VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS
(apelācijas palāta)

2011. gada 20. jūnijā

Lieta T‑256/10 P

Luigi Marcuccio

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Personīgo lietu pārvešana – Netiešs un tiešs prasītāja lūgumu noraidījums – Pienākums norādīt pamatojumu – Daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets      Apelācijas sūdzība, kas iesniegta par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 25. marta rīkojumu lietā F‑102/08 Marcuccio/Komisija un ar kuru tiek lūgts atcelt šo rīkojumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt. L. Marcuccio sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina tos, kas šajā instancē radušies Eiropas Komisijai.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Nepietiekams vai pretrunīgs pamatojums – Pieņemamība – Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms – Vispārējās tiesas pārbaudes pār Civildienesta tiesas spriedumiem apjoms

(Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pants)

2.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu un pierādījumu vērtējums – Nepieņemamība – Faktu un pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(LESD 257. pants; Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts)

3.      Apelācija – Pamati – Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana – Acīmredzama nepieņemamība

(Tiesas Statūtu I pielikuma 11. pants; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts)

4.      Prasība atcelt tiesību aktu – Kopienu tiesas kompetence – Prasījumi nolūkā panākt iestādei adresēta rīkojuma izdošanu – Prasījumi nolūkā panākt deklaratīvu nolēmumu – Nepieņemamība

(LESD 263. pants)

1.      Jautājums par to, vai Civildienesta tiesas sprieduma pamatojums ir pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā.

Šajā ziņā jautājums par Civildienesta tiesas Reglamenta 76. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanu rīkojumā, ar ko kā acīmredzami nepieņemamu vai kā juridiski nepamatotu noraida prasību, ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz attiecīgā rīkojuma tiesiskumu pēc būtības. Faktiski, pirmkārt, lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus. Otrkārt, tas, ka pirmajā instancē lietu izskatošā tiesa, izskatot lietu pēc būtības, izdarīja citādu secinājumu nekā prasītājs, pats par sevi nevar padarīt pārsūdzēto rīkojumu par tādu, kuram trūkst pamatojuma.

(skat. 23., 25. un 26. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2007. gada 11. janvāris, C‑404/04 P Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājumā nav publicēts, 90. punkts un tajā minētā judikatūra; 2008. gada 10. jūlijs, C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 181. punkts un tajā minētā judikatūra; 2010. gada 20. maijs, C‑583/08 P Gogos/Komisija, Krājums, I‑4469. lpp., 35. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējā tiesa, 2010. gada 18. oktobris, T‑516/09 P Marcuccio/Komisija (Krājumā nav publicēts), 53. un 54. punkts.

2.      Apelācijas sūdzība var būt pamatota tikai ar tādiem pamatiem, kas attiecas uz tiesību normu pārkāpumu, izslēdzot jebkādu faktu novērtējumu. Civildienesta tiesa ir vienīgā, kuras kompetencē, pirmkārt, ir konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt šos faktus, kā arī nozīmi, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem, izņemot minēto faktu vai pierādījumu sagrozīšanas gadījumu. Turklāt Civildienesta tiesa vienīgā var spriest par iespējamo nepieciešamību papildināt informāciju, kas ir tās rīcībā par lietām, kuras tā izskata.

Tomēr, ja Civildienesta tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Vispārējās tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 257. pantu ir pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko Civildienesta tiesa ir paredzējusi. Vispārējās tiesas kompetence pārbaudīt Civildienesta tiesas konstatētos faktus tādēļ it īpaši attiecas uz to, lai pārbaudītu, vai no lietas materiāliem izriet, ka konstatētie fakti patiešām ir nepareizi, vai pierādījumi nav sagrozīti, kā tie juridiski ir kvalificējami un vai ir ievēroti noteikumi par pierādīšanas pienākumu un par pierādījumu nodrošināšanu.

(skat. 33., 35., 36. un 38. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2001. gada 10. jūlijs, C‑315/99 P Ismeri Europa/Revīzijas palāta, Recueil, I‑5281. lpp., 19. punkts; 2003. gada 11. novembris, C‑488/01 P Martinez/Parlaments, Recueil, I‑13355. lpp., 53. punkts un tajā minētā judikatūra; 2007. gada 25. janvāris, C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējā tiesa, 2008. gada 20. oktobris, T‑278/07 P Marcuccio/Komisija, Krājums-CDL, I-B-1-59. Un II-B-1-407. lpp., 20. punkts; 2010. gada 8. jūlijs, T‑166/09 P Marcuccio/Komisija, 20. punkts un tajā minētā judikatūra.

3.      No Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta, kā arī no Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta tostarp izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības atbalstam. Līdz ar to kā acīmredzami nepieņemama ir jānoraida apelācijas sūdzība, kurā nav ietverts nekāds juridisks pamatojums, lai pierādītu, kādā veidā Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, bet ir vienīgi atkārtots pamats, kas jau pirmajā instancē bija iesniegts minētajai tiesai, nesniedzot tālākus paskaidrojumus. Tādējādi šis arguments ir vienkārši lūgums no jauna pārbaudīt pirmajā instancē iesniegto prasību, pārkāpjot prasības, kuras izvirza kā Tiesas Statūti, tā arī Vispārējās tiesas Reglaments.

(skat. 51.–53. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2007. gada 13. septembris, C‑234/06 P Il Ponte Finanziaria/ITSB, Krājums, I‑7333. lpp., 45. un 46. punkts; Vispārējā tiesa, 2010. gada 19. marts, T‑338/07 P Bianchi/EIF, 59. punkts; 2010. gada 16. decembris, T‑52/10 P Lebedef/Komisija, 36. punkts un tajā minētā judikatūra.

4.      Veicot tiesiskuma pārbaudi, Savienības tiesa nav kompetenta pieņemt deklaratīvus nolēmumus vai rīkojumus, lai kāds arī būtu apstrīdētā tiesību akta raksturs vai saturs. Līdz ar to ar argumentu, kas vērsts uz to, lai ierobežotu, ka Savienības tiesa nevar izdot rīkojumus iestādei gadījumā, ja tai ir lēmumu pieņemšanas pilnvaras, nevar apšaubīt attiecīgo secinājumu.

(skat. 27. un 66. punktu)

Atsauces: Tiesa, 2004. gada 22. janvāris, C‑353/01 P Mattila/Padome un Komisija, Recueil, I‑1073. lpp., 15. punkts; Vispārējā tiesa, 2009. gada 4. februāris, T‑145/06 Omya/Komisija, Krājums, II‑145. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra.