Language of document : ECLI:EU:C:2013:244

ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 18. aprīlī (1)

Lieta C‑4/11

Bundesrepublik Deutschland

pret

Kaveh Puid

(Hessischer Verwaltungsgerichtshof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kopējā Eiropas patvēruma sistēma – Šīs sistēmas īstenošana tiesas ceļā – Padomes Regula Nr. 343/2003 – Par trešās valsts pilsoņa iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšana – 3. panta 2. punkts – Patvēruma meklētāju tiesības – Spriedumā apvienotajās lietās C‑411/10 un C‑493/10 N. S. u.c. definētie “izņēmuma gadījumi” – 19. panta 2. punkts – Patvēruma meklētāja pārsūtīšanas apturēšana





I –    Ievads

1.        Eiropas Savienība ir saskaņojusi bēgļu tiesību procesuāltiesiskās (2) un materiāltiesiskās normas (3), tādējādi izveidojot pilnīgu normu kopumu Kopējās Eiropas patvēruma sistēmā. Tā ir balstīta uz attiecīgo starptautisko publisko tiesību normu, tostarp neizraidīšanas [non‑refoulement] principa, ievērošanu. Tā uztic patvēruma pieteikuma izskatīšanas pilnvaras vienai vienīgai dalībvalstij un paredz patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ja patvērums tiek meklēts citviet Eiropas Savienībā. Attiecīgās dalībvalsts noteikšanu reglamentē Padomes 2003. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (4).

2.        Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek pausta vēlme noskaidrot tāda patvēruma meklētāja statusu, kas patvēruma pieteikumu iesniedz citā dalībvalstī, nevis tajā dalībvalstī, caur kuru tas vispirms ieradās Eiropas Savienībā, bet kura pārsūtīšana uz dalībvalsti, kurā viņš ieradās vispirms, ir izslēgta šīs dalībvalsts patvēruma procedūrā un uzņemšanas apstākļos pastāvošo sistemātisko nepilnību dēļ.

3.        Izskatāmā lieta ir balstīta uz Tiesas judikatūru – 2010. gada 21. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑411/10 un C‑493/10 N. S. u.c./Secretary of State for the Home Department (Krājums, I‑13905. lpp.). Tajā tika nospriests, ka Eiropas Savienības tiesības liedz izmantot neatspēkojamu prezumpciju, ka dalībvalsts, kas saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punktu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ievēro Eiropas Savienības pamattiesības (5). Būtībā Tiesai tiek lūgts pieņemt nolēmumu par šā konstatējuma ietekmi uz regulas 3. panta 2. punktā ietvertās, tā dēvētās “suverenitātes klauzulas” darbību.

4.        Spriedumā lietā N. S. Tiesa tostarp nosprieda, ka Pamattiesību hartas 4. pants liedz dalībvalstīm, tostarp to tiesām, nosūtīt patvēruma meklētāju uz “atbildīgo dalībvalsti” Regulas Nr. 343/2003 izpratnē, lai gan citos gadījumos tās būtu tiesīgas to darīt, ja tās “nevar nezināt, ka sistemātiski trūkumi [mans izcēlums] patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāli draudi tikt pakļautam necilvēciskai un pazemojošai attieksmei šīs tiesību normas izpratnē” (6).

5.        Šajā lietā Hessischer Verwaltungsgerichtshof (Hesenes Administratīvā tiesa) jautā, vai patvēruma meklētājam ir iespēja tiesvedības ceļā apmierināt prasību, lai dalībvalsts, pamatojoties uz šīs dalībvalsts pienākumu izmantot savas pilnvaras saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta pirmo teikumu, izskatītu viņa patvēruma pieteikumu apstākļos, kas ir līdzīgi tiem, kas izklāstīti spriedumā lietā N. S. Tas ir ceturtais no Hessischer Verwaltungsgerichtshof iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu četriem jautājumiem; pārējos trīs jautājumus šī tiesa atsauca pēc tam, kad Tiesa pasludināja spriedumu lietā N. S. Šie trīs jautājumi attiecās uz 4. punktā izklāstīto apstākļu ietekmi uz Regulas Nr. 343/2003 piemērošanu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Starptautiskās tiesības

6.        Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā parakstītās Konvencijas par bēgļa statusu (United Nations Treaty Series, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”) (7) 33. panta 1. punktā, kura virsraksts ir “Izraidīšanas vai atgriešanās [“refoulement”] aizliegums”, ir noteikts:

“Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež [“refouler”] bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”

B –    ES tiesības

Regula Nr. 343/2003

7.        Regulas Nr. 343/2003 preambulas 3., 4., 12. un 15. apsvērumā ir teikts:

“(3) Tamperes [Eiropadomes] sanāksmes secinājumos arī ir noteikts, ka šajā [Eiropas patvēruma sistēmā] īsā laikā jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

(4)   Šādai metodei jābalstās uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan – konkrētajām personām. Tai jo īpaši jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu bēgļa statusa noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt patvēruma pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.

[..]

(12)      Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī regula, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, kuros tās ir līgumslēdzējas puses.

[..]

(15)      Šajā regulā ir ievērotas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā [..] atzītās pamattiesības un principi. Jo īpaši tās mērķis ir pilnībā nodrošināt 18. pantā garantētās patvēruma tiesības.”

8.        Regulas Nr. 343/2003 1. pantā ir noteikts:

“Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm.”

9.        Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.

2.      Atkāpjoties no 1. punkta, katra dalībvalsts var izskatīt patvēruma pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts pilsonis, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti šās regulas nozīmē un uzņemas ar šo atbildību saistītos pienākumus. Attiecīgā gadījumā tā informē pirms tam atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par pieteikuma iesniedzēja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.

3.      Visas dalībvalstis patur tiesības saskaņā ar saviem tiesību aktiem nosūtīt patvēruma meklētāju uz kādu trešo valsti atbilstoši Ženēvas Konvencijas noteikumiem.”

10.      Regulas Nr. 343/2003 III nodaļa sastāv no desmit pantiem, kuros izveidota kritēriju hierarhija, ar kuras palīdzību nosakāma dalībvalsts, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Regulas Nr. 343/2003 III nodaļas 5. pantā ir noteikts:

“1.      Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie izklāstīti šajā nodaļā.

2.      Atbilstoši šiem kritērijiem atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, patvēruma meklētājam pirmo reizi iesniedzot pieteikumu dalībvalstij.”

11.      Regulas Nr. 343/2003 10. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas raksturoti abos 18. panta 3. punktā minētajos sarakstos, ieskaitot Regulas (EK) Nr. 2725/2000 III nodaļā norādīto informāciju, konstatē, ka patvēruma meklētājs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot šajā dalībvalstī no trešās valsts, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs šādā veidā ieceļojis. Šī atbildība izbeidzas divpadsmit mēnešus pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.”

12.      Regulas Nr. 343/2003 13. pantā ir noteikts:

“Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts minētais pieteikums.”

13.      Regulas Nr. 343/2003 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ikviena dalībvalsts, pat ja tā nav atbildīga saskaņā ar šajā regulā izklāstītajiem kritērijiem, var sapulcināt ģimenes locekļus, kā arī citus apgādājamus radiniekus, pamatojoties uz humāniem un, jo īpaši, ģimenes vai kultūras apsvērumiem. Tādā gadījumā minētā dalībvalsts pēc citas dalībvalsts lūguma izskata attiecīgās personas patvēruma pieteikumu. Attiecīgās personas dod savu piekrišanu.”

14.      Regulas Nr. 343/2003 16. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstij, kas saskaņā ar šo regulu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir pienākums:

[..]

b)      pabeigt patvēruma pieteikuma izskatīšanu;

[..].”

