VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (i) (pirmā palāta)
2022. gada 21. decembrī (*)
Valsts atbalsts – Elektroenerģijas ražošana no atjaunīgajiem energoresursiem – Sūdzība – Prasība sakarā ar bezdarbību – Aicinājums rīkoties – Pieņemamība – Pienākums rīkoties – Neesamība
Lietā T‑702/21
Ekobulkos EOOD, Todoričene [Todorichene] (Bulgārija), ko pārstāv M. Dimitrov, advokāts,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv C.‑M. Carrega un C. Georgieva, pārstāves,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann] (referents), tiesneši R. Mastrojāni [R. Mastroianni] un J. Gilja [I. Gâlea],
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā, ka triju nedēļu laikā pēc paziņojuma izsniegšanas par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu neviens lietas dalībnieks nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes noturēšanu, un saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 3. punktu nolemjot prasību izlemt bez tiesvedības mutvārdu daļas,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu prasību, kas pamatota ar LESD 265. pantu, prasītāja Ekobulkos EOOD lūdz Vispārējo tiesu konstatēt, ka Eiropas Komisija ir prettiesiski atturējusies paust nostāju par prasītājas 2020. gada 21. februārī iesniegto sūdzību attiecībā uz iespējamu valsts atbalsta pasākumu, ko piešķīrusi Bulgārijas Republika un kas dod priekšroku ražotājiem, kuri ražo elektroenerģiju no atjaunīgajiem energoresursiem.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir elektroenerģijas ražotāja, kura darbojas Bulgārijas teritorijā un kurai pieder fotoelementu centrāle, kas nodota ekspluatācijā 2012. gada 19. maijā.
3 Ar 2016. gada 4. augusta Lēmumu C(2016) 5205 final lietā SA.44840 (2016/NN) (turpmāk tekstā – “lēmums lietā SA.44840”) Komisija uzskatīja, ka Bulgārijas atbalsta shēma elektroenerģijas ražošanai no atjaunīgajiem energoresursiem – par kuru bija paziņojušas Bulgārijas iestādes un uz kuru attiecas Zakon za energiata ot vazobnovyaemi Iztochnitsi (ZEVI; Likums par enerģijas, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem), spēkā no 2011. gada 3. maija (2011. gada 3. maija DV Nr.o35), kā arī divi rīkojumi: 2013. gada 18. marta rīkojums par elektroenerģijas cenu reglamentēšanu un 2004. gada 20. februāra rīkojumu par elektroenerģijas cenu regulēšanu – ir saderīga ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, un nolēma necelt iebildumus.
4 2020. gada 21. februārī prasītāja iesniedza Komisijai sūdzību, kas reģistrēta ar numuru SA.56620, kurā tā apgalvoja, ka Bulgārijas Republika ražotājiem, kas ražo elektroenerģiju no atjaunīgajiem energoresursiem, ir piešķīrusi prettiesisku un ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu, kurš izpaužas kā pirkuma cenas atvieglojumi elektroenerģijai, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem. Savā sūdzībā prasītāja paskaidroja, ka atbalsts izriet no grozījuma, kas izdarīts ar 2015. gada 24. jūlija Zakon za izmenenie i dopalnenie na Zakona za energetikata (ZID‑ZE; Likums, ar kuru groza un papildina Likumu par elektroenerģiju; 2015. gada 24. jūlijs, DV Nr. 56; turpmāk tekstā – “grozošais akts”) 18. punktu, un ka atbalsts būtiski atšķiras no Komisijas iepriekš atļautā pasākuma. Tās ieskatā ar grozošā akta 18. punktu izdarītajiem grozījumiem starp identiskiem ražotājiem, kuri veikuši ieguldījumus vienādā apmērā, savas iekārtas nodevuši ekspluatācijā tajā pašā laikā un saņēmuši identisku atbalstu, ir veikts nošķīrums atkarībā no atbalsta pieteikuma iesniegšanas datuma. Tādējādi daži ražotāji saņēma četras reizes lielāku atbalsta summu nekā citi, tāpēc ka tie bija iesnieguši atbalsta pieteikumu saskaņā ar valsts vai Eiropas Savienības atbalsta shēmām pēc 2011. gada 3. maija, kas esot pretrunā it īpaši vienlīdzīgas attieksmes principam.
