VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2014. gada 13. novembrī (*)

Lauksaimniecība – Tirgu kopīgā organizācija – Augļu un dārzeņu nozare – Citrusaugļi – Prasība atcelt tiesību aktu – Apstiprinošs akts – Jauni un būtiski fakti – Pieņemamība – Tirdzniecības nosacījumi – Noteikumi par marķēšanu – Apstrādē pēc ražas novākšanas izmantoto konservantu vai citu ķīmisko vielu norādīšana – Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas pieņemtie ieteikumi attiecībā uz standartiem

Lieta T‑481/11

Spānijas Karaliste, ko pārstāv A. Rubio González, abogado del Estado,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv I. Galindo Martin, B. Schima un K. Skelly, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 7. jūnija Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (OV L 157, 1. lpp.), I pielikuma B 2 daļas VI D punkta piekto ievilkumu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias] (referents), tiesneši M. Kančeva [M. Kancheva] un K. Veters [C. Wetter],

sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 18. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Padomes 2007. gada 22. oktobra Regulas (EK) Nr. 1234/2007, ar ko izveido lauksaimniecības tirgu kopīgu organizāciju un paredz īpašus noteikumus dažiem lauksaimniecības produktiem (turpmāk tekstā – “Vienotā TKO regula”; OV L 299, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2008. gada 14. aprīļa Regulu (EK) Nr. 361/2008 (OV L 121, 1. lpp.), 113. pantā, kas iekļauts II sadaļā “Tirdzniecības un ražošanas noteikumi”, ir paredzēts:

“1.      Komisija var pieņemt tirdzniecības standartu noteikumus vienam vai vairākiem produktiem šādās nozarēs:

[..]

b)      augļu un dārzeņu nozarē;

c)      augļu un dārzeņu pārstrādes produktu nozarē [..].

2.      Standarti, kas minēti 1. punktā:

a)      tiek izveidoti, īpaši ņemot vērā:

i)      attiecīgo produktu specifiku;

ii)      nepieciešamību nodrošināt apstākļus nevainojamai šo produktu realizācijai tirgū;

iii)      patērētāju intereses saņemt atbilstošu un pārskatāmu informāciju, tostarp jo īpaši attiecībā uz produktiem augļu un dārzeņu, kā arī pārstrādātu augļu un dārzeņu nozarē, kā arī attiecībā uz produkta izcelsmes valsti, šķiru un, attiecīgā gadījumā, produkta šķirni (vai tirdzniecības tipu); [..]

v)      attiecībā uz augļu un dārzeņu, kā arī uz augļu un dārzeņu pārstrādes produktu nozarēm – standarta ieteikumus, kurus pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (ANO EEK);

b)      jo īpaši var attiekties uz [..] marķējumu.”

2        Turklāt saskaņā ar Vienotās TKO regulas 113.a panta 2. punktu, kas iekļauts ar Regulu Nr. 361/2008, “tirdzniecības standartus, [kas paredzēti attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari], ja Komisija nav noteikusi citādi, piemēro visiem tirdzniecības posmiem, tostarp importam un eksportam”.

3        Tostarp Vienotās TKO regulas 121. pantā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 361/2008, ir paredzēts:

“Komisija pieņem sīki izstrādātus noteikumus šīs nodaļas piemērošanai, kas jo īpaši var attiekties uz:

a)      113. un 113. a pantā minētajiem tirdzniecības standartiem, tostarp noteikumiem par:

i)      atkāpēm un atbrīvojumiem no standartu piemērošanas;

ii)      standartos prasītās informācijas norādīšanu, kā arī tirdzniecību un marķējumu;

iii)      standartu piemērošanu attiecībā uz produktiem, kurus importē Kopienā vai eksportē no tās; [..].”

4        Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vienotās TKO regulas 4. pantā ir paredzēts:

“Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, tad gadījumos, kad Komisijai ir piešķirtas pilnvaras, tā pieņem lēmumus saskaņā ar 195. panta 2. punktā minēto procedūru.”

5        Savukārt Vienotās TKO regulas 195. pantā, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 25. maija Regulu (EK) Nr. 491/2009 (OV L 154, 1. lpp.), ir noteikts:

“Komiteja

1. Komisijai palīdz Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komiteja [..].

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 4. un 7. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 4. panta 3. punktā paredzētais termiņš ir viens mēnesis. [..]”

6        Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmums 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.), tika atcelts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 13. lpp.), kas saskaņā ar tās 16. pantu stājās spēkā 2011. gada 1. martā. Atbilstoši šīs pašas regulas 13. panta 1. punkta attiecīgi b) un e) apakšpunktam, tās 5. pants, izņemot 4. punkta otro un trešo daļu, ir piemērojams Lēmuma 1999/468 4. panta vietā, uz kuru veikta atsauce Vienotās TKO regulas 195. pantā, un Regulas Nr. 182/2011 10. pants ir piemērojams Lēmuma 1999/468 7. panta vietā.

7        Regulas Nr. 182/2011 5. pantā tostarp ir paredzēts, ka tās piemērošanas jomā ietilpstošā komiteja ar LES 16. panta 4. un 5. punktā un attiecīgā gadījumā – LESD 238. panta 3. punktā definēto balsu vairākumu sniedz savu atzinumu par aktiem, kas jāpieņem pēc Eiropas Komisijas priekšlikuma, un dalībvalstu pārstāvju komitejā balsis tiek vērtētas tā, kā noteikts minētajos pantos. Ja komiteja sniedz pozitīvu atzinumu, Komisija pieņem īstenošanas akta projektu. Ja komiteja sniedz negatīvu atzinumu, Komisija principā nepieņem īstenošanas akta projektu. Ja īstenošanas akts tiek uzskatīts par nepieciešamu, priekšsēdētājs var vai nu divu mēnešu laikā pēc negatīva atzinuma sniegšanas iesniegt tai pašai komitejai īstenošanas akta projekta grozītu redakciju, vai viena mēneša laikā pēc šāda atzinuma sniegšanas iesniegt īstenošanas akta projektu pārsūdzības komitejai turpmākai apspriešanai. Visbeidzot, ja atzinums netiek sniegts, Komisija, izņemot Regulas Nr. 182/2011 5. panta otrajā daļā minētajos gadījumos, var pieņemt īstenošanas akta projektu.

8        Savukārt Regulas Nr. 182/2011 10. pantā ir noteikts Komisijas pienākums uzturēt komitejas darbību reģistru un publicēt gada ziņojumu par šo darbību, kā arī Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesības piekļūt Komisijas uzturētajā reģistrā minētajai informācijai un dokumentiem.

9        Tostarp, pamatojoties uz Vienotās TKO regulas 121. panta a) punktu, Komisija pieņēma 2011. gada 7. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas [..] Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari. Šīs regulas preambulas 56. apsvērumā ir konstatēts, ka Lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas pārvaldības komiteja (turpmāk tekstā – “pārvaldības komiteja”) nav sniegusi atzinumu tās priekšsēdētāja noteiktajā termiņā.

10      Regulas Nr. 543/2011 3. pantā ir noteikts:

“1.      [Vienotās TKO regulas] 113.a panta 1. punkta prasības dēvē par vispārīgo tirdzniecības standartu. Sīkāka informācija par vispārīgo tirdzniecības standartu ir izklāstīta šīs regulas I pielikuma A daļā.

Augļiem un dārzeņiem, kuriem nav noteikti specifiskie tirdzniecības standarti, ir jāatbilst vispārīgajam tirdzniecības standartam. Taču, ja īpašnieks var pierādīt, ka produkti atbilst kādam spēkā esošam standartam, ko ir pieņēmusi [ANO EEK], tad produktu uzskata par atbilstīgu vispārīgajam tirdzniecības standartam.

2.      Konkrētie tirdzniecības standarti, kas minēti [Vienotās TKO regulas] 113. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ir izklāstīti šās regulas I pielikuma B daļā saistībā ar šādiem produktiem:

[..]

b)      citrusaugļi [..].”

11      Regulas Nr. 543/2011 I pielikuma B 2 daļā atbilstoši tās nosaukumam ir noteikts “[t]irdzniecības standarts citrusaugļiem”. Tās VI punktā “Noteikumi attiecībā uz marķēšanu” ir paredzēts:

“Uz katra iepakojuma ir jābūt uzrakstam, kas satur turpmāk minētos rādītājus [kurā ietverti turpmāk minētie rādītāji], izvietotam vienā un tai pašā pusē, skaidri salasāmā un neizdzēšamā rakstā un saskatāmam no ārpuses [..]

D. Tirdzniecības specifikācijas

[..]

–        nepieciešamības gadījumā norāde uz konservantiem vai citām ķīmiskām vielām, kas izmantotas pēc ražas novākšanas.”

12      Runa ir par tiesību normu, kuru ar šo prasību tiek lūgts atcelt (turpmāk tekstā – “apstrīdētā tiesību norma”).

13      Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (ANO EEK) tika izveidota 1947. gadā ar ANO Ekonomikas un sociālo lietu padomes (ECOSOC) 1947. gada 28. marta Rezolūciju 36 (IV). Tajā patlaban apvienojušās 56 valstis no Eiropas (tostarp visas Eiropas Savienības dalībvalstis), Neatkarīgo Valstu Savienības un Ziemeļamerikas. Tā kā Savienība nav Apvienoto Nāciju dalībniece, tā arī nav ANO EEK dalībniece. Tomēr tā piedalās ANO EEK kā novērotāja.

14      ANO EEK ietvaros darbojas Lauksaimniecības produktu kvalitātes standartu darba grupa (turpmāk tekstā – “darba grupa”), kuras pienākums tostarp ir kopēju standartu ātrbojīgiem produktiem definēšana.

15      1958. gadā darba grupa pieņēma Ženēvas Protokolu par svaigu augļu un dārzeņu un sausu un kaltētu augļu standartizāciju (kas pārskatīts 1964. un 1985. gadā; turpmāk tekstā – “Ženēvas protokols”). Tā I punktā ir paredzēts:

“Ikviens produkts, kas ir pakļauts tirdzniecības kvalitātes standartizācijai, ir jādefinē atsevišķā normā atbilstoši ģints vai sugas, kurai tas pieder, nosaukumam (botānikas identifikācija latīņu valodā, kurai attiecīgā gadījumā pievienotas autora piezīmes). [..]

Tomēr uz noteiktu produktu kategoriju var attiecināt arī vispārīgāku standartu, kas šai kategorijai piemērojums, ciktāl to pieļauj to raksturīpašības.”

16      Saskaņā ar Ženēvas protokola IX punktu darba grupas uzdevums tostarp ir izstrādāt jaunus specifiskus standartus un attiecīgā gadījumā pielāgot esošos standartus. Saskaņā ar Ženēvas protokola X punktu darba grupas funkcija ir arī izstrādāt starptautiskas vienošanās klauzulas, kas var ANO EEK ietvaros izstrādātajiem standartiem piešķirt galīgu raksturu attiecībā uz augļiem un dārzeņiem.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 6. septembrī, Spānijas Karaliste cēla šo prasību.

18      Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 28 novembrī, Komisija, piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktu, izvirzīja iebildi par nepieņemamību. Ar Vispārējās tiesas 2012. gada 13. jūlija rīkojumu iebilde par nepieņemamību tika pievienota lietai pēc būtības.

19      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi ir nodota šīs lietas izskatīšana.

20      Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībnieces rakstveidā atbildēt uz vairākiem jautājumiem un iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieces šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

21      Tika uzklausīti lietas dalībnieču mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2014. gada 18. jūnija tiesas sēdē. Vispārējā tiesa tiesas sēdē noteica termiņu, kurā lietas dalībniecēm ir jāpievieno lietas materiāliem Ženēvas protokola kopija, un nolēma nepabeigt mutvārdu procesu līdz šī dokumenta iesniegšanai. Lietas dalībnieces Vispārējās tiesas lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā, un 2014. gada 26. jūnijā, pēc Ženēvas protokola kopijas iesniegšanas, ar astotās palātas priekšsēdētāja lēmumu mutvārdu process tika pabeigts.

22      Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto tiesību normu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu;

–        piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pieņemamību

24      Komisija norāda, ka prasība esot nepieņemama, jo apstrīdētā tiesību norma ir apstiprinošs akts un līdz ar to tas nevar būt prasības atcelt tiesību aktu, kas celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, priekšmets.

25      Komisijas ieskatā pienākums norādīt informāciju par citrusaugļu apstrādi pēc ražas novākšanas nav jaunieviests pienākums, bet gan jau kopš 1971. gada iekļauts Savienības tiesību aktos. Tiesību normas, kas būtībā ir identiskas apstrīdētajai tiesību normai, jau esot ietvertas vairākās regulās, kas pieņemtas līdz 2002. gadam. Kopš 2002. gada attiecīgās piemērojamās tiesību normas formulējums esot bijis identisks apstrīdētās tiesību normas formulējumam.

26      Tā tas esot Komisijas 2001. gada 12. septembra Regulas (EK) Nr. 1799/2001, ar ko nosaka tirdzniecības standartu citrusaugļiem (OV L 244, 12. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2002. gada 12. novembra Regulu (EK) Nr. 2010/2002 (OV L 310, 3. lpp.), pielikuma VI D punkta ceturtā ievilkuma gadījumā, kā arī Komisijas 2007. gada 21. decembra Regulas (EK) Nr. 1580/2007, ar ko nosaka Regulu (EK) Nr. 2200/96, (EK) Nr. 2201/96 un (EK) Nr. 1182/2007 īstenošanas noteikumus augļu un dārzeņu nozarē, kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 2008. gada 5. decembra Regulu (EK) Nr. 1221/2008 (OV L 336, 1. lpp.), I pielikuma B 2 daļas VI D punkta ceturtā ievilkuma gadījumā. Turklāt šīs apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas konteksts neatšķiroties no Regulas Nr. 2010/2002 spēkā stāšanās brīdī pastāvošajiem apstākļiem.

27      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka no paša LESD 263. panta formulējuma, tāpat kā no tā mērķa nodrošināt tiesisko noteiktību izriet, ka tiesību akts, kas nav ticis apstrīdēts termiņā prasības celšanai, kļūst galīgs. Šis galīgais raksturs attiecas ne tikai uz pašu tiesību aktu, bet arī uz ikvienu vēlāku aktu, kam ir apstiprinošs raksturs. Šis risinājums, kas balstīts uz nepieciešamo tiesisko stabilitāti, attiecas gan uz individuāliem aktiem, gan uz aktiem, kam ir normatīvs raksturs, kā, piemēram, regulu. Tomēr ir jāprecizē, ka attiecībā uz tādiem normatīviem aktiem kā regulas, ja kāda šāda tiesību akta norma ir grozīta, prasība no jauna var tikt celta ne vien attiecībā uz šo normu, bet arī visām tām normām, kas, pat tad, ja nav grozītas, veido vienotu veselumu ar to (Tiesas 2007. gada 18. oktobra spriedums lietā C‑299/05 Komisija/Parlaments un Padome, Krājums, I‑8695. lpp., 29. un 30. punkts, kā arī Vispārējās tiesas 2009. gada 10. jūnija spriedums lietā T‑257/04 Polija/Komisija, Krājums, II‑1545. lpp., 70. punkts, un 2009. gada 2. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑300/05 un T‑316/05 Kipra/Komisija, Krājumā nav publicēts, 258. punkts).