15.      Regulas Nr. 343/2003 17. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 4. panta 2. punkta nozīmē var vērsties pie šīs otras dalībvalsts ar pieprasījumu uzņemt attiecīgo patvēruma meklētāju.

[..]”

16.      Regulas Nr. 343/2003 19. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti.

2.      Šā panta 1. punktā norādītajā lēmumā izklāsta tā pamatojumu. Tajā ietver sīkākas ziņas par pārsūtīšanas termiņu un, vajadzības gadījumā, norāda vietu, kur patvēruma meklētājam jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja viņš dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi. Šis lēmums var būt pārsūdzams vai pārskatāms. Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti.”

17.      Direktīvas 2004/83/EK 13. pantā ir noteikts:

“Bēgļa statusa piešķiršana

Dalībvalstis piešķir bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam [pilsonim] vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar II un III nodaļu.”

18.      Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nepieņemami pieteikumi

1.      Papildus gadījumiem, kad pieteikums netiek izvērtēts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 343/2003, dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai [patvēruma] meklētāju var kvalificēt kā bēgli saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šo pantu.”

19.      Direktīvas 2005/85 39. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību

1.      Dalībvalstis nodrošina, ka patvēruma meklētājiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā saistībā ar:

a)     pieņemto lēmumu par to patvēruma pieteikumu, ietverot lēmumu:

i)     uzskatīt pieteikumu par nepieņemamu saskaņā ar 25. panta 2. punktu;

[..]

2.     Dalībvalstis nodrošina termiņus un citus nepieciešamus noteikumus, lai meklētājs varētu izmantot savas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar 1. punktu.”

C –    Dalībvalsts tiesības

20.      Vācijas Grundgesetz (Vācijas Konstitucionālais likums) 16.a panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“Personām, kuras vajā politisku iemeslu dēļ, ir tiesības uz patvērumu.

Uz šā panta 1. punktu nevar atsaukties persona, kas federācijas teritorijā ierodas no Eiropas Kopienu dalībvalsts vai no citas trešās valsts, kurā tiek garantēta Konvencijas par bēgļa statusu un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas piemērošana. Valstis, kas neietilpst Eiropas Kopienās, uz kurām attiecas šā punkta pirmā teikuma kritēriji, tiek konkretizētas likumā, kura pieņemšanai ir nepieciešama Bundesrat [Federālās padomes] piekrišana. Gadījumos, kas konkretizēti šā punkta pirmajā teikumā, pasākumi, kuri tiek veikti, lai izbeigtu patvēruma meklētāja uzturēšanos, var tikt īstenoti neatkarīgi no jebkādas iespējamas to apstrīdēšanas.”

III – Strīds pamatlietā un prejudiciālie jautājumi

21.      Kaveh Puid (patvēruma meklētājs) ir Irānas pilsonis, kurš 2007. gada 20. oktobrī no Teherānas ar lidmašīnu ieceļoja Atēnās. Pavadījis Atēnās četras dienas, viņš devās tālāk uz Frankfurti pie Mainas. Ieradies tur, viņš pasu kontrolē sevi deklarēja kā patvēruma meklētāju, viņš tika aizturēts un apcietināts, gaidot pārsūtīšanu. Viņš abus ceļojuma posmus bija veicis ar viltotu ceļošanas dokumentu.

22.      Patvēruma meklētājs 2007. gada 15. novembrī lūdza Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa) it īpaši to, lai tā Vācijas Federatīvajai Republikai uzliktu par pienākumu atļaut viņam ieceļot un norādītu viņam iestādi, kas saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu ir kompetenta noteikt atbildīgo dalībvalsti. Verwaltungsgericht Frankfurt am Main uzdeva Vācijas Federatīvajai Republikai informēt kompetentos policijas darbiniekus Frankfurtes lidostā, ka patvēruma meklētāja izraidīšana uz Grieķiju pagaidām, maksimāli līdz 2008. gada 16. janvārim, ir aizliegta.

23.      Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Vācijas Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde; turpmāk tekstā – “Bundesamt”) savā 2007. gada 14. decembra lēmumā noteica, ka patvēruma pieteikums ir nepieņemams, un izdeva rīkojumu patvēruma meklētāju izraidīt atpakaļ uz Grieķiju. Galvenais pamatojums, ko tā izmantoja sava lēmuma pieņemšanai, bija, ka saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 Grieķija bija atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu Regulas Nr. 343/2003 17. panta 2. punktā un 18. panta 4. un 7. punktā noteiktā laika ierobežojuma dēļ un ka nepastāvēja ārkārtēji humāni iemesli, kas attaisnotu, ka Vācijas Federatīvā Republika uzņemas atbildību saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu. Bundesamt pauda viedokli, ka Grieķija ir droša trešā valsts Konstitucionālā likuma 6.a panta 2. punkta izpratnē un ka Eiropas Komisija, kas ir pilnvarota nodrošināt minimālos standartus, līdz tam nebija aicinājusi dalībvalstis atturēties no personu pārsūtīšanas uz Grieķiju. Līdz ar to 2008. gada 23. janvārī patvēruma meklētājs tika izraidīts uz Atēnām.

24.      Tomēr patvēruma meklētājs līdz 2007. gada 25. decembrim jau bija Verwaltungsgericht iesniedzis pieteikumu, kurā lūdza atcelt Bundesamt 2007. gada 14. decembra lēmumu un, pamatojoties uz Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu, atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika ir atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

25.      Verwaltungsgericht izdeva rīkojumu, ka šīs lietas izskatīšanai paredzētajā tiesas sēdē personiski jāpiedalās arī patvēruma meklētājam. Pamatojoties uz to, viņam tika atļauts ieceļot Vācijā.

26.      Ar 2009. gada 8. jūlija spriedumu Verwaltungsgericht atcēla Bundesamt 2007. gada 14. decembra lēmumu un atzina, ka izraidīšanas rīkojuma izpilde attiecībā uz patvēruma meklētāju ir bijusi nelikumīga. Bundesamt tika noteikts pienākums atcelt 2007. gada 14. decembra izraidīšanas rīkojumu un atjaunot status quo.

27.      Būtībā Verwaltungsgericht savu spriedumu pamatoja ar to, ka Bundesamt esot bijis pienākums uzņemties atbildību par patvēruma pieteikumu, īstenojot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās tiesības. Bundesamt rīcības brīvība tika ierobežota līdz minimumam, tiklīdz kļuva acīmredzams, ka Grieķijā nebija ievēroti patvēruma meklētāja uzņemšanas un patvēruma procedūras īstenošanas obligātie minimuma standarti un ka laikā, kamēr viņš uzturējās Grieķijā, lielā mērā ir tikušas pārkāptas patvēruma meklētāja procesuālās tiesības un viņa uzņemšanas apstākļi. Tas bija pretrunā piemērojamo direktīvu jēgai un saturam. Turklāt Verwaltungsgericht noteica Bundesamt pienākumu izsniegt patvēruma meklētājam pagaidu uzturēšanās atļauju – uz laiku līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai.

28.      Verwaltungsgericht spriedums tika pārsūdzēts Hessischer Verwaltungsgerichtshof ar pamatojumu, ka tiesību piemērošanas jautājums, uz kuru tika balstīts tās spriedums, proti, ka Vācijai bija jāīsteno savas tiesības uzņemties atbildību saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu, nebija pārliecinošs. Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāvēja Bundesamt, inter alia iebilda, ka lemjot par to, vai izmantot savas tiesības uzņemties atbildību, tas, ka dalībvalsts, kas uzņēmās atbildību, nebija rīkojusies saskaņā ar direktīvām par patvēruma meklētāju uzņemšanu un par patvēruma procedūru obligātajiem minimuma standartiem, nebija jāņem vērā, ciktāl runa nebija par ievērojamiem Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas pārkāpumiem. Bundesamt apgalvoja, ka mājokļu nepietiekamība un nepilnības patvēruma meklētāju uzturēšanā neatbrīvo dalībvalsti no tās atbildības īstenot procedūru. Pretējā gadījumā ikvienai valstij, kurā attiecīgā persona būtu ieceļojusi, būtu pienākums viņu uzņemt.