5 Komisija šīs sūdzības saņemšanu apstiprināja 2020. gada 6. martā.
6 2020. gada 7. oktobrī Komisija nosūtīja prasītājai vēstuli, tostarp norādot, kā tas ir minēts lēmuma lietā SA.44840 27. un 28. punktā, ka saskaņā ar noteikumiem par pārklāšanās novēršanu un Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam (OV 2014, C 200, 1. lpp.) 129. punktu iepriekš saņemtais atbalsts ieguldījumam ir jāatskaita no darbības atbalsta ar tādu pašu mērķi. Komisija uzskata, ka, tā kā ieguldījumu atbalsts, kas piešķirts pirms 2011. gada 3. maija, proti, datuma, kad stājās spēkā Likums par enerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, nav ticis atskaitīts no darbības atbalsta, ar grozošā akta 18. punktu esot novērsta šī atšķirīgā attieksme, lai likvidētu pārmērīgu kompensāciju ražotājiem, kuri bija saņēmuši atbalstu pirms 2011. gada. Šādi Bulgārijas atjaunīgo energoresursu atbalsta shēma tās ieskatā atbilst lēmumam lietā SA.44840, ar kuru Bulgārijas shēma atzīta par saderīgu ar iekšējo tirgu un kura 29. punktā norādīts, ka tad, “ja, nosakot atbalsta līmeni, atbalsts ieguldījumam sākotnēji netika atskaitīts, pirkuma cenas atvieglojumi tika samazināti ar 2015. gada 24. jūlija ZEVI grozījumu, lai nodrošinātu pārklāšanas noteikumu ievērošanu un novērstu pārmērīgas kompensācijas iespēju”. Komisija norādīja, ka tādējādi tā ir apstiprinājusi grozošo aktu, tostarp tā 18. punktu, un ka, pamatojoties uz sūdzībā sniegto informāciju, tā nav identificējusi ne ar lēmumu lietā SA.44840 atļautā atbalsta kļūdainu piemērošanu, ne arī jaunus pasākumus, kas būtu valsts atbalsts. Tā secināja, ka nespēj pareizi identificēt pasākumu, kas, iespējams, veido atbalstu, un apstākļus, kuriem ir nozīme, lai novērtētu šo pasākumu. Visbeidzot, tā aicināja prasītāju vajadzības gadījumā mēneša laikā tai iesniegt citus sūdzību pamatojošus pierādījumus, pretējā gadījumā tās sūdzība tiks uzskatīta par atsauktu.
7 Ar Komisijai adresētu 2020. gada 7. novembra vēstuli prasītāja uzturēja savā sūdzībā izvirzītos argumentus.
8 Pirmkārt, prasītāja uzsvēra, ka tā ir saņēmusi neatmaksājamu subsīdiju (de minimis) no Savienības budžeta, pamatojoties uz 2007.–2013. gada lauku attīstības programmu, kas pieņemta, īstenojot Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (2005. gada 20. septembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2005, L 277, 1. lpp.). Tā norādīja, ka šī subsīdija tika piešķirta, lai īstenotu Savienības lauku attīstības politikas mērķus jaunu darbavietu radīšanai ar lauksaimniecību nesaistītajos mikrouzņēmumos lauku reģionos un veicinātu uzņēmējdarbību šajās pašās teritorijās, kas nav atbalsts ieguldījumam un kam ir cits mērķis. Prasītāja apgalvoja, ka nebūtu korekti, ja līdzekļi, kuri piešķirti Savienības lauku attīstības politikas mērķim, kas izpaužas kā “nodarbinātības iespēju un izaugsmes nosacījumu radīšana” kopējās lauksaimniecības politikā (KLP), tiktu uzskatīti par līdzekļiem, kuri paredzēti indikatīvās atjaunīgās enerģijas daļas īstenošanai elektroenerģijas bruto galapatēriņā Savienības vides politikas ietvaros. Tā atgādināja, ka Savienības 2008. gada pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai 190. punktā esot atļauts kumulēt atbalstu ieguldījumiem un atbalstu darbībai, ja tas tiek piešķirts dažādu Savienības politiku mērķu sasniegšanai ar nosacījumu, ka atbalstu kopējā summa nepārsniedz tiesiskajā regulējumā noteiktos maksimālos apmērus. Turklāt tā apgalvoja, ka, pat ja runa varētu būt par atbalstu ieguldījumam, Bulgārijas iestādes neesot ievērojušas noteikumus par atbalstu kumulāciju, it īpaši tāpēc, ka tās nav atskaitījušas atbalstu ieguldījumam no darbības atbalsta, bet bez pamatojuma esot četras reizes samazinājušas darbības atbalstu, pirms no tā atskaitīts atbalsts ieguldījumam. Turklāt grozošā akta 18. punktā noteiktās cenas prasītājas ieskatā neatbilst norādītajam lēmuma lietā SA.44840 16.–19. punktā.