28      Attiecībā uz jautājumu, kādos apstākļos tiesību akts ir uzskatāms par tādu, kas apstiprina agrāko tiesību aktu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tā tas ir, ja konkrētajā tiesību aktā nav ietverti nekādi jauni apstākļi salīdzinājumā ar agrāko tiesību aktu un ja pirms tā atkārtoti nav ticis izvērtēts šī lēmuma adresāta stāvoklis (Vispārējās tiesas 2001. gada 7. februāra spriedums lietā T‑186/98 Inpesca/Komisija, Recueil, II‑557. lpp., 44. punkts; 2009. gada 6. maija spriedums lietā T‑12/08 P M/EMEA, Krājums‑CDL, I‑B‑1‑31. un II‑B‑1‑159. lpp., 47. punkts, un 2011. gada 15. septembra spriedums lietā T‑407/07 CMB un Christof/Komisija, Krājumā nav publicēts, 89. punkts).

29      Šī judikatūra, kas attiecas uz individuāliem tiesību aktiem, ir jāattiecina arī uz normatīvajiem aktiem, jo nekas neattaisno šo tiesību aktu diferencēšanu šajā ziņā. Tostarp ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa savā iepriekš 27. punktā minētajā spriedumā lietā Kipra/Komisija (276. punkts), pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka pirms tiesību normas pieņemšanas nav tikusi veikta stāvokļa atkārtota izvērtēšana, secināja, ka konkrētā tiesību norma šajā lietā apstiprina agrāku identisku tiesību normu.

30      Acīmredzami jautājums par apstiprinoša tiesību akta esamību pat nerodas gadījumā, ja vēlāks tiesību akts atšķiras no agrākā tiesību akta. Tomēr ir jāprecizē, ka vienīgi redakcionālas izmaiņas, kas neskar konkrētā tiesību akta būtību, nerada šķēršļus tam, lai šis akts varētu tikt kvalificēts par apstiprinošu. Tādējādi savā iepriekš 27. punktā minētajā spriedumā lietā Kipra/Komisija (270. punkts) Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka “termiņa prasības celšanai beigas ir jāpretnostata prasībai atcelt grozītu tiesību normu ne vien tad, kad minētā tiesību norma atkārto to tiesību normu, kas ietverta tiesību aktā, attiecībā uz kuru termiņš prasības celšanai ir beidzies, bet arī tad, kad, lai arī jaunā redakcija ir atšķirīga [..], tās būtība nav tikusi skarta.”

31      Iepriekš 28. punktā minētā judikatūra tātad attiecas uz gadījumiem, kad apstrīdētā tiesību akta saturs (citiem vārdiem, normatīvā akta gadījumā – attiecīgās tiesību normas formulējums) būtībā ir identisks agrākā tiesību akta formulējumam.

32      Tādējādi rodas jautājums, kādos apstākļos var būt runa par “atkārtotu izvērtēšanu”, kā rezultātā agrākajam tiesību aktam satura ziņā identisks vēlāks tiesību akts būtībā nevar tikt kvalificēts par šo agrāko tiesību aktu apstiprinošu aktu.

33      Šajā ziņā nevar tikt pieļauts, ka vienkārša faktisko un tiesisko apstākļu, kas pamatojuši tiesību akta pieņemšanu, pārbaude, ko šī akta autors veicis pirms atkārtotas tā satura apstiprināšanas, būtu uzskatāma par atkārtotu izvērtēšanu iepriekš 28. punktā minētās judikatūras izpratnē. Savos secinājumos lietā, kurā pasludināts Tiesas 1986. gada 11. marta spriedums 294/84 Adams u.c./Komisija (Recueil, 977., 978. un 981. lpp.), ģenerāladvokāts G. Slinns [G. Slynn] arī uzskatīja, ka vienkārša faktisko un tiesisko apstākļu, kas pamatojuši tiesību akta pieņemšanu, “otrreizēja izvērtēšana” nav uzskatāma par atkārtotu izvērtēšanu, kas rada šķēršļus apstiprinoša tiesību akta esamībai.

34      Ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jaunu būtisku faktu esamība var pamatot prasību par iepriekšēja lēmuma, kurš ir kļuvis galīgs, pārskatīšanu (skat. iepriekš 28. punktā minētos spriedumus lietā Inpesca/Komisija, 47. punkts, un lietā M/EMEA, 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Ja kāds tiesību akts ir uzskatāms par atbildi uz prasību, kurā izvirzīti jauni būtiski fakti un ar kuru iestādei tiek lūgts veikt agrākā lēmuma atkārtotu izvērtēšanu, nevar tikt uzskatīts, ka šim aktam ir apstiprinošs raksturs, ciktāl ar to tiek lemts par faktiem, par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir jauni būtiski fakti, un ciktāl tas salīdzinājumā ar agrāko lēmumu tādējādi ietver jaunu elementu (skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Inpesca/Komisija, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Tādējādi pēc lēmuma, kas kļuvis galīgs, atkārtotas izvērtēšanas, kas balstīta uz jauniem un būtiskiem faktiem, attiecīgajai iestādei ir jāpieņem jauns lēmums, kura tiesiskums attiecīgā gadījumā var tikt apstrīdēts Eiropas Savienības Tiesā. Savukārt jaunu un būtisku faktu neesamības gadījumā iestādei nav jāveic sava agrākā lēmuma atkārtota izvērtēšana (iepriekš 28. punktā minētie spriedumi lietā Inpesca/Komisija, 48. punkts, un lietā M/EMEA, 51. punkts).

36      No šīs judikatūras izriet, ka tiesību akts ir uzskatāms par tādu, kas pieņemts pēc situācijas atkārtotas izvērtēšanas, kas izslēdz tā apstiprinošā rakstura esamību, ja šis tiesību akts ir pieņemts vai nu pēc ieinteresētās personas pieprasījuma, vai arī pēc tā autora paša ierosmes, pamatojoties uz būtiskiem apstākļiem, kas nav tikuši ņemti vērā agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā. Tieši tādēļ, ka šie apstākļi nav tikuši ņemti vērā agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā, tie ir jauni.

37      Savukārt, ja faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīts jaunais tiesību akts, neatšķiras no tiem, kas pamatojuši agrākā tiesību akta pieņemšanu, šis jaunais tiesību akts ir agrāko tiesību aktu apstiprinošs.

38      Attiecībā uz nosacījumiem, pastāvot kuriem apstākļi var tikt kvalificēti kā jauni un būtiski, apstāklis ir jāpārkvalificē gan tad, ja šis apstāklis agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā vēl nav pastāvējis (šajā ziņā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā M/EMEA, 53. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa rīkojumu lietā T‑308/02 SGL Carbon/Komisija, Recueil, II‑1363. lpp., 57. punkts), gan tad, ja runa ir par agrākā tiesību akta pieņemšanas laikā jau pastāvošu apstākli, kurš jebkāda iemesla dēļ, tostarp šī iepriekš minētā tiesību akta autora rūpības trūkuma dēļ, nav ticis ņemts vērā tā pieņemšanas laikā (šajā ziņā skat. iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Adams u.c./Komisija, 15. punkts, un Vispārējās tiesas 1994. gada 3. marta spriedumu lietā T‑82/92 Cortes Jimenez u.c./Komisija, Recueil FP, I‑A‑69. un II‑237. lpp., 16. punkts).

39      Runājot par apstākļa būtisko raksturu iepriekš minētās judikatūras izpratnē, lai šim apstāklim piemistu šāds raksturs, tam ir jāspēj būtiski grozīt tiesisko situāciju, kādu to ņēmuši vērā agrākā tiesību akta autori (šajā ziņā skat. iepriekš 38. punktā minēto rīkojumu lietā SGL Carbon/Komisija, 58. punkts un tajā minētā judikatūra. Citiem vārdiem, attiecīgajam apstāklim ir jāspēj būtiski mainīt nosacījumus, kuri pamatoja agrāko tiesību aktu, kā it īpaši apstāklim, kas izraisa šaubas par minētajā tiesību aktā izraudzītā risinājuma pamatotību (skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā M/EMEA, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      Vēl ir jānorāda, ka pasākumam, kas ir atkarīgs no tā, vai faktiskie un tiesiskie apstākļi, kuri izraisījuši tā noteikšanu, joprojām pastāv, ir jāvar tikt atkārtoti izvērtētam, lai pārbaudītu, vai tā saglabāšana ir pamatota (šajā ziņā skat. iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā M/EMEA, 64.–66. punkts, un Vispārējās tiesas 2014. gada 21. marta spriedumu lietā T‑306/10 Yusef/Komisija, Krājums, 62. un 63. punkts). Jaunas izvērtēšanas, kas vērsta uz to, lai pārbaudītu, vai agrāk noteiktais pasākums joprojām ir pamatots, ņemot vērā kopš tā laika iestājušos tiesisko un faktisko apstākļu maiņu, rezultātā tiek pieņemts tiesību akts, kas nav agrāko tiesību aktu apstiprinošs, bet ir uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu, par kuru var tikt celta prasība par tiesību akta atcelšanu saskaņā ar LESD 263. pantu (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑362/08 P Internationaler Hilfsfonds/Komisija, Krājums, I‑669. lpp., 56.–62. punkts).

41      Šajā lietā, kā to norāda Komisija, apstrīdētā tiesību akta formulējums ir identisks agrākās tiesību normas, kuru tas aizstāj, formulējumam, proti, Regulas Nr. 1580/2007, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1221/2008, I pielikuma B 2 daļas VI D punkta ceturtā ievilkuma formulējumam. Šī pēdējā minētā tiesību norma savukārt bija identiska Regulas Nr. 1799/2001, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 2010/2002, pielikuma VI D punkta ceturtā ievilkuma formulējumam. Citiem vārdiem, apstrīdētā tiesību akta formulējums kopš 2002. gada nav ticis grozīts.

42      Šajos apstākļos iepriekš 28.–40. punktā izklāstīto apsvērumu gaismā ir jāpārbauda, vai apstrīdētā tiesību norma tomēr ir tikusi pieņemta pēc situācijas atkārtotas izvērtēšanas, kas tādā gadījumā nevarētu tikt uzskatīta par apstiprinošu un attiecībā uz kuru varētu tikt celta prasība par atcelšanu.

43      Vispārējā tiesa uzskata, ka tā tas ir turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

44      Pirmkārt, apstrīdētā tiesību norma zināmā mērā ir atkarīga no tā, vai apstākļi, kuri ir izraisījuši tās pieņemšanu, joprojām pastāv. Proti, pastāvīgas zinātniskās evolūcijas laikmetā ir attaisnojami uzskatīt, ka citrusaugļu apstrādes pēc ražas novākšanas iespējas un konservanti vai citas izmantotās ķīmiskās vielas var regulāri tikt būtiski mainītas. Šādā situācijā būtu loģiski sagaidīt periodisku piemērojamo tiesību normu atkārtotu izvērtēšanu, kas vērsta uz to, lai pārbaudītu, ka tās joprojām ir pamatotas, ņemot vērā konkrētajā laikposmā notikušās tiesiskās un faktiskās situācijas iespējamās izmaiņas. Apstrīdētās tiesību normas autoru vēlme, šķiet, ir bijusi veikt šādu pārbaudi, nevis tikai veikt izmaiņas pastāvošajās tiesību normās.

45      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 543/2011 preambulas 2. apsvērumā tostarp ir norādīts, ka “ir lietderīgi iekļaut visus īstenošanas noteikumus [attiecībā uz augļu un dārzeņu nozari un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari] jaunā regulā, norādot grozījumus, kas vajadzīgi, ņemot vērā pieredzi”.

46      Tādējādi no minētā izriet, ka, pieņemot Regulu Nr. 543/2011, Komisijai bija nodoms ne vien konsolidēt vienā tekstā visus jau spēkā stājušos piemērošanas noteikumus, bet tā vēlējās izmantot šo izdevību, lai veiktu iespējamās “nepieciešanās izmaiņas, ņemot vērā pieredzi”. Šis pēdējais minētais nodoms ir uzskatāms par norādi uz to, ka pirms apstrīdētās tiesību normas kā ikvienas citas Regulas Nr. 543/2011 tiesību normas pieņemšanas var būt tikusi veikta situācijas atkārtota izvērtēšana iepriekš 28. punktā minētās judikatūras izpratnē.

47      Otrkārt, ir jākonstatē, ka pēc Regulas Nr. 1221/2008 pieņemšanas, kas ir pēdējais tiesību akts pirms Regulas Nr. 543/2011, kurā ietverta apstrīdētajai tiesību normai identiska tiesību norma, pieņemšanas, attiecīgā tiesiskā un faktiskā situācija bija mainījusies, kas attiecīgā gadījumā būtu varējusi izraisīt izmaiņas apstrīdētajā tiesību normā un kas šī iemesla dēļ prasīja situācijas atkārtotu izvērtēšanu.

48      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) un v) apakšpunktu (skat. iepriekš 1. punktu) Komisija tirdzniecības standartu noteikumus pieņem, tostarp ņemot vērā “standarta ieteikumus, kurus pieņēmusi [ANO EEK]” (skat. iepriekš 13.–16. punktu).

49      Lietas dalībnieces ir vienisprātis, ka šajā lietā atbilstošais standarts ir ANO EEK FFV‑14 standarts par tirdzniecību un komerciālās kvalitātes kontroli citrusaugļiem. To ir pieņēmusi darba grupa, un tas vairākkārt ir ticis grozīts.

50      ANO EEK FFV‑14 standarta 2000. gada redakcijā ar nosaukumu “ANO EEK FFV‑14 standarts attiecībā uz tirdzniecību un komerciālās kvalitātes kontroli citrusaugļiem, kuri ir apritē ANO EEK dalībvalstu savstarpējā starptautiskajā tirdzniecībā, kā arī tirdzniecībā uz šīm valstīm” VI punktā bija ietvertas tiesību normas attiecībā uz iepakojumu marķējumu – saskaņā ar to formulējumu uz šiem iepakojumu marķējumiem “ir jābūt” vairākām norādēm, kas ir “izvietot[as] vienā un tai pašā pusē, skaidri salasāmā un neizdzēšamā rakstā un saskatām[as] no ārpuses”. Šī standarta VI D punkta “Tirdzniecības specifikācijas” ceturtajā ievilkumā bija paredzēts, ka uz iepakojuma “attiecīgā gadījumā [ir jāietver] norāde par lietotām konservējošām vielām vai citām ķīmiskām vielām, ja tā lietojums atbilst importējošās valsts noteikumiem”. Ar ANO EEK FFV‑14 standartu 2004. gada redakcijā nav tikuši izdarīti grozījumi iepriekš minētajās tiesību normās.

