EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(otrā palāta)
2014. gada 10. jūlijā (*)
Civildienests – EIB personāls – Iecelšana amatā – Nodaļas vadītāja amats – Cita kandidāta, kas nav prasītāja, iecelšana amatā – Atlases procedūras pārkāpumi – Atlases komitejas locekļu objektivitātes pienākums – Atlases komitejas priekšsēdētāja nosodāma rīcība attiecībā uz prasītāju – Interešu konflikts – Visiem kandidātiem kopīga mutvārdu prezentācija – Mutvārdu prezentācijai izsniegtie dokumenti, ar kuriem var tikt piešķirta priekšrocība vienam no kandidātiem – Kandidāts, kurš ir piedalījies izsniegto dokumentu sagatavošanā – Vienlīdzības principa pārkāpums – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasība par kaitējuma atlīdzību
Lieta F‑115/11
par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270 pantam,
CG, Eiropas Investīciju bankas darbiniece ar dzīvesvietu Sandweiler (Luksemburga), ko sākotnēji pārstāvēja N. Thieltgen, vēlāk – J.‑N. Louis un D. de Abreu Caldas, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Investīciju banku (EIB), ko pārstāv G. Nuvoli un T. Gilliams, pārstāvji, kuriem palīdz A. Dal Ferro, advokāts,
atbildētāja.
CIVILDIENESTA TIESA
(otrā palāta),
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. I. Rofesa i Puhola [M. I. Rofes i Pujol] (referente), tiesneši K. Brādlijs [K. Bradley] un J. Svenningsens [J. Svenningsen],
sekretāre K. Lopesa Bankalari [X. Lopez Bancalari], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 6. marta tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 27. oktobrī, CG būtībā lūdz Civildienesta tiesu atcelt Eiropas Investīciju bankas (EIB vai turpmāk tekstā – “Banka”) priekšsēdētāja lēmumu iecelt nevis prasītāju, bet gan A k‑gu nodaļas “Riska politika un cenu noteikšana” (“Risk Policy and Pricing division”, turpmāk tekstā – “RPP nodaļa”), kas iekļauta Risku pārvaldības ģenerāldirektorāta (ĢD) (turpmāk tekstā – “ĢD “Risku pārvaldība””) Kredītriska departamentā, vadītāja amatā un piespriest Bankai atlīdzināt materiālo un morālo kaitējumu, kurš, kā uzskata prasītāja, viņai ir nodarīts.
Atbilstošās tiesību normas
2 Atbilstoši LESD 308. pantam Bankas Statūti ir noteikti protokolā, kas ir pievienots šim līgumam un Līgumam par Eiropas Savienību, kuru neatņemama sastāvdaļa tas ir.
3 Protokola Nr. 5 par Bankas Statūtiem 7. panta 3. punkta h) apakšpunktā ir paredzēts, ka Valde apstiprina Bankas Reglamentu. Šis Reglaments tika apstiprināts 1958. gada 4. decembrī, un tajā vairākkārt ir izdarīti grozījumi. Tajā ir noteikts, ka Direktoru padome pieņem noteikumus, kas attiecas uz Bankas personālu.
4 1960. gada 20. aprīlī Direktoru padome pieņēma Bankas Personāla reglamentu. Personāla reglamenta – redakcijā, kas piemērojama lietā, – 14. pantā ir norādīts, ka Bankas personāls atbilstoši tā veicamajiem pienākumiem sastāv no triju kategoriju darbiniekiem: pirmā kategorija attiecas uz vadības personālu, un tajā ir apkopotas divas funkciju grupas – funkciju grupa “vadības darbinieks” un “C funkciju grupa”; otrā kategorija attiecas uz koncepcijas personālu, un tajā ir apkopotas trīs funkciju grupas – “D funkciju grupa”, “E funkciju grupa” un “F funkciju grupa”; trešā kategorija attiecas uz izpildes personālu, un tā sastāv no četrām funkciju grupām.
5 Bankas Personāla reglamenta 41. pantā ir noteikts:
“Visa veida individuāli strīdi starp Banku un tās personāla locekļiem tiek izskatīti [Eiropas Savienības] Tiesā.
Uz strīdiem, kas nav tādi, kas izriet no [disciplināriem] pasākumiem, attiecas izlīguma procedūra Bankas Samierināšanas komisijā neatkarīgi no Tiesā celtās prasības.
[..]”
6 Bankas Vadības komiteja 2004. gada 25. maijā apstiprināja dokumentu “Norādījumi par iekšējo mobilitāti un paaugstināšanu amatā” (turpmāk tekstā – “norādījumi”).
7 Norādījumu 2. pantā “Vakanto amatu publicēšana” ir noteikts:
“Visas vakantās amata vietas parasti ir pieejamas visiem personāla locekļiem un tiek publicētas. [..]”
8 Norādījumu 3. pantā “[Atlases] komiteju izmantošana” ir paredzēts:
“Vadības personāla kopīga lēmuma, kas pieņemts, izmantojot [atlases] komitejas, mērķis ir veicināt lēmumu pieņemšanas procesa līdzsvaru, taisnīgumu un pārskatāmību vakanto amata vietu aizpildīšanā. [..] komiteju izmantošana tiek prasīta, lai aizpildītu C funkciju grupas vai augstākus nekā [šī funkciju grupa] vakantos amatus [..].”
9 Norādījumu I pielikumā par atlases komiteju sastāvu un lomu ir noteikts:
“[..] Komitejās, cik vien iespējams, ir jābūt pārstāvētai vadības komandai, ņemot vērā attiecīgā amata ietvaru un ietekmi. To sastāvā ir jābūt pieciem locekļiem un ir jāiekļauj sievietes un vīrieši. Tajā ir jāiekļauj vismaz viens pārstāvis no [Personālvadības departamenta] un viens pārstāvis no kāda cita ģenerāldirektorāta, kas nav aizpildāmā amata ģenerāldirektorāts. Komitejas locekļiem ir jābūt vismaz ar tādu pašu funkciju līmeni kā vakantā amata funkciju līmenis.
Par amatu atbildīgais ģenerāldirektors un Personālvadības [departaments] kopīgi nolemj par komitejas sastāvu.”
10 Bankas Personālvadības departaments ir izstrādājis dokumentu “Atlases komiteju laba prakse” (turpmāk tekstā – “Laba prakse”). Tā – redakcijā, kas piemērojama lietā, – 4.1. pantā ir noteikts:
“Komiteju sastāvā ir pieci balsstiesīgi locekļi un viens novērotājs, kas pārstāv [Apvienoto komiteju vīriešu un sieviešu līdztiesīgu iespēju jautājumos]. [Atlases] komitejas priekšsēdētājs parasti pārstāv ģenerāldirektorātu, kurā amata vieta tiek aizpildīta. Pieciem balsstiesīgajiem locekļiem ir vienādas tiesības balsot. Novērotājam no [Apvienotās komitejas vīriešu un sieviešu līdztiesīgu iespēju jautājumos] nav tiesību balsot. Pieciem balsstiesīgajiem locekļiem ir jābūt vismaz ar tādu pašu funkciju līmeni kā vakantā amata funkciju līmenis. Par komitejas sastāvu vienojas [Personālvadības departaments] un ģenerāldirektorāts, kurā amata vieta tiek aizpildīta, un tajā ir jāiekļauj vismaz viena sieviešu dzimuma balsstiesīga locekle.”
11 Labas prakses 5.1. pants ir formulēts šādi:
“Komitejas priekšsēdētājam ir tādas pašas tiesības balsot kā citiem balsstiesīgajiem locekļiem, tomēr viņš rīkojas kā primus inter pares [..], kas nozīmē, ka gadījumā, kad nav iespējams panākt vienprātīgu lēmumu par galīgo ieteikumu, priekšsēdētājam ir izšķirošā balss, kas ir jāizskaidro (ja tiek izmantota) komitejas sanāksmes protokolā.”
12 Saskaņā ar Labas prakses 10.3. pantu:
“[..] Komitejas sanāksmēs un apspriedēs [..] priekšsēdētājs runā pēdējais, lai ļautu citiem locekļiem paust viņu viedokli, neietekmējoties no ģenerāldirektorāta, kurā pieņem darbā. [..]”
13 Atbilstoši Labas prakses 17. pantam:
“Lēmumu par iecelšanu amatā pieņem [Bankas] priekšsēdētājs pēc apspriešanās ar kolēģiem no Vadības komitejas un ņemot vērā [Personālvadības departamenta] direktora priekšlikumu. Šajā nolūkā [Personālvadības departamenta] direktors, pamatojoties uz [atlases] komitejas protokolu, iesniedz priekšlikumu par iecelšanu [komitejai, kuru veido Vadības komiteja un ģenerālsekretārs], to papildinot ar visiem [Personālvadības departamenta] apsvērumiem, ja viņš to uzskata par atbilstošu.”
Tiesvedības rašanās fakti
14 Prasītāja tika pieņemta darbā Bankā 1998. gada 16. jūlijā koncepcijas personāla kategorijas E funkciju grupā.
15 2001. gada 1. aprīlī prasītāja tika paaugstināta amatā koncepcijas personāla kategorijas D funkciju grupas 1. līmenī.
16 2008. gada 1. janvārī prasītāja tika iecelta par ĢD “Risku pārvaldība” nodaļas “Koordinācija” (turpmāk tekstā – “Koordinācijas nodaļa”) vadītāju un tika paaugstināta amatā vadības personāla kategorijas C funkciju grupā. Prasības iesniegšanas dienā prasītāja joprojām bija šajā amatā.
17 Kad prasītāja sāka pildīt Koordinācijas nodaļas vadītājas pienākumus, ĢD “Risku pārvaldība” vadīja ģenerāldirektors un viņa tiešā uzraudzībā bija Kredītriska departamenta direktors X k‑gs, Finanšu riska departamenta direktors Y k‑gs un prasītāja.
