedzēju grupa.

61.      Atšķirībā no sprieduma Visser izskatāmajā lietā nav manāma (profesionāla) pakalpojumu sniedzēju grupa. Kā arī nav skaidri definējama pakalpojumu saņēmēju grupa. Abas puses darbojas neprofesionālā kārtā.

62.      Šajā ziņā es piekrītu, ka noteikumi par nekustamā īpašuma lietošanas veida maiņu ir zināmā veidā piemērojami, nenošķirot jebkādas izmaiņas nekustamā īpašuma izmantošanā, un nav obligāti attiecināmi tikai uz mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu. Taču daļēji tas ir saistīts ar pašu vienādranga ekonomiku, kurā robežšķirtne starp pakalpojumu sniegšanu profesionālā un neprofesionālā kārtā ir izzudusi (17). Šādā vidē bieži vien šādas darbības faktiski var tikt efektīvi reglamentētas tikai ar vispārīgi piemērojamiem noteikumiem. Citiem vārdiem, ja visi ir pakalpojumu sniedzēji, tad kritērijs, saskaņā ar kuru runa ir vienīgi par noteikumiem, kas konkrēti ir vērsti uz pakalpojumu darbību (nevis tiem, kas ir piemērojami visām citām personām, kuras veic privātus darījumus), lielā mērā zaudē savu nošķiršanas spēju.

63.      Rezumējot – pietiek ar to, ja vispārīgi piemērojami noteikumi reglamentē vai ietekmē piekļuvi pakalpojuma sniegšanai, neatkarīgi no to rakstura, tādējādi atgriežoties pie 9. apsvēruma pirmajā teikumā minētā pamata apgalvojuma. Ir skaidrs, ka tas tā ir izskatāmajā lietā, kurā valsts likumdevējs nekustamā īpašuma lietošanas veida maiņu ir paredzējis kā galveno piekļuves nosacījumu, lai varētu sniegt pakalpojumu, kam acīmredzami ir saimniecisks raksturs, proti, mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu. Tādēļ, manuprāt, šādi valsts tiesību akti ietilpst Pakalpojumu direktīvas piemērošanas jomā.

B.      Pakalpojumu direktīvas piemērojamās normas

1.      Atļauju piešķiršanas sistēma vai prasība

64.      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kuras Pakalpojumu direktīvas normas būtu jāpiemēro pamatlietā: vai III nodaļas 1. iedaļas normas (9.–13. pants) par atļaujām, to piešķiršanas sistēmām un attiecīgajiem nosacījumiem vai arī 2. iedaļas normas (14. un 15. pants) par neatļautām vai novērtējamām prasībām?

65.      Pakalpojumu direktīvas 4. panta 6. punkta izpratnē atļauju piešķiršanas sistēma ir definēta kā “jebkura procedūra, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējam faktiski ir jāveic noteiktas darbības, lai no kompetentas iestādes saņemtu formālu lēmumu vai netiešu lēmumu attiecībā uz piekļuvi kādai pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu”.

66.      4. panta 7. punkta izpratnē prasība ir definēta kā “jebkurš pienākums, aizliegums, nosacījums vai ierobežojums, kas paredzēts dalībvalstu normatīvajos vai administratīvajos aktos vai kas izriet no judikatūras, administratīvās prakses, profesionālo organizāciju noteikumiem vai profesionālo apvienību vai citu profesionālo organizāciju kopējiem noteikumiem”.

67.      Atļauju piešķiršanas sistēmām un prasībām, ko nosaka dalībvalstis, kopīgs ir apstāklis, ka tās abas principā ir aizliegtas ar Pakalpojumu direktīvu vai Līgumiem (18), jo tiek pieņemts, ka šādas sistēmas vai prasības ierobežo piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu. Tomēr tās atšķiras atkarībā no attiecīgā ierobežojuma būtības.

68.      Atļauju piešķiršanas sistēma, iespējams, ir saistīta ar tāda ex ante individuāla lēmuma pieņemšanu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, kurš, kā Tiesa ir noteikusi spriedumā Visser, “ir oficiāls akts, kas iegūts tādas rīcības noslēgumā, kura pakalpojumu sniedzējiem būtu bijusi jāveic”, lai attīstītu savu saimniecisko darbību (19). Piemēram, tā varētu būt atļauja personai pasažieru pārvadājumiem pa ūdeni vai skatlogu prostitūcijas uzņēmuma darbībai (20), koncesijas, ko valsts iestādes ir piešķīrušas attiecībā uz nekustamo īpašumu ar atpūtu saistītas darbības veikšanai (21), atļauja mazumtirdzniecībai paredzētu pirotehnisko izstrādājumu glabāšanai (22) vai arī atļauja, ar ko piešķir noteiktus akadēmiskus grādus (23).

69.      Turpretim prasības esamība neprasa izdot ex ante individuālu lēmumu, ar ko tiek piešķirtas subjektīvas tiesības. Prasība ir vispārīgs un bezpersonisks noteikums, kurš ir spēkā un ir attiecināms uz visiem pakalpojumu sniedzējiem, neatkarīgi no jebkādas darbības vai procedūras, kas tiek ievērota, lai iegūtu jebkāda veida individuālu lēmumu, kurš atļautu veikt viņu iecerēto darbību. Piemēram, tāpat kā lietā Visser tas var būt aizliegums, kas ir noteikts detālplānojumā, kuru apstiprinājusi pilsētas komūnas padome attiecībā uz preču mazumtirdzniecību konkrētās pilsētas zonās (24), kā arī jebkurš cits vispārīgs noteikums vai ierobežojums, kas ir attiecināms ex lege uz konkrētā veida pakalpojuma darbību.

70.      Pievēršoties izskatāmajām lietām, vispirms ir jāuzsver, ka Pakalpojumu direktīvas III nodaļa, kurā ietverti noteikumi par atļauju piešķiršanas sistēmām un attiecīgajām prasībām, ir piemērojama pamatlietā aplūkotajām faktiskajām situācijām, neraugoties uz pārrobežu elementa neesamību. Proti, Tiesa uzskata, ka III nodaļas normas ir vienlīdz piemērojamas pilnībā iekšējām situācijām (25).

71.      Ciktāl tas attiecas uz III nodaļas normām, kas ir īpaši piemērojamas izskatāmajām lietām, ir pilnīgi skaidrs, ka apstrīdētie tiesību akti attiecas uz atļauju piešķiršanas sistēmu, nevis prasībām. Nekustamā īpašuma īpašniekiem, kas vēlas īstermiņā izīrēt savas mēbelētās dzīvojamās telpas, ir jāievēro administratīva procedūra, lai saņemtu mēra oficiālu administratīvo atļauju, ja ir izpildīti nosacījumi. Atbilstoši minētajai atļaujai viņi var piedāvāt savas telpas mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa īres tirgū, citiem vārdiem, veikt pakalpojumu darbības.

72.      Līdz ar to valsts tiesiskais regulējums kopā ar attiecīgajiem pašvaldības tiesību aktiem ir atļauju piešķiršanas sistēma Pakalpojumu direktīvas 4. panta 6. punkta izpratnē. No tā izriet, ka izskatāmās lietas ir jāizvērtē no III nodaļas 1. iedaļas, kas attiecas uz atļaujām, it īpaši 9. un 10. panta, perspektīvas.

2.      9. un 10. pants kā analīzes ietvars

73.      Trešais un ceturtais jautājums attiecas uz 9. panta 1. punktu, savukārt piektais un sestais jautājums ir vērsti uz 10. panta 2. punktu. Lai sniegtu atbildi uz šiem jautājumiem, ir jānosaka 9. un 10. panta piemērošanas joma, kā arī to savstarpējā saistība.

74.      Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis piekļuvei pakalpojumu darbībai vai tās veikšanai piemēro atļauju sistēmu vienīgi tad, ja a) atļauju sistēma nav diskriminējoša pret attiecīgo pakalpojuma sniedzēju, b) vajadzība pēc atļauju sistēmas ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm un c) izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību.

75.      Savukārt 10. panta 2. punktā ir precizēti kritēriji, uz kuriem jābalsta atļauju piešķiršanas sistēmas, lai liegtu kompetentajām iestādēm savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi. Kritērijiem jābūt a) nediskriminējošiem, b) pamatotiem ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm, c) samērīgiem ar sabiedrības interesēm, d) skaidriem un nepārprotamiem, e) objektīviem, f) iepriekš publiskotiem un g) pārredzamiem un pieejamiem.