51      Savukārt ar ANO EEK FFV‑14 standartu 2009. gada redakcijā ir veikti grozījumi minētajās tiesību normās. Proti, ANO EEK FFV‑14 standarta 2009. gada redakcijā ar nosaukumu “ANO EEK FFV‑14 standarts attiecībā uz tirdzniecību un komerciālās kvalitātes kontroli citrusaugļiem” bija paredzēts, ka uz iepakojuma “ir jābūt” vairākām norādēm, kas ir “izvietot[as] vienā un tai pašā pusē, skaidri salasāmā un neizdzēšamā rakstā un saskatām[as] no ārpuses”. Šī standarta VI D punkta “Tirdzniecības specifikācijas” sestajā ievilkumā bija paredzēts, ka uz iepakojuma ir jānorāda “[a]pstrāde pēc ražas novākšanas (ja tas noteikts importējošās valsts tiesību aktos)”.

52      ANO EEK FFV‑14 standarta 2010. gada redakcijā (šīs tiesību normas redakcija, kas bija piemērojama Regulas Nr. 543/2011 pieņemšanas brīdī) VI punktā attiecībā uz marķējumu tika pārņemts ANO EEK FFV‑14 standarts 2009. gada redakcijā ar vienīgo atšķirību, ka tas attiecas uz [“iepakojumu”], lai gan 2009. gada standarts attiecās uz “paku” marķējumu. Tajā tātad ir noteikts, ka uz iepakojumam “ir jābūt” vairākām norādēm, kas ir “izvietot[as] vienā un tai pašā pusē, skaidri salasāmā un neizdzēšamā rakstā un saskatām[as] no ārpuses”. VI D punkta “Tirdzniecības specifikācijas” sestajā ievilkumā ir paredzēts, ka uz iepakojuma ir jānorāda “[a]pstrāde pēc ražas novākšanas (ja tas noteikts importējošās valsts tiesību aktos)”.

53      Tādējādi no minētā izriet, ka saskaņā ar ANO EEK FFV‑14 standarta 2000. un 2004. gada redakcijām, ja kāds konservants vai – vispārīgāk – ķīmiska viela ir tikusi izmantota attiecībā uz citrusaugļiem (un ciktāl šāda izmantošana ir bijusi atbilstoša importētājas valsts noteikumiem), informācijai saistībā ar šo izmantošanu obligāti būtu jābūt norādītai uz pakas, kura satur konkrētos citrusaugļus. Savukārt saskaņā ar šī paša standarta 2009. un 2010. gada redakciju šīs izmantošanas norādīšana tiek prasīta vienīgi tad, ja tas noteikts importētājas valsts tiesību aktos. Citiem vārdiem, ja ar attiecīgās importētājas valsts tiesisko regulējumu ir atļauts izmantot konkrētos konservantus vai ķīmiskās vielas, nepieprasot, lai informācija attiecībā uz to lietošanu tiktu norādīta uz konkrēto citrusaugļu pakas vai iepakojuma, arī ANO EEK FFV‑14 standarta 2009. un 2010. gada redakcijās nav prasīta šāda norāde.

54      Starp lietas dalībniecēm pastāv strīds par to, kā saprast ANO EEK FFV‑14 standarta jauno formulējumu 2009. un 2010. gada redakcijās. Komisija to interpretē kā tādu, “kurā nav pausta nostāja attiecībā uz jautājumu par pienākumu norādīt, vai citrusaugļi pēc ražas novākšanas tikuši apstrādāti, un līdz ar to kā ANO EEK atteikšanos ieteikt šādu norādi”. Komisijas ieskatā “izvēle, uz kuru attiecas ieteikums, skar vienīgi importētāju valsti, nevis tirgus dalībniekus”. Komisijas ieskatā ANO EEK FFV‑14 standarta grozījumiem “ir pilnībā formāls raksturs un tie neskar būtību”. Tādējādi tā uzskata, ka “šīs izmaiņas neizmaina apstākļus”, kuri veido apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas kontekstu.

55      Spānijas Karaliste apgalvo, ka ANO EEK pieņemtie standarti ir paredzēti gan valstīm, kuras piedalās darba grupā, gan arī visām tām valstīm, kas tos pieņem pēc savas ierosmes. Tā tādējādi uzskata, ka “izvēles iespējas attiecībā uz apstrādes pēc ražas novākšanas marķēšanu ir prasība, kas paredzēta, lai to ievērotu visi standarta adresāti katrā valstī, kas to pieņem”. Savā replikas rakstā Spānijas Karaliste izvērš savu argumentāciju un pārmet Komisijai, ka tā izdarījusi kļūdainu ANO EEK FFV‑14 standarta interpretāciju, saskaņā ar kuru tā ANO EEK dalībvalstij dod iespēju paredzēt vai neparedzēt marķējumu attiecībā uz citrusaugļu apstrādi pēc ražas novākšanas, lai gan tās ieskatā “konkrētā iespēja [..] ir paredzēta tirgus dalībniekiem”.

56      Lai lemtu par prasības pieņemamību, šajā stadijā nav jāpauž nostāja ne par šī pēdējā minētā standarta 2009. un 2010. gada redakcijā precīzu interpretāciju, ne par jautājumu, vai tas attiecas vienīgi uz ANO EEK dalībvalstīm vai arī uz tirgus dalībniekiem. Šiem jautājumiem ir noteikta nozīme attiecībā uz lietas būtību, un tie būtu jāanalizē šajā kontekstā.

57      Prasības pieņemamības analīzes vajadzībām pietiek konstatēt, ka ANO EEK FFV‑14 standarta formulējumā kopš 2009. gada, proti, pēc Regulas Nr. 1221/2008 (kurā bija iekļauta apstrīdētajai tiesību normai identiska norma) pieņemšanas, ir veiktas ne tikai redakcionālas izmaiņas. Proti, lai gan agrākajās redakcijās nepārprotami bija paredzēts, ka uz pakām vai iepakojumiem, kas satur citrusaugļus, ir jānorāda informācija attiecībā uz apstrādi pēc ražas novākšanas, kopš 2009. gada konkrētā standarta redakcijā šajā ziņā šī iespēja ir paredzēta vienīgi tad, “ja tas noteikts importētājas valsts tiesību aktos”. Pretēji Komisijas apgalvojumiem runa acīmredzami nav vienīgi par formas izmaiņām.

58      Pat ja ir atzīts, ka, lai nodrošinātu atbilstību ANO EEK FFV‑14 standarta grozījumam, Komisijai nebija jāizdara grozījumi attiecīgajā Savienības tiesību aktā, tai noteikti bija jāņem vērā šis grozījums, kā tas paredzēts Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) un v) apakšpunktā, un līdz ar to tai vismaz bija atkārtoti jāizvērtē šādu grozījumu lietderība. Šādas atkārtotas izvērtēšanas sekas ir tādas, ka apstrīdētā tiesību norma, lai arī satura ziņā identiska agrāk spēkā esošajai attiecīgajai tiesību normai, neapstiprina šo agrāko tiesību normu.

59      Treškārt un visbeidzot, procesa, kura rezultātā tika pieņemta apstrīdētā tiesību norma, norise, kāda tā izriet no lietas dalībnieču lietas materiālos iesniegtajiem elementiem, no to rakstveida atbildēm uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa tām uzdeva saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem, kā arī paskaidrojumiem, kurus lietas dalībnieces sniedza tiesas sēdē, apstiprina, ka tiesiskās un faktiskās situācijas atkārtota izvērtēšana patiešām ir notikusi.

60      Kā to apstiprināja lietas dalībnieces, īstenošanas regulas, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Vienotās TKO regulas piemērošanai, projektu, kuru vēlāk pēc labojumu izdarīšanas Komisija pieņēma kā Regulu Nr. 543/2011, izvērtēja Komisijas ekspertu grupa par standartu piemērošanu augļiem un dārzeņiem (turpmāk tekstā – “ekspertu grupa”). Projekts, kas tika nodots minētajai grupai un ko tā arī izvērtēja, un ko Spānijas Karaliste iesniedza pievienošanai lietas materiāliem, ietvēra tiesību normu, kurā bija paredzēts, ka norādes par citrusaugļu apstrādi pēc ražas novākšanas ir fakultatīvas (“post-harvest treatment (optional)”, kā noteikts šī dokumenta oriģinālā angļu valodā). Šajā pašā projektā apstrīdētajai tiesību normai identiska tiesību norma tika svītrota, neapšaubāmi, lai norādītu, ka bija paredzēts no tās atteikties, lai to aizstātu ar jaunu iepriekš minēto tiesību normu. Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Komisija Tiesas sēdē apstiprināja, ka Spānijas Karalistes iesniegtais [regulas] projekts bija tas, kas tika nodots ekspertu grupai. Tā tomēr apstiprināja, ka šajā projektā paredzētā attiecīgā tiesību norma, kas atšķīrās no apstrīdētās tiesību normas, bija tās pieļautās “kļūdas” rezultāts.

61      Gan no materiāliem, kurus iesniegušas lietas dalībnieces un kas pievienoti lietas materiāliem, gan no to procesuālajos rakstos un tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem izriet arī, ka regulas projekts, kurā bija ietverta iepriekš 60. punktā minētajai regulai identiska tiesību norma, 2011. gada 6. aprīlī tika nosūtīts vadības komitejai, lai tas tiktu izvērtēts tās 2011. gada 13. aprīļa sanāksmē. Spānijas Karaliste prasības pieteikuma pielikumā ir iesniegusi šī projekta kopiju. Tomēr 2011. gada 11. aprīlī Komisija nosūtīja vadības komitejai šī projekta labotu versiju, kurā šoreiz bija ietverta apstrīdētajai tiesību normai identiska tiesību norma. Savos procesuālajos rakstos Komisija apstiprināja šīs informācijas materiālo precizitāti, bet tā attiecībā uz šo projektu arī norādīja, ka attiecīgās tiesību normas redakcija bija “kļūdas” rezultāts, kuru tā izlaboja uzreiz pēc tās konstatēšanas.

62      Spānijas Karaliste prasības pieteikuma pielikumā ir iesniegusi arī vēstuļu, ko divas Spānijas ministrijas bija nosūtījušas Komisijai pēc 2011. gada 13. aprīļa vadības komitejas sanāksmes, lai norādītu, ka tās nepiekrīt regulas projektam, kā arī Komisijas atbilžu uz šīm vēstulēm kopijas. Tādējādi 2011. gada 4. maijā Spānijas Rūpniecības, tūrisma un tirdzniecības ministrijas tirdzniecības un investīciju ģenerāldirektors nosūtīja Komisijas Veselības un patērētāju ģenerāldirektorātam (ĢD) vēstuli, kurā tas apgalvoja, ka ekspertu grupā ir ticis nolemts, ka regula, kura jāpieņem Komisijai, esot saderīga ar ANO EEK FFV‑14 standarta jauno redakciju, atbilstoši kurai konservantu un citu ķīmisko vielu, kas izmantotas citrusaugļu apstrādē pēc ražas novākšanas, norādīšana ir fakultatīva.

63      Šī pati Spānijas amatpersona Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD ģenerāldirektoram nosūtīja citu 2011. gada 4. maija vēstuli. Turklāt Spānijas Vides, lauksaimniecības un jūrniecības ministrijas (Ministerio de Medio Ambiente Medio Rural y Marino and Ministerio de Fomento) lauksaimniecības resursu un lopkopības lietu ģenerāldirektore arī tā paša Komisijas ĢD ģenerāldirektoram nosūtīja 2011. gada 3. maija vēstuli.

64      Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD ģenerāldirektors atbildēja uz abām iepriekš minētajām vēstulēm ar divām attiecīgi 2011. gada 14. un 30. jūnija vēstulēm. Šīm abām vēstulēm respektīvi angļu un spāņu valodā ir identisks saturs. Tajās ir norādīts, ka Komisijas regulas projektā ir aktualizēti desmit tirdzniecības specifikāciju standarti atbilstoši ANO EEK jaunākajiem standartiem. Runājot par tirdzniecības standartiem citrusaugļiem, tajās ir norādīts, ka marķējums attiecībā uz apstrādi pēc ražas novākšanas ir ticis ieviests ar Regulu Nr. 1799/2001 un ka “līdz šim [tas] ticis piemērots bez būtiskām problēmām pārtikas rūpniecības tirgus dalībniekiem”. Tajā ir piebilsts, ka “Komisijas dienestu ieskatā marķēšanas pienākuma svītrošana nav pamatota un tā izraisītu iebildumus attiecībā uz tiesību aktu par pārtikas piedevām pareizu piemērošanu”.

65      Savukārt Veselības un patērētāju (ĢD) ģenerāldirektors uz viņam nosūtīto Spānijas Rūpniecības, tūrisma un tirdzniecības ministrijas tirdzniecības un investīciju ģenerāldirektora vēstuli (skat. iepriekš 62. punktu) atbildēja ar 2011. gada 29. jūnija vēstuli, kurā viņš konstatēja, ka viņa saņemtās vēstules saturs ir identisks vēstulei, kuru tā pati Spānijas amatpersona bija nosūtījusi Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD ģenerāldirektoram, un vienīgi atsaucās uz minētā ģenerāldirektora 2011. gada 14. jūnija atbildi.

66      No visiem šiem elementiem izriet, ka regulas projekta, kurš vēlāk pēc šiem labojumiem tika pieņemts kā Regula Nr. 543/2011, izstrādes laikā Komisijas dienesti sākotnēji pievienojās spēkā esošajai ANO EEK FFV‑14 standarta redakcijai un tiem bija nodoms regulā, kuru Komisija grasījās pieņemt, iekļaut šai tiesību normai identisku tiesību normu.

67      Tomēr vēlāk tika uzskatīts, ka šāda attiecīgās tiesību normas redakcija nav saderīga ar citiem apsvērumiem, tostarp apsvērumiem attiecībā uz “tiesību aktu par pārtikas piedevām pareizu piemērošanu”, uz ko savā iepriekš 64. punktā minētajā vēstulē bija norādījis Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD ģenerāldirektors. Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru tās projekta attiecīgās tiesību normas sākotnējā redakcija bija kļūdas rezultāts, ir jāsaprot šādi. Tādējādi 2011. gada 11. aprīlī pirms vadības komitejas sanāksmes dalībvalstīm tika nosūtīts jauns [regulas] projekts, kurā attiecīgā tiesību norma jau bija aizstāta ar spēkā esošo redakciju.

68      No minētā izriet, ka pirms apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas situācija tika atkārtoti izvērtēta iepriekš 28. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas saskaņā ar šo pašu judikatūru izraisa, ka šī tiesību norma nevar tikt uzskatīta par agrāku identisku tiesību normu apstiprinošu aktu.

69      Proti, agrākās tiesību normas, lai arī satura ziņā identiskas apstrīdētajai tiesību normai, bija uzskatāmas vienīgi par Savienības tiesību transponēšanu spēkā esošajā ANO EEK FFV‑14 standarta redakcijā. Tikai apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas laikā Komisija, kurai sākotnēji bija nodoms grozīt attiecīgo Savienības tiesību normu, lai to pielāgotu konkrētajam standartam, vēlāk izanalizēja jautājumu, vai tā var un vai tai pat ir jāatkāpjas no šī standarta, tostarp lai nodrošinātu “[Savienības] tiesību aktu par pārtikas piedevām pareizu piemērošanu”. Tā kā tā uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši, tā saglabāja konkrēto tiesību normu nemainīgu un pirmoreiz vismaz kopš 2002. gada atkāpās no ANO EEK FFV‑14 standarta redakcijas.