9 Otrkārt, prasītāja apgalvoja, ka grozošā akta 18. punkts esot pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, jo tā dēļ atsevišķiem ražotājiem esot piešķirti cenu atvieglojumi salīdzinājumā ar citiem, kuri atrodas situācijā, kas būtiskajos elementos, ir analoga, un to neattaisno objektīvi iemesli. No vienas puses, šī diskriminācija izpaužas attiecībā uz atsevišķiem subjektiem, uz kuriem attiecas grozošā akta 18. punkta noteikumi, jo energoiekārtu, kas uzbūvētas un nodotas ekspluatācijā dažādos laikos, subjektiem – īpašniekiem – ir dažādas ieguldījumu izmaksas ar atšķirīgām peļņas likmēm (iekārtu cena ievērojami samazinājās laikā no 2009. līdz 2014. gadam), saņemot tos pašus cenu atvieglojumus elektroenerģijas iegādei. No otrās puses, šī diskriminācija izpaužas attiecībā uz tādu energoproduktu īpašniekiem, kuru atbalsta pieteikumi ir iesniegti pēc Likuma par enerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, stāšanās spēkā, un attiecībā uz citām atjaunīgās elektroenerģijas ražotāju kategorijām, kuri arī ir saņēmuši atbalstu pirms Likuma par enerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, stāšanās spēkā. Tādējādi ar grozošā akta 18. punktu tiekot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā garantētais diskriminācijas aizlieguma princips.
10 Ar Komisijai adresētu 2021. gada 22. jūnija vēstuli prasītāja atkārtoja savus argumentus, tiecoties pierādīt, ka ar grozošā akta 18. punktu ir ieviests jauns pasākums – kas esot nelikumīgs atbalsts –, kurš nosaka diskriminējošus nosacījumus ražotāju grupai, kas ir lūgusi atbalstu līdz 2011. gada 3. maijam. Tā uzsvēra, ka grozošais akts lēmumā SA.44840 nav minēts un ka tas ir pretrunā Likumam par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, un noteikumiem par atbalstu kumulāciju. Tā apgalvoja, ka Bulgārijas Republika esot pārkāpusi Regulas Nr. 1698/2005 72. panta a) punktu un LESD 175. pantu, jo neesot ievērojusi Savienības lauku attīstības politikas mērķus. Pamatojoties uz Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 13. panta 1. punktu, tā lūdza Komisiju pieņemt lēmumu, apturot grozošā akta 18. punktā paredzētā pasākuma piemērošanu līdz brīdim, kad tiks pieņemts galīgais lēmums par tā saderību ar iekšējo tirgu, un precizēja, ka tās vēstule LESD 265. panta otrās daļas izpratnē ir aicinājums rīkoties.
Lietas dalībnieku prasījumi
11 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– konstatēt Komisijas bezdarbību, jo tā nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz sūdzību, kas reģistrēta ar numuru SA.56620;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp gadījumā, ja tā pieņemtu lēmumu pēc prasības celšanas.
12 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un nepamatotu;
– piespriest katram lietas dalībniekam savus tiesāšanās izdevumus segt pašam.
Juridiskais pamatojums
13 Prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot savlaicīgi izskatījusi tās sūdzību, kā tas paredzēts Regulas 2015/1589 12. panta 1. punkta otrajā daļā, un ka tā neesot pieņēmusi lēmumu, kā tas paredzēts šīs pašas regulas 4. pantā un 15. panta 1. punktā.