76.      Lietas dalībnieki, kas tiesvedībā Tiesā skaidri ir pauduši nostāju par Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta un 10. panta 2. punkta piemērošanas jomu, ir Vācijas, Spānijas un Francijas valdības, būtībā apgalvojot, ka 10. pants ir attiecināms uz pašvaldību līmeni (pašvaldības domes apspriešanās), nevis valsts tiesību aktiem, ar kuriem atļauts pieņemt pasākumus pašvaldību līmenī. Tādēļ tikai pirmais gadījums ir jāizvērtē, ievērojot 10. panta 2. punktā minētos kritērijus.

77.      Īrija un Komisija uzskata, ka, lai arī 9. pants attiecas uz atļauju piešķiršanas sistēmas likumību, 10. pantā ir atsauce uz nosacījumiem, kas jāizpilda, lai saņemtu šādu atļauju atļaujas piešķiršanas sistēmas, kura pati par sevi ir pamatota, ietvaros (tādējādi – sistēmas piemērošana individuāli). Tā kā kasācijas sūdzību iesniedzējas nav iesniegušas pieteikumu piešķirt atļauju pamatlietā, 10. pants neesot būtisks izskatāmo strīdu atrisināšanai.

78.      Savukārt Nīderlandes valdība apgalvo, ka 9. pants attiecas uz pašu atļauju piešķiršanas sistēmu, bet 10. pants uz individuāliem, parasti vietējā līmeņa atļauju piešķiršanas nosacījumiem. Tomēr, tā kā abās normās ir noteikti atļauju piešķiršanas nosacījumi, valsts un pašvaldības tiesību akti ir jāizvērtē, ņemot vērā 10. pantu.

79.      Es pieņemu, ka daļa nenoteiktības šajos jautājumos ir radusies tādēļ, kā jau iepriekš minēts, ka noteikumu izcelsme ir sadalīta starp diviem pārvaldības līmeņiem un iesniedzējtiesa ir uzdevusi jautājumus tikai par regulējumu valsts līmenī (26), vienlaikus izvirzot vairākas Pakalpojumu direktīvas normas.

80.      Turklāt Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkts un 10. panta 2. punkts patiešām būtiski pārklājas. Jāatzīst, lai gan ir iespējams konstatēt abstraktu, konceptuālu atšķirību starp abiem pantiem, koncentrējoties uz detaļām un, it īpaši, izvērtējot atļauju piešķiršanas sistēmas kritērijus atsevišķi vai nosacījumus, robeža starp tiem zināmā mērā kļūst neskaidra.

81.      Tomēr, pieļaujot visus pieņēmumus, es ierosinātu, ka 9. pants ir vērsts uz citu atļauju piešķiršanas procesa līmeni nekā 10. pants. 9. pants attiecas uz jautājumu par to, vai uz konkrēto pakalpojumu vispār var attiecināt atļauju piešķiršanas sistēmu (27). 10. pants ir viens solis tālāk. Kolīdz ir veikta 9. panta pārbaude un ir konstatēta vajadzība noteikt atļauju piešķiršanas sistēmu, 10. pantā ir pievērsta uzmanība konkrētiem kritērijiem, kuriem jāatbilst konkrētajai atļauju piešķiršanas sistēmai. 10. pantā ir precizēts, ka atļauju piešķiršanas sistēma ir jāizstrādā tādējādi, lai tā atbilstu visiem septiņiem kritērijiem, kas minēti šā panta 2. punktā (28). Apstāklis, ka “atļauju sistēmas ir balstītas uz kritērijiem”, apstiprina to, ka 10. pants galvenokārt attiecas uz specifiskām atļauju sistēmām. Šīs sistēmas ir jāizstrādā tādējādi, ka, vēlāk izskatot individuālos atļauju piešķiršanas pieteikumus, kompetentajām iestādēm ir liegts – kā noteikts 10. panta 1. punktā – savas izvērtēšanas tiesības īstenot patvaļīgi.

82.      Īsumā – saskaņā ar 9. pantu jautājums ir par to, “vai attiecībā uz šādu pakalpojumu darbību vispār ir jābūt atļaujas piešķiršanas sistēmai”. Savukārt saskaņā ar 10. pantu jautājums ir par to, “kādi kritēriji un nosacījumi ietilpst šādā atļaujas sistēmā”.

83.      Ņemot vērā šo uzdevumu sadalījumu starp abiem pantiem, nav nozīmes jautājumam par noteikumu izcelsmes līmeni (valsts, reģionālais vai vietējais). Iespējams, ka praksē attiecībā uz dalībvalstu noteikumiem augstāka līmeņa pārvaldība noteiks vispārīgo regulējumu (tostarp to, vai vispār ir vajadzīga atļauju piešķiršanas sistēma), bet zemāka vai vietējā līmeņa pārvaldības uzdevums būtu precizēt vai pielāgot aspektus šajā līmenī (tostarp detalizētus vai papildu atļauju piešķiršanas sistēmas nosacījumus).

84.      Šāds uzdevumu sadalījums ir loģisks. Tomēr tas ir arī pavisam netiešs. Nevar pilnībā izslēgt, ka 9. pantu varētu piemērot vietējā līmeņa tiesību normas, savukārt 10. pantu varētu attiecināt uz valsts līmeņa tiesību normām (29). Galvenais jautājums ir par tiesību akta saturu, nevis izcelsmi.

85.      Izskatāmās lietas kontekstā jautājums par atļauju piešķiršanas sistēmas nepieciešamību vispirms ir jāpārbauda, ņemot vērā 9. panta 1. punktā minētos trīs nosacījumus. Tomēr īpašie nosacījumi, saskaņā ar kuriem šāda atļauja tiks piešķirta, tostarp Parīzes pilsētas izstrādātā prasība par kompensāciju, ir jāizvērtē, ņemot vērā 10. panta 2. punkta nosacījumus.

C.      Par atļauju piešķiršanas sistēmas saderību ar Pakalpojumu direktīvu

86.      Šajā secinājumu sadaļā es vispirms izvērtēšu sevišķi svarīgus iemeslus saistībā ar sabiedrības interesēm, kas izvirzīti, lai pamatotu atļauju sistēmu (1), pēc tam pievēršoties galvenajam jautājumam par samērīgumu (2). Noslēgumā izteikšu vairākas piezīmes par citiem nosacījumiem, kādiem jāatbilst atļauju sistēmām saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktu (3).

87.      Taču pirms tam ir lietderīgi atgādināt izskatāmo lietu vispārējo kontekstu. Šajā ziņā īpaši nozīmīgas ir divas tiesības, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”), proti, 16. pants (darījumdarbības brīvība) un 17. pants (tiesības uz īpašumu).

88.      Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka ar minēto 16. pantu piešķirtā aizsardzība ietver brīvību veikt saimniecisku darbību vai komercdarbību (30). Darījumdarbības brīvība nevar tikt uzskatīta par absolūtu prerogatīvu, bet ir jāaplūko saistībā ar tās funkciju sabiedrībā (31). Līdz ar to darījumdarbības brīvība var tikt pakļauta plaša mēroga valsts varas iejaukšanās pasākumiem, kuri vispārējās interesēs var radīt ierobežojumus ekonomiskās darbības īstenošanai. Kopumā saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība, un, ievērojot proporcionalitātes [samērīguma] principu, ierobežojumiem ir jābūt nepieciešamiem un patiešām jāatbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības (32).

89.      Hartas 17. pants ir tiesību norma, ar ko privātpersonām tiek piešķirtas tiesības (33). Tomēr šajā pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu arī nav absolūtas, un to īstenošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ko pamato Savienības izvirzīti vispārējo interešu mērķi (34).

90.      Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, interpretējot 17. pantu, kā minimālās aizsardzības slieksnis ir jāņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūra par Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 1. protokola 1. pantu (35).

91.      Šajā ziņā ECPAK 1. protokola 1. panta otrajā daļā valstīm ir piešķirtas tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Tas it īpaši ir attiecināms uz mājokļu īpašumu nozari kā sociālo un ekonomikas politiku galveno jautājumu. ECT uzskata, ka, lai īstenotu šādas politikas, likumdevējam ir jābūt plašai novērtējuma brīvībai gan attiecībā uz tādu sabiedrības interešu problēmu, kas pamato kontroles pasākumus, gan uz šādu pasākumu ieviešanas sīki izstrādātiem noteikumiem. Tomēr iejaukšanās gadījumā ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp Kopienas vispārējo interešu prasībām un indivīda pamattiesību aizsardzības prasībām. Iespējamo alternatīvu risinājumu esamība pati par sevi nepadara apstrīdēto tiesisko regulējumu par nepamatotu. Tomēr ar šo tiesisko regulējumu nedrīkst uzlikt nesamērīgu un pārmērīgu slogu īpašniekiem, lai tas būtu ārpus valsts novērtējuma brīvības (36).