70      Citiem vārdiem, apstrīdētā tiesību norma tika pieņemta pēc konkrētā jautājuma izvērtēšanas un iepriekš tas netika izskatīts. Šī pārbaude veido jaunu un būtisku elementu –, kas ņemts vērā apstrīdētās tiesību normas pieņemšanā, lai gan tas netika ņemts vērā agrāku identisku tiesību normu pieņemšanas laikā, – un tas nozīmē, ka apstrīdētā tiesību norma nav agrāku tiesību normu apstiprinošs akts, bet ir apstrīdams tiesību akts.

71      Līdz ar to šī prasība ir pieņemama un tā ir jāizskata pēc būtības.

 Par lietas būtību

72      Savas prasības pamatojumam Spānijas Karaliste izvirza piecus pamatus, pirmais no kuriem ir saistīts ar tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu, otrais – pilnvaru nepareizu izmantošanu, trešais – pamatojuma neesamību, ceturtais – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un piektais – samērīguma principa pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu – tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu

73      Spānijas Karaliste norāda, ka Komisija, tirdzniecības standartu, kas atšķiras no ANO EEK FFV‑14 standarta, pieņemot apstrīdētās tiesību normas veidā, ir pārkāpusi Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) apakšpunktu un līdz ar to – tiesību normu hierarhijas principu. Tā šajā kontekstā balstās arī uz Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvērumu, saskaņā ar kuru “[l]ai izvairītos no nevajadzīgiem tirdzniecības šķēršļiem, kur atsevišķiem produktiem ir noteikti konkrēti tirdzniecības standarti, šiem standartiem ir jābūt tādiem, ko ir pieņēmusi [ANO EEK]”.

74      Ir jāatgādina, ka atbilstoši tiesību normu hierarhijas principam regulā, ar kuru paredz īstenošanas noteikumus, nevar tikt veiktas atkāpes no aktā, kuru ar to paredzēts ieviest, ietvertajiem noteikumiem (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 13. aprīļa spriedumu lietā T‑576/08 Vācija/Komisija, Krājums, II‑1578. lpp., 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

75      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) un v) apakšpunktu “standarta ieteikum[i], kurus pieņēmusi [ANO EKK]”, nav uzskatāmi par vienu no elementiem, kas jāņem vērā Komisijai, kad tā paredz tirdzniecības standartus vienam vai vairākiem produktiem. Tādējādi no šīs tiesību normas formulējuma nekādi neizriet, ka Komisijas pieņemtajiem standartiem ir jābūt atveidotiem identiski ANO EEK standartiem.

76      Tostarp Spānijas Karalistes argumentācijā un lietas materiālos nav ietverts neviens elements, kas varētu pamatot citādu secinājumu, saskaņā ar kuru iepriekš minētā tiesību norma, neraugoties uz tās skaidro un nepārprotamo formulējumu, būtu jāinterpretē tādējādi, ka Komisijai, pieņemot tirdzniecības standartu attiecībā uz vienu vai vairākiem produktiem, ANO EEK pieņemtā attiecīgā tiesību norma ir jātransponē identiski.

77      It īpaši no Ženēvā 2009. gada 4.–9. maijā notikušās darba grupas sanāksmes protokola, kura kopiju Komisija ir pievienojusi lietas materiāliem sava iebildumu raksta pielikumā, izriet, ka ANO EEK pieņemtajiem standartiem nav saistošs raksturs pat attiecībā uz valstīm, kas ir ANO EEK dalībnieces. Proti, šī protokola 78. punktā ir norādīts, ka darba grupas sekretariāts ir paskaidrojis darba grupas dalībniekiem, ka “ANO EEK izstrādātie standarti [..] ir tikai ieteikumi un nevar tikt uzspiesti valstīm. Valstis pašas nolemj, kādus standartus tās izmantos valsts un reģionālajā līmenī”.

78      Tostarp tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, gan Spānijas Karaliste, gan Komisija apstiprināja, ka ANO EEK pieņemtajiem standartiem nav saistoša spēka pat attiecībā uz valstīm, kuras ir ANO EEK dalībnieces.

79      No minētā izriet, ka ANO EEK standarta pieņemšana neizraisa nekādu [turpmāku] Savienības dalībvalstu, kuras visas ir ANO EEK dalībnieces, pienākumu.

80      Ņemot vērā šos apsvērumus, Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkts ir jāinterpretē saskaņā ar tā skaidro un nepārprotamo formulējumu tādējādi, ka Komisijai, Eiropas līmenī pieņemot tirdzniecības standartus vienam vai vairākiem produktiem, ir novērtējuma brīvība. Tā kā judikatūrā lauksaimniecības politikas jomā iestādēm ir atzīta plaša rīcības brīvība atbilstoši to kompetencei konkrētajā jomā (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 3. maija spriedumu lietā T‑219/04 Spānija/Komisija, Krājums, II‑1323. lpp., 105. punkts un tajā minētā judikatūra), ir jāsecina, ka Komisijas rīcības brīvība saskaņā ar iepriekš minētajām tiesību normām arī ir plaša. Tomēr saskaņā ar šo pašu tiesību normu tai šīs plašās rīcības brīvības īstenošanas laikā citu elementu starpā ir jāņem vērā ANO EEK pieņemtie standarti. Tostarp šo standartu nesaistošais spēks ir skaidrojums tam, kādēļ minētajā tiesību normā ir izmantots jēdziens “ieteikumi attiecībā uz standartiem”, kas izmantots šajā tiesību normā.

81      Līdz ar to, tā kā saskaņā ar iepriekš minētās pamatregulas normas formulējumu Komisijai nebija pienākuma tirdzniecības standartu citrusaugļiem Eiropas līmenī pieņemt identiski ANO EEK standarta formulējumam, tai nevar tikt pārmests pamatregulas pārkāpums un līdz ar to – tiesību normu hierarhijas principa pārkāpums.

82      Attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentu par Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvēruma formulējumu (atgādināts iepriekš 73. punktā) vispirms ir jākonstatē, ka runa ir par pašu Regulas Nr. 543/2011 preambulas apsvērumu, nevis par augstāka juridiska spēka tiesību normu, kāda ir Vienotā TKO regula. Līdz ar to katrā ziņā nevar būt runas par tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu.

83      Lai vai kā, ir jānorāda, ka minētajā 6. apsvērumā izmantotais jēdziens “atbilst” nevar tikt interpretēts tādējādi, ka Komisijas pieņemto standartu saturam ir jābūt identiskam ANO EEK pieņemto standartu saturam.

84      Tostarp ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru īstenošanas regula, ja iespējams, ir jāinterpretē tā, lai tā būtu saderīga ar pamatregulas noteikumiem (Tiesas 1993. gada 24. jūnija spriedums lietā C‑90/92 Dr Tretter, Recueil, I‑3569. lpp., 11. punkts, un 1996. gada 10. septembra spriedums lietā C‑61/94 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3989. lpp., 52. punkts).

85      Šajā lietā, kā jau tika norādīts, Vispārējās TKO regulas, kas ir pamatregula, 113. panta 2. punktā ir ietverta prasība Komisijai, pieņemot tirdzniecības standartus attiecībā uz specifiskiem produktiem, ņemt vērā vairākus elementus, kuru starpā ANO EEK pieņemtie standarti ir tikai viens no šādiem elementiem. Ja Komisija, pieņemot Regulu Nr. 543/2011, būtu vēlējusies pārņemt visus attiecīgos ANO EEK pieņemtos standartus tādus, kādi tie ir, neņemot vērā nevienu citu elementu, kurš, iespējams, runātu par labu citādam viena vai otra pieņemamā standarta saturam, tā pārkāptu pamatregulu. Tādējādi nevar tikt atzīts, ka šāds bija tās nodoms, pieņemot Regulu Nr. 543/2011. Šīs regulas preambulas 6. apsvērums drīzāk ir jāsaprot tādējādi, ka, ja ir jānosaka specifiski tirdzniecības standarti atsevišķiem produktiem, tiem ir jābūt balstītiem uz ANO EEK pieņemtajiem standartiem ar iespējamajām nepieciešamajām izmaiņām, kas prasītas, lai tiktu ņemti vērā citi Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punktā minētie elementi.

86      Spānijas Karaliste savā replikas rakstā piebilst, ka, ciktāl Komisija savos procesuālajos rakstos apgalvo (šajā ziņā skat. iepriekš 54. punktu), ka ANO EEK FFV‑14 standarts pēc būtības nav ticis grozīts, ir skaidrs, ka tā nav izpildījusi savu no Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) un v) apakšpunkta izrietošo pienākumu ņemt vērā šo grozījumu. Spānijas Karaliste šajā pašā kontekstā atsaucas arī uz Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru ar konkrēto tiesību normu saglabātā iespēja attiecoties vienīgi uz importētājām valstīm, kas esot apgalvojums, ko, kā norādīts iepriekš 55. punktā, Spānijas Karaliste uzskata par kļūdainu.

87      Šie argumenti nevar tikt pieņemti vismaz kontekstā ar pirmo [prasības] pamatu par tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu.

88      Proti, nav šaubu, ka apstrīdētās tiesību normas izstrādes laikā Komisija ņēma vērā ANO EEK FFV‑14 standartu, kā tas paredzēts Vienotās TKO regulas 113. panta 1. punkta a) un v) apakšpunktā. Par to liecina fakts, uz kuru norāda Spānijas Karaliste, ka pirmais Komisijas sagatavotais projekts, kas vēlāk kļuva par apstrīdēto tiesību normu, ietvēra attiecīgajam ANO EEK FFV‑14 standartam identisku tiesību normu (skat. iepriekš 60.–61. punktu). Līdz ar to Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā nav izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā konkrēto standartu.

89      Attiecībā uz apgalvoto Komisijas kļūdīgo secinājumu, saskaņā ar kuru konkrētais standarts ir saistošs vienīgi valstīm, nevis, kā to šķietami apgalvo Spānijas Karaliste, arī tirgus dalībniekiem, pirmā pamata kontekstā pietiek norādīt, ka Komisijas veikta iespējami kļūdaina konkrētā standarta interpretācija nekādā ziņā nevar radīt tās pieļautu tiesību normu hierarhijas principa pārkāpumu. Ja tiktu pieļauta šāda kļūda, tā savukārt varētu izraisīt apstrīdētās tiesību normas atcelšanu tādas acīmredzamas Komisijas kļūdas vērtējumā dēļ, kas pieļauta, īstenojot novērtējuma brīvību, kas tai ir atzīta Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) un v) apakšpunktā. Jautājums par to, vai Komisijas vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda, tiks izskatīts saistībā ar piekto pamatu. Spānijas Karalistes izvirzītā argumentācija šī pēdējā minētā pamata atbalstam prasa šādu Vispārējās tiesas pārbaudi, un šajā kontekstā ir jāizvērtē arī, vai Komisija ir pareizi sapratusi attiecīgās tiesību normas, kurā paredzēts ANO EEK FFV‑14 standarts, saturu.

90      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu – pilnvaru nepareizu izmantošanu

91      Ar otro pamatu, kas izvirzīts pakārtoti – gadījumā, ja Vispārējā tiesa neapmierinātu pirmo pamatu, Spānijas Karaliste pārmet Komisijai pilnvaru nepareizu izmantošanu, jo tās ieskatā Komisija apstrīdēto tiesību normu ir pieņēmusi citu mērķu, nevis to, uz kuriem tā atsaukusies, dēļ. Spānijas Karaliste šajā ziņā norāda uz četriem apstākļiem, proti, pirmkārt, Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvēruma formulējumu (skat. iepriekš 73. punktu); otrkārt, Komisijas regulas projekta grozījumiem sagatavošanas darbu pirms tās pieņemšanas laikā un Komisijas šķietami izvirzītajiem skaidrojumiem tā pamatojumam; treškārt, iepriekš 64. un 65. punktā minēto vēstuļu saturu, un, ceturtkārt, ar apstrīdēto tiesību normu paredzēto marķēšanas pienākuma saturu, kam Spānijas Karalistes skatījumā esot “specifisks raksturs”.

92      Konkrēti, Spānijas Karaliste uzskata, ka Komisijas izvirzītā argumentācija, lai pamatotu ar apstrīdēto tiesību normu paredzēto marķējuma pienākuma saglabāšanu, attiecoties uz īpašu vielu – ortofenilfenolu un tā nātrija sāli, sauktu par nātrija ortofenilfenātu (turpmāk tekstā, kopumā skatot – “OFF”). Spānijas Karalistes ieskatā, ciktāl OFF ietilpst tiesību aktu par pārtikas piedevām piemērošanas jomā, tā bija jāparedz šajā tiesiskajā regulējumā. Spānijas Karaliste uzskata arī, ka ar apstrīdēto tiesību normu ieviestajam pienākumam, ciktāl tas neattiecas uz visiem augļiem un dārzeņiem, ir selektīvs raksturs.

93      Spānijas Karaliste šajā ziņā norāda, ka tiesiskā regulējuma par pārtikas piedevām ieviešanai ir cits mērķis, nevis izpildes kompetence, kas ar Vienotās TKO regulas 113. pantu ir uzticēta Komisijai. Tā no minētā secina, ka Komisija ir rīkojusies citu mērķu, nevis to, uz kuriem tā atsaukusies apstrīdētajā tiesību aktā, vadīta. Turklāt tā esot rīkojusies arī citu mērķu, nevis Regulā Nr. 543/2011 un Vienotās TKO regulas 113. pantā, kurā tai ir noteikta kompetence pieņemt apstrīdēto regulu, definēto mērķu vadīta.

94      Spānijas Karaliste vēl arī norāda, ka tirdzniecības standartu noteikšana ir instruments, kas veido daļu no LESD 40. pantā paredzētās lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas, lai sasniegtu LESD 39. pantā noteiktos kopējos lauksaimniecības politikas mērķus. Lai gan judikatūrā ir atzīts, ka kopējās lauksaimniecības politikas mērķu īstenošanā nevar netikt ņemti vērā tādi vispārējo interešu apsvērumi kā, piemēram, patērētāju vai personu un dzīvnieku veselības un dzīvības aizsardzība, šāds secinājums neļaujot Komisijai ieviest vispārēju un absolūtu pienākumu bez jebkāda konkrēta juridiska pamatojuma. Šāda pienākuma ieviešana esot iespējama vienīgi saskaņā ar LESD 169. panta 1. punktu, kurā paredzēts, ka, “[lai] atbalstītu patērētāju intereses un nodrošinātu augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā, Savienība veicina patērētāju veselības, drošības un ekonomisko interešu aizsardzību, kā arī atbalsta viņu tiesības gūt informāciju, izglītību un apvienoties, lai aizstāvētu savas intereses”. Ar šo pantu Komisijai netiekot piešķirta nekāda tieša kompetence. Spānijas Karalistes ieskatā runa esot par papildu pierādījumu attiecībā uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, ko tā pārmet Komisijai.

