VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (apelācijas palāta)
2011. gada 21. septembrī (*)
Apelācija – Civildienests – Darbinieki – Darba līgums uz noteiktu laiku – Atteikums noslēgt jaunu darba līgumu vai darba līgumu pagarināt uz nenoteiktu laiku – Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku – Direktīva 1999/70/EK – PDNK 88. pants – Komisijas lēmums par maksimālo termiņu pagaidu personāla izmantošanai tās dienestos
Lieta T‑325/09 P
par apelācijas sūdzību par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija (Krājums‑CDL, II‑0000. lpp.), ar ko tiek lūgts šo spriedumu atcelt,
Vahan Adjemian, ar dzīvesvietu Angerā (Itālija), un 175 Eiropas Komisijas darbinieki un bijušie darbinieki, kuru vārdi ir minēti pielikumā un kurus pārstāv S. Orlandi [S. Orlandi], A. Kūlens [A. Coolen], Ž. N. Luī [J.‑N. Louis] un E. Maršals [E. Marchal], advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzēji,
pārējie lietas dalībnieki –
Eiropas Komisija, ko pārstāv J. Kurals [J. Currall] un D. Martins [D. Martin], pārstāvji,
atbildētāja pirmajā instancē,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Bauers [M. Bauer] un K. Zeleškeviča [K. Zieleśkiewicz], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente) un L. Trišo [L. Truchot],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 18. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar savu apelācijas sūdzību, kas iesniegta saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija (Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa bija noraidījusi prasības, pirmkārt, atcelt Eiropas Kopienu Komisijas lēmumus par atteikumu no jauna noslēgt vai pagarināt uz nenoteiktu laiku iepriekšējos līgumus ar prasītājiem kā līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (PDNK) 3.b panta nozīmē (turpmāk tekstā – “apstrīdētie individuālie lēmumi”), kā arī, otrkārt, atzīt par prettiesisku Komisijas 2004. gada 28. aprīļa Lēmumu C(2004) 1597 par maksimālo termiņu pagaidu personāla izmantošanai Komisijas dienestos, publicēts 2004. gada 24. jūnija Informations administratives Nr. 75‑2004 (turpmāk tekstā – “2004. gada 28. aprīļa lēmums”), un vajadzības gadījumā atzīt par prettiesisku PDNK 88. pantu.
Strīda rašanās fakti
2 Strīda rašanās fakti ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 11.–21. punktā.
Tiesvedība pirmajā instancē un pārsūdzētais spriedums
3 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesā iesniegts 2007. gada 3. decembrī, prasītāji lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pārsūdzētā sprieduma I, II un III pielikumā, pirmkārt, prasīja atzīt par prettiesiskiem gan Komisijas lēmumus, tostarp 2004. gada 28. aprīļa lēmumu par maksimālo termiņu pagaidu personāla izmantošanai tās dienestos, gan vajadzības gadījumā PDNK 88. pantu, jo ar to tiek ierobežots darba līgumu termiņš attiecībā uz līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem, otrkārt, atcelt Komisijas 2007. gada 22. augusta, 5. septembra 30. oktobra un 28. novembra lēmumus par atteikumu no jauna noslēgt vai pagarināt uz nenoteiktu laiku viņu iepriekšējos darba līgumus un, ja nepieciešams, treškārt, atcelt Komisijas lēmumus par viņu attiecīgajiem nodarbinātības nosacījumiem, jo viņu jaunie darba līgumi vai iepriekšējo līgumu pagarinājumi bija noslēgti uz noteiktu laiku.
4 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesā iesniegts 2008. gada 22. janvārī, C. Renier lietā F‑8/08 prasīja atcelt Komisijas 2007. gada 11. aprīļa lēmumu, jo ar to viņas jaunais līgumdarbinieces darba līgums tika noslēgts uz laiku no 2007. gada 16. aprīļa līdz 2008. gada 15. decembrim.
5 Ar atsevišķu dokumentu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 18. janvārī lietā F‑134/07, Komisija izvirzīja iebildi par nepieņemamību. 2008. gada 15. februārī prasītāji iesniedza savus apsvērumus par šo iebildi par nepieņemamību. Ar 2008. gada 8. maija rīkojumu Civildienesta tiesa nolēma iebildi izskatīt, lemjot par lietu pēc būtības.
6 Ar vēstuli, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēma 2008. gada 14. februārī, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā F‑8/08 Komisijas prasījumu atbalstam. Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu ar 2008. gada 14. aprīļa rīkojumu apmierināja.
7 Prasības pieteikumā lietā F‑8/08 izvirzīto iebildi par PDNK 88. panta prettiesiskumu Padome savā iestāšanās rakstā par lietu pēc būtības, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēmusi 2008. gada 26. maijā, lūdza noraidīt kā nepamatotu. Prasītājas apsvērumus par iestāšanās rakstu Civildienesta tiesas kanceleja saņēma 2008. gada 8. septembrī. Komisija nav iesniegusi apsvērumus par iestāšanās rakstu.
8 Ar vēstuli, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēma 2008. gada 4. aprīlī, Eiropas Savienības Padome lūdza atļauju iestāties lietā F‑134/07 Komisijas prasījumu atbalstam. Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājs šo lūgumu ar 2008. gada 7. maija rīkojumu apmierināja.
9 Ar iestāšanās rakstu, ko Civildienesta tiesas kanceleja saņēma 2008. gada 23. jūlijā, Padome lietā F‑134/07 lūdza noraidīt prasības pieteikumā izvirzīto iebildi par PDNK 88. panta prettiesiskumu kā nepieņemamu attiecībā uz četriem prasītājiem un katrā ziņā kā nepamatotu attiecībā uz pārējiem prasītājiem. Savos apsvērumos par iestāšanās rakstu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegti 2008. gada 5. septembrī, Komisija lūdza prasību noraidīt kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu. 2008. gada 8. septembrī Civildienesta tiesas kancelejā tika iesniegti prasītāju apsvērumi par šo pašu rakstu.
10 Ar 2008. gada 18. novembra rīkojumu Civildienesta tiesas otrās palātas priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, lietas F‑134/07 un F‑8/08 apvienoja mutvārdu procesa vajadzībām.
11 Ar pārsūdzēto spriedumu Civildienesta tiesa apvienoja lietas F‑134/07 un F‑8/08, noraidīja tai iesniegtās prasības un piesprieda prasītājiem segt pašiem savus, kā arī katram attiecīgajā lietā atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.
Par apelāciju
Tiesvedība
12 Apelācijas sūdzības iesniedzēji šo apelācijas tiesvedību ir ierosinājuši ar procesuālo rakstu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 17. augustā.
13 2009. gada 7. septembrī un oktobrī pieteikumā par lietas ierosināšanu attiecīgi tika veikti labojumi un novērsti trūkumi.
14 2009. gada 30. oktobrī apelācijas palātas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu par daļēju lietu izslēgšanu no reģistra saistībā ar trīs apelācijas sūdzību iesniedzēju atteikšanos no sūdzības.
15 2010. gada 15. janvārī Komisija iesniedza atbildes rakstu uz apelāciju.
16 2010. gada 10. februārī Padome saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 141. pantu iesniedza atbildes rakstu uz apelāciju.
17 Rakstveida process tika pabeigts 2010. gada 15. februārī, par ko apelācijas sūdzības iesniedzējiem tika paziņots 2010. gada 23. februārī. Pieteikumu par replikas raksta iesniegšanu saskaņā ar Reglamenta 143. pantu viņi neiesniedza.
18 2010. gada 25. februāra vēstulē apelācijas sūdzības iesniedzēji saskaņā ar Reglamenta 146. pantu iesniedza motivētu pieteikumu, lai viņi tiktu uzklausīti tiesvedības mutvārdu stadijā.
19 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (apelācijas palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumu. Lietas dalībnieki uz šo jautājumu atbildēja noteiktajā termiņā.
20 2011. gada 18. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi
21 Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– apmierināt viņu Civildienesta tiesā iesniegtos prasījumus par aktu atcelšanu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē, kā arī Civildienesta tiesā;
22 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu;
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
24 Apelācijas sūdzībā tiek prasīts atcelt pārsūdzēto spriedumu visās tā daļās. Tās pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirza piecus pamatus.
25 Pirmais pamats izriet no kļūdas tiesību piemērošanā un Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 90. un 91. panta noteikumu pārkāpuma, kā arī no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, tādējādi aptraipot pārsūdzētā sprieduma motīvu, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa bija nolēmusi, ka prasība lietā F‑134/07 ir uzskatāma par vērstu tikai pret tiem lēmumiem, kas tikuši pārsūdzēti, bet ne pret lēmumiem, ar kuriem šīs sūdzības tika noraidītas.
26 Otrais pamats izriet no kļūdas tiesību piemērošanā, kas aptraipa pārsūdzētā sprieduma motīvus, saskaņā ar kuriem Civildienesta tiesa bija nolēmusi, ka Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”) pati par sevi nevarēja radīt Komisijai pienākumu, ne arī pamatot iebildes par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu.
27 Trešais pamats izriet no kļūdas tiesību piemērošanā, kas aptraipa pārsūdzētā sprieduma motīvus, saskaņā ar kuriem Civildienesta tiesa ir noraidījusi tās iebildes par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, kas tika pamatotas ar tādu mērķu un minimālo prasību par darbu uz noteiktu laiku neievērošanu, kas noteiktas Pamatnolīgumā, kurš saskaņā ar EKL 139. panta 2. punktu ieviests ar Direktīvu 1999/70.
28 Ceturtais pamats izriet no kļūdas tiesību piemērošanā, kas aptraipa pārsūdzētā sprieduma motīvus, saskaņā ar kuriem Civildienesta tiesa ir noraidījusi iebildi par PDNK 88. panta prettiesiskumu, kas tika pamatota ar pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanu.
29 Piektais pamats izriet no kļūdām tiesību piemērošanā, kas aptraipa pārsūdzētā sprieduma motīvus, saskaņā ar kuriem Civildienesta tiesa ir noraidījusi iebildumus, ar kuriem tiek tieši apšaubīts apstrīdēto individuālo lēmumu tiesiskums.