29.      Hessischer Verwaltungsgerichtshof uzskatīja par nepieciešamu uzdot Tiesai četrus prejudiciālus jautājumus, par ko 2010. gada 22. decembrī tā pieņēma attiecīgu lēmumu. Pēc tam pirmie trīs jautājumi tika atsaukti, jo uz tiem būtībā tika atbildēts 2011. gada 21. decembra spriedumā lietā N. S.

30.      Turklāt Bundesamt ar 2011. gada 20. janvāra lēmumu atcēla savu 2007. gada 14. decembra lēmumu un nolēma izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētās pilnvaras izskatīt pieteikumu. Savā 2011. gada 18. maija lēmumā Bundesamt noraidīja patvēruma meklētāja iesniegto patvēruma pieteikumu, pamatojoties uz Konstitucionālā likuma 16. panta a) punktu, bet atzina, ka viņš ir kvalificējams kā bēglis (Flüchtlingseigenschaft).

31.      Kā norāda iesniedzējtiesa, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav zaudējis juridisko nozīmi, jo saskaņā ar Vācijas tiesībām patvēruma meklētājam ir likumīgas intereses lūgt, lai Hessischer Verwaltungsgerichtshof veiktu Bundesamt 2007. gada 14. decembra lēmuma tiesiskuma pārbaudi neatkarīgi no iepriekš izklāstītajām norisēm. Tas tādēļ, ka, nosūtot viņu atpakaļ uz Grieķiju, viņš tika prettiesiski apcietināts; starplaikā viņš lūdza atzīt, ka 2007. gada 14. decembra lēmums bija prettiesisks, un pieprasīja samaksāt kompensāciju.

32.      Arī iesniedzējtiesa ir apstiprinājusi, ka joprojām pastāv uzskatu atšķirības attiecībā uz to, kā atbildēt uz atlikušo ceturto prejudiciālo jautājumu. Tas ir formulēts šādi:

“Vai no dalībvalsts pienākuma izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētās tiesības izriet patvēruma meklētāja īstenojamas subjektīvas tiesības prasīt, lai šī dalībvalsts uzņemtos atbildību?”

33.      Rakstveida apsvērumi attiecībā uz četriem sākotnējiem Hessischer Verwaltungsgerichtshof iesniegtajiem jautājumiem ir saņemti no Puid k‑ga, kā arī no Vācijas, Beļģijas, Īrijas, Grieķijas, Francijas, Itālijas, Polijas, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes un Šveices valdībām un no Komisijas. No tiem Itālijas valdības rakstveida apsvērumos nav sniegti paskaidrojumi par ceturto jautājumu un Beļģijas valdība to neaplūkoja tieši. Puid k‑ga, kā arī Īrijas, Grieķijas un Komisijas pārstāvji piedalījās 2013. gada 22. janvāra tiesas sēdē.

IV – Analīze

A –    Ievada piezīmes

1)      Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas priekšvēsture

34.      Eiropadomes 1989. gada 8. un 9. decembra sanāksmē Strasbūrā tika izvirzīts mērķis – saskaņot dalībvalstu patvēruma politiku.

35.      Dalībvalstis 1990. gada 15. jūnijā Dublinā parakstīja Konvenciju, ar ko nosaka dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “Dublinas konvencija”) (8).

36.      Ar Māstrihtas Līguma, LES, K1. panta 1. punktu patvēruma politika tika deklarēta par kopējo interešu jautājumu. EKL 63. pantā, kas tika pieņemts ar Amsterdamas Līgumu, Padomei ir noteikts pienākums piecu gadu laikā pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā definēt tostarp Ženēvas konvencijai atbilstošus pasākumus par tās dalībvalsts noteikšanu, kas būs atbildīga par trešās valsts pilsoņa vienā no dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikumu izskatīšanu, par patvēruma meklētāju uzņemšanas obligātajiem minimuma standartiem, obligātajiem minimuma standartiem attiecībā uz trešās valsts pilsoņa kvalificēšanu par bēgli un obligātajiem minimuma standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām par bēgļa statusa piešķiršanu vai atņemšanu. Šī norma tagad ir iekļauta LESD 78. pantā.

37.      Eiropadomes 1999. gada 15. un 16. oktobra sanāksmē Tamperē tika paredzēta Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas izveide. Šī sistēma ir ieviesta it īpaši ar Regulu Nr. 343/2003, kas aizstāj Dublinas konvenciju, kā arī Direktīvām 2003/9, 2004/83 un 2005/85.

38.      Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 18. pantā, kā arī LESD 78. pantā ir noteikts, ka patvēruma tiesības garantē, ievērojot Ženēvas konvenciju. Hartas 4. pantā ir noteikts, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai citai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem. Hartas 19. panta 2. punktā ir aizliegta pārvietošana, izraidīšana un izdošana kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka pret attiecīgo personu tur necilvēcīgi vai pazemojoši izturēsies. Hartas 47. pantā ir garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu ikvienai personai, kuras Savienības tiesību aktos garantētās tiesības un brīvības ir tikušas pārkāptas,

2)      Tiesas konstatējumi lietā N. S.

39.      Uzskatu, ka, pirms atbildēt uz atlikušo prejudiciālo jautājumu, būtu lietderīgi īsi apkopot jautājumus, kurus Tiesa apsvēra spriedumā lietā N. S., kā arī tās konstatējumus. Spriedumā lietā N. S. runa bija par šādiem jautājumiem, kas ir nozīmīgi arī izskatāmajai lietai.

40.      Tiesas izskatītie faktiskie apstākļi bija līdzīgi tiem, kādi pastāv pamatlietā. N. S., Afganistānas pilsonis, ieradās Apvienotajā Karalistē, kur viņš tajā pašā dienā iesniedza patvēruma pieteikumu. Pirms ierašanās Apvienotajā Karalistē viņš bija ceļojis cauri vairākām Eiropas valstīm, tostarp Grieķiju, kur viņš nebija iesniedzis patvēruma pieteikumu, bet tika aizturēts uz četrām dienām. Secretary of State for the Home Department [Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs] nosūtīja Grieķijai pieprasījumu uzņemties atbildību par N. S. un izskatīt viņa patvēruma pieteikumu. Grieķija neatbildēja, un līdz ar to tika uzskatīts, ka tā ir piekritusi uzņemties atbildību par prasītāja pieteikuma izskatīšanu.

41.      N. S. iebilda pret viņa pārvešanu no Apvienotās Karalistes uz Grieķiju, pamatojoties uz to, ka pastāvēja risks, ka, ja viņš tiktu nogādāts atpakaļ Grieķijā, tiktu aizskartas viņa pamattiesības, ko aizsargā ES tiesību akti, Eiropas Cilvēktiesību konvencija un/vai Ženēvas konvencija. Strīds galu galā sasniedza Apvienotās Karalistes Court of Appeal [Apelācijas tiesu], kas Tiesai uzdeva septiņus prejudiciālus jautājumus.

42.      Kā jau minēju, Tiesa nosprieda, ka ES tiesības liedz izmantot neatspēkojamo prezumpciju, ka atbildīgā dalībvalsts, uz kuru kāda dalībvalsts ierosina pārsūtīt patvēruma meklētāju, ievēros patvēruma meklētāja pamattiesības, kas aizsargātas ES tiesību aktos.