95      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru tiesību akts ir spēkā neesošs pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no līgumā īpaši paredzētas procedūras, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem (skat. Tiesas 2008. gada 15. maija spriedumu lietā C‑442/04 Spānija/Padome, Krājums, I‑3517. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

96      Šajā lietā ne ar vienu no Spānijas Karalistes argumentācijā izvirzītajām norādēm netiek uzstāts, ka apstrīdētā tiesību norma ir tikusi pieņemta, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuriem iepriekš norādīts, vai lai izvairītos no līgumā īpaši paredzētas procedūras.

97      Attiecībā uz Spānijas Karalistes argumentu saistībā ar Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvēruma formulējumu iepriekš 85. punktā jau ir norādīts, ka jēdziens “atbilst” nevar tikt saprasts tādējādi, ka Komisija vēlējās pieņemt visus attiecīgos ANO EEK standartus tādus, kādi tie ir, bez jebkādām iespējām veikt izmaiņas. Katrā ziņā, lai kādi arī nebūtu Komisijas nodomi Regulas Nr. 543/2011 pieņemšanas laikā, šis preambulas apsvērums nepierāda, ka tā būtu tiekusies sasniegt citu mērķi, nevis to, uz kuru tā iepriekš norādījusi, proti, noteikt specifiskus tirdzniecības standartus attiecībā uz konkrētiem produktiem, tostarp citrusaugļiem.

98      Spānijas Karalistes izvirzītā otrā un trešā norāde patiešām pierāda, ka apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas laikā Komisija tostarp ir ņēmusi vērā OFF, kurš ilgākā laikposmā ietilpa tiesību aktu par pārtikas piedevām piemērošanas jomā. Tomēr nekas neapstiprina Komisijas apgalvojumu (skat. iepriekš 93. punktu), saskaņā ar kuru ar apstrīdēto tiesību normu ir paredzēts ieviest minēto tiesību aktu.

99      Šajā kontekstā ir jānorāda, ka no Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) apakšpunkta iii) ievilkuma formulējuma skaidri izriet, ka tirdzniecības standarti, ko Komisija var paredzēt, ir noteikti, tostarp ņemot vērā “patērētāju interesi saņemt atbilstošu un pārredzamu informāciju par produktu”. Tostarp, kā atzīst pati Spānijas Karaliste, saskaņā ar Tiesas judikatūru kopējās lauksaimniecības politikas mērķu īstenošanā nevar netikt ņemti vērā tādi vispārējo interešu apsvērumi kā, piemēram, patērētāju vai cilvēku un dzīvnieku veselības un dzīvības aizsardzība, proti, tādas prasības, kuras Kopienu iestādēm ir jāņem vērā, īstenojot savu kompetenci (Tiesas 1988. gada 23. februāra spriedums lietā 68/86 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, 855. lpp., 12. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 120. punkts).

100    Tātad pretēji tam, ko šķietami apgalvo Spānijas Karaliste, nevar tikt atzīts, ka Komisija ir pārkāpusi procedūru attiecībā uz tirdzniecības standartu pieņemšanu saskaņā ar Vienotās TKO regulas 113. pantu, lai pieņemtu uz patērētāju aizsardzību vērstu tiesību normu, kuras pieņemšana neietilptu tās kompetencē. Arguments, saskaņā ar kuru Komisijai neesot nekāda konkrēta juridiska pamata, lai pieņemtu tādu tiesību normu kā apstrīdētā tiesību norma, jo tās pieņemšana neesot iespējama saskaņā ar LESD 169. pantu, kurā Komisijai nav paredzēta tieša kompetence (skat. iepriekš 94. punktu), šī paša iemesla dēļ ir jānoraida.

101    No minētā izriet, ka iepriekš izvērtētie argumenti katrā ziņā nepierāda, ka apstrīdētās tiesību normas pieņemšana būtu uzskatāma par pilnvaru nepareizu izmantošanu, kas ir šī pamata vienīgais priekšmets.

102    Protams, ir taisnība, ka Komisijas “oficiālā nostāja”, kā tā pati uzsver savos procesuālajos rakstos, attiecībā uz pamatiem, kuri attaisno apstrīdētās tiesību normas, kas ir identiska agrākai analogai tiesību normai, pieņemšanu, neraugoties uz līdz tam izdarītajām ANO EEK FFV‑14 standarta izmaiņām, ir izklāstīta iepriekš 64. punktā minētajā vēstulē. Līdz ar to, ja – kā to šķietami apgalvo Spānijas Karaliste –, šī nostāja ir balstīta uz kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz “tiesību aktiem par pārtikas piedevām” izvirzāmajām prasībām, šāda kļūda varētu pamatot apstrīdētās tiesību normas atcelšanu. Proti, Komisija pati atzīst, ka šāda kļūda, ja tā tiktu apstiprināta, varētu izraisīt apstrīdētās tiesību normas atcelšanu. Tomēr tā norāda, ka šāda hipotētiska atcelšana būtu balstīta uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā vai samērīguma principa pārkāpumu.

103    Līdz ar to, tāpat kā iepriekš 89. punktā minētais jautājums un to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šajā punktā, iepriekš 102. punktā izvirzītais jautājums tiks analizēts saistībā ar piektā pamata vērtējumu.

104    Ceturtā Spānijas Karalistes izvirzītā norāde saistībā ar apstrīdētās tiesību normas saturu arī nepierāda Komisijas pilnvaru nepareizu piemērošanu. Tas, ka marķēšanas pienākums ir paredzēts attiecībā uz visām vielām, kas izmantotas citrusaugļu apstrādē pēc ražas novākšanas, tādu iemeslu dēļ, kas galvenokārt attiecas tikai uz vienu no šīm vielām, proti, OFF, un ka šī pienākuma ierobežošana vienīgi attiecībā uz citrusaugļiem, nevis citiem augļiem katrā ziņā varētu pamatot apstrīdētās tiesību normas atcelšanu acīmredzamas kļūdas vērtējumā vai vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principa pārkāpuma dēļ, bet to neietver, nav pat uzskatāms par norādi uz pilnvaru nepareizu izmantošanu. Šajā gadījumā runa ir arī par argumentiem, kuri ir jāizvērtē saistībā ar ceturtā un piektā pamata analīzi.

105    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

106    Spānijas Karaliste pārmet Komisijai pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu tādēļ, ka tās ieskatā pastāv atšķirības starp Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvērumu, no vienas puses, un apstrīdēto tiesību normu, no otras puses (skat. arī iepriekš 73. punktu). Spānijas Karaliste uzskata, ka apstrīdētā tiesību norma, protams, ir skaidra, bet ka tā ir pārprotama, ciktāl – lai gan saskaņā ar ANO EEK FFV‑14 standartu marķēšanas pienākuma noteikšana citrusaugļu apstrādei pēc ražas novākšanas ir fakultatīva – Regulā Nr. 543/2011 nav izklāstīti iemesli, kuri likuši Komisijai atkāpties no šī standarta un ar apstrīdēto tiesību normu ieviest vispārēju bezierunu marķēšanas pienākumu. Šāds pienākums esot ticis ieviests bez jebkāda pamatojuma, kas esot uzskatāms par pienākuma norādīt pamatojumu, kāds tas raksturots LESD 296. panta otrajā daļā un attiecīgajā judikatūrā, pārkāpumu.

107    Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai. Tajā skaidri un nepārprotami jānorāda tās iestādes argumentācija, kas pieņem attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām ļauj iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un Savienības tiesai īstenot pārbaudi. Tomēr netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst EKL 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. Tiesas 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑310/04 Spānija/Padome, Krājums, I‑7285. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas vēl jo vairāk ir, kad dalībvalstis ir bijušas cieši iesaistītas apstrīdētā tiesību akta izstrādes procesā un līdz ar to zina šī akta pamatojumu (skat. Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑301/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑8853. lpp., 188. punkts un tajā minētā judikatūra).

108    Turklāt, kad runa ir par vispārpiemērojamu tiesību aktu, kā tas ir šajā gadījumā, pamatojumā var tikt iekļauta, pirmkārt, tikai norāde uz vispārējo situāciju, kādā šis tiesību akts ir pieņemts, un, otrkārt, norāde uz vispārējiem mērķiem, kurus ar to ir paredzēts sasniegt (iepriekš 107. punktā minētie spriedums lietā Nīderlande/Padome, 189. punkts, un 2006. gada 7. septembra spriedums lietā Spānija/Padome, 59. punkts).

109    Tiesa tostarp atkārtoti ir atzinusi, ka, ja apstrīdētajā tiesību aktā var tikt konstatētas iestādes sasniedzamā mērķa galvenās iezīmes, būtu pārmērīgi prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums dažādiem tehniska rakstura lēmumiem (skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā Nīderlande/Padome, 190. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas vēl jo vairāk ir tad, kad Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, lai izvēlētos līdzekļus, kas ir vajadzīgi sarežģītas politikas, šajā gadījumā – kopējās lauksaimniecības politikas, īstenošanai (skat. iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā Nīderlande/Padome, 191. un 192. punkts un tajos minētā judikatūra).

110    Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka Spānijas Karalistes argumentācija, kā jau izklāstīts iepriekš 83.–85. punktā, pilnībā ir balstīta uz kļūdainu Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvēruma interpretāciju.

111    Proti, iepriekš 83.–85. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šis preambulas apsvērums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka jārīkojas tā, lai Savienības tirdzniecības standarti, kurus pieņem Komisija, būtu identiski ANO EEK pieņemtajiem standartiem. Ja Komisija šādi rīkotos, tā pārkāptu pienākumu, kas tai izriet no Vienotās TKO regulas 113. panta 2. punkta a) apakšpunkta, proti, šādu standartu pieņemšanas procesā ņemt vērā arī citus šajā normā paredzētos faktorus, kas nav ANO EEK pieņemtie standarti. Līdz ar to, kā arī norādīts iepriekš šajā spriedumā, šis apsvērums ir jāsaprot tādējādi, ka tirdzniecības standartu pieņemšanas procesā Savienības līmenī Komisija vispārēji cenšas nodrošināt atbilstību starp šiem standartiem un ANO EEK pieņemtajiem standartiem, citiem vārdiem – nodrošināt, ja vien citi nosacījumi to neprasa, lai Savienības tirdzniecības standartiem būtu tāds pats tvērums un saturs kā ANO EEK pieņemtajiem standartiem un lai tie būtu saderīgi ar šiem minētajiem standartiem.

112    Šo Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvēruma interpretāciju apstiprina kopējais salīdzinājums starp ANO EEK FFV‑14 standartu 2010. gada redakcijā, no vienas puses, un Savienības tirdzniecības standartu citrusaugļiem, kāds tas noteikts ar minēto regulu, no otras puses. Šāds salīdzinājums ļauj konstatēt, ka, lai gan Savienības tirdzniecības standartā vispārīgi ir atkārtota ANO EEK FFV‑14 standarta (2010. gada redakcijā) struktūra un formulējums, tomēr starp abiem standartiem pastāv vairākas detalizētas atšķirības diapazonā no vienkāršām nelielām redakcionālām atšķirībām līdz atšķirībām pēc būtības, starp kurām atšķirība starp apstrīdēto tiesību normu un attiecīgo tiesību normu, ar kuru paredzēts ANO EEK FFV‑14 standarts, ir tikai viens no piemēriem. Tostarp, kā norāda pati Spānijas Karaliste, ir jākonstatē, ka pomelo, greipfrūti un laimi ir izslēgti no Savienības tirdzniecības standarta piemērošanas jomas, kāda tā noteikta ar Regulu Nr. 543/2011, lai gan uz tiem attiecas ANO EEK FFV‑14 standarts.

113    No minētā izriet, ka nepastāv nekāda nesakritība starp to, kas ir paredzēts Regulas Nr. 543/2011 preambulas 6. apsvērumā, un Komisijas izvēli jaunajā standartā Savienības līmenī iekļaut apstrīdēto tiesību normu, kas ir identiska agrākajām attiecīgajām tiesību normām, neraugoties uz grozījumu, kas kopš tā laika veikts attiecīgajā tiesību normā, ar kuru ir paredzēts ANO EEK FFV‑14 standarts. Tādēļ nevar tikt pieņemts Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētās tiesību normas pamatojums esot “pārprotams”.

114    Tostarp, ņemot vērā iepriekš 108. un 109. punktā minēto judikatūru, Komisijai nevar tikt pārmests pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums tā fakta dēļ, ka Komisija konkrētos Regulas Nr. 543/2011 preambulas apsvērumos nav norādījusi precīzus iemeslus, kuru dēļ tā nolēma tirdzniecības standartā attiecībā uz citrusaugļiem iekļaut apstrīdēto tiesību normu, kas ir atšķirīga no attiecīgās tiesību normas, ar kuru paredzēts ANO EEK FFV‑14 standarts. Proti, ņemot vērā daudzās atšķirības starp Savienības tirdzniecības standartu citrusaugļiem, kas pieņemts ar šo regulu, un ANO EEK FFV‑14 standartu (skat. iepriekš 112. punktu), neapšaubāmi, būtu pārmērīgi Komisijai prasīt, lai tiktu norādīts īpašs pamatojums katrai atšķirībai.

115    Iepriekš 114. punktā minētais secinājums ir vēl jo pārliecinošāks, jo Spānijas Karalistei, kā to apstiprina tās pašas norādītie elementi (skat. iepriekš 64. un 65. punktu), bija iespējams uzzināt iemeslus, kas ir pamatojuši Komisijas lēmumu Savienības līmenī nepieņemt tiesību normas par marķējumu attiecībā uz ANO EEK FFV‑14 standartu grozījumu.

116    Vispārīgāk, ņemot vērā, ka apstrīdētā tiesību norma veido daļu no Savienības tirdzniecības standarta citrusaugļiem, kas ir vispārpiemērojama tiesību norma, ir jākonstatē, ka kopējā situācija, kas ir izraisījusi specifisku tirdzniecības standartu pieņemšanu, tostarp attiecībā uz citrusaugļiem, un vispārējie mērķi, ko ar šo tiesību aktu tiecas sasniegt, kā tas pietiekami skaidri paredzēts iepriekš 108. punktā minētajā judikatūrā, izriet no Regulas Nr. 543/2011 preambulas 5. un 6. apsvēruma. Šajā ziņā ir arī jānorāda, ka Spānijas Karaliste nav formulējusi iebildumus pret šo pamatojumu, izņemot apgalvoto nesakritību starp minētās regulas preambulas 6. apsvēruma formulējumu un apstrīdētās tiesību normas saturu.

117    Spānijas Karaliste arī balstās uz Tiesas 1993. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑260/91 un C‑261/91 Diversinte un Iberlacta (Recueil, I‑1885. lpp., 11. un 12. punkts) un Vispārējās tiesas 2007. gada 15. novembra spriedumu lietā T‑310/06 Ungārija/Komisija (Krājums, II‑4619. lpp., 83. un 84. punkts), kuros abos ir konstatēts, ka attiecīgajās regulās, par kurām ir runa šajās lietās, nebija norādīts pamatojums.

118    Kā pamatoti norāda Komisija, lietu, kurās pieņemti šie abi spriedumi, apstākļi ir pilnībā atšķirīgi no šīs lietas apstākļiem un tādējādi no tiem nevar tikt izsecināta nekāda šai lietai lietderīga informācija.