Par pirmo pamatu
30 Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpusi Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta noteikumus, kā arī viņu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, jo tā pārsūdzētā sprieduma 40. punktā ir nospriedusi, ka lēmumi par sūdzību noraidīšanu nav viņiem nelabvēlīgi akti Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta nozīmē, jo ar tiem vienīgi apstiprināti apstrīdētie individuālie lēmumi un tādējādi tiem neesot autonoma satura.
31 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Civildienesta noteikumu 90. un 91. panta izriet, ka personas, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumi, prasība par iecēlējinstitūcijas lēmumu vai par šīs iecēlējinstitūcijas atturēšanos veikt Civildienesta noteikumos paredzētu pasākumu ir pieņemama tikai tad, ja ieinteresētā persona iepriekš iecēlējinstitūcijā ir iesniegusi sūdzību un tā vismaz daļēji ir tikusi tieši vai netieši noraidīta. Saskaņā ar PDNK 117. pantu šī judikatūra pēc analoģijas attiecas arī uz darbinieka prasību par institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “IPNDL”), lēmumu vai par šīs institūcijas atturēšanos veikt PDNK paredzētu pasākumu.
32 Tādēļ administratīva sūdzība un tās tieša vai netieša noraidīšana ir sarežģītas procedūras neatņemama sastāvdaļa, un tas ir tikai viens no priekšnosacījumiem prasības celšanai tiesā. Šādos apstākļos ar prasību, pat ja tā formāli ir vērsta pret sūdzības noraidījumu, tiesā faktiski izskatīšanai tiek iesniegts nelabvēlīgais akts, par kuru bija iesniegta sūdzība (Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedums lietā 293/87 Vainker/Parlaments, Recueil, 23. lpp., 7. un 8. punkts), izņemot gadījumu, kad sūdzības noraidījuma apjoms atšķiras no akta, par kuru šī sūdzība tikusi iesniegta, apjoma (Vispārējās tiesas 2006. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑281/04 Staboli/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑251. un II‑A‑2‑1303. lpp., 26. punkts). Vairākkārt ir ticis nospriests, ka lēmums par sūdzības tiešu noraidīšanu, ņemot vērā tā saturu, var nebūt prasītāja apstrīdētā akta apstiprinājums. Tā tas ir gadījumā, kad lēmumā par sūdzības noraidīšanu ir pārskatīta prasītāja situācija, ņemot vērā jaunus tiesiskos un faktiskos apstākļus, vai kad ar to tiek grozīts vai papildināts sākotnējais lēmums. Šādos gadījumos sūdzības noraidījums ir akts, kas ir pakļauts pārbaudei tiesā, kura to ņem vērā, izvērtējot apstrīdētā akta tiesiskumu (Vispārējās tiesas 2004. gada 10. jūnija spriedums lietā T‑258/01 Eveillard/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑167. un II‑747. lpp., 31. punkts; 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā T‑375/02 Cavallaro/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑151. un II‑673. lpp., 63.–66. punkts, un 2009. gada 9. decembra spriedums lietā T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, Krājums‑CDL, II‑0000. lpp., 50.–59. un 64. punkts), vai pat uzskata to par nelabvēlīgu aktu, ar ko tiek aizstāts apstrīdētais akts (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 28. maija spriedumu apvienotajās lietās 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, Recueil, 1677. lpp., 9. punkts; Vispārējās tiesas 2002. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑338/00 un T‑376/00 Morello/Komisija, Recueil‑FP, I‑A‑301. un II‑1457. lpp., 35. punkts, un 2004. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑389/02 Sandini/Tiesa, Krājums‑CDL, I‑A‑295. un II‑1339. lpp., 49. punkts).
33 Tā kā Civildienesta noteikumu vai PDNK sistēmā ieinteresētajai personai ir jāiesniedz sūdzība par lēmumu, ko tā apstrīd, un par lēmumu noraidīt šo sūdzību ir jāceļ prasība, Tiesa prasību atzīst par pieņemamu, ja tā ir vērsta tikai pret sūdzībā apstrīdēto lēmumu, pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu vai pret abiem šiem lēmumiem kopā, ja vien sūdzība un prasība ir iesniegta Civildienesta noteikumu 90. un 91. pantā paredzētajos termiņos (Tiesas 1989. gada 26. janvāra spriedums lietā 224/87 Koutchoumoff/Komisija, Recueil, 99. lpp., 7. punkts). Taču saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu tiesa var nolemt, ka tai nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja tā konstatē, ka tiem nav autonoma satura un tie patiesībā atbilst prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. iepriekš 32. punktā minēto spriedumu lietā Vainker/Parlaments, 7. un 8. punkts). Tā tas var būt arī tad, ja tiesa konstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu, tā kā tas var būt arī netiešs, ir tikai sūdzībā apstrīdētā lēmuma apstiprinājums un tādēļ lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā sūdzībā apstrīdētā lēmuma atcelšana.
34 Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 40. punkta izriet, ka Civildienesta tiesa, ņemot vērā no iepriekš 32. punktā minētā sprieduma lietā Vainker/Parlaments izrietošo judikatūru, būtībā ir uzskatījusi, ka tai nav jālemj par prasījumiem, ko prasītāji lietā F‑134/07 ir izvirzījuši pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu, jo šiem prasījumiem nebija autonoma satura.
35 Ar pirmo pamatu prasītāji lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, tik tiešām pārmet Civildienesta tiesai, ka tā nav lēmusi par prasījumiem, kas vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu. Viņi apgalvo, ka tie bija jauni lēmumi, jo tos IPNDL bija pieņēmusi pēc padziļināta vērtējuma par viņu administratīvo, tiesisko un personisko stāvokli.
36 Kā Komisija pareizi norāda, ieinteresētie apelācijas sūdzības iesniedzēji pirmā pamata pamatošanai neizvirza nevienu argumentu vai pierādījumu, kas ļautu pierādīt, ka tiešie lēmumi par viņu sūdzību noraidīšanu, ņemot vērā to saturu, nebija apstrīdēto individuālo lēmumu apstiprinājums. Taču tas neierobežo Civildienesta tiesas pienākumu pamatot savus spriedumus saskaņā ar Tiesas Statūtu 36. pantu, kas Civildienesta tiesai ir piemērojams saskaņā ar šo Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktu, un Civildienesta tiesas Reglamenta 79. pantu. Turklāt no judikatūras izriet, ka Civildienesta tiesas spriedumiem ir jābūt pietiekami pamatotiem, lai ieinteresētās personas varētu noskaidrot iemeslus, kādēļ viņu argumenti nav apmierināti, un lai Vispārējā tiesa varētu īstenot pārbaudi (pēc analoģijas skat. Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 60. punkts, un 2007. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑311/05 P Naipes Heraclio Fournier/ITSB, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑130.* lpp., 51.–53. punkts).
37 Protams, attiecīgie apelācijas sūdzības iesniedzēji savas apelācijas sūdzības pamatojumam nav izvirzījuši pamatu par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma trūkumu vai nepietiekamu pamatojumu šajā aspektā. Taču, piemērojot Reglamenta 113. pantu, Vispārējā tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes var apsvērt, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka pamatojuma trūkums vai nepietiekamība ir būtisku formas prasību pārkāpums un absolūts pamats, ko tiesa var izskatīt vai kas tai pat ir jāizskata pēc savas ierosmes (skat. Tiesas 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c., Krājums, I‑11245. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra), ar nosacījumu, ka tā iepriekš ir aicinājusi lietas dalībniekus iesniegt apsvērumus (skat. Tiesas 2009. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑197/09 RX‑II Pārskatīšana M/Eiropas Zāļu aģentūra (EMEA), Krājums, I‑12033. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu (iepriekš 19. punkts), attiecīgie apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvoja, ka Civildienesta tiesa esot pārkāpusi Tiesas Statūtu I pielikuma 7. panta 1. punktā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu, pārsūdzētajā spriedumā nenorādīdama apstākļus, ko tā ņēmusi vērā, lai nolemtu, pirmkārt, ka tie pamato interesi prasīt lēmumu par viņu sūdzību noraidīšanu atcelšanu un, otrkārt, ka prasība tikusi uzskatīta par vērstu tikai pret lēmumiem, par kuriem bija iesniegtas minētās sūdzības, proti, pret apstrīdētajiem individuālajiem lēmumiem.
39 Komisija apgalvoja, ka Civildienesta tiesai, ņemot vērā faktiskos vai tiesiskos apstākļus, nebija konkrēti jāpamato tās secinājums, ka lēmumiem par sūdzību noraidīšanu neesot autonoma satura. Šajos pēdējos lēmumos neesot veikta ieinteresēto personu stāvokļa pārskatīšana, pamatojoties uz jauniem faktiskiem vai tiesiskiem apstākļiem. Turklāt šajos lēmumos ietvertajam papildu pamatojumam neesot bijis cits mērķis kā vien apstiprināt apstrīdētos individuālos lēmumus, vienlaicīgi sniedzot atbildi uz ieinteresēto personu sūdzībās izvirzītajiem pamatiem.
40 Padome atbildēja, ka Civildienesta tiesai nebija jāizklāsta iemesli, kādēļ tā uzskatījusi, ka lēmumiem par sūdzību noraidīšanu neesot autonoma satura, ja nav faktisko un tiesisko apstākļu, kas šajā gadījumā norādītu, ka tai šajā ziņā varētu būt šaubas. Katrā ziņā apgalvotajai pamatojuma nenorādīšanai nebūtu jāizraisa pārsūdzētā sprieduma atcelšana, tāpēc ka tai nebūtu nekādas ietekmes uz sprieduma saturu.
41 Pretēji Komisijas un Padomes pašreizējiem apgalvojumiem Civildienesta tiesai pārsūdzētajā spriedumā bija jāizklāsta faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā pamatojās, lai būtībā nolemtu par tiesvedības izbeigšanu attiecībā uz izskatāmajiem prasības prasījumiem. Pārsūdzētā sprieduma 40. punktā Civildienesta tiesa nav izklāstījusi iemeslus, kas to mudinājuši nospriest, ka prasītāju lietā F‑134/07 “formāli izvirzītie atcelšanas prasījumi pret” lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu “neesot autonoma satura” salīdzinājumā ar prasījumiem, ko šie paši prasītāji vērsuši pret apstrīdētajiem individuālajiem lēmumiem.