18 Prasītājas novērtējuma ziņojumā attiecībā uz 2008. gadu ĢD “Risku pārvaldība” ģenerāldirektors kā novērtētājs uzskatīja, ka viņas veikums esot bijis atbilstošs visam gaidītajam, un prasītājai tika piešķirta prēmija.
19 Prasītājas novērtējuma ziņojumā attiecībā uz 2009. gada pirmo pusgadu novērtētājs secināja, ka prasītājas veikums esot bijis ļoti labs. Prasītāja saņēma algas palielinājumu trīs minimālo līmeņu apmērā un prēmijas.
20 Ar 2011. gada 16. februāra paziņojumu ĢD “Risku pārvaldība” ģenerāldirektors Bankas Vadības komitejai iesniedza priekšlikumu par šī ģenerāldirektorāta reorganizāciju.
21 2011. gada 18. februārī prasītāja iesniedza lūgumu uzsākt izmeklēšanas procedūru pret X k‑gu un Y k‑gu par cilvēka cieņas ievērošanu darbavietā. Šajā lūgumā prasītāja apgalvoja, ka viņi no 2010. gada jūnija – runājot par X k‑gu – un no 2008. gada septembra – runājot par Y k‑gu – pret prasītāju esot vērsuši iebiedēšanas un vardarbības darbības, kuras cita starpā ietvēra “atstumšanu malā”, vājinot un/vai mazinot viņas lomu un pienākumus.
22 Bankas Vadības komiteja 2011. gada 22. februārī apstiprināja ĢD “Risku pārvaldība” reorganizācijas projektu (turpmāk tekstā – “ĢD “Risku pārvaldība” reorganizācija”), un šī jaunā organizācija atšķīrās no priekšlikuma, kas izklāstīts ĢD “Risku pārvaldība” ģenerāldirektora 2011. gada 16. februāra paziņojumā.
23 Ar Personālvadības departamenta direktora 2011. gada 28. februāra vēstuli prasītāja tika informēta par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu un tika aicināta izklāstīt savu sūdzību memorandā.
24 Ar 2011. gada 14. marta memorandu prasītāja norādīja uz darbībām, kuras saistītas ar iebiedēšanu un vardarbību un kuras pret viņu esot vērsuši abi iespējamie ietekmētāji, proti, X k‑gs un Y k‑gs.
25 Ar 2011. gada 30. marta paziņojumu Bankas priekšsēdētājs darīja zināmu personālam, ka Vadības komiteja ir apstiprinājusi ĢD “Risku pārvaldība” reorganizāciju no 2011. gada 1. aprīļa (turpmāk tekstā – “2011. gada 30. marta paziņojums personālam”). No šī paziņojuma izriet, ka no šīs dienas riska vispārējā politika, tostarp Bāzeles līgums, kapitāla pietiekamība, stresa testēšana un cenu noteikšana, attiekšoties uz jaunizveidoto nodaļu – RPP nodaļu, kas iekļauta ĢD “Risku pārvaldība” Kredītriska departamentā. Tāpat 2011. gada 30. marta paziņojumā personālam bija norādīts, ka saistībā ar ĢD “Risku pārvaldība” reorganizāciju Finanšu riska departamenta direktors Y k‑gs kļūšot par Kredītriska departamenta direktoru un ka paziņojums par vakanci attiecībā uz RPP nodaļas jaunā vadītāja amatu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais amats”) tikšot publicēts saskaņā ar parastajām Bankas procedūrām.
26 2011. gada 20. maijā tika publicēts paziņojums par vakanci attiecībā uz apstrīdēto amatu. Tajā tika noteikts pieteikumu iesniegšanas termiņš – 2011. gada 7. jūnijs.
27 Ar 2011. gada 3. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta Personālvadības departamenta direktoram, prasītāja lūdza apturēt darbā pieņemšanas procedūru apstrīdētā amata aizpildīšanai, it īpaši tādēļ, ka saistībā ar Y k‑gu, kurš bija atlases komitejas sastāvā, tolaik norisinājās izmeklēšanas procedūra, kuru viņa bija ierosinājusi. Uz šo vēstuli atbilde netika saņemta.
28 2011. gada 7. jūnijā prasītāja pieteica savu kandidatūru apstrīdētajam amatam.
29 Ar 2011. gada 10. jūnija elektroniskā pasta vēstuli prasītāja tika uzaicināta ierasties uz interviju ar atlases komiteju 2011. gada 17. jūnijā. Uzaicinājumā uz interviju ar atlases komiteju bija norādīts, ka atlases komitejas sastāvā ir piecas personas, tostarp Y k‑gs, kurš to vada. Tajā arī bija precizēts, ka intervijā prasītājai būšot jāsniedz desmit minūšu garš izklāsts par jautājumu, kas viņai jau ticis paziņots elektroniskā pasta vēstulē, un ka saistībā ar šo jautājumu viņa varot izmantot elektroniskā pasta vēstulei pievienotos dokumentus.
30 Ar 2011. gada 14. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta Personālvadības departamenta direktoram, prasītāja lūdza, lai Y k‑gs tiktu aizstāts.
31 Ar šīs pašas dienas 2011. gada 14. jūnija elektroniskā pasta vēstuli Personālvadības departamenta direktors atbildēja prasītājai, ka atlases komitejas sastāvs netiks mainīts. Viņš norādīja prasītājai, ka tas būtu “nepieņemami”, ka Kredītriska departamenta direktors Y k‑gs nevadītu visas atlases komitejas veicamās intervijas. Viņš uzsvēra, ka Personālvadības departamenta darbinieks ir atlases komitejas loceklis un ka viens viņa no galvenajiem pienākumiem ir nodrošināt vienlīdzīgu un objektīvu attieksmi pret visiem kandidātiem.
32 2011. gada 16. jūnija dienas vidū prasītāja pa elektronisko pastu atlases komitejas sekretariātam nosūtīja savu motivācijas vēstuli un curriculum vitae.
33 Tā paša 2011. gada 16. jūnija vakarā ar elektroniskā pasta vēstuli prasītāja informēja atlases komitejas sekretariātu, ka medicīnisku iemeslu dēļ viņa nevarēšot ierasties uz interviju, kas noteikta nākamajā dienā, un ka viņa esot slimības atvaļinājumā uz trim nedēļām.
34 2011. gada 17. jūnijā visiem kandidātiem, izņemot prasītāju, notika intervijas ar atlases komiteju.
35 Ar 2011. gada 29. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, kas nosūtīta arī pa pastu, Personālvadības departamenta pārstāvis, kurš piedalījās atlases komitejā, aicināja prasītāju norādīt dienu laikposmā no 2011. gada 8. līdz 14. jūlijam viņas intervijai ar komiteju. Tā kā atbilde no prasītājas netika saņemta, iepriekš minētais komitejas loceklis, nosūtot 2011. gada 7. jūlija elektroniskā pasta vēstuli un ierakstītu vēstuli, lūdza prasītāju apstiprināt, vai viņa būs pieejama 2011. gada 11., 13. vai 14. jūlijā šai intervijai.
36 Ar 2011. gada 11. jūlija elektroniskā pasta vēstuli prasītāja paziņoja par savu pieejamību 2011. gada 13. un 14. jūlijā pēc komitejas ieskatiem.
37 2011. gada 11. jūlijā izmeklēšanas komiteja, kas bija atbildīga par prasītājas iesniegto sūdzību saistībā ar vardarbību, sniedza savu atzinumu (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas komitejas atzinums”). Runājot par X k‑gu, izmeklēšanas komiteja secināja, ka tā nav varējusi “attiecībā uz viņu konstatēt aizskarošu un tīšu attieksmi, kas varētu tikt uzskatīta par vardarbību”, un, runājot par Y k‑gu, pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka dažas prasītājas norādītās darbības ir apstiprinājušās, izmeklēšanas komiteja nebija izteikusies par jautājumu, vai šīs darbības bija psiholoģiska vardarbība. Minētajā atzinumā izmeklēšanas komiteja formulēja arī virkni ieteikumu Bankai.
38 2011. gada 13. jūlijā prasītāju uzklausīja atlases komiteja, kuras priekšsēdētājs bija Y k‑gs.
39 Komiteja savā 2011. gada 18. jūlija protokolā, kas sagatavots atlases procedūras noslēgumā, vienprātīgi secināja, ka A k‑gs ir vislabākais kandidāts apstrīdētajam amatam, un ieteica viņu iecelt.
40 Ar 2011. gada 27. jūlija elektroniskā pasta vēstuli prasītāja tika informēta par to, ka komiteja ir izraudzījusies A k‑gu.
41 Ar 2011. gada 28. jūlija paziņojumu Bankas priekšsēdētājs darīja zināmu personālam savu lēmumu, kas pieņemts pēc apspriešanās ar kolēģiem no Vadības komitejas, par A k‑ga iecelšanu apstrīdētajā amatā (turpmāk tekstā – “2011. gada 28. jūlija lēmums”).
42 Ar 2011. gada 29. jūlija elektroniskā pasta vēstuli prasītāja lūdza Personālvadības departamenta direktoru rakstveidā informēt prasītāju par iemesliem, kādēļ viņas kandidatūra nav tikusi izraudzīta, kā arī par iemesliem, kuri pamato cita kandidāta izvēli.
43 Ar 2011. gada 5. septembra vēstuli prasītāja Bankas priekšsēdētājam nosūtīja sūdzību, kurā prasīja atcelt 2011. gada 28. jūlija lēmumu, un lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kas, kā tiek apgalvots, ir nodarīts ar šā lēmuma prettiesiskumu un to, ka ir bijis jāierodas uz atlases komiteju, kuras viens no locekļiem bija viens no viņas iespējamajiem ietekmētājiem, pret kuru tolaik norisinājās izmeklēšanas procedūra.
