EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2013. gada 26. februārī

Lieta F‑124/10

Vassilliki Labiri

pret

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK)

Civildienests – Pienākums sniegt palīdzību – Civildienesta noteikumu 12.a pants – Psiholoģiska vardarbība – Administratīvā izmeklēšana

Priekšmets      Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, ar ko Vassilliki Labiri lūdz atcelt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) ģenerālsekretāra 2010. gada 18. janvāra lēmumu neizvirzīt viņas nodaļas vadītājam nekādu apsūdzību un izbeigt, atstājot bez tālākas virzības, administratīvās izmeklēšanas procedūru, ko, pamatojoties uz viņas sūdzību par psiholoģisku vardarbību, kopīgi uzsāka EESK un Eiropas Savienības Reģionu komiteja

Nolēmums      Atcelt 2010. gada 18. janvāra lēmumu. EESK sedz savus, kā arī atlīdzina prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņu celta prasība – Nelabvēlīgs akts – Jēdziens – Lēmums par divu atsevišķu Eiropas Savienības iestāžu kopīgi, pamatojoties uz sūdzību par psiholoģisku vardarbību, uzsāktās administratīvās izmeklēšanas procedūras izbeigšanu, atstājot to bez tālākas virzības – Iecēlējinstitūcijas, kura nav kompetenta attiecībā uz prasītāju, pieņemts lēmums – Iekļaušana

(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants; IX pielikums)

2.      Ierēdņu celta prasība – Interese celt prasību – Ierēdņa, kas, iespējams, ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, celta prasība pret lūguma sniegt palīdzību noraidījumu – Intereses celt prasību saglabāšana

(Civildienesta noteikumu 91. pants)

3.      Ierēdņi – Psiholoģiska vardarbība – Jēdziens – Rīcība ar mērķi diskreditēt ieinteresēto personu vai pasliktināt tās darba apstākļus – Prasība par rīcības atkārtošanos – Prasība, ka rīcībai jābūt tīšai – Piemērošanas joma – Prasības par vardarbības veicēja nelabvēlīgiem nolūkiem neesamība

(Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkts)

1.      Tiesību akti vai lēmumi, par kuriem var iesniegt prasību tos atcelt, ir tikai pasākumi, kas rada tādas saistošas tiesiskās sekas, kuras pēc sava rakstura tieši un tūlītēji varētu ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko stāvokli. Attiecībā uz divu atsevišķu Eiropas Savienības iestāžu kopīgi, pamatojoties uz sūdzību par psiholoģisku vardarbību, uzsākto administratīvās izmeklēšanas procedūru, iestādes, kurai ir piederīgs iespējamais vardarbības veicējs, iecēlējinstitūcijas lēmums, tai neesot kompetentai attiecībā uz prasītāju saistībā ar viņu pašu un it īpaši ar vardarbības situācijām, izbeigt šo procedūru, atstājot to bez tālākas virzības, ir prasītājam nelabvēlīgs akts.

No Civildienesta noteikumu IX pielikuma 3. panta izriet, ka iecēlējinstitūcija, kurai ir kompetence lemt par iespējamiem disciplinārlietu rezultātiem, ir attiecīgā ierēdņa iecēlējinstitūcija, proti, izmeklēšanas ziņojumā norādītā, nevis tā, kurai ir piederīgs prasītājs.

Turklāt divu atsevišķu Savienības iestāžu iecēlējinstitūcijas var kopīgi uzsākt un veikt tādu administratīvo izmeklēšanu, kā Civildienesta noteikumu IX pielikumā paredzētā. Sākot ar brīdi, kad šīs divas iestādes nepieņem kopēju galīgo lēmumu, bet katra pieņem patstāvīgu un atšķirīgu lēmumu, attiecīgajam ierēdnim, kas strādā abās šajās iestādēs, sava sūdzība ir jāiesniedz tai iecēlējinstitūcijai, kura pirmā paziņoja ierēdnim, kas, iespējams, cietis no psiholoģiskās vardarbības, viņam nelabvēlīgo aktu, un vajadzības gadījumā prasība Vispārējā tiesā ir jāceļ pret šīs iecēlējinstitūcijas iestādi.

(skat. 42. un 51.–53. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1987. gada 21. janvāris, 204/85 Stroghili/Revīzijas palāta, 6. punkts.

Civildienesta tiesa: 2006. gada 13. decembris, F‑47/06 Aimi u.c./Komisija, 58. punkts; 2007. gada 29. novembris, F‑52/06 Pimlott/Eiropols, 48. punkts.

2.      Prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājam ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka šī akta atcelšanai pašai par sevi var būt juridiskas sekas vai atbilstoši citam formulējumam, ka prasības rezultātā var rasties labums lietas dalībniekam, kurš ir cēlis prasību.

