Prasība, kas celta 2010. gada 21. maijā - Spānija/Komisija

(lieta T-230/10)

Tiesvedības valoda - spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Spānijas Karaliste (pārstāvis - M. Muñoz Pérez)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2010. gada 11. marta Lēmumu 2010/152/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) Garantiju nodaļu, uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), daļā, uz kuru attiecas prasība par lēmuma atcelšanu, un

piespriest atbildētājai iestādei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Šī prasība ir par divām Komisijas noteiktām finanšu korekcijām un tiek pamatota ar to, ka esot pārkāpti Padomes 1996. gada 28. oktobra Regulas (EK) Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju ¹, Komisijas 2003. gada 11. augusta Regulas (EK) Nr. 1433/2003, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 2200/96 attiecībā uz darbības fondiem, darbības programmām un finansiālu palīdzību ², un Komisijas 2003. gada 11. augusta Regulas (EK) Nr. 1432/2003, kurā izklāstīti sīki izstrādāti noteikumi Padomes Regulas (EK) Nr. 2200/96 piemērošanai attiecībā uz ražotāju organizāciju atzīšanas un ražotāju grupu pagaidu atzīšanas nosacījumiem ³, noteikumi, uz kuriem Komisija atsaukusies minēto korekciju pamatošanai.

Jautājumā par videi nekaitīga iepakojuma apsaimniekošanas izmaksu neattiecināšanu Komisija Regulas Nr. 2200/96 15. panta 5. punktu un Regulas Nr. 1433/2003 I pielikumu interpretē tādējādi, ka uz vienotas likmes atbalstu attiecināmo izmaksu noteikšanā dalībvalstīm ir jāievēro noteikums, ka atbalstu piešķir tikai ražotāju organizāciju izmaksām, un tādēļ jāprasa tieši pierādīt šo apstākli.

Savukārt Spānijas Karaliste uzskata, ka, ņemot vērā minēto tiesību normu mērķi un redakciju, ticamu pierādījumu tam, ka izmaksas ir segusi ražotāju organizācija, nav jāprasa. Turklāt katrā ziņā ražotāju organizācijas patiešām sedz ar iepakojuma videi nekaitīgu apsaimniekošanu saistītās izmaksas, ņemot vērā, ka tiem tās pārnes tirgotāji, maksājot mazāku maksu par to precēm.

Attiecībā uz uzraudzības sistēmas trūkumiem saistībā ar SAT Royal ražotāju organizācijas atzīšanu Komisija uzskata, ka noteikums, ka nevienam ražotāju organizācijas biedram nedrīkst būt vairāk nekā 20 % balsu, esot jāattiecina arī uz fiziskām personām, kuras ir akcionāri/dalībnieki juridiskajās personās, kuras savukārt ir ražotāju organizācijas biedri. Spānijas Karaliste uzskata, ka Regulas Nr. 1432/2003 14. panta 2. punktā paredzētais noteikums ir piemērojams tikai organizācijas biedriem un nav jāpārbauda, kas veido ražotāju organizācijā ietilpstošo juridisko personu akcionāru/dalībnieku kopumu.

____________

¹ - OV L 297, 21.11.1996., 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā: 3. nod., 20. sēj., 55. lpp.

² - OV L 203, 12.08.2003., 25. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā: 3. nod., 39. sēj., 431. lpp.

³ - OV L 203, 12.08.2003., 18. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā: 3. nod., 39. sēj., 424. lpp.