43.      Tas tā tostarp bija tādēļ, ka “Kopējā Eiropas patvēruma sistēma ir balstīta uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas konvencijas piemērošanu un pārliecību, ka neviena persona netiks nosūtīta uz vietu, kurā pastāv risks, ka tā no jauna tiks vajāta”, un tādēļ, ka “Ženēvas konvencijas un 1967. gada protokola ievērošana ir paredzēta Hartas 18. pantā un LESD 78. pantā” (9). Tika nospriests, ka “gadījumā, kad būtu nopietni jāuztraucas par to, ka atbildīgajā dalībvalstī patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos pastāv sistemātiski trūkumi, kas ietver necilvēcisku vai pazemojošu attieksmi Hartas 4. panta izpratnē pret patvēruma meklētājiem, kuri nosūtīti uz šo dalībvalsti, šāda pārsūtīšana nebūtu saderīga ar šo tiesību normu” (10).

44.      Tika nospriests, ka tā ir piemērojama, ja dalībvalsts, kurā uzturas patvēruma meklētājs, “nevar nezināt, ka sistemātiski trūkumi patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos” “atbildīgajā dalībvalstī” Regulas Nr. 343/2003 izpratnē “rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē” (11).

45.      Turklāt Tiesa nosprieda, ka dalībvalstij, kas nonāk šādā situācijā un kam ir šāds informētības līmenis, tiek uzliktas papildu saistības. Tās tika formulētas šādi:

“Saglabājot tiesības pašai izskatīt Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzēto pieteikumu, nespēja nosūtīt patvēruma meklētāju uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti, kad šī valsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šīs regulas III nodaļas kritērijiem, nosaka dalībvalstij, kurai būtu jāveic šī nosūtīšana, pienākumu turpināt minētās nodaļas kritēriju izskatīšanu, lai noskaidrotu, vai pārējie kritēriji neļauj noteikt citu dalībvalsti par atbildīgu izskatīt patvēruma pieteikumu.

Tomēr ir svarīgi, lai dalībvalsts, kurā atrodas patvēruma meklētājs, rūpētos par to, lai situācija, kurā tiek pārkāptas šī patvēruma meklētāja pamattiesības, netiktu pasliktināta, veicot nesaprātīgi garu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu. Vajadzības gadījumā tās pienākums ir pašai izskatīt pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem” (12).

3)      Hessischer Verwaltungsgerichtshof iesniegtais prejudiciālais jautājums

46.      Vispirms ir jāievieš zināma skaidrība prejudiciālajā jautājumā. Iemesls ir saikne starp atlikušo prejudiciālo jautājumu un trim atsauktajiem prejudiciālajiem jautājumiem, it īpaši trešo atsaukto jautājumu, kas bija formulēts šādi:

“Vai dalībvalsts pienākums izmantot Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta pirmajā teikumā paredzētās tiesības saistībā ar iepriekš minētajām Pamattiesību Hartas garantijām katrā ziņā ir tad, ja atbildīgajā dalībvalstī ir īpaši smaga, patvēruma meklētāju procesuālās garantijas principā apšauboša vai pārvesto patvēruma meklētāju dzīvību vai fizisko neaizskaramību apdraudoša situācija?”

47.      Manuprāt, atlikušā prejudiciālā jautājuma būtība ir saistīta ar patvēruma meklētāja tiesisko stāvokli dalībvalstī, kurā iesniegts patvēruma pieteikums, ja apstākļi atbildīgajā dalībvalstī Regulas Nr. 343/2003 izpratnē ir tādi, kā bija izklāstīti lietā N. S. Konkrētāk, jautājums attiecas uz pirmās minētās dalībvalsts atbildību, it īpaši tās tiesu atbildību attiecībā uz patvēruma meklētāja tiesībām un pieejamo tiesisko aizsardzību. Tieši šajā ziņā vēlos izvērtēt prejudiciālo jautājumu.

B –    Atbilde uz prejudiciālo jautājumu

1)      ES patvēruma tiesību pamatprincipi

48.      Ženēvas konvencijas pamatprincips ir neizraidīšanas princips, kas bēgli aizsargā no izraidīšanas vai nogādāšanas atpakaļ pie tādas teritorijas robežas, kur viņa dzīvība vai brīvība būtu apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai politiskajiem uzskatiem.

49.      Neizraidīšanas princips veido Hartas 18. pantā un LESD 78. panta 1. punktā garantēto pamattiesību uz patvērumu būtību. Šīs normas patvēruma meklētājam nerada subjektīvas materiālas tiesības uz patvēruma piešķiršanu (13), bet tiesības uz taisnīgu un efektīvu patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kā arī tiesības netikt pārsūtītam uz valstīm vai teritorijām, kurās tiek pārkāpts neizraidīšanas princips.

50.      Tomēr subjektīvas tiesības uz bēgļa statusu ir paredzētas ES tiesībās, ņemot vērā bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumu saskaņošanu (saskaņā ar Direktīvu 2004/83) attiecībā uz personām, kas atbilst tajā izklāstītajiem kritērijiem. Tas ir spēkā, neierobežojot ES tiesību normas attiecībā uz patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz drošu trešo valsti.

51.      Bēgļa statusa piešķiršana un atņemšana ir saskaņota arī procedūras ziņā. Konkrētāk, Direktīvā 2005/85 šajā ziņā ir noteikti obligātie minimuma standarti, tostarp tiesības uz iedarbīgu tiesību aizsardzības līdzekli pārsūdzības tiesvedībā.

52.      Tomēr Direktīvas 2005/85 un līdz ar to arī Direktīvas 2004/83 piemērošana ir tikai otrais solis trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanā. Vispirms ir nepieciešams noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu.

53.      Tas notiek saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kas izklāstīti hierarhiskā secībā, kuras piemērošanas rezultātā viena vienīga dalībvalsts ir uzskatāma par atbildīgu par pieteikuma izskatīšanu. Tomēr regula arī piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību uzņemties atbildību par pieteikuma izskatīšanu vai nu Regulas Nr. 343/2003 15. pantā konkretizēto humanitāro apsvērumu dēļ, vai arī pēc pašas ieskata saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu.

54.      Neizraidīšanas princips ir pamatā arī ar Regulu Nr. 343/2003 izveidotajai sistēmai, kuras nolūks ir organizēt un strukturēt patvēruma pieteikumu izskatīšanu Eiropas Savienībā un cīnīties pret patvaļīgu labvēlīgākās jurisdikcijas izvēli [forum shopping]. Dalībvalstīm katrā ziņā ir saistoša Ženēvas konvencija un Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Tādēļ tās nevar patvēruma meklētāju pārsūtīt uz citu dalībvalsti, ja vien netiek garantēts, ka tiks ievērots šis princips. Tādējādi sistēma, kas tika izveidota ar Dublinas konvenciju un Regulu Nr. 343/2003, pamatojas uz dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos. Citiem vārdiem, Regula Nr. 343/2003 ir balstīta uz pieņēmumu, ka visas ES dalībvalstis var uzskatīt par patvēruma meklētājam drošām valstīm un ka dalībvalstis attiecībā pret trešajām valstīm ievēro neizraidīšanas principu.

55.      Lai atbildētu uz Hessicher Verwaltungsgerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu, vispirms ir nepieciešams izvērtēt parastos apstākļos piemērojamo Regulas Nr. 343/2003 interpretāciju. Tas dara iespējamu apsvērt tās interpretāciju spriedumā lietā N. S. izklāstītajos apstākļos, kuros pamata prezumpcija par dalībvalsts, kas prima facie ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, spēju pildīt savas saistības Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ietvaros vairs nav spēkā.