14 Komisija apgalvo, ka prasība ir nepieņemama un nepamatota.
Par prasības pieņemamību
15 Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama. Tā atgādina, ka brīdinājums ir būtiska formāla prasība, kas tostarp nosaka iespējamās prasības sakarā ar bezdarbību robežas. Šajā lietā tā apgalvo, ka 2021. gada 22. jūnija aicinājuma rīkoties, kas ir pamatots ar Regulas Nr. 1698/2005 72. panta a) punkta un LESD 175. panta pārkāpumu, saturs atšķiras no prasības pieteikumā norādītā priekšmeta, kas ir balstīts uz Regulas 2015/1589 12., 13. un 15. pantu.
16 Prasītāja apgalvo, ka tās prasība ir pieņemama, jo pēc tās sniegtās papildu informācijas un argumentiem Komisija nav izbeigusi sūdzības procedūru, kas tai lika atkārtot savus argumentus saistībā ar 2021. gada 22. jūnija aicinājumu rīkoties. Tā norāda, ka, lai gan šis aicinājums rīkoties attiecās tikai uz Regulas 2015/1589 13. panta 1. punktu, bija acīmredzams, ka tas attiecās uz lēmumu par pasākuma saderību, nevis uz tā apturēšanu uz laiku.
17 Jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 265. panta otro daļu prasība sakarā ar bezdarbību ir pieņemama tikai tad, ja attiecīgā iestāde iepriekš ir tikusi aicināta rīkoties. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī iestādes brīdināšana ir būtiska formāla prasība, un tās sekas ir tādas, ka, pirmkārt, ar to sākas divu mēnešu termiņš, kurā iestādei ir jāformulē nostāja, un, otrkārt, tiek noteiktas robežas, kādās var tikt celta prasība gadījumā, ja iestāde atturas formulēt nostāju. Lai arī brīdinājums nav pakļauts konkrētas formas nosacījumam, tomēr tam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai Komisija varētu konkrēti uzzināt tā lēmuma saturu, kuru tā ir aicināta pieņemt, un no tā jāizriet, ka tā mērķis ir likt iestādei paust savu nostāju (spriedumi, 1999. gada 3. jūnijs, TF1/Komisija, T‑17/96, EU:T:1999:119, 41. punkts, un 2011. gada 29. septembris, Ryanair/Komisija, T‑442/07, nav publicēts, EU:T:2011:547, 22. punkts). Tomēr prasības sakarā ar bezdarbību formulējumam un brīdinājuma formulējumam nav jābūt identiskiem (spriedums, 2021. gada 10. marts, ViaSat/Komisija, T‑245/17, EU:T:2021:128, 39. punkts).
18 Šajā lietā ir jākonstatē – kā to uzsver Komisija –, ka pastāv atšķirības starp 2021. gada 22. jūnija aicinājumā rīkoties, kas nosaka šīs prasības ietvaru, pausto prasījumu, no vienas puses, un Vispārējā tiesā celto prasības pieteikumu, no otras puses. Proti, no vienas puses, ar prasītājas 2021. gada 22. jūnija vēstuli Komisija tiek aicināta pieņemt lēmumu apturēt grozošā akta 18. punkta piemērošanu, gaidot galīgo lēmumu par tā saderību ar iekšējo tirgu saskaņā ar Regulas 2015/1589 13. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru Komisijai ir atļauts pieprasīt attiecīgajai dalībvalstij apturēt visa nelikumīgā atbalsta izmaksu līdz brīdim, kad tā pieņems lēmumu par šī atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. No otras puses, savā prasības pieteikumā prasītāja atsaucas uz tiesību normu par valsts atbalstu, proti, LESD 107. un 108. panta, kā arī Regulas 2015/1589 4., 12. un 15. panta pārkāpumu, un tātad tās mērķis ir konstatēt Komisijas bezdarbību, nepieņemot lēmumu par grozošā akta 18. punkta tiesiskumu vai saderību ar valsts atbalsta tiesībām.
19 Tomēr atšķirība starp aicinājumu rīkoties, kas nosaka tiesību strīda ietvarus, un šo prasību, kā tā ir definēta prasības pieteikumā, nav tāda, kas būtu pamats šīs prasības nepieņemamībai, piemērojot iepriekš minēto judikatūru (skat. šī sprieduma 17. punktu).