44 2011. gada 8. septembrī prasītāju pieņēma kāds no Personālvadības departamenta darbiniekiem, kurš ļāva viņai iepazīties ar atlases komitejas protokola daļu, kas attiecās uz viņu.
45 Ar 2011. gada 19. septembra vēstuli Bankas priekšsēdētājs apstiprināja, ka viņš ir saņēmis 2011. gada 5. septembra sūdzību. Viņš informēja prasītāju, ka sakarā ar atbildīgās personas Personālvadības departamentā prombūtni līdz 2011. gada 23. septembrim sūdzība un lūgums atlīdzināt kaitējumu tikšot izskatīti, tiklīdz šis darbinieks atgriezīsies no atvaļinājuma, un ka viņš informēšot prasītāju par savu lēmumu pēc šī datuma.
Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība
46 Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– atcelt 2011. gada 28. jūlija lēmumu;
– noteikt EIB pienākumu veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai sarīkotu pienācīgu procedūru apstrīdētā amata aizpildīšanai;
– atzīt Bankas atbildību pret prasītāju saistībā ar lēmuma iecelt apstrīdētajā amatā A k‑gu prettiesiskumu;
– piespriest Bankai samaksāt atlīdzību par prasītājai nodarīto materiālo un morālo kaitējumu, turklāt šai atlīdzībai ir jābūt pieskaitītiem nokavējuma procentiem:
– saistībā ar morālo kaitējumu – EUR 50 000;
– saistībā ar materiālo kaitējumu atalgojuma zaudējuma dēļ – EUR 436 100;
– pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros noteikt ekspertīzi, lai konstatētu tā materiālā un morālā kaitējuma apmēru, ko izraisījis 2011. gada 28. jūlija lēmuma prettiesiskums, kura priekšmets ir plašāk izklāstīts piedāvājumā sniegt pierādījumus, kas pievienots prasības pieteikumam;
– piespriest Bankai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
47 Bankas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un/vai nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
48 Savā replikā, kas iesniegta 2012. gada 6. jūnijā, prasītāja lūdza Civildienesta tiesu pierādījumu savākšanas pasākuma ietvaros veikt liecinieka nopratināšanu, kā precizēts piedāvājumā sniegt pierādījumus, kas pievienots minētajai replikai, un, pakārtoti, pieņemt kā jaunu piedāvājumu sniegt pierādījumus minētā liecinieka liecību, kura norādīta šajā pielikumā. Šis lūgums tika izteikts, lai pamatotu prasības prasījumus atcelt tiesību aktu. Atbildot uz Civildienesta tiesas jautājumu par šo lūgumu attiecībā uz pierādījumu savākšanas pasākumu procesa organizatorisko pasākumu ietvaros nākamajā punktā minēto, prasītāja precizēja, ka šo lūgumu viņa nevarēja formulēt savā prasības pieteikumā, jo viņa tikai 2012. gada februārī bija uzzinājusi faktus, par kuriem šis liecinieks varētu izteikties.
49 Ar kancelejas 2014. gada 29. janvāra vēstulēm lietas dalībnieki tika aicināti izpildīt procesa organizatoriskos pasākumus. Tie pienācīgi izpildīja šo lūgumu.
50 Tiesas sēdē prasītāja atteicās no otrā un piektā savā prasības pieteikumā izvirzītā prasījuma.
Juridiskais pamatojums
1. Par pirmo prasījumu saistībā ar 2011. gada 28. jūlija lēmuma atcelšanu
51 Lai pamatotu savu prasību atcelt tiesību aktu, prasītāja izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar darbā pieņemšanas procedūrā pieļauto pārkāpumu esamību. Otrais pamats attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Trešais pamats ir balstīts uz pilnvaru nepareizu izmantošanu.
52 Tiesas sēdē prasītāja paziņoja, ka viņa atsakās no otrā un trešā pamata.
53 Tādējādi ir jāuzskata, ka prasītāja izvirza vienu vienīgu pamatu saistībā ar darbā pieņemšanas procedūrā pieļauto pārkāpumu esamību. Šis pamats ir sadalāms divās daļās – pirmā daļa ir saistīta ar atlases komitejas objektivitātes trūkumu, bet otrā daļa attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, izvēloties kandidātiem uzdodamos jautājumus, un tā esot izvēle, ar kuru A k‑gam esot piešķirta priekšrocība.
Par pamata pirmo daļu saistībā ar atlases komitejas objektivitātes trūkumu
54 Saistībā ar sava vienīgā pamata par atcelšanu pirmo daļu prasītāja izvirza divus iebildumus – viņa sūdzas, pirmkārt, par atlases komitejas priekšsēdētāja Y k‑ga objektivitātes trūkumu un, otrkārt, par citu komitejas locekļu objektivitātes trūkumu.
Par pirmo iebildumu saistībā ar Y k‑ga kā atlases komitejas locekļa un priekšsēdētāja objektivitātes trūkumu
– Lietas dalībnieku argumenti
55 Prasītāja norāda, ka 2011. gada 28. jūlija lēmums tika pieņemts pēc Personālvadības departamenta direktora ieteikuma, pamatojoties uz darbā pieņemšanas procedūru, kurā esot pieļauti pārkāpumi, un tādēļ tas esot jāatceļ. Viņa norāda, ka 2011. gada 28. februārī pēc viņas lūguma tika uzsākta izmeklēšanas procedūra par cilvēka cieņas ievērošanu darbavietā saistībā ar iebiedēšanas un vardarbības faktiem, it īpaši no Y k‑ga puses, par kuras upuri viņa sevi uzskata no 2008. gada septembra. 2011. gada 11. jūlijā izmeklēšanas komiteja savā atzinumā esot precizējusi, ka Y k‑gs tiekot uzskatīts par “godkārīgu cilvēku” un ““ceļa rulli”, kurš virzās uz priekšu, pārāk daudz neraizējoties par netiešo kaitējumu, kuru viņš var nodarīt”, un ka viņš esot izspiedis prasītāju no viņas amata, piesavinoties visus stratēģiskos aspektus, kas bija Koordinācijas nodaļas ziņā.
56 Prasītāja apgalvo, ka sakarā ar pēc viņas lūguma uzsākto un uz Y k‑gu attiecošos izmeklēšanas procedūru par vardarbību atlases procedūras laikā pēdējais minētais esot bijis iesaistīts interešu konfliktā attiecībā pret viņu, proti, situācijā, kura liedza sniegt objektīvu un neitrālu viedokli par viņas kandidatūru. Prasītāja piebilst, ka Y k‑gs turklāt vadīja atlases komiteju, kas viņam esot ļāvis tieši vai netieši ietekmēt citu komitejas locekļu izvēli amata piešķiršanā. Tādējādi Y k‑ga dalības atlases komitejā dēļ šīs komitejas viedoklis neesot varējis ietvert vajadzīgās neatkarības un objektivitātes garantijas.
57 Prasītāja arī sūdzas, ka, lai gan bija izmeklēšanas komitejas atzinums, kurā attiecībā uz Y k‑gu bija konstatētas dažas darbības, uz kurām viņa bija norādījusi, un lai gan viņa bija skaidri formulējusi lūgumu, lai Y k‑gs nepiedalītos atlases komitejā, Banka neesot mainījusi komitejas sastāvu un viņai esot bijis jāstājas atlases komitejas, kurā piedalījās viens no viņas iespējamajiem ietekmētājiem, priekšā.
58 Banka iebilst, ka, tā kā Y k‑gs ir darbā pieņemšanas departamenta direktors, viņa iecelšana par atlases komitejas locekli esot bijusi saskaņā ar pastāvīgo praksi un atbilstoša Labai praksei. Runājot par izmeklēšanas komitejas atzinumu, Banka norāda, ka tajā esot secināts, ka neviens vardarbības akts nav piedēvējams iespējamajiem ietekmētājiem. Tā arī esot veikusi pasākumus, kas varētu nodrošināt [atlases] komiteju objektivitāti, piemēram, pārstāvja no Personālvadības departamenta piedalīšanos komitejā un pārstāvja no Apvienotās komitejas vīriešu un sieviešu līdztiesīgu iespēju jautājumos (turpmāk tekstā – “COPEC”) kā novērotāja locekļa klātesamību. Visbeidzot, atlases komitejas protokols parādot, ka Y k‑gam nav bijusi diskriminējoša nostāja pret prasītāju un viņa kā komitejas priekšsēdētāja stāvoklim nav bijusi nekāda nozīme, pieņemot 2011. gada 28. jūlija lēmumu. Proti, no komitejas protokola izrietot, ka prasītāja tikusi ierindota pēdējā vietā no pieciem kandidātiem, ka komitejas lēmumu ieteikt A k‑gu apstrīdētajā amatā komitejas locekļi bija pieņēmuši vienprātīgi un ka komitejas locekļu katram kandidātam piešķirtie punkti bija vienveidīgi, nevienam loceklim ievērojami nenovirzoties no citu locekļu paustā vērtējuma.
– Civildienesta tiesas vērtējums
59 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru plašā novērtējuma brīvība, kāda konkursa atlases komisijai vai atlases komitejai ir piešķirta attiecībā uz mutvārdu pārbaudījumu, kuriem tiek pakļauti kandidāti, kārtības un detalizēta satura noteikšanu, ir jākompensē ar rūpīgu to noteikumu ievērošanu, kuros ir reglamentēta šo pārbaudījumu organizēšana (spriedumi Girardot/Komisija, T‑92/01, EU:T:2002:220, 24. punkts, un Christensen/Komisija, T‑336/02, EU:T:2005:115, 38. punkts).