119    Proti, iepriekš 117. punktā minētajā spriedumā apvienotajās lietās Diversinte un Iberlacta (11. un 12. punkts) runa bija par tiesību normu ar atpakaļejošu spēku, attiecībā uz kuru judikatūrā ir paredzēts, ka apstrīdētā akta pamatojumā ir jānorāda īpaši argumenti, kā tas izriet no tā paša sprieduma 10. punkta. Šajā lietā netiek apgalvots, ka apstrīdētajai tiesību normai ir atpakaļejošs spēks.

120    Attiecībā uz iepriekš 117. punktā minēto spriedumu lietā Ungārija/Komisija (82.–88. punkts) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka konkrētajā gadījumā vairākas regulas normas ir jāatceļ pamatojuma neesamības dēļ, jo šajā regulā nav norādīti iemesli, kuru dēļ ar šīm normām ieviestie jaunie pasākumi būtu tūlītēji piemērojami. Tomēr šis Vispārējās tiesas konstatējums ir jāaizstāj tā kontekstā, kas atgādināts iepriekš 66.–72. punktā un no kura izriet, ka ar apstrīdēto tiesību normu ieviešanu tika pārkāpta ražotāju, uz kuriem tā attiecās, tiesiskā paļāvība. Proti, šķiet, ka konkrētā sprieduma 82.–88. punktā ir izteikts ad abundantiam motīvs, jo Vispārējā tiesa jau tā paša sprieduma 72. punktā ir secinājusi, ka attiecīgās regulas konkrētās normas ir jāatceļ ražotāju tiesiskās paļāvības pārkāpuma dēļ.

121    Šajā lietā Spānijas Karaliste pat neapgalvo, ka ar apstrīdēto tiesību normu tiktu pārkāpta citrusaugļu ražotāju, nozares tirgus dalībnieku vai jebkādas citas kategorijas ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība.

122    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par ceturto pamatu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

123    Ar savu ceturto pamatu Spānijas Karaliste pārmet Komisijai LESD 40. panta 2. punktā nostiprinātā vienlīdzīgas attieksmes principa un ražotāju diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu. Spānijas Karaliste būtībā norāda, ka visi dažādo augļu un dārzeņu ražotāji ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz iespēju, ka attiecībā uz viņu produktiem tiks piemērota apstrāde pēc ražas novākšanas. Spānijas Karaliste šajā ziņā min vairāku vielu piemērus, kuras tiek lietotas pēc ražas novākšanas, tostarp attiecībā uz augļiem ar sēklām (āboli un bumbieri), augļiem ar kauliņiem, banāniem un kartupeļiem.

124    No desmit ar Regulu Nr. 543/2011 pieņemtiem specifiskiem tirdzniecības standartiem vienīgi standartā attiecībā uz citrusaugļiem ar apstrīdēto normu esot noteikts marķēšanas pienākums attiecībā uz apstrādē pēc augļu novākšanas izmantotajiem konservantiem un citām ķīmiskajām vielām. No minētā Spānijas Karalistes ieskatā izrietot, ka apstrīdētā tiesību norma ir tāds diskriminējošs noteikums attiecībā uz citrusaugļu ražotājiem, kas nebalstās ne uz kādu objektīvu pamatojumu. Ar apstrīdēto tiesību normu par obligātu padarītā marķēšana patērētājam sniedzot vēstījumu, ka citrusaugļi ir vienīgie augļi, kuri pēc novākšanas ir apstrādāti ar ķīmiskām vielām. Šis kļūdainais iespaids esot kaitīgs šo augļu tirdzniecībai un patēriņam un radot tiem konkurences ziņā nelabvēlīgāku situāciju.

125    LESD 40. panta 2. punkta otrajā daļā, uz kuru atsaucas Spānijas Karaliste, ir noteikts, ka Savienības kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros izveidotā tirgu kopējā organizācija nepieļauj ražotāju un patērētāju diskrimināciju Savienībā.

126    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šajā tiesību normā paredzētais jebkāda veida diskriminācijas aizliegums kopējās lauksaimniecības politikas jomā ir konkrēta vispārējā vienādas attieksmes principa izpausme, kas nosaka, ka vienādas situācijas nevar tikt risinātas dažādi un atšķirīgas situācijas nevar tikt risinātas vienādi, ja vien šādai diferencētai attieksmei nav pamatota iemesla (skat. Tiesas 2010. gada 20. maija spriedumu lietā C‑365/08 Agrana Zucker, Krājums, I‑4341. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad saskaņā ar judikatūru, ja pasākuma normu pārbaude atklāj patvaļīgu atšķirīgu attieksmi, proti, tam nav pietiekama pamatojuma un tas nav pamatots ar objektīviem kritērijiem (Tiesas 1982. gada 15. septembra spriedums lietā 106/81 Kind/EEK, Recueil, 2885. lpp., 22. punkts, un 1990. gada 13. novembra spriedums lietā C‑370/88 Marshall, Recueil, I‑4071. lpp., 24. punkts; Vispārējās tiesas 2001. gada 20. marta spriedums lietā T‑52/99 T. Port/Komisija, Recueil, II‑981. lpp., 82. punkts), šis pasākums ir atceļams LESD 40. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpuma dēļ, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑280/93 Vācija/Padome, Recueil, I‑4973. lpp., 67. punkts, un iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Spānija/Komisija, 106. punkts).

127    Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums atšķirīgas attieksmes dēļ nozīmētu, ka aplūkojamās situācijas ir līdzīgas pēc visiem to raksturojošajiem elementiem. Turklāt atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs tostarp ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Savienības tiesību akta, ar ko tiek ieviesta šī atšķirība, mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās jomas principi un mērķi, kurā attiecīgais akts ietilpst (Tiesas 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., Krājums, I‑9895. lpp., 25. un 26. punkts un tajos minētā judikatūra). Lai Savienības likumdevējam varētu tikt pārmests vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, tam līdzīgās situācijās ir jābūt bijušai atšķirīgai attieksmei, kas radījusi nelabvēlīgu stāvokli konkrētām personām salīdzinājumā ar citām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Tostarp no Regulas Nr. 543/2011, ko arī neapstrīd Komisija un kā to norāda Spānijas Karaliste, izriet, ka nevienā no pārējiem ar šo regulu ieviestajiem standartiem nav iekļauta apstrīdētajai tiesību normai analoga tiesību norma. Nevar tikt noliegts, ka ar apstrīdēto tiesību normu noteiktais marķēšanas pienākums vienīgi attiecībā uz citrusaugļiem izraisa šo augļu ražotājiem nelabvēlīgu situāciju salīdzinājumā ar citu augļu vai dārzeņu ražotājiem.

129    Tomēr, ņemot vērā iepriekš 126. punktā minēto judikatūru, lai noteiktu, vai šis apstāklis ir uzskatāms par vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu, ir jāidentificē apstrīdētās tiesību normas priekšmets un mērķis un jāizvērtē, vai ar apstrīdēto tiesību normu noteiktās citrusaugļu ražotāju un citu augļu un dārzeņu ražotāju situācijas ir salīdzināmas, ņemot vērā šo elementu.

130    Nav šaubu, ka ar apstrīdēto tiesību normu sasniedzamais mērķis ir nodrošināt labāku citrusaugļu patērētāju, kurus tā skar, informētību, katrā ziņā pievēršot to uzmanību tam, ka augļi, kurus tie ir iegādājušies un grasās patērēt, pēc to ievākšanas ir apstrādāti ar konservantiem vai citām ķīmiskām vielām.

131    Šajā ziņā tas ir plaši zināms, no kopējas pieredzes izrietošs fakts, ka, ņemot vērā iespējamo augļu un dārzeņu ārējo apvalku apstrādi ar konservantu vai citu ķīmisku vielu, tie var tikt iedalīti divās lielās kategorijās. Pirmajā ietilpst tie, kuru miza vai apvalks nav īpaši biezs, tādējādi, ka tai nav pietiekama pretestība vielas iekļūšanai attiecīgā augļa vai dārzeņa iekšienē; tostarp šos augļu un dārzeņus bieži vai pat vienmēr lieto uzturā ar to mizu. Otrajā kategorijā ietilpst tie [augļi un dārzeņi], kuru miza ir pietiekami bieza, lai liegtu to ārpusē esošajām vielām iekļūt iekšienē, un kurus uzturā lieto pēc to nomizošanas, kas nozīmē, ka to miza netiek lietota uzturā, bet tiek izmesta.

132    Tādējādi attiecībā uz otrajā kategorijā ietilpstošajiem augļiem un dārzeņiem, kuru miza liedz ārpuses apstrādē izmantotajām vielām iekļūt iekšpusē un pati uzturā netiek lietota, loģiski var tikt secināts, kā to tostarp norāda Komisija, ka tostarp ir iespējams atļaut pēc ražas novākšanas to mizu apstrādāt ar vielām, kuru izmantošana nav atļauta attiecībā uz pirmās kategorijas augļiem un dārzeņiem, vai attiecībā uz otrās kategorijas augļiem un dārzeņiem pieļaut izmantot lielāku atļauto vielu koncentāciju, balstoties uz premisu, ka uz otrās kategorijas augļiem un dārzeņiem izmantoto vielu atliekas paliks uz mizas, kura tiks izmesta, un patērētājs to pārtikā nelietos.

133    Šo secinājumu par maksimālo atlieku līmeni OFF apstiprina Komisijas 2010. gada 9. aprīļa Regula (ES) Nr. 304/2010, ar ko attiecībā uz maksimāli pieļaujamajiem 2‑fenilfenola atlieku līmeņiem konkrētos produktos vai uz tiem groza II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 396/2005 (OV L 94, 1. lpp.). Proti, attiecībā uz citrusaugļiem šajā regulā ir noteikts maksimālais atlieku līmenis, kas ir “spēkā līdz 2012. gada 30. septembrim, kamēr papildus nav iesniegtas un novērtētas divas atlieku pārbaudes”, kuru koncentrācija 50 reizes pārsniedz to, kāda tā ir pārējo augļu un dārzeņu gadījumā.

134    Ir arī jākonstatē, ka iepriekš 131. punktā minētās otrās kategorijas ietvaros citrusaugļi veido specifisku un īpašu apakškategoriju. Proti, lai gan vispārīgi citrusaugļu miza netiek lietota kopā ar mīkstumu, bet tiek izmesta, kā tas ir dažādu citu augļu gadījumā (banāni, arbūzi, melones), kā pamatoti norāda Komisija, ir plaši zināms fakts, ka to apvalkam ir īpašs pielietojums kulinārijā, lai pagatavotu ievārījumus, liķierus (piemēram, limončelo [limoncello]) vai lai aromatizētu noteiktus kulinārijas izstrādājumus, kā, piemēram, cepumus vai zupas.

135    Tādējādi, ja ir iespējams ievērot premisu, ka citrusaugļa miza netiks tieši patērēta kopā ar mīkstumu, un tādējādi attiecībā uz citrusaugļiem atļaut apstrādi, kas tiek pieļauta vienīgi attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, kuri ietilpst iepriekš 131. punktā minētajā otrajā kategorijā, ir arī jākonstatē, ka pretēji tam, kā tas ir pārējo šajā kategorijā ietilpstošo produktu gadījumā, patērētājs šo augļu mizu var izmantot identiski iepriekš 134. punktā minētajam pielietojumam un tādējādi to lietot uzturā. Tādējādi citrusaugļu gadījumā patērētājs ir jāinformē, ka citrusauglis, ko viņš ir iegādājies un kas pilnībā ir piemērots parastai lietošanai uzturā, pēc ražas novākšanas ir ticis apstrādāts, kas ir apstāklis, kam var būt ietekme uz tā mizas izmantošanu kulinārijā. Nešķiet un Spānijas Karaliste to nav apgalvojusi, ka analoga vajadzība pastāvētu attiecībā uz citiem augļiem un dārzeņiem, kuru miza uzturā netiek lietota.

136    No minētā izriet, ka iepriekš minēto citrusaugļu īpatnību dēļ to ražotāju situācija ir atšķirīga no pārējo augļu un dārzeņu ražotāju situācijas attiecībā uz patērētāju informēšanas par izmantotajām vielām apstrādē pēc ražas novākšanas mērķi. Līdz ar to, pamatojoties uz to, ka apstrīdētā tiesību norma attiecas vienīgi uz citrusaugļiem, nevis augļiem un dārzeņiem, Komisijai nevar tikt pārmests vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpums.

137    Šajā ziņā Spānijas Karaliste atgādina, ka apstrīdētā tiesību norma nav piemērojama attiecībā uz visiem citrusaugļiem, pomelo, greipfrūtiem un laimiem, kas neietilpst tās piemērošanas jomā (skat. iepriekš 112. punktu).

138    Šis apstāklis nevar būt pamats atšķirīgam secinājumam, ciktāl no lietas materiāliem neizriet un ciktāl tostarp Spānijas Karaliste neapgalvo, ka šo trīs citrusaugļu miza arī var tikt izmantota iepriekš 134. punktā norādītajiem mērķiem. Tostarp, iztaujātas par iemesliem, kas pamatojuši šo trīs citrusaugļu izslēgšanu no specifiskā Regulā Nr. 543/2011 attiecībā uz citrusaugļiem paredzētā standarta, lietas dalībnieces ir norādījušas, ka šādu izslēgšanu tostarp pamatoja to nelielais pārdošanas apjoms Eiropā.

139    Spānijas Karaliste arī norāda, ka arī citi augļi, tāpat kā citrusaugļi, var tikt izmantoti kulinārijā vai ievārījumu un liķieru pagatavošanā. Tomēr šim argumentam nav nozīmes. Saistībā ar citrusaugļiem, uz kuriem attiecas apstrīdētā tiesību norma, svarīgi ir tas, ka šāda izmantošana nozīmē radikālas izmaiņas salīdzinājumā ar šo augļu parasto izmantošanu uzturā – lai gan parasti šo augļu miza tiek izmesta un netiek izmantota uzturā, tā tas nav gadījumā, ja tā tiek izmantota iepriekšminētajiem mērķiem. Spānijas Karaliste nav norādījusi cita augļa piemēru, kura miza parasti tiktu izmesta, neizmantojot to uzturā, bet kura tiktu izmantota kulinārijā.

140    Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru ar apstrīdēto tiesību normu par obligātu padarītā marķēšana var radīt kļūdainu priekšstatu, ka vienīgi citrusaugļi pēc to ievākšanas tiek apstrādāti ar ķīmiskām vielām, un tādējādi radīt šo augļu ražotājiem konkurences ziņā nelabvēlīgu situāciju attiecībā pret citu augļu ražotājiem (skat. iepriekš 124. punktu), arī nav atbilstošs saistībā ar apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principa pārkāpumu.

