TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2022. gada 17. novembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 34. un 36. pants – Preču brīva aprite – Intelektuālais īpašums – Eiropas Savienības preču zīme – Regula (ES) 2017/1001 – 15. pants – Preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšana – Laišana tirgū Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ) – Preču zīmes īpašnieka piekrišana – Vieta, kur preču zīmes īpašnieks preces pirmo reizi laidis tirgū preces vai kur tas ir darīts ar viņa piekrišanu – Pierādījumi – Direktīva 2004/48/EK – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā – Tiesas nolēmumu rezolutīvā daļa, kurā nav identificētas attiecīgās preces – Izpildes grūtības – Prasība, ko var celt vienīgi tiesā, kurai ir jurisdikcija piespiedu izpildes jomā – Lietas taisnīga izskatīšana – Tiesības uz aizstāvību – Pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips
Lietā C‑175/21
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniegusi ar 2021. gada 3. februāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 17. martā, tiesvedībā
Harman International Industries Inc.
pret
AB S.A.,
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents), I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] un Z. Čehi [Z. Csehi],
ģenerāladvokāts: Dž. Pitrucella [G. Pitruzzella],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Harman International Industries Inc. vārdā – D. Piróg un J. Słupski, adwokaci,
– AB S.A. vārdā – K. Kucharski un K. Sum, radcowie prawni,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – É. Gippini Fournier, S. L. Kalėda un B. Sasinowska, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 16. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 36. panta otro teikumu kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.) 15. panta 1. punktu, kā arī LES 19. panta 1. punkta otro daļu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Harman International Industries Inc., kas reģistrēta Amerikas Savienotajās Valstīs (turpmāk tekstā – “Harman”), un AB S.A., kas reģistrēta Polijā, par vairāku Eiropas Savienības preču zīmju pārkāpumu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula 2017/1001
3 Saskaņā ar Regulas 2017/1001 9. pantu “Tiesības, ko piešķir [Eiropas Savienības] preču zīme”:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīmes reģistrēšana piešķir īpašniekam izņēmuma tiesības.
2. Neskarot īpašnieku tiesības, kas iegūtas pirms [Eiropas Savienības] preču zīmes pieteikuma iesniegšanas datuma vai prioritātes datuma, minētās [Eiropas Savienības] preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešām personām bez viņa piekrišanas izmantot komercdarbībā saistībā ar precēm vai pakalpojumiem jebkādu apzīmējumu, ja:
a) apzīmējums ir identisks ar [Eiropas Savienības] preču zīmi un tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta [Eiropas Savienības] preču zīme;
b) apzīmējums ir identisks vai līdzīgs [Eiropas Savienības] preču zīmei un tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta [Eiropas Savienības] preču zīme, ja pastāv iespēja, ka sabiedrība šīs preču zīmes var sajaukt; sajaukšanas iespēja ietver asociācijas iespēju ar preču zīmi;
c) apzīmējums ir identisks vai līdzīgs [Eiropas Savienības] preču zīmei, neatkarīgi no tā, vai tas tiek lietots saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, kas ir identiski, līdzīgi, vai nav līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta [Eiropas Savienības] preču zīme, ja šai [Eiropas Savienības] preču zīmei ir reputācija Savienībā un ja ar minētā apzīmējuma lietošanu bez pamatota iemesla tiek netaisnīgi gūts labums no [Eiropas Savienības] preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas vai tiek tai kaitēts.
3. Atbilstīgi 2. punktam jo īpaši var aizliegt:
[..]
b) piedāvāt preces, laist tās tirgū vai uzglabāt tās minētajos nolūkos ar šo apzīmējumu, vai piedāvāt vai sniegt ar to pakalpojumus;
c) importēt vai eksportēt preces ar minēto apzīmējumu;
[..].”
4 Šīs regulas 15. panta “[Eiropas Savienības] preču zīmes piešķirto tiesību izlietošana [izsmelšana]” 1. punktā ir paredzēts:
“[Eiropas Savienības] preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt to lietot saistībā ar precēm, kuras ar minēto preču zīmi tirgū Eiropas Ekonomikas zonā ir laidis īpašnieks vai arī tas ticis darīts ar viņa piekrišanu.”
5 Minētās regulas 129. pantā “Piemērojamie tiesību akti” ir paredzēts:
“1. [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesas piemēro šīs regulas noteikumus.
2. Attiecībā uz visiem jautājumiem par preču zīmēm, ko šī regula neaptver, attiecīgā [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa piemēro attiecīgos valsts tiesību aktus.
3. Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādāk, [Eiropas Savienības] preču zīmju tiesa piemēro procesuālos noteikumus, kas reglamentē tā paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm tajā valstī, kur attiecīgā tiesa atrodas.”
Direktīva 2004/48/EK
6 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp.) 1. pantu “Priekšmets”:
“Šī direktīva attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu [ievērošanu]. Šajā direktīvā termins “intelektuālā īpašuma tiesības” ietver rūpnieciskā īpašuma tiesības.”
7 Šīs direktīvas 2. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir paredzēts:
“Neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.”