42 Turklāt, pārsūdzētā sprieduma 40. punktā norādot, ka “nevar noliegt iepriekš minēto prasītāju interesi prasīt atcelt lēmumus par viņu sūdzību noraidīšanu un vienlaicīgi viņiem nelabvēlīgos aktus [proti, apstrīdētos individuālos lēmumus]”, Civildienesta tiesa ir ļāvusi saprast, ka šīs lietas apstākļos tikai pirmo lēmumu atcelšana var viņiem dot labumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., Krājums, I‑9291. lpp., 23. punkts), kas pēc definīcijas atšķiras no tā, ko viņiem dotu otro lēmumu atcelšana.
43 Ņemot vērā pārsūdzētajā spriedumā ietverto nepietiekamo, pat pretrunīgo pamatojumu, Vispārējā tiesa nevar pārbaudīt, vai Civildienesta tiesa pamatoti varēja lemt par tiesvedības izbeigšanu attiecībā uz ieinteresēto prasītāju prasījumiem, kas vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu, un līdz ar to nevar atbildēt uz pirmo pamatu.
44 No tā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ, jo tajā ir nolemts par tiesvedības izbeigšanu attiecībā uz prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti šī sprieduma pielikumā, prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu.
Par otro pamatu
45 Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā pārsūdzētā sprieduma 85.–87. punktā ir noraidījusi viņu iebildes par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, ciktāl tie atļauj iestādēm noslēgt secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, pamatodamās it īpaši uz konstatējumu, ka direktīva vispārīgi, konkrētāk, Direktīva 1999/70, pati par sevi nevar radīt pienākumus iestādēm, proti, šajā gadījumā – Komisijai.
46 Vispirms ir jāatbild uz Komisijas un Padomes apgalvojumiem par šī pamata nepieņemamību, jo, pirmkārt, ar šo pamatu tiekot izvirzīts no EKL 10. panta noteikumu pārkāpuma izrietošs iebildums, kas ir tieši vērsts pret Komisijas ieteikto administratīvo reformu, ko Padome ir pieņēmusi ar 2004. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 723/2004, ar ko groza Civildienesta noteikumus un PDNK (OV L 124, 1. lpp.), nevis pret pārsūdzēto spriedumu, un, otrkārt, ar to tiekot izvirzīts tāds iebildums par Civildienesta tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, kas nav pamatots ne ar vienu juridisku argumentu.
47 Taču, kā jau iepriekš izklāstīts 45. punktā, no apelācijas sūdzības raksta izriet, ka otrais pamats ir vērsts pret pārsūdzēto spriedumu un tas ir pamatots ar tiesību argumentiem, kas atbilst Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkta prasībām.
48 No tā izriet, ka Komisijas un Padomes iebildes par nepieņemamību ir jānoraida kā nepamatotas.
49 Otrkārt, runājot par šo pamatu pēc būtības, jāuzsver, ka, pamatojoties uz EKL 283. pantu, PDNK ir pieņemta ar vairākkārt grozīto Padomes 1968. gada 29. februāra Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību, kā arī nosaka īpašus pasākumus, ko uz laiku piemēro Komisijas ierēdņiem (OV L 56, 1. lpp.). Iepriekš minētās regulas mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir reglamentēt Eiropas Kopienu un tās darbinieku juridiskās attiecības. Saskaņā ar EKL 249. panta otro daļu šīs regulas noteikumi, it īpaši PDNK 88. pants, ir vispārpiemērojami, tie uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojami visās dalībvalstīs.
50 Tāpat 2004. gada 28. aprīļa lēmums, kā jau izriet no tā pirmā apsvēruma, ir ticis pieņemts, lai izpildītu noteikumus, kas reglamentē Komisijas attiecības ar tās pagaidu līgumdarbiniekiem. Tajā ir paredzēti noteikumi par IPNDL plašas rīcības brīvības īstenošanu PDNK noteiktajā ietvarā, un šajā ziņā tā ir iekšēja instrukcija, lai arī tos nevar uzskatīt par vispārīgiem spēkā stāšanās [izpildes] noteikumiem PDNK 126. panta nozīmē. Tādēļ 2004. gada 28. aprīļa lēmums ir jāuzskata par indikatīvu rīcības normu, ko Komisija ir noteikusi pati sev un no kuras tā nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, citādi tā pārkāptu vienlīdzīgas attieksmes principu (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 1991. gada 7. februāra spriedumu lietā T‑2/90 Ferreira de Freitas/Komisija, Recueil, II‑103. lpp., 56. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra).
51 Savukārt, kā to pārsūdzētā sprieduma 86. punktā pamatoti norādījusi Civildienesta tiesa, Direktīva 1999/70 ir adresēta dalībvalstīm, nevis iestādēm. Līdz ar to šīs direktīvas noteikumus nevar uzskatīt par tādiem, kas paši par sevi noteic iestādēm pienākumus, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras (pēc analoģijas šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑25/02 Rinke, Recueil, I‑8349. lpp., 24. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 21. maija spriedumu lietā T‑495/04 Belfass/Padome, Krājums, II‑781. lpp., 43. punkts).
52 No tā izriet, ka Direktīvas 1999/70, ar kuru tiek ieviests Pamatnolīgums, noteikumus pašus par sevi nevar uzskatīt par Padomes vai Komisijas pienākumu avotu, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai reglamentētu Eiropas Kopienu attiecības ar tās darbiniekiem. Tie arī paši par sevi nevar būt pamats iebildei par PDNK 88. panta vai 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu.
53 Tāpēc otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu
54 Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 118. punktā noraidīdama iebildes par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu ar pamatojumu, ka ar tiem nav pārkāpti ar Direktīvu 1999/70 ieviestajā Pamatnolīgumā paredzētie mērķi un minimālās prasības par darbu uz noteiktu laiku.
55 Ar šo pamatu būtībā tiek uzdots jautājums, vai un ar kādiem nosacījumiem var atsaukties uz Direktīvu 1999/70, ar kuru tiek ieviests Pamatnolīgums, lai identificētu iestāžu pienākuma esamību vai precizētu šī pienākuma apjomu, kas pats par sevi varētu pamatot iebildi, ka prettiesiski ir PDNK 88. pants un 2004. gada 28. aprīļa lēmums, uz kura pamata ir pieņemti apstrīdētie individuālie lēmumi, ciktāl tie IPNDL liedz iespēju secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde, pārveidot par līgumiem uz nenoteiktu laiku.
56 Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, lai arī Direktīvas 1999/70, ar kuru tiek ieviests Pamatnolīgums, noteikumi paši par sevi nevar būt Padomes vai Komisijas pienākumu avots, šīm iestādēm īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai reglamentētu Eiropas Kopienu attiecības ar tās darbiniekiem, un lai arī ar tiem nevar pamatot iebildi par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu (skat. iepriekš 52. punktu), tomēr šajā direktīvā paredzētās normas vai noteiktos principus var izvirzīt pret šīm iestādēm, ja tie paši par sevi šķiet kā šīm iestādēm tieši piemērojamo EK līguma pamatnoteikumu un vispārīgo principu konkrēta izpausme (šajā ziņā skat. iepriekš 51. punktā minēto spriedumu lietā Rinke, 24.–28. punkts). Tiesību kopienā tiesību vienveidīga piemērošana ir pamatprasība (Tiesas 2005. gada 6. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA u.c., Krājums, I‑10423. lpp., 104. punkts) un visi tiesību subjekti ir pakļauti tiesiskuma ievērošanas principam. Tātad iestādēm, tāpat kā jebkuram citam tiesību subjektam, ir jāievēro tām piemērojamās EK līguma normas un vispārējie tiesību principi (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 18.–21. punkts, un Vispārējās tiesas 2009. gada 10. decembra spriedumu lietā T‑195/08 Antwerpse Bouwwerken/Komisija, Krājums, II‑4439. lpp., 55. punkts).
57 No iepriekš minētās judikatūras izriet, ka PDNK un 2004. gada 28. aprīļa lēmums jāinterpretē, cik vien iespējams, tiesību vienveidīgas piemērošanas izpratnē un saderīgi ar Pamatnolīguma, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, mērķiem un prasībām, kā to Civildienesta tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 117. un 118. punktā, tāpēc ka šie mērķi un prasības paši par sevi šķiet iestādēm tieši piemērojamo EK līguma pamatnoteikumu un vispārējo tiesību principu konkrēta izpausme.
58 Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 122. un 123. punktā Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka “Pamatnolīgumā ir paredzēts ierobežot iespēju secīgi izmantot [uz noteiktu laiku] noformētu darba attiecību kategoriju, kas ir uzskatāma par darbiniekiem nelabvēlīgas ļaunprātīgas tiesību izmantošanas iespējamu cēloni, paredzot noteiktu skaitu obligāto aizsardzības noteikumu, lai novērstu pagaidu darbinieka stāvokļa veidošanos”, un ka “Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā īpaši paredzēts “novērst ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus, uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības””.
59 Ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma princips, saskaņā ar kuru neviens nevar ļaunprātīgi izmantot tiesību normas, ir viens no vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina tiesa (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑162/07 Ampliscientifica un Amplifin, Krājums, I‑4019. lpp., 27., 30. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra, kā arī Vispārējās tiesas 2007. gada 8. maija spriedumu lietā T‑271/04 Citymo/Komisija, Krājums, II‑1375. lpp., 107. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Turklāt jākonstatē, ka juridiska ietvara izveidošana, lai novērstu ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas izriet no darba līgumu vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku secīgas pielietošanas, ir likumdevēja Direktīvā 1999/70 atzīts un veicināts mērķis. Ļaunprātīgas tiesību izmantošanas izskaušana šajā jomā turklāt atbilst mērķiem, ko Kopiena un dalībvalstis, apzinoties sociālās pamattiesības, tostarp tās, kas izklāstītas Eiropas Sociālajā hartā, kura parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, ir noteikušas EKL 136. pantā, un šajos mērķos ietilpst darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošana, kā arī pienācīga sociālā aizsardzība.
61 No tā izriet, ka likumdevējam, īstenojot EKL 283. pantā paredzētās likumdošanas pilnvaras, lai pieņemtu PDNK, un IPNDL, īstenojot tās plašo rīcības brīvību saskaņā ar PDNK noteikumiem, ir pienākums, pieņemot vai ieviešot noteikumus par Eiropas Kopienu un tās darbinieku attiecību regulējumu, novērst ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas var izrietēt no secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pielietošanas, atbilstoši darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanas un viņu pienācīgas sociālās aizsardzības mērķiem, kā ir paredzēts EKL 136. pantā.