20 Proti, no prasītājas 2020. gada 21. februāra sūdzības, uz kuru tā atsaucas sava aicinājuma rīkoties iesākumā, izriet, ka tā būtībā apgalvo, ka grozošā akta 18. punkts ir uzskatāms par nelikumīgu un ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu. No 2020. gada 7. novembra vēstules izriet, ka prasītāja norāda ne tikai uz grozošā akta 18. punkta īstenošanas apturēšanu, bet arī uz lēmuma par pasākuma saderību ar iekšējo tirgu pieņemšanu, ko prasītāja ir apstiprinājusi savā replikā Vispārējā tiesā.
21 Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 10. punkta, aicinājumā rīkoties prasītāja, protams, ar savu prasījumu vēlas panākt tikai attiecīgā pasākuma apturēšanu līdz galīgā lēmuma pieņemšanai par tā saderību ar iekšējo tirgu. Tā, prasītāja atkārto savu analīzi, saskaņā ar kuru ar grozošā akta 18. pantu tiekot ieviests jauns pasākums, kas ir nelikumīgs atbalsts un kas it īpaši esot pretrunā tiesību normu par atbalstu, kurš piešķirts dažādu Savienības politikas mērķu sasniegšanai, kumulatīvai piemērošanai, un saskaņā ar ko runa esot par nelikumīgu atbalstu, ar kuru ražotāju grupai tiekot noteikti diskriminējoši nosacījumi.
22 Turklāt tas, ka Komisija aptur attiecīgā pasākuma [īstenošanu], kā tas lūgts aicinājumā rīkoties, pirmšķietami ir obligāti saistīts ar minētā pasākuma tiesiskuma un saderīguma pārbaudi pēc būtības no valsts atbalsta tiesību aspekta.
23 Līdz ar to, neraugoties uz 2021. gada 22. jūnija aicinājumā rīkoties pausto prasījumu, ar kuru Komisija tika aicināta apturēt grozošā akta 18. punkta piemērošanu, pamatodamies uz Regulas 2015/1589 13. pantu, ņemot vērā lietas materiālus un it īpaši pirms tā uzsākto administratīvo procesu, minētais aicinājums rīkoties, kurā ir atsauce uz sūdzību un gaidāmo lēmumu par saderību ar iekšējo tirgu, bija pietiekami skaidrs un precīzs, lai Komisija varētu konkrēti zināt, kāds ir tāda lēmuma saturs, kuru tai tika lūgts pieņemt, proti, ne tikai apturēt attiecīgo pasākumu, bet arī pieņemt nostāju par tā saderību, ņemot vērā tiesību normas valsts atbalsta jomā.
24 Līdz ar to šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu, ciktāl tās mērķis ir konstatēt, ka Komisija ir prettiesiski atturējusies pieņemt lēmumu par to, vai grozošā akta 18. punkts ir nelikumīgs vai ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsta pasākums.
Par prasības pamatotību
25 Prasītāja apgalvo, ka ar grozošā akta 18. punktu ir ieviests elektroenerģijas, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, atpirkšanas veids, kas ir nelikumīgs un ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts. Tā apgalvo, ka šī tiesību norma neesot ņemta vērā lēmumā lietā SA.44840. Tā norāda, ka pēc tās sūdzības 2020. gada 7. novembra vēstulē tā ir sniegusi papildu informāciju, un ka, nesaņemot Komisijas atbildi, tā 2021. gada 22. jūnijā nosūtīja uzaicinājumu rīkoties. Būtībā tā apgalvo, ka Komisija, pārkāpjot Regulas 2015/1589 12. panta 1. punkta otro daļu, neesot laicīgi izskatījusi tās sūdzību par iespējami nelikumīgu atbalstu, ka Komisija neesot pieņēmusi lēmumu, pārkāpjot minētās regulas 15. panta 1. un 2. punktu, kā arī 4. pantu, ka tā prasītājai nav nosūtījusi sava lēmuma kopiju un nav veikusi atbilstošus pasākumus. Prasītāja uzskata, ka Komisijai bija jālemj par grozošā akta 18. punkta saderību ar LESD un Komisijas 2020. gada 7. oktobra vēstulē veiktais izvērtējums neesot uzskatāms ne par galīgu atzinumu, ne galīgo nostāju par tās sūdzību. Tā secina, ka Komisija esot pieļāvusi bezdarbību.