8 Minētās direktīvas II nodaļā “Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi” tostarp ir ietverts tās 3. pants “Vispārīgas saistības”, kura 2. punktā ir noteikts:
“Šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir arī efektīvi, proporcionāli un preventīvi, un tos piemēro tā, lai izvairītos no šķēršļu radīšanas likumīgai tirdzniecībai un nodrošinātu, ka tos neizmanto ļaunprātīgi.”
Polijas tiesības
9 1964. gada 17. novembra ustawa – Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodeksa likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), 325. pantā ir noteikts:
“Sprieduma rezolutīvajā daļā jāietver tiesas nosaukums, tiesnešu, sekretāra un prokurora, ja tas ir iesaistījies lietā, vārdi, tiesas sēdes un sprieduma pasludināšanas datums un vieta, pušu vārdi un lietas priekšmets, kā arī tiesas lēmums par pušu prasījumiem.”
10 Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 758. pantu sądy rejonowe (rajona tiesas, Polija), kā arī šīm tiesām piesaistītajiem tiesu izpildītājiem ir jurisdikcija piespiedu izpildes jomā.
11 Saskaņā ar šī kodeksa 767. pantu:
“1. Ja likumā nav noteikts citādi, tiesu izpildītāja aktus var pārsūdzēt sąd rejonowy [(rajona tiesa)]. Pārsūdzēt ir iespējams arī tiesu izpildītāja pieļauto bezdarbību. Prasību izskata tiesa, kurai ir piesaistīts tiesu izpildītāja birojs.
2. Prasību var celt puse vai cita persona, kuras tiesības ir tikušas pārkāptas vai apdraudētas ar tiesu izpildītāja darbību vai bezdarbību.
[..].”
12 Minētās kodeksa 840. panta 1. punktā ir noteikts:
“Parādnieks var iesniegt pārsūdzību, lai pilnībā vai daļēji atceltu izpildes rīkojumu vai ierobežotu tā izpildāmību, ja:
1) viņš apstrīd faktus, kas bijuši izpildu rīkojuma izdošanas pamatā, it īpaši, ja viņš apstrīd saistības, kuras konstatētas ar vienkāršu izpildes rīkojumu, kas nav tiesas nolēmums, vai ja viņš apstrīd saistību nodošanu, neraugoties uz to, ka pastāv oficiāls tās apliecinošs dokuments;
2) pēc vienkārša izpildes rīkojuma izdošanas ir iestājies notikums, kas ir izraisījis saistību izbeigšanos vai neiespējamību tās izpildīt; ja rīkojums ir tiesas nolēmums, parādnieks var pamatot savu pārsūdzību arī ar faktiem, kas notikuši pēc debašu pabeigšanas, ar iebildi par saistību izpildi, ja atsaukšanās uz šo iebildi attiecīgajā lietā bija nepieņemama ex lege, kā arī ar iebildi par ieskaitu. [..].”
13 Šī paša kodeksa 843. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Pārsūdzībā prasītājam ir jānorāda visi prasījumi, kuri var tikt izvirzīti šajā posmā, citādi tas zaudē tiesības izvirzīt tos turpmākā tiesvedībā.”
14 Civilprocesa kodeksa 1050. pantā ir noteikts:
“1. Ja parādniekam ir jāveic darbība, ko nevar veikt cita persona un kā izpilde ir atkarīga tikai no viņa gribas, tiesa, kuras jurisdikcijā šī darbība jāveic, pēc kreditora lūguma un pēc pušu uzklausīšanas nosaka termiņu, kurā parādniekam darbība ir jāveic, piemērojot naudas sodu, ja viņš to neizdara noteiktā termiņā.
[..]
3. Ja parādniekam noteiktais darbības veikšanas termiņš ir beidzies un parādnieks darbību nav veicis, tiesa pēc kreditora lūguma uzliek parādniekam naudas sodu un vienlaikus nosaka jaunu darbības izpildes termiņu, neizpildes gadījumā piemērojot palielinātu naudas sodu.”
15 Šī kodeksa 1051. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja parādnieku saista pienākums neveikt vai nekavēt kreditora darbības, tiesa, kuras jurisdikcijā parādnieks nav izpildījis savu pienākumu, pamatojoties uz kreditora lūgumu un pēc pušu uzklausīšanas, un konstatējuma, ka parādnieks nav izpildījis savu pienākumu, piespriež viņam samaksāt naudas sodu. Ja kreditors iesniedz jaunu prasījumu, tiesa rīkojas tādā pašā veidā.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
16 Harman ražo audiovizuālas ierīces, tostarp skaļruņus, austiņas un audio sistēmas. Tā ir noslēgusi līgumu ar izplatītāju, lai Polijas teritorijā pārdotu savas preces, kas apzīmētas ar tai piederošām Eiropas Savienības preču zīmēm “JBL” un “HARMAN”.
17 AB Polijas tirgū izplata Harman preces, kuras iegādātas pie cita piegādātāja, kas nav Harman šajā tirgū pilnvarotais izplatītājs.