62 Tā kā Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir konstatējusi, ka ar Direktīvu 1999/70 ieviestā Pamatnolīguma mērķi un minimālās prasības, it īpaši tā 5. klauzulas 1. punkts, ir ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principa, kas ir vispārējs tiesību princips, konkrēta izpausme, tai, izskatot iebildes par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, bija pamats izpētīt, cik lielā mērā šo pantu un lēmumu varēja interpretēt saderīgi ar Pamatnolīguma mērķiem un minimālajām prasībām un, visbeidzot, ar ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principu.
63 No tā izriet, ka Komisijas un Padomes izvirzītie argumenti par pretējo ir jānoraida kā nepamatoti.
64 Atliek vēl pārbaudīt, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, vai Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 118. punktā noraidīdama iebildes par PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmuma prettiesiskumu, lai gan šis pants un lēmums nav interpretējami vai katrā ziņā tos nevar interpretēt tādā nozīmē, kas būtu saderīga ar Pamatnolīguma, kurš ieviests ar Direktīvu 1999/70, mērķiem un minimālajām prasībām par darbu uz noteiktu laiku, jo tie neatbilst iestāžu pienākumam, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, novērst secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu civildienestā.
65 Tomēr jāņem vērā, ka prasītāji ir apstrīdējuši PDNK 88. panta un 2004. gada 28. aprīļa lēmumu tiesiskumu, izvirzot iebildi par prettiesiskumu EKL 241. panta nozīmē prāvā par apstrīdēto individuālo lēmumu tiesiskumu attiecībā uz IPNDL atteikumu no jauna noslēgt darba līgumus vai pagarināt viņu iepriekšējos līgumdarbinieku palīguzdevumiem darba līgumus uz nenoteiktu laiku, nevis uz noteiktu laiku. EKL 241. pantā paredzētā iespēja lūgt atzīt regulu vai vispārpiemērojamu aktu, kas ir apstrīdētā īstenošanas akta juridiskais pamats, par nepiemērojamu nav uzskatāma par autonomām tiesībām celt prasību, un tās var īstenot tikai pastarpināti. Ja nav tiesību celt pamata prasību, uz minēto EKL 241. pantu atsaukties nevar (Tiesas 1981. gada 16. jūlija spriedums lietā 33/80 Albini/Padome un Komisija, Recueil, 2141. lpp., 17. punkts, un 1985. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās 87/77, 130/77, 22/83, 9/84 un 10/84 Salerno u.c./Komisija un Padome, Recueil, 2523. lpp., 36. punkts; Vispārējās tiesas 1996. gada 22. oktobra spriedums lietā T‑154/94 CSF un CSME/Komisija, Recueil, II‑1377. lpp., 16. punkts). No tā izriet, ka šis apelācijas sūdzības pamats attiecas tikai uz jautājumu, vai Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriezdama, ka PDNK 88. pants un 2004. gada 28. aprīļa lēmums nav pretrunā Padomes un Komisijas pienākumam, īstenojot to likumdošanas vai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, novērst ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas izriet no secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pielietošanas, jo tajos IPNDL nav noteikts pienākums secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde, pārveidot par darba līgumiem uz nenoteiktu laiku.
66 Šajā ziņā jāuzsver, ka, lai arī likumdevējam ir pienākums efektīvi novērst, ka IPNDL ļaunprātīgi izmanto secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, tomēr tam saskaņā ar EKL 249. panta otro daļu ir rīcības brīvība šajā ziņā izvēlēties piemērotākos veidus un līdzekļus. Tā no Direktīvas 1999/70 noteikumiem, kas ir precizēti judikatūrā, izriet, ka pienākumu novērst ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kas izriet no secīgu darba līgumu vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku izmantošanas, var izpildīt dažādi, it īpaši, veicot pasākumus, kas vai nu paredz, ka šādu līgumu vai darba tiesisko attiecību pagarināšanai ir jābūt pamatotai ar objektīviem iemesliem, vai ierobežo secīgu darba līgumu vai darba tiesisko attiecību uz noteiktu laiku kopējo maksimālo ilgumu, vai arī ierobežo šādu darba līgumu vai darba tiesisko attiecību pagarinājumu skaitu. Turpretī ir konstatēts, ka, lai ievērotu šo pienākumu, nav jāparedz darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošana par līgumiem uz nenoteiktu laiku, ja attiecīgajā tiesiskajā regulējumā jau ir paredzēti pasākumi, lai efektīvi novērstu secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī pasākumi, kas šādu ļaunprātīgu izmantošanu ļauj pienācīgi sodīt, vienlaicīgi dzēšot ieinteresētajai personai radītās nelabvēlīgās sekas (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 91. un 102. punkts, un 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino, Krājums, I‑7213. lpp., 47. un 53. punkts).
67 Tomēr no tālāk 77.–86. punktā paustā izriet, ka PDNK noteikumi, kas reglamentē pagaidu darbinieka, palīgdarbinieka, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu noslēgšanu vai pagarināšanu, aizliedz IPNDL izmantot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde. Turklāt no tālāk 87. punktā minētā izriet, ka, ja IPNDL ilgstošai pastāvīgu uzdevumu izpildei ir izmantojusi secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, šādu ļaunprātīgu izmantošanu var labot un ieinteresēto personu ciestās negatīvās sekas var dzēst, veicot darba līguma pārkvalificēšanu atbilstoši PDNK noteikumiem, kas it īpaši varētu nozīmēt secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par līgumiem uz nenoteiktu laiku.
68 Tātad Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav pieļāvusi apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvoto kļūdu tiesību piemērošanā, nospriezdama, ka PDNK 88. pants un 2004. gada 28. aprīļa lēmums nav pretrunā Padomes un Komisijas pienākumam efektīvi novērst un sodīt ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, ko var radīt tas, ka IPNDL izmanto secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde.
69 Līdz ar to trešais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par ceturto pamatu
70 Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidīdama iebildi par PDNK 88. panta prettiesiskumu, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu neievērošanas, tāpēc ka Regulas Nr. 723/2004 preambulas 36. apsvērumā minētais pamatojums esot pietiekams, lai pamatotu jaunas līgumdarbinieku palīguzdevumiem kategorijas izveidošanu, un ka specifisks pamatojums neesot vajadzīgs, jo ar PDNK 88. pantu, lasot to kopā ar PDNK 3.b pantu, kurš savukārt skatīts Pamatnolīguma 5. klauzulas kontekstā, netiekot pārkāpti Pamatnolīguma mērķi un minimālās prasības par darbu uz noteiktu laiku.
71 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd IPNDL atteikumu no jauna noslēgt darba līgumus vai pagarināt viņu iepriekšējos darba līgumus uz nenoteiktu laiku, jākonstatē, ka viņi ar iebildi par prettiesiskumu, kas izriet no PDNK 88. panta pamatojuma trūkuma, pārmet likumdevējam, ka tas nav izklāstījis iemeslus, kādēļ tas nav noteicis IPNDL vispārīgu pienākumu secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde, pārveidot par līgumu uz nenoteiktu laiku.
72 Lai šo iebildi par prettiesiskumu noraidītu, Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 141. punktā ir konstatējusi, ka šajā gadījumā specifisks pamatojums nemaz nav vajadzīgs, jo, kā jau konstatēts pārsūdzētā sprieduma 134. punktā, ar PDNK 88. pantu netiek pārkāpti Pamatnolīguma mērķi un minimālās prasības par darbu uz noteiktu laiku.
73 Tiktāl, ciktāl ceturto apelācijas sūdzības pamatu var interpretēt tādējādi, ka ar to būtībā tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā, ko Civildienesta tiesa esot pieļāvusi, pārsūdzētajā spriedumā nenorādīdama, ka likumdevējam saskaņā ar EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu bija jāizklāsta iemesli, kādēļ tas nav noteicis IPNDL vispārīgu pienākumu secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde, pārveidot par darba līgumu uz nenoteiktu laiku, jānorāda, ka Civildienesta tiesa, kā jau izriet no iepriekš minētā 67. punkta, pārsūdzētā sprieduma 134. punktā būtībā pamatoti ir nospriedusi, ka likumdevējam šāds pienākums nebija jānosaka, jo PDNK noteikumi ļauj efektīvi novērst un sodīt ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, ko var radīt tas, ka IPNDL izmanto secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku, kuru priekšmets ir ilgstoša pastāvīgu uzdevumu izpilde, un šie noteikumi, ja nepieciešams, pieļauj šādu darba līgumu pārveidošanu par līgumu uz nenoteiktu laiku. Tāpēc Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 141. un 142. punktā arī pamatoti ir nospriedusi, ka likumdevējam nebija jāizklāsta iemesli, kādēļ tas nav noteicis attiecīgu vispārīgu pienākumu.
74 Līdz ar to ceturtais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.
Par piekto pamatu
75 Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā pārsūdzētā sprieduma motīvos, kuros tā ir noraidījusi iebildumus, ar kuriem tieši tiek apšaubīts apstrīdēto individuālo lēmumu par IPNDL atteikumu no jauna noslēgt darba līgumus vai pagarināt iepriekšējos prasītāju darba līgumus uz nenoteiktu laiku tiesiskums.
76 Lai atbildētu uz apelācijas sūdzības iesniedzēju piektajā pamatā izvirzītajiem iebildumiem, jāatgādina vai jāprecizē civildienestā izmantoto dažādo darba līgumu veidu jēdzieni un raksturiezīmes, kā tas paredzēts Civildienesta noteikumos vai PDNK.
77 Vispirms ir jāuzsver, ka jēdziens “kādas iestādes štata pastāvīgā amatā” Civildienesta noteikumu 1.a panta 1. punkta nozīmē attiecas tikai uz amatiem, kas budžetā ir skaidri noteikti kā “pastāvīgi” vai nosaukti līdzīgi (Tiesas 1964. gada 19. marta spriedums lietā 18/63 Schmitz/EEK, Recueil, 163. un 192. lpp., un Vispārējās tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑137/99 un T‑18/00 Martinez Paramo u.c./Komisija, Recueil‑FP, I‑A‑119. un II‑639. lpp., 96. punkts). Jebkāda pretēja interpretācija izraisītu budžeta iestādes apstiprināto pastāvīgo amatu skaita būtisku palielinājumu, tādējādi izjaucot gan šīs iestādes finansējumu, gan nodomus (iepriekš minētais spriedums lietā Schmitz/EEK, 192. lpp.).