60 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru konkursa atlases komisijai ir jānodrošina, lai tās vērtējumi par visiem pārbaudāmajiem kandidātiem mutvārdu pārbaudījumu laikā tiktu balstīti uz vienlīdzīgiem un objektīviem nosacījumiem (spriedums Pantoulis/Komisija, T‑290/03, EU:T:2005:316, 90. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai gan attiecīgā darbā pieņemšanas procedūra nenotika konkursa veidā, šī judikatūra var tikt piemērota šajā lietā, jo atlases komitejas, tāpat kā konkursa atlases komisijas, mērķis ir izvēlēties vislabākos kandidātus no tiem, kuri ir pieteikušies pēc paziņojuma par amata vakanci publicēšanas, un tai ir plaša rīcības brīvība atlases testu organizēšanā.
61 Līdz ar to Bankai saskaņā ar labas pārvaldības un vienlīdzīgas attieksmes principiem bija jārūpējas par labu atlases procedūras organizāciju un bija jānodrošina visiem šīs atlases procedūras kandidātiem iespējami vienmērīga un pienācīga interviju ar atlases komiteju norise. No tā izriet, ka visiem Bankas izraudzītajiem atlases komitejas locekļiem noteikti ir jābūt neatkarīgiem, lai nevarētu tikt apšaubīta viņu objektivitāte.
62 Tādēļ Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai atlases komiteja tika izveidota un darbojās likumīgi, it īpaši ievērojot tās objektivitātes pienākumu, jo šī ievērošana ir viens no noteikumiem, kuri ir konkursu atlases komisiju, tāpat kā atlases komiteju, darba pamatā un kuri ir pakļauti Savienības tiesas pārbaudei (attiecībā uz konkursa atlases komisijas darbību skat. rīkojumu Meierhofer/Komisija, F‑74/07 RENV, EU:F:2011:63, 62. punkts).
63 Tādējādi Civildienesta tiesai šajā lietā tiek lūgts izvērtēt, vai Y k‑gs bija iesaistīts interešu konfliktā attiecībā pret prasītāju, jo par viņu notika prasītājas ierosinātā izmeklēšanas procedūra saistībā ar vardarbības faktu. Ja tas tā ir, Y k‑ga pienākuma atturēties novērtēt prasītājas kandidatūru neizpilde veidotu viņa objektivitātes pienākuma pārkāpumu un tādējādi visas komitejas objektivitātes pienākuma pārkāpumu.
64 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka interešu konflikts attiecas uz situāciju, kurā ierēdnis vai darbinieks, pildot savus pienākumus, tiek lūgts izlemt jautājumu, kura risināšanā vai rezultātā viņš ir personīgi ieinteresēts tādā mērā, ka tas var mazināt viņa neatkarību (piemēram, spriedums Giannini/Komisija, T‑100/04; turpmāk tekstā – “spriedums Giannini”, EU:T:2008:68, 223. punkts).
65 Tomēr tikai apstāklis vien, ka uz konkursa atlases komisijas locekli vai atlases komitejas locekli saistībā ar atlases procedūru attiecas sūdzība par vardarbību, ko ir iesniedzis konkursa vai atlases procedūras kandidāts, pats par sevi nevar ietvert pienākumu attiecīgajam loceklim atteikties no dalības konkursa atlases komisijā vai atlases komitejā (šajā ziņā skat. spriedumu BY/AESA, F‑81/11, EU:F:2013:82, 72. punkts). Savukārt, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām norādēm, izrādās, ka šim atlases komisijas loceklim ir interešu konflikts tādējādi, ka viņš tieši vai netieši ir personīgi ieinteresēts piešķirt priekšrocību vai radīt nelabvēlīgu situāciju vienam no kandidātiem, objektivitātes pienākums, kāds tas ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā, pieprasa, lai viņš nevarētu izteikties par šī kandidāta nopelniem, it īpaši, ja attiecīgās atlases noslēgumā izraudzītā persona turpmāk, iespējams, strādās viņa hierarhiskā vadībā.
66 Šajā gadījumā ir skaidrs, ka jaunizveidotā RPP nodaļa bija iekļauta Kredītriska departamentā un ka Y k‑gs kā šī departamenta direktors kļūtu par kandidāta, kurš tiktu iecelts apstrīdētajā amatā, tiešo priekšnieku. Tādēļ Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai prasītāja ir sniegusi objektīvas, atbilstīgas un saskanīgas norādes par to, ka Y k‑gs kā atlases komitejas loceklis un priekšsēdētājs personīgi bija ieinteresēts tādā mērā, ka tas varēja mazināt viņa neatkarību, novērtējot viņas kandidatūru apstrīdētajam amatam.
67 Šajā ziņā, pirmkārt, ir skaidrs, ka 2011. gada 28. februārī pēc prasītājas lūguma tika uzsākta izmeklēšanas procedūra par cilvēka cieņas ievērošanu darbavietā saistībā ar iebiedēšanas un vardarbības faktiem, ko tostarp esot izdarījis Y k‑gs. Tādējādi Civildienesta tiesa norāda, ka Banka ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā apstākļus, šāda izmeklēšanas procedūra bija vajadzīga un ka prasītājas lūgums uzreiz nebija jānoraida.
68 Nav arī apstrīdēts, ka 2011. gada 11. jūlijā par prasītājas iesniegto sūdzību atbildīgā izmeklēšanas komiteja sniedza savu atzinumu, kurā nav ietverts neviens formāls secinājums par jautājumu, vai Y k‑gam pārmestās darbības veidoja vardarbību, lai arī izmeklēšanas komiteja tostarp konstatēja, ka dažas prasītājas norādītās darbības ir apstiprinājušās. Atbildot uz Civildienesta tiesas formulēto jautājumu tiesas sēdē, Banka apstiprināja, ka parasti izmeklēšanas komitejas atzinums vardarbības jomā tiek nodots Bankas priekšsēdētājam lēmuma pieņemšanai, nevis tieši iespējamajiem ietekmētājiem vai sūdzības iesniedzējam. Tā arī precizēja, ka, bez šaubām, Y k‑gs bija saņēmis nevis pašu atzinumu, bet formālu paziņojumu par lēmumu atstāt bez tālākas virzības prasītājas sūdzību, kuru Bankas priekšsēdētājs pieņēma, ņemot vērā izmeklēšanas komitejas atzinumu.
69 Otrkārt, ir arī skaidrs, ka paziņojums par vakanci attiecībā uz apstrīdēto amatu tika publicēts 2011. gada 20. maijā un ka prasītājas intervija ar atlases komiteju notika 2011. gada 13. jūlijā, proti, divas dienas pēc tam, kad izmeklēšanas komiteja bija sniegusi savu atzinumu, un ka 2011. gada 18. jūlijā atlases komiteja sagatavoja savu protokolu, izvēloties A k‑gu šim amatam.
70 Tādējādi no iepriekš minētajiem punktiem izriet, ka atlases procedūra norisinājās vienlaikus ar izmeklēšanas procedūru.
71 Tālāk no izmeklēšanas komitejas atzinuma izriet, ka prasītāja it īpaši sūdzējās par “atstumšanu malā”, ko Y k‑gs esot darīji, vājinot un/vai mazinot viņas lomu un pienākumus.
72 Šajā ziņā izmeklēšanas komiteja konstatēja, ka “laika gaitā [Y k‑ga] attieksme pret [prasītāju] bija mainījusies – no cienītas un ļoti atzinīgi novērtētas darbinieces viņa bija kļuvusi par tādu, kura traucēja viņa izvirzītajai karjeras gaitai. Tā kā prasītāja turklāt bija viņa konkurente uz [ĢD “Risku pārvaldība”] ģenerāldirektora vietu, [Y k‑gs] bez jebkādas vilcināšanās aizpildīja varas tukšumus, kurus atstāja [prasītāja] savas slimības dēļ un kurus viņa, esot slima, tomēr cik necik mēģināja novērst”, un ka tādējādi Y k‑gs “[prasītāju] pakāpeniski izspieda no viņas amata, piesavinoties visus stratēģiskos aspektus, kuri attiecās uz koordinācijas dienestu. Līdz ar to pašlaik ir skaidrs [..], ka [ĢD “Risku pārvaldība”] organizācijas struktūras shēma ir tāda, ka [Y k‑gs] ir koncentrējis savās rokās visus galvenos stratēģiskos pienākumus, nodrošinot sev plašu redzamību attiecībā uz Bankas hierarhiju, un ka [prasītājai] ir uzticēti tikai administratīvi pienākumi. Tātad ir noticis tas, ko [prasītāja] paredzēja”.
73 Savā atzinumā izmeklēšanas komiteja arī apgalvo, ka “[prasītājas] attiecības [ar Y k‑gu], kas iepriekš bija lieliskas, esot pasliktinājušās, [Y k‑gam] novēršot [prasītājas] nepadarīto un pakāpeniski piesavinoties būtiskākās un intelektuāli pieprasītākās prasītājas funkcijas, bet prasītājai nepiekrītot šo kompetenču zaudēšanai. Galu galā jebkāda komunikācija un jebkādas uzticības attiecības starp viņiem abiem esot kļuvušas neiespējamas”.
74 Tāpat izmeklēšanas komiteja norāda, ka Y k‑gs “tiek [..] uzskatīts par godkārīgu cilvēku, kuram ir redzējums par savu profesionālo izaugsmi un kuru daži ir aprakstījuši kā “ceļa rulli”, kas virzās uz priekšu, pārāk daudz neraizējoties par netiešo kaitējumu, kuru viņš var nodarīt,” un ka, “kad [prasītāja] bija tur, viņa ierobežoja viņa ambīcijas un viņas prombūtne [..] slimības dēļ daļēji bloķēja labu darba izpildi, un viņa bija jāatstumj malā”.
75 Tādējādi no izmeklēšanas komitejas atzinuma izriet, ka Y k‑gs faktiski bija veicis dažas darbības, kuras prasītāja viņam pārmeta, un ka prasītājas intervija ar atlases komiteju notika laikā, proti, 2011. gada 13. jūlijā, kad profesionālās attiecības starp prasītāju un Y k‑gu bija būtiski pasliktinājušās.
