Lieta C‑87/12

Kreshnik Ymeraga u.c.

pret

Ministre du Travail, de l’Emploi et de l’Immigration

(Cour administrative lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. pants – Trešo valstu pilsoņu, kuri ir tādu Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kas nav izmantojuši tiesības uz brīvu pārvietošanos, uzturēšanās tiesības – Pamattiesības

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2013. gada 8. maija spriedums

1.        Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Tiesību izmantotāji – Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie – Nosacījums – Savienības pilsonis, kurš ir izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos – Direktīvas 2003/86 piemērošana Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem – Izslēgšana

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 2. panta 2. punkts un 3. panta 1. punkts; Padomes Direktīvas 2003/86 3. panta 3. punkts)

2.        Eiropas Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērošanas joma – Savienības pilsonis, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos – Iekļaušanas nosacījums – Pasākumu piemērošana, ar kuriem faktiski tiek liegta iespēja izmantot galvenās tiesības, kas piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu – Novērtējuma kritērijs – Pasākumi, kuru rezultātā minētajam pilsonim tiek noteikts pienākums atstāt Savienības teritoriju – Uzturēšanās tiesību atteikums viņa ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie – Nepietiekams apstāklis minētās tiesību liegšanas konstatēšanai

(LESD 20. un 21. pants)

3.        Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība – Uzturēšanās tiesību atteikums Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie – Situācija, kurai nav piemērojamas Savienības tiesības – Izvērtēšana, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju – Valsts tiesas kompetencē esošs vērtējums

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkts)

1.        Direktīva 2003/86 par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos un Direktīva 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā nav piemērojamas trešo valstu pilsoņiem, kuri lūdz piešķirt uzturēšanās tiesības, lai pievienotos savam ģimenes loceklim Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos kā Savienības pilsonis un vienmēr ir uzturējies savas pilsonības dalībvalstī.

(sal. ar 33. punktu)

2.        LESD 20. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka dalībvalsts trešās valsts pilsonim, ja šis pilsonis vēlas dzīvot kopā ar savu ģimenes locekli – Eiropas Savienības pilsoni, kurš dzīvo šajā dalībvalstī, kuras pilsonība viņam ir, un kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, atsaka uzturēšanos tās teritorijā, ja vien šāds atteikums attiecīgajam Savienības pilsonim neliedz faktiski izmantot tiesības, kas piešķirtas saskaņā ar Savienības pilsoņa statusu.

Saistībā ar minēto tikai apstāklis, ka minētajam dalībvalsts pilsonim saimnieciskās kārtības iemeslu dēļ vai lai saglabātu ģimenes vienotību Savienības teritorijā, varētu šķist vēlami, lai viņa ģimenes locekļi, kuriem nav dalībvalsts pilsonības, varētu uzturēties kopā ar viņu Savienības teritorijā, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka Savienības pilsonis būs spiests pamest Savienības teritoriju, ja šādas tiesības netiek piešķirtas.

(sal. ar 38. un 45. punktu un rezolutīvo daļu)

3.        Ja Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, situāciju nereglamentē ne Direktīva 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ne Direktīva 2003/86 par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos noteikumiem un ja dalībvalsts atteikums piešķirt uzturēšanās tiesības minētā Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem nav tāds, kas varētu atņemt viņam iespēju izmantot galvenās tiesības, kas piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu, šāds atteikums nepieder pie Savienības tiesību īstenošanas Eiropas Savienības pamattiesību hartas 51. panta izpratnē, tāpēc šāda atteikuma atbilstība pamattiesībām nav vērtējama šīs Hartas noteikto tiesību kontekstā.

Šāds secinājums neietekmē jautājumu par to, vai, pamatojoties uz pārbaudi Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kuras līgumslēdzējas puses ir visas dalībvalstis, noteikumu izpratnē uzturēšanās tiesības nedrīkst atteikt attiecīgajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pamatlietā.

(sal. ar 42.–44. punktu)