78 Turklāt, lasot Civildienesta noteikumu 1.a panta 1. punktu kopā ar PDNK 2.–5. pantu, jāsecina, ka pastāvīgie iestāžu amati principā tiek piešķirti ierēdņiem un darbinieki šos amatus var ieņemt tikai izņēmuma kārtā.
79 Tā PDNK 2. panta b) un d) punktā ir skaidri noteikts, ka pagaidu darbiniekus var pieņemt darbā, lai tie ieņemtu pastāvīgu amatu, vienlaicīgi precizējot, ka to var darīt tikai uz laiku. Turklāt PDNK 8. panta otrajā daļā ir noteikts, ka pagaidu darbinieka darba līgums nevar pārsniegt četrus gadus un to var pagarināt tikai vienu reizi uz laiku, kas nepārsniedz divus gadus. Šā termiņa beigās pagaidu darbinieka nodarbinātība obligāti ir jāizbeidz, vai nu izbeidzot darba attiecības, vai arī ieceļot viņu ierēdņa statusā saskaņā ar Civildienesta noteikumiem. Šī izņēmuma no principa, ka pastāvīgie amati parasti tiek piešķirti amatā ieceltiem ierēdņiem, mērķis nevar būt nekas cits kā nodrošināt dienesta vajadzības konkrētā gadījumā (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 28. februāra spriedumu apvienotajās lietās 341/85, 251/86, 258/86, 259/86, 262/86, 266/86, 222/87 un 232/87 van der Stijl un Cullington/Komisija, Recueil, 511. lpp., 28. un 33. punkts). Turklāt to var piemērot tikai tad, ja iestādei ir vakants pastāvīgais amats, kas iepriekš ir paredzēts budžetā (iepriekš 77. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Martinez Paramo u.c./Komisija, 97. punkts).
80 Turklāt, lai arī PDNK 3. panta b) punktā un 3.b panta pirmās daļas b) punktā ir noteikts, ka attiecīgi palīgdarbiniekus un līgumdarbiniekus palīguzdevumiem var pieņemt darbā pēc tam, kad ir pārbaudītas iespējas iecelt pagaidu amatā kādu no iestādes ierēdņiem, lai aizstātu atsevišķus ierēdņus vai pagaidu darbiniekus, kas ieņem pastāvīgu amatu, PDNK 51. un 53. pantā, no vienas puses, un PDNK 88. pantā, no otras puses, ir gan precizēts, ka viņu darba līgumi ir jānoslēdz uz noteiktu laiku, gan vienlaicīgi noteikts ierobežojums darba līguma pagarināšanas iespējām un nodarbinātības iespējamajam faktiskajam ilgumam. Tas šādai nodarbinātībai piešķir pagaidu raksturu, kas atbilst tās mērķim, proti, aizstāt pastāvīga vai pagaidu statusa ierēdni, kurš uz laiku nav pieejams (šajā ziņā skat. Tiesas 1979. gada 1. februāra spriedumu lietā 17/78 Deshormes/Komisija, Recueil, 189. lpp., 37. punkts).
81 Runājot par amatiem, kas ir iekļauti katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un kurus budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatus, šie amati saskaņā ar PDNK 2. panta a) punktu un 9. pantu tiek piešķirti pagaidu darbiniekiem. Tā kā šie amati ir iekļauti amatu sarakstā, tie atbilst definētiem civildienesta pastāvīgiem uzdevumiem, kas tomēr, pamatojoties uz budžeta lēmējinstitūcijas izvēli, neatbilst tādam “pastāvīgam amatam” iepriekš 77. punktā definētajā nozīmē, kas parasti saskaņā ar iepriekš 78. punktā minēto principu tiek piešķirts ierēdnim. Tāpēc ir iespējams paredzēt, ka attiecībā uz šādiem amatiem darba līgumus saskaņā ar PDNK 8. panta pirmo daļu var noslēgt uz nenoteiktu laiku. Ja darba līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, to var pagarināt tikai vienu reizi uz noteiktu laiku, bet jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku.
82 Visbeidzot, runājot par amatiem, kas nav iekļauti katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un par kuriem līdz ar to atalgojumu saskaņā ar PDNK 3. pantu un 79. panta 1. punktu izmaksā no kopējām apropriācijām, kas šim nolūkam paredzētas attiecīgās iestādes budžeta iedaļā, šie amati neatbilst ne definētiem civildienesta pastāvīgiem uzdevumiem un tādējādi arī ne “pastāvīgam amatam” iepriekš 77. punktā definētajā nozīmē, ne pagaidu amatam iepriekš 81. punktā definētajā nozīmē. Pirms PDNK jauno noteikumu, kas izdoti ar Regulu Nr. 723/2004, piemērošanas šos amatus saskaņā ar PDNK 3. pantu bija paredzēts piešķirt palīgdarbiniekiem. Saskaņā ar PDNK 52. pantu pēc 2006. gada 31. decembra jaunus palīgdarbiniekus pieņemt darbā nedrīkst un amati, kas nav ne pastāvīgi, ne pagaidu un kas iepriekš tika piešķirti palīgdarbiniekiem, turpmāk saskaņā ar PDNK 3.a panta 1. punktu un 3.b panta pirmās daļas a) punktu ir jāpiešķir vai nu līgumdarbiniekiem vai arī līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem.
83 Runājot par amatiem, kas nav ne pastāvīgi, ne pagaidu, kādā iestādē Eiropas Savienības teritorijā, turpmāk amati manuālu vai administratīvā atbalsta uzdevumu veikšanai ir jānošķir no amatiem citu pienākumu vai uzdevumu veikšanai. Pirmie saskaņā ar PDNK 3.a panta a) punktu ir jāpiešķir līgumdarbiniekiem, bet otrie saskaņā ar PDNK 3.b panta pirmās daļas a) punktu ir jāpiešķir līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem. Šo pēdējo līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem paredzēto amatu veids principā pēc rakstura atbilst pagaidu amatiem, jo tie atbilst attiecīgās iestādes pārejoša rakstura vai steidzamiem uzdevumiem, kam nekavējoties nav pieejama piemērota budžeta amata vieta vai kas nav skaidri definēti (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 80. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Deshormes/Komisija, 37. punkts; 1981. gada 19. novembra spriedumu lietā 106/80 Fournier/Komisija, Recueil, 2759. lpp., 9. punkts, un 1983. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās 225/81 un 241/81 Toledano Laredo un Garilli/Komisija, Recueil, 347. lpp., 6. punkts).
84 Ņemot vērā to raksturu, ir noteikts, ka darba līgumi ar līgumdarbiniekiem palīguzdevumiem tiek noslēgti uz noteiktu laiku. Turklāt ierobežotas ir gan šādu līgumu pagarināšanas iespējas, gan arī faktiskais iespējamais nodarbinātības ilgums, pamatojoties uz šādiem līgumiem.
85 Turpretī amati, kas nav ne pastāvīgi, ne pagaidu un kas ir jāpiešķir līgumdarbiniekiem saskaņā ar PDNK 3.a panta a) punktu, atbilst amatiem, kas pēc rakstura nav pagaidu, jo tie atbilst attiecīgās iestādes manuāliem vai administratīvā atbalsta uzdevumiem, kam var būt pastāvīga amata raksturs un kas var būt skaidri definēti, kā tas izriet no PDNK 80. panta 3. punkta. Lai arī PDNK 85. panta 1. un 2. punktā ir noteikts, ka līgumdarbinieku darba līgumus noslēdz uz noteiktu laiku, tajos ir noteikts arī, ka uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu kopējais ilgums nevar pārsniegt desmit gadus un ka pēc viena vai vairākiem pagarinājumiem atkarībā no gadījuma minēto līgumu var pagarināt tikai uz nenoteiktu laiku.
86 No iepriekš minētā izriet, ka līgumdarbinieku palīguzdevumiem darba līgumu galvenā raksturiezīme ir pagaidu raksturs laika ziņā, kas atbilst šo līgumu mērķim, proti, pagaidu uzdevumu izpildei pēc būtības vai amatā iecelta darbinieka prombūtnē pienākumu uzticēšanai gadījuma rakstura personālam. Tādēļ IPNDL nevar izmantot šo kārtību, lai uz ilgiem laika posmiem uzdevumus, kas atbilst “pastāvīgam amatam” iepriekš 77. punktā definētajā nozīmē, vai uzdevumus, kas atbilst amatam, kurš ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un ko budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatu (skat. iepriekš 81. punktu), vai arī manuālus vai administratīva atbalsta uzdevumus PDNK 3.a panta a) punkta nozīmē uzticētu šādam personālam, kas tādējādi tiktu izmantots anormāli un atalgots par to ar ilgstošu nenoteiktību (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 80. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Deshormes/Komisija, 37. un 38. punkts, un 1985. gada 11. jūlija spriedumu lietā 43/84 Maag/Komisija, Recueil, 2581. lpp., 18. un 19. punkts). Šāda izmantošana būtu pretrunā ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principam, kas ir piemērojams IPNDL secīgu uz laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanai civildienestā (skat. iepriekš 71. un nākamos punktus). Tas būtu pretrunā arī vienlīdzīgas attieksmes principam civildienesta jomā (Tiesas 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑227/04 P Lindorfer/Padome, Krājums, I‑6767. lpp., 63. punkts, un 2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑71/07 P Campoli/Komisija, Krājums, I‑5887. lpp., 50. punkts), saskaņā ar kuru darbiniekiem, kas objektīvi ir vienādos apstākļos vai situācijās, ir jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi.