18 Harman cēla prasību Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, lai izbeigtu tiesību, kuras tai ir piešķirtas ar tās preču zīmēm, pārkāpumu, vispārīgi aizliedzot AB ieviest vai laist tirgū, importēt, piedāvāt, reklamēt un uzglabāt iepriekš minētajiem mērķiem skaļruņus un austiņas, kā arī to iepakojumu, kas apzīmēti ar minētajām preču zīmēm un ko Harman iepriekš nav laidusi vai nav piekritusi laist tirgū Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Turklāt Harman lūdza uzdot AB izņemt no tirgus un iznīcināt šīs preces, kā arī to iepakojumus.
19 Savai aizstāvībai AB atsaucas uz preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanas principu un būtībā norāda uz no tās piegādātāja saņemto garantiju, ka attiecīgo preču imports Polijas tirgū nepārkāpj Harman preču zīmes, ciktāl Harman šīs preces ir laidusi EEZ tirgū vai tas ir noticis ar tās piekrišanu.
20 Iesniedzējtiesa norāda, ka Harman izmantoto preču marķējuma sistēmas ne vienmēr ir pietiekamas, lai identificētu katras tās preces galamērķa tirgu. Lai skaidri noteiktu, vai attiecīgā prece ir paredzēts EEZ tirgum, esot jāizmanto Harman piederoša datubāze.
21 Šī tiesa uzskata, ka AB teorētiski varētu vērsties pie sava piegādātāja, lai iegūtu informāciju par tirgus dalībnieku, kas ir iesaistīti pirms izplatīšanas ķēdes, identitāti. Tomēr, tā kā piegādātāji parasti nevēlas atklāt savus piegādes avotus, lai nezaudētu pārdošanas apjomus, ir maz ticams, ka AB varētu iegūt šāda veida informāciju.
22 Polijas tiesu prakse esot tāda, ka to nolēmumu rezolutīvajā daļā, ar kuriem tiek apmierināta prasība par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, tiek minētas “preces, kuras prasītājs (Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieks) iepriekš ir laidis tirgū EEZ vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.” Šis formulējums piespiedu izpildes procesa stadijā neļaujot identificēt preces, uz kurām attiecas šī procedūra, salīdzinājumā ar precēm, uz kurām attiecas izņēmums saistībā ar preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu. Tādējādi šo nolēmumu rezolutīvā daļa patiesībā neatšķiras no vispārējā pienākuma, kas jau izriet no likuma normām.
23 Šīs tiesu prakses dēļ atbildētājs prasībā par pārkāpumu nevarot brīvprātīgi izpildīt nolēmumu, ar kuru konstatē pārkāpumu, un riskētu tikt sodīts, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 1050. un 1051. pantu. Turklāt visbiežāk šāda prakse novestu pie visu preču, tostarp to, kas atrodas apritē, aresta bez jebkāda preču zīmes piešķirto ekskluzīvo tiesību pārkāpuma.
24 Tāpat, kā izriet tostarp no Civilprocesa kodeksa 767., 840. un 843. panta, saistībā ar pagaidu nodrošinājumu un piespiedu izpildes procesā atbildētājs prasībā par pārkāpumu sastopas ar vairākiem juridiskiem šķēršļiem, lai varētu veiksmīgi iebilst pret noteiktajiem pasākumiem, un viņam ir tikai ierobežotas procesuālās garantijas.
25 Pirmkārt, saskaņā ar šī kodeksa 767. pantu prasība par tiesu izpildītāja aktu ir iespējama tikai tad, ja tiesu izpildītājs nav ievērojis procesuālos noteikumus, kas reglamentē piespiedu izpildes procesu. Tādējādi šāda prasība neļaujot noteikt, vai ar preču zīmi apzīmēto preci EEZ tirgū ir laidis šīs preču zīmes īpašnieks vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.
26 Otrkārt, atbildētājam prasībā par pārkāpumu neesot tiesību, pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 840. pantu, iesniegt iebildumus, jo šāda veida pārsūdzība nevar kalpot tam, lai precizētu tāda tiesas nolēmuma saturu, kas ir izpildes rīkojums.
27 Treškārt, saskaņā ar Polijas doktrīnā dominējošo viedokli tiesa, kuras jurisdikcijā ir piespiedu izpilde, protams, var uzklausīt lietas dalībniekus, bet saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 1051. pantu tā nevar iegūt pierādījumus, lai noteiktu, vai atbildētājs tiesvedībā par pārkāpumu ir rīkojies atbilstoši izpildes rīkojuma saturam.
28 Ceturtkārt, saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 843. panta 3. punktu parādniekam, ja tas ceļ prasību izpildes procedūrā, pārsūdzībā ir jānorāda visi prasījumi, kuri var tikt izvirzīti šajā posmā, citādi tas zaudē tiesības izvirzīt tos turpmākā tiesvedībā.
29 Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv risks, ka preču brīvas aprites aizsardzība tiesā tiktu ierobežota šīs tiesu prakses dēļ attiecībā uz nolēmumu, ar kuriem konstatēts pārkāpums, rezolutīvās daļas formulējumu.