76 Tā kā Y k‑gs, ja prasītāja būtu tikusi izraudzīta un iecelta apstrīdētajā amatā, kļūtu par viņas tiešo priekšnieku, Civildienesta tiesa uzskata, ka, ņemot vērā šā sprieduma 67.–75. punktā izklāstītos apsvērumus un faktus, it īpaši faktus, kurus izmeklēšanas komiteja savā atzinumā uzskatījusi par pierādītiem, šajā lietā prasītāja ir sniegusi objektīvas, atbilstīgas un saskanīgas norādes, pamatojot savu apgalvojumu, ka, tad, kad Y k‑gs tika iecelts par atlases komitejas locekli, viņš bija iesaistīts interešu konfliktā, kas liek apšaubīt viņa spēju ar vajadzīgo objektivitāti novērtēt prasītājas kandidatūru.
77 Ir skaidrs, ka Y k‑gs piedalījās prasītājas intervijā un novērtēšanā, lai gan viņam no tā būtu bijis jāatturas, jo viņš bija iesaistīts interešu konfliktā attiecībā pret prasītāju.
78 Turklāt ir jāatgādina, ka Labas prakses 5.1. un 10.3. pantā ir noteikts, ka atlases komitejas priekšsēdētājam ir izšķirošā balss gadījumā, kad nav iespējams panākt vienprātīgu lēmumu par galīgo ieteikumu, un ka apspriedēs viņam ir jārunā pēdējam, lai neietekmētu citus atlases komitejas locekļus. Līdz ar to no šīm normām izriet, ka Y k‑gs kā atlases komitejas priekšsēdētājs bija situācijā, kurā viņam bija izšķirošā loma komitejas darbā un bija iespēja ietekmēt citus atlases komitejas locekļus.
79 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neskarot debašu starp atlases komitejas locekļiem saturu, kā arī dažādo komitejas locekļu, tostarp Y k‑ga, pieņemto nostāju saturu, ir jāsecina, ka Y k‑gs ar to, ka viņš piedalījās atlases komitejā, ir pārkāpis savu objektivitātes pienākumu. Tādējādi, tā kā katram atlases komitejas loceklim, lai nevarētu tikt apdraudēta visas atlases komitejas objektivitāte, noteikti ir jābūt neatkarīgam, ir jāuzskata, ka ir ticis pārkāpts visas atlases komitejas objektivitātes pienākums.
80 Ar Bankas argumentiem nevar tikt atspēkots šis secinājums.
81 Vispirms attiecībā uz argumentu, ka tas būtu bijis “nepieņemami”, ka darbā pieņemšanas departamenta direktors, – šajā gadījumā Y k‑gs – nevadītu visas atlases komitejas intervijas, pietiek norādīt, ka Labas prakses 4.1. pantā ir noteikts, ka komitejas priekšsēdētājs “parasti” pārstāv “ģenerāldirektorātu”, kurā amata vieta tiek aizpildīta, un ka norādījumu I pielikumā nav prasīts, lai komitejas sastāvā būtu darbā pieņemšanas departamenta direktors. Tādējādi saskaņā ar Bankas Reglamentu pastāv jautājums nevis par darbā pieņemšanas departamentu, bet gan par ģenerāldirektorātu, kurā pieņem darbā, un ir atļauts, ka tā departamenta direktors, kurā amata vieta tiek aizpildīta, nav atlases komitejas loceklis.
82 Turklāt ir jāatgādina (skat. iepriekš 30. un 31. punktu), ka ar 2011. gada 14. jūnija elektroniskā pasta vēstuli, kas adresēta Personālvadības departamenta direktoram, prasītāja bija lūgusi, lai Y k‑gs tiktu aizstāts, un tas ir lūgums, kuru tajā pašā dienā minētais direktors noraidīja. Tā kā pastāv interešu konflikts, Bankai būtu bijis jāizvairās no tā, ka Y k‑gs ir atlases komitejas loceklis un, vēl jo vairāk, priekšsēdētājs, vai vismaz būtu bijis jānodrošina, lai viņš atturētos no jebkādas iesaistīšanās prasītājas intervijas un novērtēšanas laikā, ko tā nav izdarījusi.
83 Tālāk attiecībā uz argumentu, ka izmeklēšanas komitejas 2011. gada 11. jūlija atzinumā esot secināts, ka nepastāv vardarbība no Y k‑ga puses, proti, iemesls, kādēļ Y k‑gam neesot bijis interešu konflikta, Civildienesta tiesa atgādina, ka atlases procedūra norisinājās vienlaikus ar izmeklēšanas procedūru (skat. šā sprieduma 70. punktu) un ka 2011. gada 14. jūnijā, kad Personālvadības departamenta direktors atteicās aizstāt Y k‑gu atlases komitejā, izmeklēšanas komiteja vēl nebija sniegusi savu atzinumu. Tā kā atlases komitejas intervija ar prasītāju sākotnēji bija paredzēta 2011. gada 17. jūnijā, Bankai nebija iebildumu pret to, ka Y k‑gs, uz kuru šajā datumā attiecās izmeklēšanas procedūra par vardarbību, ir atlases komitejas loceklis. Bankas arguments saistībā ar izmeklēšanas komitejas noraidošajiem secinājumiem attiecībā uz vardarbības aktu, kurus esot izdarījis Y k‑gs, esamību tādējādi nav atbilstošs. Katrā ziņā, lai arī kāds būtu datums, kurā Y k‑gs varēja zināt, ka izmeklēšanas komiteja ir sniegusi savu atzinumu, šis atzinums nekādi nevarēja ietekmēt pašu Y k‑ga interešu konflikta esamību atlases procedūras laikā. Proti, ar to, ka pirms atlases procedūras sākuma profesionālās attiecības starp Y k‑gu un prasītāju bija būtiski pasliktinājušās, kā tas izriet no izmeklēšanas komitejas atzinuma, šajā gadījumā ir pietiekami, lai secinātu par Y k‑ga interešu konflikta esamību.
84 Tāpat Civildienesta tiesa norāda, ka atlases komitejas locekļa interešu konflikta attiecībā pret kandidātu riska esamība nevar tikt kompensēta nedz ar Personālvadības departamenta pārstāvja dalību komitejā, nedz ar COPEC novērotāja klātesamību.
85 Visbeidzot, attiecībā uz Bankas argumentu, ka no atlases komitejas protokola izrietot, ka Y k‑gam nav bijusi diskriminējoša nostāja pret prasītāju un ka A k‑gs ir ticis izraudzīts vienprātīgi, Civildienesta tiesa norāda, ka faktiski, kā to norāda Banka, katra komitejas locekļa katram kandidātam piešķirtie punkti bija relatīvi vienveidīgi. Šis konstatējums tomēr neļauj izslēgt nedz Y k‑ga interešu konflikta esamību, nedz iespēju, ka Y k‑gs kā komitejas priekšsēdētājs varēja ietekmēt citu atlases komitejas locekļu sniegto kandidātu novērtējumu.
86 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka atlases procedūra ir bijusi prettiesiska, jo atlases komitejas priekšsēdētājs un tādējādi visa komiteja ir pārkāpuši savu objektivitātes pienākumu. Tādēļ pamata pirmās daļas pirmais iebildums ir jāatzīst par pamatotu.
Par otro iebildumu saistībā ar citu atlases komitejas locekļu objektivitātes trūkumu
– Lietas dalībnieku argumenti
87 Prasītāja apgalvo, ka citi komitejas locekļi, kas nav Y k‑gs, varēja būt neobjektīvi, jo lielākā daļa no viņiem apstiprināja ĢD “Risku pārvaldība” reorganizāciju un it īpaši RPP nodaļas izveidi, kuras vadītājam tiktu uzticēti gandrīz visi uzdevumi un pienākumi, kas ietilpa viņas kā Koordinācijas nodaļas vadītājas pienākumos.
88 Banka nav izteikusies par šo otro iebildumu.
– Civildienesta tiesas vērtējums
89 Pietiek vien norādīt, ka prasītāja apgalvo vienīgi to, ka citi atlases komitejas locekļi ir varējuši pārkāpt savu objektivitātes pienākumu, tomēr nenorādot, ka šajā gadījumā viņi to ir izdarījuši. Šādi rīkojoties, viņa izvirza tikai un vienīgi pieņēmumus, nesniedzot nevienu pierādījumu, kas varētu apliecināt šo apgalvojumu. Šajos apstākļos pamata pirmās daļas otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
90 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasības vienīgā pamata pirmā daļa saistībā ar atlases procedūrā pieļauto pārkāpumu esamību ir daļēji pamatota.
Par pamata otro daļu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
91 Prasītāja apgalvo, ka desmit minūšu gara mutvārdu prezentācija atlases komitejai, kas bija jāsniedz visiem kandidātiem, ietvēra īsu prezentāciju par tehnisku tematu, izmantojot Bankas divus iekšējos paziņojumus, kuri bija izdalīti visiem kandidātiem pirms viņu intervijām ar atlases komiteju. Taču, tā kā A k‑gs esot sagatavojis vai esot piedalījies šo abu divu iekšējo paziņojumu sagatavošanā, pēdējam minētajam esot bijusi nepamatota priekšrocība salīdzinājumā ar citiem kandidātiem. Ar savu izvēli balstīt mutvārdu prezentācijas pārbaudījumu uz iepriekš minētajiem diviem iekšējiem paziņojumiem un acīmredzami sniedzot priekšrocību vienam no kandidātiem apstrīdētajam amatam, atlases komiteja esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
92 Banka atzīst, ka A k‑gs piedalījās attiecīgo divu iekšējo paziņojumu sagatavošanas posmā, tomēr uzskata, ka neviens kandidāts nav ticis nepamatoti nostādīts neizdevīgākā situācijā, jo šie paziņojumi neprasīja īpašas zināšanas un bija izdalīti visiem kandidātiem pirms intervijas. Mutvārdu prezentācija esot bijusi tikai viena no dažādiem pārbaudījumiem, kuri veidoja atlases procedūru, un tās mērķis esot bijis novērtēt nevis kandidātu tehniskās prasmes, bet drīzāk viņu komunikācijas un pārliecināšanas prasmes.