87 Pretēji Civildienesta un PDNK noteikumiem būtu, ja darbiniekus tādēļ vien, ka viņiem uz ilgiem laika posmiem ir uzticēti uzdevumi, kas atbilst “pastāvīgam amatam” iepriekš 77. punktā definētajā nozīmē, varētu kvalificēt par ierēdņiem Civildienesta noteikumu 1.a panta 1. punkta nozīmē, turpretī nav nekādu šķēršļu, lai, ņemot vērā darbinieka veiktos uzdevumus un faktiskos apstākļus, tiesa, kurai ir jāizskata saskaņā ar PDNK 117. pantu un Civildienesta noteikumu 91. pantu celta prasība, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem līgumu, kas formāli noformēts kā palīgdarbinieka līgums un kura ietvaros darbinieks ir faktiski uzņēmies pildīt uzdevumus, kas atbilst pastāvīgam amatam (šajā ziņā skat. iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Deshormes/Komisija, 44.–53. punkts) vai amatam, kas ir iekļauts katras iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un kuru budžeta lēmējinstitūcijas ir klasificējušas kā pagaidu amatus (skat. iepriekš 81. punktu), likumīgi pārkvalificētu par pagaidu darbinieka līgumu. Tāpat nav nekādu šķēršļu, lai, ņemot vērā darbinieka veiktos uzdevumus un faktiskos apstākļus, tiesa līgumu, kas formāli noformēts kā līgumdarbinieka palīguzdevumiem līgums PDNK 3.b panta nozīmē un kura ietvaros darbinieks patiesībā veic manuālus vai administratīvā atbalsta uzdevumus PDNK 3.a panta a) punkta nozīmē, likumīgi pārkvalificētu par līgumdarbinieka līgumu PDNK 3.a panta nozīmē. Pēdējos minētajos gadījumos varētu rasties arī jautājums par secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku pārkvalificēšanu par pagaidu darbinieka darba līgumu uz nenoteiktu laiku PDNK 2. panta a) vai c) punkta nozīmē vai arī par līgumdarbinieka līgumu PDNK 3.a panta nozīmē, to darot saskaņā ar PDNK 8. panta pirmo daļu vai 85. pantu.
88 Tas tomēr nozīmē, ka attiecīgais darbinieks ir iesniedzis IPNDL pieteikumu, pirmkārt, lai formāli nostrādātais laiks, izpildot palīgdarbinieka, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem līgumu, viņam tiktu atzīts kā pagaidu darbinieka statusā nostrādātais laiks vai arī lai formāli nostrādātais laiks, izpildot pagaidu darbinieka, palīgdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem līgumu, viņam tiktu atzīts kā līgumdarbinieka statusā nostrādātais laiks, un, otrkārt, lai šie secīgie darba līgumi uz noteiktu laiku tiktu kvalificēti kā līgums uz nenoteiktu laiku faktiskā pagaidu darbinieka statusā PDNK 2. panta a) vai c) punkta nozīmē vai līgumdarbinieka statusā PDNK 3.a panta nozīmē, to darot saskaņā ar PDNK 8. panta pirmo daļu vai 85. pantu. Turklāt attiecīgajam darbiniekam ir jāpierāda, pirmkārt, ka viņa faktiski pildītajām funkcijām atbilstošie amati tajā laikā ir bijuši iekļauti attiecīgās iestādes budžeta iedaļai pievienotajā amatu sarakstā un ka šie amati bija pieejami, un, otrkārt, ka funkcijas, ko viņš faktiski pildījis palīgdarbinieka, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā, atbilst definētiem civildienesta pastāvīgajiem uzdevumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 83. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Toledano Laredo un Garilli/Komisija, 7. un 12. punkts) vai manuāliem vai administratīvā atbalsta uzdevumiem PDNK 3.a panta a) punkta nozīmē. Tā kā PDNK nav nekādu noteikumu, kas noteiktu īpašu pierādījumu iesniegšanas kārtību, attiecīgais darbinieks ar jebkuru pārliecinošu pierādījumu var pierādīt, ka viņš ir pildījis definētus civildienesta pastāvīgos uzdevumus (iepriekš 83. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Toledano Laredo un Garilli/Komisija, 13. punkts) vai manuālus vai administratīvā atbalsta uzdevumus PDNK 3.a panta a) punkta nozīmē. Tāpat attiecīgajam darbiniekam, izmantojot jebkādus līdzekļus, ir jāpierāda, ka attiecībā uz viņu ir izpildīti PDNK 8. panta pirmajā daļā vai 85. pantā izvirzītie nosacījumi darba līguma uz noteiktu laiku pārveidošanai par darba līgumu uz nenoteiktu laiku.
89 Tātad uz apelācijas sūdzības iesniedzēju piektajā pamatā izvirzītajiem iebildumiem ir jāatbild, ņemot vērā iepriekš izklāstīto juridisko kontekstu.
90 Pirmkārt, jāatbild uz apelācijas sūdzības piektajā pamatā izvirzītajiem iebildumiem par to, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noraidījusi iebildumus, ko prasītāja lietā F‑8/08 bija vērsusi pret vienu no apstrīdētajiem individuālajiem lēmumiem, proti, pret lēmumu, ar kuru viņas jaunais palīgdarbinieces palīguzdevumiem darba līgums tika noslēgts uz laiku līdz 2008. gada 15. decembrim.
91 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā pārmet Civildienesta tiesai, ka tā, izvērtējot strīdīgā lēmuma tiesiskumu, nav novērsusi no 2004. gada 28. aprīļa lēmuma izrietošā sešu gadu noteikuma piemērošanu, jo tas esot prettiesiski liedzis IPNDL iespēju noslēgt jauno līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līgumu attiecībā uz visu PDNK 88. pantā paredzēto laiku, jānorāda, ka prasītāja lietā F‑8/08, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 54. punkta, ir pārmetusi Komisijai, ka tā, strīdīgajā lēmumā piedāvādama tikai jaunu līgumdarbinieces palīguzdevumiem līgumu uz noteiktu laiku ar beigu termiņu 2008. gada 15. decembrī, viņai ir liegusi līgumu uz nenoteiktu laiku un patiesas karjeras perspektīvas. Turklāt no pārsūdzētā sprieduma 41.–57. punkta neizriet, ka prasītāja lietā F‑8/08 attiecībā uz 2004. gada 28. aprīļa lēmumā paredzēto noteikumu par sešiem gadiem būtu izvirzījusi iebildi par prettiesiskumu saistībā ar to, ka šāda noteikuma piemērošana esot ierobežojusi IPNDL iespējas noslēgt jauno līgumdarbinieces palīguzdevumiem līgumu uz visu PDNK 88. pantā paredzēto laiku. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji piektā pamata aizsegā nevar pārmest Civildienesta tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nelemdama par 2004. gada 28. aprīļa lēmumā paredzētā sešu gadu noteikuma tiesiskumu saskaņā ar PDNK 88. pantu.
92 Turklāt, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji pārmet Civildienesta tiesai, ka tā attiecībā uz strīdīgo lēmumu nav konstatējusi pamatojuma trūkumu saistībā ar PDNK 88. pantu, jāuzsver, ka, piemērojot 2004. gada 28. aprīļa lēmumā paredzēto sešu gadu noteikumu, prasītājas lietā F‑8/08 jaunā palīgdarbinieces palīguzdevumiem darba līguma termiņš, kā jau paši apelācijas sūdzības iesniedzēji atzinuši savos rakstveida apsvērumos, tika ierobežots līdz 2008. gada 15. decembrim. Civildienesta tiesai nav jānoskaidro, vai šajā gadījumā šāda noteikuma piemērošana nebūtu jānovērš, tāpēc ka ar to esot ierobežota IPNDL iespēja noslēgt jauno līgumdarbinieces palīguzdevumiem darba līgumu uz visu PDNK 88. pantā paredzēto laiku.
93 Visbeidzot, runājot par Civildienesta tiesai adresēto iebildumu, ka tā no visiem iesniegtajiem darba līgumiem un to grozījumiem nav noskaidrojusi, vai prasītāja lietā F‑8/08 ir pildījusi pastāvīgus uzdevumus saistībā ar ierasto Komisijas darbību, jāuzsver, ka saskaņā ar iepriekš 88. punktā paustajiem principiem prasītājai pašai ir jāiesniedz pieteikums, lai viņas formāli nostrādātais laiks, pildot palīgdarbinieces vai līgumdarbinieces palīguzdevumiem līgumu, viņai tiktu atzīts kā pagaidu darbinieces vai līgumdarbinieces statusā nostrādātais laiks, un ar jebkādiem līdzekļiem jāpierāda, ka attiecībā uz viņu ir izpildīti visi nosacījumi par viņas secīgo darba līgumu uz noteiktu laiku pārveidošanu par darba līgumu uz nenoteiktu laiku. No pašas Civildienesta tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 144. punktā izriet, ka šajā gadījumā tā nav bijis. Turklāt, kā jau Civildienesta tiesa pamatoti ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 77. un 144. punktā, tai prasības pieteikuma pielikumos nav jāmeklē un jāidentificē, vai tajos ir elementi, kas varētu labot paša prasības pieteikuma trūkumus, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (Vispārējās tiesas 2001. gada 18. oktobra spriedums lietā T‑333/99 X/ECB, Recueil, II‑3021. lpp., 190. punkts; 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija, Recueil, II‑1881. lpp., 113. punkts, un 2008. gada 15. oktobra spriedums lietā T‑345/05 Mote/Parlaments, Krājums, II‑2849. lpp., 75. punkts). No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji šo iebildumu nav pamatojuši.
94 Otrkārt, kopā ir jāatbild uz apelācijas sūdzības iesniedzēju piektajā pamatā izvirzītajiem iebildumiem par to, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir noraidījusi prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, celtos iebildumus par individuālajiem lēmumiem, kuros bija noteikti viņu nodarbinātības nosacījumi, ciktāl ar tiem bija ierobežots viņu darba līgumu termiņš, piemērojot PDNK 88. pantu un 2004. gada 28. aprīļa lēmumā ietverto sešu gadu noteikumu, un/vai noraidīta viņu prasība pagarināt viņu darba līgumus uz nenoteiktu laiku.