Tik nopietnā jautājumā kā psiholoģiskā vardarbība ir jāatzīst, ka ierēdnim vai darbiniekam, kas sevi uzskata par šādas vardarbības upuri un kas tiesā apstrīd iestādes atteikumu pēc būtības izskatīt viņa lūgumu sniegt palīdzību, ko ir nepieciešams darīt, lai pieņemtu lēmumu uzsākt izmeklēšanu vai piemērot citu atbilstošu pasākumu, principā joprojām pastāv leģitīmas intereses, kuru esamība judikatūrā tiek prasīta kā nosacījums prasības pieteikuma pieņemamībai. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kad apstrīdētais lēmums nav bijis labvēlīgs ierēdnim, kurš ir iesniedzis sūdzību par vardarbību.

(skat. 56. un 57. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1986. gada 24. jūnijs, 53/85 AKZO Chemie un AZKO Chemie UK/Komisija, 21. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1995. gada 14. septembris, T‑480/93 un T‑483/93 Antillean Rice Mills u.c./Komisija, 59. un 60. punkts un tajos minētā judikatūra; 2001. gada 20. jūnijs, T‑188/99 Euroalliages/Komisija, 26. punkts; 2004. gada 28. septembris, T‑310/00 MCI/Komisija, 44. punkts.

Civildienesta tiesa: 2010. gada 30. septembris, F‑43/09 Van Heuckelom/Eiropols, 31. punkts; 2011. gada 8. februāris, F‑95/09 Skareby/Komisija, 25. punkts; 2012. gada 16. maijs, F‑42/10 Skareby/Komisija, 31. punkts.

3.      Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā nekādā ziņā nav paredzēts, ka iespējamā vardarbības īstenotāja nelabvēlīgais nodoms ir obligāts apstāklis, lai rīcību varētu kvalificēt kā psiholoģisku vardarbību. Šajā tiesību normā psiholoģiska vardarbība ir definēta kā “nepiedienīga rīcība”, kuras konstatēšanai ir jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem nosacījumiem. Pirmais nosacījums ir saistīts ar fiziskās rīcības, mutiskās vai rakstu valodas, žestu vai citas rīcības pastāvēšanu, kas izpaužas “kādā laika posmā, [..] atkārtojas vai ir sistemātiska” un kas ir “tīša”. Otrais nosacījums, kas no pirmā ir nošķirts ar saikli “un”, paredz, ka šī fiziskā rīcība, mutiskā vai rakstu valoda, žesti vai cita rīcība “rada kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai vai psiholoģiskai integritātei”.

No tā, ka īpašības vārds “tīšs” attiecas uz pirmo, nevis uz otro nosacījumu, ir iespējams izdarīt divkāršu secinājumu. Pirmkārt, Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punktā paredzētajai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt brīvprātīgai, kas no šīs tiesību normas piemērošanas jomas izslēdz rīcību, kas ir notikusi nejauši. Otrkārt, netiek savukārt prasīts, ka šai fiziskajai rīcībai, mutiskajai vai rakstu valodai, žestiem vai citai rīcībai ir jābūt izdarītai ar nolūku kaitēt personas personībai, cieņai vai fiziskajai vai psiholoģiskajai integritātei. Citiem vārdiem sakot, psiholoģiska vardarbība Civildienesta noteikumu 12.a panta 3. punkta nozīmē var pastāvēt, kaut arī vardarbības īstenotājam ar savu rīcību nav bijis nodoma diskreditēt cietušo vai apzināti pasliktināt viņa darba apstākļus. Pietiek vien ar to vien, ka šī rīcība, kas ir īstenota labprātīgi, objektīvi ir radījusi šādas sekas. Šajā ziņā vardarbības kvalificēšana ir pakārtota nosacījumam, ka tā izpaužas kā pietiekami objektīva realitāte tādā izpratnē, ka objektīvs un saprātīgs novērotājs, kuram piemīt normāls jutīgums un kurš, atrazdamies tādos pašos apstākļos, to uzskatītu par pārmērīgu un kritizējamu.

Atšķirīgas Civildienesta noteikumu 12. a panta 3. punkta interpretācijas sekas būtu pilnīga šīs normas lietderīgās iedarbības zaudēšana, jo būtu grūti pierādīt personas, kas īstenojusi psiholoģisku vardarbību, nelabvēlīgo nodomu. Kaut arī ir gadījumi, kad šāds nodoms ir dabiski secināms no personas rīcības, ir jānorāda, ka šādi gadījumi ir reti un ka vairākumā gadījumu iespējamais vardarbības īstenotājs atturas no jebkādas rīcības, kas varētu likt noprast par viņa nodomu diskreditēt savu upuri vai pasliktināt viņa darba apstākļus.

(skat. 65.–68. punktu)

Atsauce

Civildienesta tiesa: 2008. gada 9. decembris, F‑52/05 Q/Komisija, 133.–136. punkts; Skareby/Komisija, minēts iepriekš, 65. punkts.