30 Šajos apstākļos Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 36. panta otrais teikums, lasot to kopsakarā ar [Regulas 2017/1001] 15. panta 1. punktu, kā arī [LES]19. panta 1. punkta [otro daļu], ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalstu valsts tiesu praksi, saskaņā ar kuru minētās tiesas:
– apmierinot Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka prasījumu aizliegt ar viņa preču zīmi apzīmēto preču ievešanu, laišanu tirgū, piedāvāšanu, importēšanu, reklāmu, uzdot izņemt šīs preces no tirgus vai uzdot iznīcināt tās,
– lemjot pagaidu nodrošinājuma procedūrā par tādu preču arestu, kas apzīmētas ar Eiropas Savienības preču zīmi,
nolēmumos atsaucas uz “precēm, ko preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū vai nav piekritis laist tirgū [EEZ]” – kā rezultātā konstatējums par to, uz kurām ar Eiropas Savienības preču zīmi apzīmētajām precēm attiecas iepriekšminētie rīkojumi vai aizliegumi (t.i., konstatējums par to, kuras preces preču zīmes īpašnieks nav laidis tirgū vai nav piekritis laist tirgū [EEZ]), ņemot vērā sprieduma vispārīgo formulējumu, ir jāveic izpildes institūcijai, kura, veicot iepriekš minētos konstatējumus, balstās uz preču zīmes īpašnieka paziņojumiem vai tā sniegtajiem rīkiem (tostarp informācijas tehnoloģijas rīkiem un datubāzēm), savukārt iepriekšminēto izpildes institūcijas konstatējumu apstrīdēšana parastajā tiesvedībā ir izslēgta vai ierobežota, ņemot vērā to tiesiskās aizsardzības līdzekļu raksturu, kas ir pieejami atbildētājai pagaidu nodrošinājuma procedūrā un izpildes procedūrā?”
Par prejudiciālo jautājumu
31 Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu ieviestajā valsts tiesu un Tiesas sadarbības procesā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai atrisināt strīdu, kuru tā izskata. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (spriedums, 2022. gada 8. septembris, RTL Television, C‑716/20, EU:C:2022:643, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Attiecībā uz dalībvalstu pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību jomā, uz ko attiecas Savienības tiesības un kas ir paredzēts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants ir pietiekams pamats, lai atsauktos uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, un tā saturs nav jāprecizē ar citām Savienības tiesību normām vai dalībvalstu iekšējo tiesību normām, jo šo tiesību atzīšana izskatāmajās lietās paredz – kā tas izriet no šī 47. panta pirmās daļas –, ka persona, kas uz tām atsaucas, balstās uz Savienības tiesībās garantētajām tiesībām vai brīvībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības apstrīdēt tiesā informācijas sniegšanas pieprasījumu nodokļu jomā), C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 54. un 55. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33 Turklāt jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/48 1. pantu tā attiecas uz visiem pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, un, otrkārt, ka saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu tā ir piemērojama visiem šo tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Savienības un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos.
34 Saskaņā ar Regulas 2017/1001 129. panta 3. punktu Eiropas Savienības preču zīmju tiesa piemēro procesuālos noteikumus, kas reglamentē tāda paša veida procesus saistībā ar valsts preču zīmēm tajā valstī, kur atrodas attiecīgā tiesa. No tā izriet, ka procesuālās garantijas, kas ir atbildētājam prasībā par pārkāpumu tiesas nolēmuma izpildes stadijā, ir jāizvērtē, ņemot vērā arī Direktīvu 2004/48.
35 Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka ar savu vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkts kopsakarā ar LESD 36. panta otro teikumu, Hartas 47. pantu un Direktīvu 2004/48, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie iestājas pret tādu tiesu praksi, saskaņā ar ko nolēmuma, ar kuru apmierināta prasība par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, rezolutīvā daļa ir formulēta tādā redakcijā, kas tās vispārīgā rakstura dēļ ļauj iestādei, kuras kompetencē ir šī nolēmuma piespiedu izpilde, noteikt preces, attiecībā uz kurām ir piemērojams minētais nolēmums.
36 Šis jautājums ir jāsaprot kā tāds, kas aptver trīs daļas. Pirmā daļa attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu un prasībām, kas izriet no preču brīvas aprites aizsardzības. Otrā – uz prasībām, kurām saskaņā ar Direktīvu 2004/48 ir jāatbilst visiem pasākumiem, kārtībām un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu. Trešā – uz dalībvalstu pienākumu, pirmkārt, noteikt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību jomā, uz kuru attiecas Savienības tiesības, un, otrkārt, nodrošināt lietas taisnīgas izskatīšanas nosacījumus saskaņā ar Hartas 47. pantu.