26 Komisija apstrīd šos argumentus.
27 Jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai lemtu par prasījuma sakarā ar bezdarbību pamatotību, ir jāpārbauda, vai brīdī, kad attiecīgajai iestādei tika izteikts aicinājums rīkoties LESD 265. panta izpratnē, šai iestādei bija pienākums rīkoties (spriedumi, 1998. gada 15. septembris, Gestevisión Telecinco/Komisija, T‑95/96, EU:T:1998:206, 71. punkts; 2011. gada 19. maijs, Ryanair/Komisija, T‑423/07, EU:T:2011:226, 25. punktu, un 2011. gada 29. septembris, Ryanair/Komisija, T‑442/07, nav publicēts, EU:T:2011:547, 28. punkts).
28 Valsts atbalsta jomā situācijas, kurās Komisijai ir pienākums rīkoties attiecībā uz prettiesisku vai ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu, ir regulētas ar Regulu 2015/1589.
29 Jāatgādina, ka nelikumīga atbalsta jomā Regulas 2015/1589 12. panta 1. punkta otrajā daļā tostarp ir paredzēts, ka Komisija bez liekas kavēšanās izskata ikvienu sūdzību, ko iesniegusi jebkura ieinteresētā persona saskaņā ar 24. panta 2. punktu. Šajā tiesību normā, kas attiecas uz ieinteresēto personu tiesībām, it īpaši ir paredzēts, ka tad, ja faktiskie un tiesiskie apstākļi, ko norādījusi ieinteresētā persona, nav pietiekams pamats, lai, balstoties uz sākotnējo pārbaudi, pierādītu nelikumīga atbalsta esību vai atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu, Komisija par to informē ieinteresēto personu un aicina to iesniegt apsvērumus noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Ja ieinteresētā persona noteiktajā termiņā nedara zināmu savu viedokli, uzskata, ka sūdzība ir atsaukta.
30 Regulas 2015/1589 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar šīs regulas 4. panta 2., 3. vai 4. punktu, saskaņā ar kuru Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts, un pieņem vai nu lēmumu, ar ko konstatē, ka pasākums nav atbalsts, vai nu lēmumu necelt iebildumus, ja nav šaubu par tā saderību ar iekšējo tirgu, vai arī lēmumu uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru, ja pasākums rada šaubas par tā saderību ar iekšējo tirgu.
31 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šajā lietā Komisija ir saņēmusi sūdzību vai informāciju par iespējami nelikumīgu vai ar iekšējo tirgu nesaderīgu atbalstu un vai, balstoties uz šiem faktiem, tai bija jāpieņem lēmums, pamatojoties uz minētajām tiesību normām.
32 Jākonstatē, ka savā lēmumā lietā SA.44840 Komisija ir ņēmusi vērā Likumā par elektroenerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, izdarītos grozījumus, un it īpaši šajā lietā aplūkoto grozošo aktu.