141    Šis arguments neatspēko secinājumu, saskaņā ar kuru citrusaugļu ražotāji, kurus skar apstrīdētā tiesību norma, nav ar pārējo augļu un dārzeņu ražotāju situāciju salīdzināmā situācijā. Tā mērķis ir apstrīdēt attiecīgā pasākuma piemēroto un nepieciešamu raksturu, un tādējādi tas faktiski ir vērsts uz to, lai apgalvotu samērīguma principa pārkāpumu (kas ir piektā pamata priekšmets) un vispārīgāk – piedēvētu Komisijai acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tādējādi šis arguments ir jāizvērtē piektā pamata kontekstā, taču šī pamata kontekstā tam nav nozīmes.

142    Tas pats attiecas uz lielu daļu no Spānijas Karalistes replikas rakstā izvirzītajiem argumentiem saistībā ar ceturto pamatu. Arī tie ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka apstrīdētā tiesību norma rada nepamatoti nelabvēlīgus konkurences apstākļus citrusaugļu ražotājiem un – vispārīgāk – liek apšaubīt ar šo tiesību normu ieviestā pasākuma piemēroto un nepieciešamo raksturu.

143    Līdz ar to iepriekš minēto iemeslu dēļ ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu

144    Ar savu piekto pamatu Spānijas Karaliste norāda, ka ar apstrīdēto tiesību normu uzliktais marķēšanas pienākums neatbilst samērīguma principa prasībām. Turklāt tā apgalvo, ka Komisijas analīze, kura to motivējusi pieņemt apstrīdēto tiesību normu, ir balstīta uz nepareiziem pamatdatiem, kuri nav ne saskaņoti, ne piemēroti, lai pamatotu šajā tiesību normā paredzētā marķēšanas pienākuma saglabāšanu.

145    Spānijas Karaliste šajā ziņā norāda, ka Komisija sagatavošanas darbu Regulas Nr. 543/2011 pieņemšanai laikā secīgi ir izvirzījusi divus pamatojumus apstrīdētās tiesību normas pieņemšanai – pirmkārt, tā esot atsaukusies uz “īpašu režīmu” OFF un, otrkārt, tā esot vispārīgi norādījusi uz Savienības tiesību aktos par pārtikas piedevām paredzēto normu ievērošanu.

146    Spānijas Karalistes ieskatā neviens no abiem pamatojumiem nav pieņemams. Savienības tiesībās ne vispārīgi attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, ne specifiski citrusaugļiem neesot nevienas tiesību normas, ar kuru būtu noteikts pienākums marķējumā norādīt konkrēto vielu izmantošanu.

147    Spānijas Karaliste šajā ziņā norāda, ka augļu apstrāde pēc ražas novākšanas, tāpat kā attiecībā uz pārējo apstrādi ar augu aizsardzības līdzekļiem, ir stingri reglamentēta atbilstoši Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvai Nr. 91/414/EEK par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (OV L 230, 1. lpp.), (kas kopš 2011. gada 13. jūnija ir aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (OV L 309, 1. lpp.)) un Regulai Nr. 396/2005. Runa esot par specifisku tiesisko regulējumu, kas balstās uz izsmeļošiem toksikoloģiskajiem pētījumiem un kas apstiprinot šo vielu nekaitīgumu patērētājiem un nodrošinot stingrus drošības standartus, tostarp nosakot maksimāli pieļaujamos atlieku līmeņus.

148    Regulā Nr. 396/2005, protams, neesot noteikts marķēšanas pienākums attiecībā uz pesticīdu izmantošanu, bet tajā esot noteikti citi pienākumi, lai patērētājiem nodrošinātu pienācīgu informāciju. Tādējādi Spānijas Karaliste uzskata, ka, ja Savienības likumdevējs būtu uzskatījis, ka ir nepieciešams īpašs marķējums, kas pievērš uzmanību augu aizsardzības līdzekļu izmantošanai, tas būtu noteicis attiecīgu pienākumu.

149    Pastāvot arī citas ķīmiskas vielas, kas tiek izmantotas uz dažādiem augļiem pēc ražas novākšanas. Tās ir uzskatāmas par piedevām un esot pakļautas attiecīgajai reglamentācijai, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvai 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 29. lpp.). Tomēr saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu uz svaigiem augļiem un dārzeņiem, kas nav mizoti, sagriezti vai līdzīgi apstrādāti, neattiecas pienākums marķējumā norādīt sastāvdaļas.

150    It īpaši attiecībā uz OFF Spānijas Karaliste uzsver, ka tā kopš OFF iekļaušanas Direktīvas 91/414 piemērošanas jomā vairs nav grupas par pārtikas piedevām dalībniece. Maksimālais atlieku līmenis attiecībā uz to esot ticis noteikts (skat. iepriekš 133. punktu). Līdz ar to vairs neesot iespējams noteikt marķēšanas pienākumu attiecībā uz šo specifisko vielu. Atlieku maksimālā līmeņa pagaidu raksturs attiecībā uz to neesot uzskatāms par derīgu argumentu, lai pamatotu šāda pienākuma noteikšanu, lai gan Regulā Nr. 396/2005 neesot nekādas atsauces uz aktīvo vielu daudzveidību un attiecībā uz visām šīm vielām nav prasīts nekāds īpašs marķējums.

151    Vispirms ir jākonstatē, ka, lai arī šis pamats atbilstoši tā nosaukumam prasības pieteikumā ir saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu, ar šī paša nosaukuma ietvaros izvirzītajiem Spānijas Karalistes argumentiem tiek mēģināts pierādīt ne tikai šī principa pārkāpumu, bet arī – vispārīgāk – acīmredzamu kļūdu Komisijas vērtējumā.

152    Turpinājumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru samērīguma princips, kas ir viens no vispārīgajiem Savienības tiesību principiem, nozīmē, ka Savienības iestāžu tiesību akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos tiesiski pamatotos mērķus; ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem. Runājot par šī principa īstenošanas apstākļu pārbaudi tiesā, ņemot vērā plašo Savienības likumdevējam, šajā gadījumā – Komisijai, piešķirto rīcības brīvību kopējās lauksaimniecības politikas jomā (skat. iepriekš 81. punktu), tikai šajā jomā noteikta pasākuma acīmredzama neatbilstība kompetentās iestādes izvirzītajam mērķim var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu (skat. iepriekš 107. punktā minēto 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā Spānija/Padome, 97. un 98. punkts un tajos minētā judikatūra). To arī Spānijas Karaliste tostarp atzīst prasības pieteikumā.

153    Tomēr, lai gan Komisijai judikatūrā ir atzīta plaša rīcības brīvība, šo pilnvaru īstenošana ir pakļauta tiesas pārbaudei. Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, veicot šo pārbaudi, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, jāpārbauda Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā, un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. Sevišķi, lai pārbaudītu, vai kompetentā iestāde nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iestāde ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos attiecīgā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus (skat. Tiesas 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑77/09 Gowan Comércio Internacional e Serviços, Krājums, I‑13533. lpp., 56. un 57. punkts un tajos minētā judikatūra).

154    Spānijas Karaliste prasības pieteikumā tieši norāda, ka Komisijas analīze šajā lietā ir balstīta uz “neprecīziem datiem”. Tādējādi šī pamata analīzes pirmajā posmā ir jāpārbauda, vai pamatelementi, uz kuriem Komisija ir balstījusi savu analīzi, nav kļūdaini. It īpaši šajā kontekstā ir jāpārbauda, vai Komisija ir pareizi sapratusi ANO EEK FFV‑14 standarta saturu (skat. iepriekš 89. punktu). Ir arī jāizvērtē lietas dalībnieču argumenti attiecībā uz īpašām prasībām, kas, iespējams, var izrietēt no vairākām attiecībā uz OFF pieņemtām tiesību normām, jo Spānijas Karaliste šajā pašā ziņā pārmet Komisijai attiecīgā tiesiskā regulējuma kļūdainu interpretāciju (skat. iepriekš 150. punktu).

155    Turpinot un otrām kārtām, attiecīgajā gadījumā ir jāizvērtē, vai apstrīdētā tiesību norma nav uzskatāma par acīmredzami neatbilstošu pasākumu attiecībā uz mērķi, ko Komisija vēlas sasniegt, kā rezultātā izrādītos, ka ir pārkāpts samērīguma princips.

 Par ANO EEK FFV‑14 standarta (2009. un 2010. gada redakcijā) saturu

156    Kā norādīts iepriekš 51. un 52. punktā, ANO EEK FFV‑14 standartā 2009. un 2010. gada redakcijā ir norādīts, ka attiecīgi uz citrusaugļu “pakām” vai “iepakojuma” ir jānorāda “[a]pstrāde pēc ražas novākšanas (ja tās lietojums atbilst importējošās valsts noteikumiem)”. Kā arī tas norādīts iepriekš (skat. iepriekš 54. un 55. punktu), lietas dalībniecēm ir atšķirīgi viedokļi par šīs norādes interpretāciju.

157    It īpaši Spānijas Karaliste pārmet Komisijai kļūdainu konkrētā standarta interpretāciju, ciktāl tā ir uzskatījusi, ka tā dod valstīm iespēju paredzēt vai neparedzēt pienākumu par citrusaugļu apstrādes pēc ražas novākšanas marķēšanu, lai gan Spānijas Karalistes ieskatā šī iespēja ir tirgus dalībnieku ziņā.

158    Šim apgalvojumam nevar piekrist. Protams, ir taisnība, ka ANO EEK pieņemtie standarti ir pieejami sabiedrībai, kas nozīmē, ka ikviens, kas to vēlas, tostarp citrusaugļu nozares tirgus dalībnieki, var ņemt vērā šos standartus un brīvprātīgi tos ievērot. Tomēr saskaņā ar Ženēvas protokola VII punktu katrai valdībai, “kas pievienosies šim protokolam”, “tās iekšējās tiesībās” ir jāveic “noteikti pasākumi, lai pieņemtu šos produktu standartus”, šajā ziņā atsaucoties uz “speciālajām tiesību normām, kas tiks izstrādātas”, kā šajā gadījumā – ANO EEK FFV‑14 standarts, atgādinot, ka runa nav par juridiski saistošu pienākumu (skat. iepriekš 77. punktu).

159    No minētā izriet, ka tad, kad saskaņā ar šādu noteikumu pasākums ir fakultatīvs, izvēles iespēja ir valstu, kuru valdības ir pievienojošās Ženēvas protokolam, ziņā. Faktiski šāda iespēja attiecībā uz ANO EEK ir pielīdzināma ieteikumu attiecībā uz specifisku pasākumu neesamībai, lēmumu noteikt vai nenoteikt konkrēto pasākumu atstājot katras valsts ziņā pēc attiecīgo apstākļu novērtējuma.

160    Spānijas Karaliste arī atgādina, ka apstrīdētā tiesību norma pārsniedz ar ANO EEK FFV‑14 standartu atzīto iespēju, jo saskaņā ar Vienotās TKO regulas 113.a panta 2. punktu (skat. iepriekš 2. punktu) to piemēro visās tirdzniecības stadijās, tostarp eksportam, un tā neattiecas vienīgi uz importu.

161    Ja šis apgalvojums ir jāsaprot tā, kā norāda Spānijas Karaliste, proti, ka ANO EEK FFV‑14 standarta saturs, kurā ir atsauce uz “importētājas valsts tiesību aktiem”, ir pretrunā šāda pienākuma noteikšanai eksportētājas valsts tiesību aktos, šādam argumentam nevar piekrist.

162    Kā izriet no iepriekš 13.–14. punktā izklāstītā, viens no galvenajiem ANO EEK mērķiem, tostarp ar tādu standartu kā šajā gadījumā ANO EEK FFV‑14 standarta izstrāde, ir veicināt ekonomisko integrāciju starp tās dalībvalstīm. It īpaši tirdzniecības standartu harmonizācija acīmredzami ir vērsta uz to, lai novērstu nevajadzīgu šķēršļu radīšanu tirdzniecībai, kas izriet no atšķirībām starp dažādu valstu noteiktajiem tirdzniecības standartiem.

163    Tiesību norma, kas padara obligātu atsevišķu produktu marķēšanu, var tikt uzskatīta par šādu apstākli vienīgi gadījumā, ja to nosaka importētāja valsts. Ja importētāja valsts neprasa specifiski marķēt konkrētos produktus, tas acīmredzami neliegs to importēšanu no citas valsts, pat ja tiem šāds marķēšanas pienākums būtu noteikts šīs pēdējās minētās valsts (eksportētājas valsts) tiesību aktos.

164    No minētā izriet, ka tādā gadījumā kā šajā lietā ANO EEK pieņemtais tirdzniecības standarts neattiecas un tam nav jāattiecas uz eksportētājas valsts tiesību aktiem. Līdz ar to, ja ANO EEK FFV‑14 standartā ir paredzēts, ka citrusaugļu apstrādes pēc ražas novākšanas marķēšana ir fakultatīva atbilstoši importējošās valsts tiesību aktiem, šāda tiesību norma nevar tikt saprasta kā ieteikums eksportētājām valstīm savos valsts tiesību aktos neparedzēt šādu norādīšanas pienākumu. Tas vienkārši nozīmē, ka importētājām valstīm ir iespēja prasīt šādu norādi, pat ja tas nav prasīts produktu eksportētājas valsts tiesību aktos.

165    Citiem vārdiem, Komisijai nevar tikt pārmests, ka tā apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas laikā nav ievērojusi ANO EEK FFV‑14 standartā ietverto ieteikumu un darījusi to neatkarīgi no šo standartu nesaistošā rakstura. Šī iemesla dēļ tai arī nevar tikt piedēvēta kļūdaina šī standarta interpretācija un līdz ar to arī acīmredzama kļūda vērtējumā.

 Par tiesību normām attiecībā uz OFF

166    Turpinājumā ir jāizskata jautājums par tiesību normām, ar kurām citrusaugļu un – attiecīgā gadījumā – pārējo augļu un dārzeņu apstrādē ir atļauts izmantot OFF, jo lietas dalībnieces šajā ziņā izvirza atšķirīgus apgalvojumus. Komisijas, iespējams, kļūdainā izpratne par attiecīgo tiesību normu piemērošanas jomu un saturu, kā arī pienākumiem, kas no tām izriet, padarītu apšaubāmu tās analīzi par apstrīdētās tiesību normas lietderību un varētu pamatot šīs tiesību normas atcelšanu.

167    Pirmoreiz OFF tika atļauts saskaņā ar Padomes 1967. gada 27. jūnija direktīvu 67/427/EEK par dažu konservantu izmantošanu citrusu augļu [citrusaugļu] ārējai apstrādei un par piemērojamiem kontroles pasākumiem konservanta kvalitatīvajai un kvantitatīvajai analīzei citrusu augļos [citrusaugļos] un uz to virsmas (OV 148, 1. lpp.). Ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu tika izdarīti grozījumi Padomes 1963. gada 5. novembra Direktīvas 64/54/EEK par dalībvalstu likumu tuvināšanu attiecībā uz konservantiem, ko atļauts izmantot pārtikas produktos, kuri paredzēti lietošanai cilvēku uzturā, pielikuma I sadaļā tādējādi, ka tajā tika pievienots ieraksts tostarp attiecībā uz OFF. Tādējādi, kā izriet no šīs direktīvas 1. panta, tās pielikumā bija ietverti konservanti, kurus dalībvalstis varēja atļaut, lai aizsargātu pārtikas produktus, kas paredzēti lietošanai cilvēku uzturā (pārtikas konservanti). Ierakstā attiecībā uz OFF, kas pievienots ar Direktīvu 67/247, bija paredzēts, ka to var izmantot “tikai citrusaugļu virsmas apstrādei”, un turklāt norādīts, ka apstrādei ir jābūt norādītai “mazumtirdzniecībā, ar redzamu norādi, nodrošinot patērētājam informāciju nepārprotamā veidā”.