37 Attiecībā uz pirmo daļu jāatgādina, ka ar Regulas 2017/1001 9. pantu Eiropas Savienības preču zīmes īpašniekam ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības, kas tam ļauj aizliegt visām trešajām personām tostarp importēt ar viņa preču zīmi aptvertās preces, piedāvāt tās, laist tās tirgū vai veidot uzkrājumus šiem nolūkiem bez viņa piekrišanas (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, TOP Logistics u.c., C‑379/14, EU:C:2015:497, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
38 Šīs regulas 15. panta 1. punktā ir ietverts izņēmums no šī noteikuma, jo tajā ir paredzēts, ka īpašnieka tiesības ir izsmeltas, ja pats īpašnieks preces ar šo preču zīmi ir laidis EEZ tirgū vai tas noticis ar viņa piekrišanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2011. gada 14. jūlijs, Viking Gas, C‑46/10, EU:C:2011:485, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Šī tiesību norma ir formulēta tādā redakcijā, kas atbilst Tiesas izmantotajai redakcijai spriedumos, kuros, interpretējot EK līguma 30. un 36. pantu (kas kļuvuši par EKL 28. un 30. pantu, kuri tagad ir LESD 34. un 36. pants), Savienības tiesībās ir atzīts preču zīmes tiesību izsmelšanas princips. Tādējādi minētajā tiesību normā ir pārņemta Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru preču zīmes tiesību, kas aizsargātas ar dalībvalsts tiesību aktiem, īpašnieks nevar pamatoties uz šiem tiesību aktiem, lai iebilstu pret preces, kuru tas pats laidis apgrozībā citā dalībvalstī vai kuras laišanai apgrozībā tas ir piekritis, importu vai komercializēšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes, C‑291/16, EU:C:2017:990, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
40 Šīs judikatūras par preču zīmju tiesību izsmelšanas principu, kas ir pamatots ar LESD 36. pantu, mērķis, tāpat kā Regulas 2017/1001 15. panta mērķis, ir saskaņot preču zīmju tiesību aizsardzības pamatintereses, no vienas puses, un preču brīvas aprites iekšējā tirgū pamatintereses, no otras puses, tādējādi šīs divas normas, kuru mērķis ir sasniegt vienu un to pašu rezultātu, ir jāinterpretē vienādi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes, C‑291/16, EU:C:2017:990, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
41 Lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp šīm pamattiesībām, iespēja atsaukties uz Eiropas Savienības preču zīmes piešķirto tiesību izsmelšanu kā uz izņēmumu no šīm tiesībām ir ierobežota vairākos aspektos.
42 Pirmkārt, Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktā ir nostiprināts ar preču zīmi piešķirto tiesību izsmelšanas princips attiecībā uz precēm, ko laidis tirgū īpašnieks vai kas ir laistas tirgū ar viņa piekrišanu, nevis neatkarīgi no vietas, kurā preces ir laistas tirgū, bet gan vienīgi attiecībā uz precēm, kas ir laistas EEZ tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1998. gada 16. jūlijs, Silhouette International Schmied, C‑355/96, EU:C:1998:374, 21., 26. un 31. punkts).
43 Precizējot, ka preču laišana tirgū ārpus EEZ neizsmeļ īpašnieka tiesības aizliegt šo preču importēšanu bez viņa piekrišanas, Savienības likumdevējs ir atļāvis preču zīmes īpašniekam kontrolēt preču, kas marķētas ar preču zīmi, pirmo laišanu tirgū EEZ (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2001. gada 20. novembris, Zino Davidoff un Levi Strauss, no C‑414/99 līdz C‑416/99, EU:C:2001:617, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
44 Otrkārt, ar preču zīmēm marķētās preces nevar uzskatīt par “laistām tirgū EEZ”, ja preču zīmes īpašnieks tās ir importējis EEZ ar nolūku tās tur pārdot vai ja viņš ir tās piedāvājis pārdošanā patērētājiem EEZ savos veikalos vai arī saistītu uzņēmējsabiedrību veikalos, bet tās īstenībā nav pārdevis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 30. novembris, Peak Holding, C‑16/03, EU:C:2004:759, 44. punkts).
45 Treškārt, Tiesa ir nospriedusi, ka īpašnieka piekrišanai turklāt ir jāattiecas uz katru preces eksemplāru, attiecībā uz kuru ir izvirzīta atsauce uz [tiesību] izsmelšanu. Tādējādi ar to, ka preču zīmes īpašnieks EEZ tirgū jau tirgo preces, kas ir identiskas vai līdzīgas tām, attiecībā uz kurām ir izvirzīta atsauce uz [tiesību] izsmelšanu, nepietiek (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 1. jūlijs, Sebago un Maison Dubois, C‑173/98, EU:C:1999:347, 21. un 22. punkts).
46 Ceturtkārt, piekrišana, kas ir pielīdzināma tam, ka īpašnieks atsakās no savām ekskluzīvajām tiesībām, kuras izriet no Regulas 2017/1001 9. panta, aizliegt visām trešajām personām importēt ar viņa preču zīmi aptvertās preces, ir jāizsaka tādā veidā, kas skaidri liecina par vēlmi atteikties no šīm tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 20. novembris, Zino Davidoff un Levi Strauss, no C‑414/99 līdz C‑416/99, EU:C:2001:617, 41. un 45. punkts).
