VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (apelāciju palāta)

2012. gada 10. februārī

Lieta T‑98/11 P

AG

pret

Eiropas Parlamentu

Apelācija – Civildienests – Ierēdņi – Atlaišana pārbaudes laika beigās – Termiņš prasības celšanai – Nokavējums – Acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Priekšmets      Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (pirmā palāta) 2010. gada 16. decembra rīkojumu lietā F‑25/10 AG/Parlaments, kurā lūgts atcelt šo rīkojumu

Nolēmums      Apelācijas sūdzību noraidīt kā acīmredzami nepamatotu. AG sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Apelācija – Pamati – Norādītās kļūdas tiesību piemērošanā neidentificēšana – Nepieņemamība

(LESD 257. pants; Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkts; Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkts)

2.      Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Vispārējā tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(Tiesas statūtu I pielikuma 11. pants)

1.      No LESD 257. panta, Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkta un Vispārējās tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta pirmās daļas c) punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tās sprieduma apstrīdētās daļas, kuru atcelšana tiek prasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma pamatojumam. Šai prasībai neatbilst tāda apelācijas sūdzība, kurā nav ietverts neviens arguments, kurā būtu konkrēti norādīta attiecīgajā spriedumā vai rīkojumā pieļautā kļūda tiesību piemērošanā.

Apgalvojumi, kas ir pārāk vispārīgi un neprecīzi, lai būtu juridiska vērtējuma priekšmets, ir uzskatāmi par acīmredzami nepieņemamiem.

(skat. 24. un 25. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2010. gada 16. decembris, T‑48/10 P Meister/ITSB, 42. un 43. punkts un tajos minētā judikatūra.

2.      No Tiesas statūtu I pielikuma 11. panta, kurā ir pārņemts minēto statūtu 58. panta formulējums, izriet, ka apelācijas sūdzības var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem, un tām ir jābūt pamatotām ar to, ka Civildienesta tiesai nav bijis jurisdikcijas, ka Civildienesta tiesā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, vai arī ka Civildienesta tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības.

Tātad tikai Civildienesta tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, izņemot gadījumu, ja tās konstatējumi, kas izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, nav precīzi pēc būtības, un izvērtēt šos faktus. Tādējādi faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Civildienesta tiesai iesniegtie pierādījumi tiek sagrozīti, nav juridisks jautājums, uz kuru kā uz juridisku jautājumu attiektos apelācijas instances tiesas kontrole.

Šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietā esošajiem dokumentiem, bez nepieciešamības vēlreiz izvērtēt faktus un pierādījumus vai arī iesniegt jaunus pierādījumus.

(skat. 44.–46. punktu)

Atsauce

Vispārējā tiesa: 2011. gada 24. oktobris, T‑213/10 P P/Parlaments, 46.–48. punkts un tajos minētā judikatūra.