95 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā pārmet Civildienesta tiesai, ka tā ir pārkāpusi EKL 253. panta noteikumus, pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, ievērojot Pamatnolīguma vispārīgos principus vai minimālās prasības par darbu uz noteiktu laiku, neatzīdama pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību lēmumos, ar kuriem IPNDL, ņemot vērā PDNK 88. pantā noteiktos ierobežojumus un 2004. gada 28. aprīļa lēmumā paredzēto sešu gadu noteikumu, bija atteikusies no jauna noslēgt darba līgumus vai pagarināt viņu iepriekšējos līgumdarbinieku palīguzdevumiem darba līgumus uz nenoteiktu laiku, jāatgādina, ka PDNK un 2004. gada 28. aprīļa lēmums atbilst prasībām, kas izriet no ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principa, kurš tiek piemērots secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanai civildienestā (iepriekš 67. punkts), jo tie ļauj efektīvi novērst secīgu līgumu uz noteiktu laiku ļaunprātīgu izmantošanu ilgstošai pastāvīgu uzdevumu izpildei un šāda veida ļaunprātīgu izmantošanu pienācīgi sodīt, vienlaicīgi dzēšot ieinteresētajai personai radītās nelabvēlīgās sekas. Tāpēc secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku gadījumā IPNDL, atsakoties noslēgt jaunu darba līgumu vai pagarināt iepriekšējo darba līgumu uz nenoteiktu laiku, pamatojumā ir pienākums norādīt tikai atsauci uz atbilstošajiem PDNK noteikumiem un, vajadzības gadījumā, uz 2004. gada 28. aprīļa lēmumu. No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji nevar pamatoti pārmest Civildienesta tiesai, ka tā nav atzinusi to lēmumu pamatojuma trūkumu vai nepietiekamību, ar kuriem IPNDL, ņemot vērā ļaunprātīgas tiesību izmantošanas aizlieguma principu, kas tiek piemērots secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku izmantošanai civildienestā, bija atteikusies ar prasītājiem lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, noslēgt no jauna darba līgumus vai pagarināt viņu iepriekšējos darba līgumus uz nenoteiktu laiku, šajā ziņā pamatojoties uz PDNK 88. pantā un 2004. gada 28. aprīļa lēmumā noteiktajiem ierobežojumiem.
96 Tā kā šie iebildumi ir jāinterpretē arī tādējādi, ka Civildienesta tiesa prettiesiski neesot ņēmusi vērā, ka prasītāji lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, ir pildījuši pastāvīgus civildienesta uzdevumus palīgdarbinieka, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā vai manuālus un administratīvā atbalsta uzdevumus PDNK 3.a panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē līgumdarbinieka palīguzdevumiem statusā, no iepriekš izklāstītā izriet, ka PDNK ietvaros apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotās ļaunprātīgas tiesību izmantošanas sodīšana notiek, viņu secīgos darba līgumus uz noteiktu laiku pārkvalificējot, ņemot vērā gan uzdevumus, ko viņi faktiski ir izpildījuši savā nodarbinātības laikā, gan nodarbinātības ilgumu. Tas nozīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji pierāda, ka visi vajadzīgie nosacījumi šādai pārkvalificēšanai attiecībā uz viņiem ir izpildīti (skat. iepriekš 88. punktu). Šajā gadījumā ne no pārsūdzētā sprieduma, ne no piektā pamata neizriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji būtu iesnieguši pieteikumus, lai palīgdarbinieka, līgumdarbinieka vai līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līguma ietvaros formāli nostrādātais laiks viņiem tiktu atzīts kā pagaidu darbinieka statusā nostrādātais laiks vai lai līgumdarbinieka palīguzdevumiem darba līguma ietvaros formāli nostrādātais laiks viņiem tiktu atzīts kā līgumdarbinieka statusā nostrādātais laiks, ka viņi būtu atsaukušies uz PDNK 8. panta pirmās daļas vai 85. panta noteikumiem, lai viņu secīgie darba līgumi uz noteiktu laiku tiktu pārveidoti par līgumu uz nenoteiktu laiku, un ka viņi šo pieteikumu pamatojumam būtu iesnieguši visus vajadzīgos pierādījumus.
97 No tā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida.
98 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl tajā ir nolemts par tiesvedības izbeigšanu attiecībā uz prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu.
99 Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.
Par pārsūdzētā sprieduma daļējas atcelšanas sekām
100 Atbilstoši Tiesas Statūtu I pielikuma 13. panta 1. punktam, ja apelācija ir pamatota, Vispārējā tiesa gadījumā, ja Civildienesta tiesas nolēmums tiek atcelts, pati var taisīt spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Šajā gadījumā tā tas ir attiecībā uz prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu (skat. iepriekš 44. un 98. punktu).
101 No lietas materiāliem izriet, ka tiešajos lēmumos par prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, sūdzību noraidīšanu ir skaidri pausta nostāja par tiesību un faktu jautājumiem, kas nav tikuši izskatīti apstrīdētajos individuālajos lēmumos. Tieši šajos lēmumos, lai atbildētu uz sūdzībās apgalvotajām iebildēm par prettiesiskumu, administrācija pirmo reizi ir paudusi nostāju par apstrīdēto individuālo lēmumu tiesiskumu, ievērojot PDNK un 2004. gada 28. aprīļa lēmumu, kā arī par ar Direktīvu 1999/70 ieviestā Pamatnolīguma noteikumu nepiemērojamību Komisijas un ieinteresēto prasītāju darba attiecībām. Lai varētu apšaubīt šo vērtējumu pamatotību, ieinteresētajiem prasītājiem bija interese prasīt, lai lēmumi par viņu sūdzību noraidīšanu tiktu atcelti.
102 Tomēr jāsecina, ka pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa par visiem pamatiem un iebildēm, ko ieinteresētie prasītāji izvirzījuši pirmajā instancē, lai pamatotu gan savus prasījumus atcelt lēmumus par viņu sūdzību noraidīšanu, gan savus prasījumus atcelt apstrīdētos individuālos lēmumus, ir lēmusi kopumā. Turklāt ar šo spriedumu tiek noraidīti apelācijas sūdzības pamati, ciktāl tajos ir mēģināts apstrīdēt, ka Civildienesta tiesa šos pamatus un iebildes noraidījusi pārsūdzētajā spriedumā.
103 Iemesli, ar kuriem pārsūdzētajā spriedumā ir pamatots prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, izvirzīto pamatu un iebilžu noraidījums vai ar kuriem šajā spriedumā ir pamatots šo pašu pamatu un iebilžu, ciktāl tie ir vērsti pret apstrīdētajiem individuālajiem lēmumiem, Civildienesta tiesas noraidījuma apstiprinājums, pamato arī šo pamatu un iebilžu, ciktāl tie ir vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu, noraidījumu.
104 Tādēļ prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasība ir jānoraida tiktāl, ciktāl šajā prasībā tiek prasīts atcelt lēmumus par viņu sūdzību noraidīšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
105 Atbilstoši Reglamenta 148. panta pirmajai daļai, ja apelācija ir pamatota un Vispārējā tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā pati lemj par tiesāšanās izdevumiem.
106 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 144. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
107 Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi nav apmierināti un Komisija un Padome ir prasījušas atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, apelācijas sūdzības iesniedzēji sedz savus tiesāšanās izdevumus paši un atlīdzina Komisijas un Padomes tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (apelācijas palāta)
nospriež:
1) Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (otrā palāta) 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās F‑134/07 un F‑8/08 Adjemian u.c./Komisija atcelt tiktāl, ciktāl tajā ir nolemts izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumiem par viņu sūdzību noraidīšanu;
2) apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt;
3) prasītāju lietā F‑134/07, kuru vārdi ir minēti pielikumā, prasību noraidīt tiktāl, ciktāl šajā prasībā tiek prasīts atcelt lēmumus par viņu sūdzību noraidīšanu;
4) Vahan Adjemian un 175 Eiropas Komisijas darbinieki un bijušie darbinieki, kuru vārdi ir minēti pielikumā, sedz savus tiesāšanās izdevumus paši un atlīdzina Komisijas un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus šajā instancē.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 21. septembrī.