47 Šāda griba parasti izriet no piekrišanas skaidra formulējuma. Tomēr prasības, kas izriet no preču brīvas aprites aizsardzības, lika Tiesai secināt, ka šāds noteikums var tikt pielāgots (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 15. oktobris, Makro Zelfbedieningsgroothandel u.c., C‑324/08, EU:C:2009:633, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
48 Tādējādi nevar izslēgt, ka noteiktos gadījumos, pat ja attiecīgo preču pirmā laišana tirgū EEZ ir notikusi bez preču zīmes īpašnieka tiešas piekrišanas, nodoms atteikties no šīm tiesībām var izrietēt netieši no faktiem un apstākļiem pirms, vienlaicīgi ar [laišanu tirgū] vai pēc laišanas tirgū, kas – un tas ir jāizvērtē valsts tiesai – skaidri parāda arī īpašnieka atteikšanos no savām tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 20. novembris, Zino Davidoff un Levi Strauss, no C‑414/99 līdz C‑416/99, EU:C:2001:617, 46. punkts, kā arī 2009. gada 15. oktobris, Makro Zelfbedieningsgroothandel u.c., C‑324/08, EU:C:2009:633, 25.–27. punkts).
49 Ņemot to vērā, netieša piekrišana nevar izrietēt no vienkāršas preču zīmes īpašnieka klusēšanas. Tāpat šāda piekrišana nevar izrietēt no tā, ka preču zīmes īpašnieks nav izteicis iebildumus pret laišanu tirgū EEZ, ne arī no tā, ka uz precēm nav norādes par aizliegumu laist tirgū EEZ, jo prasībās, kas piemērojamas attiecībā uz pierādījumiem par netiešas piekrišanas esamību, netiek veikta nekāda principiāla nošķiršana atkarībā no tā, vai sākotnējā laišana tirgū ir notikusi ārpus EEZ vai EEZ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 20. novembris, Zino Davidoff un Levi Strauss, no C‑414/99 līdz C‑416/99, EU:C:2001:617, 55. un 56. punkts, kā arī 2009. gada 15. oktobris, Makro Zelfbedieningsgroothandel u.c., C‑324/08, EU:C:2009:633, 28. punkts).
50 Visbeidzot, piektkārt, principā tirgus dalībniekam, kas apgalvo izsmelšanu, ir jāiesniedz pierādījumi, ka ir izpildīti [tiesību] izsmelšanas piemērošanas nosacījumi. Tomēr šis noteikums ir jāpielāgo, ja tas var ļaut īpašniekam sadalīt valstu tirgus, tādējādi veicinot cenu atšķirību uzturēšanu starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Schweppes, C‑291/16, EU:C:2017:990, 52. un 53. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
51 Šāda pierādīšanas pienākuma pielāgošana būtu nepieciešama it īpaši ekskluzīvas izplatīšanas sistēmas gadījumā (spriedums, 2003. gada 8. aprīlis, Van Doren + Q, C‑244/00, EU:C:2003:204, 39. punkts).
52 Tādējādi no Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkta, lasot to LESD 36. panta un šī sprieduma 38.–40. punktā minētās Tiesas judikatūras kontekstā, izriet, ka tirgus dalībniekam, pret kuru ir celta Eiropas Savienības preču zīmes īpašnieka prasība par pārkāpumu, savai aizstāvībai ir tiesības atsaukties un pierādīt, ka ar šo preču zīmi aptvertās preces, par kurām celta prasība par pārkāpumu, EEZ tirgū ir laidis šis īpašnieks vai tas ir noticis ar viņa piekrišanu. Kā izriet no šī sprieduma iepriekšējā punktā minētās judikatūras, minētajam tirgus dalībniekam ir jābūt iespējai arī pielāgot tam par labu pierādīšanas pienākumu, ja ir izpildīti Tiesas judikatūrā šajā ziņā paredzētie nosacījumi.
53 Savukārt no šī sprieduma 44. un 49. punktā minētās Tiesas judikatūras neizriet, ka preču zīmes īpašniekam ir pienākums pieņemt tādu preču marķēšanas sistēmu, kas ļautu attiecībā uz katru preci noteikt, vai tā ir paredzēta EEZ tirgum.
54 Proti, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis secinājumu 76. punktā, ja nav tādas Savienības tiesību normas, kuras interpretācija varētu novest pie šāda risinājuma, it īpaši ņemot vērā šis normas formulējumu, kontekstu, kādā tas iekļaujas, kā arī tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, sasniedzamos mērķus, vienkāršs konstatējums par grūtībām, ar kurām atbildētājs prasībā par pārkāpumu saskaras, iegūstot informāciju par paralēlā izplatīšanas tīkla sākotnējo piegādātāju, nevar būt juridiskais pamats, kas attaisnotu šāda pienākuma uzlikšanu īpašniekam.
55 Turklāt šāds pienākums nepamatoti ierobežotu īpašnieka iespēju pēdējā brīdī mainīt sākotnēji paredzēto galamērķa tirgu konkrētai precei.
56 Attiecībā uz uzdotā jautājuma otro daļu ir jānorāda, ka intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp Regulas 2017/1001 9. pantā paredzēto ekskluzīvo tiesību, ievērošanas procesuālos aspektus principā reglamentē valsts tiesības, kas ir saskaņotas ar Direktīvu 2004/48, kura, kā tas it īpaši izriet no tās 1.–3. panta, attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu. Līdz ar to ikvienā valsts tiesvedībā attiecībā uz prasību par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu ir jāievēro šīs direktīvas noteikumi.