33 Pirmkārt, tas izriet no lēmuma SA.44840 2. zemsvītras piezīmes, kurā minēts grozošais akts. Otrkārt, tas izriet no minētā lēmuma 29. punkta, kurā norādīts, ka tad, ja atbalsts ieguldījumam sākotnēji nav ticis atskaitīts, nosakot atbalsta līmeni, pirkuma cenas atvieglojumi ar grozošo aktu tika samazināti, lai nodrošinātu noteikumu par kumulatīvu piemērošanu ievērošanu un novērstu pārmērīgas kompensācijas iespēju. Tas tieši ir paredzēts grozījumā, kas izdarīts ar grozošā akta 18. punktu. Treškārt, kā izriet no lēmuma lietā SA.44840 40. punkta, Bulgārijas Republikas paziņotās [atbalsta] shēmas izvērtējuma brīdī Komisija bija saņēmusi sūdzības no Bulgārijas fotoelementu apvienības un no mazajiem ražotājiem saistībā tostarp ar grozījumu, kas izdarīts ar grozošā akta 18. pantu. Ceturtkārt, no lēmuma lietā SA.44840 46. punkta izriet, ka atbalsta līmenis iekārtām tika samazināts, lai novērstu pārkāpumus, kuri konstatēti revīzijā, kas veikta lauku attīstības programmā 2007.–2013. gadam. Kā norāda Komisija, šo grozījumu tiesību aktos, kas izdarīti ar grozošā akta 18. punktu, mērķis bija samazināt atbalsta līmeņus noteiktām iekārtām, lai novērstu Bulgārijas iestāžu konstatētos trūkumus. Šī korekcija attiecās uz ieguldījumu atbalsta saskaņā ar prasītājas minēto lauku attīstības programmu saņēmējiem, kuri guva labumu gan no cenu atvieglojumiem pilnā apmērā, gan no finansējuma saskaņā ar valsts un Savienības atbalsta shēmām. Grozījumu izdarīšana grozošā akta 18. punktā tādējādi koriģēja pastāvošo pārmērīgo kompensāciju, kas piešķirta ražotājiem, kuri iesnieguši atbalsta pieteikumus pirms Likuma par enerģiju, kas ražota no atjaunīgajiem energoresursiem, stāšanās spēkā, proti, pirms 2011. gada, uz ko Komisija, atbildot uz prasītājas sūdzību, prasītājai norādīja 2020. gada 7. oktobra vēstulē (skat. šī sprieduma 6. punktu).
34 Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no lēmuma lietā SA.44840 izriet, ka Komisija minētajā lēmumā ir ņēmusi vērā grozošā akta 18. punktu un tātad ir lēmusi arī par šīs tiesību normas saderību ar tiesību normām valsts atbalsta jomā.
35 Nevienā Regulas 2015/1589 tiesību normā Komisijai nav noteikts pienākums pieņemt jaunu lēmumu par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, par kuru tā jau ir lēmusi. Kā norāda Komisija, šāds pienākums ļautu ieinteresētajām personām apstrīdēt tās izvērtējumu par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, tostarp pēc LESD 263. pantā paredzētā atcelšanas prasības celšanai paredzētā termiņa beigām.
36 Turklāt pēc prasītājas 2020. gada 21. februāra sūdzības Komisija tai atbildēja ar 2020. gada 7. oktobra vēstuli. Atgādinājusi sava nolēmuma lietā SA.44840 saturu, Komisija precizēja, ka tā ir pārbaudījusi grozītā akta normas, tostarp 18. punktu. Tā piebilda, ka, pamatojoties uz prasītājas sūdzību, nav iespējams konstatēt šīs tiesību normas kļūdainu piemērošanu (skat. šī sprieduma 6. punktu).
37 Taču prasītāja Vispārējā tiesā nekādi nav pierādījusi, ka šis vērtējums būtu kļūdains un kādā ziņā ar grozošā akta 18. pantu būtu ieviests cits atbalsta pasākums, kurš neesot ticis izvērtēts lēmumā SA.44840 un par kuru Komisijai esot bijis jālemj.
38 Turklāt, kā norāda Komisija, lēmuma lietā SA.44840 mērķis un sekas ir vienīgi atļaut atbalsta shēmu, to atzīstot par saderīgu ar iekšējo tirgu, un dalībvalsts var atteikt atbalsta piešķiršanu vai to samazināt, neradot jaunu valsts atbalstu.
39 No visa iepriekš minētā izriet, ka brīdī, kad Komisijai tika adresēts aicinājuma rīkoties, tai nebija nekāda pienākuma rīkoties šī sprieduma 27. punktā minētās piemērojamās judikatūras izpratnē, tātad šajā lietā Komisijai nevar pārmest jebkādu bezdarbību.
40 Attiecībā uz prasītājas argumentu par Komisijas bezdarbību saistībā ar tās sūdzības izskatīšanas termiņu – ņemot vērā, ka Komisijai nav pienākuma rīkoties, šādu bezdarbību nevar konstatēt.
41 No minētā izriet, ka minētā prasība saistībā ar bezdarbību ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
42 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.
43 Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.
44 Saskaņā ar Komisijas prasījumiem Komisijai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Ekobulkos EOOD un Eiropas Komisija katra savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Spielmann | Mastroianni | Gâlea |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 21. decembrī.
[Paraksti]
i Teksta 4. punktā pēc sākotnējās elektroniskās publikācijas ir veikti valodiski labojumi.