92.      Vēlos uzsvērt trīs aspektus, kas, manuprāt, ir noteicoši visai tālākajai saderības analīzei gan attiecībā uz sevišķi svarīgu iemeslu konstatēšanu saistībā ar sabiedrības interesēm, gan (īpaši) saistībā ar samērīguma pārbaudi.

93.      Pirmkārt, nedz darījumdarbības brīvība, nedz tiesības uz īpašumu, lai gan tās ir izvērtētas, ņemot vērā šajā Tiesā iesniegto lietu struktūru, no Pakalpojumu direktīvas un brīvības veikt uzņēmējdarbību viedokļa nav absolūtas. Itin nemaz – abas var tikt ierobežotas. It īpaši jau minētā Strasbūras tiesas judikatūra liecina par diezgan prātīgu pieeju, īpaši atvieglināti vērtējot valsts pasākumus, kas attiecas tikai uz (nekustamā) īpašuma izmantošanas kontroli. Citiem vārdiem, ar nosacījumu, ka [nekustamā īpašuma] izmantošanas kontrole nav tik bargs ierobežojums, ka tas faktiski ir slepus veikta nekustamā īpašuma ekspropriācija vai amortizācija, ir pieļaujami samērā ievērojami šo tiesību ierobežojumi.

94.      Otrkārt, tas izpaužas pārbaudes apjomā. Manuprāt, abos posmos – nosakot sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm un it īpaši vērtējot samērīgumu – ir iespējami vairāki risinājumi. Ne vienmēr vienīgais samērīgais risinājums būs tas, kas ir vismazāk apgrūtinošs individuālam nekustamā īpašuma īpašniekam, – tas ir tikai viens no faktoriem, kas jāņem vērā diezgan sarežģītā vienādojumā. Viena risinājuma vietā ir iespējama virkne risinājumu, kas izturētu samērīguma pārbaudi, proti, nevis tikai viens nenovēršams iznākums, bet gan tāds kā koridors – iespējamo risinājumu zona, kas ietver virkni iznākumu, kuri visi var tikt uzskatīti par samērīgiem.

95.      Treškārt, vēl sarežģītāk ir attiecībā uz vispārējo līdzsvaru, kas jānodrošina gadījumos, kad darījumdarbības brīvības ierobežojums nav attiecināms uz visiem vienādi sociālo vai sabiedrības interešu ziņā. Šajā gadījumā atsevišķām personām ir atļauts brīvi veikt sev vēlamo uzņēmējdarbību, savukārt citām ne. Iespējamo konkrētu pakalpojumu sniedzēju tiesības un intereses tiek samērotas ar (un, iespējams, tiek ierobežotas) ne tikai ar kopienas sociālajām interesēm, bet arī – horizontāli – ar tādām pašām citu personu tiesībām. Tādējādi vienas personas pakalpojumu sniegšanas brīvība konkurē ar citu personu interesēm tieši tāda paša pakalpojuma sniegšanā. Nepietiekamu resursu, spēju un atļauju pasaulē cena par piekļuves piešķiršanu vienai personai nereti var nozīmēt tās liegšanu šīs personas kaimiņam.

1.      Sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm

96.      Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka vajadzība pēc atļauju sistēmas ir pamatota ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. 10. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka pašiem kritērijiem, uz kuriem ir balstītas atļauju sistēmas, ir jābūt pamatotiem ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm. Ņemot vērā, ka šajā specifiskajā ziņā abās tiesību normās ir izmantots viens un tas pats formulējums, es uzskatu, ka pieņemamu sabiedrības interešu esamība var tikt izvērtēta kopīgi abiem mērķiem – vajadzībai noteikt atļauju sistēmu atbilstoši 9. pantam, kā arī tajā ietvertos kritērijus saskaņā ar 10. pantu.

97.      Kasācijas sūdzību iesniedzējas uzskata, ka nepastāv sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm, kas varētu pamatot apstrīdētos tiesību aktus. Citi tiesvedības Tiesā dalībnieki minēja vairākus iespējamos pamatojumus, proti, mājokļu trūkuma novēršana, pietiekama finansiāli pieejamu mājokļu piedāvājuma nodrošināšana, sociālo mājokļu politika, pilsētvides aizsardzība, cīņa pret spiedienu nekustamā īpašuma tirgū, patērētāju aizsardzība, nodokļu pārbaužu efektivitāte, godīga tirdzniecība un ar mājokļu jomu saistītu pakalpojumu saņēmēju aizsardzība.

98.      Parīzes pilsēta un Francijas valdība uzskata, ka apstrīdēto tiesību aktu galvenais mērķis ir novērst mājokļu trūkumu (un šajā sakarā arī cenu pieaugumu) noteiktās vietās (parasti tūristu karstajos punktos), kas vismaz daļēji ir saistīts ar to, ka īpašnieki dod priekšroku savu dzīvojamo telpu īstermiņa, nevis ilgtermiņa izīrēšanai (37).

99.      Nevēloties izteikties par pārējiem šajā tiesvedībā minētajiem mērķiem vai jebkādā veidā mazināt to vērtību, es nevilcinos pieņemt, ka uz cīņu pret strukturālo mājokļu trūkumu, no vienas puses, un pilsētvides aizsardzību, no otras puses, patiešām var atsaukties, lai kopā vai atsevišķi pamatotu gan 9. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētās atļauju sistēmas noteikšanu, gan arī tās uzbūvi un tajā ietvertos nosacījumus atbilstoši 10. panta 2. punkta b) apakšpunktam.

100. Pakalpojumu direktīvas 4. panta 8. punktā pilsētvides aizsardzība un sociālās politikas mērķi ir skaidri atzīti par sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm. Šie mērķi jau ir tik plaši formulēti, ka tie noteikti var ietvert specifiskākus ar tiem saistītus mērķus.

101. Turklāt Pakalpojumu direktīvas 40. apsvērumā ir skaidri paredzēts, ka jēdzienu “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm” ir izstrādājusi Tiesa un “tas var turpināt attīstīties”. Šajā ziņā, lai arī saistībā ar kapitāla brīvu apriti, Tiesa ir pieņēmusi vairākus iespējamos attaisnojuma pamatus, kas saistīti ar mājokļu politiku, lai novērstu dažāda veida spiedienu uz nekustamā īpašuma tirgu (38). Tiesa ir arī apstiprinājusi prasības, kas paredzētas, lai nodrošinātu pietiekamu mājokļu piedāvājumu noteiktām vietējo iedzīvotāju kategorijām vai personām, kurām ir mazi ienākumi (39), kā arī valsts tiesību aktus, kuru mērķis ir saglabāt komūnas pilsētas centra dzīvotspēju teritorijas labiekārtošanas interesēs (40). Tiesa ir arī jau ņēmusi vērā “dažas situāciju attiecīgajā valsts tirgū pamata lietā raksturojošās īpatnības, tādas kā strukturālais mājokļu trūkums un īpaši augsts iedzīvotāju blīvums” (41).

102. Apstāklis, ka Tiesas judikatūrā ir jau minēts pietiekams pamatojums, lai pieņemtu mērķus, kas vērsti uz cīņu pret strukturālu mājokļu trūkumu un pilsētvides aizsardzību, nedrīkst novērst uzmanību no tā, ka šie abi pasākumi ir pamatoti neatkarīgi no šādas judikatūras. Kā jau minēts, “sevišķi svarīgi iemesli saistībā ar sabiedrības interesēm”, kā jebkura cita “leģitīmo mērķu” kategorija nav statisks, slēgts uzskaitījums. Pakalpojumu direktīvas kontekstā 4. panta 8. punktā nepārprotami ir norādīti tikai piemēri, ko ievada vārds “tostarp”.

103. Rezumējot – cīņa pret mājokļu trūkumu un pietiekama finansiāli pieejamu (ilgtermiņa) mājokļu piedāvājuma nodrošināšana (it īpaši lielajās pilsētās), kā arī pilsētvides aizsardzība ir pamatoti attaisnojumi tādas atļauju piešķiršanas sistēmas noteikšanai, kas lielā mērā ir balstīta uz sociālo politiku. Uz šādiem iemesliem var arī atsaukties, lai pamatotu atļauju piešķiršanas sistēmas kritērijus.

104. Tomēr, tā kā gan Francijas valdība, gan Parīzes pilsēta kā galveno mērķi minēja cīņu pret ilgtermiņa mājokļu trūkumu noteiktās [ģeogrāfiskās] zonās gan saistībā ar nepieciešamību ieviest atļauju sistēmu kā tādu, gan tās individuālajiem nosacījumiem, it īpaši apstrīdēto kompensācijas prasību Parīzes pilsētā, tagad es izvērtēšu izvēlēto līdzekļu samērīgumu, ņemot vērā tieši šo konkrēto mērķi.