2)      Regulas Nr. 343/2003 interpretācija

56.      Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumos ir teikts, ka kopējai Eiropas patvēruma sistēmai ir jāietver “skaidra un praktiski īstenojama tās valsts noteikšana, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu” (14). Manuprāt, tā ir atsauce, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu. Atbilde, kas neatbilstu skaidrības un praktiskas izmantojamības apsvērumiem, būtu pretrunā gan Regulas Nr. 343/2003 nolūkam, gan Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas mērķiem. Jāatceras, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot ES tiesību normu, ir svarīgi ņemt vērā ne tikai tās tekstu, bet arī tās kontekstu un tiesiskā regulējuma, kurā norma ietilpst, mērķus (15).

57.      Regulā Nr. 343/2003 ir pausta apņemšanās gan paātrināt patvēruma pieteikumu izskatīšanu, gan novērst patvaļīgu labvēlīgākās jurisdikcijas izvēli. Piemēram, Regulas Nr. 343/2003 preambulas ceturtajā apsvērumā ir teikts, ka “patvēruma pieteikumu ātras izskatīšanas mērķ[a]” sasniegšanu nedrīkst kavēt (16), savukārt strikts laika grafiks vai nu attiecībā uz patvēruma pieteikuma lietas pārņemšanu, vai arī uz patvēruma meklētāja nogādāšanu atpakaļ uz atbildīgo dalībvalsti, ir noteikts Regulas Nr. 343/2003 V sadaļā (17). Patvaļīgas labvēlīgākās jurisdikcijas izvēles novēršanas mērķis ir atspoguļots 9.–12. pantā, kurā noteikts, ka dalībvalsts, kas ir izsniegusi nepieciešamos ceļošanas dokumentus, vai tā, kurā persona ieradās vispirms (neatkarīgi no tā, vai tas notika likumīgi vai nelikumīgi), ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, un šajā ziņā ir iespējami tikai daži konkrēti izņēmumi (18). Tas tiesa, ka 15. pantā (tā dēvētā humanitārā klauzula) un 3. panta 2. punktā (tā dēvētā suverenitātes klauzula) ir noteiktas rīcības brīvības juridiskās robežas, bet tā ir rīcības brīvība, kas piešķirta dalībvalstīm, nevis patvēruma meklētājam (19).

58.      Turklāt, kā teikts preambulas 16. apsvērumā un 1. pantā, Regulas Nr. 343/2003 mērķis ir “tādu kritēriju un mehānismu izveide [..] [..], lai noteiktu dalībvalsti, kura atbildīga par [..] patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm”. Citiem vārdiem, Regula Nr. 343/2003 nav vērsta uz to, lai privātpersonām piešķirtu tiesības, bet gan lai organizētu attiecības starp dalībvalstīm (20), lai gan tajā ir ietverti daži elementi, kas nav nenozīmīgi arī saistībā ar patvēruma meklētāju tiesībām. Viss teiktais kopsakarā ar to, ka Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkts ir rīcības brīvības īstenošanas pasākums, ir pretrunā interpretācijai, kas patvēruma meklētājam piešķir jebkādas individuālas tiesības attiecībā uz šīs normas piemērošanu. Kā Tiesa konsekventi ir spriedusi, lai gan vispār regulām dalībvalstu tiesību sistēmās ir tieša iedarbība, bez nepieciešamības valsts iestādēm pieņemt īstenošanas pasākumus vai ES likumdevējiem pieņemt papildu tiesību aktus, tomēr dažas regulas normas var radīt nepieciešamību, ka, lai tās īstenotu, vai nu dalībvalstij, vai arī pašiem ES likumdevējiem ir jāpieņem tiesību akti par to piemērošanu (21).

59.      Katrā ziņā papildpasākumi ir nepieciešami tad, ja dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība. Tādēļ parastos apstākļos patvēruma meklētājs nevar no Regulas Nr. 343/2003 normas atvasināt jebkādas tiesības, ar kurām viņš varētu pieprasīt, lai viņa patvēruma pieteikumu izskatītu dalībvalsts, kas nav atbildīgā dalībvalsts šīs regulas izpratnē. Kā savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, lai ES tiesību normai būtu tieša iedarbība uz attiecībām starp privātpersonu un dalībvalsti, dalībvalstij ir jābūt nepārprotamam un beznosacījuma pienākumam, kura izpildes rezultātos nevar iejaukties nedz ar dalībvalsts, nedz ar Komisijas aktiem. Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkts šiem kritērijiem neatbilst (22).

3)      Regulas Nr. 343/2003 piemērošana izņēmuma gadījumos

60.      Tomēr prejudiciālais jautājums ir saistīts nevis ar Regulas Nr. 343/2003 piemērošanu parastos apstākļos, bet gan izņēmuma gadījumos, kuros dalībvalsts, kas prima facie ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, nav pareizi piemērojusi Kopējās Eiropas patvēruma sistēmu, turklāt tādā mērā, ka patvēruma meklētāju pārsūtīšana uz šo valsti nav iespējama. Šajā ziņā jāsecina, ka šādos apstākļos galu galā iesniedzējtiesai ir pienākums nodrošināt, ka tiek ievēroti principi, kurus Tiesa definēja spriedumā lietā N. S., jo vairāk tādēļ, ka dalībvalstij ir pastāvīgs pienākums nodrošināt atbilstību aizliegumam attiekties necilvēcīgi vai pazemojoši [pret šīm personām].

61.      Nākamajā punktā kā izņēmuma gadījumus es definēšu tādus gadījumus, kas atbilst gan materiālajām, gan pierādījumu sniegšanas obligātajām minimuma prasībām, kuras Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā N. S. Kā būtisku nosacījumu Tiesa norādīja situāciju, kurā patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos dalībvalstī, kas saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003 ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir konstatētas sistemātiskas nepilnības, kuras liecina par necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi. Tiesa šajā ziņā norādīja uz pierādījumu sniegšanas nosacījumu, ka dalībvalsts, kas parastos apstākļos pārsūtītu patvēruma meklētāju, nevar nezināt par sistemātiskajām nepilnībām patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāja uzņemšanas apstākļos šajā otrajā dalībvalstī, tādējādi pastāv būtisks pamats uzskatīt, ka patvēruma meklētājam rastos patiess risks, ka viņš tiks pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei. Faktiski pierādījumu sniegšanas standarti ir izklāstīti tā, ka ir kļuvis vispārzināms, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz attiecīgo dalībvalsti nav iespējama (23).

62.      Acīmredzot ar šādu kvalificēšanu Tiesa ir vēlējusies izveidot augstu slieksni, kas jāpārvar, lai varētu atkāpties no savstarpējās uzticēšanās principa, kas ir Regulas Nr. 343/2003 pamatā. Tas nozīmē, ka savstarpējās uzticēšanās principu nevar apšaubīt, sistemātiski katrā patvēruma pieteikuma procedūras kontekstā pārbaudot to, vai cita dalībvalsts pilda savas saistības Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ietvaros. Pretēja interpretācija nebūtu konsekventi atbilstoša Regulas Nr. 343/2003 galvenajiem mērķiem – organizēt attiecīgo dalībvalstu kompetenci, nodrošināt ātru patvēruma pieteikuma izskatīšanu un novērst patvaļīgu labvēlīgākās jurisdikcijas izvēli.

