Lieta C‑603/20 PPU
SS
pret
MCP
(High Court of Justice (England & Wales), Family Division lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesas (piektā palāta) 2021. gada 24. marta spriedums
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Regula (EK) Nr. 2201/2003 – 10. pants – Jurisdikcija lietās par vecāku atbildību – Bērna nolaupīšana – Dalībvalsts tiesu jurisdikcija – Teritoriālā piemērojamība – Bērna aizvešana uz trešo valsti – Šajā trešā valstī iegūta pastāvīgā dzīvesvieta
1. Prejudiciāli jautājumi – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Nosacījumi – Maza bērna atšķiršana no tēva un aizvešana – Risks nopietni kaitēt viņu attiecībām un bērna attīstībai – Risks, ka atgriešanās gadījumā varētu tikt apdraudēta bērna integrācija ģimenes un sociālajā vidē
(Tiesas Reglamenta 107. pants; Padomes Regula Nr. 2201/2003)
(skat. 33.–35. punktu)
2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija lietās par vecāku atbildību – Jurisdikcija bērna nolaupīšanas gadījumos – Īpašā jurisdikcija – Šaura interpretācija
(Padomes Regulas Nr. 2201/2003 8. panta 1. punkts un 10. pants)
(skat. 43. un 47. punktu)
3. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību – Regula Nr. 2201/2003 – Jurisdikcija lietās par vecāku atbildību – Jurisdikcija bērna nolaupīšanas gadījumos – Tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kurā pirms nolaupīšanas bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta – Piemērojamība – Bērna nolaupīšana uz trešo dalībvalsti – Bērns, kas pieteikuma par vecāku atbildību iesniegšanas dienā savu pastāvīgo dzīvesvietu ir ieguvis šajā trešā valstī – Izslēgšana – Jurisdikcijas noteikšana, pamatojoties uz starptautiskām konvencijām, nolīgumu par jurisdikciju vai valstu tiesību normām
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pants; Padomes Regulas Nr. 2201/2003 33. apsvērums, 8. panta 1. punkts, 10., 12. un 14. pants un 60. panta e) punkts)
(skat. 39., 40., 45., 46., 49.–55. un 58.–64. punktu un rezolutīvo daļu)
Rezumējums
SS un MCP, kuri abi ir Indijas pilsoņi un kuriem ir uzturēšanās atļauja Apvienotajā Karalistē, ir 2017. gadā dzimušā P, kas ir Apvienotās Karalistes valstspiederīgais, vecāki. 2018. gada oktobrī māte devās uz Indiju kopā ar bērnu, kas kopš tā laika Indijā dzīvo kopā ar savu vecomāti no mātes puses un kam tādējādi vairs nav pastāvīgās dzīvesvietas Apvienotajā Karalistē. Uz šo iemeslu māte ir pamatojusies, lai apstrīdētu Anglijas un Velsas tiesu jurisdikciju, kam ir jāizskata tēva lūgums, kurš savā High Court of Justice (England & Wales), Family Division (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Ģimenes lietu departaments, Apvienotā Karaliste) celtajā prasībā pieprasa bērna atgriešanos Apvienotajā Karalistē un – pakārtoti – saskarsmes tiesības.
Šī tiesa uzskata, ka tās jurisdikcija ir jāvērtē, pamatojoties uz Briseles IIa regulu (1). Šajā ziņā tā norāda, ka brīdī, kad tēvs tajā cēla prasību, bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija Indijā un bērns pilnībā bija integrējies Indijas sociālajā un ģimenes vidē, jo, izņemot valstspiederību, viņam nebija konkrētas faktiskas saiknes ar Apvienoto Karalisti.