2.      Samērīgums

105. Saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktu atļauju piešķiršanas sistēmas noteikšana ir likumīga, ja izvirzīto mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka a posteriori pārbaude būtu pārāk vēla, lai būtu patiesi iedarbīga. Atbilstoši 10. panta 2. punkta c) apakšpunktam atļauju piešķiršanas nosacījumiem vai kritērijiem ir jābūt samērīgiem ar sabiedrības interesēm.

106. Kasācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka attiecīgā atļauju sistēma neesot piemērota, lai sasniegtu mērķi novērst mājokļu trūkumu, jo tā ne vienmēr attur īpašniekus no mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanas. Tās arī uzskata, ka Parīzē kompensācijas prasība esot pārāk ierobežojoša un apgrūtina vai pat padara neiespējamu mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanu tūristiem. Esot varēts apsvērt mazāk ierobežojošus juridiskos mehānismus, piemēram, nodokļa noteikšana. Parīzes pilsēta uzskata, ka izvirzīto mērķi nevarot sasniegt ne ar vienu mazāk ierobežojošu pasākumu, neatkarīgi no tā, vai tā būtu deklaratīva sistēma vai nakšu skaita ierobežojums, kad var veikt mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu.

107. Dalībvalstu valdības, kuras ir paudušas nostāju par samērīgumu, uzskata, ka apstrīdētie tiesību akti ir piemēroti un samērīgi.

108. Komisija uzskata, ka iesniedzējtiesa nav sniegusi pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai apstrīdētie (valsts) tiesību akti ir samērīgi. Tomēr atsevišķi elementi liecina, ka šīs tiesību normas faktiski varētu būt samērīgas, piemēram, to neattiecināšana uz īpašnieku galveno dzīvesvietu, kompensācijas mehānisms, īstenošana pašvaldības līmenī un iespēja ieviest pagaidu atļaujas.

109. Samērīgums nozīmē, ka attiecīgajiem pasākumiem ir jābūt piemērotiem, lai sasniegtu noteikto mērķi, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, turklāt nedrīkst pastāvēt iespēja šo mērķi sasniegt ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem (42).

110. Manuprāt, lai arī atļauju piešķiršanas sistēmas noteikšana saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punktu ir samērīga, kompensācijas prasības – kas ir galvenais atļaujas piešķiršanas nosacījums – samērīgums ir nedaudz apšaubāmāks, ņemot vērā 10. panta 2. punktu.

a)      Vajadzības saņemt atļauju samērīgums atbilstoši 9. panta 1. punkta c) apakšpunktam

111. Pirmkārt, kā skaidri noteikts Pakalpojumu direktīvas 9. panta 1. punkta c) apakšpunktā, atļauju sistēma parasti būs samērīga, ja ex post pārbaudes nav pietiekamas, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

112. Otrkārt, lai tā būtu samērīga, atļauju sistēmas vajadzība ir jānosaka, balstoties uz konkrētiem datiem par mājokļu tirgu pilsētās, kurās tiek apsvērts noteikt atļauju piešķiršanas sistēmu. Tiesas sēdē Komisija norādīja, ka valsts sistēmām ir jābūt balstītām uz konkrētiem pierādījumiem par situāciju mājokļu tirgū. Piekrītu. Tomēr, nevēloties mazināt šādu pierādījumu nozīmi attiecībā uz valsts pasākumiem, tie ir sevišķi svarīgi vietējā līmenī, lai tieši rastu samērīgu risinājumu, ņemot vērā īpašos vietējos apstākļus.

113. Treškārt, runājot par piekļuvi īstermiņa mājokļu tirgum, atļauju piešķiršanas sistēmām ir jābūt taisnīgām un atvērtām visiem. Kā noteikts 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā, atļauju sistēmas nedrīkst būt diskriminējošas. Diskriminācija pilsonības dēļ (43) nav vienīgais izslēgtais diskriminācijas veids. Apstāklis, ka direktīva ir piemērojama pilnībā iekšējām situācijām (saskaņā ar III nodaļas noteikumiem), liek domāt, ka diskriminācijas aizlieguma kritēriji ir plašāk attiecināmi uz citiem iemesliem, piemēram, tiem, kas minēti Hartas 21. panta 1. punktā.

114. Šajā kontekstā es nesaskatu neko tādu, kas liktu šaubīties par atļauju sistēmas kā tādas noteikšanas nepieciešamību, ņemot vērā izvirzīto mērķi novērst mājokļu trūkumu un saglabāt ilgtermiņa mājokļu tirgu.

115. Pirmkārt, ja mērķis ir saglabāt noteiktu preču vai pakalpojumu pieejamību konkrētā tirgū (ilgtermiņa mājokļi), a posteriori pārbaudes, kuru laikā nenovēršami tiks konstatēts, ka šīs preces vai pakalpojumi ir atstājuši šo tirgu, lai tiktu piedāvāti citā acīmredzami ienesīgākā tirgū (īstermiņa mājokļi), noteikti būtu visādas, tikai ne efektīvas. Līdz ar to, ja mērķis ir reglamentēt vai novērst aiziešanu no tirgus, tad nenovēršama ir iepriekšēju atļauju piešķiršana aiziešanai no [tirgus].

116. Otrkārt, lai gan varētu būt domstarpības par to, kādus secinājumus izdarīt no Francijas valdības un Parīzes pilsētas apkopotajiem datiem, nevar noliegt, ka problēma pastāv. Francijas Republika izstrādāja šīs problēmas risinājumu, kura koncepcija, ciktāl tas attiecas uz nepieciešamību piemērot īpašuma īpašniekiem atļauju piešķiršanas sistēmu, paredzēja samērīgumu. Tajā ir ietverti vairāki elastīguma mehānismi. Konkrēti, tā teritoriālā piemērojamība attiecas tikai uz pilsētām, kurās ir vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju (44), un atļauja nav vajadzīga galvenās dzīvesvietas izīrēšanai (45). Turklāt pilsētas, šķiet, var ieviest arī pagaidu atļauju sistēmu, kas nevar tikt pakārtota kompensācijas prasībai, ļaujot fiziskām personām veikt mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta.

117. Treškārt, nekādā ziņā nav ticis ierosināts, ka atļauju sistēma būtu attiecināma tikai uz konkrētiem nekustamā īpašuma īpašniekiem, tādējādi padarot atļauju sistēmu pašu par sevi diskriminējošu. Atļauju sistēma ir attiecināma uz visiem, kas Parīzē vēlas veikt īstermiņa izīrēšanu.

118. Protams, papildus atļauju piešķiršanas sistēmas izveidei arī virkne citu pasākumu noteikti varētu veicināt valsts tiesību aktos izvirzītā mērķa sasniegšanu. Pilsēta, kas saskaras ar ilgtermiņa mājokļu trūkumu, jo tiek īstenota mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšana, varētu nolemt uzlikt nodokli īpašniekiem vai īrniekiem attiecībā uz telpām, kas tiek izīrētas uz dažām dienām vai nedēļām, noteikt nakšņošanas reižu skaita gadā ierobežojumu vai arī maksimālo telpu platību, kas var tikt izmantota īstermiņa izīrēšanai, utt.

119. Tomēr neesmu pārliecināts, ka kāds no šiem risinājumiem pēc definīcijas būtu efektīvāks par vienkāršu ex ante atļauju piešķiršanas sistēmu. Ja mērķis patiešām ir ierobežot (vai pārorientēt) pakalpojuma sniegšanu, liedzot saņemt atļaujas īstermiņa izīrēšanai, lai saglabātu noteiktu kritisku mājokļu skaitu ilgtermiņa īres tirgū, kas var būt efektīvāks par atļauju piešķiršanas sistēmu? Aplikt ar nodokļiem (jādomā, lieliem) nevēlamā pakalpojuma sniegšanu? Visticamāk, šāds nodoklis nekavējoties tiktu apstrīdēts kā (nesamērīgs) ierobežojums pats par sevi. Turklāt tas, visticamāk, varētu izkropļot arī vēl citus tirgus, vienlaikus neatrisinot sākotnējo problēmu – tūlītēju ilgtermiņa mājokļu trūkumu.

