Language of document :

Prasība, kas celta 2021. gada 1. aprīlī – Eiropas Komisija/Polijas Republika

(Lieta C-204/21)

Tiesvedības valoda – poļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Komisija (pārstāvji: P.J.O. Van Nuffel, K. Herrmann)

Atbildētāja: Polijas Republika

Prasījumi

Atzīt, ka:

pieņemot un atstājot spēkā ustawa prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju; turpmāk tekstā – “Vispārējās jurisdikcijas tiesu likums”) 42.a panta 1. un 2. punktu, kā arī 55. panta 4. punktu, ustawa o Sądzie Najwyższym (Likums par Augstāko tiesu) 26. panta 3. punktu un 29. panta 2. un 3. punktu, kā arī ustawa o sądach administracyjnych (Likums par administratīvām tiesām) 5. panta 1.a un 1.b punktu redakcijā, kas izriet no 2019. gada 20. decembra ustawa z dnia 20 grudnia 2019 r. o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (2019. gada 20. decembra Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju, Likumā par Augstāko tiesu un noteiktos citos likumos; turpmāk tekstā – “Grozījumu likums”), kā arī Grozījumu likuma 8. pantu, atbilstoši kuriem valsts tiesas nedrīkst pārbaudīt atbilstību Savienības prasībai par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par ECPAK 6. panta 1. punktu, kā arī LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam;

pieņemot un atstājot spēkā Likuma par Augstāko tiesu, redakcijā, kas izriet no Grozījumu likuma, 26. panta 2. un 4.–6. punktu un 82. panta 2.–5. punktu, kā arī Grozījumu likuma 10. pantu, ar kuriem pamatu un tiesību jautājumu par jurisdikcijas neesamību vai tiesneša neatkarību izskatīšana tiek nodota Izba Kontroli Nadzwyczajnej i Spraw Publicznych Sądu Najwyższego (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un sabiedrisko lietu palāta) ekskluzīvajā kompetencē, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī LESD 267. pantam un Savienības tiesību pārākuma principam;

pieņemot un atstājot spēkā Vispārējās jurisdikcijas tiesu likuma 107. panta 1. punkta 2. un 3. apakšpunktu un Likuma par Augstāko tiesu, redakcijā, kas izriet no Grozījumu likuma, 72. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunktu, ar kuriem kā disciplinārpārkāpumu ir ļauts kvalificēt pārbaudi par Savienības prasības izpildi par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu, Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, kā arī LESD 267. pantam;

piešķirot pilnvaras Izba Dyscyplinarna Sądu Najwyższego (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta) izskatīt lietas, kuras tieši ietekmē tiesnešu un tiesnešu palīgu statusu un amata pienākumu izpildi (piemēram, atļaujas piešķiršana tiesnešu un tiesnešu palīgu saukšanai pie kriminālatbildības vai viņu aizturēšanai, lietas darba tiesību un sociālā nodrošinājuma jomā attiecībā uz Augstākās tiesas tiesnešiem, kā arī lietas par Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanu), Polijas Republika nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus;

pieņemot un atstājot spēkā vispārējās jurisdikcijas tiesu likuma 88.a pantu, Likuma par Augstāko tiesu 45. panta 3. punktu un Likuma par administratīvām tiesām 8. panta 2. punktu, redakcijā kas izriet no Grozījumu likuma, Polijas Republika nav ievērojusi tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā un 8. panta 1. punktā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 1 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, 6. panta 3. punktā un 9. panta 1. punktā;

piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ņemot vērā Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas izveidošanas apstākļus, tās sastāvu un tai piešķirto kompetenci, nav tiesu iestāde, kas atbilst neatkarības prasībām LES 19. panta 1. punkta kopsakarā ar Hartas 47. pantu izpratnē. Tādējādi, saglabājot tās kompetenci lietās par citiem valsts tiesnešiem attiecībā uz tiesneša statusu un amata pienākumu pildīšanas apstākļiem, tiek pārkāpta viņu neatkarība un LES 19. panta 1. punkts.

2019. gada 20. decembra Grozījumu likuma noteikumi, ar kuriem ir izslēgta valsts tiesu iespēja pārbaudīt, vai iztiesāšanas sastāvs lietās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas prasībām LES 19. panta 1. punkta kopsakarā ar Hartas 47. pantu izpratnē, ir pretrunā šīm tiesību normām un prejudiciālo jautājumu uzdošanas mehānismam, kurš noteikts LESD 267. pantā. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts tiesām ir pienākums nodrošināt, lai lietas par indivīdu tiesībām, kuras tiem izriet no Savienības tiesībām, tiktu izskatītas neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Arī šādas pārbaudes kvalifikācija par disciplinārpārkāpumu ir pretrunā Savienības tiesībām. Ikvienam valsts tiesnesim kā Savienības tiesai ir jābūt iespējai pēc savas ierosmes vai pēc pieprasījuma izvērtēt, vai lietas, uz kurām attiecas Savienības tiesības, izskata neatkarīga tiesa Savienības tiesību izpratnē, nepastāvot riskam, ka pret šiem tiesnešiem tiks uzsākta disciplinārlieta. Tas, ka Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un sabiedrisko lietu palātai ir piešķirta ekskluzīva kompetence izskatīt tādus pieteikumus par tiesnešu noraidīšanu konkrētajā lietā vai par tā iztiesāšanas sastāva noteikšanu, kura kompetencē ir izskatīt lietu, kuri balstīti uz iebildumu par tiesneša/tiesas neatkarības neesamību, neļauj pārējām valsts tiesām izpildīt iepriekš minētos pienākumus un uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus par šīs Savienības tiesību prasības interpretāciju. Savukārt saskaņā ar Tiesas judikatūru katra valsts tiesa ir tiesīga uzdot prejudiciālu jautājumu, pamatojoties uz LESD 267. pantu, bet tiesām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, šaubu par interpretāciju gadījumā ir pienākums to darīt.

Katra tiesneša pienākums 30 dienu laikā pēc viņa iecelšanas tiesneša amatā iesniegt un publicēt Biuletyn Informacji Publicznej (Publiskās informācijas biļetens) informāciju par viņa dalību kādā biedrībā vai apvienībā, par funkcijām, kādas viņš pildīja fondos, kuri neveic saimniecisko darbību, kā arī par viņa piederību politiskai partijai pirms iecelšanas tiesneša amatā ir tiesneša pamattiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību un Regulas par personas datu aizsardzību noteikumu pārkāpums.

____________

1 OV 2016, L 119, 1. lpp.