Augstā tiesa norāda, ka Briseles IIa regulas 10. pantā ir ietverti noteikumi par jurisdikciju bērna nelikumīgas aizvešanas vai aizturēšanas gadījumā, vienlaikus precizēdama, ka tai ir šaubas it īpaši par to, vai šī tiesību norma var tikt piemērota piekritības konfliktam starp dalībvalsts tiesām un trešās valsts tiesām. Tādējādi tā jautā Tiesai, vai šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja pēc nolaupīšanas uz trešo valsti bērns šajā valstī ir ieguvis savu pastāvīgo dzīvesvietu, tās dalībvalsts tiesas, kurā bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms nolaupīšanas, saglabā jurisdikciju bez ierobežojuma laikā. Tādējādi šī lieta ļauj Tiesai lemt par šīs tiesību normas teritoriālo piemērojamību.
Tiesas vērtējums
Tiesa norāda, pirmkārt, ka, runājot par jurisdikciju bērna nolaupīšanas gadījumā, Briseles IIa regulas 10. pantā ir paredzēti kritēriji, kas attiecas uz situāciju, kura ir saistīta tikai ar dalībvalstu teritoriju. Tas, ka šajā pantā ir izmantots vārds “dalībvalsts”, nevis vārdi “valsts” vai “trešā valsts”, nozīmē, ka šis pats pants reglamentē vienīgi jurisdikciju bērna nolaupīšanas gadījumā starp dalībvalstīm.
Otrkārt, runājot par šīs tiesību normas kontekstu, Tiesa konstatē, ka Briseles IIa regulas 10. pants ir īpašās jurisdikcijas norma, ņemot vērā vispārējo noteikumu(2), saskaņā ar kuru bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām principā ir jurisdikcija lietās par vecāku atbildību. Šī īpašās jurisdikcijas norma neitralizē iedarbību, ko vispārējās jurisdikcijas noteikuma piemērošana rada bērna nolaupīšanas gadījumā, proti, jurisdikcijas nodošanu dalībvalstij, kurā bērns ir ieguvis jaunu pastāvīgo dzīvesvietu. Ja pastāvīgo dzīvesvietu bērns ir ieguvis ārpus Eiropas Savienības, vispārējās jurisdikcijas noteikums nav piemērojams. Tādējādi šīs regulas 10. pants zaudē savu jēgu un tātad vairs nav piemērojams.
Turklāt Tiesa norāda – no Briseles IIa regulas sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis minētā 10. panta piemērošanas jomā iekļaut bērna nolaupīšanu uz trešo valsti, jo uz šādu nolaupīšanu attiecas it īpaši tādas starptautiskās konvencijas kā 1980. gada Hāgas konvencija (3) un 1996. gada Hāgas konvencija (4). Atsevišķos gadījumos (piemēram, aizgādības tiesību subjektu piekrišanas vai pasivitātes gadījumā) 1996. gada Hāgas konvencijā faktiski ir paredzēta jurisdikcijas nodošana bērna jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesām. Šāda jurisdikcijas nodošana zaudētu jēgu, ja dalībvalsts tiesas saglabātu savu jurisdikciju bez ierobežojuma laikā.
Treškārt, Tiesa precizē, ka jurisdikcijas saglabāšana bez ierobežojuma laikā neatbilstu vienam no Briseles IIa regulas pamatmērķiem, proti, apmierināt vislabākās bērna intereses, šajā nolūkā dodot priekšroku tuvuma kritērijam. Šāda Briseles IIa regulas 10. panta interpretācija būtu pretrunā arī 1980. gada Hāgas konvencijā izveidotā tūlītējas atpakaļatdošanas vai aizturēšanas mehānisma loģikai.
Tiesa secina, ka Briseles IIa regulas 10. pants nav piemērojams gadījumā, kad ir konstatēts, ka pieteikuma par vecāku atbildību iesniegšanas dienā bērns pēc nolaupīšanas uz trešo valsti savu pastāvīgo dzīvesvietu ir ieguvis šajā valstī. Šādā gadījumā tiesas, kurā ir celta prasība, jurisdikcija ir jānosaka saskaņā ar piemērojamām starptautiskajām konvencijām vai, ja šādu starptautisko konvenciju nav, saskaņā ar Briseles IIa regulas 14. pantu.