Civildienesta tiesas vērtējums
93 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru diskriminācijas aizlieguma jeb vienlīdzīgas attieksmes princips prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi, ja vien šāda atšķirība nav objektīvi pamatota. Tādējādi izriet, ka diskriminācijas aizlieguma princips ir pārkāpts, ja divu kategoriju personām, kuru faktiskajā un juridiskajā situācijā nav būtisku atšķirību, tiek piemērota atšķirīga attieksme vai ja atšķirīgām situācijām tiek piemērota vienāda attieksme. Lai atšķirīga attieksme varētu būt saderīga ar vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu, šai atšķirībai ir jābūt attaisnotai, pamatojoties uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, un tai ir jābūt samērīgai ar mērķi, kas sasniedzams ar šo atšķirību (skat., piemēram, spriedumus Giannini, EU:T:2008:68, 131. punkts un tajā minētā judikatūra, un Brown/Komisija, F‑37/05, EU:F:2009:121, 64. punkts).
94 Vienlīdzīgas attieksmes princips ir Savienības tiesību pamatprincips, kuru it īpaši piemēro konkursu jomā un kura ievērošana konkursa atlases komisijai ir stingri jānodrošina konkursa norises gaitā. Lai gan atlases komisijai ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz pārbaudījumu kārtību un to detalizētu saturu, tomēr Savienības tiesai ir jāīsteno sava pārbaude tādā mērā, kāds ir nepieciešams, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret kandidātiem un atlases komisijas izdarītās izvēles starp tiem objektivitāti (spriedumi Giannini, EU:T:2008:68, 132. punkts, un De Mendoza Asensi/Komisija, F‑127/11, EU:F:2014:14, 43. punkts).
95 Visbeidzot, ir jānorāda, ka jebkurš pārbaudījums parasti un pēc būtības ietver nevienlīdzīgas attieksmes risku, ņemot vērā to jautājumu skaita noteikti ierobežoto raksturu, kuri pamatoti var tikt uzdoti pārbaudījumā saistībā ar konkrētu tematu. Tādējādi ir ticis atzīts, ka vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums var tikt konstatēts tikai tad, ja atlases komisija, izvēloties pārbaudījumus, nav ierobežojusi iespēju nevienlīdzības risku ar to, kas parasti raksturīgs jebkuram pārbaudījumam (spriedumi Giannini, EU:T:2008:68, 133. punkts, un De Mendoza Asensi/Komisija, EU:F:2014:14, 45. punkts).
96 Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka visiem kandidātiem bija jāatbild uz līdzīgu jautājumu, kuru viņiem uzdeva katrs no atlases komitejas locekļiem. Turklāt atlases komiteja bija noteikusi visiem kandidātiem vienādu pārbaudījumu, kas ietvēra mutvārdu uzstāšanos, pamatojoties uz diviem iekšējiem Bankas paziņojumiem, lai novērtētu viņu spēju izklāstīt sarežģītu un tehnisku jautājumu nespecializētai publikai un to pārliecināt par savu priekšlikumu. Tātad abi iepriekš minētie paziņojumi tika izmantoti, lai pārbaudītu kandidātu komunikācijas, uzstāšanās, paskaidrošanas un pārliecināšanas spējas, nevis viņu tehniskās zināšanas.
97 Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka A k‑gs ir piedalījies kandidātiem izsniegto divu iekšējo paziņojumu sagatavošanā, kurus bija paredzēts izmantot mutvārdu prezentācijā atlases komitejai. Civildienesta tiesa uzskata, ka tas vien, ka kandidāts ir šādu paziņojumu autors vai līdzautors, sniedz reālas zināšanas par to saturu un, iespējams, atvieglo jebkādu uz tiem balstītu uzstāšanos.
98 Protams, kā to norāda Banka, ir ticis nospriests, ka zināšanas par dokumentu, ko daži konkursa kandidāti varēja iegūt savā darbā, nenozīmē, ka ar atlases komisijas izvēli izmantot šo dokumentu par pamatu pārbaudījuma jautājumiem viņiem ir tikušas sniegtas nepamatotas priekšrocības, jo, pirmkārt, priekšrocība, kas piešķirta atsevišķiem kandidātiem ar minētā dokumenta izvēli, veido daļu no riska, kas parasti raksturīgs jebkuram pārbaudījumam, un, otrkārt, šī dokumenta teksts bija pieejams pirms pārbaudījuma (spriedums Giannini, EU:T:2008:68, 164. punkts).
99 Šajā ziņā Civildienesta tiesa norāda, ka lietā, kurā tika pieņemts spriedums Giannini (EU:T:2008:68), prasītājs, proti, konkursā noraidītais kandidāts, sūdzējās par to, ka pirms konkursa citi kandidāti bija strādājuši ar dokumenta, kurš tika izmantots par pamatu rakstveida pārbaudījumam, sagatavošanas dokumentiem. No sprieduma Giannini (EU:T:2008:68) izriet, ka sagatavošanas dokumentu un kandidātiem izsniegtā dokumenta identiskums nevarēja tikt prezumēts un ka kandidāti, kuri bija strādājuši ar sagatavošanas dokumentiem, nevarēja uzticēties iespējamajām zināšanām, kas gūtas viņu darbā saistībā ar minētajiem sagatavošanas dokumentiem. Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka iespējamais atvieglojums, ko kandidāti, kuri bija strādājuši ar sagatavošanas dokumentiem, būtu varējuši saņemt, lai nokārtotu rakstveida pārbaudījumu, pateicoties viņu zināšanām par minētajiem sagatavošanas dokumentiem, ir ļoti ierobežotā mērā nozīmīgs, un nosprieda, ka attiecīgajiem kandidātiem nav tikušas piešķirtas nepamatotas priekšrocības.
100 Savukārt šajā lietā ir jākonstatē, ka tikai viens kandidāts, A k‑gs, labāk nekā viņa konkurenti pārzināja kandidātu rīcībā esošos dokumentus, lai sagatavotu savu prezentāciju. Turklāt atšķirībā no lietas, kurā tika pieņemts spriedums Giannini (EU:T:2008:68), A k‑gs kā autors vai līdzautors bija strādājis tieši ar diviem iekšējiem Bankas paziņojumiem, nevis šo divu paziņojumu sagatavošanas dokumentiem, kuru saturs kā sagatavošanas dokumentiem katrā ziņā nebūtu bijis identisks attiecīgo divu iekšējo paziņojumu saturam. Līdz ar to, tā kā kandidātu mutvārdu prezentācijas mērķis it īpaši bija novērtēt šo pēdējo minēto spēju pārliecināt nespecializētu publiku, priekšrocība salīdzinājumā ar citiem kandidātiem, kuru ir saņēmis A k‑gs mutvārdu prezentācijas pārbaudījumā, jo viņš ir piedalījies pilnīgā vai daļējā abu iepriekš minēto paziņojumu sagatavošanā, ir patiešām reāla un atbilstoša.
101 Šis vērtējums nevar tikt atspēkots ne ar to ka attiecīgie divi iekšējie paziņojumi bija nodoti visu kandidātu rīcībā pirms viņu intervijām ar atlases komiteju, ne ar tiesas sēdē Bankas izvirzīto argumentu, ka šie abi paziņojumi bija lielā mērā zināmi visiem kandidātiem pirms atlases procedūras sākuma. Tiesas sēdē Banka atzina, ka mutvārdu prezentācijas pārbaudījumam atlases komiteja esot varējusi izvēlēties citus dokumentus, nevis iepriekš minētos divus paziņojumus. Tādējādi ir pierādīts, ka A k‑gam bija nepamatota priekšrocība salīdzinājumā ar citiem kandidātiem.
102 Līdz ar to ir jāsecina, ka, izvēloties visiem kandidātiem kopīgo mutvārdu prezentācijas pārbaudījumu balstīt uz iepriekš minētajiem diviem Bankas iekšējiem paziņojumiem, Banka ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
103 Tādējādi prasības vienīgā pamata otrā daļa ir pamatota.
104 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neesot vajadzībai izvērtēt lūgumu par pierādījumu savākšanas pasākumiem, ir jāapmierina pirmais prasījums saistībā ar 2011. gada 28. jūlija lēmuma atcelšanu.
2. Par otro un trešo prasījumu saistībā ar kaitējuma atlīdzības saņemšanu
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
105 Banka norāda, ka Savienības tiesa nav nekādi kompetenta, ja tajā celtā prasība nav vērsta pret administrācijas tiesību aktu par prasītāja iebildumu noraidīšanu. Šajā lietā ar savu 2011. gada 19. septembra vēstuli Bankas priekšsēdētājs ir informējis prasītāju, ka viņas 2011. gada 5. septembra lūgums par kaitējuma atlīdzību tikšot izskatīts, tiklīdz 2011. gada 23. septembrī no atvaļinājuma atgriezīsies Personālvadības departamenta atbildīgā persona. Tomēr prasītāja Civildienesta tiesā ar savu prasību par kaitējuma atlīdzību vērsās 2011. gada 27. oktobrī, nesaņēmusi skaidru atbildi no Bankas uz savu 2011. gada 5. septembra lūgumu, un pirms trīs mēnešu termiņa beigām, kad varētu tikt uzskatīts, ka ir pieņemts netiešs lēmums par šī lūguma noraidīšanu. Tādējādi prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību ir jānoraida kā nepieņemami.