120. Rezumējot – atļauju piešķiršanas sistēmas acīmredzami ir līdzekļi, ko atļauj Pakalpojumu direktīva (46). Šo lietu īpašajā kontekstā es neesmu konstatējis nevienu apstākli, kas padarītu atļauju sistēmu pašu par sevi par nesamērīgu. Visbeidzot, vispārīgi runājot, ja vien nav gluži vienkārši iespējams racionāli paskaidrot, kāpēc ir noteikta atļauju piešķiršanas sistēma, vai arī tā acīmredzami ir diskriminējoša, šādas [atļauju] sistēmas, it sevišķi īpašajā sociālajā jomā attiecībā uz mājokļu īpašumu politiku, visticamāk, būs stingri noteiktas pieļaujamā samērīgu iznākumu koridora ietvaros (47).

b)      Kompensācijas prasības samērīgums saskaņā ar 10. panta 2. punktu

121. Vispirms jānorāda, ka strukturālā ziņā valsts tiesību akti par atļauju piešķiršanas sistēmām ļauj lielajām Francijas pilsētām noteikt samērīgas atļauju sistēmas. Apstāklis, ka “nosacījumi, saskaņā ar kuriem tiek izsniegtas atļaujas, tiek noteikti ar pilsētas domes lēmumu, ievērojot sociālās daudzveidības mērķi, it īpaši ņemot vērā dzīvojamo ēku tirgus īpatnības un vajadzību mazināt mājokļu trūkumu” (48), uzsvērts vietējā līmeņa varai piešķirtajās pilnvarās. Prasība ņemt vērā vietējā mājokļu tirgus īpatnības, visticamāk, nodrošinās, ka katra atļauju sistēma ir pielāgota vietējiem apstākļiem, lai teorētiski tā nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams mājokļu trūkuma novēršanai.

122. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir grūti novērtēt konkrētās atļauju piešķiršanas sistēmas faktisko samērīgumu un, it īpaši, to kritēriju un nosacījumu samērīgumu, uz kuriem šī sistēma ir balstīta saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktu.

123. Nolēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu iesniedzējtiesa koncentrējas uz valsts tiesību aktiem, pašvaldības līmeņa normām vispār nepievēršot uzmanību. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmums ir diezgan pieticīgs informācijas apjoma un sniegtās detalizācijas pakāpes ziņā. Tiesas rīcībā ir maz informācijas par konkrēto Parīzes pilsētas noteikumu darbību. Līdz ar to Tiesas rīcībā nav pietiekama “aprīkojuma”, lai noteiktu, vai Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētie kritēriji ir izpildīti.

124. Tādēļ, ņemot vērā uzdevumu sadalījumu starp šo Tiesu un valsts tiesām, valsts tiesību aktos paredzēto atļauju piešķiršanas nosacījumu saderība ar Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktu galvenokārt ir jānovērtē iesniedzējtiesai (49). Vispārīgās norādes, ko Tiesa var sniegt, lai palīdzētu iesniedzējtiesai atrisināt izskatāmo lietu, pamatojoties uz pamatlietas materiāliem, kā arī Tiesai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem (50), noteikti būs samērīgas ar iesniedzējtiesas sniegto informācijas līmeni.

125. Viens no atļauju piešķiršanas sistēmas nosacījumiem un kritērijiem, kuri varētu būt būtiski, salīdzinoši skaidri izriet no Parīzes pilsētas tiesību aktiem, proti, kompensācijas prasība. Šīs prasības – tajā īpašajā veidā, kādā to ir noteikusi Parīzes pilsēta, – saderība ar Pakalpojumu direktīvu būs jāizvērtē iesniedzējtiesai. Pamatojoties uz Tiesai sniegtajiem apsvērumiem, šķiet, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš ne tikai kompensācijas prasības atbilstībai 10. panta 2. punkta c) apakšpunktam (samērīgums), bet arī 10. panta 2. punkta a) apakšpunktam (diskriminācijas aizliegums).

126. Šķiet, ka no kasācijas sūdzību iesniedzēju un Parīzes pilsētas rakstveida apsvērumiem, kā arī no diskusijām tiesas sēdē izriet, ka Parīzē kompensācija ir obligāta [prasība], lai iegūtu atļauju mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanai. Ņemot vērā iesniedzējtiesas pārbaudi, praksē personai, kura vēlas savu mēbelēto dzīvokli īstermiņā izīrēt, piemēram, amerikānim, kas uzturas Parīzē, ir jāiegādājas tādas komerciālas telpas (nevis kaut kur Parīzē, bet tajā pašā arrondissement (rajonā) vai pat apkaimē), kuru platība atbilst dzīvokļa platībai (vai ir pat divas reizes lielāka atsevišķās zonās, kur ir milzīgs pieprasījums pēc mājokļiem), un jāpārveido tās par dzīvojamām telpām.

127. Prima facie veids, kādā ir izstrādāta šī obligātā kompensācijas prasība, ir ļoti efektīvs, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, saglabāt aptuveni nemainīgu daudzumu dzīvojamo telpu, kas būtu pieejamas ilgtermiņa mājokļu īpašumu tirgū. Bet, iespējams, tā ir tik efektīva, ka savā ziņā sāk zust jebkādas atļaujas pieprasīšanas mērķis. Ja īpašniekiem dzīvoklis, ko viņš vēlas “izņemt” no ilgtermiņa dzīvojamo telpu tirgus, ir jāaizstāj ar tādas pašas vai, šķiet, pat lielākas platības telpām, piedāvājot tās tajā pašā tirgū, kāpēc būtu jāuztraucas par pirmā dzīvokļa izņemšanu no šā tirgus? Vai šādu nosacījumu var uzskatīt par samērīgu?

128. Kā tiesas sēdē norādīja Parīzes pilsēta, vairāku nekustamo īpašumu īpašniekam vai nekustamā īpašuma projektu īstenotājam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti izpildīt kompensācijas prasību. Tādējādi, ciktāl tas attiecas uz šādām personām, iespējams, ka šāda prasība nepadara Parīzes pilsētas atļauju piešķiršanas sistēmu par nesamērīgu.

129. Tomēr minētais apsvērums rada vēl vienu jautājumu, proti, vai Parīzes pilsētas izstrādātā kompensācijas prasība ir arī samērīga attiecībā uz “neprofesionāliem nekustamā īpašuma īpašniekiem”, kas parasti ir fiziskas personas, kurām pieder tikai viens papildu dzīvoklis, kā arī nosacījumiem, ko piemēro šādām personām saistībā ar piekļuves nodrošināšanu mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa īres tirgum?

130. Prātā nāk piemērs par īpašnieku, kurš neveic profesionālu darbību nekustamā īpašuma jomā un kuram pašā Parīzes sirdī pieder viens 20 kvadrātmetru liels studijas tipa dzīvoklis, kas nav viņa galvenā dzīvesvieta, jo viņš pats dzīvo piepilsētā. Tā kā atļauju sistēma un tās galvenais kompensācijas nosacījums ir attiecināms uz visiem īpašniekiem, arī šādiem īpašniekiem ir jāiegādājas tādas pašas vai divreiz lielākas platības komerciālas telpas tajā pašā apkaimē un jāpārveido tās par (ilgtermiņa) dzīvojamajam telpām, lai izīrētu nelielo studijas tipa dzīvoklīti sevis izvēlētajā tirgū. Vai šī prasība ir samērīga arī attiecībā uz šādiem nekustamo īpašumu īpašniekiem?

131. Šis pēdējais jautājums norāda uz patieso problēmu, kas, šķiet, ir saistīta ar atļauju piešķiršanas sistēmas nosacījumiem. Šo problēmu var skatīt vai nu saistībā ar kompensācijas prasības samērīgumu attiecībā uz noteiktām sociālajām grupām (saskaņā ar 10. panta 2. punkta c) apakšpunktu), vai arī saistībā ar diskriminācijas jautājumu (atbilstoši 10. panta 2. punkta a) apakšpunktam). Kā jau iepriekš minēts (51), nav nekāda pamata 10. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto diskriminācijas aizliegumu interpretēt tādējādi, ka tas ietver tikai diskrimināciju pakalpojuma sniedzēja pilsonības dēļ. Tas var arī ietvert diskrimināciju citu iemeslu dēļ, tostarp to, kas jau uzskaitīti Hartas 21. panta 1. punktā. Īpašums ir viens no šādiem pamatiem.

132. Viss minētais, tostarp kompensācijas prasības faktiskā darbība, būs jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tomēr, manuprāt, būtu diezgan sarežģīti izskaidrot, kāpēc piekļuve noteiktu pakalpojumu acīmredzami ienesīgajam tirgum patiesībā būtu jāatvēlē tikai tiem, kas var izpildīt kompensācijas prasību un kas parasti būtu juridiskas personas vai nekustamā īpašuma projektu īstenotāji, kā to ierosina Parīzes pilsēta. Ja vien tas patiešām nav bijis šo noteikumu izstrādes mērķis (52), kāpēc faktiski piekļuve šādiem pakalpojumiem (53) būtu jāparedz, tēlaini runājot, tikai tiem, kas jau piedalās spēlē “Monopols” (grandeur nature)?