63.      Tāpēc, ja dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, nevar nezināt par sistemātiskām nepilnībām patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāja uzņemšanas apstākļos, kas rada reālu necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku dalībvalstī, kura pretējā gadījumā būtu atbildīga saskaņā ar Regulu Nr. 343/2003, to kompetentajām iestādēm pēc savas iniciatīvas ir jāizbeidz patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz šo dalībvalsti. Tām tas ir jādara, negaidot attiecīgu valsts tiesas nolēmumu un attiecīgā patvēruma meklētāja lūgumu. Lai gan 3. panta 2. punkts, kurā ir piešķirta rīcības brīvība, nepiešķir indivīdiem tiesības, tas nekādā veidā neatvieglo dalībvalstu, ieskaitot to tiesu, pozitīvo pienākumu atturēties no tādu darbību veikšanas, kuru rezultātā patvēruma meklētājiem rastos necilvēcīga vai pazemojoša attieksme, kā tas ir norādīts spriedumā lietā N. S. Patiešām, lietā N. S jau tika noteikts, ka Harta ir piemērojama rīcības brīvības īstenošanas kontekstā. Kas attiecas uz ES patvēruma tiesībām, N. S [noteiktie] pienākumi rodas tad, kad attiecīgais dalībvalsts birojs – tiesa vai kāds cits – ir noteicis, ka iepriekš aprakstītie sprieduma lietā N. S sliekšņu nosacījumi pastāv dalībvalstī, kura savādākā ziņā ir “atbildīgā” dalībvalsts.

64.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, ir jāizskata: i) dalībvalsts stāvoklis izņēmuma gadījumā, kad patvēruma meklētājs tiek pakļauts necilvēcīgai un pazemojoša attieksmei, ja tiek veikta pārsūtīšana, un ii) patvēruma meklētāja tiesības un pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi.

a)      Dalībvalsts stāvoklis izņēmuma gadījumā

65.      Attiecībā uz tādas dalībvalsts stāvokli, kas atrodas iepriekš aprakstītajā izņēmuma gadījumā, no sprieduma lietā N. S. nepārprotami izriet, ka tai ir liegts patvēruma meklētāju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas prima facie ir atbildīgā dalībvalsts Regulas Nr. 343/2003 izpratnē. Citiem vārdiem, šo dalībvalstu savstarpējās attiecībās kļūst piemērojams neizraidīšanas princips.

66.      Faktiski spriedumā lietā N. S. Tiesa nosprieda, ka dalībvalstij, kurā ir iesniegts pieteikums, ir jāturpina piemērot III nodaļā izklāstītie kritēriji, lai konstatētu, vai cita dalībvalsts var tikt atzīta par atbildīgo dalībvalsti. Tomēr, ja tas aizņem nesaprātīgi ilgu laika posmu, dalībvalsts, kurai patvēruma pieteikums ir iesniegts, ja nepieciešams, pati izskata pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktā izklāstīto procedūru (24).

67.      Tādējādi izņēmuma gadījumā dalībvalstij, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums, nerodas beznosacījuma pienākums pašai izskatīt pieteikumu. Tā var (saprātīgi ilgā laika posmā) mēģināt atrast citu par izskatīšanu atbildīgu dalībvalsti. Tomēr, ja tas nav izdevies, šķiet, ka tad dalībvalstij ir pienākums pašai izskatīt pieteikumu.

68.      Neatkarīgi no tā, manuprāt, tas nav uzskatāms par dalībvalsts pienākumu īstenot pilnvaras saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punkta pirmo teikumu. Pienācīgi interpretējot Regulu Nr. 343/2003, ja ir konstatēti spriedumā lietā N. S. izklāstītie apstākļi, dalībvalsts, kurā šādi apstākļi pastāv, vienkārši izbeidz būt atbildīgā dalībvalsts regulas 3. panta 1. punkta izpratnē. To tiesas sēdē apstiprināja Komisija. Dalībvalsts, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums, kļūst par atbildīgo dalībvalsti, ja tā nevar atrast citu atbildīgo dalībvalsti (25).

69.      Šajā brīdī sāk darboties Regulas Nr. 343/2003 13. pants, jo, kā ir teikts tās tekstā, “pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti”. Tālāk 13. pantā ir teikts, ka “par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga [tā] dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts minētais pieteikums”. Tādēļ Puid k‑ga lietā Vācijas Federatīvā Republika ir pirmā dalībvalsts, kurā ir iesniegts viņa patvēruma pieteikums. Šajā statusā tā saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 16. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanas noslēgšanu.

70.      Neatkarīgi no tā ir svarīgi uzsvērt, ka materiāltiesisku pienākumu, kas rodas dalībvalstij, kurā patvēruma pieteikums tika iesniegts vispirms, nevar atvasināt no 3. panta 2. punkta pirmā teikuma. Šīs normas mērķis nepārprotami ir atļaut jebkurai dalībvalstij, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums (26), uzņemties atbildīgās dalībvalsts statusu saskaņā ar savu suverēno rīcības brīvību. To var darīt, piemēram, politisku, praktisku vai humanitāru iemeslu dēļ (27). Citiem vārdiem, šī norma dalībvalsti pilnvaro, bet neuzliek tai pienākumu izskatīt patvēruma pieteikumu.

71.      Jāuzsver, ka Regulā Nr. 343/2003 nav konstatējama neviena atsauce uz dalībvalsts pienākumu atteikties izskatīt patvēruma pieteikumu, bet ar to tikai Eiropas Savienības ietvaros tiek pienācīgi organizēta valstu prakse, kuru to vairākums katrā ziņā būtu izmantojušas arī pašas, proti, liegušas starptautisko aizsardzību patvēruma meklētājam, kas ierodas caur drošām valstīm. Citiem vārdiem, Regula Nr. 343/2003 starp dalībvalstīm sadala atbildību, bet ne normatīvās pilnvaras (28) izskatīt patvēruma pieteikumu.

b)      Patvēruma meklētāja tiesības un izņēmuma gadījumā pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi

72.      Attiecībā uz patvēruma meklētāju tiesībām un tiesību aizsardzības līdzekļiem izņēmuma gadījumā, kā to definē spriedumā lietā N. S, ir svarīgi nošķirt divu dažādu veidu lēmumus. Tie ir lēmumi attiecībā uz atbildību par pieteikuma izskatīšanu un lēmumi attiecībā uz patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti.

73.      Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 18. pantu lēmumu par izskatīšanu pieņem dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu (proti, dalībvalsts, kas citai dalībvalstij ir lūgusi izskatīt patvēruma pieteikumu). Regulā Nr. 343/2003, ja to interpretē atbilstoši Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas mērķiem, nekas neliecina par to, ka patvēruma meklētājam tiktu piešķirtas jebkādas subjektīvas tiesības pieprasīt, lai konkrēti identificēta dalībvalsts izskata patvēruma pieteikumu (29). Tas attiecas gan uz dalībvalsti, kas saņēmusi pieprasījumu, gan uz dalībvalsti, kas šo pieprasījumu iesniegusi.

74.      Lēmumi par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti ir reglamentēti Regulas Nr. 343/2003 19. pantā. Tajā ir noteikts, ka, “ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti” (mans izcēlums).

75.      Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 19. panta 2. punktu pārsūtīšanas lēmumā jānorāda attiecīgais pamatojums. Tajā ietver sīkākas ziņas par pārsūtīšanas termiņu un vajadzības gadījumā norāda vietu, kurā patvēruma meklētājam jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja viņš dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi.

76.      Lēmums par pieteikuma neizskatīšanu un prasītāja pārsūtīšanu var tikt pārsūdzēts vai pārskatīts (30). Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentā iestāde katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti (31).

77.      Tieši šīs tiesvedības gaitā iesniedzējtiesai, pamatojoties uz savu pienākumu nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu, katrā konkrētā lietā ir pienākums apsvērt, vai pastāv izņēmuma apstākļi sprieduma lietā N. S. izpratnē un vai ir attiecīgi jāmaina dalībvalsts, kurā patvērums tiek meklēts, saistības. Tas ir gandrīz pašsaprotami, ka ES primārajās tiesībās (32) valstu tiesām ir paredzēts pienākums tajā pašā procesā nodrošināt Hartā ietverto tiesību aizsardzību un vēl jo vairāk tad, ja ES tiesību aktos ir konkrēti minēta pamattiesību ievērošana un Hartā, kā tas ir Regulā Nr. 343/2003, konkrēti tās preambulas 15. Apsvērumā (33).