106 Banka piebilst, ka prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību vismaz daļēji pārklājoties ar lūgumu par kaitējuma atlīdzību, kas formulēts prasībā, kura iesniegta Civildienesta tiesā 2011. gada 28. septembrī un kura reģistrēta ar atsauces numuru F‑95/11, attiecībā uz kaitējumu, kas prasītājai esot nodarīts ar apstrīdētā amata publicēšanu. Tādēļ prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību katrā ziņā vismaz daļēji esot nepieņemami arī lis pendens dēļ.
107 Atbildot uz Civildienesta tiesas formulēto lūgumu procesa organizatorisko pasākumu ietvaros paskaidrot savu nostāju attiecībā uz prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību pieņemamību, ņemot vērā spriedumus De Nicola/EIB (T‑37/10 P, EU:T:2012:205) un De Nicola/EIB (T‑264/11 P, EU:T:2013:461), Banka apgalvo, ka, kaut gan saskaņā ar šiem spriedumiem prasība par kaitējuma atlīdzību varot tikt iesniegta Savienības tiesā, lai gan lūgums atlīdzināt kaitējumu iepriekš nav ticis iesniegts administrācijai, ja persona nolemj iepriekš lūgt administrācijai pieņemt nostāju konkrētā jautājumā, pat ja šī procedūra nav obligāta, ieinteresētajai personai ir jāļauj administrācijai, kurā viņa ir nolēmusi vērsties, pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā. Šis saprātīga termiņa jēdziens, kas ir uzsvērts spriedumā Arango Jaramillo u.c./EIB (pārskatīšana) (C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 26.–30. punkts), esot piemērojams gan termiņam, kas ir personas rīcībā, lai iesniegtu lūgumu administrācijai, gan termiņam, kas ir administrācijas rīcībā, lai pieņemtu nostāju par šo lūgumu.
108 Prasītāja uzstāj, ka viņas prasības prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību ir jāuzskata par pieņemamiem.
Civildienesta tiesas vērtējums
109 Pirmkārt, attiecībā uz visu prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību pieņemamību Civildienesta tiesa atgādina, ka saskaņā ar Bankas Personāla reglamenta 41. pantu būtībā jebkuru strīdu starp Banku un tās personāla locekļiem ir iespējams pārsūdzēt Savienības tiesā un pirms šādas pārsūdzības var notikt izlīguma procedūra Bankas Samierināšanas komisijā, turklāt neatkarīgi no tiesā celtās prasības (spriedums De Nicola/EIB, EU:T:2012:205, 74. punkts).
110 Jau ir ticis nospriests, ka no Bankas Personāla reglamenta 41. panta, kurā ir paredzēta samierināšanas procedūra, kas notiek neatkarīgi no tiesā celtās prasības, skaidri izriet, ka minētās strīdīgās prasības pieņemamība nekādi nav pakļauta šīs administratīvās procedūras, kura ir fakultatīva attiecībā uz Bankas darbiniekiem, pabeigšanai (šajā ziņā skat. spriedumu De Nicola/EIB, T‑7/98, T‑208/98 un T‑109/99, EU:T:2001:69, 96. punkts), lai gan ierēdņiem vai darbiniekiem ir jāsagaida Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) paredzētās pirmstiesas procedūras beigas.
111 Turklāt spriedumā De Nicola/EIB (EU:T:2013:461, 69.–73. punkts), kurš pasludināts apelācijas tiesvedībā par Civildienesta tiesas spriedumu De Nicola/EIB (F‑59/09, EU:F:2011:19) un kurā, pēc analoģijas piemērojot Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punktu, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka tai nav kompetences, lai lemtu par tai iesniegto prasību par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz to, ka šī prasība nebija vērsta pret ieinteresētajai personai nelabvēlīgu aktu, kuru pieņēmusi Banka, jo iepriekš Bankai nav ticis iesniegts neviens lūgums atlīdzināt kaitējumu, ir ticis nospriests, ka, ja Bankā nepastāv atbilstošs iekšējais tiesiskais regulējums, Civildienesta tiesai nav tiesību pakļaut savu kompetenci vai tajā celtās prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamību “Bankai adresēta lūguma atlīdzināt kaitējumu un jebkāda nelabvēlīga akta, kuram būtu iespējams piesaistīt prasījumus par [morālā] kaitējuma atlīdzību, neesamībai”. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka vienīgais atbilstošais tiesiskais regulējums šajā kontekstā ir regulējums, kas ir paredzēts Bankas Personāla reglamenta 41. pantā, kura būtība un ratio legis būtiski atšķiras no Civildienesta noteikumu, tostarp to 90. un 91. panta, būtības un ratio legis, un ka ar Personāla reglamenta esamību pašu par sevi ir aizliegts veikt pilnīgu pielīdzināšanu minētajiem Civildienesta noteikumiem.
112 No iepriekšējā punktā minētās judikatūras izriet, ka Bankas personāla locekļa prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamība nevar būt atkarīga no tā, ka Bankai iepriekš ir ticis iesniegts lūgums atlīdzināt kaitējumu, ne arī no nelabvēlīga akta esamības, kuram būtu iespējams piesaistīt prasījumus par morālā kaitējuma atlīdzību. Šajos apstākļos uz lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kuru Bankai ir iesniedzis tās personāla loceklis, attiecas iekšējā izlīguma procedūra, kas, piemērojot Personāla reglamenta 41. pantu, katrā ziņā ir fakultatīva.
113 Šajā lietā, kā tas ir izklāstīts šā sprieduma 43. punktā, ar 2011. gada 5. septembra vēstuli prasītāja nosūtīja Bankai lūgumu atlīdzināt kaitējumu, lai saņemtu atlīdzību par zaudējumiem, kuri viņai, iespējams, nodarīti īpaši 2011. gada 28. jūlija lēmuma prettiesiskuma dēļ. 2011. gada 27. oktobrī, lai gan Banka vēl nebija pieņēmusi lēmumu par viņas lūgumu, viņa cēla šo prasību. Tā kā Bankai adresētais lūgums atlīdzināt kaitējumu tika iesniegts iekšējā administratīvā procedūrā saistībā ar izlīguma panākšanu strīdos starp Bankas personāla locekļiem un Banku un tā kā prasības par zaudējumu atlīdzību pieņemamība Civildienesta tiesā nav pakļauta nosacījumam, ka ir pabeigta šī administratīvā procedūra, izskatāmā prasība par zaudējumu atlīdzību ir jāuzskata par pieņemamu.
114 Šis secinājums nevar tikt atspēkots ar judikatūru, kuru savā iebildumu rakstā ir norādījusi Banka. Civildienesta tiesas spriedumi De Nicola/EIB (F‑55/08, EU:F:2009:159) un De Nicola/EIB (F‑59/09, EU:F:2011:19), uz kuriem tā atsaucas, ir tikuši attiecīgi atcelti, it sevišķi Bankas norādītajos punktos, ar Vispārējās tiesas spriedumiem De Nicola/EIB (EU:T:2012:205) un De Nicola/EIB (EU:T:2013:461), proti, spriedumiem, uz kuriem Civildienesta tiesa turklāt ir norādījusi Bankai apsvērumu sniegšanai procesa organizatorisko pasākumu ietvaros (skat. šā sprieduma 107. punktu).
115 Tāpat Civildienesta tiesa konstatē, ka sprieduma De Nicola/EIB (EU:F:2011:19) 137. punkts, uz kuru arī savā iebildumu rakstā ir norādījusi Banka, nav atbilstošs, ņemot vērā, ka tas attiecas uz jautājumu, kāds ir saprātīga termiņa, kurā Bankas darbiniekam ir jāiesniedz sava prasība Civildienesta tiesā, aprēķina sākumpunkts, lai tā netiktu uzskatīta par novēlotu. Tāpat sprieduma Arango Jaramillo u.c./EIB (pārskatīšana) (EU:C:2013:134) 26.–30. punkts, uz kuriem savos apsvērumos ir norādījusi Banka, atbildot uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem saistībā ar Vispārējās tiesas spriedumiem De Nicola/EIB (EU:T:2012:205) un De Nicola/EIB (EU:T:2013:461), arī nav atbilstoši, jo tajos ir aplūkots jēdziens “saprātīgs termiņš”, kurā Bankas darbiniekam ir jāceļ prasība atcelt Bankas izdotu viņam nelabvēlīgu aktu.
116 Šajā lietā Civildienesta tiesai netiek lūgts izvērtēt jautājumu par termiņa ilgumu, lai iesniegtu prasību Savienības tiesā, neriskējot ar to, ka šī prasība tiek uzskatīta par novēlotu, bet gan tiek lūgts izvērtēt, vai tā var vai nevar izskatīt prasību par zaudējumu atlīdzību. It sevišķi tai ir jāizvērtē, vai tā var izskatīt Bankas personāla locekļa prasību par zaudējumu atlīdzību, kura celta, prasītājam nesagaidot Bankas atbildi uz lūgumu atlīdzināt kaitējumu, kuru viņš tai iepriekš ir iesniedzis. Tādējādi Bankas izklāstītie aizstāvības argumenti nav atbilstoši.
117 Otrkārt, attiecībā uz prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību daļēju nepieņemamību lis pendens dēļ ir jāatgādina, ka, ja prasības dalībnieki, priekšmets un pamati ir identiski agrāk iesniegtajai prasībai, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tā ir jānoraida kā nepieņemama (rīkojums Vienne u.c./Parlaments, F‑22/06, EU:F:2006:89, 12. punkts un tajā minētā judikatūra).