168    Direktīva 91/414 saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu attiecas uz tirdzniecībai paredzēto augu aizsardzības līdzekļu atļaušanu, laišanu tirgū, izmantošanu un kontroli, kā arī uz tādu aktīvo vielu laišanu tirgū un kontroli, ko ir paredzēts izmantot saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu. Atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 1. punktam “augu aizsardzības līdzekļi” apzīmē aktīvas vielas, kas tostarp paredzētas augu produktu aizsardzībai, ciktāl šādas vielas vai preparāti nav paredzēti speciālajās tiesību normās par konservantiem. Tieši tādēļ, ka OFF savulaik bija reglamentēts šādās speciālajās tiesību normās (proti, Direktīvas 64/54, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 67/427, tiesību normās), tas neietilpa Direktīvas 91/414 piemērošanas jomā.

169    Direktīva 64/54 kopš 1995. gada 25. marta ir atcelta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 20. februāra Direktīvas 95/2/EK par pārtikas piedevām, kas nav krāsvielas vai saldinātāji (OV L 61, 1. lpp.), ar kuru tā tika aizstāta, 8. panta 1. punktu. Direktīvas 95/2 pielikumā bija ietverts ieraksts arī attiecībā uz OFF. Tajā bija precizēts, ka tas tiek atļauts vienīgi attiecībā uz citrusaugļu apvalka apstrādi, un noteikta maksimāli atļautā koncentrācija. Savukārt OFF nebija reglamentēts tiesību normā, kas būtu analoga Direktīvas 64/54, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 67/427, tiesību normai, saskaņā ar kuru šī apstrāde bija jānorāda uz marķējuma. Tomēr ir jānorāda, ka šāds pienākums, kā apgalvo Komisija, savulaik bija paredzēts Savienības speciālajā tiesību normā attiecībā uz citrusaugļiem, kas tika pieņemta ar Komisijas 1989. gada 10. aprīļa Regulu (EEK) Nr. 920/89, ar ko paredz kvalitātes standartus burkāniem, citrusaugļiem, deserta āboliem un bumbieriem un ar ko groza Regulu Nr. 58 (OV L 97, 19. lpp.).

170    Komisija savos procesuālajos rakstos paskaidroja, ka OFF netiek izmantots vienīgi kā augļu konservants, bet arī noliktavu dezinfekcijai un ka nozares tirgus dalībnieki prasīja tā novērtējumu, pamatojoties uz Direktīvu 91/414. Tādējādi tā esot nolēmusi ierosināt tā svītrošanu no Direktīvas 95/2 pielikuma, lai OFF varētu tikt ierakstīts atļauto vielu sarakstā, kas paredzēts Direktīvas 91/414 I pielikumā.

171    Komisijas ierosinājums vainagojās ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. decembra Direktīvas 2003/114/EK, ar ko groza Direktīvu 95/2 (OV L 24, 58. lpp.) pieņemšanu. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 3. punktu un pielikuma 3. punkta B apakšpunktu tika svītrots ieraksts attiecībā uz OFF, kas bija iekļauts Direktīvas 95/2 pielikumā. Tomēr zemsvītras piezīmēs šajā Direktīvas 2003/114 pielikumā ir precizēts, ka “[OFF] svītrošana stājas spēkā, tiklīdz kļūst piemērojami noteikumi par to pārtikas preču marķēšanu, kas apstrādātas ar šīm vielām, saskaņā ar Kopienas likumdošanu, kurā noteikts pesticīdu atlieku maksimāli pieļaujamais daudzums”.

172    Turklāt ir jānorāda, ka ar tās 3. pantu ar Direktīvu 2003/114 skaidri tika atcelta Direktīva 67/427. Tomēr šī atcelšana acīmredzami neattiecas uz šīs direktīvas, ar ko tikusi grozīta Direktīva 64/54, 1. panta 2. punktu, ar ko tika grozīta Direktīva 64/54 (skat. iepriekš 168. punktu). Šī tiesību norma kopā ar pārējo Direktīvu 64/54 tika atcelta ar Direktīvu 95/2. Atcelšana, kas pasludināta ar Direktīvas 2003/114 3. punktu, attiecās uz citām Direktīvas 67/427 tiesību normām par kārtību citrusaugļu paraugu noņemšanai [citrusaugļu paraugu ņemšanas kārtību], lai veiktu konservantu pārbaudi (skat. tostarp Direktīvas 67/427 2. pantu un pielikumu).

173    Komisija arī norāda, ka zemsvītras piezīme, par kuru runāts iepriekš 171. punktā, nebija ietverta direktīvas projektā, bet tika ieviesta ar Parlamenta grozījumiem, kurus pieņēma Padome. Komisijas ieskatā tās iekļaušana “izraisīja delikātu situāciju, jo, pirmkārt, [n]osacījums, [kas tika noteikts] ar šo piezīmi, nevarēja tikt izpildīts burtiski juridiskā pamata par maksimālo pesticīdu atlieku koncentrāciju tiesību aktos neesamības dēļ un, otrkārt, bija [jāatļauj] OFF iekļaušan[a] [to] aktīvo vielu sarakstā, kas atļautas saskaņā ar Direktīvu [91/414], jo nozares tirgus dalībnieki vērtēšanas procedūrā jau bija izklāstījuši būtiskus faktus”. Komisija paskaidro, ka “[š]ādos apstākļos [tā] 2009. gadā nolēma pieņemt pragmatisku nostāju un uzskatīt, ka likumdevēja griba saglabāt pienākumu norādīt OFF izmantošanu [..] ir izpildīta ar tirdzniecības standarta citrusaugļiem esamību, ar kuru minētais pienākums attiecināts uz katru apstrādi pēc ražas novākšanas”.

174    Faktiski saskaņā ar Komisijas 2009. gada 17. decembra Direktīvu 2009/160/ES, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/414[..], lai tajā iekļautu 2‑fenilfenolu kā aktīvo vielu (OV L 338, 83. lpp.), OFF tika iekļauts Direktīvā 91/414 paredzēto augu aizsardzības līdzekļu sarakstā.

175    Spānijas Karaliste norāda, ka marķēšanas nosacījumus OFF būtu bijis iespējams definēt saistībā ar tiesību aktiem attiecībā uz pesticīdiem. Šī iespēja neesot tikusi izmantota, un neesot iespējams apstrīdēto tiesību normu pamatot, atsaucoties uz zemsvītras piezīmi, kas iekļauta Direktīvas 2003/114 pielikumā.

176    Ir jānorāda, ka saistībā ar šo lietu Vispārējai tiesai nav jāizlemj jautājums par to, vai ar Direktīvu 2003/114 noteiktais nosacījums OFF svītrošanai no saraksta par pārtikas piedevām ir ticis ievērots, ne arī, vai Direktīva 2009/160, ar kuru tas tika iekļauts augu aizsardzības līdzekļu sarakstā, kas noteikta ar Direktīvu 91/414, nav prettiesiska.

177    Šīs lietas vajadzībām ir svarīgs fakts, ka Komisija ir uzskatījusi, ka Direktīvas 2003/114 pielikumā iekļautā zemsvītras piezīme liecina par Savienības likumdevēja gribu paredzēt marķēšanas pienākumu pārtikas produktiem, kuri apstrādāti ar OFF, un ka tā ir ņēmusi vērā šo elementu apstrīdētās tiesību normas pieņemšanas laikā. Proti, tā kā Lauksaimniecības un lauku attīstības ĢD ģenerāldirektors savā iepriekš 64. punktā minētajā vēstulē ir norādījis, ka marķēšanas pienākuma atcelšana ar apstrīdēto tiesību normu “izraisītu iebildumus attiecībā uz tiesību aktu par pārtikas piedevām pareizu piemērošanu”, ir acīmredzami, ka viņš atsaucās tieši uz Savienības likumdevēja gribu, kas izteikta iepriekš minētajā zemsvītras piezīmē un norādīta attiecīgā Savienības tiesību akta par pārtikas piedevām fragmentā.

178    Pēc šo precizējumu izdarīšanas kļūst skaidrs, ka Komisijai šajā lietā nevar tikt pārmesta kļūdaina likumdevēja gribas interpretācija. Šī griba skaidri izriet no konkrētās zemsvītras piezīmes, kuras teksts ir nepārprotams. Līdz ar to attiecībā uz šo jautājumu nav atbilstošu elementu, kas ļautu secināt par acīmredzamu kļūdu Komisijas vērtējumā.

179    Turklāt nav jānosaka, vai Komisija, kā Spānijas Karaliste, šķiet, apgalvo, būtu varējusi svītrot apstrīdētajā tiesību normā paredzēto marķēšanas pienākumu, nepārkāpjot Direktīvu 2003/114, ne arī kādu citu Savienības tiesību akta fragmentu. Pietiek norādīt, ka Komisija, kurai ir plaša rīcības brīvība šajā ziņā, bija nolēmusi neveikt šādu svītrošanu.

 Par samērīguma principa ievērošanu

180    Tādējādi vēl jāizvērtē jautājums, vai ar apstrīdēto tiesību normu ir ievērots samērīguma princips, proti, vai, ņemot vērā iepriekš 152. punktā minēto judikatūru, tai piemīt vai nepiemīt acīmredzami nepiemērots raksturs attiecībā uz sasniedzamo mērķi.

181    Ar apstrīdēto tiesību normu sasniedzamais mērķis ir iepriekš 130. punktā minētais mērķis, kas vērsts uz to, lai nodrošinātu labāku attiecīgo citrusaugļu patērētāju informētību, pievēršot viņu uzmanību apstāklim, ka augļi pēc to novākšanas tikuši apstrādāti ar konservantiem vai citām ķīmiskām vielām.

182    Iepriekš 124. punktā rezumētais arguments, saskaņā ar kuru citrusaugļu obligātā marķēšana to ražotājiem rada nelabvēlīgu konkurences situāciju salīdzinājumā ar citu augļu un dārzeņu ražotājiem, protams, šķietami liecina par ar apstrīdēto tiesību normu ieviestā pasākuma nepiemēroto raksturu attiecībā uz šo mērķi.

183    Tomēr šis arguments balstās uz premisu, saskaņā ar kuru patērētāji nezina, ka visi augļi un dārzeņi tiek apstrādāti ar dažādām vielām, kas var tikt kvalificētas kā konservanti, pārtikas piedevas vai augu aizsardzības līdzekļi. Ir jākonstatē, ka tā ir kļūdaina premisa.

184    Proti, pati Spānijas Karaliste savos procesuālajos rakstos atsaucas uz 2010. gadā publicētu aptauju, kurā, patērētājiem tiekot iztaujātiem par potenciālām ar pārtiku saistītām problēmām, 31 % respondentu kā nozīmīgāko risku norādīja pesticīdus.

185    Tostarp ir plaši zināms, ka gandrīz attiecībā uz visiem augļiem un dārzeņiem pastāv īpašs marķējums, lai norādītu, ka tie ir bioloģiskās lauksaimniecības produkti un ka tie nav tikuši apstrādāti ar ķīmiskām vielām. Līdz ar to patērētāji gandrīz vienmēr apzinās, ka augļi un dārzeņi, kuriem nav šāda marķējuma, var būt apstrādāti ar šādām vielām. Tādējādi nevar piekrist, ka, pamanot īpašu marķējumu citrusaugļiem, patērētāji, tieši pretēji, izdarīs kļūdainu secinājumu, ka pārēji augļi un dārzeņi, kuriem nav tāda marķējuma, nav tikuši apstrādāti ar ķīmiskām vielām.

186    Spānijas Karaliste apgalvo arī, ka apstrīdētā tiesību norma, ciktāl tā attiecas arī uz eksportam paredzētiem citrusaugļiem, rada konkurences ziņā nelabvēlīgu situāciju Savienības izcelsmes citrusaugļiem to trešo valstu tirgū, kuru tiesību aktos nav prasīts ar apstrīdēto tiesību noteiktajam analogs marķējums. Šajos tirgos Savienības izcelsmes citrusaugļi konkurējot ar citrusaugļiem no citām valstīm, kuru tiesību aktos arī nav prasīts šāds marķējums. Attiecīgajam importētājas valsts patērētājam tādējādi varētu rasties kļūdains priekšstats, ka produkti no trešajām valstīm ir labāki nekā no Savienības, jo atšķirībā no šiem pēdējiem, tie nav tikuši apstrādāti pēc ražas novākšanas.

187    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantu “Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni”. Ne šajā tiesību normā, ne LESD 169. pantā (skat. iepriekš 94. punktu) nav nodalīti Savienības iekšējie un ārējie patērētāji. Līdz ar to, lai gan Komisija uzskata, ka tāds pasākums kā šajā lietā – citrusaugļu marķējums attiecībā uz to iespējamo apstrādi pēc ražas novākšanas – ir nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu patērētāju aizsardzību, nevar piekrist, ka ar to tiek nodalīti Savienības iekšējie un ārējie patērētāji, uzliekot šādu pienākumu attiecībā uz pirmajiem, bet neuzliekot to attiecībā uz otrajiem.

188    Turklāt patērētāju vienlīdzīga un augsta līmeņa aizsardzība gan Savienības iekšienē, gan ārpus tās tostarp veido Savienības izcelsmes produktu kvalitātes un uzticamības tēlu un tai ir nozīme šo produktu pozīcijas starptautiskajā tirgū saglabāšanā un pat pastiprināšanā. Tas tostarp ir tas, ko būtībā ir norādījusi Komisija, kad tā tiesas sēdē tika izjautāta par iemesliem, kuri tai lika no apstrīdētās tiesību normas piemērošanas jomas neizslēgt citrusaugļus, kas paredzēti eksportam uz valsti, kuras tiesību aktos nav prasīts tāds marķējums kā šajā tiesību normā. Ir arī jāuzsver, ka Spānijas Karaliste nav izvirzījusi nevienu specifisku argumentu, ar kuriem varētu tikt atspēkoti iepriekš minētie apsvērumi.

189    Gadījumā, ja patērētāju ārpus Savienības veselībai tiktu nodarīts kaitējums marķējuma par Savienības izcelsmes citrusaugļu apstrādi pēc ražas novākšanas neesamības dēļ, Savienības izcelsmes produktu kvalitātes un ticamības tēls varētu tikt apdraudēts. No minētā izriet, ka iepriekš 186. punktā izvirzītajam Spānijas Karalistes argumentam nevar piekrist.

190    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Komisijai apstrīdētās tiesību normas pieņemšanā nevar tikt pārmesta ne acīmredzamu kļūda vērtējumā, ne samērīguma principa pārkāpums. Līdz ar to piektais pamats un prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

191    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Spānijas Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Gratsias Kancheva Wetter

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 13. novembrī.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – spāņu.