133. Galu galā, visi šie elementi ir jāizvērtē iesniedzējtiesai saskaņā ar Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktu. Tomēr, noslēdzot šo sadaļu, izteikšu vienu vispārīgu piezīmi. Lai arī kasācijas sūdzību iesniedzējas tiesas sēdē apgalvoja, ka kompensācijas prasība varētu būt novecojusi un nepiemērota digitālajā ekonomikā, es nepiekrītu šim viedoklim. Kopumā un pati par sevi kompensācijas prasība patiešām varētu būt veids, kādā risināt mājokļu trūkuma problēmu. Nevar apgalvot, ka šī prasība pati par sevi nav saderīga ar Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

134. Var iedomāties vairākus gadījumus, kuros šāda prasība varētu būt samērīga pašvaldību kontekstā, īpaši nosakot atsevišķas atkāpes no tās, piemēram, kompensācijas prasības attiecināšana tikai uz telpām, kuru platība pārsniedz noteiktu lielumu, vai arī tikai uz īpašniekiem, kuriem pieder vairāki dzīvojamo telpu nekustamie īpašumi, tādu pagaidu atļauju izsniegšana, kas nav pakārtotas kompensācijas prasībai un kas periodiski tiktu pārskatītas un, iespējams, pārdalītas.

135. Visbeidzot, koridora, kas ietver samērīgus risinājumus, vispārējā loģika (54) ir jāpiemēro arī šajā gadījumā, novērtējot atsevišķo nosacījumu samērīgumu. Ja netiek pieļauta pietiekama rīcības brīvība attiecībā uz vietējā līmenī pielāgotiem pasākumiem, galu galā varētu tikt apstrīdēts jebkurš no šiem nosacījumiem, jo tie nenovēršami kādam traucētu. Būtiskākais ir vispārējais sociālais taisnīgums un nediskriminējošu pasākumu ieviešana, ievērojot lēmumu pieņemšanas procesu, kas ir balstīts uz pierādījumiem, kā arī pārredzamu likumdošanas un apspriešanās procesu, kas tiek īstenots attiecīgajā kopienā.

136. Šādā kontekstā dažādība vietējā līmenī attiecībā uz īpašajiem atļauju piešķiršanas nosacījumiem ir ne tikai pieļaujama – tā ir pat vēlama. Pieņemot, ka vietējā līmenī ir atļauts pieņemt noteikumus un precizēt atļauju sistēmu nosacījumus (55), šādu noteikumu samērīgums varētu būt atkarīgs no vērā ņemtajiem vietējiem apstākļiem un īpatnībām. Neapšaubāmi ir taisnība, ka šāda dažādība vietējā līmenī radīs atšķirības dalībvalstī attiecībā uz piekļuvi un konkrētajā vietā piemērojamo regulējumu, kas ir ideja, kura tiesas sēdē Komisijai radīja zināmas izpratnes grūtības (56). Taču tā ir cena, kas jāmaksā par Savienību, kura ņem vērā reģionālo un vietējo pašpārvaldi tās dalībvalstīs saskaņā ar LES 4. panta 2. punktu.

3.      Saderība ar citiem Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētajiem kritērijiem

137. Ar piekto un sesto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai abas valsts tiesību normas par atļauju sistēmām atbilst Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētajiem īpašajiem pienākumiem.

138. Konkrēti, ar piekto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai jēdziens “mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtota un īstermiņa izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta” (57), ir balstīts uz skaidriem, nepārprotamiem un objektīviem kritērijiem (Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punkta d) un e) apakšpunkts). Papildus tikko izvērtētajam samērīguma aspektam no sestā jautājuma izriet, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesību norma, ar ko pašvaldību domēm tiek piešķirtas pilnvaras noteikt konkrētus atļauju piešķiršanas nosacījumus (58), ir balstīta uz kritērijiem, kuri paši par sevi ir skaidri un nepārprotami, objektīvi, iepriekš publiskoti, pārredzami un pieejami (Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punkta d)–g) apakšpunkts).

139. Kasācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izmantotie jēdzieni esot pārāk neprecīzi, piemēram, jēdziens “īstermiņa” un “gadījuma klienti, kuriem [šīs telpas] nav pastāvīgā dzīvesvieta”. Turklāt atļauju piešķiršanas nosacījumi neesot pietiekami skaidri. Pamatojoties uz sociālās daudzveidības mērķi vai vajadzību nepalielināt mājokļu trūkumu, attiecīgais tiesiskais regulējums piešķir pašvaldības varai pilnvaras pēc saviem ieskatiem noteikt atļauju piešķiršanas nosacījumus. Kasācijas sūdzību iesniedzējas arī apgalvo, ka praksē ir sarežģīti piekļūt pilsētas domes apspriedēm, pat ja informācija par tām ir publiskota rātsnamā un tiešsaistē tīmekļvietnē. Pirmajā gadījumā ir jādodas uz rātsnamu, savukārt pēdējais nav īpaši efektīvs, jo tīmekļvietne ne vienmēr tiek atjaunināta, kā arī nav lietotājam draudzīga.

140. Parīzes pilsēta un Francijas valdība uzskata, ka nosacījumi ir objektīvi, iepriekš zināmi un pilnībā pieejami, izmantojot dažādus līdzekļus. Francijas valdība īpaši norāda uz apstākli, ka attiecīgo faktisko apstākļu laikā jēdziens “gadījuma klienti, kuriem [šīs telpas] nav pastāvīgā dzīvesvieta”, bija definēts Tūrisma kodeksa D. 324‑1. pantā kā klienti, kas dzīvojamās telpas īrē uz vienu dienu, vienu nedēļu vai vienu mēnesi.

141. Komisija uzskata, ka Francijas tiesību aktos izmantotie jēdzieni nav pietiekami precīzi un pārredzami attiecībā uz tajos paredzēto apgrūtinošo administratīvo procedūru.

142. Ja iesniedzējtiesas sniegtā informācija un detaļas par iepriekš šajos secinājumos izvērtētajiem jautājumiem ir trūcīga, jāatzīst, ka par šiem konkrētajiem iesniedzējtiesas jautājumiem nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu faktiski nekas nav minēts. Tāpat no apsvērumiem, ko par šiem jautājumiem ir iesnieguši vairāki šīs tiesvedības dalībnieki, izriet, ka tie atšķiras attiecībā uz tiesību aktiem (valsts vai pašvaldības līmeņa), kuri ir būtiski, izvērtējot to, vai ir ievēroti Pakalpojumu direktīvas 10. panta 2. punkta d)–g) apakšpunktā paredzētie īpašie pienākumi. Dažos no tiem ir aplūkota apgalvotā šo jēdzienu neskaidrība valsts tiesiskajā regulējumā, savukārt citos ir apspriests vietējās varas rīkojumu publiskošanas veids.

143. Šādos apstākļos es varu sniegt tikai dažas samērā neskaidras un abstraktas piezīmes. 10. panta 2. punktā minēto skaidrības jēdzienu es saprotu kā atsauci uz nepieciešamību padarīt kritērijus visiem viegli saprotamus, izvairoties no divdomīga formulējuma. Objektīvu kritēriju mērķis ir nodrošināt godīgu un objektīvu attieksmi pret visiem pakalpojumu sniedzējiem, kā arī to, ka pieteikumi tiek izvērtēti pēc to būtības. Pārredzamība, pieejamība un publiskošana nodrošina, ka atļauju piešķiršanas sistēma ir saprotama visiem potenciālajiem pieteikuma iesniedzējiem un ka dažādie procedūras posmi ir iepriekš zināmi (59).

144. Protams, Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. panta sestajā daļā (“atkārtota” un “īstermiņa” mēbelētu dzīvojamo telpu “izīrēšana gadījuma klientiem, kuriem tās nav pastāvīga dzīvesvieta”) ir ietverti diezgan neskaidri jēdzieni. Taču tas ir pilnīgi saprotams, ņemot vērā faktu, ka pašvaldību domēm tiek piešķirta zināma rīcības brīvība sīkāk precizēt šo jēdzienu nozīmi.