[Paraksti]
Pielikums
Matteo Ambietti, ar dzīvesvietu Gallarate (Itālija),
Elisabetta Avanti, ar dzīvesvietu Vedano Olona (Itālija),
Daniela Baiguera, ar dzīvesvietu Cadrezzate (Itālija),
Douglas James Beare, ar dzīvesvietu Azzale (Itālija),
Valentina Benzi, ar dzīvesvietu Varèse (Itālija),
Maria Nicoletta Berta, ar dzīvesvietu Buguggiate (Itālija),
Conrad Bielsky, ar dzīvesvietu Ispra (Itālija),
Maria Bielza Diaz‑Caneja, ar dzīvesvietu Ispra,
Roberta Bino, ar dzīvesvietu Ispra,
Kristin Boettcher, ar dzīvesvietu Ranco (Itālija),
Valeria Boschini, ar dzīvesvietu Taino (Itālija),
Mounir Bouhifd, ar dzīvesvietu Arolo di Leggiuno (Itālija),
Cristina Brovelli, ar dzīvesvietu Ispra,
Daniela Brovelli, ar dzīvesvietu Ranco,
Clementine Burnley, ar dzīvesvietu Taino,
Daniela Buzica, ar dzīvesvietu Ispra,
Giovanni Calderone, ar dzīvesvietu Leggiuno (Itālija),
Marco Canonico, ar dzīvesvietu Refrancore (Itālija),
Stefano Casalegno, ar dzīvesvietu Angera (Itālija),
Javier Castro Jimenez, ar dzīvesvietu Ispra,
Denise Cecconello, ar dzīvesvietu Cocquio Trevisago (Itālija),
Francesca Cellina, ar dzīvesvietu Varèse,
Francesca Cenci, ar dzīvesvietu Travedona Monate (Itālija),
Laura Cerotti, ar dzīvesvietu Dairago (Itālija),
Houtai Choumane, ar dzīvesvietu Laveno (Itālija),
Graziella Cimino Reale, ar dzīvesvietu Guidonia Montecelio (Itālija),
Marco Clerici, ar dzīvesvietu Legnano (Itālija),
Bruno Combal, ar dzīvesvietu Besozzo (Itālija),
Costanza Giulia Conte, ar dzīvesvietu Ispra,
Tatiana Conti, ar dzīvesvietu Vedano Olona,
Domenica Cortellini, ar dzīvesvietu Brebbia (Itālija),
Orna Cosgrove, ar dzīvesvietu Varèse,
Giulio Cotogno, ar dzīvesvietu Rovellesca (Itālija),
Cristina Croera, ar dzīvesvietu Taino,
Ana Maria Cruz Naranjo, ar dzīvesvietu Cardana di Besozzo (Itālija),
Barbara Cuniberti, ar dzīvesvietu Angera,
Bianca D’Alimonte, ar dzīvesvietu Sesto Calende (Itālija),
Miranta Dandoulaki, ar dzīvesvietu Athènes (Grieķija),
Alexander De Meij, ar dzīvesvietu Leggiuno,
Wim Decoen, ar dzīvesvietu Brebbia,
Christiane Deflandre, ar dzīvesvietu Travedona Monate,
Riccardo Del Torchio, ar dzīvesvietu Gemonio (Itālija),
Elena Demicheli, ar dzīvesvietu Sesto Calende,
Manuela Di Lorenzo, ar dzīvesvietu Sangiano (Itālija),
Stefano Donadello, ar dzīvesvietu Arsago Seprio (Itālija),
Anna Donato, ar dzīvesvietu Taino,
Bruno Duarte De Matos E Sousa Pereira, ar dzīvesvietu Ispra,
Sami Dufva, ar dzīvesvietu Biandronno (Itālija),
Wesley Duke, ar dzīvesvietu Gavirate (Itālija),
Diego Escudero Rodrigo, ar dzīvesvietu Taino,
Claudio Forti, ar dzīvesvietu Malgesso (Itālija),
Monica Gandini, ar dzīvesvietu Buguggiate,
Aliki Georgakaki, ar dzīvesvietu Alkmaar (Nīderlande),
Giovanni Giacomelli, ar dzīvesvietu Laveno,
Alessandra Giallombardo, ar dzīvesvietu Gavirate,
Nadia Giboni, ar dzīvesvietu Brebbia,
Maria Giovanna Giordanelli, ar dzīvesvietu Vergiate (Itālija),
Maria Giuseppina Grillo, ar dzīvesvietu Sangiano,
Manuela Grossi, ar dzīvesvietu Ranco,
Laurence Guy-Mikkelsen, ar dzīvesvietu Angera,
Rachel Margaret Harvey-Kelly, ar dzīvesvietu Cardana di Besozzo,
Paul Hasenohr, ar dzīvesvietu Arolo di Leggiuno,
Ulla Marjaana Helminen, ar dzīvesvietu Laveno,
Gea Huykman, ar dzīvesvietu Anna Paulowna (Nīderlande),
Elisabeth Marie Cecile Joossens, ar dzīvesvietu Biandronno,
Lyudmila Kamburska, ar dzīvesvietu Ranco,
Maria Cristina La Fortezza, ar dzīvesvietu Arsago Seprio,
Debora Lacchin, ar dzīvesvietu Brebbia,
Rafal Leszczyna, ar dzīvesvietu Varèse,
Amin Lievens, ar dzīvesvietu Taino,
Silvia Loffelholz, ar dzīvesvietu Gavirate,
Davide Lorenzini, ar dzīvesvietu Varèse,
Chiara Macchi, ar dzīvesvietu Casalzuigno (Itālija),
Andrew John Edgar MacLean, ar dzīvesvietu Varèse,
Andrea Magistri, ar dzīvesvietu Ispra,
Alessia Maineri, ar dzīvesvietu Varèse,
Simone Malfara, ar dzīvesvietu Ispra,
Adriana Marino, ar dzīvesvietu Taino,
Patrizia Masoin, ar dzīvesvietu Bruxelles (Beļģija),
Matteo Mazzuccato, ar dzīvesvietu Legnano,
Stefania Minervino, ar dzīvesvietu Cittiglio (Itālija),
Eduardo Luis Montes Torralbo, ar dzīvesvietu Ispra,
Davide Moraschi, ar dzīvesvietu Séville (Spānija),
Claudio Moroni, ar dzīvesvietu Besozzo,
Giovanni Narciso, ar dzīvesvietu Ispra,
Andrew Darren Nelson, ar dzīvesvietu Angera,
Elisa Nerboni, ar dzīvesvietu Angera,
Isabella Claudia Neugebauer, ar dzīvesvietu Arolo di Leggiuno,
Francesca Nicoli, ar dzīvesvietu Laveno,
Victor Alexander Nievaart, ar dzīvesvietu Alkmaar,
Magdalena Novackova, ar dzīvesvietu Alkmaar,
Joanna Nowak, ar dzīvesvietu Ispra,
Victoria Wendy O’Brien, ar dzīvesvietu Angera,
Davide Orto, ar dzīvesvietu Gallarate,
Alessio Ossola, ar dzīvesvietu Brebbia,
Silvia Parnisari, ar dzīvesvietu Arona (Itālija),
Manuela Pavan, ar dzīvesvietu San Felice (Itālija),
Immaculada Pizzaro Moreno, ar dzīvesvietu Séville,
Marina Pongillupi, ar dzīvesvietu Ranco,
Marsia Pozzato, ar dzīvesvietu Sesto Calende,
Elisa Pozzi, ar dzīvesvietu Taino,
Giovanna Primavera, ar dzīvesvietu Angera,
Michele Rinaldin, ar dzīvesvietu Sesto Calende,
Alice Ripoli, ar dzīvesvietu Gavirate,
Emanuela Rizzardi, ar dzīvesvietu Laveno,
Michela Rossi, ar dzīvesvietu Taino,
Andrew Rowlands, ar dzīvesvietu Bodio (Itālija),
Helen Salak, ar dzīvesvietu Cocquio Trevisago,
Jaime Sales Saborit, ar dzīvesvietu Ispra,
Maria Sonia Salina, ar dzīvesvietu Vergiate,
Anne Marie Sanchez Cordeil, ar dzīvesvietu Besozzo,
Ferruccio Scaglia, ar dzīvesvietu Oleggio (Itālija),
Niels Schulze, ar dzīvesvietu Sesto Calende,
Francesca Serra, ar dzīvesvietu Cadrezzate,
Penka Shegunova, ar dzīvesvietu Geel (Beļģija),
Donatella Soma, ar dzīvesvietu Ispra,
Monica Squizzato, ar dzīvesvietu Inarco (Itālija),
Alan Steel, ar dzīvesvietu Laveno,
Robert Oleij Strobl, ar dzīvesvietu Ranco,
Marcel Suri, ar dzīvesvietu Brebbia,
Malcolm John Taberner, ar dzīvesvietu Monvalle (Itālija),
Martina Telo, ar dzīvesvietu Vicence (Itālija),
Saara Tetri, ar dzīvesvietu Cittiglio,
Barbara Claire Thomas, ar dzīvesvietu Cocquio Trevisago,
Donatella Turetta, ar dzīvesvietu Ranco,
Adamo Uboldi, ar dzīvesvietu Cardana di Besozzo,
Monica Vaglica, ar dzīvesvietu Osmate (Itālija),
Paulo Valente De Jesus Rosa, ar dzīvesvietu Travedona Monate,
Corinna Valli, ar dzīvesvietu Leggiuno,
Federica Vanetti, ar dzīvesvietu Cittiglio,
Christophe Vantongelen, ar dzīvesvietu Besozzo,
Irene Vernacotola, ar dzīvesvietu Legnano,
Ottaviano Veronese, ar dzīvesvietu Segrate (Itālija),
Patricia Vieira Lisboa, ar dzīvesvietu Angera,
Maria Pilar Vizcaino Martinez, ar dzīvesvietu Monvalle,
Giulia Zerauschek, ar dzīvesvietu Trieste (Itālija),
Marco Zucchelli, ar dzīvesvietu Ternate (Itālija),
Erika Adorno, ar dzīvesvietu Travedona Monate,
Valeria Bossi, ar dzīvesvietu Comerio (Itālija),
Barbara Cattaneo, ar dzīvesvietu Leggiuno,
Claudia Cavicchioli, ar dzīvesvietu Caravate (Itālija),
Fatima Doukkali, ar dzīvesvietu Varèse,
Orla Huryley, ar dzīvesvietu Ranco,
Romina La Micela, ar dzīvesvietu Besozzo,
Lucia Martinez Simon, ar dzīvesvietu Ranco,
Daniela Piga, ar dzīvesvietu Roggiano (Itālija),
Pamela Porcu, ar dzīvesvietu Cittiglio,
Silvia Sciacca, ar dzīvesvietu Varèse,
Sarah Solda, ar dzīvesvietu Brebbia,
Cristina Zocchi, ar dzīvesvietu Bregano (Itālija),
Angela Baranzini, ar dzīvesvietu Besozzo,
Elly Bylemans, ar dzīvesvietu Balen (Beļģija),
Sabrina Calderini, ar dzīvesvietu Solbiate Arno (Itālija),
Davide Capuzzo, ar dzīvesvietu Vergiate,
Ivano Caravaggi, ar dzīvesvietu Besozzo,
Elisa Dalle Molle, ar dzīvesvietu Ranst (Beļģija),
Wendy De Vos, ar dzīvesvietu Grand-Bigard (Beļģija),
Volkmar Ernst, ar dzīvesvietu Weingarten (Vācija),
Matteo Fama, ar dzīvesvietu Sangiano (Itālija),
Arianna Farfaletti Casali, ar dzīvesvietu Varèse,
Sasa Gligorijevic, ar dzīvesvietu Monvalle,
Raffaella Magi Galluzzi, ar dzīvesvietu Varèse,
Sophie Mühlberger, ar dzīvesvietu Karlsruhe (Vācija),
Pamela Muscillo, ar dzīvesvietu Varèse,
Jan Paepen, ar dzīvesvietu Balen,
Marco Paviotti, ar dzīvesvietu Bagnaria Arsa (Itālija),
Slavka Prvakova, ar dzīvesvietu Alkmaar (Nīderlande),
Andreas Ratzel, ar dzīvesvietu Linkenheim (Vācija),
Thierry Romero, ar dzīvesvietu Strasbourg (Francija),
Jose Pablo Solans Vila, ar dzīvesvietu Monvalle,
Susan Wray, ar dzīvesvietu Tuitjenhorn (Nīderlande),
Sven Wurzer, ar dzīvesvietu Linkenheim,
Sylvia Zamana, ar dzīvesvietu Castricum (Nīderlande),
Uwe Zweigner, ar dzīvesvietu Leopoldshafen (Vācija),
Colette Renier, ar dzīvesvietu Bruxelles.