57 Tomēr jākonstatē, ka procesuālais aspekts, kas ir iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma specifiskais priekšmets šajā lietā, nav reglamentēts Direktīvā 2004/48, jo tajā nav nevienas tiesību normas par tiesu nolēmumu saistībā ar prasību par preču zīmes pārkāpumu rezolutīvās daļas formulējumu. Tādējādi uz šo jautājumu attiecas procesuālās autonomijas princips, kas ir uzdotā jautājuma trešās daļas priekšmets.
58 Attiecībā uz trešo daļu iesniedzējtiesa, šķiet, uztver cēloņsakarību starp nolēmuma, kas jāpieņem, lai izbeigtu pamatlietu, rezolutīvās daļas formulējumu un apgalvotajām neērtībām, ar kurām atbildētājs varētu saskarties šī nolēmuma piespiedu izpildes stadijā. Ir jākonstatē, ka šīs neērtības izriet no šī piespiedu izpildes procesa, kas seko pēc prasības par pārkāpumu.
59 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai tas, ka piespiedu izpildes stadijā atbildētājam saskaņā ar valsts tiesībām ir ierobežoti tiesību aizsardzības līdzekļi un procesuālās garantijas, ir pretrunā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, kas noteiktas Savienības tiesībās, un tātad šo tiesību vienotībai, kā arī efektivitātei.
60 Efektīvas tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, aizsardzības tiesā princips ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas atzīts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, un tagad ir apstiprināts Hartas 47. pantā (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Viena no Hartas 47. pantā nostiprināto tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību būtības sastāvdaļām ir prasība, ka šo tiesību īpašniekam ir jābūt piekļuves iespējai tiesai, kuras kompetencē ir nodrošināt tiesību, ko tam garantē Savienības tiesības, ievērošanu un šim mērķim izvērtēt visus tiesību un faktiskos apstākļus, kuriem ir nozīme tajā izskatāmā strīda risinājumam (spriedums, 2020. gada 6. oktobris, État luxembourgeois (Tiesības apstrīdēt tiesā informācijas sniegšanas pieprasījumu nodokļu jomā), C‑245/19 un C‑246/19, EU:C:2020:795, 66. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
62 Turklāt pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena un kā mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp pusēm, garantējot, ka katra puse var novērtēt un apstrīdēt visus tiesā iesniegtos dokumentus, ir daļa no Hartas 47. pantā nostiprinātā principa par to tiesību efektīvu aizsardzību tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām. Šis princips it īpaši nozīmē, ka katrai pusei ir jāsniedz saprātīga iespēja izklāstīt savu lietu, tostarp savus pierādījumus, apstākļos, kuros tā nav skaidri nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar savu pretinieku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 49. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 10. februāris, Bezirkshauptmannschaft Hartberg‑Fürstenfeld (Noilguma termiņš), C‑219/20, EU:C:2022:89, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Turklāt jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips ir Savienības tiesību pamatprincips. Šis princips tiktu pārkāpts, ja tiesas nolēmums tiktu pamatots ar faktiem un dokumentiem, ar kuriem pašas puses vai viena no tām nav varējusi iepazīties un par kuriem tās līdz ar to nav varējušas paust savu nostāju (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 30. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
64 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuri uzsākti pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts, ir jānodrošina pat tad, ja nav īpaša tiesiskā regulējuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. septembris, Land Oberösterreich un Austrija/Komisija, C‑439/05 P un C‑454/05 P, EU:C:2007:510, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
65 To paturot prātā, ja vien šajā jomā pastāv tādas Savienības tiesību normas, kas paredzētas Direktīvā 2004/48, saskaņā ar procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts valsts tiesību sistēmā ir jāparedz procesuālie noteikumi attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, tomēr ar nosacījumu, ka šie noteikumi situācijās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nav mazāk labvēlīgi kā līdzīgās situācijās, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).
66 Ņemot vērā iesniedzējtiesas nolēmumā sniegto informāciju, šķiet, ka atbilstošajās valsts procesuālo tiesību normās nav pārkāpts līdzvērtības princips.
67 Saistībā ar efektivitātes principu ir jāatgādina, ka Savienības tiesības neprasa dalībvalstīm paredzēt citus tiesību aizsardzības līdzekļus kā vien tos, kas noteikti valsts tiesībās, ja vien no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā neizriet, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, vai arī ja vienīgā attiecīgo personu iespēja piekļūt tiesai būtu piespiedu kārtā izdarīt tiesību pārkāpumu (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Randstad Italia, C‑497/20, EU:C:2021:1037, 62. punkts).