145. Es neuzskatu, ka Tiesai būtu jāsniedz abstraktas pārdomas par to, ko pamatoti varētu aptvert jēdziens “īstermiņa” (60), kam ir galvenā nozīme lietās saistībā ar mēbelētu dzīvojamo telpu īstermiņa izīrēšanu. Varētu tikai ierosināt, ka gadījumā, ja dažas dienas vai dažas nedēļas acīmredzami ietilpst jēdziena “īstermiņa” dabiskajā nozīmē, tas, iespējams, nebūtu attiecināms nedz uz laikposmiem, kas pārsniedz vairākus mēnešus, nedz, vēl jo vairāk, tiem, kas aptver visu gadu. Iespējams, jo ilgāks laikposms, jo mazāk piemērota ir atļauju piešķiršanas sistēma. Pārsniedzot noteiktu laikposmu, ir apšaubāms, ka šāda atļauju sistēma joprojām būs piemērota, lai sasniegtu mērķi novērst ilgtermiņa mājokļu trūkumu. Tomēr, protams, pilnībā pieļaujama ir virkne (dažādu) pamatotu un līdz ar to samērīgu risinājumu.

146. Visbeidzot, attiecībā uz pieejamību un publiskošanu es nesaprotu kasācijas sūdzību iesniedzēju viedokli par to, kāpēc nav pietiekami publiskot pilsētas noteikumus rātsnamā un tiešsaistē Parīzes pilsētas tīmekļvietnē. Papildus šim vispārīgajam apsvērumam šīs Tiesas loma nav kļūt par Parīzes pilsētas tīmekļvietnes pārziņa (vai arbiter webelegantiae) aizstājēju, iesaistoties diskusijās par to, vai saskarne tiek atbilstoši atjaunināta un ir pieejama ikvienam, it īpaši potenciālajiem atļaujas pieteikuma iesniedzējiem.

V.      Secinājumi

147. Es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū ir piemērojama valsts un pašvaldības tiesību aktiem, kas reglamentē piekļuvi pakalpojumam, kurš ietver atkārtotu un īstermiņa dzīvojamo telpu, kas nav izīrētāja galvenā dzīvesvieta, izīrēšanu par maksu, tostarp neprofesionālām vajadzībām, gadījuma klientiem, kuriem minētās telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta.

–        Ja ar šiem valsts un pašvaldības tiesību aktiem tiek ieviesta procedūra tāda lēmuma pieņemšanai, ar ko tiek piešķirta piekļuve šādu pakalpojumu sniegšanai, šie tiesību akti ir atļauju piešķiršanas sistēma Direktīvas 2006/123 9.–13. panta izpratnē.

–        Direktīvas 2006/123 9. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka mērķis cīnīties pret ilgtermiņa mājokļu trūkumu ir sevišķi svarīgs iemesls saistībā ar sabiedrības interesēm, ar ko var pamatot valsts pasākumu, saskaņā ar kuru noteiktās ģeogrāfiskās zonās ir jāsaņem atļauja mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta.

–        Direktīva 2006/123 ir jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā nav valsts un pašvaldības tiesību akti, saskaņā ar kuriem ir jāsaņem atļauja mēbelētu dzīvojamo telpu atkārtotai un īstermiņa izīrēšanai gadījuma klientiem, kuriem šīs telpas nav pastāvīgā dzīvesvieta, ar nosacījumu, ka minētās tiesību normas atbilst Direktīvas 2006/123 10. panta 2. punktā paredzētajām prasībām, it īpaši samērīguma un nediskriminēšanas nosacījumiem, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 19. decembris, Airbnb Ireland (C‑390/18, EU:C:2019:1112) – attiecībā uz Airbnb, kā arī spriedumus, 2017. gada 20. decembris, Asociación Profesional Elite Taxi (C‑434/15, EU:C:2017:981), un 2018. gada 10. aprīlis, Uber France (C‑320/16, EU:C:2018:221) – attiecībā uz Uber.

3      Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (2006. gada 12. decembris) (OV 2006, L 376, 36. lpp.).

4      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. un L. 631‑7‑1. pants.

5      Lai arī valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts vispārējs nosacījums par iepriekšējas atļaujas saņemšanu īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšanai, atbilstoši Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. panta ceturtajai daļai pašvaldības tiesību aktos tiek precizēta tās īstenošanas kārtība. Ar šo pantu pašvaldības domei ir paredzētas pilnvaras noteikt atļauju piešķiršanas nosacījumus un kompensācijas prasības attiecīgajā quartier (kvartālā) un attiecīgajā gadījumā arrondissement (rajonā).

6      Skat. tālāk šo secinājumu 81.–85. punktu.

7      Nevienam no lietas dalībniekiem neiebilstot, tiesas sēdē Francijas valdība norādīja, ka īstermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšana ir vidēji 1,8 reizes ienesīgāka nekā ilgtermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšana.

8      Tomēr tai ir skaidrojoša vērtība. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 23. decembris, Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 32. punkts).

9      “Dalībvalstīm būs jānodrošina, ka Pakalpojumu direktīvas noteikumi ir attiecināmi uz plašu darbību klāstu, neatkarīgi no tā, vai tās tiek sniegtas uzņēmumiem vai patērētājiem [..] [piemēram] [..] nomas un īres pakalpojumi [..] utt.” Eiropas Komisija (Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts), Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojs, 2007, 10. lpp.

10      Skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus apvienotajās lietās X un Visser (C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2017:397, 130.–139. punkts).

11      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c. (C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449, 59), un 2011. gada 21. decembris, Ziolkowski un Szeja (C‑424/10 un C‑425/10, EU:C:2011:866, 42. un 43. punkts). Attiecībā uz vispārīgāku pieeju apsvēruma normatīvajam spēkam skat. spriedumu, 2018. gada 25. jūlijs, Confédération paysanne u.c. (C‑528/16, EU:C:2018:583, 44.–46. un 51. punkts).

12      Citādi tā patiešām būtu diezgan savdabīga izstrādes pieeja, lai neteiktu vairāk, ja minētais uzskaitījums būtu jāinterpretē kā (grupu) atbrīvojumu no direktīvas piemērošanas jomas uzskaitījums, ko var papildināt, kā vēlas, un attiecībā uz kuru nepastāv vispārēji orientējoši kritēriji saistībā ar to raksturu.

13      Spriedums, 2018. gada 30. janvāris, X un Visser (C‑360/15 un C‑31/16, EU:C:2018:44; turpmāk tekstā – “spriedums Visser”).

14      Turpat, 124. punkts.

15      Turpat, 123.–124. punkts.

16      Papildus 9. apsvēruma pirmajam teikumam skat. Pakalpojumu direktīvas 4. panta 6. punktu un 9. panta 1. punktu, kuros arī ir uzsvērta piekļuve pakalpojuma sniegšanas darbībai vai tās veikšana.

17      Par problēmjautājumiem, ko vienādranga ekonomika rada kopumā tiesiskā regulējuma ziņā, skat., piemēram, Conseil d’État, Puissance publique et plateformes numériques: accompagner l’“ubérisation”, Étude annuelle 2017, La Documentation Française, 2017.

18      Par atļauju piešķiršanas sistēmām saskaņā ar Līguma noteikumiem skat., piemēram, spriedumus, 2011. gada 24. marts, Komisija/Spānija (C‑400/08, EU:C:2011:172, 65.–70. punkts), un 2017. gada 22. jūnijs, Unibet International (C‑49/16, EU:C:2017:491, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      Skat. spriedumu Visser, 115. punkts.

20      Spriedums, 2015. gada 1. oktobris, Trijber un Harmsen (C‑340/14 un C‑341/14, EU:C:2015:641), no kura acīmredzami izriet, ka abi apstrīdēto noteikumu kopumi ir atļauju piešķiršanas sistēmas.

21      Skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Promoimpresa u.c. (C‑458/14 un C‑67/15, EU:C:2016:558, 41. punkts).

22      Skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Van Gennip u.c. (C‑137/17, EU:C:2018:771).

23      Skat. spriedumu, 2019. gada 4. jūlijs, Kirschstein (C‑393/17, EU:C:2019:563, 64. punkts).

24      Skat. spriedumu Visser, 119.–120. punkts.

25      Skat. spriedumu Visser, 110. punkts.

26      Iepriekš šo secinājumu 31.–35. punkts.

27      Līdz ar to atspoguļojot vispārējo principu, ka nekāda atļauju piešķiršanas sistēma nebūtu jāattiecina uz piekļuvi pakalpojumu sniegšanai, ja vien tas nav absolūti nepieciešams (skat. šo secinājumu 67. punktu).