78.      Saskaņā ar Regulas Nr. 343/2003 19. panta 2. punktu lēmuma par patvēruma pieteikuma neizskatīšanu un patvēruma meklētāja pārsūtīšanu apstrīdēšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetenta iestāde konkrētajā gadījumā nenolemj citādi, un ar nosacījumu, ka valsts tiesības to pieļauj. Tā iemesli tika izskaidroti Komisijas Regulas Nr. 343/2003 priekšlikumā. Pārsūtīšana uz citu dalībvalsti visdrīzāk neradīs attiecīgajai personai ievērojamu kaitējumu, ko būtu grūti kompensēt (34). Ir acīmredzams, ka šis pieņēmums nav spēkā izņēmuma gadījumos, kas definēti spriedumā lietā N. S.

79.      Manuprāt, valsts tiesai, kas nevar nezināt par sistemātiskām nepilnībām patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāja uzņemšanas apstākļos atbildīgajā dalībvalstī Regulas Nr. 343/2003 3. panta 1. punkta izpratnē, ir būtisks iemesls pieņemt, ka patvēruma meklētājam būtu reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojoša attieksmei Hartas 4. panta izpratnē, ir pienākums apturēt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz šādu dalībvalsti un, ja nepieciešams, atcelt jebkuru valsts tiesību normu, kas izslēgtu šādu lēmumu. Tas izriet no vispārējiem ES tiesību principiem attiecībā uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un pamattiesību aizsardzību (35). Kā jau norādīju, kompetentajām iestādēm ir līdzīgs pienākums patvēruma procedūras pārvaldības kontekstā.

80.      Jānorāda, ka pašreizējā Komisijas priekšlikumā par Regulas Nr. 343/2003 pārstrādātās redakcijas 26. pantu ar virsrakstu “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” tā tostarp ir ierosinājusi, ka “apelācijas vai pārskatīšanas gadījumā attiecībā uz [..] pārsūtīšanas lēmumu [..] iestāde, rīkojoties ex officio, iespējami drīz un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā septiņās darba dienās no apelācijas iesniegšanas vai pārskatīšanas nolemj, vai attiecīgā persona drīkst vai nedrīkst palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, līdz zināms apelācijas vai pārskatīšanas rezultāts” (36).

81.      Jāsecina, ka pat izņēmuma gadījumos, kas definēti spriedumā lietā N. S., patvēruma meklētājam nav tiesvedībā izpildāma prasījuma, pamatojoties uz Regulu Nr. 343/2003, lai panāktu, ka konkrēta dalībvalsts izskatītu viņa patvēruma pieteikumu. Tomēr valsts tiesai, kas nevar nezināt, ka dalībvalstī, kura ir atbildīga Regulas Nr. 343/2003 izpratnē, patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāja uzņemšanas apstākļos pastāv sistemātiskas nepilnības, ir būtisks iemesls pieņemt, ka patvēruma meklētājam būs reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojoša attieksmei Hartas 4. panta izpratnē, un ir pienākums apturēt šā patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti.

V –    Secinājumi

82.      Tādēļ ierosinu uz Hessischer Verwaltungsgerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Patvēruma meklētājam nav pieejams tiesvedības ceļā apmierināms prasījums, lai panāktu, ka konkrēta dalībvalsts izskatītu viņa patvēruma pieteikumu saskaņā ar Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 3. panta 2. punkta pirmo teikumu. Tomēr valsts tiesai, kas nevar nezināt par sistemātiskām nepilnībām patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāja uzņemšanas apstākļos atbildīgajā dalībvalstī Regulas Nr. 343/2003 izpratnē, kas ir būtisks iemesls uzskatīt, ka patvēruma meklētājam būtu reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta izpratnē, šīs regulas 19. panta 2. punkta piemērošanas kontekstā ir pienākums apturēt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti.


1 –      Oriģinālvaloda – angļu.


2 –      Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu [(Procedūru direktīva)] (OV L 326, 13. lpp., labojums – OV 2006, L 236, 36. lpp.).


3 –      Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/83/EK par obligātajiem standartiem, lai kvalificētu trešo valstu valstspiederīgos [pilsoņus] vai bezvalstniekus kā bēgļus vai kā personas, kam citādi nepieciešama starptautiska aizsardzība, šādu personu statusu un piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 304, 12. lpp.). Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvas 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos [pilsoņus] vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV L 337, 9. lpp.) 40. pantā ir noteikts, ka Padomes Direktīvu 2004/83/EK atceļ no 2013. gada no 21. decembra. Uzņemšanas apstākļi ir tikuši saskaņoti ar Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos [minimālos] standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (OV L 31, 18. lpp.).


4 –      OV L 50, 1. lpp.


5 –      Sprieduma 104. punkts.


6 –      Sprieduma 106. punkts.


7 –      Visas dalībvalstis ir Ženēvas konvencijas un 1967. gada protokola līgumslēdzējas puses. Eiropas Savienība nav nedz Ženēvas konvencijas, nedz 1967. gada protokola līgumslēdzēja puse.


8 –      OV 1997, C 254, 1. lpp.


9 –      75. punkts, kurā minēts 2010. gada 2. marta spriedums apvienotajās lietās C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08 Salahadin Abdulla u.c. (Krājums, I‑1493. lpp., 53. punkts) un 2010. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑31/09 Bolbol (Krājums, I‑5539. lpp., 38. punkts).


10 –      Sprieduma 86. punkts. Tiesa atsaucās arī uz attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par pakļaušanu tādiem apcietinājuma apstākļiem, kas pielīdzināmi necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei, 88. un 90. punktā pieminot 2011. gada 21. janvāra spriedumu lietā MSS pret Beļģiju un Grieķiju (krājumā Reports of Judgments and Decisions [Spriedumu un nolēmumu krājumā] vēl nav publicēts).


11 –      Sprieduma 94. punkts.


12 –      Sprieduma 107.–108. punkts.


13 –      Vācijas valdība savos rakstveida apsvērumos atsaucas uz Hartas 18. panta izstrādes vēsturi un uz to, ka tai laikā valsts tiesību normas par bēgļa statusa piešķiršanu nebija saskaņotas. Tādējādi, manuprāt, Hartas 18. pants nepārsniedz patvēruma meklētāju tiesību aizsardzības ziņā Ženēvas konvenciju un acquis communautaire.


14 –      Priekšlikums Padomes 2003. gada 2. februāra Regulai (EK) Nr. 447/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (Dublinas regula) (COM(2001) 447, galīgā redakcija; 2. lpp., 1. punkts). Skat. arī Regulas Nr. 343/2003 preambulas 3. apsvērumu.


15 –      2009. gada 20. novembra spriedums lietā C‑19/08 Petrosian (Krājums, I‑495. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).


16 –      Skat. 2012. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑245/11 K (48. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka “kompetentajām valsts iestādēm ir pienākums nodrošināt, ka Regulas Nr. 343/2003 īstenošana tiek veikta tādējādi, lai garantētu bēgļa statusa noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt patvēruma pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi”.


17 –      Tabula ar Regulā Nr. 343/2003 noteiktajiem laika grafikiem ir skatāma pielikumā ģenerāladvokātes Šarpstones [Sharpston] 2012. gada 15. maija secinājumiem lietā C‑179/11 Cimade.