68 Turklāt jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālās tiesību normas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu kopējā procesā, šā procesa norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šādā kontekstā vajadzības gadījumā ir jāņem vērā tādi valsts tiesu sistēmas pamatā esošie principi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pienācīga tiesvedības norise (spriedumi, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2022:175, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 17. maijs, SPV Project 1503 u.c., C‑693/19 un C‑831/19, EU:C:2022:395, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
69 Tirgus dalībniekam, kura turējumā ir preces, ko Eiropas Savienības preču zīme īpašnieks EEZ tirgū laidis ar šo preču zīmi vai kas ir laistas tirgū ar viņa piekrišanu, no preču brīvas aprites izriet tiesības, kuras garantētas LESD 34. un 36. pantā, kā arī Regulas 2017/1001 15. panta 1. punktā un kuras valstu tiesām ir jāaizsargā. (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1968. gada 19. decembris, Salgoil, 13/68, EU:C:1968:54, 676. lpp., un 2015. gada 11. jūnijs, Berlington Hungary u.c., C‑98/14, EU:C:2015:386, 105. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
70 Tomēr, ņemot vērā procesuālās autonomijas principu, kas ir atzīts šī sprieduma 65. punktā minētajā judikatūrā, ievērojot Direktīvas 2004/48 tiesību normas, Savienības tiesības nevar nepieļaut tādu tiesu praksi, saskaņā ar kuru nolēmuma, ar ko tiek apmierināta prasība par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, rezolutīvā daļa tiek formulēta vispārīgi, ar nosacījumu, ka atbildētājam tiek nodrošināta efektīva to tiesību aizsardzība tiesā, kuras, kā tas apgalvo, izriet no LESD 34. un 36. panta, kā arī Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkta.
71 Līdz ar to, ja valsts tiesai savu nolēmumu, ar kuriem tiek apmierināta prasība par Eiropas Savienības preču zīmes pārkāpumu, rezolutīvajā daļā, izmantojot vispārīgu formulējumu, ir jānorāda preces, kuras īpašnieks nav iepriekš laidis EEZ tirgū vai kuras nav laistas tirgū ar viņa piekrišanu, atbildētājam piespiedu izpildes posmā ir jānodrošina visas lietas taisnīgas izskatīšanas garantijas, lai varētu lietderīgi apstrīdēt preču zīmes īpašnieka ekskluzīvo tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudus, kā arī iebilst pret to preču eksemplāru konfiskāciju, attiecībā uz kurām īpašnieka ekskluzīvās tiesības ir izsmeltas un kuras tādēļ var būt brīvā apritē EEZ.
72 Attiecībā uz iesniedzējtiesas norādīto apstākli, ka, tā kā AB nav piekļuves Harman datubāzēm, tai nav objektīvi iespējams pierādīt, ka tās iegādātās preces EEZ tirgū ir laidusi Harman vai tās ir laistas ar Harman piekrišanu, iespējams, – kā to norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 90. punktā – pat tad, ja ekskluzīvas izplatīšanas esamība nav konstatēta, var būt nepieciešams, lai iestāde, kuras kompetencē ir piespiedu izpilde, vai attiecīgā gadījumā tiesa, kam ir jurisdikcija lemt par pārsūdzībām par šīs iestādes aktiem, pielāgotu pierādīšanas pienākumu, ciktāl tās, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kas saistīti ar attiecīgo preču laišanu tirgū, konstatētu, ka šī sprieduma 50. punktā atgādinātais noteikums par pierādīšanas pienākumu ir tāds, kas ļauj īpašniekam sadalīt valstu tirgus, tādējādi veicinot cenu atšķirību saglabāšanos starp dalībvalstīm.
73 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas 2017/1001 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar LESD 36. panta otro teikumu, Hartas 47. pantu un Direktīvu 2004/48, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu tiesu praksi, saskaņā ar kuru nolēmuma, ar kuru ir apmierināta prasība par Savienības preču zīmes tiesību pārkāpumu, rezolutīvā daļa ir formulēta tādā redakcijā, kas tās vispārīgā rakstura dēļ ļaut iestādei, kuras kompetencē ir šī nolēmuma izpilde, noteikt, uz kurām precēm minētais nolēmums attiecas, ar nosacījumu, ka piespiedu izpildes procesā atbildētājam ir atļauts apstrīdēt to preču noteikšanu, uz kurām attiecas šis process, un ka tiesa, ievērojot Direktīvas 2004/48 tiesību normas, var pārbaudīt un izlemt, kuras preces preču zīmes īpašnieks ir faktiski laidis EEZ tirgū vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi 15. panta 1. punkts kopsakarā ar LESD 36. panta otro teikumu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu
ir jāinterpretē tādējādi, ka
tas pieļauj tādu tiesu praksi, saskaņā ar kuru nolēmuma, ar kuru ir apmierināta prasība par Savienības preču zīmes tiesību pārkāpumu, rezolutīvā daļa ir formulēta tādā redakcijā, kas tās vispārīgā rakstura dēļ ļaut iestādei, kuras kompetencē ir šī nolēmuma izpilde, noteikt, uz kurām precēm minētais nolēmums attiecas, ar nosacījumu, ka piespiedu izpildes procesā atbildētājam ir atļauts apstrīdēt to preču noteikšanu, uz kurām attiecas šis process, un ka tiesa, ievērojot Direktīvas 2004/48 tiesību normas, var pārbaudīt un izlemt, kuras preces preču zīmes īpašnieks ir faktiski laidis Eiropas Ekonomikas zonas tirgū vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.
[Paraksti]