118 Tādējādi Civildienesta tiesai ir jāpārbauda, vai prasībai lietā F‑95/11 un prasībai šajā lietā, kuras iesniegtas attiecīgi 2011. gada 28. septembrī un 27. oktobrī, ir vieni un tie paši dalībnieki, tās attiecas uz to pašu priekšmetu un ir pamatotas ar tiem pašiem pamatiem.
119 Attiecībā uz nosacījumu, ka abās prasībās ir jābūt vieniem un tiem pašiem dalībniekiem, ir jāatzīst, ka šajā lietā tas ir izpildīts. Abās prasībās puses ir prasītāja un Banka.
120 Attiecībā uz nosacījumiem par priekšmeta identiskumu ir jānorāda, ka lietā F‑95/11 prasītāja lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas radies saistībā ar Bankas lēmuma mainīt viņas uzdevumu būtību, kā arī to izpildes nosacījumus, atstādinot viņu no pienākumiem, kurus prasītāja veica riska vispārējās politikas jomā, prettiesiskumu, kāds šis lēmums izriet no 2011. gada 30. marta paziņojuma personālam. Tāpat viņa lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas viņai esot radies sakarā ar Bankas pieļauto rūpības un aizsardzības pienākumu, kuri tai esot jāievēro personāla prombūtnes gadījumā slimības dēļ, pārkāpumu, kā arī Personāla reglamenta 42. panta pārkāpumu, jo attiecībā uz viņu nebija pieņemts individuāls lēmums, lai vēlāk viņai to paziņotu, par viņas pienākumu izpildes nosacījumu un būtības izmaiņām.
121 Šajā lietā prasītāja lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar 2011. gada 28. jūlija lēmuma prettiesiskumu un ar to, ka viņai esot bijis jāierodas uz atlases komiteju, uz vienu no kuras locekļiem attiecās viņas ierosinātā izmeklēšanas procedūra, kas tolaik norisinājās, saistībā ar psiholoģisko vardarbību.
122 Līdz ar to ir jākonstatē, ka šīs prasības prasījumiem par morālā kaitējuma atlīdzību un prasības lietā F‑95/11 prasījumiem nav viens un tas pats priekšmets. Tādējādi Bankas izvirzītā iebilde par nepieņemamību lis pendens dēļ ir jānoraida.
123 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasījumi par morālā kaitējuma atlīdzību ir pieņemami.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
124 Prasītāja norāda, ka atlases procedūra viņai ir radījusi lielu satraukumu, jo, neraugoties uz viņas lūgumiem, viņai esot bijis jāierodas uz atlases komiteju, kurā viens no locekļiem ir viens no viņas iespējamajiem ietekmētājiem, uz kuru attiecās izmeklēšanas procedūra, ko viņa bija ierosinājusi un kas tolaik norisinājās.
125 Prasītāja arī apgalvo, ka 2011. gada 28. jūlija lēmums viņai esot izraisījis neizpratnes, pazemojuma un dziļas vilšanās sajūtu attiecībā uz Banku. Tāpat ar šo lēmumu esot nodarīts kaitējums viņas profesionālajai reputācijai, jo, lai gan lielākā daļa ar apstrīdēto amatu saistīto pienākumu pirms ĢD “Risku pārvaldība” reorganizācijas bija uzticēti viņai, viņa netika iecelta šajā amatā. Tādējādi ar 2011. gada 28. jūlija lēmumu viņai esot nodarīts būtisks morāls kaitējums, ko viņa ex aequo et bono novērtē EUR 50 000 apmērā.
126 Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka ar 2011. gada 28. jūlija lēmumu viņai esot nodarīts materiāls kaitējums, kas atbilst atalgojuma zaudējumam, jo viņas iecelšana apstrīdētajā amatā viņai būtu ļāvusi pamatot izšķirošu ieguldījumu ĢD “Risku pārvaldība” stratēģisko mērķu īstenošanā un panākt ātrāku karjeras izaugsmi. Materiālo kaitējumu prasītāja ex aequo et bono novērtē EUR 436 100 apmērā.
127 Banka apgalvo, ka prasībai par kaitējuma atlīdzību nav nekāda pamata, jo tai nevarot tikt pārmesta nekāda prettiesiska rīcība. Katrā ziņā attiecībā uz mantisko kaitējumu prasītāja neesot pierādījusi šī kaitējuma reālo esamību, jo atalgojuma zaudējums esot vienīgi hipotētisks.
Civildienesta tiesas vērtējums
128 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai iestātos administrācijas atbildība, prasītājam ir jāpierāda pārkāpuma un reālā kaitējuma esamība un cēloņsakarība starp rīcību un norādīto kaitējumu. Tā kā šiem nosacījumiem ir jābūt izpildītiem kumulatīvi, ar to, ka viens no tiem nav izpildīts, pietiek, lai noraidītu prasību par zaudējumu atlīdzību (spriedums Arguelles Arias/Padome, F‑122/12, EU:F:2013:185, 128. punkts).
129 Šajā lietā ir jānorāda, ka prasītājas minētā morālā kaitējuma pamatā daļēji ir 2011. gada 28. jūlija lēmums un daļēji tas, ka viņai ir bijis jāierodas uz atlases komiteju, kuras sastāvā bija viens no viņas iespējamajiem ietekmētājiem, par kuru viņa zināja, ka norisinās izmeklēšanas procedūra, un kurš attiecībā pret viņu bija iesaistīts interešu konfliktā.
130 Šā sprieduma 104. punktā tika nospriests, ka 2011. gada 28. jūlija lēmums ir jāatceļ saistībā ar atlases komitejas objektivitātes pienākuma pārkāpumu un vienlīdzīgas attieksmes principa pret kandidātiem pārkāpumu, bet šā sprieduma 77. punktā tika nospriests, ka Y k‑gam būtu bijis jāatturas no dalības prasītājas intervijā ar atlases komiteju un viņas novērtēšanā. Tā kā ir tikuši konstatēti Bankas pārkāpumi, ir jāpārbauda, vai šie pārkāpumi ir izraisījuši nelabvēlīgas sekas prasītājai.
131 Pirmkārt, attiecībā uz morālo kaitējumu, kurš, kā uzskata prasītāja, viņai esot nodarīts, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska tiesību akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīga un principā pietiekoša atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt izraisījis, ja vien prasītājs nepierāda, ka viņš ir cietis morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un kas pilnībā nevar tikt atlīdzināts ar šo atcelšanu (spriedums CH/Parlaments, F‑129/12, EU:F:2013:203, 64. punkts).
132 Civildienesta tiesa atgādina, ka ir skaidrs, ka netaisnīguma un ciešanu sajūta, kas rodas personai no tā, ka ir jāvēršas tiesā, lai tiktu atzītas viņas tiesības, ir kaitējums, kurš var izrietēt tikai no tā vien, ka administrācija ir pieļāvusi nelikumības. Apzinoties, ka šis kaitējums ir jāatlīdzina, ja to nekompensē no tiesību akta atcelšanas izrietošais apmierinājums (šajā ziņā skat. spriedumu CC/Parlaments, F‑9/12, EU:F:2013:116, 128. punkts, kas pārsūdzēts Vispārējā tiesā, lieta T‑457/13 P), Civildienesta tiesa, ņemot vērā apstākļus, kādos tika pieņemts 2011. gada 28. jūlija lēmums, proti, tādas atlases procedūras beigās, kurā prasītājai ir bijis jāierodas uz atlases komiteju, kuru vadīja viens no viņas iespējamajiem ietekmētājiem, par kuru viņa zināja, ka norisinās izmeklēšanas procedūra, un kurš attiecībā pret viņu bija iesaistīts interešu konfliktā, un kuras laikā nav ticis ievērots vienlīdzīgas attieksmes princips pret kandidātiem, nolemj, ka šīs lietas īpašajos apstākļos būtu taisnīgi novērtēt prasītājai nodarīto morālo kaitējumu, ex æquo et bono nosakot atlīdzību par minēto kaitējumu EUR 25 000 apmērā.
133 Otrkārt, attiecībā uz prasītājas lūgumu par to, ka būtu jāpiespriež Bankai atlīdzināt materiālo kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar 2011. gada 28. jūlija lēmumu, pamatojoties uz to, ka lēmums neiecelt viņu apstrīdētajā amatā esot ietekmējis viņas turpmāko atalgojumu, Civildienesta tiesa konstatē, ka prasītāja nav pierādījusi ciesto zaudējumu esamību. Pat ja tiktu pieņemts, ka atlases procedūras beigās prasītāja būtu tikusi iecelta apstrīdētajā amatā, nav iespējams konkrēti noteikt, kādas būtu viņas karjeras izaugsmes iespējas, jo šādas izaugsmes iespējas ir tikai hipotētiskas. No tā izriet, ka šie prasītājas prasījumi par kaitējuma atlīdzību nevar tikt apmierināti.
134 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka Bankai ir jāizmaksā prasītājai summa EUR 25 000 apmērā.
Par tiesāšanās izdevumiem
135 Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 1. punktu, ievērojot citus šā reglamenta otrās sadaļas astotās nodaļas noteikumus, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar tā paša panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.
136 No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka, tā kā prasība būtībā tikusi apmierināta, Bankai spriedums ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos ir tieši lūgusi piespriest Bankai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošana nav attaisnota, ir jānolemj, ka Banka sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina prasītājas tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
CIVILDIENESTA TIESA
(otrā palāta)
nospriež:
1) atcelt Eiropas Investīciju bankas priekšsēdētāja 2011. gada 28. jūlija lēmumu par A k‑ga iecelšanu nodaļas “Riska politika un cenu noteikšana” vadītāja amatā;
2) Eiropas Investīciju banka izmaksā CG summu EUR 25 000 apmērā;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) Eiropas Investīciju banka sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina CG tiesāšanās izdevumus.
Rofes i Pujol | Bradley | Svenningsen |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 10. jūlijā.
W. Hakenberg | | M. I. Rofes i Pujol |