18 –      Skat. arī ģenerāladvokātes Trstenjakas [Trstenjak] secinājumus lietā N. S., kuru 94. punktā viņa tostarp konstatēja, ka ar Regulas Nr. 343/2003 palīdzību būtu “jānovērš arī patvēruma meklētāju patvaļīga izdevīgākās jurisdikcijas izvēle (forum shopping)”, par ko liecina norma, ka “par Savienībā iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tikai viena dalībvalsts, kura tiek noteikta pēc objektīviem kritērijiem”.


19 –      Šajā ziņā saskatu analoģiju ar Tiesas konstatējumu 2013. gada 29. janvāra spriedumā lietā C‑396/11 Radu, kura 34. punktā Tiesa konstatēja, ka “tādējādi, ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviešot jaunu, vienkāršotu un iedarbīgāku, notiesāto vai par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aizdomās turēto personu nodošanas sistēmu, ir mēģināts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienības noteiktā mērķa sasniegšanu – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu dalībvalstu savstarpējo uzticību”. Tas bija faktors, kas Tiesai lika noraidīt aicinājumu izdota Eiropas apcietināšanas ordera apstrīdēšanas iespējamos variantus izpildu tiesas iestādes līmenī papildināt ar nosacījumu, ka apsūdzēto personu nolēmuma pieņēmēja dalībvalsts ir uzklausījusi pirms aresta rīkojuma izdošanas. Tā kā Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas mērķis vienlīdz lielā mērā ir izveidot “jaunu, vienkāršotu un iedarbīgāku [..] sistēmu”, pamatojoties uz “savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp augstām dalībvalstīm”, tad, manuprāt, katrā ziņā tādai pašai piesardzībai ir jābūt piemērojamai, kad patvēruma meklētājam papildus ES likumdevēju noteiktajām tiesībām tiek piešķirtas citas tiesības. No jaunākajiem spriedumiem skat. 2013. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑399/11 Melloni (37. punkts).


20 –      Šeit atsaukšos uz ģenerāladvokātes Trstenjakas 2012. gada 12. janvāra secinājumiem lietā C‑620/10 Kastrati, kuru 29. punktā ģenerāladvokāte konstatēja, ka “Regulas Nr. 343/2003 mērķis nav radīt procesuālās garantijas patvēruma meklētājiem, nosakot priekšnoteikumus viņu patvēruma pieteikumu atzīšanai vai noraidīšanai”. Drīzāk “šajā regulā galvenokārt ir noteikta pienākumu un uzdevumu sadale starp dalībvalstīm. Ņemot to vērā, Regulas Nr. 343/2003 noteikumos, kuros regulēti dalībvalstu pienākumi pret patvēruma meklētājiem, uz kuriem attiecas Dublinas procedūra, principā noteikta tikai procedūru gaita dalībvalstu starpā vai arī tie ir domāti atbilstības ar citiem patvēruma tiesību aktiem nodrošināšanai”.


21 –      Skat. 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑367/09 Belgisch Interventie‑en Restitutiebureau (Krājums, I‑10761. lpp., 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra).


22 –      Komisija šajā ziņā atsaucas uz klasisko Tiesas judikatūru, proti, 1963. gada 5. februāra spriedumu lietā 26/62 van Gend en Loos (Recueil, 1. lpp.), 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa/Enel (Recueil, 585. lpp.) un 1966. gada 16. jūnija spriedumu lietā 57/65 Lütticke/Hauptzollamt Saarlouis (Recueil, 205. lpp.).


23 –      Manuprāt, to, ka pastāv šāda situācija, var secināt, balstoties uz ANO Cilvēktiesību komisijas, Starptautiskā Sarkanā Krusta un Komisijas sniegto informāciju, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Tiesas judikatūru. Turklāt dalībvalstu patvēruma iestādes apmainās ar informāciju par patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļiem. Tā kā spriedumā lietā N. S. aprakstītais izņēmuma gadījums neattiecas uz individuāla patvēruma meklētāja iezīmēm, dalībvalstīm ir pienākums ņemt vērā izņēmuma gadījumus uz vispārīga pamata, nevis kā jautājumu par pierādījumiem, kas sniegti konkrēta pieteikuma izvērtēšanas kontekstā.


24 –      107.–108. punkts.


25 –      Šajā ziņā skat. spriedumu lietā K (minēts iepriekš, 47. Punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka, “ja 15. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, dalībvalsts, kurai šajā normā minēto humānu apsvērumu dēļ ir pienākums uzņemt patvēruma meklētāju, kļūst par dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu”.


26 –      Visnotaļ iespējams, ka patvēruma meklētājs pieteikumu ir iesniedzis vairākās dalībvalstīs. Apstākļos, kad viņu nav iespējams pārsūtīt uz dalībvalsti, kurā viņš ieradās vispirms, no Regulas Nr. 343/2003 13. panta galu galā izrietētu, ka atbildīgā dalībvalsts ir dalībvalsts, kurā tika iesniegts pirmais pieteikums. Ja nebūtu šīs normas, pienākums nodrošināt starptautisku aizsardzību acīmredzot tiktu pamatots ar starptautiskajām publiskajām tiesībām, un tas attiektos atkarībā no attiecīgajiem apstākļiem vai nu uz dalībvalsti, kurā pieteicējs uzturas, vai arī uz pirmo drošo dalībvalsti, kurā viņš ir ieradies. Šis piemērs liecina, cik grūti ir no regulas atvasināt objektīvu dalībvalsts pienākumu izmantot savas 3. panta 2. punktā paredzētās pilnvaras.


27 –      Skat. ģenerāladvokātes Trstenjakas secinājumus lietā C‑245/11 K, 27.–31. punkts, un iepriekš minēto dokumentu COM(2001) 447, galīgā redakcija, 10lpp.


28 –      Valsts pilnvaras izskatīt patvēruma pieteikumu un sniegt starptautisko aizsardzību ir ietvertas tās suverenitātē. Tādēļ Direktīva 2004/83 neliedz dalībvalstīm attiecībā uz personām, kas tiek kvalificētas bēgļa statusam, piemērot labvēlīgākus standartus (skat. 3. pantu).


29 –      Izņēmuma kārtā 7. un 8. pantā attiecībā uz ģimenes locekļiem attiecīgo personu vēlmes ir juridiski nozīmīgas.


30 –      Dublinas konvencijā šāda norma nebija iekļauta. Diskusiju par atšķirībām starp 19. pantu un līdzvērtīgajām Dublinas konvencijas normām skat. iepriekš minēto dokumentu COM(2001) 447, galīgā redakcija, 17. un 18. lpp.


31 –      Tomēr Direktīvas 2005/85 39. pants par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību šim lēmumam nav piemērojams. Skat. šīs direktīvas 39. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļu kopsakarā ar 25. panta 1. punktu.


32 –      Skat., piem., ģenerāladvokātes Šarpstones secinājumus lietā C‑396/11 Radu, 52. punkts.


33 –      Jāpiebilst, ka 2010. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑400/10 PPU McB (Krājums, I‑8965. lpp., 60. un 61. punkts) Tiesa izvērtēja, vai 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.) interpretācija, kuru tā atbalstīja, atbilst Hartas 24. pantam un bērnu tiesībām, lai gan iesniedzējtiesas prejudiciālajā jautājumā par to nebija runas. Tiesa šo pieeju daļēji izvēlējās to saistību dēļ, kas ietvertas Regulas Nr. 2201/2003 preambulas 33. apsvērumā.


34 –      Skat. COM(2001) 447, galīgā redakcija, 19. lpp.


35 –      Vispārīgi par to skat. 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑279/09 DEB (Krājums, I‑13849. lpp.).


36 –      Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā [pilsoņa] vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm COM(2008) 820, galīgā redakcija, 47. lpp..