28      Dažus no šiem kritērijiem Tiesa ir minējusi saistībā ar primāro tiesību normām par pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus, 2010. gada 3. jūnijs, Sporting Exchange (C‑203/08, EU:C:2010:307, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2014. gada 13. februāris, Sokoll‑Seebacher (C‑367/12, EU:C:2014:68, 27. punkts), kurā Tiesa noteica, ka [prasībai saņemt] iepriekšēju administratīvo atļauju ir jābūt pamatotai ar objektīviem, nediskriminējošiem un attiecīgajam uzņēmumam iepriekš zināmiem kritērijiem.

29      Kā apstiprināts Komisijas Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmatā, 26. lpp.: “10. panta 2. punktā nostiprinātie kritēriji ir piemērojami atļauju sistēmām, kas reglamentē piekļuvi pakalpojumu darbībām vai to veikšanu visos līmeņos”. Mans izcēlums.

30      Skat. tostarp spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich (C‑283/11, EU:C:2013:28, 42. punkts); 2013. gada 17. oktobris, Schaible (C‑101/12, EU:C:2013:661, 25. punkts), un 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38 (C‑477/14, EU:C:2016:324, 155. punkts).

31      Skat. spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich (C‑283/11, EU:C:2013:28, 45. punkts un tajā minētā judikatūra); 2013. gada 17. oktobris, Schaible (C‑101/12, EU:C:2013:661, 28. punkts), un 2016. gada 21. decembris, AGET Iraklis (C‑201/15, EU:C:2016:972, 85. punkts).

32      Skat. tostarp spriedumus, 2013. gada 22. janvāris, Sky Österreich (C‑283/11, EU:C:2013:28, 46.–48. punkts), un 2017. gada 20. decembris, Polkomtel (C‑277/16, EU:C:2017:989, 51. punkts).

33      Skat. tostarp spriedumu, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Skat. tostarp spriedumu, 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c. (C‑258/14, EU:C:2017:448, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Skat. tostarp spriedumus, 2017. gada 15. marts, Al Chodor (C‑528/15, EU:C:2017:213, 37. punkts); 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c. (C‑258/14, EU:C:2017:448, 49. punkts), un 2019. gada 12. februāris, TC (C‑492/18 PPU, EU:C:2019:108, 57. punkts).

36      Skat. tostarp ECT, 1989. gada 19. decembris, Mellacher u.c. pret Austriju (CE:ECHR:1989:1219JUD001052283, 45., 48., 53. un 55. punkts), saistībā ar īres maksas samazinājumiem, ko valsts nosaka īpašniekiem sociāliem mērķiem, kā rezultātā liedzot viņiem saņemt daļu ienākumu no īpašuma; ECT, 2006. gada 19. jūnijs, Hutten‑Czapska pret Poliju (CE:ECHR:2006:0619JUD003501497, 167., 224. un 225. punkts), kurā konstatēts nesamērīgs slogs, kas uzlikts īpašniekiem atbilstoši valsts īres kontroles sistēmai, kuras galvenais mērķis ir novērst to dzīvokļu trūkumu, ko var nomāt (īrēt) par pieņemamu maksu Polijā; ECT, 2006. gada 26. septembris, Fleri Soler un Camilleri pret Maltu (CE:ECHR:2006:0926JUD003534905, 60., 68. un 75. punkts) par valsts pasākumu, ar ko prasītāja īpašumu pakļauj nepārtrauktai nomai, un ECT, 2012. gada 12. jūnijs, Lindheim u.c. pret Norvēģiju (CE:ECHR:2012:0612JUD001322108, 134.–135. punkts), kurā konstatēts nesamērīgs sociālais un finansiālais apgrūtinājums attiecībā uz iznomātāju, jo nomnieki varētu pieprasīt zemes nomas līgumu beztermiņa pagarinājumu ar nemainīgiem nosacījumiem, nevis īpašuma izpirkšanu.

37      Varētu atgādināt, ka tiesas sēdē Francijas valdība norādīja, ka ievērojami ienesīgāka ir īstermiņa, nevis ilgtermiņa mēbelētu dzīvojamo telpu izīrēšana (skat. šo secinājumu 7. zemsvītras piezīmi).

38      Skat., piemēram, spriedumus, 2003. gada 23. septembris, Ospelt un Schlössle Weissenberg (C‑452/01, EU:C:2003:493, 39. punkts), kurā Tiesa īpaši noteica, ka pieejamās zemes saprātīgas izmantošanas veicināšana, apkarojot spiedienu uz nekustamā īpašuma tirgu, ir pamatots sociālais mērķis, un 2009. gada 1. oktobris, Woningstichting Sint Servatius (C‑567/07, EU:C:2009:593, 29.–30. punkts un tajos minētā judikatūra), kurā Tiesa atgādināja, ka, spiediena uz zemesgabalu tirgu apkarošanas mērķu interesēs vai īstenojot teritorijas iekārtošanas mērķi, iedzīvotāju pastāvīga daudzuma saglabāšanai lauku apvidos ar valsts tiesību aktiem kapitāla brīvu apriti var ierobežot.

39      Skat. tostarp spriedumu, 2013. gada 8. maijs, Libert u.c. (C‑197/11 un C‑203/11, EU:C:2013:288, 49.–52. punkts).

40      Skat. spriedumu Visser, 134.–135. punkts.

41      Skat. spriedumu, 2009. gada 1. oktobris, Woningstichting Sint Servatius (C‑567/07, EU:C:2009:593, 30. punkts) saistībā ar iepriekšējas atļaujas prasību veikt investīcijas nekustamā īpašuma projektā. Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2009. gada 15. oktobris, Busley un Cibrian Fernandez (C‑35/08, EU:C:2009:625, 32. punkts).

42      Skat., piemēram, neseno spriedumu, 2018. gada 7. novembris, Komisija/Ungārija (C‑171/17, EU:C:2018:881, 80. punkts).

43      Līdz ar to – starp vietējiem un ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem. Skat. tostarp spriedumu, 2001. gada 20. februāris, Analir u.c. (C‑205/99, EU:C:2001:107, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. panta pirmā daļa. Lai arī šajās pilsētās saņemt atļauju ir pienākums, šķiet, ka tiesiskais regulējums neliedz arī mazākām pilsētām pieņemt atļauju piešķiršanas sistēmas, ja to prasa to mājokļu tirgus iezīmes.

45      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1‑A panta piektā daļa. Lai mājokli uzskatītu par izīrētāja galveno dzīvesvietu, izīrētājam, tā laulātajam vai apgādājamam tajā ir jādzīvo vismaz astoņus mēnešus gadā, izņemot iemeslus, kas saistīti ar profesionāliem pienākumiem, veselību vai force majeure.

46      Skat. šo secinājumu 68. punktā minētos piemērus.

47      Šo secinājumu 92.–95. punkts.

48      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7‑1. panta ceturtā daļa.

49      Skat. tostarp spriedumu, 2019. gada 4. jūlijs, Kirschstein (C‑393/17, EU:C:2019:563, 66.–82. punkts).

50      Skat. tostarp spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Van Gennip u.c. (C‑137/17, EU:C:2018:771, 79.–81. punkts un tajos minētā judikatūra).

51      Šo secinājumu 113. punkts.

52      Šādā tik maz ticamā gadījumā, lai gan nedaudz ciniski ierosinot, ka šāds nosacījums faktiski ir samērīgs ar šo īpašo mērķi, šis apgalvojums varētu radīt jaunu jautājumu lavīnu.

53      Varētu piebilst – ja nav pamatotas prasības saistībā ar kapitālu vai nekustamā īpašuma īpašumtiesībām, kas izriet no tā apstiprināmā pakalpojuma būtības, attiecībā uz kura sniegšanu tiks izsniegta atļauja. Protams, pastāv citas pakalpojumu darbības, attiecībā uz kurām prasības kapitāla, statusa vai nekustamā īpašuma īpašumtiesību ziņā būtu pilnībā atbilstošas.

54      Šo secinājumu 92.–95. punkts.

55      Skat. [Pakalpojumu direktīvas] 10. panta 2. punktu kopsakarā ar 10. panta 7. punktu.

56      Lai arī nebija pilnīgi skaidrs, vai minētais būtu attiecināms uz samērīgumu vai drīzāk šāda vietējā līmeņa regulējuma skaidrību un nepārprotamību.

57      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. panta sestā daļa.

58      Būvniecības un mājokļu kodeksa L. 631‑7. panta ceturtā daļa.

59      Šajā nozīmē skat. Eiropas Komisijas Pakalpojumu direktīvas ieviešanas rokasgrāmatu, 25. lpp.

60      Tiesas sēdē kasācijas sūdzību iesniedzējas norādīja, ka jēdzienu “īstermiņa” Francijas pilsētas definē atšķirīgi, tam šķietami svārstoties no trīs vai astoņiem secīgiem mēnešiem līdz gandrīz vienam gadam.